Modri Slava, Līga Muzikante nekļūdās… !
Labs raksts, Modri, bet varēja būt ĻOTI LABS, ja nebūtu šis galīgi nejēdzīgais teikums: “Tomēr šī L. Muzikantes argumentācija nav ļauna, tā ir labi domāta, lai arī ir nepārdomāta.“ Viss, ko Līga Muzikante saka, ir pārdomāts līdz pēdējam burtam. Viņa pilda savu sātanisko uzdevumu pret latviešu tautu…, to degradēt un pataisīt citu tautu acīs par gļēvu un nodevīgu…. un Tu, Modri Slava, to zini tik pat labi kā Linards Grantiņš. Tie, kuri bildējas kopā ar Ļeņinu, Puķinu un Medvejevu, ir slepkavu cilts pārstāvji. Es to nodevīgo čūsku midzeni esmu izbaudījis uz savas ādas… .
Ko DDD pasaka un nepasaka par K. Ulmaņa rīcību 1939.-1940. gadā.
Ko DDD pasaka un nepasaka par K. Ulmaņa rīcību 1939.-1940. gadā.(Skat. DDD šī gada nr. 11) Modris Slava
Līga Muzikante rakstu “80 gadus kopā ar ārējo ienaidnieku” sāk ar
pārmetumu K. Ulmanim “nodevībā”, jo lūk, viņš esot ielaidis ārējo
ienaidnieku valstī bez cīņas.
Militārajā jomā pastāv tāds nerakstīts noteikums, ka karā ielaižas vai
to sāk tikai tad, ja ir kaut minimāla iespēja uzvarēt. Karus nekaro
karošanas dēļ vien. Ja L. Muzikante piemin karaļa Artūra cīņu negaidītā
ienaidnieka aplenkumā, tad viņa bruņiniekiem bija šī minimālā iespēja
uzvarēt, bet Latvijai šāda iespēja 1939. gada oktobrī nebija. Tāda
iespēja bija bermontiādē, bet ne šoreiz.
Bija noslēgts Rībentropa-Molotova (Hitlera-Staļina) līgums ar tā
slepenajiem pielikumiem, kas paredzēja Eiropas pārdalīšanu, iekļaujot
Latviju PSRS ietekmes zonā, un K. Ulmanim, labā izlūkdienesta darba dēļ,
to saturs bija zināms. Un PSRS tolaik bija Vācijas militārā sabiedrotā.
Abas valstis jau bija kopā uzbrukušas Polijai un to uzvarējušas, līdz
ar to Baltijas valstis bija PSRS armiju ielenktas, un uz Vācijas
atbalstu nebija ko cerēt, ko apliecināja arī Vācijas vēstnieks. Vācija toreiz bija PSRS sabiedrota valsts!
Šī abu valstu – Vācijas un PSRS – alianse toreiz valdīja Eiropā un
tajā nebija spēku, kas to spētu uzvarēt, arī Anglijas un Francijas
savienība ne, kā to parādīja tālākā notikumu attīstība: Francijas un
Anglijas karaspēks tika sakauts, Francija okupēta, Anglijai tikai ar
milzu grūtībām izdevās evakuēt savu armiju no Dunkerkas. Anglijai kaut
kādas izredzes parādījās tikai pēc kara sākšanās starp Vāciju un PSRS un
ASV iesaistīšanās karā, bet līdz tam – tikai smagas aizstāvēšanās
kaujas gaisā un jūrā, kurās Anglija cieta milzīgus zaudējumus.
Un šajā situācijā DDD gribētu, lai Baltijas valstis būtu pretojušās
PSRS? Līga Muzikante pārskaita vīrus, cik lielu armiju tās varētu
mobilizēt savu valstu aizstāvībai – viņai iznāca apmēram tikpat liela,
cik bija Somijai. Taču ne jau vīru skaitam bija nozīme, bet gan tanku,
lidmašīnu un artilērijas spēku samēram, kas bija absolūti nesamērojams:
tie daži desmiti tanku un lidmašīnu bija nekas, salīdzinot ar PSRS tanku
un lidmašīnu tūkstošiem.
