L. Grantiņš. U. Neiburga kārtējais antilatviskais dilērijs !
U. Neiburga raksts ir klasisks NACIONĀLĀ NAIDA KURINĀŠANAS piemērs !
Asinīm pielietas ielas un knupīši sarkanā sniegā !!!
U. Neiburgs “uzcepis” prātam neaptveramu murgu ainu !
Tāds haoss pie vāciešiem nenotika, par to nepārprotami rakstīja Andris Grūtups.
Advokāts- vēsturnieks A. Grūtups, kurš bija veicis dokumentālu izpēti šajā jautājumā, skaidri pasacīja:“Neviens latvietis nevienu žīdu nav nošāvis !”
Kas/kuri pasūtīja šo šausmu rakstu ?
Kuram/kuriem vajadzīgs šodien uzjundīt šo naidu pret latviešiem ???
Kāpēc tiek citētas čekas pagrabos “izsistās” liecības ?
Par Neiburgu un viņa fantāzijām variet lasīt tautastribunals.eu, ja meklētājā ierakstīsiet: Neiburgs.
Neiburgs nav latvietis un tur jau arī tā melīguma sakne ir ierakusies ! Un, ko nozīmē šie teikumi: “Padomju okupētajā Latvijā holokausts ilgu laiku bija noklusēta tēma. Masu slepkavības vieta Rumbulā līdz 60. gadu sākumam bija pamesta un aizaugusi.”
Kāpēc tika PSRS noklusēta šī tēma ???
Un kā latviski saprotams: “10 metrus garas un 12 metrus platas bedres ?”
Par šo cionistu propagandistu un vēstures zaimotāju tautastribunals.eu i- vietnē jau ir ticis rakstīts un arī nākotnē tiks rakstīts, līdz viņš un viņam līdzīgie tiks “ievietoti” tur, kur viņu īstā vieta.
(Šeit sacīto es kā komentāru vēlējos ievietot zem raksta LA, bet neizdevās. Un ne tikai LA, bet arī pārējās i- vietnēs mans vārds nav vēlams !)
06.12.16. L. Grantiņš
============================================================================
Izlasi, latviet, žīda Neiburga sacīto un padomā: kas “interesants” tajā ir pasacīts ?
Es nerunāju par antilatviskām žļurgām, tās ir viņa ikdiena.
Kādā no nākošajiem rakstiem LRTT par to runās.
Runā Uldis Neiburgs:
Asinīm pielietas ielas un knupīši sarkanā sniegā.
Rumbulas traģēdijai – 75
Pirms 75 gadiem norisinājās Rumbulas traģēdija – lielākā ebreju masveida iznīcināšanas akcija nacionālsociālistiskās Vācijas okupētajā Latvijā. 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī Rīgas pievārtē vācu SS, SD un policijas spēki ar latviešu SD un policijas atbalstu brutāli noslepkavoja 25 000 cilvēku.
1941. gada 16. novembrī Rīgā ieradās augstākais SS un policijas pavēlnieks Ostlandē un Ziemeļkrievijā SS obergrupenfīrers Fridrihs Jekelns un par ebreju noslepkavošanas vietu tika izvēlēta tieši Rumbula. Padomju karagūstekņiem tur lika izrakt trīs 10 m garas, 12 m platas un 3 m dziļas bedres. 28. novembrī Rīgas geto ebrejiem paziņoja, ka viņus, izņemot 16 – 60 gadus vecus darbspējīgus vīriešus, pēc dažām dienām pārvietos uz citu nometni. Līdzi drīkstot ņemt 20 kg mantu. Nākamajā dienā 4500 darba spējīgos vīriešus pārvietoja uz speciāli izveidotu nožogojumu – Mazo geto – starp Lielo Kalna, Lauvas, Ludzas un Daugavpils ielu, bet aptuveni 300 sievietes šuvējas aizveda uz Termiņcietumu pie Brasas dzelzceļa stacijas.
30. novembra rīts
1941. gada 30. novembrī plkst. 5.00 no rīta vācu un latviešu SD un policijas vienības brutāli sāka izdzīt ebrejus no viņu mītnēm Rīgas geto. Izdzītos sapulcināja kolonnās pa 1000 cilvēku, un tad pa Ludzas, Līksnas un Lauvas ielu dzina ārā no geto. Tos, kuri nepakļāvās vai nespēja paiet vecuma vai slimības dēļ, nežēlīgi noslepkavoja pašu dzīvokļos vai pēc tam uz ielas. Rīgas kārtības policijas darbinieks Pēteris Stankēvičs nopratināšanā 1945. gada 16. janvārī padomju drošības iestādēm stāstīja: “Ebrejus būtu vajadzējis vest uz citu nometni. Bet, ieejot geto, ieraudzījām citādu ainu: visapkārt bija izmētātas mantas un dažādās skvēra vietās gulēja nogalināti ebreji. [..] Varēja secināt, ka no geto ēkām ebrejus bija veduši ārā SD policijā dienējošie vācieši un latvieši un ka tos, kas pretojušies, viņi bija grūduši, situši un dažus pat nogalinājuši.” No plkst. 6 līdz 12, vācu SD komandētas un vācu un latviešu kārtības policijas apsargātas, 12 kolonnas dzina kājām uz 10 kilometru attālo Rumbulas mežu. Cilvēkus, kuri centās bēgt, nespēja paiet vai atdalījās no kolonnām, lai atpūstos, nošāva uz vietas. Līdz dienas beigām geto teritorijā un pa ceļam uz Rumbulu nogalināja gandrīz 1000 ebreju. Pēc geto iztukšošanas dienas vidū sākās līķu savākšana tā teritorijā. To veica ebreju darba komanda, kas aizveda noslepkavotos uz iepriekš izraktu lielu bedri Vecajos ebreju kapos. Šajā dienā nošāva arī Rīgas geto slimnīcas pacientus. Vēl vairākas dienas pēc akcijas pagrabos un bēniņos gulēja nogalināto cilvēku līķi.
Prātam neaptveramās masu slepkavības Rumbulā sākās 30. novembra rītā ap plkst. 8.15 – 9.00, kad kā pirmos noslepkavoja iepriekšējā vakarā uz Šķirotavas dzelzceļa staciju atvestos un pa nakti uz Rumbulu aizdzītos 942 Berlīnes ebrejus. Viņus bija paredzēts izvietot no vietējiem ebrejiem “atbrīvotajā” Rīgas geto, bet, tā kā tas vēl nebija izdarīts, arī viņus nosūtīja uz Rumbulu. Nākamie upuri bija Rīgas ebreji, kuru kolonnas no plkst. 9 līdz 15 sasniedza Rumbulu. Viņu konvojēšanu uz slepkavības vietu pārņēma vācu un latviešu SD vienības, pa ceļam atņemot mantu saiņus, vērtslietas, drēbes un apavus. Ebrejiem lika izģērbties līdz apakšveļai, bet daļai sieviešu pavisam kailām. Dodoties pēdējā gaitā, daļa nāvei nolemto skaitīja lūgšanas, citi vaimanāja un raudāja. Daudzi centās saglabāt pašcieņu. Ģimenes gāja sadevušās rokās, mātes cieši turot klāt savus bērnus. Upuriem lika nogulties ar seju uz leju, virsū jau nogalinātajiem un mirstošajiem, kuri vēl kustējās asinīs. Nelaimīgos vienlaicīgi trīs bedrēs mainoties slepkavoja 12 vācu SD vīru slepkavu komanda (pēcpusdienā to pastiprināja ar 20 vīriem no 2. operatīvās komandas), kuru F. Jekelns bija atvedis līdzi no Ukrainas. Ar padomju mašīnpistolēm, kas bija iestatītas atsevišķiem šāvieniem, slepkavas nogalināja ebrejus no divu metru attāluma ar lodi pakausī. Šajā dienā Rumbulā noslepkavoja ap 13 000 cilvēku. Procesu novēroja speciāli uzaicināti augsta ranga vācu SS, SD, policijas un civilpārvaldes ierēdņi, kā arī atsevišķi latviešu SD un policijas pārstāvji. Slepkavošana beidzās līdz ar tumsu, kad nošāva viegli ievainotos, kuri, atgūstot samaņu, centās izrāpties no bedrēm. Simtiem nosmaka zem līdzcilvēku miesas smaguma. Pēc aculiecinieku stāstītā, vēl 1. decembra rītā ap plkst. 11.00 patvērumu Rumbulas stacijā meklējušas divas kailas, sašautas, asinīm notraipītas pusdzīvas sievietes. Viņas aizveda un nogalināja kopīgajā bedrē.
Slepkavošanas otrais cēliens
1941. gada 8. decembrī Rumbulā iznīcināja pārējos vēl dzīvos aptuveni 12 000 Rīgas geto ebreju. Akcija notika pēc tā paša scenārija, tikai sistēma bija kļuvusi nedaudz stingrāka, bet ebreji paklausīgāki, jo domāja, ka zvērības vairs nevar atkārtoties. Turklāt klīda nepatiesas baumas, ka 30. novembrī aizvestie esot dzīvi kādā koncentrācijas nometnē. Atļautos 20 kilogramus mantu savāca jau geto, paziņojot, ka saiņus automašīnā nogādāšot vajadzīgajā vietā. Geto iekšienē nošauto ebreju skaits šoreiz sasniedza 300 cilvēku. Latviešu policisti atšķirībā no 30. novembra akcijas šoreiz zināja par veicamajiem uzdevumiem un jau no agra rīta bija piedzērušies.
Brīnumainā kārtā 8. decembra akcijā izdzīvoja Frīda Frīde (Mihelsone), Ella Medalje, Matīss Lutriņš un viņa sieva, kāda sieviete, uzvārdā Bērmane, un Beila Hamburga. Karu pārdzīvot izdevās tikai pirmajiem trim. Hamburga, Lutriņa un Bērmane gāja bojā Štuthofas koncentrācijas nometnē. Frīde (Mihelsone) pakrita, kad viņu dzina pie bedres. Sardze noturēja viņu par mirušu, bet citi nāvē ejošie sasvieda viņai virsū apavus. Zem to kaudzes viņa nogulēja līdz vakaram. Iestājoties tumsai, sargu nepamanīta, viņa pielīda kādai drēbju kaudzei, apģērbās un aizbēga, rodot patvērumu latviešu Bērziņu un Mežuļu ģimenēs. Vēlāk viņai palīdzēja Septītās dienas adventistu draudzes locekļi, bet galveno patvērumu Frīda atrada pie Ķekavas dzirnavnieka Viļumsona piederīgajiem. Pateicoties neebrejiskajam izskatam un labajām latviešu valodas zināšanām dzīvai izdevās palikt arī Ellai Gūtmanei-Medaljei. Viņa pārliecināja pašu F. Jekelnu, ka nav ebrejiete. Ar savas kaimiņienes tukumnieces Trīnes Hartmanes palīdzību, kura apstiprināja, ka Ella ir viņas brāļameita, Rīgas prefektūrā viņai izdevās saņemt Latvijas Republikas pasi un izvairīties no represijām.
