A. Kavacis. Augstprātība nāk pirms bojā ejas
BALTU RELIĢISKAIS MANTOJUMS BĪBELĒ
Pirmreliģijas pamati, pamatjēdzieni:
Dievs, Dīvs-dīvainīs, pavusam citodīgs, Gars, kas mūžīgs, radošs, visvarens.
Debesu Tēvs- Gars, Debesu, jeb visaugstākās gribas paudējs un īstenotājs.
Kungs- Kongs- Dieva Gars, kā visaugstākās varas nesējs, visvarens un paklausāms visās lietu lietās.
Vitasvāts(kūru dialektā) –Dieva Gars kā dzīvības avots un svētdarītājs.
Svantevids(hetu dialektā) tas pats svētdarošais un dzīvais Dieva Gars.
Pērkons- Dieva varenības paudējs, ja vajag, soģis, bet ne Dievs, vien Dieva balss.
Zemes Māte- Gara caurstrāvota un uzturēta materiālā pasaule, visas radības patvērums, taču ne Dievs, jo te viss dabīgs un nav nekā dīvaina.
Tikai Dīvs un Debesu Tēvs ir jēdzieni, kas attiecas uz dievbērnības laiku pirms grēkā krišanas, kad pateicoties LVB gēna pietiekamībai mūsu senči spēja vadīties tieši no Dieva Gara norādēm. Zaudējot tiešo Dieva Gara vadību cilvēks pats kļuva par visu lietu mēru un radās vajadzība pēc morāles likuma, kas uzturētu cilvēku dzīvības un svēttapšanas ceļā. Tāpēc pirmā morāles pamatlikuma centrā tika nostādīts cilvēks pats: To, ko tu gribi lai tev darītu, to dari pats citiem, bet to, ko tu negribētu piedzīvot, to neliec piedzīvot arī citiem.
Tāda bija Dieva pavēle no viņa vadības atkritušajam cilvēkam. Atrāvies no Debesu Tēva mīlestības, cilvēks nonāca tā Kunga pakļautībā.
Dieva uztverē sāka dominēt Kunga, Vitasvāta un Svantevita jēdzieni, jo, lai nezaudētu mūžīgās dzīves iespēju, cilvēkam bija vajadzīgs kontrolēt savu atbildību morāles pamatlikumam- Dieva pavēlētajam dzīvības ceļam. Par šo ap. Pāvils raksta, ka pagātni bez (izvērsta) bauslības likuma paši sev ir likums, kura prasības ierakstītas viņu sirdīs. Šāda tikumiskas rīcības formula nepieļauj nekādus izņēmumus. To daudz vēlāk apjēdza arī grieķu filozofi uzsvērdami, ka tikums ir viens. Arī senprūši centās turēties pie viena likuma un vienas dzīves kārtības visiem.
Trilokas laikos dievbērnību vēl atcerējās, bet spēkā bija jau bauslības reliģija, kas varētu būt identiska ar Mozus 10 baušļiem( jo Mozus sievastēvs Jetrus bija midiāniešu priesteris, bet midianieši bija mazliet sajaukti Lota pēcteči), tāpēc iespējama pavisam tieša pārmantošana.. 10 baušļu normas aizplīvurotā formā atrodam jau Manu likumos, kas mūsu senču morālo skaidrību galīgi sakropļo.
Bībelē ir daudz materiālu, kas var būt tieši pārmantoti no mūsu senču reliģijas. Liela daļa no 1. Mozus grāmatas vielas , 2.Moz.20.nod. 10 baušļi. Vienlaikus Jozuas grāmata rāda, ka jūdi apmetas kūru un hetu pilsētās: Ederā, Ciklāgā, Sansanā, Aijinā, Rimonā, Ganimā, Sanojā, Joktēlā, Eglonā, Naāmā, Ašrā, Jiftā, Necībā, Kegilā, Danā, Kurjatsanā, Gošenē, Arabā, Dūmā, Jutā, Kainā, Midinā, Pārā, Rāmā, Morā, Celā u.c.
