Anna Marija Circene. Pārmaiņu vējos…

LRTT pasts

===============

Sīks puteklīt’s pārmaiņu vējos…

Anna-Marija-Circene2Kad 1979. gadā sāku strādāt milzīgā divu plūsmu skolā, biju īsts “komunistiskās audzināšanas” produkts: ticēju, ka dzīvojam pašā taisnīgākajā valstī, ka “cilvēks cilvēkam biedrs, brālis, draugs”, ka starp dažādu tautību un rasu cilvēkiem var valdīt cēla saprašanās un draudzība. Vislabāko jūtu vadīta, biju ar mieru mācīt ne tikai latviešu bērniem dzimto valodu un literatūru, bet arī dažās krievu klasītēs latviešu valodu…

Pēc pāris nedēļām lūdzu direktori Tamāru Jāzepovnu samazināt manu slodzi, jo stundas krievu klasēs vērtās smagā murgā:  tie nebija skolēni, kas pēc zvana gāzās kabinetā, tas bija aurojošs zvēru bars, ko četrdesmit piecas minūtes nācās valdīt, lai viņi neizdemolētu telpu…

Direktore manu lūgumu noraidīja: stundas jau esot tarificētas un tagad nu vismaz līdz otrā ceturkšņa beigām tas vezums esot jāvelk. Pamazām rēcošais, cits citam ar grāmatām un somām pa galvu belzošais dauzoņu bars sāka cik necik atgādināt skolēnus…

Gandrīz ik stunda iesākās ar skolēnu žēlabām, cik labs bijis iepriekšējais latviešu valodas skolotājs: viņi stundās vai nu stāstījuši anekdotes, vai pildījuši citu priekšmetu mājasdarbus… Es savukārt brīnījos, kā tādā gadījumā viņi tikuši pie atzīmēm, un piekritu klausīties anekdotes, ja vien viņi tās stāstīs latviski… Nē, tā nu gan neesot ar mieru! Un kāpēc vispār viņiem jāmācoties latviešu valoda, ja šeit ir ‘sovetskij sojuz’ un visi runājot krieviski. Jā, bet ‘sovetskij sojuz’ – tās ir piecpadsmit savienotās republikas, vēl lērums autonomo republiku un apgabalu un katrā ir sava vietējā valoda. Vai tad viņi grib veselām tautām atņemt viņu nacionālo valodu?! Zināmu apmulsumu panācu… Un tad negaidīti ierunājās zēns, kas vienmēr patīkami izcēlās ar stāju un uzvedību:

– Pareizi vien ir. Mūs neviens šurp neaicināja. Un jau jau esam izvēlējušies šeit dzīvot, tad latviešu valoda mums vienkārši ir jāzina.

Diemžēl, starp gandrīz simt skolēniem, viņš tāds bija vienīgais. Es vēl šodien atceros, ka viņu sauca Dans Ivko. Ak, nē, bija vēl viens jauks puisītis, tumsnējs, smalkiem sejas vaibstiem, kam, kā varēja noprast, derdzās pārējo uzvedība… Reiz, stundai beidzoties, es viņam klusītēm pajautāju, kas viņš ir pēc tautības. Zēns samulsa. Par nelaimi, manu jautājumu bija dzirdējis Ivans, albīns puisis platiem vaigu kauliem, tas, palaidis zviedzienu, ņirdzīgi paziņoja:

 – Viņš ir osetīns!

 – Nē, nē! Esmu krievs, esmu krievs! – sauca puisēns. Man tirpuļi noskrēja pār kauliem: tik izmisīgi noliegt savu tautību!

 – Tev nav jākaunas par savu tautību. Tieši otrādi, tu esi cits un tas ir labāk, nekā būt vienam no šī pūļa… – mēģināju zēnu mierināt, bet pati ar šausmām domāju, vai var pienākt laiks, kad arī latviešu bērni sāks kaunēties par savu izcelsmi…

 Nākamos trīs gadus ar krievu skolēniem saskāros vien starpbrīžos un kopīgos sarīkojumos, kādu nebija īpaši daudz: Oktobra un Uzvaras svētki, Jaungads, komjaunatnes un pionieru organizācijas dzimšanas diena… Vienmēr bija obligāta oficiālā daļa ar referātiem un administrācijas uzrunām, kas, protams, skanēja krieviski. Skolēnu priekšnesumi gan skanēja abās valodās. Taču bija viena nianse:  ja latviešu bērni arī krievu plūsmas priekšnesumus rātni klausījās, tad, atskanot latviešu valodai, krievu skolēnu aizņemtajās krēslu rindās valdīja tāds troksnis, ka nebija lāga dzirdams pat koŗa sniegums! Kāpēc? Iespējams, tāpēc, ka nesaprata valodu… Pēc tam  – diskotēka. Uz to latviešu bērni visbiežāk nemaz nepalika. Kāpēc? Pirmkārt, nesaskanēja muzikālās gaumes. Nu nepatika un nepatika krievu “muzička”, ko miksēja administrācijas aicinātie dīdžeji! Otrkārt, tos retos latviešu puikas, kas tomēr izšķīrās palikt, itin bieži iekaustīja… Parasti tas notika visai rafinēti: pēkšņi zāles tumšākajā stūrī krievu čaļi dejojot izveidoja grūstīgu un blīvu murskuli, skanēja smiekli, sabļaustīšanās… Dežūrskolotāji parasti nepievērsa tam uzmanību: sak’, lai jau tusējas! Reiz es izlauzos cauri tam murskulim… Krieveļi pašķīda, palika viens latviešu puikiņš, slaucīdams no pārsistas lūpas asinis.

Otrā dienā runāju ar administrāciju. No manis atvēcinājās kā no uzmācīgas mušas: nu, puikas sakāvušies. Liela muiža! Visos laikos puikas kāvušies… Mani iebildumi, ka tas nav kautiņš, kur bars sit vienu, ka tas saucams citādi, neatrada dzirdīgas ausis. Dažas dienas vēlāk piekauto puikiņu skolotāju istabā aiz apkakles ierāva ārpusklases darba organizatore Koverda: šis te huligāns piekāvis divus krievu skolēnus! Tas jau vairs neesot pat huligānisms, tas ir NACIONĀLISMS! Te nu es neizturēju.

– Re, kā! – es teicu. – Kad Edgaru pirms dažām dienām vesels bars sita, tad jūs teicāt: visos laikos puikas ir kāvušies. Kad nu viņš viens pats divus ieštaukājis, tad tas ir nacionālisms. Dīvaina attieksme.

Koverda palūrēja ar baltu aci, nošņācās un, durvis aizcirzdama, izmetās laukā… Iespējams, ka tieši tai brīdī aizsākās viņas dziļā nepatika pret mani.

 Tad notika šausmīga nelaime: darbmācības stundās skolotājs par audzēkņu izdarībām vienmēr bija klapējis ar ausīm, un reiz vienam puišelim ienāca prātā uzgulties uz darbgalda. Smagā dzelzs plakne nebija nostiprināta un uzgāzās palaidnim virsū. Zēna dzīvība nebija glābjama… Gadījums pats par sevi bija traģisks, un, protams, arī citādi nepalika bez sekām: no skolas izlidoja gan skolotājs, gan direktore. Tamāru Jāzepovnu nomainīja Irma Ernestovna, ar krievu precējusies latviete, kas abas savas meitas sūtīja krievu skolā. Bija smieklīgi vērot, kā viņas vietnieki un krievu plūsmas skolotāji spietoja ap viņu, cik sīrupainās balstiņās uzrunāja…

Jauna slota tīri slauka, un šī persona, protams, centās ieviest savu kārtību. Pēc pirmā sarīkojuma, ko latviešu bērni pameta tūliņ pēc oficiālās daļas un koncerta, visi latviešu audzinātāji tika pa vienam aicināti direktores kabinetā. Tur sēdēja visa administrācija: direktrise, viņas vietniece ārpusklases audzināšanas darbā Koverda, mācību pārzines Motričenko, Kravale un Kalniņa, “arodbiedrība” Baklanovka, partijas sekretāre Gladuncova.  “Uz tepiķi izsauktajam” viņu priekšā bija jāstāv kājās… Un tad sākās krusteniska apstrāde. Nezinu, vai pirms tam priekšnieces bija sadalījušas runājamo, taču smadzenes skaloja pamatīgi. Rezumējums: klases audzinātājs nenodrošina pedagoģisko vadību, tāpēc pienākas rājiens.