9. decembrī vācu un latviešu SD un policisti geto teritorijā turpināja paslēpušos ebreju meklēšanu. Atrastos nošāva uz vietas vai Vecajos ebreju kapos. Rīgas geto ebreju strādnieku grupā 8. – 9. decembrī atradās arī holokaustu pārdzīvojušais tēlnieks Elmārs Rivošs, kuram šīs dienas notikumi palika atmiņā uz mūžu: “Pielieta asinīm iela, balts sniegs, pa vienu nakti kļuvis pelēks ar sarkaniem pleķiem. Līķi, visi veči un sievietes. Saspiesti ratiņi, bērnu ragaviņas, somiņas, cimdi un galošas, maisiņi ar ēdienu, pudelīte ar knupīti, tajā – sasalušas auzas, bērna botīte. Un pa malām – līķi. Tie vēl ir silti, mīksti, sejas pielietas ar asinīm, acis atvērtas. [..] Mūsu priekšā ir kapsētas vārti, tie ir viengabalaini un no dzelzs, taču atrodas 25 – 30 centimetru augstumā no zemes. Stāvot bedrē, redzi nebeidzamu daudzumu kāju. Kājas kustas piesardzīgi, maziem soļiem, baidoties paslīdēt. Gandrīz visas sieviešu, reizēm manāmas mazas bērnu kājiņas. Paretam – ceļu taustoša nūja, turpat – spēcīgi zirgu pakavi. Žīdu ielā mazā mājiņā mansarda istabā atvilkti aizkari un logā redzamas dažas sievietes. Sejās – šausmas, mēms pārmetums un līdzjūtība.”
Pēc Rumbulas akcijas dzīvi palika 4500 – 5000 Rīgas geto ebreji, bet 1944. gada vasarā Rumbulā nogalināja arī simtiem ebreju vīriešu no koncentrācijas nometnes “Kaiserwald” Mežaparkā.
Rumbula pēc Rumbulas
Daudzi, bet ne visi 1941. gada 30. novembra un 8. decembra masu slepkavības īstenotāji pēc kara saņēma pelnīto sodu. Daļa krita frontē, cīņās pret partizāniem vai pazuda karā, bet citu vārdi palika nezināmi. Rumbulas akcijas galveno organizatoru SS obergrupenfīreru F. Jekelnu no 1946. gada 26. janvāra līdz 2. februārim tiesāja t. s. Mazajā Nirnbergā – septiņu vācu ģenerāļu prāvā bijušajā Latviešu biedrības namā Rīgā un pakāra dienu vēlāk Uzvaras laukumā Pārdaugavā. Vairākas krimināllietas 60. – 70. gados iztiesāja Hamburgas Zemes tiesa Rietumvācijā. Herbertam Degenhartam, kurš piedalījās Rumbulas akcijas organizēšanā un nodeva tālāk Jekelna pavēles, izvirzīja apsūdzību, taču nenotiesāja. Oto Tuhelu, kurš atbildēja par Rīgas geto māju pilnīgu atbrīvošanu no ebrejiem, piedalījās kolonnu organizēšanā un ebreju slimnīcas pacientu nogalināšanā, sodīja ar mūža plus sešu gadu ieslodzījumu. Viens no 12 Rumbulas slepkavām – Johanness Cinglers – nomira pirms tiesas noslēguma. Pret vairākiem apsūdzētajiem lietu izbeidza vai nu vājās veselības dēļ, vai atzīstot viņu vainu par nenozīmīgu. SS oberšturmfīreram Gerhardam Maivaldam 1974. gadā par līdzdalību Rīgas geto selekcijā piesprieda četru gadu cietumsodu. Viktoram Arājam, kura vadītā latviešu SD palīgvienība dzina ebrejus no mājām Rīgas geto, apsargāja un veica mantu atņemšanu Rumbulā, Hamburgas Zemes tiesa 1979. gadā piesprieda mūža ieslodzījumu. Arājs nomira 1988. gadā Kaseles cietumā.
Padomju okupētajā Latvijā holokausts ilgu laiku bija noklusēta tēma. Masu slepkavības vieta Rumbulā līdz 60. gadu sākumam bija pamesta un aizaugusi. 1961. gadā Rīgas ebreju jaunieši tur atrada cilvēku kaulus un citas slaktiņa pēdas. Pēc diviem gadiem Rumbulā jau notika vairākas talkas un uzstādīja neoficiālas piemiņas zīmes. Piemiņas pasākumu organizēšanā bija jāpārvar dažādi šķēršļi, saskaņojot to saturu ar padomju iestādēm. Uz 1964. gadā oficiāli izveidotā pieminekļa latviski, krieviski un jidišā bija lasāms: “Fašisma upuriem, 1941 – 1944”. Rīgas ebreju aprindās pieminekli dēvēja par “āriešu kompromisu”, jo tas apslēpa Rumbulas traģēdijas būtību. Jau atmodas laikā pie ieejas Rumbulas mežā ebreju kopiena uzstādīja nelielu pieminekli “Ebrejiem – fašisma upuriem”, bet 2002. gada novembrī Rumbulā atklāja iespaidīgu arhitekta Sergeja Riža projektētu, par Latvijas, Izraēlas, ASV un Vācijas līdzekļiem un privātpersonu ziedojumiem veidotu memoriālu
==============================================================================
Lūk, kāds komentārs, kas izsaka U. Neiburga nelietību !
-
Alvils 1. decembris, 2016 17:24 Atbildēt
Es to daļēji pieredzēju un tas viss bija briesmīgi! Tomēr Neiburgam vajadzētu izvairīties no melīgiem pārspīlējumiem, ka ap 1000 ebreju nogalināti ceļā uz Rumbulu. Cik es atceros, tad uz ielas nekāda šaušana nenotika. Arī vismaz 30.novembrī sniegs nebija, tikai netīri dubļi. Ja mēs runājam par tik drūmām lietām, tad tomēr vajadzētu turēties pie patiesības, nevis “izskaistināt” šos briesmu darbus ar pārspīlējumiem (asinīm pielietas ielas un knupīši sarkanā sniegā). Vēl Neiburgs, droši vien savas kautrības dēļ, aizmirsis pieminēt, ka ebreju izvadīšanā no geto piedalījās geto ebreju policisti. Neviens cits, ne vācu un latviešu kārtības policisti, ne arī SD vīri nezināja, kurus konkrētā dienā bija paredzēts izvest no geto un kurus nē. Skaidrs, ka ebreju policisti arī bija upuri, bet vai viņi nav līdzvainīgi notikušajā? Lielākā daļa no viņiem taču palika dzīvi. Tomēr lai kā, ebreju nogalināšana bija drausmīgs noziegums un žēl, ka sodu nesaņēma visi tie, kuri to izplānoja un izveda dzīvē…
A,re ,tad jau tas vinu dievs Jahve e-allahim(s),nav nemaz tik specigs un bez vina uz pasaules ir ari kads cits Dievs! Jadoma,ka tanis dienas,sie so nu loti,loti ludza,lai glabj!
Mans zelts,ir mane taute! …sake
Latviešu apmelošana.
Visa žīdu eksistence balstās uz meliem un naudu, mums netrūkst nožēlojamu letiņu, kas bučos žīdu pakaļas par pāris vara (pat ne sudraba) grašiem. Kaut vai tas pats Māris Ruks…
No “izredzētajiem” (žī*iem) diemžēl jāmācās, kā defektu pārvērst par efektu. T.s. nauda un citi labumi nasmird. Mūžīgie cietēji, visi viņiem, nabadziņiem, dara pāri. Visi citi ir dzīvojuši, kā nieres pa taukiem, tikai žī*eļi nē… Uzreiz varu nosaukt 4 “apbižotās” grupas:
žī*i, feministes, pede*asti un latgalieši.
P.S.:
1.) atgādināšu, ka arī daudzi Krievijas krievi, nevis “otpriski”, tika izvesti uz ГУЛАГ,
2.) stājoties darbā tomēr painteresējaties, vai žī*s šito darbu strādātu! :-)
Varbūt par latviešu izvešanām arī paņigāsies? Man kāda veca krieviete ar sašutumu stāstīja, viņa redzējusi ,kā vecu nevarīgu sievieti iekrauj mašīnā aizvešanai uz Sibīriju un viņas kruķus iemet līdzi.
Toreiz tos zēnus, kas piedalījās izvešanās paņēma no tehnikumiem un viņi nedrīkstēja par to stāstīt,tikai vēlāk izrunājās. Un ko , ja viņi atteiktos,pašus uz čeku prom.
Kāds puisis teicis,viņam bijis baigi neērt, kad bija jāiet izvest ģimene,kur viņš vasarā ciemojies…
Ļaunas varas piespiež cilvēkus uz vardarbību.
Gadās arī nodevēji. Pēc kara zēni no Vecbebru tehnikumu uzvilkuši kalnā sarkanbaltsarkano karogu. Atbraukuši no čekas pratinātāji , bet sākumā neko nav izdibinājuši. Tikai vēlāk zēni savā starpā par to runājuši un viena komjauniete to padzirdējusu un uz čeku prom Zēni no skolas aizvesti, nodevēja arī no skolas izņemta, vēlāk redzēta kā partijas sekretāre (dzene) Tukumā.