Salamans mācītājs uzsver, ka nav nekā jauna zem saules, tātad arī garīgās vērtības ir sens mantojums. Salamana sakāmvārdi pieder hetu gudrības literatūrai. Zīmīgi, ka visgarīgākajos psalmos ir grūti saskatīt ko nebūt no jūdaisma specifikas. Toties ir zināms, ka aizvēsturiskajā reliģijā bijis ļoti daudz garīgo dziesmu, no kurām labi ja simto daļu pārtulkojis Lao Czi. Cik daudz no tām nonākušas Bībelē ? Droši vien 1.,8.,16.,19.,23.,32.,33.,36.,37.,73.,75.,90.,91.,100.,139.,145. Psalmi un Mīlestības augstā dziesma no 1.Kor. nāk no senču garīgā krājuma.
Mūsu senču bauslības reliģijas mērķis bija mūžīgās dzīves mantošana. To necerēja iegūt ar bezrūpīgu trallināšanu, vai tukšu mantru skaitīšanu, bet ar tikumiski nevainojamu dzīvi. Arī atturību nobaudām vērtēja augstu. Reliģiskie kalpotāji dzīvoja celibātā. Lūgties varēja jebkur un katrā laikā, uz katra kalna, vai zem katra kupla koka, kā kananieši to darīja pirms Mozus laikā, un kā Kristus to mācīja, ka nav svarīgi, kur cilvēks lūdzas, bet gan, ka lūgšana nāk no sirds un ieskan garā un patiesībā.
Vēsture zina gadījumus, kad gan kurši, gan leiši ir izdarījuši pat masu pašnāvības ar mērķi izvairīties no šīspasaules dzīves apgānīšanas, krītot gūstā. Vairāk par miesas nāvi un sadegšanu kopīgā ugunskurā viņus baidīja iespēja zaudēt mūžīgo dzīvību. Tieksme pēc tikumiski nevainojamas dzīves neizpaudās ārējā svētulībā, bet darbībā. Uz svētdzīvi mudina jau Vitasvāta un Santevita jēdzieni, kas Dieva Garu pauž kā svētdarītāju un mūžīgās dzīvības devēju. To, ka svētums tika ņemts nopietni, liecina arī upju un ezeru nosaukumi: Indas pieteka Svāta, mūsu Zemgales Svēte, vai Lietuvas Šventoja. Šie nosaukumi saistās ar netālu bijušām svētnīcām.
Cauri laikmetam raugoties redzam savus senčus kā Dieva bērnus radīšanas rītausmā. Redzam viņus arī kā sātana pieviltus un no Dieva tiešas vadības atrautus, orientāciju zaudējušus grēciniekus, kas gandrīz tiek iznīcināti, bet atlikumam tiek ļauts par jaunu piepildīt zemi, vairs ne tiešā Dieva vadībā, bet vadoties pēc Dieva dota morāles likuma, jeb bauslības. Redzam savus senčus pagodinātus Kūru lielvalstī- Trilokā, kur tie pilda gaismas nesēju lomu visā pasaulē. Tad atkal iestājas garīgs bpagurums, vairojas augstprātība un posts, līdz iestājas Bābeles sabrukums.
Augstprātība nāk pirms bojā ejas.
„Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs”, norāda Kristus.
Ar to izbeidzas mūsu senču izredzētības laikmets, kas varētu būt 15 000 gadus ilgs. Dievs sāk veidot jaunu izredzēto tautu, caur kuru cilvēcē jāienāk tās Glābējam, kura mērķis ir atjaunot mūsu zaudēto dievbērnību.
Apmēram 5 000 gadu šķir senās reliģijas laikmetu no Kristus dzimšanas. Tas ir drūmais Dievu ražošanas, elku pielūgšanas, upurēšanas un pašapmāna laikmets. Tikai atsevišķās gaismas saliņās saglabājās Dieva garīgā uztvere un paliek spēkā morāles likums.
Nav pareizi uztvert izredzētību kā privilēģiju. Drīzāk tā uztverama kā atbildība Dieva priekša.