Bez tam Somijā bija dabīgi šķēršļi padomju tanku un armijas kustībai,
kas vēl bija papildus labi nostiprināti. Kur šo šķēršļu nebija, Somija
nespēja efektīvi pretoties PSRS. Somija zaudēja lielu savas teritorijas
daļu, tādēļ šī kara beigās Somiju nevar uzskatīt par uzvarējušu, lai arī
tai izdevās saglabāt neatkarību. Baltijas valstīs šādu nozīmīgu dabīgu
šķēršļu nebija, izņemot purvus un upes, tādēļ būvēt aizsardzības līnijas
nebija jēgas. Un nevajadzētu iedomāties, ka visu Baltijas valstu
valdības rūpīgi neizanalizēja visas iespējas pretoties, pirms izlēma
parakstīt bāzu līgumus ar PSRS, jo uzvarēt karā nebija ne vismazākās
iespējas. Tā būtu vienkārša pašnāvība, bez tam vēl dodot papildus
iespējas nežēlīgi izrēķināties ar Baltijas tautām. Mēs jau piedzīvojām
Baigo gadu, bet tas varēja būt vēl daudz baigāks, ja mēs toreiz būtu
izlēmuši pretoties. Taču L. Muzikante slavē šādu pašnāvību, nepadomājot
par to, ka viņa pati, iespējams, pat nebūtu nākusi pasaulē, ja šī
pašnāvība būtu notikusi. Un vēl kauns par savu sakāvi karā, kas būtu
neizbēgama. Tagad mēs varam vainot PSRS par negodīgu rīcību (jo tā
solīja neizmainīt šo valstu iekšējo kārtību, respektīvi, neokupēt) un
bezjēdzīgo, apkaunojošo Baltijas tautu slepkavošanu, bet atklātas
pretošanās gadījumā mēs to darīt nevarētu, jo tad mēs būtu ienaidnieki,
un uzvarētājus netiesā. Mēs kā tauta, ļoti iespējams, vispār būtu gājusi
bojā. Tomēr šī L.
Muzikantes argumentācija nav ļauna, tā ir labi domāta, lai arī ir
nepārdomāta. Daudz ļaunāka ir Latvijas okupācijas fakta nekonstatēšana,
tās aizvietošana ar tēzi, ka K. Ulmanis “bez pretošanās atdeva valsti”
PSRS. Un līdz ar to viņa atzīst K. Ulmaņa varas leģitimitāti arī pēc šīs
okupācijas, kad viņš parakstīja okupācijas varas diktētos likumus, kas
nojauca Latvijas valsts iekšējo kārtību, lai arī Latvijas valsts un K.
Ulmaņa vara de facto vairs
nepastāvēja un līdz ar to šiem K. Ulmaņa parakstītajiem likumiem vairs
nekādas juridiskas leģitimitātes nebija. Tikpat labi tos varēja būt
parakstījis kāds sētnieks uz ielas, vismaz no no juridiskā viedokļa, jo
K. Ulmanim nekādas varas, nedz kontroles pār valsti vairs nebija. 1940. gada 17. jūnijs ir robežlīnija starp diviem mūsu valsts statusiem. Līdz
1940. gada 17. jūnijam PSRS juridiski bija Latvijas sabiedrotā valsts,
sākot ar 1939. gada beigās parakstīto bāzu līgumu. Ar to ir
izskaidrojams K. Ulmaņa aicinājums iedzīvotājiem tieši pirms okupācijas,
kura vēl nebija notikusi: “Palieciet savās vietās, es palieku savā
vietā”, un aicinājums izturēties draudzīgi pret ienākošajām padomju
armijas daļām. Jo Latvijā ienāca nevis okupanti, bet Latvijai draudzīgas
valsts karaspēks. Tieši kurā brīdī “draudzīgais padomju karaspēks”
pārvērtās par okupantiem? Tajā brīdī, kad iebraukušie tanki devās nevis
uz savām bāzēm, bet ieņēma pozīcijas pie visiem svarīgākajiem punktiem
valsts galvaspilsētā un pārņēma kontroli pār to un visu valsti! Ar šo
brīdi sākās okupācija un K. Ulmaņa vara un Latvijas neatkarība bija
beigusies. Līdz ar to šī vara vairs nebija leģitīma un visi tās lēmumi
vai pieņemtie likumi – prettiesiski, jo tika parakstīti okupantu ieroču
stobru priekšā. Tiem bija tikai propagandas vērtība, nevis juridiska.