Ar mani paralēlklasēs strādājošās skolotājas izrādījās līdzīgi domājošas. Tā nu katra atsevišķi un visas kopā lauzījām galvas, kā izdarīt tā, lai latviešu bērni uz sarīkojumu atnāktu. Un izdomājām: rīkosim folkloras pēcpusdienu! Pieteicām ārpusklases darba organizatorei datumu un laiku, lai var ierakstīt skolas darba plānā, izlikām afišu ar “darba uzdevumiem” katrai klasei un sākām gatavoties. Noteiktajā laikā uzrīkojām “dalībnieku gājienu” pa visiem stāviem, lai visi kopā ierastos zālē. Bērni bija gan tautastērpos, gan maskās. Tas bija krāšņi! Visi sakāpa uz skatuves un azartiski nodziedāja “Bēdu, manu lielu bēdu”. Tad sākās priekšnesumi: pasaku inscenējumi, dziesmas, tautas dejas… Skatītājos bija tikai latviešu klasītes un … skolēnu vecāki. Bariņš krievu iesākumā pamīņājās pie durvīm, tad aizgāja. Neviens jau viņus prom neraidīja, acīmredzot paši sajutās neomulīgi. Pēc tam ieradās folkloras grupa “Skandinieki” un mācīja bērniem latviešu dejas un rotaļas.

Vēl ilgi pēc folkloras vakara valdīja pacilāts noskaņojums. Un kā nu ne: sarīkojums bija satuvinājis skolēnus ne tikai klases robežās, bet arī starp klasēm veidojās tuvākas attiecības… Nu latviešu plūsmas skolotājiem bija āķis lūpā! Kamēr jūsma nav noplakusi, jāuzrīko kas līdzīgs uz Jaungadu. Lai iet literārs karnevāls! Bet administrācija uzlika veto: būšot tradicionāls sarīkojums ar “ģedu morozu” un “sņegūročku”*! Bet vai klases vakaru var rīkot? To var. Klašu audzinātāji norunājām: visas paralēlklases rīkos klases vakarus vienlaikus un iekļaus programmā budēļos iešanu. Ar priekšnesumiem. Tā nu latviešu bērniem tika vēl vieni svētki.

____________________

* Salavecis un Sniegbaltīte

 Nākamajā septembrī izlūdzāmies administrācijai atļauju pēc stundām doties uz kolhozu “Mārupe” peļņā: skolēni grib paši nopelnīt ekskursijām naudu! Direktorei tāda ideja pat patika. Un kā nu ne: varēs palepoties ar skolas iniciatīvu darbaudzināšanas jomā. Mēs tikai smīnējām bārdā: ka pēc talku

mēneša plānojam uzrīkot ražas svētkus, pats par sevi saprotams, tikai tām klasēm, kas būs strādājušas kolhozā, to, protams, gudri noklusējām. Tie atkal būs latviešu bērnu svētki, jo krievu klases ikreiz, kad kāpām autobusā ar spaiņiem un groziem rokās, grozīja pirkstu pie deniņiem un ņirgājās. Bet latviešu bērni pāris stundas naski locījās kartupeļu laukā. Un bija priecīgi: nebūs jāprasa vecākiem naudiņa lielajai ekskursijai. Dažs, izprasījis brigadierim atļauju, jau tai pašā dienā pārveda ģimenei peļņu: spaini kartupeļu.

Izgājuši oficiālo procedūru ar pieteikšanu administrācijai, izlikām afišu: kas, kur, kad, cikos, kurām klasēm paredzēts, kas katrai klasei jāsagatavo… Direktore, pamanījusi, ka ražas svētku dalībnieku sarakstā nav nevienas krievu klases, sauca rīkotājus “uz kafiju”: kāpēc notiekot “bērnu dalīšana”? Mēs brīnāmies: kāda dalīšana?! Starp dalībniekiem neesot nevienas krievu plūsmas klases! Ak, tāda dalīšana… Ražas svētki ir tikai tiem, kas piedalījās ražas novākšanā. Kāpēc krievu klases netika aicinātas? Neviens netika īpaši aicināts: pie sienas bija izlikts saraksts, kur katra klase pierakstījās sev izdevīgā dienā, krievu klases vienkārši nepierakstījās… Tas jau arī bija brīvprātīgi! Pēc dziļdomīgas pauzes: ja arī nākamgad ko tādu rīkosiet, noteikti jāaicina arī otra plūsma. Jā, protams, bet spiest mēs nevienu nevaram… Rudens talkas kolhozā “Mārupe” kļuva par tradīciju. Jāpiezīmē, ka nevienu gadu neviena krievu klase talkai nepieteicās.                    

Tādiem sīkiem pilieniņiem vien mēs drupinājām pārkrievošanas žņaudzošo mūri, ne par kādu “pretošanās kustību” nemaz nedomājot, vienīgi cenšoties latviešu bērniem sagādāt pa kādam sīkam prieka mirklim.

Nomācošas bija nenovēršamās ierindas skates 23. februārī, armijas dibināšanas dienā. To uzskatīja par patriotismu audzinošu. Klasēm bija jāsoļo ierindā, jādzied patriotiskas dziesmas un visādi citādi jādemonstrē “padomju patriotisms”. Noteica arī uzvarētājus, kas, protams, nekad nebija kāda latviešu klase. Un citādi nemaz nebija iespējams: krievi skaļāk bļāva dziesmu, viņu “komandieriem” bija spalgākas un griezīgākas balsis… Turklāt  “žūrijai” nekad nebija pa prātam latviešu izvēlētas dziesmas, piemēram, “Div’ dūjiņas gaisā skrēja”, “Es karā(i) aiziedams”, sliktākajā gadījumā “Reiz cēlās strēlnieks sarkanais”…  Viņuprāt, patriotiski bija krieviski dziedāt pilsoņkaŗa un Otrā pasaules jeb, kā tai iekārtā dēvēja, Lielā tēvijas kaŗa dziesmas. Ak, nē! Reiz gan latviešu klasīte ieguva godalgotu vietu! Pionieru pulciņš bija nosaucis sevi par “Erglēnu”, soļojot dziedāja pilsoņkaŗa dziesmu “Ērglēns” un viņu komandieris bija Gvido Vasiļjevs, ko šodien visi pazīst kā Gvido Lingu… Viņš nez’ kur bija izrāvis karavīra virsjaku un cepuri ar sarkanu zvaigzni pierē…

Otra pasākuma nosaukumu vairs neatceros, taču tajā ik klasei bija “jāteatralizē” patriotiska dziesma… Protams, krievi visbiežāk bija bruņojušies “šaujamiem”, uz skatuves bija liels troksnis un dūmu smaka, viņi iemanījās uzvedumā iekļaut pat “patriotiskas” dejas… Latvieši izlīdzējās ar dzejas un dziesmu montāžu un skumīgi klausījās rezultātus. Vienā tādā reizē notika brīnums! Uz skati bija ieradusies Ļeņingradas rajona* Pionieru nama pārstāve. (Uzvārdu par laimi vai par nelaimi neatceros.) Viņa, protams, tika uzaicināta par žūrijas priekšsēdētāju. Un notika brīnums: pirmo vietu ieguva mana klase ar montāžu par latviešu strēlniekiem! Viese teica: emocionāls, saturiski un mākslinieciski kvalitatīvs priekšnesums. Krievu skolotāji kurnēja, Koverda viņus mierināja: ne jau katrreiz kāds no malas sēdēs žūrijā! Bet pēdējā mēģinājumā es biju jautājusi bērniem, vai tomēr kaut kādā veidā nevajadzētu iekomponēt kaut ko jestru, tādu, kas krieviem patiktu… Delverīgā Gunita laida vaļā krievu pietupienus ar iekliedzieniem… Visi kopā apsmējāmies un nolēmām: lai paliek, kā ir. Protams, biju ļoti gandarīta, ka bērnu darbs atzinīgi novērtēts. Biju pateicīga Gunitai, kas parādīja, cik muļķīga būtu izdabāšana svešai gaumei.

————————————-

*Tagad Kurzemes priekšpilsēta.