Jaunā izredzētā tauta savu pamatuzdevumu izpildīja turpinot paust pestīšanas nepieciešamību, kuru konstatēja jau pirmreliģijas priesteri, uzsākot pravietojumu rindu par cilvēces Glābēja nākšanu pasaulē. Jūdu praviešu balsis nepagurstot sludināja gaidāmo Kristus nākšanu pasaulē, iezīmējot viņa misijas īpašās nianses.
Taču jūdu priesterībā un tautā apgaismības līmenis bija daudz zemāks. Tāpēc viņi atsacījās atzīt, ka Jēzus no Nacaretes ir piepildījis visus pravietojumus par Kristu… .
Noliedzot pravieša garīgo atklāsmju piepildījumu jūdaisms iekapsulējās reliģijas līmenī un izraēļa bērni kā Dieva izredzētā tauta caurkrita eksāmenā desmitkārt īsākā laikā, nekā mūsu aizvēsturiskie senči. Novērojot to visu, Kristus runājot par savu otro atnākšanu apsola: „Šī cilts nezudīs, tiekams tas viss notiks !”
Dīvainā kārtā arī mēs- latvieši esam saglabāti līdz laiku beigām.
Tas nozīmē, ka arī mēs nesam īpašu garīgo atbildību… .
Mūsu senči pirmie zināja, ka Dīvs ir pavisam citādais, ka viņš ir Gars, viņš ir mūsu Debesu Tēvs, kam mēs varam sekot kā bērni un būt drošībā… .
Palaiduši Tēva roku, mūsu senči pirmie apjēdza, ka morāles likuma zināšana negarantē tā izpildi. „Nekāda gudrība no maldīšanās nepaglābj, tas ir vissvarīgākais noslēpums, jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru.” Mūsu senči arī pirmie pravietoja, ka mūsu Glābējam spēs iedurt tikai papēdī, bet viņš sadragās vecās čūskas- velna un sātana galvu.
Tas vēl ir nākotnes notikums.
Līdz šim sātans, kam atlicis maz laika, joprojām dara savu… . Arī latviešiem viņš ir maksimāli traucējis atgūt Dieva bērna stāvokli, šķirot mūs no Jēzus Kristus, kura mērķis bija un ir atjaunot mūsu zaudēto dievbērnību.
Kristus ir devis atbildes visām meklējošām reliģijām, visiem dzīvības, gaismas un patiesības meklētājiem.
„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība, neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani.”
Bet Lieldienas rītā pie kapa Kristus no sievietēm atvadās ar vārdiem, kas uzrunā mūs visus:
„ES AIZEJU PIE SAVA TĒVA UN JŪSU TĒVA, PIE SAVA DIEVA UN JŪSU DIEVA”
Andrejs Kavacis 04.01.15.
Kungs = Kongs
Ķēniņš = Ķoniņš
=========================================================================
Maza piebilde Andreja Kavača sacītajam:
Izlasot A. Kavača kunga sacīto par mūsu(latviešu-latviešu senču) vēsturisko lomu civilizācijas „skrējumā” rodas pilnīga sapratne, kāpēc žīdi mūs tik šausmīgi neieredz.
Šajā sakarā gribas pateikt kādu pareģojumu(tikai īsu fragmentu), kas man tika atstāstīts, kad biju tieši tik vecs cik Kristus viņa noslepkavošanas brīdī. Vadoties no šī pareģojuma es sāku aktīvu darbību pret pastāvošo iekārtu un piepildīju to, kas man tika stāstīts šajā pareģojumā.
Notika kaut kāda interesanta atgriezeniska saite.
Gribu tikai pieminēt vienu frāzi, jo tā skar Andreja Kavača sacīto, ka arī mūs Dievs ir pataupījis Nākotnes veidošanā.
Lūk, šīs teikums, kuru sacīja pareģotāja: „Visapkārt notiks drausmīga izrēķināšanās, bet Latvija paliks neskarta, kā oliņā, neizejiet no viņas”.
