Kāmēr komunisti nebūs apšauti-pakārti, nekas nemainīsies

Lūdzu nopublicējiet Tribunālā (sk. arī pielikumu)

Lasītāja

Okupācijas dienai – 17.jūnijam piedienīgs raksts

Reiderisms Valsts zemes dienesta izpildījumā ar Mazzalves pagasta līdzdalību.

Jā, kamēr netiks sodīti nacistu skolotāji(komunisti), Tiesiskuma virzienā nekas nemainīsies. Sodam jābūt atbilstošam pastrādātajiem noziegumiem.

Komunistam ir jātiek sodītam ar nāvi !

Pirmskara idejiskiem komunistiem vēl var piedot, jo viņi bija apmuļķoti ar “GAIŠĀS NĀKOTNES SAPŅIEM”, bet pēckara izdzimteņiem, kuri stājās šajā sātaniskā veidojumā, kad bija zināmi šo asinssuņu noziegumi, ir jātiek fiziski iznīcinātiem un viņu pēcnācējiem internētiem speciālās nometnēs. Sazagtais ir jāatsavina un jāatdod atpakaļ tautai.

Pie tāda slēdziena drīz nonāks arī Starptautiskās cilvēktiesību uzraugošās organizācijas.

Putinisms, kas ir tas pats komunisms, sevi ir parādījis visā savā spožumā.

Grūzija, Ičkērija(Čečenu valsts), Ukraina, Sīrija, notriektā Malaizija pasažieru lidmašīna, ārprāta Latvijas izlaupīšana…. . Drīz tam visam pasaule pieliks punktu.

Punkts tiks pielikts arī latviešu tautas slepkavām un izlaupītājiem.

Komunistiem-Latvijas izlaupītājiem ir jātiek iznīcinātiem !!!

“Okupācijas vara manus senčus atbrīvoja no īpašumiem un mani no radiem.“

Jā, viņi šodien vēl to turpina darīt !!!

Lasiet atsūtīto pastu, tajā viss labi pasacīts !

20.06.17        L. Grantiņš

============================================================================

Atruna. Mana atruna ir bailes par to, ka Satversmes 100.panta darbība beidzas, tiklīdz tiek citēti teksti par utīm kažokā.

Saprotu, ka vispārinājumi nav tā labākā uzrunas forma un var tikt vērsti pret mani, tāpēc aizvainotie – es atbildu par to, ko rakstu, nevis par to, ko jūs padomājāt.

Okupācijas vara manus senčus atbrīvoja no īpašumiem un mani no radiem.

Radu iztrūkumu valsts kompensēja ar aizvietotājterapiju, kas Satversmē tiek saukta par „sabiedrību”. Valsts nekrietnie likumi un privatizācijas afēra tika attaisnota ar „Sabiedrības interesēm” – pilna imanta, zoļuks un maskačka ar sabiedrību, ka indivīdam nav kur nospļauties. Arī viņi ir cietuši no okupācijas sekām, tādēļ Satversmes tiesa 2003. gada 25. martā (izvestajiem par godu?) atzina par taisnīgu un Satversmīgu okupācijas nastas uzkraušanu arī aizvietotājterapijas rezultātam, citēju lēmumu: „Tā kā okupācijas sekas ir nasta, kas gulstas uz visu sabiedrību, un šīs sekas nav iespējams novērst pilnībā, taisnīguma princips prasa, lai zemes reformas gaitā tiktu ņemtas vērā ne vien bijušo zemes īpašnieku un viņu mantinieku, bet arī citu sabiedrības locekļu atsevišķās intereses un sabiedrības kopējās intereses… Tādēļ pamatots ir Saeimas izteiktais viedoklis, ka taisnīgums neietver tikai vienas ieinteresētās puses interešu pilnīgu apmierināšanu. Ir nepieciešams panākt taisnīgumu gan attiecībā uz katru indivīdu, gan attiecībā uz sabiedrību kopumā.”. (https://m.likumi.lv/doc.php?id=73143). Vairumā gadījumu tā „sabiedrība”, kurai uzkrāva smago 1940.gada okupācijas seku nastu, savos pirmajos dzīves gados vārdu „Latvija” pat nebija dzirdējuši. Taisnīgi un satversmīgi.

Indivīdu (es to skaitā) okupācijas nasta bija vieglāka – pilsonība un privatizācijas sertifikāti, ar kuriem nebija ko privatizēt. Lai es justos pilsonībā vēl omulīgāk, tika dāvāta Satversme – šis tiesību akts 97.pantā piedāvāja iespēju izvēlēties dzīvesvietu pēc brīvas izvēles, tikai džungurs jāsagrabina. Ja nu kabatā svilpoja vējš, tad 98.pants ir svētīgs – „Ikvienam ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas”. Pārdod sertifikātus – būs nauda biļetei vienā virzienā. Arī mana dzīve „pilsonībā” ir atstājusi sekas – Slokas kapsētas ūdens dzeršana bija tas, kas „indivīdam” bija pa kabatai, un blakus koka „bomžatņiks” ar krāsni. Nevarēju atļautie ko īrēt no „aizvainotajiem”. Varat mani par to sodīt – dzīvoju pilsonībā bez mitekļa. Par dzīvi bez pilsonības sods gan nav paredzēts, vēl sāpju naudu valsts uzsauks.

4.maija republika okupācijas seku mazināšanas ietvaros un vēsturiskā taisnīguma nodrošināšanai no īpašumiem atbrīvoto dzimtu mantiniekiem ļāva pa Latvijas neizbraucamajiem ceļiem līst atpakaļ Latvijas lauku nostūros un saņemt atpakaļ okupācijas varas atņemtos īpašumus. Ja tie bija „aizņemti”, tad mantinieki varēja izvēlēties citu īpašumu pēc savas izvēles citur, piemēram, savā faktiskajā dzīvesvietā. Pieteikšanās termiņš bija noteikts likumā “Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” – 2006.gada 28.aprīlis, lai var pretendēt uz kompensācijas sertifikātiem, ja nevēlas atgūt īpašumu (48*25Ls= 1200 lati par 25,403 hektāriem īpašuma) vai 2006.gada 1.jūnijs, līdz kuram likums noteica, ka jāpieprasa senču īpašums pastāvīgā lietošanā.

2006.gada sākums. Pēc telefonsarunām ar Mazzalves pagasta vadītāju, kura cenšas mani pierunāt atteikties, jo „tur nekā nav, tur ir slīkšņa”, es biju nepiekāpīga, pieteicos uz senču īpašumu – ”Līgotņiem”. Labāk tas nekā nekas.
„Līgotņi” ir mājvieta Krišam un Līzei Stradiņiem, maniem vecvecākiem, viņu trim meitām, kur vēlāk savu ģimeni veidojusi viena no meitām – mana vecāmamma Ida un kā īpašuma izpircējs – īpašnieks ir mans vectēvs Pēteris (ne pa tēmu, bet „pie reizes” – Stradiņiem pases izdotas Saukas pagastā, arī grāmatas autors „Mēs satikāmies ezera krastā” Vilis Krauklis ir no turienes, manas mammas brālēns – tas slavenajiem Stradiņiem zināšanai. Kad pasen Zinātņu akadēmijā pie J.Stradiņa biju ciemā iegājusi, aizmirsu pateikt).

Gan dabā, gan pēc Latvijas valsts arhīva izziņas esmu 68,35 pūrvietu (25.403 ha) lielo „Līgotņu” mantiniece – no tiem 6,8 ha ir „Līgotņu” meži, padsmit hektāri ir aramzeme un dārzi – „Līgotņu kalns”, vēl 6 hektāri ir pļavas un ganības, vēl ir zemes „zem ceļiem” – pushektārs, kurus pagasts kā servitūtus tā arī nav iezīmējis, nepilns pushektārs ir „ūdeņi”. Uz neko citu pretendēt nevarēju, likums man to liedza. Pazemojoši, jo tur jau manu senču likteņi sačakarēti – katrs hektārs nes sāpju, nežēlastības, pazemojuma un bezpalīdzības auru, tur savu varenību rādīja padomju varas varneši.