Rietumu pasaulei, tajā skaitā arī Baltijas valstīm sarkanās briesmas no austrumiem nāk jau tūkstoš gadu. Šajos jaunākajos laikos no austrumu puses notiek mērķtiecīgs darbs, lai sašķeltu NATO. Uldis Neiburgs ar meliem par latviešiem kā civiliedzīvotāju šāvējiem cenšas padarīt latviešus citām tautām nepatīkamus un pretīgus. Tieši tāpat kā agrāk to centās izdarīt Leonards Inkins un Aivars Gedroics, uzvelkot fašistu uniformu. Pateicoties Tribunālam Uldis Neiburgs, Leonards Inkins, Aivars Gedroics, Aivars Garda, Līga Muzikante, Liene Apine, Artūrs Malta, Juris Lapinskis, Igors Šiskins, Ivars Redisons un citi latviešu tautas viltus draugi ir atmaskoti.
Skatieties, te ir raksts par Ulda Neiburga “dvīņubrāli” Aleksandru Zaharčenko, kurš pavisam atklāti runā par austrumu nolūkiem:
http://www.delfi.lv/news/arzemes/zaharcenko-kad-ienemsim-lielbritaniju-krievijai-pienaks-zelta-laiki.d?id=48269099
Zaharčenko: kad ieņemsim Lielbritāniju, Krievijai pienāks zelta laiki
Prokremlisko kaujinieku pašpasludinātās “Doņeckas Tautas Republikas” (DTR) līderis Aleksandrs Zaharčenko paziņojis, ka Krievijai un tās atbalstītajiem separātistiem ir jāiekaro Lielbritānija.
“Es nerunāju par Kijevu. Patiesībā tagad vajag ieņemt pat ne Berlīni – ir jāiet pāri un jāsagrābj Lielbritānija. Viss ļaunums Krievijas liktenim ir anglosakši. Ja mēs to ieņemsim, saskaņā ar visiem pareģojumiem pienāks Krievijas zelta laikmets,” internetā publicētā video stāsta Zaharčenko.
Грани.Ру @GraniTweet
Захарченко: Фёрст ви тэйк Берлин, вэн ви тэйк Бритэйн энд голден эйдж оф Раша вил бигин
12:54 PM – 6 Dec 2016
Atsevišķu Ukrainas teritoriju sagrābušo kaujinieku vadonis arī papildina, ka ir jāatgūst Krievijas impērijas zaudētā teritorija. “Mēs atgūsim Krievijas impērijas zaudēto teritoriju, pluss paņemsim to, kas mums pienākas kopš Krimas kara,” Zaharčenko komentē uzbrukumu Lielbritānijai.
Krievijas atbalstīto separātistu līderis jau iepriekš ir draudējis ieņemt citas Ukrainas daļas un paudis savus uzskatus, ka tā sauktajai “Jaunkrievijai” – termins, ko Kremļa propagandas piekritēji lieto attiecībā uz Donbasu – ir jāplešas Eiropas izmēros.
“Kas ir Jaunkrievija? Manā izpratnē tā ir teritorijas daļa, kurā iekļaujas divas Francijas, trīs Vācijas, 18 Luksemburgas, 38 Monako un plus vēl tur… puse pārējās Eiropas, četras Polijas. Lūk, tā ir Jaunkrievija,” 2014. gada novembrī skaidroja Zaharčenko.
“Tas ir process, kas noteikti notiks, bet ne šodien,” papildināja Zaharčenko.
Žīdelis Rihards Poļaks ģimenes varmāka.
http://m.pietiek.com/
Tas taču māris ruks ir ebrejs, viņš taču ir ļoti gudrs….
Mūsdienās visneiedomājamākie raksti parādās.
OKUPANTA GRĒKSŪDZE
Publicēts šeit: http://www.expertiza.org/occupant/dom90_lv.phtml
(stāsts par parasta (ierindas) cilvēka dzīvi PSRS valstī)
1. daļa. Latvijas PSR.
1. nodaļa. «Krasno-armeiskaja» ulica
janvāris 1960
Nekā briesmīga… Šādi tika saukta iela Rīgas pilsētā: “Krasno” ir sarkana, “Armeiskaja” – nu, tas visiem ir skaidrs arī bez tulkojuma (kā tur sarkans kazaks Makars Naguļnovs bija teicis: vārda beigās kapitālistiem šņākšana notiek – niknojas!). Lūk, šāds nosaukums. Paralēla tai iela ir Fridriha Engelsa iela, vēl tālāk – Kārļa Marksa iela, un visas trīs šķērso Ļeņina prospektu (tas, kurš sakas pie Brīvības monumenta Vecpilsētas robežā, un beidzas – mežos nomalē). Viss pareizi, viss padomju garā: no brīvības solījumiem līdz GULAL… Un Rīgas pilsēta te nav izņēmums: katrā pilsētā, kurā vismaz vienu reizi iegājusi “Krasnaja Armija”, ir ielas ar tādiem pašiem nosaukumiem!
Starp citu, par ielas nosaukumiem…
1. Netālu no tas vietas, kur es uzsāku rakstīt šī grāmatu (Maskavā), “stiepjas” iela, nosaukta par godu “komandarmam Dibenko”.
Tādu nosaukumu iela piešķīra pagājušā gadsimta 60-to gadu beigās, kad būvēja guļamrajonu sagraujamo piemaskavas vasarnīcu vietā. Komandarma Dibenko varoņdarbi plaši zināmi, un viens “varoņdarbs” padomju valstī tika svinēts katru gadu 23.februārī: tieši šajā dienā 1918. gadā “revolucionāro matrožu” vienība Pleskavas un Narvas rajonā biedra Dibenko komandēšanā veica “varonīgu”…. mukšanu projām no ģermāņu armijas nelielas vienības, kura pārvietojusies ar divriteņiem. Par aiziešanu no Narvas un patvarīgu aizbraukšanu no frontes “varonis” Dibenko tika izslēgts no partijas, bet pēc 4 gadiem – atjaunots. Tāpēc ka – uzticīgs partijas lietai biedrs, pārbaudīts jau 1917. gadā, Baltijas flotes virsnieku masveida slepkavību gaitā.
“Dibenko vadībā, toreiz notika drausmīga vardarbība pret flotes virsniekiem, un viņu ģimenēm. Virsniekus nogalināja, tikai par to, ka viņi ir virsnieki. Un āliņģos slīcināja. Iedzērušie vulgārie brālīši Dibenko un Raskoļņikovs jāja uz rikšotājiem, apmētājot oficieru līķus ar dubļiem un mēsliem” (Viktors Suvorovs “Attīrīšana”).
Pēc pusgadsimta pēc “armijas komandiera Dibenko varonīgajām darbībām”, kad “uzvārējošā sociālisma” valstī visi gatavojas svinēt “Lielās oktobra sociālistiskās boļševiku revolūcijas”, kura tika izdarīta uz ģermāņu naudas, pusgadsimtu, kļuva vajadzīgi “revolūcijas varoņi”. Pameklēja arhīvos. Atrada. Nosauca ielu par godu “revolūcijas varonim” Pavlam Dibenko – patoloģiskajam sadistam, izvarotājam un slepkavai.
2. Ceļā uz redakciju es braucu garām metro stacijai ar “Voikova” nosaukumu.
Stacija ir uzbūvēta tajos pašos laikos – 1964. “atkušņa” gadā un nosaukta šādi pēc rajona, kurā atrodas, savukārt, rajons – pēc ķīmijas un čuguna liešanas rūpnīcas, nosaukts Pjotra Voikova vārdā (rūpnīcas miermīlīga produkcija ir tvaika apkures radiatori).
Tas ir viens un tas pats Pjotr Lazarevič Voikov (Pjotrs Lazera d. Voikovs), kurš vadīja “biedru grupu”, kas nošāva valsts pēdējo Imperatoru Nikolaju II ar ģimeni Ipatjeva nama pagrabtelpā Jekaterinburgā. “Dedzīgie revolucionāri” mēģināja apgānīt nošauto cara meitu līķus, bet alkatība pārvarēja miesas kārību – pēkšņi no meiteņu saplēstas veļas izbērās tur paslēptie briljanti. Rūpīgi savācot dārglietas, Pjotrs Voikovs “ar biedriem” sadalīja līķus pa daļām, aplēja ar skābi un apraka purvā.
Vēlāk, 1921. gadā sadists, nekrofils, līķu apgānītājs, “uzticīgs ļeņinietis” Pjotrs Voikovs vadīja padomju delegāciju, kurai bija jāsaskaņo ar Poliju Rīgas miera līguma izpildi. Tas ir pēc “Krasnaja Armija” sagraušanas pie Varšavas (pilnīgi loģisks jautājums – kā “Krasnaja Armija” tur nokļuva?) boļševiki par “mūžīgo mieru” saka runāt! Cenšoties nodibināt diplomātiskās attiecības par jebkādu cenu, viņš ir nodevis Polijas pusei: krievu arhīvus, bibliotēkas, mākslas priekšmetus un materiālās vērtības, respektīvi, zaga īpaši lielos apmēros proletāriešu valstij, izmantojot savu dienesta stāvokli.
No 1924. gada oktobra zaglis un slepkava Pjotrs Voikovs – PSRS pilnvarotais pārstāvis Polijā, atrodoties augstajā diplomātiskajā amatā, sadomāja Polijas valsts galvas Jozefa Pilsudska slepkavību (bet diez kādēļ nesaņēma šai “akcijai” atļauju no Maskavas”). Šādas “diplomātiskās darbības” rezultātā viņu nošāva stacijā Varšavā 1927. gada 7. jūnijā krievu emigrants B. Koverda. “Uzticīgs ļeņinietis” Pjotrs Voikovs ir svinīgi apglabāts pie Kremļa mūra Maskavā. Tur, pie Kremļa mūra, pie mauzoleja, vairāki līdzīgie “darbinieki” ir apglabāti, un līdz šim laikam smird uz visu pilsētu…
Zaglis, izvarotājs, sadists un slepkava-nekrofils Pjotr Lazarevič Voikov pēc PSRS sabrukuma komfortabli “iebrauca” trešajā tūkstošgadē, pašlaik Krievijas lielpilsētā Maskavā “voikova” vārdus lepni nēsā:
– Maskavas rajons (ar iedzīvotāju skaitu 67000 cilvēku);
– rajona valde;
– metro stacija Gorjkova-Zamoskvorecka līnija;
– piecas šķērsielas (sānielas);
– organizāciju, kas izvietotas šajā rajonā, nesaskaitāms daudzums.
