Kāpēc pilnībā LRTT vietnē tiek pārpublicēts R. Nipera raksts ?

Tāpēc, ka tas ir teicams un tāpēc tā mūžs DELFI vietnē var būt ļoti īss. Šeit tas būs lasāms tik ilgi, cik pastāvēs šī vietne.

Raksts, ja gadījumā L. Grantiņam būs kārtājās problēmas ar cionistu noziedzniekiem, būs pielietojams, lai aizbāztu tiem melīgās rīkles.

Ir jābrīnās, ka kaut ko tādu publicē DELFI !

Ar šo rakstu Raimonds Nipers ir uzkāpis uz varžacīm pasaules hazāru mafijai- CIONISTIEM !

Tas viņam netiks piedots !!!

Ir ticis slavināts Kārļa Ulmaņa(kaut gan vārdā ir centies mūsu tautas Sirdsapziņu nenosaukt) valdīšanas laiks, kuru cionisti, ar Vairu Vīķi- Freibergu priekšgalā, dēvē par fašistisko režīmu.

Jā, tad, kad Latvijā valdīja Latvijas Republikas dibinātājs latvietis Kārlis Ulmanis, mūsu valsts guva neiedomājamus ekonomiskos sasniegumus !

Mūsu kultūra un nacionālā apziņa, Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā, sasniedza civilizācijas garīgās virsotnes !

Krievžīdiskā Krievija to visu iznīcināja !

Stulbā- nodzērusies krievvalodīgā masa bija ierocis asiņaino cionistu ideologu rokās, lai paverdzinātu  visu pasauli. Viņiem mazliet patraucēja Hitlera radītā vācu nacistu banda, kura bija iedomājusies pārņemt “izredzēto” statusu. Ar ko tas viss beidzās, nav plašāk jāraksta.

Lai arī cik paradoksāli tas nebūtu, ja nebūtu Hitlers, tad no Eiropas nacionālajām valstīm nekas nebūtu palicis pāri.

LRTT & H- 86 vairs nav viens, kas atklāti informē pasauli par noziegumiem un noziedzniekiem Latvijā.

Tā ir laba ziņa !!!

Nekas nav aizmirsts un nekas šiem izdzimteņiem, kuri pēcAtmodas laiku ir bijuši pie varas grožiem, netiks piedots !

Visi komunisti, čekisti un kangari tiks fiziski iznīcināti: to paredz tiesiskums !

Dievs, svēti mūsu Tēvzemi !

18.12.16   L. Grantiņš

Der iepazīties arī ar šo ZIŅU:

“Uzbrukums valstij. Neērtais Vaškēvičs”!

Filma – šoks!

Filma – atklājums!

Filma – brīdinājums!

Neticība, pārsteigums, šausmas – šādas emocijas piedzīvo ikviens, kas noskatījies šo poļu režisora un scenārista Andžeja Tarkovska-Kiliševska dokumentālo filmu, kas ir uzņemta pēc Ināras Vilkastes grāmatas “Uzbrukums valstij. Neērtais Vaškevičs” (Attempt on the State. Inconvenient Vashkevich) motīviem.
Saprātīgam cilvēkam ir neiespējami iedomāties, ka Eiropas Savienības dalībvalstī dažu korumpētu specdienestu darbinieku, politiķu un kriminālnoziedznieku grupa ir pārvērtusies organizētā noziedzīgā grupējumā, kura pamatdarbība vairāku desmitu gadu laikā bija korupcijas shēmas, teroraktu organizēšana, bandītisms, slepkavības, cilvēku nolaupīšana, izspiešana…
Filma detalizēti atklāj šausminošās korupcijas un noziegumu tehnoloģiju, kurus daudzu gadu laikā īstenoja cilvēki, kuru pienākums bija pasargāt savas valsts pilsoņus.
Filma ir ieguvusi 1. vietu Eiropas kinofestivālā TMC London Film Festival kategorijā “Best Feature Documentary” un 2. vietu starptautiskajā kinofestivālā The International Indie Gathering Klīvlendā (Ohaijo, ASV). Filmas dalība ir pieteikta vēl vairākos respektablos kinofestivālos.
Diemžēl kinofestivālu reglaments neatļauj filmas neierobežotu demonstrāciju. Tomēr mums ir tiesības rīkot slēgtos kinoseansus, un mēs aktīvi izmantojam šīs tiesības. Filma ir demonstrēta Šveicē, Briselē, Helsinkos un Latvijā.
Ja jūs vēlaties redzēt pilnu filmas versiju, jūs varat organizēt filmas demonstrāciju savā valstī, organizācijā, iestādē vai augstskolā.
Filmas autori ar prieku ieradīsies ne tikai, lai demonstrētu filmu un parādītu dokumentus, uz kuriem pamatojoties tā ir uzņemta, bet arī pastāstīs par notikumiem, kuri filmā nav atainoti.
Visos jautājumos par filmas slēgto demonstrāciju lūdzu kontaktēties ar pa tālruni: + 358449729919, +37125887217 – Oksana Čeliševa, +37129490596 Ināra Vilkaste. E-pasts: kanonista.kiliszewski@gmail.com; o.chelysheva@gmail.com.