Reiz latviešu un krievu atšķirīgā gaume gandrīz izraisīja konfliktu. Jau minēju, ka krieviskā administrācija ļoti pūlējās satuvināt abu plūsmu audzēkņus. Tā nu pirms pēdējā zvana manai un vienai krievu klasei “uzdeva par pienākumu” kopīgi sapost aktu zāli. Klases sadalīja teritoriju: manējie greznoja skatuvi, uz fona kulises no pieneņu ziediem izveidojot zvana un mēlītes kontūru un ar blīvu pieneņziedu vītni apšujot priekškara vertikālo malu, ko mākslinieciski atsēja. Tāda pati zeltaina vītne greznoja skatuves malu. Proscēnijā novietoja milzīgu grīdas vāzi ar pusplaukušiem ievu zariem… Izskatījās glīti un, mūsuprāt, gaumīgi. Krievu bērni zālē visās iespējamās vietās sakāra krāsainus balonus un sarkanus karodziņus… Kad nu paziņojām, ka esam beiguši, krievu bērni sašuta: kas tad tas par rotājumu! Un grasījās arī uz skatuves sakabināt balonus. Manējie pretī kā siena, neļāva nemaz kāpt uz skatuves! Apjuku, šķita: ar grūstīšanos vien neiztiks. Iejaucās krievu plūsmas audzinātāja, skolotāja Vastlāja, krieviete, bet, kā liecina uzvārds, precējusies ar latvieti, un acīmredzot mūsu gaumi jau iepazinusi un pieņēmusi. Viņa saviem audzēkņiem tā arī pateica, ka par gaumi nestrīdas un, viņasprāt, skatuve izskatoties jauki… Ļoti neapmierināti viņas audzēkņi izklīda…

Pazemojošas vērtās ceturkšņu un gada noslēguma pedagoģiskās padomes sēdes, kad klašu audzinātājiem nācās ziņot par savu audzēkņu sekmēm un uzvedību: krievu plūsmā praktiski nebija nesekmīgo, toties latviešiem – ik klasē vairāki. Iznāca, ka latviešu bērni ir glupāki. Bet es no pieredzes iepriekšējā skolā zināju, ka krievu skolotāji mākslīgi “taisa” sekmes. Tolaik gandrīz bijīgi uzlūkoju četras skolnieces, kas grasījās beigt skolu ar zelta medaļu. (Tātad visus desmit gadus nomācījušās uz piecniekiem* vien!) Bet rudenī “Skolotāju Avīzē” par Daugavpils Pedagoģisko institūtu izlasīju rakstu. Tas vēstīja, ka no četrām medaļniecēm vienīgajā eksāmenā, kāds tolaik iestājoties izcilniekiem bija jākārto, proti, jāraksta sacerējums dzimtajā valodā, trīs dabūjušas divniekus, viena – trijnieku… Bija arī minēts, ka visas četras absolvējušas Rīgas 48. vidusskolu, to, kuŗā biju strādājusi.  Reiz ar kolēģiem pārrunājām, vai arī mums nevajadzētu vismaz nesekmīgos ikreiz “iztaisīt” par viduvējiem skolēniem. Un… noskurinājāmies no tādas domas vien.

Nekad neaizmirsīšu lekciju par starptautisko stāvokli, ko skolotājiem lasīja no Zinātņu biedrības pieaicināts lektors. Protams, lekcija bija krievu valodā. Jautājumu un atbilžu daļā, acīmredzot, pārliecināts, ka ieradies krievu skolā, lektors vienā brīdi, pieklusinājis balsi, sazvērnieciski teica: “Latiši veģ vse na zapad ogļādivajutsa, pačķi u každovo tam rodņa.”** Tai brīdī visa zāle sinhroni pagrieza galvas un nosodoši skatījās uz nabaga latvietīšiem, kas vienkop sēdēja zāles beigās. Skolotāja Pīrāga demonstratīvi piecēlās un pameta telpu. Es arī sakustējos, tomēr, apvaldījusi vēlmi viņai sekot, paliku sēžam…

Vasarās komjaunatnes CK*** organizēja republikas mēroga militāri patriotiskas nometnes un skolām bija jānodrošina kontingents. Tovasar manējie jau beidza desmito klasi. Sagadījās tā, ka no mūsu skolas pieprasīja tieši tik puišu, cik mācījās manā klasē. Tad nu audzinātājai “uzlika par pienākumu” nodrošināt, lai visi brauktu uz nometni. Lai pasākums izskatītos brīvprātīgs, puikām bija jāraksta iesniegums. Kad par tādu perspektīvu ierunājos, zēni jautāja, vai es maz zinot, kas tais nometnēs notiekot. Nu, visādas sporta spēles un vingrināšanās šaušanā. Protams, protams! Bet naktīs, kad jāguļ, krieveļi nākot latviešus sist… Man mati slējās stāvus, kad iedomājos, kā var  justies, kad tev, miegā esot, uzbrūk. Tomēr īsti neticēju, ka tā kaut kas var notikt: tur taču ir arī pieaugušie, pedagogi: audzinātāji un “fizruki”.****

Reiz noķēru puisi, kas iepriekšējā vasarā bija tai nometnē bijis. Viņš zēnu teikto apstiprināja…

Tā nu es nekādas īpašās pārrunas ar saviem puikām nerisināju, turklāt jau maijā biju no vecākiem uzzinājusi katra puiša vasaras plānus: dažs brauks uz laukiem pie radiem, dažs strādās, citam bija

___________________________________

*Tolaik augstākais sekmju vērtējums.

**“Visi latvieši taču uz Rietumiem skatās, gandrīz katram tur radi.”

***Centrālā Komiteja – komjaunatnes organizācijas augstākais orgāns.

****Šodien – sporta skolotājs.

sporta nometne. Neviens neplānoja vasaru vienkārši nobumbulēt… Tā arī pateicu ārpusklases darba organizātorei. Kas tad sākās! Es, partijas biedre, nepakļaujoties augstāku orgānu rīkojumiem, netiekot galā ar pedagoģiskiem uzdevumiem, vai man maz vieta skolā. Tad nu pateicu, ka par nometni ir ļoti sliktas atsauksmes, ka latviešu puikiņus tur nepārtraukti klapējot… No kurienes man tādas ziņas?! No tiem, kas to izbaudījuši… Lai nosaucot melīgo baumu izplatītājus! Izmelojos, ka nemaz nezinu visu uzvārdus. Uz mirklīti Koverda pierima. Pēc nedēļas atkal noķēra mani aiz piedurknes: kad beidzot manējie uzrakstīšot iesniegumus?! Citādi manu “lietu” izskatīšot rajona partijas komitejā, pat CK. Man, pedagogam, jāspējot skolēnus pārliecināt par pasākuma nepieciešamību… Atbildēju, ka nespēju pārliecināt par to, par ko pati neesmu pārliecināta.

–        Nu, vai ziniet, Anna Adoļfovna, pat es neiedrošinos apšaubīt CK lēmumus.

–        Bet CK taču arī strādā tikai cilvēki, kas tāpat var kļūdīties…, – tā es.

Nu mani katru dienu sauca te pie direktores, te pie Koverdas un strostēja un draudēja, draudēja un strostēja, līdz reiz noraudājusies ienācu klasē. Skolēni jautā, kas noticis. Izstāstu. Labi, skolotāj, tūlīt visi uzrakstīsim tos iesniegumus. Bet uz nometni nebrauksim…

Dienas beigās ienesu visu vienpadsmit iesniegumus. Koverda triumfiāli smaidīja, es iekšēji smīnēju…

Dienā, kad autobusam vajadzēja puišus aizvizināt uz nometni, mani atsauca no atvaļinājuma: lika noskaidrot, kāpēc neviens no puišiem nav ieradies… Noliku uz galda visu vecāku jau maijā rakstīto informāciju par sava bērna vasaras nodarbēm. Dabūju smagu rājienu. (Dīvainā kārtā to neierakstīja darba grāmatiņā*; domājams, sekretāres kūtruma dēļ. Gan jau kādos “protokolos” ir, ja vien tādi saglabājušies.)