Domājams, ka K. Ulmanis to pilnībā apzinājās.
Lūk, šo faktu Līga Muzikante ne piemin, ne apsver. Un pēc noklusējuma
tas nozīmē Latvijas okupācijas neatzīšanu, kas patiešām izskatās
nodevīgi, jo vaina no padomju okupantiem tiek pārnesta uz upuri –
latviešu valsti, tautu un tās toreizējo valdību. Mūsdienās kādas valsts
okupēšanu, aneksiju, kolonizēšanu un genocīda izvēršanu pret vietējiem
iedzīvotājiem uzskata par starptautisku noziegumu pret cilvēcību, kam
nav noilguma. Tieši to deklarē DDD, tādēļ šai avīzei nevajadzētu savos
rakstos pielaist tēzes, kas ir pretrunā ar šo nostāju.
Arī H. Rērihas citāti nav piemērojami notikumiem Latvijā 1940. g. un
pirms tiem. Piemēram, Latvija priekškara laikā ap 25 % no valsts budžeta
tērēja militāriem izdevumiem. Vai par maz? Pat, ja būtu tērējusi 100 %
no budžeta tam, tas nebūtu salīdzināms ar PSRS vai Vācijas ieguldījumiem
savu armiju un to bruņojuma attīstībā. Un 2. pasaules karš bija
tehnoloģiju un resursu karš, kurā cilvēku skaitam vairs nebija
izšķirošas nozīmes. Pēc
Meistaru (ar B. Krēmes starpniecību) teiktā mēs zinām, ka H. Rērihas
uzdevums bija sagatavot mācekļus 2. pasaules kara ugunīgajiem
pārbaudījumiem un veicināt nacisma sagrāvi. Viņas pārmetumi L.
Muzikantes citātā bija vērsti pret Eiropas valstīm, kas nepretojās
Vācijas ekspansijai, nevis Baltijas valstīm.
Arī brīvmūrnieku organizācijas izlēma vērsties pret nacismu, ko
uztvēra kā necilvēcisku un draudu cilvēces attīstībai mīlestības
principa iedzīvināšanā. Staļinisms tika uzlūkots kā mazāks ļaunums,
tomēr ļaunums, jo Viedas Meistaru Hierarhija noraidīja metodes, ko tas
izmantoja, proti, nedzirdēto varmācību un apziņas brīvības apspiešanu,
tomēr citādi atzina sociālisma sākotnējos mērķus. Latvija 1940. gadā bija upuris, nevis vaininiece, un to ir pavisam labi jāiegaumē arī DDD!
12.06.20
Tajos laikos nebija internets!
Informāciju kontrolēja katras valsts masu mediji.
Cilvēkus bija viegli apmuļķot ar vienpusīgu spriedumu.
Vienīgā valsts pasaulē ar stabilām kolektīvās analītikas bāzēm (latviešu biedrībām) visā Latvijas teritorijā nebija apmuļķojama!
Vispusīga, kolektīvā analītika Latvijā palīdzēja virzīt un attīstīt izglītību, kultūru un tautsaimniecību.
To saprata Staļins un Hitlers – diktatori.
Viņu politika paredzēja likvidēt jebkurus kolektīvās analītikas centrus – pakļaut valstis viņu diktatoriskās politikas masveida propagandai!
Tā Latvijas liktenis tika izlemts!
Slepkavnieciskie monstri jau savās valstīs to bija panākuši!
Viņu uzdevums un mērķi – paplašināt savas dzīves telpu! (Ar militāru ekspansiju).
Un to viņi izdarīja saplānotā, saskaņotā 2 pasaules kara ietvaros.
Linarda Grantiņa spriedums par Kārli Ulmani ir nevainojams un dziļi atbildīgs.