Iesnieguma rakstīšanas brīdī pagasta vadītāja zināja, ka man nav kartes, es nezinu precīzas vēsturiskās robežas – izmēru man nodiktēja, jo pagastā bija visi dokumenti, arī atteikšanās no „Līgotņiem” par labu man.
2006.gada 22.aprīlī ieguvu vēsturiskos dokumentus.
2006.gada 27.aprīlī Mazzalves pagasta padome pieņem lēmumu:

Drīzumā saņemu neierakstītu vēstuli ar attēlā redzamo lapiņu. Izņemti tikai uzvārdi un mans personas kods.
Gavilēm nav pamata, jo, ja kaut viens kvadrātmetrs no manu senču īpašuma man nebūtu pieejams, tad pagasts izdotu cita satura lēmumu, tad man būtu iespēja izvēlēties īpašumu savā dzīvesvietā Mārupē vai kur citur pēc manas izvēles. Man nepaveicās – nevienam lietošanā nebija piešķirts padsmit hektārus lielais „Līgotņu” kalns arī 7 hektāri seno „Līgotņu” mežu pagasts nevienam pagasts nebija piešķīris lietošanā. Tā nu ar vienu Mazzalves pagasta lēmuma teikumu man gar degunu aizgāja 18.81 hektārs zemes Mārupē (Atbilst Mazzalves 25.403 ha, skat MK noteikumi 352).
2006.gada 25. maijā pati apsekoju savus īpašumus. Pagastā nevienu netraucēju – teica nespert kāju, nesperu.

Lūdzu pievērst uzmanību saturam – lēmumā nav minēts ne kadastra numurs, ne kadastra apzīmējums, arī shematiskais pielikums izpaliek – par to nav nekādas norādes lēmuma tekstā. Tikai ar grafisko pielikumu šis lēmums iegūst juridiska un spēkā esoša dokumenta statusu. Arī saturs, kas jāpamato ar atbilstošām tiesību normām, aprobežojas ar „ar lietu saistītos apstākļus”. Jebkurš lietvedis pateiks, ka dokuments nav noformēts atbilstoši lietvedības noteikumiem – apakšā nav pat apstiprinājuma, ka tas ir izraksts un ka tas ir pareizs. Tiesai tas neskaitās.
Tiesu praksē neatradu nevienu procesu, kur pagasta lēmumā nav norādīts kadastra apzīmējums un iztrūkst grafiskais pielikums. Esmu pirmā un vienīgā. Mana pieredze un notiesājošais spriedums nozīmē, ka jebkura pašvaldība var izdot šāda satura administratīvo aktu un tiesa tajā saskatīs jebkuru īpašumu, kuru tur vēlāk patvaļīgi iezīmēs Valsts zemes dienesta darbinieki. Shēma zemāk.

Sveiciens Swedbankai un Nordea bankai

Kā īpašniece bankās rādīju savu Mazzalves pagasta lēmumu, 1938.gada „Līgotņu” karti kā nodrošinājumu un 2007.gada martā manas kredītsaistības bija vairāk nekā 100 000 eiro. Rēķinājos un zināju, ka „Līgotņi” šo kredītu padarīs par īstermiņa pasākumu, varu iznomāt, varu pārdot – 7 ha meži un padsmit hektāri lauksaimniecībā izmantojamā zeme – kaut iznomāt varēšu. Nav grūti pāris gadus paciesties un pamaksāt kredītu. Pēc 3-5 gadiem kredīts nebūs, nebūs problēmu. Galvenais, lai uz Sibīriju neizved, zeme stāv uz vietas (ja reiz par okupāciju, L.Lasmanes-Doroņinas piemērs vēl atgādina, kāpēc jāprot krievu valoda)

Kā 4.maija Latvijas republika mani „atbrīvoja” no „Līgotņiem” – nevajadzēja ne karu, ne okupāciju

Pagastam telefoniski paužu pateicību par lēmumu, esmu pieklājīga. Par priecīgu šī lēmuma sakarā sevi nosaukt nevarēju, gar degunu aizgāja līdzvērtīgas zemes pēc manas izvēles. Uz jautājumiem gan neatbild – esot jāgaida zvans no Valsts zemes dienesta, atbildīgajai darbiniecei iedots gan mans „nosaukums”, gan kontakti, viņi slepeno darbinieci neizpauž. Ne maijā, ne jūnijā zvanu nesagaidījusi, meklēju slepeno VZD personu, kuras zvanu man jāgaida. Biju uzstājīga, tā esot VZD darbiniece un vienlaikus ir no Mazzalves pagasta – I.Rušiņa, mana mamma viņus pazīst – tad jau „savējie”, neapčakarēs. Zvanu atspērusies – meitene nav sazvanām un neatzvana ne jūnija sākumā, ne beigās. Arī VZD mana uzstājība apnīk, jo zvanu vai ik dienas, uzzinu, ka vispār viņas tur neesot, viņa sēžot „pagastā”. 2007.gada sākumā es viņu atradu, sēdēja portālā „draugiem.lv”.

Mituļa kungs – jums bija taisnība!

Pagasta lēmums ir, karte no 1938.gada ir, jūlijā meklēju mērniekus. SIA Azimuts šefs A.Mituļa kungs grozīja galvu un manu 1938.gada karti atteicās izmantot, noteica, ka tieku krāpta, ka lēmumā nav kadastra apzīmējums un bez grafiskā pielikuma tas nav spēkā esošs, jābūt VZD grafiskajam pielikumam. 1938.gada karte uz audekla nederot. Padomāju – vai nav vienalga, vai uz audekla vai papīra, saturu tas nemaina. Naivā labticībā uzticējos Latvijas valsts amatpersonām un Mituļa kungam nenoticēju. Mituļa kungs iedeva Aizkraukles mērnieka numuru – mērnieks palīdzēs tiks skaidrībā, viņam „ir gali Valsts zemes dienestā”. Ar Aizkraukles mērnieku vienojos, ka krāšu naudu un mērīsim 2007.gada rudenī – kad lapas nobirs un piesals. Nepateicu, ka karte man ir no 1938.gada, atkal apšaubīs Mazzalves pagasta godīgumu. Vai tad no tā zeme kaut kur aizies? Zemes stāv uz vietas to nekur to neaiznesīsi, lēmums visu pasaka – vectēva „Līgotņi”.
Mērīšanas termiņu noteicu ar mērķi „pavilkt gumiju”, nauda bija, bet cerēju – ja nu tomēr rodas iespēja ko dabūt sasniedzamā attālumā, savā dzīvesvietā, kā tas ir citiem mantiniekiem. Robežstabus sagādāju, vēl tagad stāv garāžā, lēmums ir, baudu hipotekārā kredīta slogu. Nesteidzos – 2004.gadā Mārupē jau biju kārtojusi lietas, procesu zināju – pagasta lēmums, iezīmē dabā, izpēkr Krājbankā un ieraksta zemesgrāmatā. Viss. Mārupē zem
Mammai attaisnoju Mazzalves pagasta lēmumu, ka likums man neļauj neko citu izvēlēties, jo man ir iedoti vēsturiskie „Līgotņi” – metrs metrā, likums tolaik neko citu nepiedāvāja. Gribējās gan mammai ko uzsaukt par okupācijas varas nodarīto, gan pašai „tikt zirgā”, diemžēl bešā VZD ir atstājis mūs abas un pamatīgi. Citi kaimiņi savu mantojumu „pārcēla” uz faktisko dzīvesvietu, Mazzalves pagasta 2006.gada 27.aprīļa lēmums man to liedza.

Maģiskais zvans ir sagaidīts!

