KGBistiem Rasnačam un Borovkovam piemetusies caureja !

www.tautastribunals.eu-12Kristīne Jarinovska, Rasnačš, VDK. Plīčs, Borovkovs

Runa būs par valstiski domājošiem un Patiesību cienošiem cilvēkiem. Un pārsteidzoši, ka Tiesiski domājošie/šās ir sievietes, bet tautas bendes vīrieši.

FOTO: Kristīne Jarinovska, kura pēc Rasnača domām ir noziegusies pret “čekas maisiem”!

Vai Rasnačs, kurš grib noslēpt čekas noziegumus un atstāt slepkavas nesodītus, domā Tiesiski un valstiski ? Nē šis noziedzīgais čekas darbonis, kurš ir „piestiprināts” pie VL!, dara visu, lai pasargātu noziedzniekus no Taisnīgas Tiesas.

 

Kārtējais čekista paziņojums: Rasnačs no „Čekas maisu“ izpētes komisijas uzdevis izslēgt K. Jarinovsku.”

Kāpēc tāds paziņojums ?

Un, kas tad ir šī K. Jarinovska, ka viņu vajadzētu izslēgt no „čekas maisu” izpētes komisijas ?

Izlasi, latviet, šo izvilkumu no pagarā raksta, kas bija publicēts DELFI un tu sapratīsi veco čekistu histērijas cēloni: „Eiropas valstis ir nokavējušas daudzas saprātīgas darbības, par kurām rakstīju jau pirms gada un pusgada, – visaptveroša Krievijas ekonomiskā blokāde, aizliegums visiem valsts dienestā esošajiem Krievijas Federācijas pilsoņiem ierasties Eiropas Savienībā, ja nepieciešams, attiecinot to uz privātpersonām, rīcība, lai masveidā atteiktu tūrisma un biznesa vīzas privātpersonām, veiktu finanšu transakciju ierobežošanu, barjeru uzlikšanu tranzītam, gaisa telpas slēgšanu pasažieru un kravas lidmašīnām, īstenotu kuģu inspekcijas un arestus. Šīs darbības tāpat kā Krievijas atslēgšana no starpbanku elektroniskās norēķinu sistēmas, interneta traucēšana, lidojuma aizlieguma zonu noteikšana, iespējams, tāpat būs jāveic. Tikai sankciju mērķis nevar būt kaut kādas kosmētiskas un mikroskopiskas piekāpšanās Ukrainā. Šajā kontekstā nemaz neanalizēju Latvijā veicamo jebkuru Krievijas Federācijas valsts kontrolē esošo elektronisko plašsaziņas līdzekļu, īpaši televīziju, retranslācijas un propagandas programmu izmantošanas aizliegumu, interneta adrešu bloķēšanu un šīs retranslācijas veikšanas kriminalizēšanu – šīs ir uz Latvijas valsts drošību vērstas darbības, kas pašreizējos apstākļos ir leģitīmas, samērīgas un nepieciešamas, kas bija jāveic jau pirms gada un kas ierobežo vārda brīvību, pamatojoties uz Satversmē ietvertām demokrātijas tiesībām sevi aizstāvēt. Valsti apdraudošas retranslācijas kriminalizēšana Latvijā uz sankcijām pret Krieviju neattiecas.”

Visu rakstu un vēl ar Jarinovskas „problēmu” saistītos rakstus, lai nebūtu jārakājas pa internetu, vari izlasīt šī raksta beigās.

Kad pārskatot ziņu portālus uzdūros šim rakstam, neticēju savām acīm, ka kaut ko tādu ir spējīgs uzrakstīt cilvēks, kurš šajā(Latvijas) sistēmā atrodas elitārajā zonā. Vēl lielāku izbrīnu radīja tas, ka šī raksta autors bija sieviete. Vienreizēji loģiski un valstiski svarīgi izteikta doma, kas būtu jādara Latvijas varas iestādēm, lai neitralizētu krievžīdu graujošo darbību Latvijā.

Neapšaubāmi, ka tāda persona kā Jarinovska, ir indes piliens priekš valdošās noziedznieku bandas, kura visa sastāv no pro-putiniskiem elementiem.

Ne jau aiz gara laika žīds Borovkovs rīkoja „draudzīgu” apspriedi savā kantorī, kur arī piedalījās „mūsu” dižais „nacionālis” Rasnačs. Par šo Borovkova žīd-kantora saietu jau nesen rakstīju http://tautastribunals.eu/?p=25597 ,par kuru kāda Dace Milberga tik silti atsaucās: ”Patīkama tikšanās bija. Lai izdodas visi labie darbi.”(Šaubos, Dacīt, vai izdosies visi jūsu sātaniskie darbi pret latviešu tautu. Bet tam, ka tu tiksi aiz kājas pakabināta, es ticu par visiem 100%)

Nedomāju, ka čekas slepkavas piedos Jarinovskai tādu brīvdomību. Viņa ir „aizrakusies” šai sātaniskajai sistēmai līdz pašām saknēm un tas netiek piedots, tāpat kā netika piedots Borisam Ņemcovam. Mūsu uzdevums ir neatstāt Kristīni Jarinovsku čekistu saplosīšanai. Mums visiem ir jārunā atklāti un skaļi par tādiem slepkavām kā Rasnačs, Borovkovs, Plīčs, Muciņš…., un, protams, arī par jaunajiem čekas audzēkņiem J. Iesalnieku un Daci Milbergu.

Šajā sakarā ir vērts arī pieminēt Ināru Mūrnieci, kura ir apbrīnojami drosmīga savos paziņojumos. Līdz šim visi Saeimas priekšsēdētāji bija raksturojami, tautas valodā runājot, par Putina hemoroīdu aplaizītājiem.

Sargāsim, latviet, šos cilvēkus un priecāsimies, ka mums tādi ir !

Lai nolādēti visi šie čekisti ar visām ģimenēm, kas rij tautai nozagto, un viņu līdzskrējēji !

Neviens no viņu ģimenes locekļiem nav nevainīgs !

LRTT     07.03.15.

=========================================================================

Kara otrais gads: terors un Ņemcovs

Kristīne Jarinovska, Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniece juridiskās zinātnes lietās

2015. g. 28. februāris

http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/549716-kara_otrais_gads_terors_un_nemcovs/print

Kristīne JarinovskaPirms astoņām ziemām, 2008. gada saulainā maija vakariņu laikā ar opozīcijas politiķi runājoties par šo un to, tajā skaitā par Kremļa saimnieka spējām noturēties, vairāk prātoju, kuram no mums būs vairāk taisnības attiecībā uz premjera un prezidenta amata rokādēm, nevis par mana sarunu biedra nākotnes izredzēm kļūt par savas valsts vadītāju, tomēr noteikti nepieļāvu, ka tā būs mūsu pēdējā tikšanās reize un par viņu būs jādomā nevis kā pierasts – ar smaidu par patmīlīgu, lepnu, dzīves baudas pazīstošu cilvēku ar visām savām cilvēciskajām vājībām, – bet kā par simbolu robežšķirtnei, kā autoritāra valsts, kura atbalsta starptautisko terorismu, tomēr pāriet savu Rubikonu, vēršoties pati par teroristisku organizāciju, sasaucoties ar savu šaušalīgo, melno totalitāro pagātni. Atceroties Borisu Ņemcovu.