Interesanti, ka šīs vecās pareģotājas teikto vārds vārdā apstiprināja, kāda no Sibīrijas atbraukusi tantiņa… .
Klauvē un Tev tiks atvērts ?
Teiktais nozīmē to, ka Dievs palīdzes tam, kurš cenšas ko darīt, bet ne tam, kas salicis rokas klēpī gaidīs, ka viņam kas tiek pienests uz paplātes. Mums, pat nav jādara daudz, ir jārunā Patiesība un nav jāpiesavinās tas, ko neesi nopelnījis.
Ar Dieva palīdzību mēs savu Dievzemīti atbrīvosim no tiem, kuri „desmitreiz ātrāk izkrita eksāmenā nekā mūsu senči.”
L. Grantiņš
—To man stāstīja paziņa,kurš pāris gadus atpakaļ Ķemeru sanaorijā tikās ar no Izraēlas atbraukušajiem žīdiem.kādā saietā viens žīds no skatuves esot ticis-mēs Jums esam iedevuši tici’bu , dievus,tāpēc jums ir jāklausa mūs un jāciena! Mēs esam Dieva izredzētā tauta!?
Paziņu Loti nepatīkami pārsteidza žīda nekaunība!
–Un kādas tad ir viņu ,,svētās”” gra’matas!? Un tie drausmīgie bērnu upuri!?Un cik viņi ir netīri arī fiziski!Un tādi iedoma’jas sevi par,,dieva izredzētajiem”‘!?
To “svēto” grāmatu rakstījis viens,pēc tam to pārrakstījuši trīs.Šobrīd kopijas kavacis loca visādos locījumos ………
Zīmīgi, ka sakarā ar agresorvalsts Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzaicinājumu ierasties uz 9.maija svinībām no Baltijas valstu – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas prezidentiem vienīgais, kas nepateica “nē” komunistam un savas valsts izzadzējam Vladimiram Putinam ir Latvijas komunists un savas valsts izzadzējs Andris Bērziņš. Uzvaras dienu svin tikai Krievija un tās vasaļi, mūsu valstij 2. pasaules kara rezultāts nekāda “uzvara” nebija, lai arī ko par to domātu tie, kuri katru gadu pulcējas pie tā dēvētā “Uzvaras pieminekļa,” lai apraudātu pazaudēto “godību.” Ceram, ka lai cik prettautiski ir lielākā daļa Saeimas deputāti, tomēr jūnijā viņi pratīsies un kolaboranta, komunista un savas tautas apzadzēja Andra Bērziņa vietā ievēlēs kādu citu, kas nav gatavs tik ļoti laizīties agresorvalsts Krievijas priekšā.
Atbildot uz publisko ķēdes vēstuli ar aicinājumu nākt uz tiesu “aizstāvēt” Leonardu Inkinu.
Galvenais ir APSŪDZĒT,Inkina kungs ! (sakarā ar 6.janvāra tiesas procesu pret jums )
Lai apsūdzētais taisnojas! Jo tas, kas taisnojas,jau pa pusei atzinis sevi par vainīgu ! Tā ir Zālamana gudrība pēc satura! Tāpēc novēlu Inkina kungs,jums panākumus tiesas procesā,kurā jūs var uzvarēt TIKAI PA PUSEI ,jo pats savā politiskajā darbībā (un grāmatās!) esiet mētājies ar apvainojumiem – apsūdzībām ,nedomājot, ka nodarat ļaunu ne tikai atsevišķiem cilvēkiem, ne tikai varas režīmu idejas paudējiem vai nesējiem ,bet arī AUGSTĀKAJAI -TAUTAS BRĪVĪBAS IDEJAI,aiz kuras karoga gāja un gatavi iet tūkstošu tūkstoši,bet ,kuru ,kā it bieži gadās – veikli subjekti vienskaitlī ,vai daudzskaitlī ,var nelietīgi velti valkāt . Tā ir ar APSŪDZĒTO!