Vasara pagāja mierīgi, toties septembrī puikas pa vienam tika ‘ēvelēti’ skolēnu kojaunatnes komitejā. Man šī eksekūcija bija jāskatās. Bez ārpusklases darba organizātores Koverdas un partijas pirmorganizāsijas sekretāres Gladuncovas ap galdu sēdēja “amatpersonas” no krievu klasēm un prašņāja, prašņāja. Bija žēl klausīties, kā mani puisēni krievu mēlē pūlas pamatot savu nostāju. Bet tad ienāca Andris, skaists tumšmatis  ar cīkstoņa stāju, nosauca savu vārdu, uzvārdu un uz visiem jautājumiem, pat aicināts runāt krieviski, atbildēja latviski. Gladuncova, kas cik necik bija ielauzījusies latviski, uzmetās par tulku… “Ko es tur būtu guvis?” pārtulkoja kā “kas man par to tiktu”… Es iebildu: tulkojums liek domāt par materiālu guvumu, atbildē skan kas cits…

Kopš tā laika es ar visu klasi biju “zem lupas”. Ik pa nedēļai nāca stundās; skolas dežūru laikā bezmaz ar baltu drāniņu pārbaudīja, cik bērni tīri grīdas izmazgājuši; Koverda sēdēja gandrīz katrā audzināšanas stundā. Hospitēja. Tā, it kā mēs būtu vienīgā klase! Reiz līdz ar zvanu neienāca un mēs atviegloti uzelpojām, taču komjauniešu grupas sapulci iesākām pēc visiem standartiem. Ilona tikko bija noskaitījusi iesākuma “mantru”, kad spēji tika atrautas durvis un iegāzās Koverda.

–        Kas jums te notiek?

–        Komjauniešu sapulce, – Ilona saka krieviski.

–        Kāda tematika? – Ilona samulsusi skatās manī. Saprotu, ka neprot pārtulkot…

–        Zadāņija komsomola…** – nepagūstu pabeigt teikumu, kad Koverda indīgi izlabo:

–        Zadāči!** – Nu, ja zadāči, tad zadāči. Neiebilstu. Čūskas skatiens nolodā gar skolēnu augumiem, aizķeras pie Andŗa. Kāpēc neesot formas tērpā? Visi cits caur citu sāk saukt:

–        Kā tad nav formas tērpā?!

–        Pie formas tērpa jānēsā sarkana kaklasaite, nevis kaut kāda šņore!

–        Tā nav nekāda šņore, tā ir tautiska prievīte.

–        Kā jūs iedrošināties runāt pretī! – Koverda jau nevaldās un kliedz. Tai brīdī atskan Andŗa mierīgais baritons:

—————————–

* Krievu laika dokuments, kuŗā ierakstīja darbavietas, to maiņu, arī apbalvojumus un rājienus.

** Komjaunatnes uzdevumi; latviski zadači un zadāņija tulkojami kā uzdevumi.

 – Vi tut ņeariķe…* – Koverda gandrīz aizrijas, tad caur zobiem izgrūž:

 – Eto očeņ nepriļičnoje slovo…** – Un aiziet…

Smieklīgi, bet, pārgājusi mājās, meklēju krievu – latviešu vārdnīcā “nepieklājīgā” vārda tulkojumu: bija atzīmēts kā sarunvalodas vārds. Nu, krievi jau arī vārdu “krievs” uztvēra kā lamuvārdu… “Čelovek russkoi nacionaļnosķi”… (Krievu tautības cilvēks.) Kāpēc gan latvietis piederību savai nācijai neuzskata par apkaunojumu?

 Bija mums angļu valodas skolotāja. Sieviete ap trīsdesmit ar madonnas sejiņu, taču padevusies dzeršanas netikumam, kas pamazām bija sācis iezīmēties sejas vaibstos. Kad man bija “logs”***, angļu valodas stundas notika manā kabinetā. Arī krievu klasēm. Tad es parasti izlūdzos atļauju sēdēt pēdējā solā un labot rakstu darbus. Viņa pat priecājās: būšot vieglāk ar disciplīnu! Vienā tādā reizē pēkšņi angļu valodas vietā dzirdu krieviski sacītu:

–        Ņe pačkai partu!**** – Mani audzēkņi vasaras brīvlaikā kopā ar vecākiem bija izremontējuši kabinetu. Arī soli tika pārkrāsoti no apnicīgi pelēkā skaisti bēšīgā krāsā, un manī uzbangoja sašutums:

–        Kak sviņji: gģe siģat, tam pākastņičajut…***** No priekšējiem soliem atskanēja:

–        Krievu cuka…

–        A vot eto ti skazal,***** – es piebildu.

Drīz notika kārtējā pedagoģiskā darba vērtēšana, kuŗā manējo atzina par labu esam. Koverda pēc tam man zem četrām acīm teica:

–        Anna Adoļfovna, vsjo taki takije slova, kak sviņjā, pākastņičaķ, ņe nado upotrebļaķ…******

Tas notika vēl pirms klizmas ar militāro nometni, kad mans darbs administrācijas acīs kotējās visai augstu; nu no slavējamas skolotājas biju kļuvusi par visvairāk pelto. Nebija nevienas skolotāju pulcēšanās, kad netiktu pieminēts kāds manu audzēkņu “noziegums” vai manis pašas nosodāmie nodarījumi… Piemēram, gadījums ar Gunitu, impulsīvu, nesavaldīgu meiteni, taču ar milzīgu taisnīguma izjūtu.

Todien manējiem iekrita skolas dežūra, kad jāizmazgā visi skolas gaiteņi. Gunitas pārziņā bija trešais stāvs. Pacietīgi sagaidījusi, kad beidzas visas stundas, meitene rūpīgi izslaucīja gaiteni, tad sāka mazgāt… Vestibilā uzradās bariņš krieveļu. Brīdi ņirgdami vēroja Gunitas darbošanos. tad viens iegāja gaitenī un ieskrējienā iespēra pa spaini. Tas gāzās, apšļākdams ne tikai grīdu, bet arī sienu un pašu mazgātāju, trāpīdams arī sejā… Gunita, protams, sacēla traci, turklāt, cik spēka, iegāza draņķim ar to pašu netīro slotu. Tas, nebalsī brēkdams, aizmetās sūdzēties un žēloties, bet Gunita, kliegdama, ka latviešus vispār par cilvēkiem netur, ka vienkārši jālec vai pa logu laukā, raustīja loga rāmi… Apskāvu Gunitu, slaucīju asaraino sejiņu, mierināju…

Pedagogu sapulcē notikumu atreferēja šādi: zēns vienkārši gājis garām, kad Gunita, šī “huļiganka”, metusies viņam virsū ar slotu, bet skolotāja Circene nevis aizvedusi cietušo pie ārsta, bet glaudījusi aptrakušo, mierinādama: “Guņitočka, Guņitočka…”  Klausījos un neticēju savām ausīm. Un kas būtu vainīgs, ja meitene tiešām būtu izlekusi pa trešā stāva logu?

Uz pavasaŗa pusi sākās mīklaini zvani naktīs. Tolaik mana māmuļa smagi slimoja, tāpēc nevarēju vakaros vienkārši atslēgt telefonu, jo jebkuŗā brīdī varēja pienākt ziņa, ka māmuļai pavisam slikti… Mēnešus divus nakts zvanu mocīta, aizgāju uz miliciju. Izstāstīju par nakts teroru un lūdzu pieslēgt.

 *Jūs te neaurojiet!

**Tas ir ļoti nepieklājīgs vārds.

***Brīva stunda, pēc kuŗas atkal ir stunda.

****Nesmērē solu…

*****Kā cūkas: kur sēž, tur ķēzī…

******Bet to, lūk, teici tu!

*******Anna Adoļfovna, tomēr tādus vārdus kā cūka, ķēzīties nevajag lietot.

noklausīšanos…

Mani, protams, laipni “atšuva”: tāda iespēja būšot varbūt pēc mēnešiem trim. Skolā palaidu pīli, ka esmu bijusi milicijā un ka manu tālruni nu noklausās. Zvani mitējās…

Nepārtrauktas nepatikšanas darbā, mātes slimība, hroniska neizgulēšanās nakts zvanu dēļ – vai kāds brīnums, ka nervu sistēma sāka ļurkāties? Savā naivumā meklēju glābiņu rajona partijas komitejā. Bija tur tāda sieva, uzvārdā Božan*, atbildīgā par skolu darbu. Tai tad nu izstāstīju, gan par latviešu sistemātisku piekaušanu, gan par vainošanu “nacionālismā”, ja iegadījās otrādi, gan par puspatiesībām un meliem, kas indēja manu dzīvi. Savu vizīti pamatoju ar uztraukumu par administrācijas neprasmīgo vadību, kas, manuprāt, kurina “nacionaļnuju rozņ”**. Božan uzmanīgi uzklausīja manis teikto, tad vēlīgā balsī lūdza, lai nule stāstīto iesnieguma formā uzrakstot un atnesot viņai… (Pie reizes atzīšos, ka bija doma aiziet uz VDK rajona nodaļu, lai arī tur darītu zināmu, ka nevis latvieši slimo ar nacionālismu, bet krievu administrācija atbalsta, pat kultivē lielkrievu šovinismu… No tā kolēģi atrunāja. Būtu aizgājusi, iespējams, ietiktu “čekas maisos” un tagad skaitītos aģente.)