Pirms astoņdesmit gadiem izpildīja nāvessodu latviešu komunistei Mildai Draulei. 1934. gada 29. decembra laikrakstā Pēdējā brīdī redzam rakstu «Noslēpumainie trīsdesmit punkti», kur burtus slēpjoši punkti apsūdzībā ir kādas valsts nosaukums un kāda diplomāta uzvārds, kurš it kā esot uzpircis slepkavu Nikolajevu, pamatojoties uz paša un sievas Mildas Draules čekā iegūtām «liecībām», lai nogalinātu populāro Ļeņingradas boļševiku partijas sekretāru Sergeju Kostrikovu jeb Kirovu. Izrādījās, ka šie anonīmie punkti bija Latvijas konsuls Padomju Savienībā Georgs Bisenieks, kas sajaukts kopā ar teroristu grupām, fašistiem, angļu spiegiem, trockistiem, zinovjeviešiem un greizsirdības motīvu. Smoļnija darbinieces Draules sakarā visi kopīgi mudinājuši, finansējuši un organizējuši harismātiskā Kirova nāvi. Par vainīgiem Augstākās tiesas priekšsēdētājs, arī latvietis Vasīlijs Ulrihs atzina arī pašu Mildu, viņas māsu Olgu, māsas vīru Romānu Kulišeru, blakus dzīvokļa kaimiņieni; konstatēja, ka radi Latvijā ir tirgotāji, vainoja Mildas cietumā esošo brāli, kā arī notiesāja trīspadsmit citus ar lietu galīgi nesaistītus cilvēkus. «Izmeklēšana» piecos procesos secināja, ka nošaujami ir 17 cilvēki, ieslogāmi 76, izsūtāmi 30. Pēc tam izsūtīja vēl 988 vainīgos no politbiroja locekļu Zinovjeva un Kameņeva partijas iekšējās opozīcijas. Bez šiem svarīgākajiem pēc Kirova slepkavības izsūtīja vēl apmēram 12 tūkstošus sociāli bīstamo elementu. Tad sākās nopietnāka «Kirova plūsma», kurā represēja ap 40 tūkstošiem cilvēku, radās jauns sugas vārds – trockistiski-zinovjeviskā teroristiskā grupa. Vēlāk sākās viens no divdesmitā gadsimta baisākajiem genocīdiem, Lielais terors, kurā nošāva vien pēc dažādiem aprēķiniem no 0,6 līdz 1,2 miljoniem.

Vainīgi Kirova noslepkavošanā bija visi, kas gadījās pa rokai, izņemot vienu cilvēku, kam par konkurenta, saņemoša vairāk balsu partijas kongresos par ģenerālisimusu, nāve bija acīmredzami izdevīga, –Staļinu. Atbilstoši mūsdienās: jau šobrīd ir vienalga, kādu izmeklēšanu veiks Vladimira Putina vadīta starptautiskā terorisma atbalstītājvalsts, īpaši, ja atbilst patiesībai, ka pats «personiski uzraudzīšot, lai izmeklēšana būtu ātra, pilnīga un taisnīga». Putina publiskā uzvedība pēdējās stundās tik spilgti atgādina Staļina uzvedību Kirova slepkavības lietā, ka nevilšus prasās šausminošas aizdomas, vai viņš tīšām nepriecājas par iespēju nesodīts izspēlēt šo līdzību. Lietuvas prezidente precīzi ir uztvērusi šo niansi – slīgšana atpakaļ totalitārisma terorā pret savu tautu.

Fakts ir skaidrs un drausmīgs – ass, aktīvs, starptautiski pazīstams bijušais Putina opozicionārs, bijušais valdības vadītāja vietnieks ir publiski, brutāli nošauts pie Kremļa sienām dienu pirms opozīcija gatavojās plašai demonstrācijai «Pavasaris» pret režīmu un Krievijas jau gadu ilgstošo karu ar Ukrainu. Pēc tam, kad pēdējā intervijā reiz Jeļcina plānotais pēctecis pauda tiešas bažas par savas dzīvības apdraudējumu no Putina puses tādēļ, ka iebilst pret Krievijas iebrukumu Ukrainā.

Ja Eiropas un civilizētās pasaules valstu elites kaut ko vēl nesaprata, kad no Krievijas armijas ieročiem krita tūkstoši savu tēvzemju aizstāvju, nevainīgu civiliedzīvotāju, sieviešu un bērnu Gruzijā un Ukrainā, kad Krievijas armija notrieca civilās aviācijas lidmašīnu ar malaiziešiem un austrāliešiem, skarot ar savu karu visu pasauli, tad tagad jau ir pēdējais brīdis pamosties. Signāls ir pilnīgi skaidrs.

Simboliski, ka staļiniskā imperiālisma stila Lielais Maskavas upes tilts, uz kura notika slepkavība, ir celts 1937. gadā Lielā terora laikā. Terora akts uz betona Lielā Maskavas tilta sūta betoncietu ziņu Eiropas politiķiem: «Jūs nošaus.»

 

Kāpēc tie paši ļaudis, kas pirms desmit gadiem stāstīja par rietumniecisko Krieviju, kas pirms pieciem gadiem klāstīja, ka Gruzijas scenārijs nav atkārtojams slāvu valstu starpā, kas pirms gada piesardzīgi neredzēja karu, tagad negrib ticēt, ka varētu organizēt atentātus pret Eiropas līderiem? Ļaunumam, kuram nav baušļa neizraisīt bezjēdzīgu brāļu tautu karu, droši vien ētikas kodeksā nav ieviesies paragrāfs, ka pašu opozīcijas politiķus drīkst nogalināt vai pieļaut nokaušanu, bet Eiropas Savienības valstu līderu slepkavības gan nevar organizēt, jo tā nav glīti.

 

Protams, lielāko Rietumu pasaules valstu un valdību vadītāji var uzskatīt, ka spēcīgie specdienesti viņus pasargās, lai gan atentātos bojā gājuši ir no ASV prezidentiem līdz Zviedrijas premjeriem. Taču jautājums ir ne par miesassargiem, bet par to, uz ko ir acīmredzami gatavs Kremļa saimnieks. Nav argumentu, kuru dēļ, piemēram, Eiropas Savienības augstā pārstāve Federika Mogerīni varētu būt droša, ka kādu dienu nepamodīsies morgā, kāda «zaļā cilvēciņa», «serbu studenta» kā pie erchercogiem, «turku algotņa» kā pie pāvestiem vai pierastā «psihes slimnieka» turp nosūtīta. «Cilvēciņa», kurš formāli nebūs saistīts ar Maskavas ļaunuma asi, tāpat kā, visticamāk, Ņemcova nogalināšanas izpildītājs. NATO valsts? Piedodiet, smieklīgi: Itālijā pašā notiek daudzas politiskas slepkavības. Turpinot tik aizmigušā veidā, kādā Eiropa pavadīja pirmo kara gadu, Rietumu politiķi Kremļa tēmēklī pakāpeniski grupēsies divu veidu mērķos – pirmie kaitinoši traucēkļi, bet otrie, galvenokārt uzpirktie un citādi pārvilinātie, – lieki liecinieki.

 

Politiskā elite gan nebūs viena terora tēmēklī. Diez vai ukraiņi pirms diviem gadiem savos baisākajos murgos iedomājās ļaunuma impērijas atjaunoto karu, izdedzināto zemi un bēres. Par šo perspektīvu attiecībā uz sevi var padomāt katrs Latvijas skolotājs, ārsts, pārdevējs, students, politiķis, skolēns vai pensionārs. Bulgakova cienīga likteņa ironija, ko trāpīgi apliecinājis, piemēram, pazīstamais rakstnieks Jūlijs Lācis savā iekšlietu ministra karjerā: Sātanam un Kremlim piemīt īpašība savus pakalpiņus aprīt pirmos. Tas tiem, kas cer izkalpoties un jau šobrīd to demonstrē. Nodevējus un lieciniekus likvidē.