Darbojas pat DEZ “Voikovskij”: nevaru teikt, vai tur sadala līķus pa daļām – nebiju iegājis…
Savukārt, maniakam Andrejam Čikatilo Maskavā pagaidām nav ne ielas, ne metro stacijas. Laikam pārāk maz cilvēku nogalinājis, atšķirībā no Pjotra Voikova!
Tad, lūk, “Krasnaja Armija” iegāja Rīgas pilsētā divreiz: 1940. gada jūnijā (bez kaujām) un 1944. gada pavasarī (ar kaujām). 44. (ar kaujām) Latvijas teritoriju izgāja arī mans varonīgs vectēvs – gvardes pulkvedis. Izgāja un devies karot tālāk – uz Kēnigsbergas pilsētas sturmēšanu. Kāpēc vajadzēja sturmēt to, ko varēja bez īpašiem upuriem apiet, bloķēt un piespiest padoties – zina tikai padomju kara zinātne. “Lielā tēvijas” vēsturē ir divas nemākulīgas no kara viedokļa operācijas, kas pazudināja vairākus simtus tūkstošus zaldātu tieši kara beigu priekšvakarā: Berlīnes sturmēšana un Kēnigsbergas sturmēšana. Vectēvs palika dzīvs toreiz, viņam vispār veicās karā, ja to var nosaukt par veiksmi, veicās arī pēc kara: ģimenes nostāsti (teikas) saglabāja stāstu par to, ka būdams Ventspils pilsētas komandanta palīga amatā, iekļuva “mežabrāļu” slazdos (aplencēju lokā): automašīnu (acīmredzot, amerikāņu “Willis”) izcaurumoja ložmetēja kārtas. Gāja bojā visi, kas tur brauca, vectēvam šinelī ir 14 ložu caurumi un… neviena ķermeņa ieskrambājuma! Kara laime, nu ko te teiksi…
Dzīvoklis nr.1, mājas nr. 90 (1970 gadu) 1949. gadā manu vectēvu izsauca (nē, kļūda, gvardes pulkvedi var izsaukt tikai tiešā vadība, pareizais vārds – uzaicināja) uz Rīgas garnizona komunāli ekspluatācijas daļu (KED) (bet, lūk, par to es vienmēr brīnījos – “Krasnaja armija” “atbrīvoja” bijušās “padomju” republikas teritoriju no nacistiem un… “aizmirsa” atbrīvot no savas klātbūtnes – izvietoja tur “garnizonus”!) un iedeva orderi uz dzīvokli Nr. 1 namā Nr. 90 “Krasnoarmejskaja” ielā.
Loģisks jautājums: no kurienes “Krasnaja Armija” Rīgas garnizonam parādījās brīvie dzīvokļi? Masveida dzīvokļu celtniecība tajos gados netika īstenota, saskaņā ar oficiālās padomju vēstures apgalvojumiem “valsts bija drupās un varonīgi atjaunoja tautas saimniecību, kuru sagrāva karš”, bet, redz, Rīgas garnizons varēja sev atļauties piešķirt trīsistabu dzīvokli “pulkveža kunga” ģimenei – un pie tam ne tikai viņam vienam.
Atbilde ir vienkārša – tieši pēc “Krasnaja Armija” otrās atnākšanas 1944. gadā notika Rīgas pilsētas iedzīvotāju un Latvijas Republikas pilsoņu masveida “atbrīvošana” no viņu “apgrūtinošiem” privātīpašumiem.
Saskaņā ar Latvijas Vēstures institūta datiem 1949. gada martā Baltijas republikās (vienlaicīgi) tika veikta masveida (gandrīz 100 000 iedzīvotāju) deportācija (vairāk nekā 60% no deportētajiem sastādīja sievietes un bērni). Akcija tika rūpīgi izplānota PSRS VDM (Valsts drošības ministrijā) un tai tika piešķirts koda nosaukums “Priboj” (“Bangas”).
Lūk, šādas “bangas” un iznesa neapdzīvotās GULAGa platībās Latvijas valsts pamatiedzīvotājus: 1945. gadā iedzīvotāju skaits sastādīja 83% un līdz 1989. gadam tas samazinājās līdz 52%. Bet kad cilvēkus izliek no dzīvokļiem – uzreiz rodas tukšie dzīvokļi. Starp citu, bet kāpēc “tukšie”?
Godājamo lasītāj, mēs ar jums veiksim drosmīgu eksperimentu. Jebkurā diennakts laikā (var pat plkst. 4-5 no rīta, kā tas arī bija deportāciju laikos…) paziņojiet jūsu miegainajai ģimenei, ka laiks celties, un prasiet no: maziem bērniem, sirmiem (ļoti veciem) radiniekiem un visiem citiem mājiniekiem 30 minūtēs savākt: dokumentus, personīgas mantas, minimālo produktu krājumu, pēc tam piebrauciet pie mājas ar automašīnu (nē, nevis ar vieglo, bet ar kravas automašīnu, kurai brezenta augša – jā, ziemā, un pie tam salā!), iesēdiniet tur savu ģimeni, un stāvot kravas kastē (jo sēdēt apledojošos solos nevar!) brauciet uz jebkuru no Maskavas stacijām. Tur – vilcienā (lai deportējamajam būtu neticama greznība – platskartes vagons!) un kaut kur uz bezgalīgo Sibīriju, bez atgriešanas perspektīvām, uz pastāvīgu dzīves vietu…
Cietsirdīgi? Bērniņus žēl? Vecāki sirmgalvji salst, grib uz mājām, siltumā? Pārtrauciet eksperimentu un atgriežaties – jūsu omulīgā māja gaida jūs! Bet atgriežoties, aizejiet uz tuvāko baznīcu un nolieciet svecīti par mirušajiem, kurus pret savu gribu un vēlmi, pilnīgi negaidot, zem VDM vertuhaju (uzraugu) konvoja izveda pēc Rīgas “atbrīvošanas” no pilsētas un Latvijas valsts un nekad atpakaļ neatgrieza… Mūžīga piemiņa viņu dvēselēm, lai sasalusī Sibīrijas zeme viņiem ir kā dūnu sega. Lūk, tieši tā arī notika – tā pati “atbrīvošana”!
Bet tagad atcerieties, kā notika jūsu ģimenes eksperimentālā “deportācija”. Vai daudz privāto mantu paspējat savākt? Bet no mēbelēm ko paņēmāt līdzi? Pareizi: viss, izņemot dokumentus, naudu, dārglietas un nelielu produktu krājumu, palika dzīvoklī. Secinājums – negaidītas masveida iedzīvotāju deportācijas rezultātā “veidojas” pavisam ne “tukšie” un dzīvošanai derīgie dzīvokļi…
Nama pagalmā, м90 (1970 gadu) Bērna atmiņa – interesantākā lieta: var kā datorspēlē atveidot istabu Krasnoarmejskaja ielā 3D formātā – četras telpas (trīs istabas un virtuve) tika izvietotas apkārt lielai krāsnij – mājā nebija “centrālās” apkures – krāsnis kurināja ar malku (tie, kuri bagātāki) un ar kūdru (visi pārējie).
Kūdru izvadāja pa pilsētu brūnās briketēs, kuras līdzīgas ķieģeļiem, bet ar ieapaļām malām. Dūmi no krāšņu skursteņiem cēlās virs Rīgas, padarot to līdzīgu Viktoriāņu laikmeta Londonai (tikai bez Monē mākslinieka sarkanās miglas…). Svaigo dūmu spirdzinošā smaka piesātināja pilsētas mitro, auksto gaisu.
Kurināmā krājumi: malkas vai kūdras glabājās šķūnīšos mājas pagalmā. Pagalma daļa, kuru neaizņēma malkas šķūnīši tika sadalīta uz divām nevienādām daļām: mazākā un ar asfalta pārklājumu – spēlēm; lielākā un bez pārklājuma – augļu kokiem un ērkšķogu, kā arī jāņogu krūmiem. Pastorāle! Ērkšķogas bija garšīgas: dzeltenas, lielas un saldas. Bērnībā vispār visam ir neparasta garša: zvaigznes ir spilgtākas un lietus slapjāks.
Krāsns dzīvoklī – unikāls inženieru veidojums: visa no baltajiem “kachel”-podiņiem, stūri ir noapaļoti (kad padomju impērijas galvaspilsētā Maskavā būvēja metro staciju “Rižskaja”, tad interjera noformēšanai aicināja Latvijas meistarus – krāšņu mūrniekus: vienīgi viņi pārzināja stūra noapaļoto podiņu izgatavošanas tehnoloģiju); krāšņu “vadības” detaļas: aizšaujamie, aizslietņi, un visādi citi metāliskie rokturīši spīd ar uzspodrinātu bronzu – bez tam krāsns ne tikai silda visas trīs istabas un koridoru, bet arī tur uz sevis piramīdu no trijām mazākajām krāsnīm – augšējiem stāviem arī ir krāsns apkure.
Savukārt virtuvē – pilnīga nelaime: malkas plīts ar čuguna riņķiem un pagrabs- “ledus”, kas iziet tieši uz auksto sētas pagalmu. Ūdens – tikai auksts (ziemā – ledains). Mikroviļņu krāsns, boileru-automātu un ledusskapju cilvēka augumā laikabiedriem piedāvāju iedomāties, cik ātri un ērti uz šādiem “monstriem” bija pagatavot brokastis: nu kaut vai uzvārīt tējkannu un novārīt “mīkstas” olas…
Tāpēc darbam virtuvē un dzīvokļa uzkopšanai tika pieņemta (salīgta) pusmūža latviete (atzīstu, es no bērnības gadiem esmu ekspluatējis Latvijas valsts pamatiedzīvotājus…). Nezinu, cikos viņa bija spiesta celties augšā, lai iekurinātu virtuves plīti un uzsildītu tējkannā ūdeni, bet vienmēr pirms došanās uz skolu mani gaidīja karstas brokastis!
Nama pagalmā, м90 (2009) Tagad ieejam no ielas parādes durvīs: stāvā ir divi dzīvokļi, dzīvokļa Nr. 1 durvis – pa kreisi. Tieši mūsu priekšā – akmens kāpnes uz otro stāvu, pa labi no tām – kāpnes lejā un durvis uz pagalmu, strauji pa labi – dzīvoklis Nr. 2.