Stipri vēlāk sapratu, ka mans iesniegums kļuvis par dokumentāru pamatu sarīdīt pret mani krievu skolēnus un skolotājus. Ar atpakaļ ejošu datumu tika savākti skolēnu ziņojumi. Tie apgalvoja, ka konkrētā datumā esmu nosaukusi par krievu cūku konkrētu skolēnu. Un tas nekas, ka dažā bija  minēts datums, kas iekrita svētdienā, vai manā metodiskajā*** dienā. Ziņojumu bija tik daudz, ka varēja secināt: skolotāja Circene starpbrīžos neko citu nedara, kā skraida pa skolas gaiteņiem un apsaukā krievu skolēnus par cūkām! Varētu jau pasmieties… Tikai bija jādomā, kādas īpašības, kādu dzīves uztveri tādu denunciāciju rakstīšanas rosinājums rada skolēnos. Arī skolotāji tika attiecīgi sagatavoti… Jāpiebilst, ka manā leksikā vispār nav nacionalitātes savienojuma ar lopiņiem. Visā dzīvē bijis viens vienīgs gadījums. Aizrādīju krievu ģimenei, kas centās notiekt, metot ar sprunguļiem un akmeņiem vēl nenogatavojušos kastaņus, kad ģimenes māte tieši mani nosauca par latviešu cūku, bet es apsmējusies nokristīju viņu par krievu govi… Bet tas bija ārpus skolas.

Reiz pie manis uz māju atnāca angļu valodas skolotāja. Tā pati, kuras stundā pirmoreiz tika pieminētas cūkas. Sašutusi viņa stāstīja, ka administrācija vienu dienu atbrīvojusi viņu no stundām, lai kolēģe varētu tikt uz VDK, bet tur viņu tincinājuši par mani. Esot informācija, ka viņa bijusi klāt, kad es apsaukājusi krievu skolēnus. Tagad viņai pašai epizode jāapraksta un jāparaksta.

– Jā, es esmu dzērāja, bet tāpēc jau man nav jābūt nelietei! – kolēģe sašutusi teica. – Anniņ, rēķinies, ka tev gatavo pamatīgus sūdus! Man čekā pieteica, lai es nevienam nestāstot, ka esmu pie viņiem bijusi. Man nospļauties, ka viņi teica! Man bija tevi jābrīdina… Viņi domā, ka es apmelošu cilvēku tāpēc, ka šie piesedz manus plostus. Tā nu grūdīs taksim taukus! – Skaidrīte ilgi nespēja nomierināties… Drīz vien viņu atlaida no darba. Ar ierakstu: par ierašanos darbā reibuma stāvoklī…

Es, protams, sapratu, ka uz VDK sauks arī citus man tuvākos kolēģus, un brīdināju viņus. Tagad, atceroties Ilmāra acis sarunas laikā, man jādomā, ka brīdinājums bija nācis par vēlu: viņš tur jau bija bijis… Pēc Atmodas Totalitārisma noziegumu izmeklēšanas centrs izsniedza man apliecinājumu, ka pret mani bijusi sākta lieta. Tur viss, kas par mani sagvelzts, ir  fiksēts. Tiesa, “stučītāju” uzvārdu vietā ir uzvārda, vārda, tēvvārda pirmie burti, bet tos jau nebija grūti atšifrēt… Paldies Dievam, Ilmāra iniciāļu nebija. Ja tā konkrēti jāsaka, tad no latviešiem “štučījusi” bija vienīgi direktrise. Ar nožēlu jāatzīst, ka viņa starp šovinistiem gandrīz bija tā lielākā. Nu, visiem jau zināms, kas ir lielāks katolis par pāvestu…

Un tad maija otrajā pusē bija atklātā**** partijas sapulce, kuŗā krievu administrācija bija iecerējusi pielikt treknu punktu manai pedagoģiskajai “karjerai”: vispirms izslēgt mani no partijas, tad “nokārtot papīrus” par manu neatbilstību pedagoga darbam. Ko tik es tur par sevi neuzzināju !——————-

 *Uzvārdā saglabāta tā laika rakstība.

**Nacionālās nesaskaņas.

***Reizi nedēļā skolotājiem piešķīra brīvu dienu metod. darbam.

****Tādās bija jāpiedalās arī bezpartijiskajiem

Koverda kratīja papīru žūksni, apgalvodama: tie visi ir ziņojumi par manu nepedagoģisko rīcību un nacionālisma izpausmēm. Tad izbrīnījusies ieraudzīju pieceļamies Vdovičevu, krievu kolēģi, kas man vienmēr bija patikusi. Vēl šodien vārds vārdā atceros viņas sacīto:

– Amerikāņi, skanot ASV himnai, tur roku uz sirds. Tāpat viņi ciena savu karogu. Bet skolotāja Circene, kad mana klase vadīja radio raidījumu par mūsu karogu, ielauzās radiomezglā un auroja: “Ko jūs te runājat!” – Sastingusi klausījos un domāju: ja tā patiešām būtu noticis, tad taču bez kavēšanās bija jāizsauc ātrās palīdzības brigāde ar trako kreklu…

Es atcerējos to gadījumu. Toreiz audzināšanas stundā vidusskolas latviešu klasēm zālē bija paredzēta lekcija. Jau biju iepazīstinājusi auditoriju ar vieslektoru, kad pēkšņi drausmīgi skaļi ieblarkšķējās skaļrunis. Es tiešām iemetos radiomezglā un lūdzu, lai atslēdz skaņu zālei, paskaidrojot, ka mums ir lekcija… Šķita, ka Vdovičeva saprata: runāju taču krieviski! Atgriezos zālē, atvainojos lektoram, viņš tikko paguva sasveicināties ar klausītājiem, kad atkal – blarrr, blarrr, blarrr…

Pārskaitusies atkal iebrāzos pie “pārraides vadītājiem”. Visi mikrofoni bija ieslēgti, tāpēc noteikti visā skolā bija dzirdams, kā es saucu: ko jūs darāt! Atslēdziet taču beidzot zāli! Diemžēl neviens Vdovičevu toreiz sapulcē nepalaboja…  

Vēl šai sapulcē izskatīja “dokumentu viltošanas lietu”. Manas klases Ivo desmitajā klasē bija atstāts uz otru gadu. Māte mēģināja pierunāt izsniegt liecību bez divniekiem, lai puisis varētu 11. klasi pabeigt vakarskolā. Mūsu attiecības līdz šim bija bijušas ļoti sirsnīgas, tāpēc bija ļoti neērti, ka tāda saruna vispār notiek.

–       Ivo mamm, – teicu, – ja es ko tādu spētu izdarīt, vai tad man vispār būtu tiesības strādāt skolā? – Viņa ilgi manī skatījās, tad noteica:

–        Kad ne, ne… Gan kāds cits izdarīs.

Un izdarīja! Tas atklājās tikai otrā ceturkšņa laikā, kad, apzvanījusi visas vakarskolas, sadzinu Ivo pēdas 14. vakara vidusskolā. Aizbraucu pēc izziņas, kas apstiprinātu, ka skolnieks ir pie vietas, neblandās bez izglītības apkārt, un uzzināju, ka viņš ieskaitīts 11. klasē. Palūdzu apskatīties liecību: tā bija glītā, pērļainā rokrakstā aizpildīta, un arī klases audzinātājas, proti, mans, paraksts bija tik pat pērļaini skaists! Man tāds nekad neiznāktu. Es pazinu pērļainā raksta īpašnieci… Hincenberga.