 

Ja Borisa Ņemcova noslepkavošanu uzskata par sakritību, lidmašīnas MH-17 notriekšanu par nejaušību, tad arī Ukrainas karš un Ukrainas valsts eksistence jāuzskata par nenozīmīgu nejaušību. Ja tomēr skatās patiesībai acīs, tad ir jāatzīst dienas kārtībā pavisam citi jautājumi, ne kā šobrīd tos redz vai deklamē Eiropas valstu vadītāji.

 

Risināmais jautājums nav miers, pamiers vai stabilitāte Ukrainā. Pat ne Krimas atdošana Ukrainai, Abhāzijas – Gruzijai, Piedņestras – Moldovai un Austrumprūsijas tam, kam tā pienākas. Risināmais ir Krievija.

 

Eiropas valstis ir nokavējušas daudzas saprātīgas darbības, par kurām rakstīju jau pirms gada un pusgada, – visaptveroša Krievijas ekonomiskā blokāde, aizliegums visiem valsts dienestā esošajiem Krievijas Federācijas pilsoņiem ierasties Eiropas Savienībā, ja nepieciešams, attiecinot to uz privātpersonām, rīcība, lai masveidā atteiktu tūrisma un biznesa vīzas privātpersonām, veiktu finanšu transakciju ierobežošanu, barjeru uzlikšanu tranzītam, gaisa telpas slēgšanu pasažieru un kravas lidmašīnām, īstenotu kuģu inspekcijas un arestus. Šīs darbības tāpat kā Krievijas atslēgšana no starpbanku elektroniskās norēķinu sistēmas, interneta traucēšana, lidojuma aizlieguma zonu noteikšana, iespējams, tāpat būs jāveic. Tikai sankciju mērķis nevar būt kaut kādas kosmētiskas un mikroskopiskas piekāpšanās Ukrainā. Šajā kontekstā nemaz neanalizēju Latvijā veicamo jebkuru Krievijas Federācijas valsts kontrolē esošo elektronisko plašsaziņas līdzekļu, īpaši televīziju, retranslācijas un propagandas programmu izmantošanas aizliegumu, interneta adrešu bloķēšanu un šīs retranslācijas veikšanas kriminalizēšanu – šīs ir uz Latvijas valsts drošību vērstas darbības, kas pašreizējos apstākļos ir leģitīmas, samērīgas un nepieciešamas, kas bija jāveic jau pirms gada un kas ierobežo vārda brīvību, pamatojoties uz Satversmē ietvertām demokrātijas tiesībām sevi aizstāvēt. Valsti apdraudošas retranslācijas kriminalizēšana Latvijā uz sankcijām pret Krieviju neattiecas.

 

Vismaz pašiem, Latvijas nacionālajā līmenī ir jāatzīst, ka ekonomisko, diplomātisko un citu nemilitāro darbību mērķis ir radikāla Krievijas pārveidošana, cilvēktiesību atjaunošana, federalizēšana, atbruņošana un demokratizēšana. Likvidējot Krievijas Federāciju kā starptautiskā terorisma atbalstītāju, kā potenciālo atomkara izraisītāju un cilvēces vēsturē lielākās nelaimes draudu. Lai to veiktu, ir jāsniedz mierīga, līdzsvarota, tomēr nepārprotama ziņa, ka Rietumu pasaule no Krievijas pilsoniskās sabiedrības paliekām, no saprātīgajiem cilvēkiem varas ešelonos gaida ātru Vladimira Putina atcelšanu no visiem amatiem ar jebkuriem līdzekļiem, šīs personas un līdzgaitnieku tiesāšanu, diktatoriskā prezidenta amata likvidēšanu, kā arī demokrātiskas parlamentāras konstitūcijas izveidi un iekārtas, kas respektē starptautiskās tiesības un cilvēktiesības, ieviešanu.

 

Nejauki izklausās pēc iejaukšanās Krievijas iekšējās lietās? Latvijā dzīvojot jājūt – to nedarot, Krievija iejauksies mūsu iekšējās lietās, katrā pilsētā, ciemā, skolā, autobusā un dzīvoklī. Un atkal kādu nošaus.

 

Lai viegls debesu ceļš, Boris Ņemcov, ceru un ticu, ka vismaz Tava nāve nebūs veltīga.

==========================================================================

 

 

Rasnačs no „Čekas maisu“ izpētes komisijas uzdevis izslēgt Jarinovsku

 

www.DELFI.lv |  28. februāris 2015 11:07 Filips Lastovskis

 

DELFI žurnālists

 

 

Dz. Rasnačs, A. BorovkovsPēc medijiem nosūtīta paziņojuma par piešķirtās naudas izšķērdīgu tērēšanu Tieslietu ministrijā (TM), ministrs Dzintars Rasnačs (NA) uzdevis izslēgt no VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietnieci Kristīni Jarinovsku, liecina portāla “Delfi” rīcībā esoša informācija.

 

Rasnačs uzdevis grozīt Ministru kabineta (MK) rīkojumu nr.433 un izslēgt Jarinovsku no komisijas. Kā liecina “Delfi” informācija, lēmums par Jarinovskas izslēgšanu varētu tikt skatīts jau 3.marta valdības sēdē.

 

Paziņojumā viņa norāda uz neskaidrībām par TM finansējuma izlietojumu, kas paredzēts “totalitārā režīma dokumentu zinātniskajai izpētei un nodarītā kaitējuma aprēķināšanai”.

 

“Pieprasīju pēc komisijas [VDK zinātniskās izpētes] vadītāja lūguma TM informāciju par to, kā ministrija tērē Saeimas komisijai piešķirto naudu – no 250 000 eiro pētniecībai atvēl tikai aptuveni 155 000 eiro,” portālam “Delfi” norāda Jarinovska, kura apliecina, ka Rasnačs uzdevis izslēgt viņu  no komisijas sastāva.

 

TM sākotnēji par Jarinovskas izslēgšānu atbildēja izvairīgi, tomēr atzīstot, ka “šobrīd tehniski visi dokumenti uz MK sēdi tiek gatavoti ar ministra piekrišanu.”

 

“Ministrs atbalsta TM atbildīgo amatpersonu nostāju, ka būtu nepieciešams pārskatīt VDK dokumentu izpētes komisijas personālsastāvu, lai uzlabotu tās darbu un nodrošinātu likumā komisijai noteiktā mērķa sasniegšanu,” norāda ministrjas galvenais speciālists preses jautājumos Andris Vitenburgs.

 

2014.gadā nogalē Ministru kabinets mainīja komisijas padotību, nododot to tieslietu ministra padotībā, jo esot nepieciešamas specifiskas juridiskas prasmes administrēšanā.

 

Komisijai 2015., 2016. un 2017. gadā Saeima piešķīrusi finansējumu 750 000 eiro  kopsummā, 250 000 eiro gadā

 

Jarinovska norāda, ka TM šo līdzekļu izlietojumu neesot saskaņojusi ar pašu komisiju.

 

“Nesaskaņojot ar komisiju, ministrija iesniedza priekšlikumu budžeta pēdējam lasījumam Saeimā, tādējādi liedzot publiskas diskusijas iespējamību par to. Finansējumu ietvēra apakšprogrammā ar nosaukumu “Totalitārā režīma dokumentu zinātniskā izpēte un nodarītā kaitējuma aprēķināšana” paskaidrojumi norāda, ka finansējums lūgts komisijas darba un ar to saistītās pētniecības un administrēšanas nodrošināšanai, kas ietver atalgojumu tikai divām štata vietām un tām pašām nevis komisijā… bet Tieslietu ministrijā. 250 000 eiro sadalīti -203 000 eiro precēm un pakalpojumiem, 44 048 eiro atlīdzībai, kas ietver 34 214 eiro atalgojumu,” norāda Jarinovska.