Atveram dzīvokļa durvis, ieejam priekšnamā: durvis pa kreisi – ieeja viesistabā, pēc tam – balto krāsns sāns, taisni – ieeja bērnistabā, pa labi – ieeja virtuvē. Viesistaba ir vislielākā (ar diviem logiem) un caurstaigājama istaba – aiz tās guļamistaba. Dzīvoklī – mēbeles, kuras palikušas no iepriekšējiem saimniekiem, labas kvalitātes ar pretenziju uz stilu, acīmredzot pirms “Krasnaja Armijas” ierašanās dzīvoklis piederēja materiāli nodrošinātai latviešu ģimenei. No interjera priekšmetiem divi – noteikti “padomju”: radiola “Belarusj-59” (tās arī sauca par “kolhoznieku”) pulētā koka labas kvalitātes kaste ar precīzas iestatīšanas zaļu “actiņu” priekšējā panelī, ar divām dinamikām aiz auduma apšuvuma un atskaņotāju zem augšēja vāka. Radiolas stikla panelis raibojas ar pilsētu noslēpumainajiem nosaukumiem: Roma, Prāga, Tirāna, Belgrada… Tīrs dekors, nu ne reizes man neizdevās “noķert” kaut ko “ārzemju”! Visu apslāpēja modrie “gebisti” (VDK darbinieki)! Uz radiolas plašu kaudzīte: Marks Berness, Helēna Velikanova: “Kreimenes” (“Landiši”), “Vai krievi vēlās karu”… Platēm nedrīkst ļaut izkrist – saplīsīs smalkās druskās!
Tāda pati kaste ar mazu ekrānu – televizors “Rekords” – padomju tehniskās domas visaugstākais sasniegums. Tas nu gan tiešām “rekords” – 7 collu liels ekrāns pa diagonāli, melnbalts, “ķer” vienu programmu, tā – vienīgā gan!
Nav bērnu rotaļlietas (1964 gads) “Bērnu” istabā ir rotaļlietas, tās var strikti iedalīt trijās kategorijās:
– “padomju” – tās pirka vectēvs un mani vecāki Rīgas veikalos un Maskavas “Bērnu pasaulē”: dzelzs kravas mašīnas, autokrāni, tanki un lielgabali (cik daudz to bija…) – es ļoti baidījos ar tām spēlēties un vienmēr iegriezu pirkstos ar asām skārda malām;
– “lielās” – tās man dāvināja Dzimšanas dienā vai Jaunajā gadā mana vectēva draugi un darbabiedri, “lielās” tāpēc, ka bērns parasti ievietojās šādas rotaļlietas iekšienē;
– “iepriekšējās” rotaļlietas: zvērēni ar jocīgiem purniņiem, klucīši ar latviešu alfabētu, piramīdas – nu nezināju, es toreiz nezināju, ka tie, kuri pirka tās saviem bērniem un tie, kuri ar tām spēlējās, varbūt jau guļ Sibīrijas zemē, bet varbūt – mokās svešatnē, nezināju – Tu man tici, Kungs, es nezināju!
Viņi taču man nepastāstīja par to: vienkārši atveda uz šo dzīvoklī un iedeva šīs rotaļlietas – spēlē! Es taču ticēju viņiem, ticēju tāpēc, ka viņi ir pieaugušie: vislabākie, vissirsnīgākie, visgodīgākie un ko tur vēl bērns domā par saviem vecākiem un vectēviem un vecmātēm… Es baismīgajos murgos nevarēju iedomāties, ka var šādi: sākumā izlikt cilvēkus ar bērniem no siltas mājas, aizvest uz svešām zemēm, nogalināt uzreiz vai atstāt pakāpeniski nomirt, mocīties aukstumā, bet pēc tam – pašiem atnākt viņu “atbrīvotajā” mājā, dzīvot tajā, lietot šīs “atstātās” mantas, atvest savus bērnus un mazbērnus, iedot viņiem šīs rotaļlietas – spēlējies un esi laimīgs, bet mēs dzīvosim šai pašā dzīvoklī un (ar kādām lūgšanām mēs izlūgsim savu grēku piedošanu?).
Kādas tur lūgšanas, mēs taču esam ateisti, mēs nebaidāmies no Viņa dusmām, nebaidāmies slepkavot, pazemot un melot, melot, melot: melot visai pasaulei, ka esam paši labākie, pirmrindnieki, visdiženākie, visgarīgākie, ka mēs visiem palīdzam, ka mums visi ir parādā, melot saviem bērniem, ka viņiem paveicies piedzimt vislabākajā pasaulē – “padomju valstī”, kura visus-visus apkārt “uzvarēja-atbrīvoja” bet tagad ļoti vēlas mieru visā pasaulē, bet (lūk, kāda nelaime!) ielenkta ienaidnieku ciešā lokā un viņi (ienaidnieki) jau ir sagatavojušies un tikai gaida momentu, lai saņemtu mūs savā varā un atņemtu mums mūsu gaišo nākotni un velnišķīgo, trīskārt melīgo, nabadzīgo, sūdīgo tagadni…
Bet tās pašas mājas ceturtajā stāvā ar diviem bērniem: Jāni (jaunāko) un Gunāru (vecāko) dzīvoja šīs pašas mājas bijusī īpašniece. Es uzzināju par to nejauši, 6 gadu vecumā, kad mani jau sāka uzņemt “pieaugušo” pagalma spēlēs. Kopš bērnības man bija laba reakcija – tieši tāpēc es kļuvu par pagalma hokeja komandas pastāvīgo vārtsargu un pat ieguvu iesauku “Konovaļenko”.
Viktors Konovaļenko – bija tāds PSRS hokeja izlases vārtsargs pagājušā gadsimta 60-tajos gados, tieši tāpēc Vladislavs Tretjaks savas sporta karjeras sākumā vilka mugurā sporta kreklu ar numuru “20” – tāpēc, ka Konovaļenko valkāja kreklu ar numuru “1”.
Manai bezbailībai nebija robežu, es drosmīgi bez maskas uz sejas un parējām hokeja bruņām (un kur tās dabūt 1962. gadā?) pieņēmu “belzienus” no tālajām distancēm, “noņēmu” ripas no pretinieku uzbrucēju nūjām, kuri lauzās uz vārtiem, bet reāli cietu – treniņā.
Tajā dienā saimnieces jaunākais dēls Jānis atstiepa no skolas koka bumbiņas golfa bumbiņas izmērā (“kauliņi” no lieliem koka skaitīkļiem, kuri uzstādīti “latviešu” skolā Avotu un Frīdriha Engelsa ielu stūrī). Šīs bumbiņas bija nokrāsotas sarkanā un baltā krasā un lidojuma laikā sanēja – tāpēc, ka tām vidū bija atvere (caurumiņš). Dažus metienus es spēju atsist, bet jebkurai veiksmei pienāk arī beigas – negaidīti no tālienes laista “griezta” balta bumbiņa pāršķēla man pieri virs labās uzacs – ar straumi izšļācās asinis un es nokritu uz pagalma slidotavas ledus ar seju lejup.
. Pagalms pēkšņi palika tukšs – vēlāk čaļi stāstīja man “privātajās sarunās”, ka viņu vecāki trīcēja visu nakti – baidījās, ka “pulkveža kungs” uztvers notikušo kā uzbrukuma mēģinājumu viņa mīļotajam mazdēlam un izsauks izrēķināties ar “ļaunprātīgiem latviešiem” VDK aģentus no tās pašas baismīgās mājas Ļeņina prospekta un Frīdriha Engelsa ielas stūrī…
Kad es pēc dažām dienām parādījos pagalmā – ar svaigu rētu virs labās uzacs (uz visu atlikušo dzīvi!), represijas no pamatiedzīvotājiem nesekoja, ar mani sāka biedroties (kontaktēties) uz vienlīdzības pamatiem visu vecumu puiši no mūsu un kaimiņu pagalmiem. “Vienlīdzīgajās” sarunās noskaidrojās, ka Jāņa un Gunāra vecāki pirms “Krasnaja Armija” ienākšanas Rīgas pilsētā bija tās pašas mājas, kurā mans varonīgais vectēvs saņēma dzīvokļi, īpašnieki, bet tagad – Jānis, viņa vecākais brālis Gunārs un viņu mamma dzīvo dzīvoklī Nr. 8 pašā pēdējā – ceturtajā stāvā. Kā mājas īpašnieki var dzīvot visaukstākajā un vismazākajā dzīvoklītī zem salta jumta – manā bērnišķajā apziņā neiekļāvās, to izdevās apjēgt tikai pēc vairākiem gadiem. Līdz tam laikam no tālās Sibīrijas bija atgriezies viņu tēvs un apmainīja šo dzīvokli ar krāsns apkuri pret siltinātu vasarnīcas mājiņu Lielupes upes krastā.
Bilde uztaisīta 1969. gadā – tam ir apliecinājums: darbības vieta – līcis ar meldriem, netālu no dzelzceļa tilta pāri upei.
Lielupe netālu no dzelzceļa tilta (1969. gads)
Augstsirdīgs (cēlsirdīgs) cilvēks – vizina okupanta mazdēlu laiviņā…
Māja Nr. 90 “Krasnajas Armijas” ielā tika būvēta pagājušā gadsimta 30-tajos gados – “celtniecības buma” laikā Rīgas pilsētā. Tas bija “zelta” laiks, kad ienākumi no biznesa un zemkopības ļāva masveidā investēt pilsētas nekustāmā īpašuma celtniecībā. Bet investīcijas bija vajadzīgas krietnas: iegadāties (vai izīrēt ar izpirkuma tiesībām) zemes gabalu pilsētā, nopirkt projektu (iespējams – “tipveida” tajos gados), nolīgt celtniecības darbuzņēmēju, iegādāties būvmateriālus, pie tam arī ierēdņus vajadzēja “piekukuļot”, bet pēc tam – pēc tam (pēc mājas celtniecības un tās apdares pabeigšanas) sākt izīrēt dzīvokļus un saņemt īres maksu no īrniekiem (iemītniekiem).
Lūk tā, īres maksu no īrniekiem mājas īpašniekiem izdevās saņemt pavisam neilgi – 1940. gadā “Krasnaja Armija” pārtrauca šo procesu, paziņojot Latvijas zemes un Rīgas nekustāmo īpašumu pārsteigtiem īpašniekiem, ka: “viss apkārt ir kolhozu un viss apkārt ir mans!”. Bet kas tam aktīvi nepiekrīt – var doties uz kroņa rēķina tālajā Sibīrijā un tīrīt tur sniegu līdz beigām (sniega vai savas dzīves!).