https://www.youtube.com/watch?v=mbSKsd6arcU

Raimonds Nipers: Šveice, Baltijas jūras krastā

Līdz 20. gadsimtam bija pierasts valstis kolonizēt un ieviest tajās savu pārvaldību, ievedot tajās savu karaspēku. Tāda bija arī Padomju Savienības politika, kas pirms Otrā pasaules kara sākumā iesūtīja Baltijas valstīs savu armiju ar ko likvidēja to neatkarību un ekonomisko attīstību.

Pašreiz valstis arī kolonizē, pakļaujot tās savām interesēm, tikai ar slīpētām ekonomiskām metodēm. Pasaulē ir pat labi apmācītas ekonomisko slepkavu armijas, kas darbojas daudzās valstīs, tajā skaitā arī Latvijā.

Par to raksta Džons Pērkins grāmatā “Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”- tas ir pasaulē pirmais autobiogrāfiskais stāsts par ekonomisko slepkavu, īpaši slepenās grupas dzīvi, apmācību un darbības metodēm.

Viņi izveido valstī absurdu ekonomisko politiku, vadošos amatos tiek nozīmēti neprašas un korumpanti, kuri veic ekonomisko datu falsifikāciju. Lai valsts stagnētu un būtu ilgstoša recesija, tiek atbalstītas ēnu ekonomikas grupējumu intereses. Viņu uzdevums ir piedāvāt valstīm lielus finanšu aizdevumus it kā ekonomikas attīstībai, piedāvājot lielu sociālo projektu realizēšanu, bet faktiski tās ir lamatas, kas beidzas ar valstu ekonomikas sagraušanu. Tiklīdz šīs valstis tiek apkrautas ar milzīgiem parādiem, bankas un ar tiem saistītās finanšu aģentūras iegūst kontroli pār šo valstu ekonomiku. Tas izklausās diezgan absurdi un neticami, bet gadiem ilgi, sekojot notikumu gaitai, nākas secināt par tīšu valsts tautsaimniecības iznīcināšanu.

Latvijas 30. gados attīstības panākumi bija izcili. Reti kura teritorija – sākot ar 1915. gadu bija tā cietusi karu gaitā kā Latvija, taču valsts ekonomiskā un politiskā atdzimšana notika neredzēti strauji. 1923.gadā ieviesa stabilu valūtu – latu, kas ātri kļuva par cienījamu valūtu visā Eiropā. Valsts tautsaimniecībā bija sasniegusi labus rezultātus, ierindojoties pirmajās vietās starp vecās Eiropas valstīm gan lauksaimniecībā, gan atsevišķās rūpnieciskajās nozarē. Tika ražotas lidmašīnas, radioaparāti, lokomotīves, fotoaparāti un automašīnas, bija attīstīta vieglā rūpniecība un lauksaimniecība. Iedzīvotāju nodarbinātības ziņā bija otrā vietā Eiropā. Latvija savā attīstībā bija apsteigusi Igauniju, Somiju, Austriju, Itāliju un citas valstis.