 

Jau vēstīts, ka, lai gan valdība lēmusi par LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu izpētes komisijas padotības maiņu, tās administrēšanas darbu nododot Tieslietu ministrijai (TM), komisijai aizvien nav skaidrs tās turpmākās darbības scenārijs.

=======================================================================

Kristīne Jarinovska:

Par diviem “diplomātiem”, diviem maisiem, čekistiem, stukačiem, zinātniekiem un dažiem politiķiem

Šonedēļ kopā ar Hendeļa 330. dzimšanas dienu svinējām arī 21 gada jubileju kopš Saeimas plenārsēdē apspriest sāka Latvijas vēsturē vispolitiskāko likumu jeb “vispolitiskāko dokumentu”, kā to 1994.gada 24.februārī no Saeimas tribīnes nodēvēja tieslietu ministrs Egils Levits.

Proti, likums par elektronisko datu bāzi “Delta Latvija”, diviem melniem diplomātiem ar statistisko kartotēku, kuru aizzīmogoja aizejošā vara, un koka skapīšiem ar alfabētisko kartotēku, kuru pirms aizzīmogošanas jau atjaunotās valsts pārstāvji sabēra maisos. Par “čekas aģentiem”.

Šī eseja noteikti nav pētījums vai slēdziens, bet tikai skaļi skanošas pārdomas jeb viedoklis par čekas dokumentu normatīvo regulējuma “izaugsmi”.

Lai gan jau Atmodas laikā diskutēja par nepieciešamību likvidēt LPSR Valsts drošības komiteju, piemēram, “Tautas frontes rīcību var uzskatīt par nevēlēšanos dienas kārtībā uzņemt jautājumu par VDK likvidēšanu, vai vismaz tās kardinālu reorganizāciju, atbildību par šīs organizācijas noziedzīgo, antinacionālo, prettautisko darbību” (Laiks, 1989. gada 29. jūlijā), tomēr apstākļu dēļ faktiski to bija iespējams likvidēt tikai 1991. gada 24. augustā, savukārt kopš 1990. gada 4. maija līdz pat iestādes darbības izbeigšanai LPSR VDK priekšsēdētājs turpināja būt Latvijas Republikas Ministru padomes locekļa statusā.

Augstākās padomes 1991. gada 24. augusta lēmums par VDK likvidēšanu paredzēja pārņemt tās īpašumu ar Augstākās padomes komisiju, turklāt noteica, ka “Izziņā un izmeklēšanā esošās lietas” nodot prokuratūrai, pašvaldībām pārņemt komitejas rajonu un pilsētu daļu telpas, savukārt, “komitejas (krimināllietu kopojumu) nodot [..] Valsts arhīvu ģenerāldirektoram”, bet “operatīvo arhīvu un kartotēkas pārņemt speciālai Latvijas Republikas Augstākās Padomes izveidotai deputātu komisijai”. Lēmums pieņemts steigā, kad bija izgāzies bruņotais apvērsums, līdz ar to nevaram pieprasīt no brīvību atguvušās valsts rītausmas to pieredzes bagāžu, kāda ir sabiedrībai šodien.

Vienlaikus tieši šis lēmums, kurš bija pretrunā arhīvu lietai būtiskajam provenances principam (princips paredz – dokumenti, kuru izcelsme ir kāda persona vai institūcija jāglabā vienkopus, tos nedrīkst sajaukt), uzsāka esošās sekas ar šīs represīvās institūcijas mantojumu.

Kā norādīts Dr.hist. Aināra Bambala disertācijā, VDK arhīvs sašķēlās starp Valsts arhīvu, Policijas akadēmiju, Drošības policiju un Totalitārisma seku dokumentēšanas centru.

Diezgan droši var apgalvot, ka nu nav neviena atsevišķa cilvēka, kurš varētu pateikt, kas noticis ar visiem VDK dokumentiem. Skumjākais, ka tas sakāms ne vien par uz Krieviju aizvesto fondu, bet arī uz to, kas ir pārņemts Latvijas institūcijās.

Piemēram, Ministru kabineta 2009. gada rīkojums Nr.442 paredzēja, ka Iekšlietu ministrija nodod Latvijas Universitātei uz likvidētās Policijas akadēmijas studiju programmu īstenošanas laiku programmu īstenošanai nepieciešamo kustamo mantu, tātad arī bijušo VDK bibliotēku, taču 2014. gadā Latvijas Universitāte liecina, ka to nav pārņēmusi, bet slēgusi “sadarbības līgumu [par] Valsts policijas koledžas speciālās bibliotēkas izmantošanu”. Arhīva eksperts Bambals, kurš strādā ar “čekas” lietām arhīvā, zina stāstīt, ka šo bibliotēku nav redzējis. Jākonstatē arī, ka “čekas” 10. daļas jeb arhīva dokumentu kompleksu nosaukumi neatbilst tai klasifikācijai, kādu min rīkojums par VDK likvidēšanu.

Šādos apstākļos pieņēma 1994. gada likumu „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” (turpmāk – likums „Par bijušās VDK dokumentiem”). Likuma mērķa “nodrošināt bijušās VDK dokumentu kā vienota valsts īpašumā esoša vēsturisku dokumentu kompleksa saglabāšanu” virzienā divdesmit viena gada laikā īpaši virzījušies neesam, lai arī, kā uzsvēra tieslietu ministrs Egils Levits 1994. gada 24. februāra plenārsēdē, sākotnējais valdības mērķis bija tos glabāt vienā vietā – Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TDSC).

Nerunājot par to, ka šie dokumenti līdz šim nav nekādā vienotā kompleksā, nav pat nevienas institūcijas, kura koordinētu visu iesaistīto iestāžu darbību ar tiem. Divdesmit gadus – līdz 2014.gada 22.maijam – likuma 2.pants skaidri noteica, ka VDK dokumenti ir Latvijas Nacionālā arhīva fonda sastāvdaļa. Turklāt šī norma bija attiecināta uz visiem datu nesējiem “neatkarīgi no informācijas fiksēšanas un uzglabāšanas veida”, dokumentiem, kas atrasti bijušās VDK oficiālajās vai konspiratīvajās telpās, tātad arī uz disketēm, datu lentēm, kā arī tiem dokumentiem, kuru autors ir bijusi cita persona vai iestāde, bet, kuri adresēti “čekai”. Kāpēc likumu šos gadus neizpildīja un dokumentus nenodeva arhīvam? Jautājums atklāts.

Ar šo likumu izveidoja TDSC, kurš sākotnēji bija Tieslietu ministrijai padota iestāde un ko vēlāk iekļāva Satversmes aizsardzības birojā. Likums paredzēja, ka privātpersonām ir jānodod dokumenti TDSC, savukārt Valsts arhīvā jau esošie dokumenti paliek valsts arhīvā. Līdz ar to provenances princips tika pārkāpts otru reizi un jau sistēmiski.

Likums paredzēja, ka TDSC apzina Valsts arhīvā “un citās valsts glabātavās” esošos VDK dokumentus, bet faktiski Valsts arhīvam, vēlāk Latvijas Nacionālajam arhīvam nekad nav tikuši piešķirti finanšu līdzekļi pat visu lietu aprakstīšanai – virkne lietu gaida savu aprakstītāju vēl šodien. Ja lietas nav aprakstītas, tad līdz galam nekad nebija iespējams īstenot likuma normu, ka jebkurai personai ir tiesības pieprasīt TDSC informāciju, vai Valsts arhīvā vai citās glabātavās ir informācija par šo personu, jo ziņas par konkrētu cilvēku var būt ne tikai lietā, kas nes šīs personas vārdu. Likuma 18.pants noteica, ka VDK dokumentu izmantošanas kārtību nosaka Ministru kabineta noteikumi, taču faktiski 1995.gada noteikumi Nr.151 tika izdoti tikai par TDSC rīcībā esošajiem dokumentiem.