Savas valsts un tautas glābšana no 100 % iznīcināšanas dara godu Kārlim Ulmanim, izcilam tautsaimniekam!
Ari šodien šis jautājums ir aktuāls ! (Jo varu Latvijā ir uzurpējuši prettautiski, pretlatviski komunistu un čekistu ielikteņi!)
Gaidām Modra Slavas spriedumus par RLB iznīcināšanu 1993. gada 18. februāra naktī, jo viņš apmeklēja RLB, kad jau bija atjaunoti 1993. gada RLB statūti.
Viņa spriedumi, manuprāt, būs interesanti H 86 lasītajiem.
Atcerēsimies un godināsim Helsinki 86 varoņdarbu – PSRS likvidāciju!
M.Slava pats noklusē būtisku lietu – Somija sadarbojās ar hitlerisko Vāciju, no kuras Baltijas valstis baidījās kā velns no krusta !!!
Slimi jau viņi ir ar to tēmu. Spriedelejam ar iz bijušo Kgb darbinieku par šīm tematikam, kurš pats ir izaudzis visiem Staļina laikiem cauri. Tad vēl R. BANGERSKIM tika uzdots, cik ilgi Latvija spētu pretoties? Jis atbildēja, ka labi ja divas nedēļas, bet kopā ar kaimiņiem pie maksimālās spriedzes labi, ja noturētos 3 mēnešus. R. Bangerskis laikam tanī laikā apzinājās Sovietu spēkus ļoti labi. Vācietis ir mūsu glābējs, lai kam arī kas nepatīk, bet viņiem manai dzimtai ir jāpateicas mūžu mūžos. Kaut vācieši man nesimpatizē, tad tomēr tā bilde varētu būt daudz sausaligaka. Ulmanis jau pats no iekšienes bij savā apkārtnē komunistiem saistīts. Tie visu laiku bij tak klatesosi. Vēl viņiem patīk liet samazgas virsa Vilim Lācim. Tomēr tai sociālisma laika paaudzei Vilis Lācis bij cieņā, kad runājām ar veco vīru par šīm smagajām lietām, tad viņam arī netika, kad samazgas lej virsa. Mēs nedrīkstējām daudz ko zināt, bet viņus tak par lieku muldēšanu momentali nošautu. Mēs spriedelejam šodien pie kafijas tases, bet tad vienkārši nošautu, kad dienēja vecais vīrs Staļina laikos.
Nacionālisms un kosmopolītisms, to sintēze
Modris Slava
Lasot pēdējos laikraksta DDD numurus, manī radās tāda savāda izjūta, it kā es visu laiku lasītu puspatiesības, nevis patiesības.
Piemēram, ka neesot atjaunota 1918. g. Latvija. Pilna patiesība būtu pateikt, ka tā ir atjaunota pa pusei, pa pusei ne. Jau pati valstiskās neatkarības atgūšana ir ļoti būtiska, jo bija pamatiezīme arī 1918. g. nodibinātajai LR. Tā pārtrauca Latvijas kolonizācijas plūsmu. No otras puses, tā nav pilnībā atjaunota, jo Latvijā turpina dzīvot personas, kas šeit nelikumīgi ir ieradušās un apmetušās uz dzīvi padomju laikos, nav lojālas LR un arī neintegrējas latviešu tautā, gaidot brīdi, kad varēs uzsākt cīņu pret to atklāti.
Vai arī doma, ka kolonistu integrācija esot noziegums. Piešķirt LR pilsonību tiem kolonistiem, kas pat neprot latviešu valodu, nemaz nerunājot par kaut kādu, kaut minimālu, lojalitāti pret mūsu valsti, patiešām ir noziegums, bet piešķirt politiskās tiesības, tai skaitā vēlēšanu tiesības, tiem, kas jau faktiski ir integrējušies latviešu tautā un uzvedas pilnīgi lojāli, būtu tikai taisnīgi un apsveicami. Latvija ir latviešu valsts, un šos integrētos sveštautiešus būtu jāuzskata par citas izcelsmes latviešiem, un nekā citādi.