2007.gada augustā telefona zvans, Ilze Rušiņa no VZD man zvana. Jauki! Pusotru gadu gaidīju! Varēja piezvanīt pēc gada vai diviem, lai apaļāks cipars. 2007.gada 29.decembris ar Laimīga jaunā gada vēlējumiem mani sajūsminātu un atmaidzinātu manu sirdi! Pusotru gadu pēc Mazzalves pagasta lēmuma saņemšanas mani gaida Valsts Zemes dienesta Aizkraukles nodaļā.
Mājiniekiem paudu izbrīnu – laikam Valsts zemes dienestā strādā godavīri – bez aicināšanas uz robežu apsekošanu, bez jebkādiem aktiem un parakstiem man būs robežplāns, būs vien jāliek zemesgrāmatā. Sajūsmā neesmu, jo vēljoprojām ceru uz kādu hektāru savā dzīvesvietā Mārupē. Polšs un konfekšu kaste, bagāžniekā zābaki, lai varam mežus brist, vīrs mani aizvizina.
2007.gada 22.augustā pēc Mazzalves pagasta lēmuma pieņemšanas bija pagājis viens gads un četri mēneši un viens gads un trīs mēneši pēc mana pirmā mēģinājuma sazvanīt VZD atbildīgo, kuras kontaktus man sākumā pagasts atteicās dot. Pēc viņas uzaicinājuma atrados Valsts zemes dienesta Aizkraukles birojā, kur I.Rušiņa nebija sastopama. Uzaicina ciemos un pati nav, šoka terapija VZD izpildījumā. Vakar teica, ka būs, bet šodien – nav, kā akā iekritusi.
Mani sūtīja pie Valsts zemes dienesta Aizkraukles biroja kartogrāfa E.Blūma (vārdu neatceros, jāiztiek ar papīrā ierakstīto) – viņš man parādīja datorā kaut kādu zemes gabalu, kas man esot piešķirts. Teicu, ka tie nav „Līgotņi”, attēlā bija iezīmētas „Līgotņiem” blakus esošās slīkšņas un krūmainās vietas un tikai mazs gabals no vēsturiskās teritorijas (~ 4 ha).

E.Blūms mani informēja, ka visu esmu nokavējusi, ka viss Mazzalvē jau sen ir izķerts, jo tā ir ļoti pieprasīta vieta, šie ir pēdējie Mazzalvē palikušie brīvie kvadrātmetri – vai nu lai ņemu to, ko VZD dod vai vispār nedabūšu neko, esmu pati vainīga, ka tik vēlu pieteicos (atgādinu – pagasta lēmums izdots pirms pusotra gada), vēl epiteti, kurus precīzi nenocitēšu, bet pietiekami pazemojoši. Manā klātbūtnē E. Blūms karti izdrukāja – man priekšā nozibsnīja cipars – pieļauju, ka tā bija teritorija hektāros, cipars sākās ar 2., E.Blūms papīru parakstīja, uzspieda zīmogu ar datumu un man lika doties prom, papildus informēja, ka man ar šo karti jāskrien uz Centrālo zemes komisiju (ko tur?).
Prom negāju, jo šādu pavērsienu nebiju gaidījusi. Robežplāna, ziedu un orķestra vietā „VZD objektīvā realitāte”. Prasīju, ko es varu mainīt, jo kartē nav „Līgotņi” – atbilde – tas man ir piešķirts, priecājies par to, ka vispār kaut ko dabūji, neko citu nedabūsi, pati vainīga ka tik vēlu ieradies (Atgādinu – es pusotru gadu gaidīju Rušiņas zvanu/atzvanu), Mazzalve ir zelta vērtē, Tev tikuši pēdējie vērtīgie kvadrātmetri (jap! piebilde – vēlāk zvanīju Mazzalves darbiniekiem gan 2008, gan 2009, iespējams, 2010.gados.gados un arī tad Mazzalvē nebija neviena brīva kvadrātmetra, kamēr Mārupē varēja zemi dabūt)!
Lika man doties prom. Prom negāju, biju šokā un satriekta. Pamīņājos, centos aptvert, kas notiek, prasīju, kur var satikt I.Rušiņu. Man atbildēja, ka viss jau ir izdarīts, man viņa man vairs nav vajadzīga, lai tik eju prom, tas neko vairs nemainīs. Prasīju, kā ar maniem „Līgotņiem”? Uzzināju, ka esmu pati vainīga, nevajadzēja čammāties, „Līgotņi” sen ir īpašumā citiem, visu esmu nokavējusi, vairāk man tāpat neko nedos un arī neteiks, kam iedoti mani īpašumi – to es arī uzdrošinājos prasīt. Ārā negāju – ar acīm meklēju mistisko Ilzi – biju pārliecināta, ka viņa aiz stūra vēro un ņirdz. Gāju ārā, nācu atpakaļ, nesapratu, ko darīt, kā rīkoties.
Kolēģi – liecinieki pēc mūsu nemaigās sarunas ar E.Blūmu ātri izklīda. Klientu čakarēšanas metode „ņem ko dodam” iebremzēja, es negāju prom. Teicu, ka prom neiešu, ka tie nav „Līgotņi”, bet E.Blūms kā jau vīriešcilvēks bija konkrēts un mana prom neiešana un vienu un to pašu tekstu skaidrošana viņu „uzbudināja” līdz vari kaut mēnesi stāvēt, neko vairāk nedabūsi. Pastāvēju, drīz jau puika neizturēja – „tinies vai izsaukšu policiju, lai tevi izmet”. Policijas piesaukšana bija efektīva, momentā biju 3 vietās vienlaicīgi – šokā, ārprātā un uz ielas! Ar vienu lapiņu rokās (attēls pievienots).

Biju bezģīmī, vīrs mani apjukušu savāca pie VZD mājas, aizveda līdz mašīnai. Retā reize, kad putni pameta manu galvu, tarakāni sastājās rindā un vētraini aplaudēja. Es no sajūsmas betonēju un kā nemaņā atkārtoju E.Blūma teikto – esmu absolūtā idiote, visu esmu nokavējusi, ka man tikusi paši pēdējie zelta vērtās Mazzalves kvadrātmetri. Es pat par 2006.gada Mazzalves lēmumu aizmirsu, par līdzvērtīga īpašuma iegūšanas iespējām Mārupē arīdzan. Pusceļu vainoju sevi, ka nepareizi puiku uzrunāju, neiedevu kompekti vai polšu, kas bija plānots kā pateicība par robežplānu.
Otrajā pusceļā jau sāku nākt pie samaņas un gribēju braukt atpakaļ „parunāt” – ja reiz man 10 minūšu laikā atņēma vienu īpašumu, iedeva kaut kādu slīkšņu, varbūt var kaut ko „sarunāt”, tikai nespēju izdomāt, kādā valodā jārunā. Ja runā krieviski, tad Rīgā kvarķīras dod, varu somiski bez akcenta palasīt, angliski pat sapņos runāju. Doma laukumu varēja Rušiņa iezīmēt un puisis izdrukāt. Tagad saprotu, kāpēc Ilze no manis bēga.

2007.gada 28.decembrī bija prekluzīvais termiņš, to zināja gan VZD I.Rušiņa, gan E.Zariņa, Mazzalves pagasta padomes priekšsēdētāja. Vēl labāk – Ilze, varēji man piezvanīt 2008.gada sākumā un novēlēt veiksmīgu jauno gadu! Protams, ka es tādu „prekluzīvo termiņu” nezināju, pat dzirdējusi nebiju.

Apsveicu Valsts zemes dienestu – ja klients neiet prom, iemāciet saviem padotajiem piesaukt policiju, ātri aizvāksies ar jebkuru īpašumu, kuru viņam atmetat. Otrajā reizē nevajadzēs piesaukt pat policiju, pats izmetīsies ārā. Lasīt tālāk.

Reiderisms?