Iepriekš minēto tieslietu ministra Romāna Apsīša laikā izdoto noteikumu 7.punkts paredz, ka TDSC aģentūras kartotēkas dokumentus (lūk, tieši aģentūras dokumentus!) “sāk izsniegt zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem 20 gadus pēc Valsts drošības komitejas likvidēšanas”. Šī norma ir alternatīva 6.punktam, kas paredz dokumentu izsniegšanu par “ārštata darbiniekiem vai informatoriem, kuru darbību Valsts drošības komitejā tiesa nav atzinusi par noziedzīgu”, jau ātrāk – 20 gadus pēc dokumenta uzrakstīšanas vai piecus gadus pēc personas nāves.

Ja atceramies, ka VDK likvidēja 1991.gadā, tad atbilstoši šiem noteikumiem zinātnieki un publicisti varēja pieprasīt aģentūras kartotēkas dokumentus izsniegšanai, sākot ar 2011.gada 25.augustu. Vai zinātnieki pieprasīja un, ja nepieprasīja, kāpēc? Norma ir nepārprotama, kā arī likuma 18.panta deleģējums bija spēkā līdz 2014.gada 22.maijam.

Nepētīju, kas bija privātpersona N., kurai 2008.gada 28.aprīļa atbildē SAB atteica izsniegt visu to personu sarakstu, kas līdz 1991.augustam ir sadarbojušās ar PSRS drošības iestādēm, taču, iepazīstoties tikai ar 2010.gada 20.aprīļa Augstākās tiesas Senāta lēmumu lietā Nr. A42569408, SKA-386/2010, neizriet, ka privātpersona būtu, pieprasot informāciju SAB struktūrvienībai TDSC, atsaukusies uz Satversmes 113.pantā nostiprinātajām zinātnieka tiesībām un minēto noteikumu 6.punktu, kas paredz tiesības prasīt izsniegt dokumentus 20 gadus pēc dokumentu uzrakstīšanas. Savukārt termiņš, kad visi dokumenti bija pieejami zinātniekiem – proti, personām ar doktora zinātnisko grādu – kā arī publicistiem, lai ko tas arī nozīmētu – literātus, dzejniekus vai pētnieciskos žurnālistus, kuri darbojas noteikumu 10.punktā minētajos “masu informācijas līdzekļos” -, jeb 2011.gada 25.augusts vēl Senāta lēmuma brīdī nebija iestājies.

Citēšu Augstāko tiesu: “Kā to likumprojekta izstrādes laikā norādīja tā referents un tolaik tieslietu ministrs Egils Levits, minētā likuma 18.pants, no vienas puses, nodrošina sabiedrības tiesības un, iespējams, arī pienākumu no zinātniskā viedokļa iepazīties ar minētajiem dokumentiem, bet, no otras puses, aizsargā šajos dokumentos minēto personu privātās intereses, ņemot vērā, ka šajos dokumentos ir daudz privātu ziņu par personu (sk. 5.Saeimas 1994.gada 24.februāra plenārsēdes stenogrammu, www.saeima.lv).”

Izrādās, sabiedrībai bija pienākums iepazīties no zinātniskā viedokļa ar minētajiem dokumentiem!

Ir taču pilnīgi pašsaprotami, ka no 2011.gada 25.augusta līdz 2014.gada 22.maijam ikviena zinātniskā institūcija, kurā ir zinātnieks ar doktora zinātnisko grādu vēsturē, jurisprudencē, socioloģijā vai citur varēja brīvi pieprasīt VDK aģentu kartotēku izpētei, kā arī saņemt to, ja vien šī informācija uz pavisam cita likuma pamata – likuma „Par valsts noslēpumu” pamata – nav atzīta par sevišķi slepenu, slepenu vai konfidenciālu, taču tā jau ir pavisam cita lieta, kas neattiecas tiešā veidā uz likumu „Par bijušās VDK dokumentiem”. Nostāja atbilst arī 1994.gada 24.februāra tieslietu ministra Egila Levita skaidrojumam: “sabiedrības interese iepazīties ar šiem dokumentiem un arī publicēt šos dokumentus ir uzskatīta tomēr par svarīgāku nekā privātā interese, taču arī privāta interese ir aizsargāta. [..] Šajā likumprojektā šī robeža ir vilkta vairāk sabiedrības interešu pusē.” Šādi gan – sabiedrības pusē.

Mazs kopsavilkums: līdz 2014.gada 22.maijam likuma 18.panta pirmšķietamā mērķa un vēsturiskā interpretācija, kas saskan ar tieslietu ministra pausto, diezgan nepārprotami rāda sabiedrības, kuru pārstāvētu zinātniskās institūcijas un masu informācijas līdzekļi, tiesības iepazīties ar aģentūras informāciju prioritāti pār privātpersonas tiesībām, bet noteikumu normas skaidri paredzēja tiesības zinātniekiem iegūt izsniegtus dokumentus no 2011.gada 25.augusta. Zinātniskās institūcijas saskaņā ar Zinātniskās darbības likumu ir tās, kuras iekļautas Izglītības un zinātnes resora uzturētajā Zinātnisko institūciju reģistrā. Piemēram, Latvijas Universitāte vai Latvijas Universitātes aģentūra Latvijas Vēstures institūts.

Kas mainījies 2015. gadā?

2013.gada beigās Saeimas Nacionālās drošības komisija iesniedza Saeimai likumprojektu, kas paredzēja grozīt likumu, pagarinot sadarbības fakta konstatēšanas noilguma termiņu līdz 2044.gadam, taču neskarot normas, kas regulēja tiesības iegūt aģentu kartotēkas informāciju, uzsverot, ka lēmums ir nepieciešams, lai aizsargātu valsts drošību. Uzsvēršu, grozīt 17.pantu, kas reglamentē sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas noilguma termiņu.

Lai arī savulaik, strādājot Tieslietu ministrijā, man bija pielaide valsts noslēpumam, tomēr tas nesniedz adepta ezotēriskas zināšanas. Kāpēc ezotēriskas? Man nav atklāsmes, ko nozīmē mitoloģiskais jēdziens “čekas maisu atvēršana”. Savukārt ir skaidrs, ko nozīmē informācijas atklātība, informācijas pieejamība un ikvienam vērotājam ir acīmredzams, ja vien likumā nav rakstīts ar neredzamo tinti, ka VDK dokumentu izmantošanu zinātniskiem nolūkiem un publicēšanu regulē tieši 18.pants, uz kura pamata izdoti arī Ministru kabineta noteikumi, kas noteica aģentūras kartotēkas dokumentu izsniegšanu zinātniskām institūcijām un masu informācijas līdzekļiem no 2011.gada 25.augusta. 18.pants bija nemainīgs kopš likuma pieņemšanas līdz 2014.gadam un tieši tāpat nemainīgi kopš 1995.gada ir Ministru kabineta noteikumi. Vienīgā atkāpe no 2011.gada 25.augusta kā brīža, kad dokumenti jāizsniedz zinātniskajām institūcijām un masu informācijas līdzekļiem, būtu apstāklis, ja nebūtu izpildīts 1991.gada 24.augusta Augstākās padomes rīkojums un Valsts drošības komiteja vēl kādu laiku slepus darbojusies nelikvidēta.