Latvijas tautsaimniecība pēc neatkarības atgūšanas līdz 2008. gadam, neskatoties uz nemākulīgo valsts pārvaldi, attīstījās arī ļoti strauji, ar katru gadu paātrinājās iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma temps. Ja 2002. un 2003. gadā IKP pieauga par 6-7% gadā, tad turpmākajos divos gados tas sasniedza jau 8-10% un 2006. gada pirmajā ceturksnī – 13,1 procentu. Nenoliedzami, strauja tautsaimniecības izaugsme ir iedzīvotāju ienākumu un labklājības pieaugums. Ap 2017. gadu Latvija varētu būs tuvu Šveices vai Vācijas dzīves līmenim.

2007. gadā, sākoties globālās finanšu krīzei, jau 2008. gadā sabruka “Parex Banka”. Nekompetentā valsts ierēdniecība veica šīs bankas nacionalizāciju, kurā tika ieguldīts pie diviem miljardiem eiro. No kuriem ap 600 miljoniem eiro valsts nodokļu maksātāju naudas tika izmaksāts ārzemju rezidentiem, pamatā Krievijas un Kazahstānas pilsoņiem. Par privātā uzņēmuma neveiksmīgo biznesa modeli samaksāja valsts iedzīvotāji, upurējot ar savu pensiju sistēmu un labklājības līmeni.

Lai uzturētu lielo valsts sektorā nodarbināto skaitu un atbalstītu banku finanšu sektoru, valdība aizņēmās finanšu aizdevumu no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un Eiropas Komisijas (EK) 4,5 miljardu eiro apmērā. Valsts parāda kopapjoms sasniedza aptuveni 40% no iekšzemes kopprodukta (IKP) un Iedzīvotājiem gadā jāmaksā par valsts parāda apkalpošanu un procentu izdevumi 278,3 milj. eiro apmērā.

Atšķirībā no Latvijas, Islande ļāva sabrukt banku sistēmai, tiesāja valsts premjeru un piesprieda reālus cietumsodus banku vadītajiem par krīzes izraisīšanu. Un tā pārvarēja krīzi daudz veiksmīgāk nekā Latvija, uzskata Beļģijas ekonomikas pētījumu centra “Bruegel” analītiķi. “Pieredze ar Islandes banku sistēmas sabrukumu liecina, ka ļaujot sagrūt bankām, kad tām ir kļūdains uzņēmējdarbības modelis, var būt vislabākais risinājums,” teikts ziņojumā. “Bruegel” centra ekonomisti norāda, ka krīzes laikā Islande ir cietusi vismazāk, savukārt Latvija – visvairāk.

Lai Islandes situācija nebūtu iespējama Latvijā, starptautiskas finanšu institūcijas par premjeru nozīmē Briseles politiķi ar neatmaksājumu komercparādu, kurš nepagurstoši un precīzi realizēja banku glābšanas plānus uz iedzīvotāju labklājības rēķina. Lai turpinātos valsts ekonomiskā recesija, valsts vadošos amatos tika ielikti manipulējami politiķi, klasiskas viduvējības un nekompetenti ierēdņi. Korupcijas tehnoloģija ir iesakņojusies augstākajā valsts pārvaldes līmenī. Valsti turpina vadīt nelikumīgs politiskais veidojums kā “Koalīcijas padome”.

Pasaulē ir vispārpieņemts ekonomiskas krīzes risināšanas mehānisms. To arī izmantoja daudzas valstis kā Polija, Lielbritānija, Norvēģija, Islande u.c. Iestājoties krīzei, samazināja nodokļus, devalvēja valūtu, veica strukturālas reformas valsts sektorā, palielināja finansējumu valsts infrastruktūras būvei. Ar šādiem pasākumiem tika glābti uzņēmumi, saglabātas darba vietas un iedzīvotāju sociālās garantijas.

Latvija, iestājoties krīzei, vienīgā ignorēja visus šos ekonomikas pamatlikumus un veica tieši pretējos pasākumus, palielināja nodokļus, veica iekšējo devalvāciju, glāba banku sektoru. Rezultātā, bankrotēja daudzi uzņēmumi, strādājošie palika bez iztikas līdzekļiem, bankas piespiedu kārtā atņēma ieķīlātos mājokļus, tūkstošiem, pārsvarā jauno ģimeņu, bija spiestas pamest savas mājas. Valsti pameta trešdaļu darbaspējīgo iedzīvotāju. Latvijas ekonomika cieta lielākos zaudējumus pasaulē, valsts IKP nokritās par 25%.