Droši vien Jāņa tēvs un bija tas “aktīvi nepiekrītošs” (bet es gribētu paskatīties uz cilvēku, kurš brīvprātīgi un ar prieku atdod savu daudzdzīvokļu māju, vienīgo īpašumu un ienākumu avotu, okupantiem!). Ja 1969. gadā Jāņa tēvam (spriežot pēc bildes) bija apmēram 50 gadi, deportējamo “pirmajā vilnī” viņš iekļūt nekādi nevarēja – pārāk jauns, bet otrajā, “pēckara” (“Bangas” specoperācijā) – ļoti viegli! Un atļāva viņam atgriezties Dzimtenē ne agrāk kā Hruščova “atkusnī” – pēc 1965. gada, kad “tautas ienaidnieku” rehabilitācijas kampaņa nonāca līdz “ne tik attālinātajām vietām”, kur viņš toreiz arī bija. Viss sakrīt: 1966. gadā atgriezies, gads-divi dzīvokļa apmaiņai un 1969. gadā es viņu jau satieku Lielupes krastos ar makšķeri piepūšamajā gumijas laivā. Labas kvalitātes “nekam nepiederošā” māja sabrūk dēļ “sovok” (“padomju”) žilkomhoza ekspluatācijas, bet tās likumīgais saimnieks Jūrmalā upes krastā ķer ruduļus… Lūk, tās – “Krasnajas Armijas” ienākšanas suverēnajā Latvijas valstī sekas!
Novirzījāmies mēs, cienījamais, lasītāj, turpināsim stāstu par dzīvokļa Nr. 1 interjeru mājā Nr. 90 “Krasnajas Armijas” ielā. Kā jau es teicu, vislielākā istaba (ar diviem logiem) – viesistaba. Viesistaba (no kreisās uz labo pusi): pa pusei apslēpts aiz ieejas durvīm pazīstamas vācu firmas pianīno (izkaltis koks un ieplaisājusi dēka – neskan!).
Tas parasti notiek, kad trofeju, dārgu instrumentu ved zem brezenta uz platformas ar artilērijas lielgabaliem, bet kā citādi vest “Bechstein” no tālās Vācijas? Lūk, apbrīnojama lieta: trešās tūkstošgades reālijās es strādāju ar firmas DELL datoru un man nevajag braukt ar tanku Somijas valstī, kur minētos datorus montē (assemblē!) visai Eiropai. Bet pagājušā gadsimta 40-o gadu reālijās (kad robeža – uz slēdzenes un visur – ienaidnieku loks) citādi nebija domājams… Un kāds rezultāts? Mitrs mājas ikdienišķs priekšmets, kuram neviens tīrskaņotājs nevarēja atgriezt normālu skanējumu!
Tālāk, pie tās pašas kreisās sienas – grezns divguļamais dīvāns: skandināvu mēbeļu ražošanas krāšņums un lepnums. Dīvāns – vietējais, palicis no iepriekšējiem dzīvokļa īpašniekiem. Dīvānam (kā arī jebkurām kvalitatīvajām mēbelēm) paredzēta ilga un piesātināta, vairāk nekā 45 gadus gara dzīve, divas pārcelšanās, viena “pārvilkšana” – tas līdz šim laikam kārtīgi kalpo manas ārpilsētas vasarnīcas jaunajiem īpašniekiem Krievijas provincē. Aiz dīvāna, tuvāk logam – “pašzemes” ražojuma televizors, starp logiem – brīnišķīgs grīdas pulkstenis, kas “sit”, arī no “vietējiem” – tādu uz platformas ar lielgabaliem tālu neaizvest: izjuks… Pulkstenim ir skaistas misiņa bumbas un svārsts, liela ciparnīca ar gotiskiem melniem cipariem un atslēga – uzvilkt kurantus. Noslēdz interjeru: pusdienu galds, ducis krēslu, šaha galdiņš un dīvains sekretērs – viss vienotajā stilā un viss – no iepriekšējiem īpašniekiem. Turīgi, acīmredzot, bija cilvēki, godprātīgi…
Starp citu, par “trofejām”….
Visur, kur tikai parādās “Krasnajas Armijas” karavīri, viņi zog visu, kas pagadās pa rokai: no lēta “Vācijas” sudraba (Alpaka) bijušajām lietojumā karotēm 1945. gadā, līdz bijušajiem lietojumā gruzīnu klozeta podiem 2008. gadā. Vācu “trofejas” diemžēl nepagāja garām arī mūsu ģimenei. 1996. gadā viena tāda “trofeja” pat tika izmantota pazīstamās vācu firmas preču izplatīšanai Krievijas tirgū.
Visi pārējie interjera priekšmeti pieminēšanai nav vērti: parastas “sovok” (“padomju”) gultas ar bumbām un sienas paklāji no krāmu tirgiem – tos noslaucīja no zemes virsas kopā ar laikmetu…
Rīga Prospekts Ļeņina (1977. gads) Bet māja Nr. 90 “Ricarskaja” (Bruņinieku) ielā, pārdzīvojot gan “Krasnaju Armiju”, gan “nesagraujamās savienības” sabrukumu joprojām stāv mierīgi, iespējams, atrada sev jaunu likumīgu īpašnieku Latvijas Republikas restitūcijas programmas periodā, un “Krasnajas Armijas” varas laiki rādās viņai kā baismīga sapņa fragments, kas ātri pazibēja un palika pagājušajā gadsimtā…
Lai tā arī būtu. Un nekad, nekad neatkārtotos!
Tulkojumu izpildīja Milana ARDOVA, Rīga, Latvijas Republika
Перевод выполнила Милана АРДОВА (MILANA ARDOVA) город Рига (Латвийская республика)
Turpinājums: http://www.expertiza.org/occupant/Draudziba.phtml
ИСПОВЕДЬ ОККУПАНТА
(повесть о жизни обычного человека в стране СССР)
Часть 1. Латвийская ССР
Глава 1. «Сарканармийяс йела»
Ничего страшного… Это улица в городе Риге так называлась: «Саркана» – красная, «Армийяс» – ну, это всем понятно и без перевода (как там красный казак Макар Нагульнов говаривал: в конце слова у капиталистов шипение происходит – злобствуют!) Вот такое название. А параллельная ей «йела» – Фридриха Энгельса, а еще дальше – Карла Маркса и все три пересекают Проспект Ленина (это тот, который начинается от монумента Свободы на границе Старого города, а заканчивается – в лесах на окраине). Все правильно, все по-советски: от обещаний свободы до лесоповала… И город Рига здесь совсем не исключение: в каждом городе, куда хотя бы раз вошла «сарканармия», есть улицы с такими же названиями!
Кстати о названиях улиц…
1. Недалеко от того места, где я начинал писать эту книгу (в Москве), «пролегает» улица имени «командарма Дыбенко».
Такое название улице дали в конце 60-х годов прошлого века, когда строили спальный район на месте разрушаемых подмосковных дач. «Подвиги» командарма Дыбенко широко известны, а один «подвиг» в стране советов праздновался ежегодно 23-го февраля: именно в этот день в 1918 году отряд «революционных матросов» в районе Пскова и Нарвы под командованием товарища Дыбенко совершил «героический» … драп от небольшого подразделения германской армии, которое передвигалось на велосипедах. За отход от Нарвы и самовольный отъезд с фронта «героя» Дыбенко исключили из партии, но спустя 4 года – восстановили. Потому как – преданный делу партии товарищ, проверен еще в 1917 году, массовыми убийствами офицеров Балтийского флота.
«Под руководством Дыбенко тогда творилось чудовищное насилие в отношении флотских офицеров и их семей. Офицеров убивали просто за то, что они офицеры. И топили в прорубях. А некоторых не топили. Перепившиеся приблатненные братишки Дыбенко с Раскольниковым катались на рысаках по офицерским трупам, втаптывая их в снег и навоз» (Виктор Суворов «Очищение»).
Полвека спустя после «героических деяний командарма Дыбенко», когда в стране «победившего социализма» все-все готовились отмечать полвека «Великой Октябрьской Социалистической революции» болшевиков, совершённой на германские деньги, понадобились «революционные герои». Поискали в архивах. Нашли. И назвали улицу в честь «революционного героя» Павла Дыбенко – патологического садиста, насильника и убийцы.
2. А по пути в редакцию, я проезжаю станцию метро под названием «Войковская».
Станция построена в те же времена – в «оттепельном» 1964 году и названа так по названию района где расположена, а район – по названию химического и чугунолитейного завода имени Петра Войкова (мирная продукция завода – чугунные радиаторы парового отопления).
Это тот самый Петр Лазаревич Войков, который руководил «группой товарищей» расстрелявших в подвале Ипатьевского дома в Екатеринбурге последнего Императора страны России Николая II с семьей. Над трупами расстрелянных царских дочерей «пламенные революционеры» попытались надругаться, но алчность пересилила похоть – внезапно из разорванного нижнего белья девушек высыпались спрятанные там бриллианты. Аккуратно собрав драгоценности Петр Войков «со товарищи» расчленили трупы, облили их кислотой и закопали в болоте.
Позже, в 1921 году, садист, некрофил и расчленитель трупов, «верный ленинец» Петр Войков возглавил советскую делегацию, которая должна была согласовать с Польшей выполнение Рижского мирного договора. Это после разгрома «Сарканармии» под Варшавой (уместен вопрос – а как же «Сарканармия» там оказалась?) большевики о «вечном мире» заговорили!
Стремясь установить дипломатические отношения любой ценой, он передавал польской стороне: русские архивы, библиотеки, предметы искусства и материальные ценности – то есть воровал в особо крупных размерах у пролетарского государства, используя свое служебное положение.