2013.gada 12.decembra plenārsēdē SC deputāts Ņikita Ņikiforovs, kas bija pret projektu, runāja par tā saturu – 17. pantu, kas skar sadarbības fakta noilguma termiņu, savukārt deputāts Valdis Zatlers runāja par aģentu uzskaites kartītēm un (citēju deputātu) “emocionāliem argumentiem”, piemēram, “šie bija tā sauktie stukači, tātad tie ziņotāji, un nekas vairāk. Taču bija arī cita kategorija, kas strādāja atbildīgos amatos partijas un padomju aparātā un kam nebija vajadzīgas kartītes. Viņi sadarbojās ar čeku pa tiešo. Un šī viņu sadarbība tika ļoti rūpīgi slēpta. Un mūsu neatkarības atgūšanas sākumā daudzi no viņiem piedalījās arī Atmodas procesos”.

Iespējams, šāds projekts tikai ap 17.pantu, nekā neskarot 18.pantu, kas reglamentē dokumentu izmantošanu un publicēšanu, izskaidrojams ar to, ka arī 2004.gada 27.maijā šo likuma 17.pantu grozīja vienā dienā ar steidzamību divos lasījumos Mareka Segliņa vadībā. Toreiz gan, kā atceramies, iestājoties Eiropas Savienībā, Latvija “dega zilās ugunīs”, tomēr jāatzīst, ka Segliņa laikā nebija iztecējis 20 gadu termiņš kopš 1991.gada 24.augusta jeb VDK likvidēšanas dienas, bet, kā izrādās, visus šos 20 gadus likumdevējs ar 18.panta otro daļu dokumentu publicēšanu vai nepublicēšanu bija deleģējis Ministru kabinetam, kura noteikumu 7.punkts arī šo divdesmit gadu termiņu paredzēja.

Protams, var jau būt, ka kāds tautas priekšstāvis Saeimā, grozot 17.pantu 2004.gadā vai iesniedzot 17.panta grozījumus 2013.gadā, domāja, ka groza 18.pantu, izlemj lietu par dokumentu publicēšanu, iespējams, pat aizver vai atver kādus iedomu “maisus”, bet tur nu sabiedrība nav vainīga, ja kāds kolektīvi domā citādi nekā iesniedz rakstveida likumprojektus un balso. Latvijā ir tāda noturīga tradīcija, ka likumi ir rakstveidā, nevis domās.

2014.gadā sākās kārtējā “diskusija par čekas maisu publicēšanu”, lai gan saprātīgi būtu bijis izmantot toreizējo normatīvo regulējumu un vienkārši lūgt šo informāciju izsniegt. Lūk, 2014.gada 3.aprīļa plenārsēdē gan tika celti priekšā deputāta Andreja Judina un Juridiskās komisijas priekšlikumi, kas grozīja 18.pantu, kas reglamentēja dokumentu publiskošanu, kā arī grozīja iepriekš nekad negrozīto deleģējumu Ministru kabinetam par šo publiskošanu, papildinot to ar obligātu zinātnisko izpēti pirms publiskošanas.

Ja otrajā lasījumā likums vēl paredzēja izpēti valsts zinātnisko programmu ietvaros (ir tāda budžeta daļa Izglītības un zinātnes ministrijai “Valsts pētījumu programmas”, kur ir atklāti konkursi), tad trešajā un galīgajā lasījumā pēc kultūras ministres Daces Melbārdes priekšlikuma valsts atteicās no formulējuma, ka VDK dokumenti ir Latvijas Nacionālā arhīva fonda sastāvdaļa, nosakot, ka tā ir “nacionālā dokumentārā mantojuma” daļa, bet pēc Nacionālās drošības komisijas priekšlikuma izveidoja jaunu institūciju “Ministru kabineta izveidotu speciālu starpdisciplināru komisiju”, kura atbilstoši šī likuma mērķim ir zinātniska. Tikai pēc šīs komisijas zinātniskās izpētes nu dokumenti kopš 2014.gada 22.maija likuma pieņemšanas būs pieejami Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtībā.

Līdz ar to, spriežot sistēmiski, likumdevējs ar 2014.gada 22.maija likumu sašaurināja to zinātnisko institūciju skaitu, kurām no 2011.gada 25.maija līdz 2014.gada 22.maijam bija pieejama aģentūras kartotēka līdz vienai Ministru kabineta izveidotai zinātniskai institūcijai.

Likumprojekta izstrādes gaitā publiski bija pausti zinātnieku viedokļi, piemēram, Dr.hist. Daina Bleiere teica: “Vēsturniekiem [..] jāpiedalās pētniecības organizēšanā. Valsts finansējums projektu konkursu veidā jāsadala un jānovirza konkrēto dokumentu izpētei vai nu individuāliem pētniekiem, vai institūcijām. Ierēdņu skatījums uz šiem dokumentiem varētu būt formāls, sašaurināts, un pastāvētu risks izkropļot vēstures kopainu.” Dr.hist. Ainārs Bambals akcentēja: “Mana vienīgā vēlme ir, lai to dara profesionāļi.” Dr.hist. Ritvars Jansons uzsvēra: “Jābūt vienai pētniecības institūcijai, piemēram, Latvijas Nacionālais arhīvs, TDSC vai Latvijas vēstures institūts, kuras vēsturnieku vadībā varētu koordinēt pētniecības procesu” (Briede, Madara. Latvijas Avīze, 2014. gada 9. maijs). No minētajām institūcijām zinātniskās institūcijas statuss ir tikai Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūtam.

2014.gada jūlijā, pateicoties izglītības un zinātnes ministres Dr.habil.philol. Inas Druvietes iniciatīvai, tika sākta LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas veidošana. Tās personālsastāvu neizvēlējās ministre, bet zinātniekus ar doktora zinātnisko grādu izvirzīja Latvijas Vēstures institūts, Vēstures un filozofijas fakultāte un Latvijas Nacionālais arhīvs, kurš izvirzīja arī vienu galveno arhivāru, kuram nav zinātniskā grāda, taču kurš tiešā veidā strādā ar VDK dokumentiem arhīvā. Pēc savas iniciatīvas savus pārstāvjus pieteica Latvijas Okupācijas izpētes biedrība – Bonifāciju Daukštu un Latvijas Nacionālais vēstures muzejs Rudīti Meņģelsoni (Kalpiņu).

Ministru kabinets LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisiju izveidoja 2014.gada 5.augustā. Valdībai iesniegtajos dokumentos: komisijas priekšsēdētāja amatā Dr.hist. Kārlis Kangeris, vietnieki Dr.hist. Ritvars Jansons un Dr.iur. Kristīne Jarinovska, kā to rekomendēja Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Dr.hist. Andris Šnē, kā arī komisijas administratīvā vadītāja amatā Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktora vietnieks zinātnes lietās Armands Plāte.

Pēc tam Plātes kungu apbalvoja ar valsts civildienesta attiecību izbeigšanu un ar 2015.gada 20.augusta rīkojuma Nr.433 parakstīšanu komisijas administratīvais vadītājs kļuva juriskonsults, tiesību maģistrs Māris Strads, savukārt 3.punkts paredz, ka komisija pieņem un saskaņo reglamentu ar ministru tā, lai īstenotu minētā likuma 1.panta sestajā daļā noteikto mērķi, kā to paredz minētā likuma 18.panta pirmā secunda daļa.

2014.gada 20.augustā izglītības un zinātnes ministre saskaņoja komisijas reglamentu, ar kuru var iepazīties šeit. Reglaments ietvēra vienošanos ar ministri, ka, iepriekš neinformējot un nesaskaņojot ar komisiju, neveiks izmaiņas komisijas darba organizācijā, tai skaitā bija ietverta norma, ka komisijas locekļi nekļūs valsts amatpersonas, ka zinātniskās izpētes veikšana nav uzticama personām, kam varētu būt interešu konflikts sakarā ar sadarbību ar “čeku”, tās padotības institūcijām, piesega organizācijām un šo organizāciju kopuma rīcību kontrolējošām amatpersonām. Apraksts sagatavots, pamatojoties uz Dr.hist. Ritvara Jansona zinātnieka atzinumu un Dr.iur. Kristīnes Jarinovskas apkopojumu par institūcijām, kuras sadarbojās ar Valsts drošības komiteju vai citā veidā uzskatāmas par represīvām okupācijas varas institūcijām.