Tikai tagad apzinos, ka tā bija mērķtiecīga „gumijas vilkšana” pusotra gada garumā ar mērķi mani maldināt, tagad to par reiderismu sauc. Lieliski plānota un organizēta, lai es paspētu trāpīt prekluzīvajā termiņā, bet nepaspētu iztiesāties – termiņš ir prekluzīvs, pēc tam bija jāskrien uz citām rindām – rindā uz Centrālo zemes komisiju un tad atkal jāskrien uz Zemes iemērīšanas rindu par valsts budžeta līdzekļiem, kur trāpīju vien 2008. gada nogalē, kaut man bija tur jābūt 2006.gadā.
Kā tas nākas, ka es „nokavēju”? Es nenokavēju, Valsts zemes dienesta darbinieku un Mazzalves pagasta padomes kopdarbības rezultāts ar mērķtiecīgu maldināšanu prettiesiska un neizpildāma akta paskatā ir liedzis man iespēju rīkoties ar manu senču īpašumu gadiem, turklāt VZD mani ir „atbrīvojis” arī no senču īpašuma 10 minūšu laikā – nevajag ne karus, ne padomju varu, to izdarīs pašlaik un uz līdzenas vietas VZD zemju speciālisti ar ”ņem ko dodam neko citu nedabūsi un ja neiesi prom, izdzīsim ar policiju” – iespaidīgi. Un tiesa mani pasūtīs, jo uzreiz bija jāiesniedz prasībna tiesā, noilgums vai zinies. Tas nekas, ka man vēl visu dzīvi rindā būs jāstāv un nezinu vai dzīva to sagaidīšu (gan rindas garuma, gan veselības problēmu dēļ).
Rindā uz zemes iemērīšanu biju pašā astē – 2008.gada rudenī, jo 19.augustā man Bormaņa kungs man rakstīja, ka viņam nav Mazzalves pagasta lēmums (Kur pazuda?,kāpēc pazuda?) Lūdza man atsūtīt, savādāk viņam tas būs jālūdz no Valsts zemes dienesta, attiecīgi lēmums tiks pieņemts vēlāk (VZD, es citēju ja iedomāsieties, ka pūšu pīles). Tas nepalīdzēja, pagasta lēmums ir pie elkoņa, VZD dati „patiesību stāsta”.

Tikai tagad saprotu, ka kaut kad pēc 2007.gada 22.augusta VZD darbinieki NĪVKIS ievadīja „manu piekrišanu” un es nevaru pierādīt, ka esmu „Līgotņu” mantiniece. Nezinu, kurā brīdī VZD datus laboja, man ~ 2008.gadā tapa izdruka ar īpašuma ar kadastra numuru 32660130117 – nosaukums bija „Līgotņi” (un nekādas Līgotņu mājas!!!) un tā platība bija 39.3 hektāri (oooo, oo) – VZD, gaidu jūsu skaidrojumu.

Nereta vēl sarakstījusi muļķības par kaimiņīpašumiem, kuri uz mani neattiecas, es pat esot bijusi uz robežu iemērīšanu dabā un esmu parakstījusi aktus un piekritusi „atjaunotajām” robežām! Kauna nav ne VZD, ne pagastiem – kādas atjaunotās robežas, kādi akti! Kur tiesiskā paļāvība, kur vienlīdzīga attieksme un ar kādām tiesībām VZD mani 10 minūšu laikā atbrīvoja no senču „Līgotņiem”. Kur bija mana brīvā izvēle? Ar ko es biju īpašāka par īpašajiem? Es nevarēju pretendēt uz kvarķira v rige, es nevarēju pretendēt uz dāču pierīgā, es varēju ņemt kredītu, man hipotekārais kredīts ir jau no 2002.gada un tie nebija nekādi treknie gadi, nevēlējos maksāt „aizvainotajiem”.

Par kādiem nopelniem mežu un zemju vietā man iemānīja 25 ha slīkšņu ar 3.82 ha lauksaimniecības zemi- par ko?
Ko es izdarīju nepareizi?? Protams, ka tajā VZD iezīmētajā slīkšņā kāju nebridu, tas nav mans, bet mana „piekrišana” bija atspārdoša, gadiem nācu pie samaņas, vēl neesmu sapratusi. Tiesa gan zina – „sama dura”.

Labi atstrādāta shēma, nevajag ne okupāciju, ne padomju varu, pilnīgi pietiek ar Baklāni un VZD.
Atgādinu, ka vēl pirms pieteikšanās man Mazzalves pagasta vadītāja E.Zariņa stāstīja, ka man mantojumā ir „SLĪKŠŅA”- tas ir vārds no viņas mutes. Kā nu tā- neba nu meitenei gaišredzība piemetās.

Tautai jāzina savi varoņi! Baklāne! Iespējams tikai Latvijā
(Īstenu valstsvīru/veču cienīga rīcība, kaut Latvijā tādu būtu vairāk)

Lai kāds neiedomātos, ka iepriekš rakstītais ir vienreizēja rīcība un nejaušība, tad identisku situāciju piedzīvoju 5 gadus vēlāk. 2012. gadā pēc Mazzalves pagasta regulārajām atbildēm „iemēri, pārdod, aizmirsti” sapratu, ka nekas nemainīsies, iemērīšanas rinda nekust no vietas, pēc Aizkraukles uz VZD pusi pat neuzdrošinājos skatīties, kur nu vēl kāju spert – lūdzu palīdzību Centrālajai zemes komisijai. Tolaik gan pareizi juridiski nemācēju noformulēt, lūdzos kā „pati muļķe” statusā. CZK teica, ka „pret pagastu mēs neiesim” (paldies par atklātību!). Tur man ieteica mazināt VZD 2007.gadā nodarīto skādi, ieteica lūgt VZD izziņu un tad iztrūkstošos hektārus varēšu iegūt tur, kur pati vēlos. Par iztrūkumu – nezināju, cik tur iezīmēts, kad E.Blūms drukāja to papīru, nozibsnīja, šķiet 21.. nezināju, kas tas ir, padomāju, ka platība.
2012.gada 5.novembrī lūdzu VZD izziņu par platību īpašumam ar kadastra numuru 32660130117. Sekretāre teica, ka Baklāne sniedz informāciju tikai par īpašnieka īpašumiem, man nedos, jo esmu prasījusi tikai par īpašumu. Tātad es varu iegūt informāciju tikai par to, ko Valsts zemes dienests patvaļīgi man iezīmē (līdz 2007.gada 22.augusta rītam es biju īpašniece „Līgotņiem”, šo informāciju man nesniegs!), iesniegumu pārrakstīju, ka esmu tā sūda … 117 īpašniece, savādāk Baklāne sēdēs kā ūdeni mutē ieņēmusi. Ļoti gaidīju šo izziņu, tā man ļautu izvēlēties pāris hektārus zemes Mārupē. Pieciestu par zaudētiem 7 ha meža un „Līgotņu kalnu”.

2012.gada 3.decembrī telefoniski tiku uzaicināta uz VZD, jāiet pie Agneses M. (saudzējot „peškas”, viņu uzvārdus nerakstu. Agnese, tava zvaigžņu stunda ir situsi) pēc stundas biju klāt – es skrēju (jā), jo bija patālu, skrējiena cena – 2 ha zemes Mārupē! Ne jau katru dienu var tikt pie pāris hektāriem Mārupē, lidot nemācēju. Arī Centrālajā zemes komisijā gaidīja šo izziņu.
Agnese manu piekrišanu par vēl pāris hektāriem slīkšņas ieguva ar opciju „Baklāne tev dod šo gabalu, varu izvēlēties – horizontāli vai vertikāli, tā ir Baklānes noteiktā vienīgā izvēle, neko vairāk nedabūsi”. Atteicos, teicu, ka man to sūdu nevajag, es bērnībā tajos krūmiņos pat čurāt negāju, tie nebija manējie! Man nevajag to slīkšņu, es esmu Stradiņu dzimtas īpašuma „Līgotņi” mantiniece, gaidu uzmērīšanu un tad precizēšu robežas. Mani pieklājīgie teksti nederēja.
Tāpat kā Aizkrauklē bija plate „Tev Baklāne dod šo un punkts, tas ir Baklānes gala lēmums un vairāk neko viņa tev nedos. Piekrīti un ej prom”.
Sāku lūgties par mežu „Pie Līgotņiem”, kadastra numurs 32660130105, rādīju, ka tie ir manu senču meži. Nē – tie man neesot pieejami, tie ir piešķirti citiem. 2006.gadā man pagasts tos piešķīra, biju tiem īpašniece līdz 2007.gada 22.augusta rītam, kad spēru kāju VZD Aizkraukles nodaļā. Mežu „Pie Līgotņiem” piesaukšu zemāk (gan Agnesei, gan procesu virzītājai J.Mierkalnei par to jo īpašs „sveiciens” zemāk).