Protams, informēju skolas vadību.  Arī par viltotāju. Skolas zīmogu gan varēja uzlikt tikai pati direktrise, taču pabāzt zīmogošanai starp trīsdesmit liecībām vienu viltotu nebija sarežģīti…

Sapulcē Hincenberga pastāstīja, ka tikai iedevusi mātei tīru, neaizpildītu liecību, jo man tādas neesot bijis, un ka pēcāk māte jau aizpildītu un apzīmogotu esot atradusi savā pastkastītē… Sapulce noticēja šiem meliem. Vainīgā izrādījos es…

Mājās pārnākusi, teicu dēlam, ka neredzu veidu, kā šo zemiskuma kampaņu apturēt, ja nu vienīgi izdarot pašnāvību. Vai paslēpjoties psihiatriskajā slimnīcā… Dēls piezvanīja ātrajiem un jautāja, ko darīt, ja cilvēks solās izdarīt pašnāvību. Brigādi sagaidīju nopuņķojusies, noraudājusies, trīcošām rokām, ļimstošām kājām…

Mana ārstējošā psihiatre bija daktere Saulīte. Viņa katru dienu sauca mani uz pārrunām un lika stāstīt par iemesliem, kāpēc esmu šeit. Stāstīju par teroru skolā, līdz ārste pārsteidza ar vārdiem:

–        Šito jūs man vairs nestāstiet! Citādi būšu spiesta atzīt jūs par psihiski slimu… – Apklusu. Pēc tam pajautāju:

–        Ko tad man stāstīt?

–        Par mātes slimību, par lielo darba slodzi…

 Ar ierakstu par neatbilstību pedagoģiskajam darbam mani no darba padzīt neizdevās, jo toreiz sapulce nobalsoja tikai par rājienu. Tad nu administrācija iedomājās, ka aiziešu “pēc pašas vēlēšanās”, ja “sitīs ar rubli”, proti, tarificējot vienu slodzi un nedodot audzināšanā klasi: es maitājot bērnus. Es savukār nolēmu: nekā nebija, mīlīši, es aiziešu, nevis kad jūs, bet gan pati gribēšu! Sakodu zobus un strādāju, nekādas pretenzijas neizteicot: biju pārliecināta, ka viņi vienkārši būs spiesti gan stundas vēl iedot, gan klasi. Tā arī notika: pēc divām nedēļām direktrise pati bija spiesta mani ieaicināt kabinetā, lai paziņotu, ka man nāksies uzņemties audzinātājas pienākumus septītajā klasē un mācīt valodu vēl dažās latviešu klasēs…

Tas bija 1987./88. mācību gads: valdīja lielu notikumu priekšnojautas. Janvārī pie manis atnāca daži 11. klases audzēkņi. Viņi gribot dibināt tādu kā domubiedru pulciņu, kas varētu pa reizei pulcēties pārrunāt aktualitātes. Viņuprāt, arī man tajā noteikti jābūt, un, tā kā skolā šādas aktivitātes neesot iespējamas, tad pulcēties varētu manā dzīvoklī… Sevī klusībā pairgojos: jaunieši lielākoties dzīvoja vai nu kooperatīvos trīsistabu dzīvokļos vai pat atsevišķā mājā, tomēr pulcēties visērtāk būtu pie manis, komunāla dzīvokļa vienā istabā!

Iesākumā mēs bijā vien daži: Jānis, Haralds, Modris, es un, protams, mans dēls, kam vienkārši nebija citas iespējas kā piedalīties: viss taču notika mūsu vienīgajā istabā. Bija interesanti. Nolēmām, kādus tematus pārrunāsim, kas referēs, kas koreferēs, lēmumu pieņemsim pēc konsensus principa. Reiz Jānis un Modris atnākuši saka:

– Skolotāj, mēs uzrakstījām pieteikumu iestājai LNNK. Jums arī atnesām veidlapu. – Vēlāk, ar dēlu pārrunājot, smējos:

– Viens poļu skolotājs kopā ar saviem audzēkņiem devās gāzes kamerā, tad nu es lai neiestātos LNNK?!

Notikumi norisa strauji. Maijā ar “domubiedru grupu” braucām sakopt vācu karavīru kapus pie Kalnciema. Man sirds stinga, pamanot, ka mums garām vairākas reizes lēnām pabrauc viena un tā pati vieglā mašīna. Ierunājos par to skolēniem, viņus tas nemaz neuztrauca. Domāju: eh, kas, būs, būs… Kā tad: vienā brīdī, kad, nu jau darbiņu pabeiguši, sēžam un uzkožam sviestmaizes, mašīna apstājas un pie mums nāk kāds vīrs. Gaidām, ko nu teiks. Sasveicinās, sakās esam vietējās varas pārstāvis un priecājoties, ka esam sakopuši vienu dzimtās zemes stūrīti. Jautā, no kuras skolas, kuras klases. Zēni arī labprāt visu stāsta. Vīrs jautā, vai es esot šo brašo zēnu audzinātāja. Skolēni gatavi nosaukt manu uzvārdu, bet es pasteidzos pateikt, ka uzvārds nav vajadzīgs, pietiek ar to, ka esmu skolotāja. (Nobijos, iedomādamās, kas notiks skolā, kad priekšsēdētājs piezvanīs, lai pateiktu paldies skolai un “nacionālistei” Circenei par vācu kapu sakopšanu… Arī puišu klases audzinātāja greizsirdībā varētu sākt skatīties uz mani šķībi.)

Vēl pa vidam starp abu plūsmu abiturientu klasēm tika rīkots konkurss par starpnacionāliem jautājumiem. Krievu skolēni bija tam gatavoti, latviešus vienkārši saaicināja zālē. Es pat apraudājos, saprazdama to kā kārtējo latviešu pazemošanas akciju. Puiši smaidīja, mani mierinot un aicinot paskatīties, kā viņi krieveļus samasēšot. Tā arī bija: viņi ar pašu skolā piedzīvotiem piemēriem pierādīja, ka dzīvē tiek absolūti ignorēti principi, kas deklarēti kā PSRS konstitūcijā, tā likumdošanā. Jaunieši tiešām bija malači. Faktiski konkurss izgāzās, jo krievi, samācījušies grāmatas frāzes, apjuka, izdzirduši mūsējo pretargumentus. Es, protams, nevaru šobrīd atreferēt konkursa norisi, taču tas bija graujoši! “Žūrijas loceklis” Voroncovs, tāds laba barojuma resnis no  CK, pat leca kājās un, lai cik necik ievirzītu norisi iecerētajā gultnē, runāja par šodienas tendenci īpaši izcelt latviešu valodu, par aicinājumiem krieviem atgriezties etniskajā dzimtene, ja neprotot latviski…

– Kak že tak? Ja zģes rodilsja, skolu končil i VUZ, i ja dolžen ujezžaķ?!*- viņš retoriski vaicā.

Klausītāji drīkstēja uzdot jautājumus. Pacēlu roku.

Kak že vi umudriļis zģesj roģitsja, polučiķ visšeje obrazovāņije i ņe osvojiķ latišskij jazik?**

— Vi ņe imejeķe pravo zadavaķ takoi vopros!*** – Kliedz Koverda. Smiekliem pievienojas kāju rībināšana…

——–

*Kā tad tā? Es te piedzimu, pabeidzu augstskolu un man jābrauc prom?!

**Kā gan jūs iemanījāties te piedzimt, iegūt augstāko izglītību un neapgūt latviešu valodu?

***Jums nav tiesību uzdot šādu jautājumu!           

 Tad bija radošās inteliģences konference. Divas dienas Latvija dzīvoja, piespiedusi ausi pie radio… Skolā organizēja slēgtu partijas sapulci, kam bija jāpieņem rezolūcija, kas nosodītu konferences

lēmumus. Visvairāk sašutuma bija izpelnījies Ābrams Kļockins, atļaujoties nosaukt latviešus par unikālu tautu, kam cauri gadsimtiem izdevies saglabāt savas vienreizējās tautasdziesmas. Tas, lūk, esot galējs nacionālisms – šitā vienu tautu celt pāri citām! Es ķiķināju: žīds Kļockins – latviešu nacionālists… Skolas partijas organizācija savā lēmumā pieprasīja Kļockinu nodot tiesai. Vadība gaidīja vienbalsīgu atbalstu lēmumiem, bet viens biedrs nojauca scenāriju…

–        Anna Adoļfovna, vi čto, proķiv?!*

–        Koņečno.**

–        Tak i vņesjom v protokol!*** – Koverdas balsī skan draudi.

–        Ja prosto trebuju zaņesķi!**** – teicu un izgāju no telpas.

Izlaidumā pēc svinīgās daļas, pieklupu mikrofonam un informēju klātesošos par skolas interfrontes (tā vēl oficiāli nebija noformējusies, taču nosaukums jau gāja no mutes mutē.) nosodījumu konferences rezolūcijām un aicināju parakstīties tos, kas – gluži otrādi – atbalsta radošo ļaužu nostāju. Lai neiznāktu, ka mūsu skolā valda pretlatvisks noskaņojums. Šobrīd nevaru skaidri pateikt, cik cilvēku parakstījās, bet lapas piecas (A4) ar parakstiem bija. Un kas pret to bija 20 komunistu parakstu?