Ministrs Levits 1994.gada 24.februāra runā uzsvēra, ka lai gan likums sašaurināts uz galveno institūciju – VDK, tomēr “valdība uzskata, ka ir iespējams tām institūcijām, kas ar šo jautājumu darbosies [tajā skaitā komisijai] savos nolikumos, protams, darboties plašāk” [..] “tas ir vajadzīgs mūsu sabiedrības imunizēšanai pret šādām totalitārisma tendencēm un tādēļ būtu šajā darbībā jāizskata un jāanalizē, jādokumentē, jāsagatavo mācību un cita veida zinātniskie materiāli”.

2014.gada 10.decembrī Ministru kabinets, neesot komisijas locekļu piekrišanai (valdības sēdē pret to iebilda Dr.hist. Ritvars Jansons, dokumentus bija sagatavojusi arī Dr.iur. Kristīne Jarinovska), mainīja komisijas padotību, nododot to tieslietu ministra padotībā, jo esot nepieciešamas specifiskas juridiskas prasmes administrēšanā, un tieslietu ministram sagatavot priekšlikumu valsts budžetam, paredzot, ka komisijai 2015., 2016. un 2017.gadā finansējumu 750 000 eiro kopsummā, 250 000 eiro gadā. Nesaskaņojot ar komisiju, ministrija iesniedza priekšlikumu budžeta pēdējam lasījumam Saeimā, tādējādi liedzot publiskas diskusijas iespējamību par to. Finansējumu ietvēra apakšprogrammā ar nosaukumu “Totalitārā režīma dokumentu zinātniskā izpēte un nodarītā kaitējuma aprēķināšana” paskaidrojumi norāda, ka finansējums lūgts komisijas darba un ar to saistītās pētniecības un administrēšanas nodrošināšanai, kas ietver atalgojumu tikai divām štata vietām un tām pašām nevis komisijā, bet Tieslietu ministrijā.

250 000 eiro sadalīti – 203 000 eiro precēm un pakalpojumiem, 44 048 eiro atlīdzībai, kas ietver 34 214 eiro atalgojumu.

2014.gada 22.decembrī, tiekoties ar tieslietu ministru, komisija bija informēta, ka turpmāk to uzskatīs par forumu, kas apvieno personas, kas izpilda Tieslietu ministrijas pasūtījumu. Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (NA) komisiju saistīja ar „Komisijas PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai” darba administrēšanas vadībai. Rasnača kungs izteica vēlējumu, lai abu komisiju administratīvo vadību uzņemtos cilvēks, kas LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas locekļiem ir pazīstams.

2014.gada sākumā atklājās, ka Tieslietu ministrija par komisijas administratīvo vadītāju ir pieņēmusi ģeogrāfijas zinātņu maģistru Jāni Tomelu, kas iepriekš bijis Rasnača palīgs Saeimā.

Jānorāda, ka nekas neliecina, ka citādi visnotaļ simpātiskajam Tomeļa kungam būtu juridiskā izglītība vai cita juridiskā kvalifikācija, kuras dēļ komisiju pārcēla no vietas, kuras tās administratīvais vadītājs vismaz bija tiesību maģistrs.

Tieslietu ministrija ar 2015.gada 6.janvāra dokumentu Nr. 1-18/23 noraidīja iespēju apstiprināt un tādējādi turpināt iepriekš spēkā esošā reglamenta noteikto darba organizēšanas kārtību, tajā norādīja, ka komisijai “nav piešķirti līdzekļi tās darbības nodrošināšanai un nav sava personāla” (patiesi īpatnēji – kas tad ir komisijas personālsastāvs un kam tad ir finanšu līdzekļi, ko Saeima piešķīra tieši komisijai?), kā arī uzsvēra, ka nevienā normatīvajā aktā nav noteikta tās padotība tieslietu ministram. Pēdējais taisnība, jo nevienā normatīvajā aktā patiešām nav norādīta nekāda komisijas padotība, tikai, kāpēc tad tieslietu ministrs ir minēts valdības rīkojumā un pauž viedokli par komisijas darba vadību?

Valdības rīkojuma Nr. 433 5.punkts paredz: “Ja nepieciešams, komisijas priekšsēdētājs komisijas mērķu īstenošanai var pieaicināt komisijas darbā ekspertus, kuri nav komisijas sastāvā un kuru atalgojumu vai atlīdzību var noteikt, savstarpēji vienojoties.” 2015.gada 15.janvārī, tiekoties atsevišķiem komisijas locekļiem, ministrija informēja, ka komisijas darba apmaksu var veikt tikai pēc izmaiņu veikšanas valsts budžeta kodos un ka pamatojumu šādām izmaiņām, proti, darba plānu 2015.gadam ar konkrētu norādi uz veicamajiem pētījumiem, šo pētījumu apjomu, izpildes termiņu, veicēju, kā arī atlīdzības apmēru un tās noteikšanas pamatojumu, jāizstrādā komisijai. Tāpat norādīja, ka reizē ar izmaiņām valsts budžeta kodos plānots sagatavot valdībā lēmumu par izņēmumu no vispārīgās Publisko iepirkumu likumā noteiktās kārtības. Kurš tad vienosies ar ekspertiem – komisijas priekšsēdētājs kā valdības rīkojumā, vai Tomeļa kungs? Reglaments nav pieņemts vēl tagad.

Manā rīcībā esošās ziņas liecina, ka Latvijas Vēstures institūta direktors Dr.hist. Guntis Zemītis ir nosūtījis dokumentu Ministru prezidentei, savukārt Latvijas Universitāte arī vērsusies pie izglītības un zinātnes ministres, lūdzot deleģēt valsts pārvaldes uzdevumu – Valsts drošības komitejas zinātnisko izpēti – Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūtam.

Komisijā jau aicināju un tagad publiski atbalstu viedokli, ka, ievērojot iepriekš minēto, sabiedrības interesēs likumsakarīga un pareiza būtu zinātniskās komisijas administrēšanas nodošana Latvijas Vēstures institūtam, kas ir zinātniska un no politiķiem neatkarīga iestāde.”

You may also like...

5 Responses

  1. VDK saka:

    Lielas aizdomas māc, ka drīz vien kāds no LRTT darboņiem nokļūs “tribunālā” par tiem epitetiem, kas te tiek bārstīti.

  2. raksts saka:

    Kristīni Jarinovsku “izēd” no čekas maisu izpētes – viņa nemākot sadarboties

    Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts drošības komitejas (VDK) darbības izpētes komisijas priekšsēdētāja vietnieci Kristīni Jarinovsku no komisijas varētu izslēgt jau tuvākajās valdības sēdēs, tapa zināms Tieslietu ministrijā (TM).

    Ministra Rasnača vadībā TM plānojusi komisijas sastāva nomaiņu. Kristīnes Jarinovskas klātbūtne čekas maisu izpētē tuvākajā laikā, visticamāk, vairs nebūs.
    Vienlaikus TM precīzu datumu neprognozē, jo rīkojuma projekts par Jarinovskas izslēgšanu vēl tikai top.