Nekas nelīdzēja – ne pieklājīga runa, ne ubagošana, ne lūgšanās. Esmu vardarbīga latviete – fanoju par koru kariem un baudu olu cīņas, un vēroju džudo, boksa, špagas un AK47 kultūras pulciņu darbību savā tēvzemē. Manas vardarbības izpausmes līdz kulakiem nespēj pavilkt, neprotu ne klaigāt, ne kāju sist zemē, Stradiņu ģenētika.

Agnese teica, ka neko vairāk nedabūšu, varu netērēt laiku, kā Baklāne lems, tā būs. Negaidīju, kad piedāvās izsaukt policiju, atcerējos Aizkraukli, pateicu horizontāli un vilkos prom ar pakāstiem pāris hektāriem Mārupē. Elementāri. Par to, ka prasīju izziņu uzreiz aizmirsu, šoka terapija VZD strādā. Biju gana apstulbināta ar to, ka nav zemes Mārupē – man nav ko iedot CZK, atpakaļ rāpoju un domāju, kas man bija j;āsaka, jo pakāsiens ir ievērojas. Man, VZD varbūt tās ir pupu mizas.. . Atkal pazuda cepure, tās no manis sāka bēgt ļoti intensīvi 2012.gada decembrī. Līdz traumas gūšanas brīdim man pazuda 3 cepures un mani traumēja, kad gāju pirkt cepuri..

Otrreiz dzīvē biju VZD, otrreiz varēju sajūsmā betonēt – otrajā reizē VZD apmeklējuma rezultātā mans „pajājiens” bija zaudēti 2 ha zemes Mārupē! Bravo, Baklāne – <cenzēts>, varbūt man apenes vēl novilksiet? Ko jūs ar izziņas nesniegšanu ieguvāt – vai sev paņēmāt pāris hektārus zemju Mārupē? Ko es tādu biju jums izdarījusi? Kaunu sen ēduši neesat? VZD neinteresē, vai Edīte ir senču īpašuma mantiniece vai prasa izziņu – nedabūs neko no prasītā. Nevajag nekādu okupāciju, esmu atbrīvota no mežiem, no zemēm, no pāris hektāriem īpašuma Mārupē, man ir tikušas VZD atmestās ēzeļa ausis. Kā Baklāne vai cits VZD darbinieks lems, tā būs. Kas VZD tā ļāva rīkoties?

Tā VZD iegūst jauno īpašnieku „piekrišanu”. VZD nedod izziņas, viņi pasauc telefoniski un pasaka „ņem ko dodam” un izdzen ārā. Pati Baklāne vienpersoniski nosaka, kam ko dot un pati NĪVKIS piezīmēja tai sūda slīkšņai vēl pāris hektārus klāt. Tā kā likums nosaka, ka NĪVKIS datus var labot pēc īpašnieka pieprasījuma, tad iznāk, ka „Līgotņu māju” īpašniece ir E.Baklāne, jo tikai īpašnieks var pieprasīt labot sava īpašuma datus NĪVKIS . Tiesiski un loģiski.
„Pateicībā par likumu izpildi par izziņas sniegšanu pēc būtības un laikā”, lūdzu VZD ierakstiet tai slīkšņai īpašniekos Baklāni, ja jau viņa datus laboja un to var prasīt tikai īpašnieks, tad tas būtu taisnīgi un pelnīti! 25 hektāri ar kā 10000 eiro kadastrālo vērtību 25 ha slīkšņai, no kuriem veseli ar 3.82 ha lauksaimniecības zemes – ekskluzīvi, nav kaut kādi pāris hektāri Mārupē, nav meži, nav lauksaimniecības zemes. Varbūt Maijas vīrs jums pa blatu iemērīs, man viņš „tādu sūdu” atteicās iemērīt – atlika uzmest aci ortofotokartei.

Protams, ka man nebija ne jausmas, ka izziņai bija jābūt par to, ko es prasu un izziņas nesniegšanas gadījumā man uzreiz bija jāvēršas ar prasību tiesā, man pilnas kabatas ar tiesisko paļāvību un APL 4.pantu. Un man bija jābūt spējīgai saprast un uzreiz tiesāties? Protams, ka pat neiedomājos – ja VZD tā dara, tad jau drīkst darīt.. Ja VZD tā dara, tad likums to atļauj. Nevarēju tiesāties, pat neiedomājos, nemācēju, nebija laika, jātrīc darbā un pusdienlaikā uz CZK bija jāskrien! Un Pēc tam uz Mērnieku.
VZD drīkst prettiesiski rīkoties un tiesa viņus attaisnos, jo cietušais – pamuļķis, mēneša laikā neuzrakstīja pieteikumu tiesai, kaut gulēja reanimācijā, kamēr VZD piektdienas vakaros darbiniekus nelaiž mājās un pēc tam vadība degustē vīnu (vai bija gardi??). VZD drīkst jāt uz nebēdu, jātnieki atraduši, sportistes.

Kādas tiesas – priekš tam ir mutautiņš un asaru var atlaist spilvenā. Kas tad tas- kaut kādi zemes īpašumi Mārupē. Edītei takš biļeti vienā virzienā, lai nemaisa te gaisu. Latvijas tiesām ir pateicīga auditorija- var čakarēt uz nebēdu. Paraudāju- tiku vaļā no 2 ha zemes Mārupē, Baklāne, es ceru, ka baudi prieku un lepnumu par savu „es nolēmu” – varoņdarbu” <cenzēts>. Visa Latvija šobrīd sajūsmā pieceļas un Tev gavilē! Es necelšos, man kājiņas neklausa, nevaru paiet, invliditāte. Varu paraudāt spilvenā!

Tā bija mērķtiecīga krāpšana, jo tiesiska un izpildāma administratīvā akta gadījumā man Centrālajā zemes komisijā bija jāstāv jau 2006.gada maijā un 2006.gada septembrī jau jāstāv rindā uz budžeta iemērīšanu. Kā tas nākas, ka es tur biju pāris gadus vēlāk? REIDERISMS!

Es stundas laikā biju VZD, ko es ieguvu? Slīkšņu 25 ha un garantētas kredītsaistības līdz kapa malai. Agnese, vai man pēc astroloģijas pa nakti vajadzēja nākt, vai tad man zvaigznes sastātos pareizi un tad es dabūtu izziņu? Mēnesi gatavojāt „izziņu”, laukos saka „suņi tādi”. Pa mēnesi nevarējāt platību paskatīties? VZD uzčurā visām zvaigznēm debesīs. To par lietu saucam. „”Līgotņu” īpašnieki jums no Mazzalves kapiem māj, savu karmu esat pabojājuši..

Mazzalves sekretāre kādā no manām zvanīšanas reizēm man teica, ka es nekad no tā sūda netikšu vaļā un visu mūžu maksāšu nodokļus un sodus. Malači, Mazzalves darbinieki! Zinājāt gan to, ka man mantojumā esošie kalni un meži pārtaps par slīkšņu, gan to, ka netikšu vaļā un maksāšu. Šīs diētas ietvaros zaudēju vairāk nekā 10 % sava necilā svara.

VZD mani patvaļīgi atbrīvoja no „Līgotņiem” 2007.gada 22.augustā, pati VZD ģenerāldirektore mani atbrīvoja no pāris hektāriem zemes Mārupē 2012.gada 3.decembrī. Tautai jāzina savi varoņi! Baklāne pati to nedarīja, tam bija peškas, kuras pateica „tas ir Baklānes vienīgais lēmums, viņa tev dod šo, vairāk neko nedabūsi”. Tā tiek pausta „mana griba” tiesnešu interpretācijā. Baklāne! Ko es jums esmu izdarījusi! Ko jūs lietojat!!