Manipulējot ar statistikas datiem, ir iespējams sabiedrībai pierādīt ļoti daudzus apgalvojumus, tajā skaitā tos, kuri ir izdevīgi tikai dažiem. Informācijas avotu kontrole, kuros vērojamas arvien jaunas iedzīvotāju domāšanas un ietekmēšanas metodes, falsifikācija ar faktiem un datu avotiem ir valdības ikdiena. Piemeklējot vajadzīgos ciparus, politiķi turpina veidot “Veiksmes stāstu”. Regulāri plašsaziņas avotos pseido ekonomisti ziņo par valsts straujo ekonomikas attīstību. Arī starptautiskos novērtējumos parādās ziņas par Latvijas ekonomikas veiksmīgajiem rādītājiem.

Vācijas apdrošināšanas kompānijas “Allianz” veidotajā ”Pensiju ilgtspējas indeksā 2016” Latvijas pensiju sistēma atzīta par septīto ilgtspējīgāko pasaulē. Bet realitātē vairāk par pusi valsts pensionāru dzīvo zem nabadzības robežas, no tiem 20 tūkstoši saņem pensijas mazākas par 100 eiro. Šodienas problēma ir zemo pensiju lielumu attiecībā pret noteikto iztikas minimumu. Lai izmaksātu pensijas, valdība katru gadu ir spiesta starptautiskajos finanšu tirgos aizņemties pa vienam miljardam eiro, un 2016. gada beigās valsts parāda kopapjoms pārsniegs 10 miljardus eiro.

Lai nemazinātos varas grupējumu ietekme, ir vajadzīga mazāk izglītota tauta, kurai trūkst zināšanu sabiedrības pārvaldības jautājumos, lai tie mazāk iesaistītas sabiedriskajos procesos. Lai šo procesu veiksmīgi tupinātu, šobrīd izglītības sfērā jau kuru gadu uzturēts jautājums par skolotāju algu lielumu. Un skolēnu izglītības kvalitātes jautājums vispār netiek skatīts.

ASV kompānija “Tax Foundation” nodokļu konkurētspējas indeksā Latviju ierindojusi augstajā trešajā vietā. Realitātē valstī ir absurda ekonomiskā politika, kur 80% strādājošajiem piemērojas lielākie darba algas nodokļi pasaulē. Kopējais nodokļu slogs pārsniedz 70%, tas ir, lai nomaksātu visus valsts noteiktos nodokļus un nodevas Latvijā, gadā ir jānostrādā vidēji 9 mēneši.

Mainās partijas, valdības un uzvārdi ministriju vadībā, bet nemainās valsts absurdais ekonomiskas virziens, jo to nosaka starptautiskās finanšu korporācijas. Vai pasaulei ir vajadzīga otra Šveice Baltijas jūras krastos, kura spētu tikpat strauji ekonomiski attīstīties un nodrošināt savu valsts iedzīvotāju labklājību, kā tas bija pirmajā Latvijas brīvvalsts laikā?

Ar noteiktu regularitāti un mērķi tiek celti nodokļi un energoresursu cenas – lai izputinātu palikušos vietējos uzņēmumus. Ar ekonomiskam metodēm tiek veidota nelabvēlīga vide dzīvošanai valsts reģionos, mērķtiecīgi tiek atbrīvota valsts teritorija no iedzīvotājiem. Valstī ir palikuši vien 490 tūkstošu tiešo nodokļu maksātāju, kas strādā privātajā sektorā, kuriem ir jāuztur 575 tūkstošus pensiju saņēmēju un 290 tūkstošus sabiedriskajā sektorā esošo darba vietu. Pašlaik pāri 300 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju dzīvo un strādā daudzās Eiropas valstīs, kuri ar savu darbu nodrošina šo valstu ekonomisko attīstību un šo valstu pensionāru labklājību. Visi valsts iedzīvotāji šo absurdumu redz un izjūt katru dienu. Jautājums – cik ilgi šis process ilgs?