Rodas arī tāda izjūta, ka DDD cilvēki tā īsti neapzinās, kas ir latvietis. Man savā laikā nācās izstrādāt definīciju, lai šo jautājumu noskaidrotu, jo mūsu trimdinieku pieredze parādīja, ka ar latviskiem vecākiem vien nepietiek, lai saglabātu piederību latviešu tautai. Gēni vien negarantē šo piederību. Nacionālā piederība nav ieprogrammēta gēnos. Arī latviešu bērniem pēc piedzimšanas ir jāintegrējas latviešu tautā, tas nenotiek automātiski. Mana definīcija definē piederību pie tautas pēc trim pazīmēm: 1) piederība latviešu tautas kultūras un vēstures tradīcijai (tai skaitā latviešu valodas pilnīga pārvaldīšana); 2) piederība latvisku senču virknei (vairāk vai mazāk, jo pilnīgi tīru latviešu senčos nav gandrīz nevienam latvietim; latviešu tautā ir 8 antropoloģiskie pamata tipi. Tas nozīmē, ka nav pat nosakāms, kāds varētu būt “tīrs” latvietis); 3 ) piedzimšana un uzaugšana latviešu blīvi apdzīvotā teritorijā (jo bērnus audzina ne tikai vecāki un skola, bet arī visa sabiedriskā apkārtne, kontakti ar visiem sastaptajiem cilvēkiem dzīvē un ar apkārtējo dabu).
Un no šīs definīcijas izriet, ka tīrs latvietis pastāv tikai ideālā, nevis reālajā dzīvē. Mēs visi esam vairāk vai mazāk latvieši, kā nu kurš. Var būt gadījums, kad bērns, kam abi vecāki ir latvieši, uzaug krieviskā apkārtnē, iet krievu skolā, draudzējas ar krievu bērniem (kā vairākās vietās Latgalē, kur pat latviešu skolu nav). Vai no viņa izaugs pilnvērtīgs latvietis? Grūti iedomāties… Un otrādi: bērnam abi vecāki ir sveštautieši, bet viņš uzaug latviskā vidē, iet latviešu skolā, jau no bērnības draudzējas ar latviešu bērniem. Kas viņš būs, latvietis vai sveštautietis? Vismaz par 2/3 latvietis! Lūk, tā!
*
Un tagad pievērsīsimies tam, kas veido cilvēka lielāko daļu, kura atrodas ārpus nacionālās piederības. Ģenētiķi ir noskaidrojuši, ka cilvēku gēni, ņemti no dažādām tautām un rasēm, atšķiras tikai par niecīgu procenta daļu, pārējā daļa visiem cilvēkiem ir kopīga. Mēs visi tomēr esam cilvēces daļa, mūsu asinis, ja grupa ir līdzīga, der pārliešanai jebkuram līdzīgas asins grupas cilvēkam. Mēs varam radīt bērnus kopā ar jebkuru pretējā dzimuma cilvēces pārstāvi – baltu, melnu, dzeltenu vai sarkanu. Mēs varam ēst to pašu, ko jebkurš cilvēks. Arī mūsu psihiskā daba ir līdzīga. Visi mēs esam spējīgi domāt, just, spriest utt. Visi mēs gribam dzīvot pilnvērtīgu, cilvēka cienīgu dzīvi. Šodien no cilvēces vienības apzināšanās ir atkarīga cilvēces kā sugas izdzīvošana. Un tas nozīmē pārāk neuzsvērt mūsu nacionālo un rasisko piederību, bet pirmām kārtām apzināties visiem cilvēkiem kopīgo. Mums ir jāizturas citam pret citu, pirmkārt, kā cilvēkam pret cilvēku, un tikai pēc tam kā pret citas rases vai tautas cilvēku. Ja mēs nocietināsimies savā nacionālajā vai rases apziņā, tad mēs uzbūvēsim mūrus pret visiem nepiederīgajiem un galu galā karosim ar citiem, kas mūsdienās var noslēgties tikai ar vispārēju pašiznīcināšanos.