Ar VZD gādību (Mazzalve, jūs arī neesat bez vainas!!) šobrīd esmu 25 ha slīkšņas īpašniece un ja samaksāšu soda naudas, tiesas izdevumus (esmu zaudējusi jau divas tiesas prāvas!, tikko atkal saņēmu ziņu, ka kaut ko esmu „neesmu pārsūdzējusi”), varu tupēt sūda 10 000 eiro kadastrāli novērtētajā slīkšņā, kuru nekad neesmu lūgusi piešķirt un kura man nekad nav piešķirta, maksāt par to NĪN (kas pagastam devis tādas tiesības prasīt?), bonusā VZD nodrošina sirdi plosošu un aizraujošu iespēju skatīties uz savu senču īpašumu turpat blakus. Man nav ne robežplāna, ne robežu iemērīšanas – saskaņošanas akta, ne zemesgrāmatas. Ētiski, vienreizēji, aizraujoši. Tā ir taisnīga un godīga vēsturiskā taisnīguma nodrošināšana no okupācijas varas cietušo mantiniekiem – zini savu vietu, Edīt, svētki jāsvin 9.maijā. Vai 23.februārī, kad VZD trepēs svin „atbrīvotāju” dienu ar siļķmaizītēm un mazajiem balzāmiņiem katram vīrieškārtas pārstāvim.

Kur vēl var 10 minūtēs zaudēt visus savu senču īpašumus un 5 minūtēs zaudēt iespēju tikt pie diviem hektāriem zemes Mārupē! Valsts zemes dienestā strādā godavīri – nevajag nekādu okupāciju, nekādas Sibīrijas un ja tev valsts ļauj atgūt senču īpašumus, tad Valsts zemes dienesta darbinieki jūs no tā visa atbrīvos pa otram lāgam, arī līdzvērtīgās zemes iegūšana ir manierē, „ņem ko dodam un tinies. Ja netīsies, izsauksim policiju!”. Ja kādam patīk čakarēt līdzpilsoņus – VZD ir kā priekš Jums.

No okupācijas varas cietušo mantiniekiem rinda rindas galā..

E.Blūms 2007.gada 22.augustā mani izdzenot ārā, teica, ka man jāskrien uz Centrālo zemes komisiju. Esmu aša, skrēju ar – 2007.gada 4.septembrī esmu Centrālajā zemes komisijā, Saeimā atļauju dabūju. Ar VZD gādību tur esmu pusotru gadu vēlāk, ja es būtu saņēmusi tiesisku un izpildāmu Mazzalves lēmumu. Sakožu zobus un lūdzu zemes mantinieka tiesības uz īpašumu, uz kuru katra aizbraukšana prasa jauna auto iegādi Latvijas bezceļu dēļ. Prasīju Mazzalves pagasta lēmumā norādīto vectēva īpašumu „Līgotņi”, neiedomājos iesniegt 1938.gada „Līgotņu” karti. Informēju, ka man iedotā lapiņa – karte nav pareizā, to man tikko rokās bija iedevis VZD darbinieks E.Blūms un mana piekrišana iegūta ar „tinies, savādāk izsaukšu policiju”. Drošības pēc atgādināju, ka parādi diriģē Mazzalves pagasta lēmums, kur 2006.gadā rakstīts, ka esmu „Līgotņu” mantiniece. Kungs saprata, ka „nesakrīt papīri” un atzina, ka šis ir ļoti slikts laiks – ja es sākšu tiesāties ar Valsts zemes dienestu, tad es nepaspēšu iekļauties kaut kādā termiņā un palikšu bez nekā. Brīnījos, jo kungs bija manāmi satraucies un visā nopietnībā rēķināja, cik dienās jānotiek tiesai, lai es paspētu. Parēķināja un teica, ka nepaspēšu. Nomierinājos, jo nezināju, ko tiesās darīt, nekādas nojēgas man par to nav. Viņš ieteica izvēlēties mazāko ļaunumu, iesniegt to, kas ir, lai es nezaudētu visu. Vēlāk uzzināju, ka pēdējā pieteikšanās diena bija iekalta likumā – 2007.gada 28.decembris un tas ir kaut kāds „prekluzīvais termiņš”.
Labi ka CZK bija tuvu darbam, izšmaucu pusdienlaikā, savādāk tad es patiešām tur varēju parādīties 2008.gadā.
Arī dokumentu saņemšanas laikā 2008.gada februāra beigās es uzzināju to pašu – Centrālās zemes komisija atzīst manas kā mantinieces īpašumtiesības uz 25.403 ha zemes un nenosaka pašu īpašumu. Kungs mani mierina, ka robežas es pie iemērīšanas varēšu „saregulēt”. Parakstu man arī paprasīja, viltus, maldu un spaidu rezultātā iegūtie paraksti Latvijas tiesai arī neskaitās. Ja liek parakstīties un tu paraksties, bet pēc tam parakstam priekšā CZK darbinieks pieraksta tekstu –esmu idiote, turklāt kvadrātā. Parakstam nepiekritu, bet nesvītroju, jo… Izrādījās, ka jāskrien uz nākamo rindu. CZK uzzināju nākamo jaunumu – man valsts uzsauc īpašuma iemērīšanu, atkal jāskrien un jāstājas kaut kādā rindā.

Drīzi ietrāpīju rindā uz īpašuma iemērīšanu par valsts budžeta līdzekļiem. Tur gan arī bija misēklis ar papīriem un man veselība piekliboja. Bormaņa kungam kaut ko sūtīju, jo ne VZD, ne pagasts nebija uzdevumu augstumos. Protams, ka arī Mērniekam es lūdzu iemērīt manu senču „Līgotņus”. Cerēju, ka Latvijas mērnieks pamanīs, ka lieta nav tīra. Protams, ka atzinumā atkal ir nevis Mazzalves pagasta padomes 2006.gadā piešķirtais īpašums, bet 2007.gada 22.augustā 10 minūšu laikā VZD piešķirtā „ņem ko dod vai nedabūsi neko” slīkšņa. „Līgotņus” jau sen būtu iemērījusi un rīkojusies.
Baklāne mani ielika rindā – 2008.gadā rajona rindā biju ar 37. numuru. Valsts solīja, ka iemērīšana ilgs 2-4 gadus. Sliktākajā gadījumā – 5 gados viss tiks samērīts. Tā ir valsts atbildība – es rēķinājos ar max 5 gadiem! 2015.gadā biju pabīdījusies par 15 vietām uz augšu – 22.vieta. Ar šādiem tempiem iemērīšanu par budžeta līdzekļiem nezinu vai sagaidīšu, matemātiski tas būs uz 2030.gadu. Vēl joprojām gaidu iemērīšanu, kuras laikā „sakārtosim robežas”.
Tiesas arguments atteikumam – es 3 gadu laikā neiesniedzu prasību atzīt par prettiesisku 2006.gada 27.aprīļa Mazzalves lēmumu. Labrīt – es gaidu rindā uz iemērīšanu, kuras laikā plānoju šo „problēmu’ izrisināt.

Diētas

VZD un Baklāne, es nezinu, ko lietojāt, bet VZD darbinieku darbības rezultātā esmu spiesta gana daudz nakšu pavadīt bez miega, raudot, neēdot, jo VZD īpašuma piešķiršanas metodika ar „ņem ko dodam un vācies, savādāk izsaukšu policiju” uz mani iedarbojās lieliski. Vietējos plebejus Edītes paskatā VZD var dirsināt līdz bezsamaņai. Un man nelīdz nekādi papīra kalni tiesām, jo VZD darbinieks NĪVKIS datos ierakstījis mani kā 25 hektāru slīkšņas īpašnieci un tiesai tas ir pierādījums manai piekrišanai. Un tas pat esot 2006.gada Lēmumā redzams, par ko rakstu. Un skaistais NOILGUMS, kas jūsu pēcpusi glābj no jebkā.