Ak, jā! Izlaidumā, kad “domubiedru” grupa ar klasi kāpa uz skatuves pēc diplomiem, uzradās kāds vīrs un Kalnciema padomes vārdā pateicās jaunajiem patriotiem, kas, neviena neaicināti, sakopuši aizaugušus karavīru kapus, arī vācu. Man iešķieba veselu klēpi rožu. Jutos visai neērti, to saņemot, taču, kad ieraudzīju skābos smaidiņos savilktos administrācijas ģīmjus, kļuva pat jautri.

Dažas dienas pēc izlaiduma mani atkal iesauca direktrises kabinetā, kur sēdēja visi skolas “toņa noteicēji”. Gaidīju, ka pārmetīs kādu līdz galam nepadarītu darbiņu, tāpēc gandrīz apkritu, kad direktrise, savilkusi lūpas urskulī, jautāja:

– Ar kādām tiesībām jūs, skolotāja Circene, izmantojāt skolas mikrofonu savām politiskajām ambīcijām? – Man tas šķita tik glupi un, galvenais, smieklīgi, ka apsmējos. Tobrīd jau biju vienojusies ar citu skolu par darbu, tāpēc, smieklu asaras slaucīdama, apgalvoju, ka nekad vairs tā nedarīšu…

 Cita skola, citi darbi un kolēģi… “Domu biedru grupa” bija paplašinājusies ar cilvēkiem no Bolderājas, pārtapusi par LNNK grupu, taču joprojām pulcējās mūsu istabā. Vēl ar bijušajiem audzēkņiem kopā bijām LTF manifestācijā Mežaparkā. Todien nepārtraukti lija. Kamēr aiztikām līdz Lielajai estrādei, biju izmirkusi līdz ādai. Šausmīgi gribējās visam atmest ar roku, mājās sadzerties karstu tēju un palīst zem segas… Bet labi ļaudis bija parūpējušies, lai karsta tēja būtu dabūjama arī estrādē. Turklāt lietus mitējās, uzspīdēja novakara saulīte. Apsēdāmies pirmajā rindā, baiļodamies, vai nebūsim vienīgie manifestācijas dalībnieki… Sanāca tūkstoši! Nepārstāstīšu visu runātāju teikto, tas izlasāms daudz kur. Šķiet, visi pat elpoja vienoti. Kāds mikrofonā paziņoja, ka atrasts lietussargs, maliet vēlāk pieteicās cilvēks, kas atradis naudasmaku…

 Tad gan manī uzvilnīja aizkustinājums un lepnums par latviešiem: starp tūkstošiem neatradās neviens, kam būtu iegribējies piesavināties svešu mantu…

——————————-

 *Anna Adoļfovna, jūs esat pret?!

**Protams.

*** Tā arī ierakstīsim protokolā.

**** Es vienkārši pieprasu to ierakstīt!

23.03.11

You may also like...

29 Responses

  1. AMARILLA saka:

    -Jaa, tas viss ir bijis piedziivots mums visiem, taa uzrakstiits, ka tas liekas vakar noticis!Bet… nekas veel nav beidzies, sveshaa chuuska joprojaam mums azotee sildaas un gaida nodeviigaa kodiena briidi!

  2. Ernis Purnis saka:

    Pilnīgi jebkura cilvēka brīvā izvēle 4.maija Latvijas valstī tiek dekleratīvi respektēta, bet cilvēktiesības ievērotas tikai attiecībā uz iebrucējiem – migrantiem,to pēctečiem, neskatoties ne uz taisnīgumu, ne loģiku, ne vēsturiskiem faktiem!

    Sabiedrības integrācijas jomā ikviens indivīds ir brīvs un tiesīgs izvēlēties savu identitātes taktiku, unikālajā LV arī iebrucējs okupants un tā pēcteči. Jebkura, arī vardarbīga iebrucēja un tā ievestā sava kolonista izvēle LV tiek uzskatīta par brīvprātīgu un apbrīnojamā kārtā tiek respektēta! Ir jaunradīts unikāls valsts pienākums mijiedarboties un sadarboties ar visiem iedzīvotājiem, neatkarīgi no viņu izvēles un patiesā statusa valstī, kurā vēl nav novērstas okupācijas sekas – savestie agresorvalsts kolonisti un okupanti- pārģērbtas militārpersonas nav valsti atstājušas. Šādas Padlatvijas valsts nedabīgais pienākums ir saliedēt šādu mākslīgu sabiedrību uz iluzori kopīgo, kaut neesošo vērtību pamata, veicinot šo procesu demokrātiskiem līdzekļiem, bet darot to tikai iebrucēju-civilokupantu nelikumīgās klātbūtnes saglabāšanai!

    Kāda ir izeja? Redzu tikai vienu – visus spēkus pielikt 1918.gada Latvijas Republikas atjaunošanā, liekot to par pamatu, uz kā atjaunot visu citu zaudēto un iznīcināto tautsaimniecībā, ekonomikā, kultūrā un politikā!

  3. zonnenbergs saka:

    Es atceros bridi-macijamies Nutonu un Lomonosovu.Zeni izaudzeja
    garus matus ka tiem zinatniekiem.Direktora pavele,tadus matus
    nedrikst.Tad nemam visi un nogriezam uz nulliti.

  4. Sergejs saka:

    jā , ak trāpīgais zonnenberg, kā tev izdodas vienmēr, kur palasīju, par tēmu tieši izteikties, saki ko labu lieto, kas tik ilgi darbojas?
    Bet A.M.Circene daudz okupācijas laiku riebeklības atmiņā uzjundīja un tapēc ieilgusī šodienas nekaunīgo urlu – kangaru Padlatvija ir jālikvidē visiem līdzekļiem!!!

  5. zonnenbergs saka:

    Sergejam-Neesi utopists.Mes esam zemes radibas,kas saucas cilveki.
    Zeme ir musu majas.Valstim ir jabut dazadam,saistiba ar klimatu u.t.t.
    Cilvekus vieno savstarpejas svarstibas,gribam to vai ne.Gara pasaule
    ir bezgaliga un domas neredz robezas.Sanem drosmi atver pratu.

  6. radio saka:

    Kāpēc pati slēpj savu tautību?//Kāpēc kriminālnoziedznieces ir tik ļoti
    pārvērtušas latviešu skolas?//

  7. black_joker saka:

    Nu tādas attiecības skolās nekur nav retums arī mūsdienās- tagad tikai apgrieztā apspiešanas secībā. Tagad tiek krievvalodīgajiem. Slikti bij tad, slikti tagad. Cim zinu, tad paprovē U.K. skolā nosaukt melno par nigeru vai kādā citā sliktā vārdā. Process garantēts. Bet savstarpēji kāvās, kaujas un kausies. Ja godīgi- bērni ir vecāku spogulis un atspoguļo sabiedrības norises. Ja būtu normālas attiecības starp vecākiem, tad bērni negācijas uz skolu nepārnestu.

  8. AG saka:

    Jā, AMC labi vien bija, ka nokļuva starp krievu skolēniem, citādi dzīvoja ar klapēm uz acīm, nu tās nokrita! :)

  9. Latvietis saka:

    SākumlapaZiņasLatvijāKriminālziņas
    Laikraksts: Sirmgalvi apspļaudījusi topošā pedagoģe Papildināts 11:35
    «Apollo», redakcija@apollo.lv
    Ceturtdiena, 24. marts (2011) 07:00 | Komentāri: (785)
    Drukāt Nosūtīt draugam

    Jaunā sieviete, kas iesita pliķi sirmgalvei un apspļāva viņas mēteli 16. martā, leģionāru atceres dienā, ir Nadežda Devjatņikova, kas mācās Latvijas Universitātes (LU) Pedagoģijas fakultātē, raksta «Latvijas Avīze».

    Foto: ekrānuzņēmums

    Šādu informāciju nenoliedza ne Valsts, ne Drošības policija. Latvijas Universitāte paziņojumā presei ceturtdien gan norādījusi, ka Nadežda Devjatņikova nav LU studente, un persona ar šādu vārdu un uzvārdu LU nestudē, lūdzot atsaukt nepatieso informāciju.

    Pēc Rīgas reģiona policijas pārvaldes preses pārstāves Sigitas Pildavas teiktā, sieviete vēl neesot aicināta sniegt paskaidrojumus, mēģināts tikai noskaidrot viņas atrašanās vietu.