    TM ir atbildīga par VDK izpētes komisijas darba rezultātiem, ministrijai ir pienākums rūpēties par to, lai komisijas darbs būtu kvalitatīvs un komisija savlaicīgi pildītu tai paredzētos uzdevumus. Līdz ar to, redzot, ka komisijas darbs pašlaik buksē, TM uzskata par pienākumu rosināt komisijas sastāva kvalitatīvu atjaunināšanu, norāda ministrija.

    “Jarinovskas darbības stilu raksturo nespēja sadarboties, un viņa mēģina noskaņot pārējos komisijas locekļus pret Tieslietu ministrijas pārraudzību – diemžēl šī ir situācija, ka ar konkrētās personas profesionalitāti un zinātnisko neatkarību vien nepietiek. Atstājot Jarinovsku komisijas sastāvā, Tieslietu ministrija riskē ar to, ka komisija var neveikt tai likumā paredzēto uzdevumu – zinātniski, vēsturiski un juridiski izpētīt un izvērtēt materiālo un morālo kaitējumu, ko VDK nodarījusi Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem, un neapgūt šim mērķim šogad paredzētos līdzekļus,” uzsver ministrija.

    Savukārt VDK pret latviešu tautu vērsto totalitāro noziegumu dokumentu digitalizācijas krātuves valdes priekšsēdētājs Didzis Šēnbergs norādīja, ka krātuve vērsusies pie valdības ar atzinumu, kurā nosoda tieslietu ministra Dzintara Rasnača provokatīvo rīcību pret VDK izpētes komisiju.

    “Jau iepriekš VDK izpētes komisija kategoriski nosodīja iegribu izslēgt no komisijas Jarinovsku sakarā ar to, ka viņa priekšsēdētāja [Kārļa] Kangera uzdevumā ir pieprasījusi TM informāciju par komisijai domāto finanšu līdzekļu līdzšinējo faktisko izmantojumu pirms pētniecības uzsākšanas. VDK dokumentu krātuve uzsver, ka provokācijas, mēģinot izslēgt Jarinovsku, ir tipiska trauksmes cēlēja (whistle-blower) vajāšana. Rasnača rīcība, pieļaujot īstenībai neatbilstošu, neslavu ceļošu apgalvojumu izplatīšanu par trauksmes cēlēju, kas norāda uz būtiskiem finanšu trūkumiem viņa resorā, kā arī varas izmantošana, lai veiktu politiski motivētu izrēķināšanos, rada iespaidu par totalitārisma recidīvu publiskajā varā, kā arī diskreditē zinātnisko darbu” uzsvēra Šēnbergs.

    Saeima nolēma, ka tā dēvēto čekas maisu publiskošana var notikt tikai pēc materiālu zinātniskās izpētes. VDK dokumentu zinātniskā izpēte veicama līdz 2018.gada 31.maijam. Ministru kabinetam šogad bija jāizveido zinātnieku komisija.

    Zinātnieku komisiju vada Vēstures institūta virzītais pētnieks vēstures doktors Kārlis Kangeris, bet komisijas priekšsēdētāja vietnieku amatus ieņem Latvijas Universitātes juridisko zinātņu doktore Konstitucionālo tiesību institūta valdes priekšsēdētāja Jarinovska un Latvijas Okupācijas muzeja vadītāja vietnieks vēstures doktors Ritvars Jansons.

    ———————————
    Dzintars Rasnačs ir provokators un diversants, kurš acīmredzot vēlas demoralizēt “VDK izpētes komisijas” darbu. Turklāt šī komisija netiek pie dokumentiem, kas saistīti ar VDK, bet atrodas SAB pārraudzībā. Izskatā, ka čekas “maisu” saturs ir tik bīstams varas elitei, ka tiks darīt viss iespējamais, lai tauta neuzzinātu, kas atrodas šajos sarakstos!

    Nesen atklājās līdz šim nedzirdēta informācija, ka bez čekas maisu dokumentācijas papīra formātā, ir arī atšifrēta to laiku informācija no datorlentām! Tātad ir absolūti droši fakti, kas liecina par attiecīgu personu sadarbību ar čeku, taču nez kāpēc joprojām tiek atrasti visnotaļ dīvaini attaisnojumi, kamdēļ nevajadzētu publicēt to cilvēku vārdus un uzvārdus, kuri sadarbojās ar čekistiem!

    Liekulīgi tiek apgalvots, ka tauta būs vīlusies tik ļoti mīlētājos elkos – rakstniekos, dzejniekos, mūziķos, māksliniekos, kultūras darbiniekos un citos pazīstamos cilvēkos, kas noteikti ir arī politiķi, tāpēc nevajagot “uzplēst senās rētas”?! Varbūt tieši tāpēc mūsu radošā inteliģence ir tik paklausīga un lojāla varas elitei, kuras pārstāvju ietekmēšanas un propagandas metodes jau sāk līdzināties čekistu metodēm?

    Pasaulē viss notiek pa spirāli, jau nedaudz gadus pēc čekas likvidēšanas, tās metodes atgriežas ar jaunu sparu. Tiem, kuri nevēlas dzīvo melu un cinisma vidē, tiek aizbāzta mute. Ir portāli, kuri neļauj komentēt tiem, kuri kritizē valdošo kliķi. Pat sabiedriskais radio nodarbojas ar cenzūru, liedzot izteikties zvanītājiem, kas nav apmierināti ar valdošo rīcību, ierakstot to telefonu numurus melnajā sarakstā.

    Gudri ļaudis spriež, ka, nomainoties varai, izbijušie čekas ziņotāji un aģenti ir atraduši sev jaunus saimniekus, kam kalpot! Viņu uzdevums ir skaidrs – sašķelt Latvijas sabiedrību divās naidīgās kopienās, lai ar negāciju palīdzību varas elite saglabātu neierobežotu politisko varu valstī! Tāpat ir redzams, ka ar metodēm, kuras pārņemtas no čekas varas partijas izrēķinās ne tikai ar saviem oponentiem, bet pat ar saviem partijas biedriem!

  3. lasītājs saka:

    Čekisti labi apzinās, ka sods par noziegumiem pret cilvēci karājas viņiem kaklā kā ļauns murgs. Tāpēc neviens godīgs cilvēks, “ar kuru neko nevar sarunāt” nedrīkst tikt klāt Rasnača veco darbabiedru pagaātnes liecībām.

    Vispār jau VL (jeb Nacionālai apvienībai) vajadzētu ar steigu veikt tīrīšanu savās rindās un arī patriekt vecos čekistus pie velna. Saistīšanās ar TB/LNNK bija liela kļūda.

    Ja Raivis Dzintars pieļauj, ka Dzintars Rasnačs un Jānis Iesalnieks pieļauj tiesnešu, prokuroru, Tieslietu ministrijas, SABa u.c. ņirgāšanos par latviešu ģimenēm, kuras turpina apzagt šie paši komunisti un viņu bērniņi, tad kam viņš pats kalpo?

  4. Valdis Freimantāls saka:

    Rasnača pretlatviskā un noziedzīgā attieksme mūsu tikšanās laikā mani nepārsteidza, jo KGBistu bandas uzdevums ir apkarot demokrātijas atjaunošanu Latvijā.

    Tieslietu ministrijas noziedzīgā rīcība – nereģistrēt atjaunotās Rīgas Latviešu Biedrības 1938. gada likumīgos statūtus ir pamats tam, ka Māmuļā no 1993. gada 18.februāra nakts saimnieko čekisti un komunisti.

    Brutālā izrēķināsanās ar likumīgi atjaunoto Rīgas Latviešu Biedrību ir smagākais kriminālnoziegums.

    Viltus Rīgas Latviešu Biedrības radīšana pēc 1993. gada 18. februāra nakts iecirta nazi katra Latvijas patriota mugurā.

    Šī nozieguma slēpšana 22 gadu garumā ir Ginnesa rekorda cienīga!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.