Pirmā diēta. 2015.gads

Pacietīgi gaidīju iemērīšanu par valsts budžeta līdzekļiem, uzmērīšanas laikā cerēju tikt pie sava senču īpašuma, kurš man piešķirts 2006.gadā un kas man bija līdz 2007.gada 22.augusta rītam, pirms mani VZD no tā „atbrīvoja”.
Tikai tad, kad īpašums ir zemesgrāmatā, es varu uzzināt, ka tas ir ticis citiem. 2015.gada 25.maijā samaksāju NĪN par slīkšņu, lai „nepaliktu pavisam bez nekā”, jo pie iemērīšanas grasījos skaidroties. Uz VZD nevar iet, tur ieejot var tikai zaudēt, tāpēc skatījos internetā. Tad uzsāku regulāro akciju „apraugi Stradiņu dzimtas īpašumus”.
2015.gada 25.maija rīts. 2006.gadā man piešķirtie, 2007.gadā ar VZD metodi „ņem ko dodam” atņemtie, 2012.gadā man nepieejamie, jo „iedoti citiem”, manu senču meži 2013.gadā bijuši pagasta brīvās zemes. 2014.gadā daļu manu senču meža „Pie Līgotņiem” (1.9 ha, kadastra numurs 32660130105, agrāk bija 2,1 ha, es sekoju līdzi…) ar CZK lēmumu piešķirti kādai neapmierinātajai mantiniecei Mārai no Ventspils puses. Man tos mežus piešķīra 2006.gadā, bet neapmierināto mantinieku rindas sāka veidot 2008.gadā. Vai Latvijā gadus otrādi skaita?
Manu senču mežam 19.maijā top CZK lēmums un jau 29.augustā Māra varēja pārdot manu senču mežu firmai Neretā. Māra dabūja naudu, edītei būs nodokļus maksāt! Neko daudz jau no invaliditātes pensijas nodokļos samaksāt nevaru.

Mans šoks nebija parastais – vulgaris! Arī Mazzalvei vairākkārt par to mežu zvanīju un prasīju, mani pasūtīja, kā parasti ar „Iemēri, pārdod, aizmirsti”
Kad no šāda fakta konstatācijas 2 nedēļas nebiju ne gulējusi, ne ēdusi, ne dzērusi, knapi turējos kājās, 2015.gada 6.jūnija vēlā vakarā uzzināju, ka ”tu vari tiesāties administratīvā procesa kārtībā”, tad uzzināju par APL eksistenci. Ceļu sodus nebiju maksājusi, nezināju.. Zināju, ka Latvijas nepilsoņi Eiropā ir slaveni ar savām tiesvedībām pret Latviju. Vai sievietei no Ventspils puses atdotie manu senču meži nav kaut kā saistīti ar to, ka Baklāne ir Ventspilī?

Tikai tad sapratu, ka visus šos gadus esmu mērķtiecīgi maldināta. Man šos mežus piešķīra 2006.gadā. Vai tiesiskas rīcības gadījumā tas būtu iespējams?
Kad nācu pie samaņas, zvanīju VZD „procesu kārtotājai” J.Mierkalnei – tai pašai, kura 2013.gadā man teica, ka es savu senču mežu „Pie Līgotņiem” (kurš man piešķirts 2006.gadā) varēšu saņemt tikai tad, ja to neizvēlēsies kāds 3.kārtas neapmierinātais mantinieks. J.Mierkalne bija atvaļinājumā, klausuli pacēla meitene, kura „kārtoja „Spociņu” lietu, daudz parunāt nespēju, kaucu klausulē. Paldies VZD… VZD ir lēmis, ka Edītei pietiks ar slīkšņu ar kadastrālo vērtību, kas rāpjas pāri 10 000Eur, un tavākajos miljons gados nav izredžu to pārdot, tur ir veseli 3.82 ha ir lauksaimniecības zemes (atbilst LAD platībmaksājumiem), bet Mazzalves lēmumā redzamie „Līgotņi” ir ēzeļa ausis. Varu uz „Līgotņiem” braukt skatīties, ja samaksāju NĪN par slīkšņu „Līgotņu mājas”.
VZD datos manu senču 200 gadīgais mežs figurē kā „cita zeme”, slīkšņa ir norādīta kā laba lauksaimniecības zeme. Varbūt sibīrijā iezīmēsiet to zemi!! Es psiholoģiski neesmu spējīga tur atrasties un to pārdzīvot – VZD atņemti senču īpašumi un ar VZD metodi iegūta slīkšņa, kur ne iznomāt, ne pārdot, turklāt kadastra vērtība tajā apkārtnē 10 000 eiro laikam pārsniedz tikai tai zelta slīkšņai!

Nākamā diēta. 2017.gads
Pēc 2015.gadā konstatētā, ka manu senču meži ir bijuši brīvajās zemēs un atdoti citiem, nemaksāju NĪN par „Līgoņu mājām”. Godīgi, taisnīgi un samērīgi. Tiesas spriedums – man ir piešķirtas „Līgotņu mājas” jau 2006.gadā, tam esmu piekritusi, esi parādniece, spriedums nav pārsūdzams, vērst piedziņu. Muļķiem par savu muļķību jāmaksā. VZD gudrinieki strādā.
Kad varu, rakstu tiesas papīrus, termiņi spiež, sirds stājas, analīzes rāda hiponatrēmiju (analīzes pierāda). Mana darba rezultātu tiesa novērtē ar faktiem: 2006.gada 27.aprīlī man ir piešķirtas „Līgotņu mājas” ar kadastra numuru 32660130117 (20 ha slīkšņas un 3.82 ha LIZ).Kaut 2007.gada 20.augustā es biju mantiniece mežiem un lauksaimniecības zemēm, tiesa redz 20 ha slīkšņu un 3.82 ha LIZ? (3.82 ha atbilst LAD platībmaksājumu kritērijiem). Manas acis rāda, ka lēmumā ir minēti vectēva „Līgotņi” un līdz 2007.gada 22.augustam es par kadastra numuru 32660130117 neko nezināju un nosaukumu „Līgotņu mājas” es ieraudzīju CZK lēmumā 2008.gada februārī.

Tiesa lēmusi, ka man 2006.gadā bijā jālūdz atzīt par prettiesisku 2006.gada 27.aprīļa aktu, kurā man bija jāpierāda, ka mana vectēva „Līgotņi” nav vectēva „Līgotņi”. Esmu saņēmusi tiesas atteikumu.

VZD – kam es biju mantiniece 2007.gada 1.janvārī? Turklāt Tiesa pamato savu lēmumu ar Neretas pagasta uzrakstītajiem meliem un faktiem, kas „aizņem vietu” – jo piesauc svešus kaimiņu īpašumus, kas „it kā.. „.
Rīgā to sauc par reiderismu, bet lauku cilvēkam tiesa pagasta un VZD gājienus attaisno ar „pate muļķe, ka neiesniedzi prasību uzreiz tiesā”. Saglabāju cerību, ka es spēšu pierādīt, ka esmu mērķtiecīgas mānīšanas upuris.

Ja manu senču īpašums 2006.gadā man nebija pieejams, tad attiecīga satura Mazzalves lēmums man ļautu iegūt 18.81 ha Mārupē. Šobrīd VZD mani ir atbrīvojis gan no senču īpašuma, gan liedzis izvēlēties sev pieņemamu īpašumu.

Es 2008.gadā neesot iesniegusi prasību tiesā – kāpēc pagasts uzdrošinājās man prasīt NĪN par īpašumu, kurš man nekad nav piešķirts? Kas pagastam tādas tiesības deva? 2008.gadā es pat no gultas nespēju izkāpt, savā vienīgajā dzīvē sastapos ar kaislīgu darbaholiķi – manas pielāgošanās spējas priekšniekiem tika aizsmeltas un biju stresā gan par nenoregulēto „Līgotņu” jautājumu, gan darbu. Mikežāne man ieteica nopirkt kruķi un sākt krāt zārkam, reimatoīdais artrīts. Pietika ar atlūgumu, kruķis gan ir mājās – invaliditāte. 2009.gadā zāle nepaspēja izlīst, saslimu ar ērču encefalītu – es pat burtus neredzēju, viss miglojās un bija ”melna bilde”, bet tiesai tas ir zem jostasvietas. Tā kā biju vakcinējusies, tad Infektoloģijas centrā vēlāk man daktere skaidroja, ka „jūs ieraudzījāt ērci un jums palika slikti”, jo „vakcinētie neslimo” un pozitīvs IgM neskaitās. Pēc tam ir gājis vēl „jautrāk”. Līdz invaliditātei.