С октября 1924 года, вор и убийца Петр Войков — полпред СССР в Польше, где находясь на высоком дипломатическом посту, задумал убийство главы Польского государства Юзефа Пилсудского (но почему-то не получил на эту «акцию» разрешения из Москвы). В результате такой «дипломатической» деятельности был застрелен 7 июня 1927 года на вокзале в Варшаве русским эмигрантом Б. С. Ковердой. «Верный ленинец» Петр Войков торжественно похоронен у кремлёвской стены в Москве. Там у кремлевской стены, возле мавзолея, много подобных «деятелей» захоронено – и поныне смердят на весь город…
Вор, насильник, садист и убийца-некрофил Петр Лазаревич Войков после развала СССР с комфортом «въехал» в третье тысячелетие, в настоящее время в столице России городе Москве имена «войкова» гордо несут:
– район Москвы (наcелением 67 000 человек);
– управа района;
– станция метро Горьковско-Замоскворецкой линии;
– пять переулков (проездов);
– бессчетное количество организаций, расположенных в этом районе.
Есть даже ДЕЗ «Войковский»: не могу сказать, расчленяют ли там трупы – не заходил…
А вот у маньяка Андрея Чикатило в Москве пока нет ни улицы, ни станции метро. Наверное – мало народу убил, не чета Петру Войкову!
Так вот, «cарканармия» входила в город Ригу дважды: в июне 1940 года (без боев) и весной 1944 года (с боями). В 44-ом (с боями) территорию Латвии прошел и мой героический дед – гвардии полковник. Прошел и двинулся воевать дальше – на штурм города Кенигсберга. Зачем нужно было штурмовать то, что можно было без особых жертв обойти, блокировать и принудить сдаться – знает только советская военная наука. В истории «великой отечественной» есть две бездарные в военном отношении операции, погубившие много сотен тысяч солдат прямо накануне окончания войны: штурм Берлина и штурм Кенигсберга. Дед остался жив тогда, ему вообще везло на войне, если это можно назвать везением, везло и после: семейные предания сохранили рассказ о том, в должности помощника коменданта города Венстпилса он попал в засаду «лесных братьев»: автомобиль (вероятно американский «Виллис») изрешетили пулеметные очереди, погибли все кто там ехал, у деда 14 дырок от пуль в шинели и … ни одной царапины! Военное счастье, что тут скажешь…
В 1949 году моего деда вызвали (нет, ошибка, гвардии полковника может вызвать только непосредственное начальство, правильное слово – пригласили) в коммунально-эксплуатационную часть (КЭЧ) рижского гарнизона (а вот это меня всегда удивляло – «Cарканамия» «освободила» территорию бывшей «советской» республики от нацистов и … «позабыла» освободить от своего присутствия – встала там «гарнизонами»!) и дали ордер на квартиру № 1 в доме № 90 по улице «cарканармии».
Уместен вопрос: а откуда у рижского гарнизона «Cарканармии» появились свободные квартиры? Массового жилищного строительства в те годы не велось, по утверждению официальной советской истории «страна лежала в руинах и героически восстанавливала народное хозяйство, разрушенное войной» , а вот рижский гарнизон мог себе позволить предоставить трехкомнатную квартиру семье «господина полковника» – да и не ему одному.
Ответ прост – именно после второго пришествия «Cарканармии» в 1944 году происходило массовое «освобождение» жителей города Риги и граждан Латвийской республики от «обременяющей» их частной собственности.
По данным Института истории Латвии в марте 1949 года в прибалтийских республиках (одновременно) была проведена массовая (почти 100 000 жителей) депортация (более 60% депортированных составили женщины и дети). Акция была тщательно спланирована МГБ (Министерство Государственной Безопасности) СССP и носила кодовое название «Прибой».
Вот этот «прибой» и вынес в безлюдные ГУЛАГовские пространства коренное население страны Латвии: составлявшее 83% в 1945 году оно уменьшилось до 52% к 1989 году. А когда выселяют людей – сразу образуются пустые квартиры. Кстати, а почему «пустые»?
Читатель уважаемый, а давайте-ка мы с вами проведем смелый эксперимент. В любое время суток (можно даже в 4-5 часов утра, как это и было во времена депортаций…) объявите подъем вашей заспанной семье и потребуйте от: маленьких детей, престарелых родственников и всех других домочадцев; за 30 минут собрать: документы, личные вещи, минимальный запас продуктов, затем подгоните к дому автомашину (нет, не легковую, а грузовик с брезентовым верхом – да зимой, да в мороз!), погрузите туда свою семью и стоя в кузове (а сидеть на обледенелых скамейках нельзя!) поезжайте на любой из московских вокзалов. Там – в поезд (пусть будет невероятноя роскошь для депортируемого – плацкартный вагон!) и куда-нибудь в бескрайнюю Сибирь, без перспектив возвращения, на постоянное место жительства…
Жестоко? Детишек жалко? Старики родители мерзнут, хотят домой, в тепло? Прекратите эксперимент и вернитесь – ваш уютный дом ждет вас! А, вернувшись, сходите в ближайший храм и поставьте свечку за упокой души тех, кого против их воли и желания, совершенно неожиданно, под конвоем вертухаев из МГБ вывезли после «освобождения» Риги из города и страны Латвии и никогда обратно не вернули… Вечная память их душам, пусть пухом будет им промерзшая сибирская земля. Вот именно так оно и происходило, то самое «освобождение»!
А теперь вспомните, как проходила ваше семейная, экспериментальная, «депортация». Много личных вещей успели собрать? А из мебели чего с собой взяли? Правильно: все, кроме документов, денег, драгоценностей и небольшого количества продуктов осталось в квартире. Вывод – в результате внезапной массовой депортации населения «образуются» далеко не «пустые» и вполне пригодные к жизни квартиры…
Память ребенка – интереснейшая штука: можно как в компьютерной игре воспроизвести 3D-модель комнат в квартире на «Сарканармийяс йела»: четыре помещения (три комнаты и кухня) были размещены вокруг большой печи – в доме не было «центрального» отопления – печи топили дровами (это кто побогаче) или торфом (все остальные).
Торф развозили по городу в коричневых брикетах, похожих на кирпичи, но с закругленными краями. Дымы из печных труб поднимались над Ригой, делая её похожей на Лондон викторианской эпохи (только без красного тумана художника Моне…) Ядрёный запах свежего дыма пропитывал влажный морозный воздух города.
Запасы топлива: дров или торфа хранились в сарайчиках во дворе дома. Не занятое дровяными сарайчиками место двора было разделено на две неравные части: поменьше и с асфальтовым покрытием – для игр; побольше и без покрытия – для плодовых деревьев и кустов крыжовника и смородины.Пастораль! Крыжовник был вкусный: желтый, большой и сладкий. В детстве вообще все имеет необыкновенный вкус: звезды ярче, дожди мокрее…
Печь в квартире – замечательное инженерное сооружение: вся в белых изразцах-«кафлях», углы закруглены (когда в столице советской империи городе Москве строили станцию метро «Рижская», то для оформления интерьера приглашали латышских мастеров-печников: только они владели технологией изготовления угловых закругленных изразцов); детали «управления» печи: вьюшки, заслонки, и всякие другие металлические ручечки сияют начищенной бронзой – мало того, что печь греет все три комнаты и коридор, она еще и держит на себе пирамиду из трех печек поменьше – верхние этажи тоже на печном отоплении.
А вот на кухне – полная беда: плита на дровах с чугунными конфорками и погреб-«ледник», выходящий прямо на морозный двор. Вода – только холодная (зимой – ледяная). Современникам «микроволновок», бойлеров-автоматов и холодильников в человеческий рост предлагаю представить себе, как на таких «монстрах» в было быстро и удобно приготовить завтрак: ну хотя бы вскипятить чайник и сварить яйца «всмятку»…
Поэтому для работы на кухне и уборки квартиры была нанята пожилая латышка (признаю, с детских лет я эксплуатировал коренное население страны Латвии…) Не знаю, когда она вынуждена была просыпаться, чтобы растопить кухонную плиту и согреть чайник, но перед походом в школу меня всегда ждал горячий завтрак!
Теперь входим с улицы в парадную дверь: на этаже две квартиры, дверь квартиры №1 – налево. Прямо перед нами – каменная лестница на второй этаж, правее неё – лестница вниз и дверь во двор, резко направо – квартира № 2.
Открываем дверь квартиры, входим в прихожую: дверь налево – вход в гостиную, затем – белеет бок печки, прямо – вход в «детскую», направо – вход в кухню. Гостиная – самая большая (на два окна) и проходная комната – за ней спальня. В квартире – мебель, оставшаяся от прежних хозяев, добротная с претензией на стиль, вероятно квартира до прихода «Сарканармии» принадлежала обеспеченной латышской семье.
Из предметов интерьера два – точно «советских»: радиола «Беларусь-59» (их еще называли «колхозными») добротный ящик полированного дерева с зелёным «глазком» точной настройки на передней панели, двумя динамиками за тканевой облицовкой и проигрывателем под верхней крышкой. Стеклянная панель радиолы пестрит загадочными названиями городов: Рим, Прага, Тирана, Белград… Чистый декор, ну ни разу у меня не получилось «поймать» что-либо «заграничное»! Всё глушили бдительные «гебисты»! На радиоле стопка пластинок: Марк Бернес, Гелена Великанова: «Ландыши», «Хотят ли русские войны»… Пластинки нельзя ронять – разобьются!
Такой же ящик с маленьким экраном – телевизор «Рекорд» – наивысшее достижение советской технической мысли. Вот уж действительно «рекорд» – экран дюймов 7 по диагонали, черно-белый, «ловит» одну программу, она же – единственная!
В «детской» комнате игрушки, их можно было четко разделить на три категории:
– «советские» – их покупали дед и мои родители в рижских магазинах и московском Детском мире: железные грузовики, автокраны, танки и пушки (сколько же их было…) – я очень боялся ими играть и всегда ранил пальцы острыми жестяными краями;
– «большие» – их дарили мне на День рождения или Новый год друзья и сослуживцы моего деда, «большие», потому что ребёнок обычно помещался внутрь такой игрушки…
– «прежние» игрушки: зверушки с забавными мордочками, кубики с латышским алфавитом (помню, я называл некоторые буквы – «ушастыми»), пирамидки – ну не знал, я не знал тогда, что те, кто их покупал своим детям и те, кто в них играл, может быть уже лежат в сибирской земле, а может – мучаются на чужбине, не знал – ты мне веришь, Господи, я не знал!