Vai tas nozīmē nacionālās vai rases apziņas noliegšanu? Nē, tas nozīmē tās respektēšanu, jo pasaule ir bagāta tieši ar savu daudzveidību, arī etniskajā ziņā. Ja mēs esam citas tautas apdzīvotā teritorijā, tad mums ir jārespektē šīs tautas parašas, reliģija, kultūras un sadzīves noteikumi, nav jāizturas izaicinoši un jārīkojas tā, kā mēs esam ieraduši savās mājās. Krievi ļoti grēko pret šo nosacījumu, kā ir jāizturas citas tautas zemē, kaut arī paši ir formulējuši sekojošu parunu: “Ņe ļez v čužoj monastir c svoim ustavom!” (Nelien svešā klosterī ar saviem statūtiem!). Kas to nesaprot, tiem ir Latvija jāatstāj!
*
Deboļševizācija, par kuru iestājas DDD, arī ir kaut kāda puspatiesība. Komunistiskās partijas pie mums vairs nav. Tas nozīmē, ka deboļševizācija jau ir notikusi, tāpat kā deokupācija, jo krievu armijas Latvijā vairs nav. Ja ar deboļševizācijas prasību būtu jāsaprot visu to personu sodīšanu, kas ir bijuši kompartijas biedri, tad to skaitā būtu arī Aivars Garda kā bijušais komunists, zāles pārzinis Rīgas Centrālajā universālveikalā.
Vai ar to būtu jāsaprot bijušo komunistu atstumšanu no varas? Taču par Latvijas neatkarību nobalsojušo vidū LPSR Augstākajā padomē vismaz puse bija komunisti un 1/3 čekisti. Kas būtu stājušies viņu vietā valsts uzbūvēšanā pilnīgi no jauna? Kurai grupai Latvijā bija pietiekami daudz kompetences, lai to izdarītu? Kas šādos vēstures pagriezienos notiek, mēs jau redzējām revolūcijas laikā Krievijā. Atriebības jūtu trakošana, nekompetentu cilvēku nonākšana pie varas, kas noved valsti pie ekonomiskā sabrukuma, bada un posta. Mums šī pāreja notika grūti, bet samērā maigi, bez liela posta. Faktiski, pateicoties bijušajiem komunistiem… Ka viņi savā darbībā neaizmirsa arī savas privātās intereses, tas ir diezgan cilvēciski un dabīgi, viņiem sekojošie nekomunisti ne ar ko nebija labāki, drīzāk otrādi. Ko mums tagad vajadzētu darīt, atriebties par nodarīto padomju laikos, vai pateikties par padarīto Atmodas un tai sekojošajos gados valsts pārbūvēšanā? Mums vajadzētu uz viņiem paskatīties no latviešu pozīcijām – kas ir iestājies par latviešu valsti, kas ne. Jo arī viņi taču ir latvieši, vismaz lielum lielais vairākums. Viņi ir latviešu tautas daļa! Un atriebība lai paliek Dieva ziņā, ja viņi nav noziedznieki mūsdienās, tad pret viņiem nav jāvēršas.
Modrim Slavam otrā elpa? Lasu rakstu, lasu komentāru – precīzi un spēcīgi. Visu cieņu sakot par Ulmani! Un par DDD un Gardu jāpiekrīt Slavas viedoklim, bet šie kā hiēnas tagad klups viņam virsū. Bet patiess vārds jau nepazūd. Paldies!
Tas slava nav baltu rases ļautiņš……
Diemžēl necīnījāmies 1940 gadā , bet toties tik un tā karojām jau svešā vācu armijā un tad sāka iesaukt arī sarkanajā. Tā ka vajadzēja cīnīties, lai arī uzvara bija apšaubāma. Būtu vismaz cīnījšies zem saviem karogiem. Ja kas, tad tāpat zaudējām karu arī cīnoties vācu armijā un sarkanajā, jo Maskavas impērija tāpat sabruka.
Vai varētu būt, ka DDD ir pārņēmuši radio Merkurs (http://radio.lv/merkurs/ ) ? Ja nemaldos tur ik pa laikam parādās kāds no šiem personāžiem un stāsta savas vīzijas.
.
.
.
Admins
Pārņemt nevar to, kas pieder 4. maija kliķes VDD. Gan Garda, gan Lapinskis ir algoti VDK(šodien VDD) darbinieki !