    Rīgas pilsētas Centra policijas iecirknī par minēto incidentu ir sākta administratīvā lieta pēc Administratīvo pārkāpumu kodeksa panta par sīko huligānismu.

    Reklāma

    ‘ Šis pants paredz, ka par lamāšanos ar necenzētiem vārdiem sabiedriskās vietās, apvainojošu uzmākšanos un citām tamlīdzīgām darbībām, kas traucē sabiedrisko mieru un kārtību, var piemērot naudas sodu no 50 līdz 250 latiem vai administratīvo arestu uz laiku līdz 15 diennaktīm. Spļāvēja uz pārrunām – pat pēc nedēļas – līdz pat šim brīdim nav izsaukta. Kamdēļ tā – policijas pārstāve noslēpumaini bilda, ka tā ir izmeklēšanas taktika.

  10. Garāmgājējs saka:

    Visu rakstīto es arī esmu piedzīvojis uz savas ādas.Krievi ir bara cilvēki, vienatnē gļēvi un bailīgi. Bet, tas kurš ir gļēvs, ir nežēlīgs.Tā viņš sevi cenšas pieteikt pasulei. Viens no tādiem civilizācijas izdzimumiem kinoteātri nošāva latvieti, četru bērnu tēvu, kurš aizrādīja, lai negrauž siemučkas. Viņiem nav vietas Latvijā ! Paldies autorei par rakstu.

  11. zonnenbergs saka:

    Ja kadam interese.DAVID ICKE (DEIVIDS AIKS)ir mans fans.Iesaku
    noskatities visas vina filmu-seminarus.You Tube.Materiala daudz un tad
    rezume seit pat.

  12. AMARILLA saka:

    -Zonnenberg, vai nu neraksti neko, vai par raksta teemu izsakies, citaadi tava savas iluzoraas teemas uzmaakshana kriit uz nerviem!
    -raksts tieshaam labs un lieku reizi atgaadina, ka nodeveeji ciitiigi marinee okupantus muusu zemee, cerot to ieintegreet veel mums atbaidoshaakaa valsts varas paarmeemeeju statusaa!
    -kaa jokeram var likties, ka var nebuut konflikti, ja okupanti neluugti, neaicinaati ir kaa utis muusu maajaas, muusu zemee saliidishi un beerni to dzird un taa ir patiesiiba

  13. zonnenbergs saka:

    Ko blausties.Bez informacijas Tu esi tuksa muca,kura ielej ko grib.
    Vai tad visu pasaules strukturu var pateikt 2 teikumos.
    Visiem jasak dzivot no jauna.

  14. Ernis Purnis saka:

    Palasiet šo te, lai zinātu, ko gatavo mūsu ienaidnieki:

    http://www.za-rodnoj-jazik.lv/

  15. vējos saka:

    Jau atkal raksta par jaunās latviešu tautas paliekām,kā tik jaunai tautai paliekas vien ir?
    Bija 111tūkst.kaujas lai nosistu Baltu tautas un Baltijā varenās
    ”brīvības cīņas”,izvešanas uz Sibiriju lai Baltu tautas piebeigtu,bet
    tai tautai nekad”palieku”nebija.Gan Sibirijā,pasaulē,Baltijā visgodīgākie,gudrākie,izpalīdzīgākie bija Baltu tautas.
    Daudz ir lasīts ko latvieši darīja Sibirijā un arī Latvijā,jāpiekrīt
    vien ir ka”paliekas”vien ir no tās jaunās tautas palikušas.

  16. Sigurds Graudiņš saka:

    Mēs maucam šādi , bet Jūs – POLITSEKSUĀLIE TEORĒTIĶI…???
    http://mail.inbox.lv/horde/imp/message.php?mailbox=INBOX&index=0.926&array_index=0&page=1

  17. Sergejs saka:

    Vai S.Graudiņ pats vari izskaidrot, kāpēc tādu milzu noslēpumu, kā “inbox” te ieliki?

  18. Miervaldis saka:

    Nu tad redzi, kā tevi tie sūda krievi izmantojuši!

  19. Miervaldis saka:

    3.atmoda, kā straume paņēma līdz, un izmēza visus sūdus no mātes Latvijas vaiga!Anna – Marija – Circene – redz kādi sūdi tevi ir izmantojuši?!slāvu sūdi tevi ir izmantojuši!sūdi, kuri vēl nav izmēsti no Latvijas, tiks izmēzsti ar jaunu atmodu, jaunu straumi!Tie sūdi,ar ko tas slāvu lācis ir apdirsis Latviju, tie tiks izmēsti ar jauno atmodu…..Vienkārši tautai, tās vadonim vajag to ūdentiņu pareizi liet, tā, lai tie krievu okupantu sūdi izšķist, un aizvācas no Latvijas, no mūsu zemes!Jā, jā, tie ir krievu okupantu mēsli, jo loģiski domājams, kad citas, no PSRS iebraukušās tautības ir cilvēki, kā cilvēki, bet krievi vieni mēsli!Nu nav jau tā, kad visi krievi būtu mēsli, bet jau no tālienes var saprast kurš cilvēks, kurš pēc konsticūcijas mēsls!Nu ko – no Annas – Marijas – Circenes var mācīties, ka ienīst krievus!Tādai dižai tautai, ka mūsu, nevajag šos slāvu tundraslaiku lāču mēslus, mums tie ir tik vien par traucēkli, tādēļ mums visi tēvzemes darbi ritēs labāk bez viņiem!Noteikti pajautāšu Annai – Marijai – Circenei, par šo lietu!

  20. Māra saka:

    Šajā skolā mācījās mani bērni. Atceros skolotāju Circeni, atceros tās šausmas, ko sauc par divplūsmu skolām. Daudz kas no emocijām ir aizmirsies. bet skolotājas rakstītais visu uzjundīja. Tas tiešām bija pretīgi. Atceros, kā cīnījāmies, lai skola kļūtu par vienplūsmas skolu ar latviešu mācību valodu. Sveiciens skolotājai!

  21. annamarija saka:

    Miervaldi! Man grūti saprast, no kurienes Tu rāvi, ka es ienīstu krievus?! Man vienlīdz pretīgs arī latvietis, ja viņš ir nelietis. Naids posta arī pašu nīdēju…

  22. Miervaldis saka:

    Anmarija – ir jāienīst šejienes krievi, jo tie nododami savu tēvzemi, blandās pa pasauli, un meklē kur labāka maize!šejienes krievi ir okupanti, un nemaz nelīdzinās krieviem krievijā, tā lūk!

  23. annamarija saka:

    Man vectēvs mo mātes puses bija vecas krievu dzimtas pēcnācējs, vecmāmiņa – latgaliete. Vai man vecaistēvs būtu bijis jānīst? Viņa divi dēli krita Latvijas brīvības cīņās…

  24. Miervaldis saka:

    Nu Anmarija, ir jau arī labi krievi, ir…..Bet diemžēl lielāka daļa šejienes krievu ir bezkaunīgi sivēni, kurus mūsu varturi tur, lai saglabātu savus ērtos krēslus.Liktenis šiem krievu cūkām pēc tiesiskuma atjaunošanas valstī zināms…..

  25. annamarija saka:

    Mana māte augstās skolās nebija mācījusies, bet viņa zināja: ir krievi un ir sovetskije… Jānīst un jānicina nevis krievi, bet tie, ko padomju laiks vērtis par HOMO SOVJETICUS. Latvijā tie visi ietilpst OKUPĀNTU KĀRTĀ.

  26. Miervaldis saka:

    Anmarija – nu neizdevās okupantiem paverdzināt Latviešu tautu, nu neizdevās!Pilnīgi pareizi tu teici – priekš normālas nacionālas valsts, padomju krievs ir neizvākts sūds, taču neteiksim, kad Latvieši ir par slinku, lai šos sūdus izmēstu!

  27. Miervaldis saka:

    Anmarija – tavs vectēvs izglābās no grāvja, ko?!

  28. Jozefs saka:

    Nu super! Rakstu vienkārši ar interesi “apriju”!
    Nedaudz pat atgādina A.Eglīša “Piecas dienas”!

    Autorei nebūtu par grēku padomāt pubicēt ko vairāk no šīm atmiņām!

    Paldies!

  29. annamarija saka:

    Paldies, Jozef!
    Pamazām jau kaut ko knibinu…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.