Они же не рассказали мне об этом: просто привели в эту квартиру и дали эти игрушки – играй! Я же верил им, верил, что они взрослые: самые лучшие, самые добрые, честные и что там еще ребенок думает о своих родителях и дедушках с бабушками… Я в страшных кошмарах не мог представить, что можно вот так: сначала выселить людей с их детьми из теплого дома, увезти за тридевять земель, убить сразу или оставить медленно умирать, мучиться на морозе, а потом – самим придти в их «освобождённый» дом, жить в нем, пользоваться этими «оставшимися» вещами, привезти своих детей и внуков, дать им вот эти игрушки – играй и будь счастлив, а мы – будем жить-поживать, здесь в этой самой квартире (и какими молитвами мы отмолим дела наши?)
Да какие там молитвы, мы же атеисты, мы не боимся гнева Его, не боимся убивать, унижать и врать, врать, врать: врать всему миру, что мы самые лучшие, самые передовые, самые великие, самые духовные, что мы всем помогаем, что нам все-все должны-обязаны; врать своим детям, что им повезло родиться в самой лучшей на свете «стране советов», которая всех-всех вокруг победила-освободила, а теперь очень-очень хочет мира во всем мире, но (вот беда-то какая!) окружена кольцом врагов и они (враги!) уже изготовились и только ждут момента, чтобы захватить нас и лишить нашего светлого будущего и чертова, трижды лживого, нищего, говеного настоящего…
А на четвертом этаже того же дома с двумя детьми: Янисом (помладше) и Гунарсом (постарше) жила бывшая владелица этого самого дома. Я узнал об этом случайно, в возрасте 6 лет, когда меня уже начали принимать во «взрослые» дворовые игры. С детства у меня была хорошая реакция – именно поэтому я стал бессменным вратарем дворовой хоккейной команды и даже обрел прозвище «Коноваленко».
Виктор Коноваленко – был такой вратарь сборной СССР по хоккею в 60-е годы годы прошлого века, именно потому Владислав Третьяк в начале своей спортивной карьеры одевал майку с номером «20» – потому что Коноваленко носил майку с номером «1».
Мое бесстрашие не имело границ, я храбро без маски на лице и прочих хоккейных «доспехов» (а где их было взять в 1962 году?) принимал «щелчки» с дальних дистанций, «снимал» шайбы с клюшек, вырвавшихся к воротам форвардов соперника, но реально пострадал – на тренировке.
В тот день, младший сын хозяйки дома Янис притащил из школы деревянные шарики размером с мячик от гольфа («костяшки» от больших деревянных счетов, установленных в «латышской» школе на углу улиц Авоту и Фридриха Энгельса). Эти шарики были окрашены в красный и белый цвет и при полете жужжали – потому что имели сквозное отверстие. Несколько «щелчков» я сумел отбить, но всякому везению приходит конец – неожиданно пущенный издалека «крученый» белый шарик раскроил мне лоб над правой бровью – ручьём хлынула кровь и я упал ничком на лед дворового катка.
Двор мгновенно опустел – позже пацаны «в частных беседах» рассказали мне, что их родители тряслись всю ночь – боялись, что «господин полковник» воспримет случившееся как покушение на его любимого внука и вызовет на расправу с «коварными латышами» агентов КГБ из того самого страшного дома на углу проспекта Ленина и улицы Фридриха Энгельса…
Когда же я появился во дворе через несколько дней – со свежим шрамом над правой бровью (на всю оставшуюся жизнь!), а репрессий коренного населения не последовало со мной начали общаться на равных ребята всех возрастов в нашем и соседних дворах. Из «равных» разговоров выяснилось, что родители Яниса и Гунарса до прихода «Сарканармии» в город Ригу были владельцами этого самого дома, в котором мой героический дед получил квартиру, а теперь – Янис, его старший брат Гунарс и их мама живут в квартире № 8 на самом последнем – четвертом этаже. Как владельцы дома могут жить в самой холодной и маленькой квартирке под промерзающей крышей – в моем детском сознании не укладывалось, это удалось осмыслить только много лет спустя. К тому времени вернулся из далекой Сибири их отец и обменял эту квартирку с печным отоплением на утепленный дачный домик на берегу реки Лиелупе.
Фото, сделанное в 1969 году – тому свидетельство: место действия – заводь с камышами, неподалеку от железнодорожного моста через реку. Великодушный человек – катает внука оккупанта на лодочке…
Дом № 90 на улице имени «Сарканармии» строился в 30-е годы прошлого века – во времена «строительного бума» в городе Риге. Это было «золотое» время, когда доходы от бизнеса и земледелия позволяли массово инвестировать строительство городской недвижимости. А инвестиции требовались немалые: приобрести (или арендовать с правом выкупа) участок земли в городе, купить проект (вероятно – «типовой» для тех лет), нанять строительного подрядчика, приобрести стройматериалы, да и чиновникам надо было «ручку позолотить», а уж потом-потом (после завершения постройки дома и его отделки) начать сдавать квартиры в аренду и получать плату с жильцов.
Так вот, плату с жильцов владельцам дома получать удалось совсем недолго – в 1940 году «Сарканармия» прервала этот процесс, объявив изумленным собственникам латвийской земли и рижской недвижимости, что: «все вокруг колхозное и все вокруг мое!» А кто с этим активно не согласен – может отправляться за казенный счет в далекую Сибирь и чистить там снег до конца (или снега или своей жизни!)
Вероятно, отец Яниса и был этим «активно несогласным» (а хотел бы я посмотреть на человека, добровольно и с радостью отдающего свой многокрартирный дом, единственное достояние и источник дохода, оккупантам!) Если в 1969 году отцу Яниса (судя по фотографии) было под 50 лет, в «первую волну» депортируемых он попасть никак не мог – слишком молод, а вот во вторую, «послевоенную» (в спецоперацию «Прибой») – запросто! И позволили ему вернуться на Родину никак не ранее хрущевской «оттепели» – после 1965 года, когда кампания по реабилитации «врагов народа» докатилась до мест «не столь отдалённых», где он тогда и находился. Все сходится: в 1966 году вернулся, год-два на обмен квартиры и в 1969 году, я уже встречаю его на берегах реки Лиелупе с удочкой в надувной резиновой лодке. Добротный «ничейный» дом разваливается от «совковой» жилкомхозовской эксплуатации, а его законный хозяин ловит краснопёрок на берегу речки в Юрмале… Вот они – последствия прихода «Сарканармии» в суверенную страну Латвию!
Отвлеклись мы, читатель уважаемый, продолжим рассказ об интерьере квартиры № 1 в доме № 90 по улице имени «Сарканармии». Как я уже говорил, самая большая комната (на два окна) – гостиная. В гостиной (слева-направо): полускрытое входной дверью пианино известной германской фирмы (рассохшееся дерево и треснувшая дека – не звучит!)
Это происходит обычно, когда трофейный дорогой инструмент везут под брезентом на платформе с артиллерийскими орудиями, а как еще везти «Бехштейн» из далекой Германии? Вот удивительное дело: в реалиях третьего тысячелетия я работаю на компьютере от фирмы DELL и мне не нужно ехать на танке в страну Финляндию, где эти компьютеры собирают (ассемблируют!) для всей Европы.А в реалиях 40-х годов прошлого века (когда граница – на замке и повсюду – кольцо врагов) иначе и не мыслилось… И каков результат? Отсыревший предмет домашнего обихода, которому ни один настройщик не мог вернуть нормальное звучание!
Далее, по той же левой стене – великолепный двуспальный диван: краса и гордость скандинавского мебелестроения. Диван – местный, остался от прежних владельцев квартиры. Дивану (как и всякой качественной мебели) суждена долгая и насыщенная, более чем 45-летняя жизнь, два переезда, одна «перетяжка» – он до сих пор исправно служит новым владельцам моей загородной дачи в российской глубинке. За диваном, ближе к окну – телевизор «отечественного» производства, между окон – потрясающие напольные часы «с боем», тоже из «местных» – такие на платформе с орудиями далеко не увезти: развалятся… У часов красивые латунные гири и маятник, большущий циферблат с готическими черными цифрами и ключ – заводить куранты. Замыкают интерьер: обеденный стол, дюжина стульев, шахматный столик и дивный секретер – все в едином стиле и все – от прежних владельцев. Зажиточные, вероятно, были люди, добропорядочные…
Кстати о «трофеях» …
Всюду, где только появляются бойцы «Сарканармии» они воруют все, что попадет под руку: от бывших в употреблении ложек из дешевого «германского» серебра (Alpaka) в 1945 году, до бывших в употреблении грузинских унитазов в 2008 году. Германские «трофеи», к сожалению, не миновали и нашу семью. В 1996 году один такой «трофей» даже был мною использован для продвижения на российском рынке товаров известной германской фирмы.
Все остальные предметы интерьера упоминания недостойны: обычные «совковые» кровати с шарами и настенные коврики с барахолок – их смело временем вместе с эпохой «совка»…
А дом № 90 по улице «Бруниниеку» (Рыцарская), пережив и «сарканармию» и развал «союза нерушимого» стоит себе безмятежно, вероятно уже обрел нового законного владельца в период реституционной программы Латвийской Республики и пребывание под властью «сарканармии», видится ему, как обрывок кошмарного сна, промелькнувшего и оставшегося в прошлом веке…
Пусть так оно и будет. И никогда, никогда не повторится!
Pateicība “Okupanta grēksūdzes” autoram un tulkam!
Vajadzētu čekistu stāstus publicēt!
Aculiecinieku stāstiem gan drīzāk var ticēt.
Vai gan vajadzētu runāt par tik seniem notikumiem…ja vien mūsdienās neturpinātos tautas nīdēšana dažādos veidos. Ir dzirdētas atšķirīgas domas – vai mīlēt vai nemīlēt šo valsti. Bet valstīm var būt dažādas iekārtas – demokrātija, monarhija, oligarhija… Un mūsu valsts manuprāt nepārprotami ir oligarhija. Masu medijos vien tas redzams, kādi ietekmīgi ļaudis tos pārvalda, vārdā labāk neminēt. Un tā lielākā pretruna ir ar Satversmi, kur noteikts, ka Latvijā vara pieder tautai u.t.t.
Pēdējā laikā tiek loloti un ucināti uzņēmēji. Tas jau nekas, ka viņi izmanto vergu darbu.
http://m.pietiek.com/raksti/dp_mes_zinam,_ka_rihards_polaks_iesaistits_strida,_bet_mes_neatklasim,_vai_vins_ir_musu_darbinieks