Tas, ka valsts iestādes drīkst krāpties, par to Latvijas tiesu sistēmai nospļauties, šos neliešus sargā noilguma institūts – tas nodrošina, ka noilgums izglābs gan likumsargus no darba un pienākuma noskaidrot patiesību, gan valsts iestāžu darboņus no atbildības. Man kā aizskartajai tiek liegtas tiesības uz taisnu tiesu, jo, lai arī esmu cietusī, patiesības noskaidrošana nav tiesas prioritāte, visas manas prasības tiesā līdz šim ir noraidītas. Visas. Noilgums. Jebkurai nekrietnībai no valsts amatpersonas puses ir iespēja izplēnēt noilguma paēnā un cūcību veicējs var cerēt un paļauties, ka „gan jau ka neviens neuzzinās”. Pat prettiesisku un neizpildāms akts (Mazzalves lēmumā nav ne kadastra numura, ne apzīmējuma, ne grafiskā pielikuma) – tiesai ir tiesisks, man tas bija jāapstrīd uzreiz.
Zinu, ka latviešiem ir tiesības izbraukt un saņemt pazemojumus ikvienā dzīves jomā no jebkuras valsts iestādes un jebkura ierēdņa vai amatpersonas un nelīdz nekāds Satversmes 91.pants. Man ticis tāds brangāks pazemojums.

Ja man nebūtu „Līgotņu”, es neņemtu 100 000 eiro kredītu līdz 2032.gadam, ko lūdzu kā vērtīgo „Līgotņu” mantiniece. Un man pat nav ko pārdot, „Pagasts un VZD par visu padomājuši”.

Jūs varat mantot vienalga ko, VZD sazīmēs visu pēc saviem ieskatiem tā, ka neviena tiesa vai valsts iestāde neapšaubīs VZD rīcības tiesiskumu. Nākamajā attēlā ir „administratīvais akts”, kuru savu lēmumu pieņemšanā izmantoja gan CZK, gan mērnieks, gan tiesas, šis „akts” mani atbrīvoja no 2006.gada 27.aprīļa akta un senču īpašumiem nieka 10 minūtēs:

VZD elektroniskajos reģistros ir „īstie” dati, attiecīgi VZD šedevru apstrīdēt laikam ir neiespējami – tā skranda pat neatbilst nekādam administratīvajam aktam. No 6.8 ha mežu un padsmit hektāru lauksaimniecības zemes VZD mani atbrīvoja 10 minūtēs pusotru gadu pēc Mazzalves pagasta lēmuma izdošanas ar elementāru „vācies, savādāk izdzīšu ar policiju”, Baklāne mani no pāris hektāriem Mārupē atbrīvoja 5 minūtēs, valsts solīto 4 gadu „budžeta rindā” sēžu jau 9 gadus, vēl padsmit gadi jāsēž.
Visam ir savas robežas (citējot AB)….VZD un pašvaldībai ir savi tikumi un likumi, Satversme un noilgums sargā šos nektrietneļus, es varu turpināt sēdēt rindā. Man VZD ir nodrošinājis ekskluzīvu iespēju – stāvēt purvā, maksāt par to ārprātīgu NĪN un vērot savu senču īpašumu – „Līgotņu kalnu” un „Līgotņu mežus”. ĒTISKI UN TAISNĪGI,

Okupācijas varas piesmietie „Līgotņu” nu jau mirušie īpašnieki Mazzalves kapos grozās no tā ārprāta, kādu man nodrošinājis Valsts zemes dienests sadarbībā ar Mazzalves pašvaldību, un tiesa viņus atbalsta. Noilgums.
2007.gadā Mazzalves pagastā ieradās Martas Stradiņas meita un lūdza, lai pagasts mani nekrāpj, jo viņa zināja, ka „Līgotņi” bija iedoti citiem. Bet tas jau neko nemainīja. Esmu ar mieru norīt tos epitetus, ar kuriem mani aplaimoja VZD darbinieks, kad atteicos no „atbrīvošanas”, bet es nebiju pelnījusi tikt „atbrīvotai” no senču īpašuma.

Veselības sakarā lūdzu Juridiskās palīdzības administrācijas palīdzību, saņēmu atteikumu, jo man „problēmas bija pirms tam”. „Problēma” ir hipotekārais kredīts. Latvijas valsts advokāts glābs nepilsoņus, kas nospiesti zem smagās okupācijas seku nastas, piemēram, kvarķīras Imantā paskatā, tāda iespēja laikam bija kibernoziegumos apsūdzētajam Denisam Čalovskim. Man hipotekārais kredīts nav brīva izvēle, tomēr pilsoņiem tas automātiski liedz Valsts advokāta palīdzību. Šobrīd tiesa ir lēmusi vērst piedziņu pret maniem īpašumiem par to, ka es atsakos maksāt nekustamā īpašuma nodokli par īpašumu, kuru nekad neesmu prasījusi, kurš man nekad nav bijis piešķirts. VZD attiecībā pret mani ir rīkojušies gana nekrietni..

VZD patvaļa mani ir atbrīvojusi no Senču īpašumiem un liegusi iespēju iegūt līdzvērtīgu īpašumu. Tieslietu ministrijai lūdzu viedokli! Valsts varnešu neglaimojošas rīcības manā dzīvē ir bijis gana, šis nav vienīgais gadījums.
Esmu pēc traumas, kas policijai un mediķiem neskaitās trauma, man ir veselības problēmas. Bezmaksas advokāts situāciju novērtēja, ka esmu mantkārīga izspiedēja, jo traumu guvu no Latvijas turīgākā cilvēka nama jumta (Sveiciens Elizabetes ielai 77).

Mazzalves akta prettiesiskuma pierādīšanai norādīju 9 likumu pantus un vēl vairākus apakšpunktus, tiesai ar to nebija gana, tiesu zaudēju, jo man 2006.gada 27.aprīlī esot piešķirtas „Līgotņu mājas” ar kadastra numuru 32660130117 , tiesa noraidīja manu lūgumu atzīt Mazzalves aktu par prettiesisku un neizpildāmu AA, (APL 86.panta 1.daļa)!

Vainoju sevi par to, ka vajadzēja iemērīt līdz 2007.gada 22.augustam, jo pusotru gadu biju mežu un kalna mantiniece. Es mērīt nesteidzos, cerēju, ka tikšu pie kā tuvāk sasniedzama savā dzīvesvietā, kā tas bija citiem (APL, tiesiskā paļāvība un vienlīdzība). Vainoju sevi, ka neesmu otrreiz braukusi un prasījusi karti, kaut mani vienīgajā reizē izvadīja ar „lai tu te savu kāju vairs nespertu”- ļoti mīļi, amatpersonas.

Baklānes priekšniek, nu jau ziņās „mēr” Aivar – ja nu šo lasāt, es neesmu nekāds mistiskais objekts, esmu tā smukā meitene, ar kuru saskrējāties Zemkopības ministrijas ieejas durvīs 2015.gada vasarā, datumu nepierakstīju.

Ceru, ka lasītāji atviegloti nopūšas, ka „man VZD nošmauca tiki 300 kvadrātmetrus, bet es iztiesājos”
Piedodiet, gari, piekusu, acis iet šķērsām..

Altum iepērk Lauksaimniecībā izmantojamu zemi. Mani VZD atbrīvoja no 14 ha LIZ un 7 ha mežu, vietā ir 3.82 ha LIZ un slīkšņa. Samērīgi.

Lai tagadējā VZD ģenerāldirektore šo lasot nepadomātu, ka „uz mani tas neattiecas” – esmu tā pati Edīte, kurai pērn rakstījāt atbildi. Kļūdījos – parakstījāties, raksta citi. Politiskā atbildība, vai zinies. Zinu, ko nozīmē „par invaliditāti vajag cīnīties” un Stradiņu konsīlija woo doo rituāls „pozitīvas analīzes neko nenozīmē” mani kaut kā ne veselu padarīja, ne slimību aizdzina. Zvidriņa, jūsu vēstule man ir uz galda.

Priekā!
Latviete vulgaris