Bet kā ar APSŪDZĒTĀJU ? Istenībā jau TIEŠI VIŅŠ,ierosinot lietu ,APSŪDZOT ,visbiežāk TAISNOJAS. Tātad – vismaz PA PUSEI atzīst SAVU VAINU-kaut vai kā ļaunuma sējējs !
Piebildei: Viktors Igo :”To,kuriem vara ,noziegumos nevar vainot tos,varu pār kuriem tie tura savas rokās ! Varas nesēji palaikam var būt bandīti- TAUTA N E K A D !”
Šogad uz Pasaules ekonomikas forumu, kas no 21. līdz 24.janvārim notiks Davosā, Šveicē, tiek gaidīts rekordliels dalībnieku skaits – pāri par divarpus tūkstošiem, tostarp aptuveni 300 valstu un to valdību vadītāji un ministri, kā arī 1500 biznesa pasaules līderi no vairāk nekā 140 valstīm. Viens no retajiem, kas nav uzaicināts uz Pasaules ekonomikas forumu, tas ir Valsts prezidents Andris Bērziņš. Pasaulē cilvēki nav muļķi un saprot, ka Latvijā valda vecā zaglīgā komunistu nomenklatūra, kurus piesedz korumpētās Latvijas tiesu sistēmas viens no pamatlicējiem Andra Guļāna tuvais ģimenes draugs Jānis Maizītis (bijušais ģenerālprokurors, tagad taisnā ceļā no Andra Bērziņa administrācijas iebīdītais Satversmes Aizsardzības birojā), apšaubāmā ceļā Latvijas pilsonību ieguvušais KGB stukačs Ivars Bičkovičs, viens no visnegodīgākajiem juristiem Latvijā Ēriks Kalnmeiers un citi.
Gadu mijā klusi nomainīts Rīgas Centrālcietuma Drošības daļas šefs – Ivara Godmaņa cilvēka Andra Bunkas dēls Rihards Bunka.
Rihardu Bunku var nostādīt vienā strīpā ar Aivaru Borovkovu, Aivaru Gardu, Juri Lapinski un citiem neliešiem, kas izliekas par latviešu draugiem.
http://pietiek.com/raksti/gadu_mija_klusi_nomainits_rigas_centralcietuma_drosibas_dalas_sefs
29. decembrī, divas dienas pirms gadu mijas no augstistāvoša amata skandālu apvītajā Tieslietu ministrijas Ieslodzījuma vietu pārvaldē aizgājis Rīgas Centrālcietuma Drošības daļas priekšnieks Rihards Bunka (attēlā), par kuru iepriekš bijušas sūdzības saistībā ar neizturamu apstākļu radīšanu, kas novedusi pie ieslodzīto pašnāvības mēģinājumiem.
Pietiek par to sāka interesēties, kad no drošiem avotiem tiesībsargājošajās iestādēs pirms gadu mijas sāka pienākt informācija, ka Bunka amatu bijis spiests atstāt pēc kāda skandāla. Bijušais Centrālcietuma Drošības daļas priekšnieks pats jebkādas nepatikšanas Pietiek noliedza, apgalvojot, ka runas varētu izplatīt no bijušo kolēģu vai ieslodzīto vidus, lai “atriebtos”. Bunka noliedz, ka pret viņu būtu notikusi dienesta izmeklēšana vai kāda pārbaude, kā arī to, ka būtu iesaistīts kādā kriminālprocesā.
Pēc tam, kad šovasar izskanēja ziņa par kāda ieslodzītā pašnāvību Rīgas centrālcietumā, Pietiek saņēma un publiskoja informāciju par vēl diviem ieslodzīto pašnāvības mēģinājumiem. Abos tika piesaukts Rīgas Centrālcietuma Drošības daļas priekšnieka Bunkas vārds.
No vairākiem nesaistītiem avotiem Pietiek saņēmis ziņas, ka jau divas dienas pēc 22. jūlija vakarā notikušās Raivja L. pakāršanās beigt dzīvi pašnāvībā mēģinājuši vēl divi ieslodzītie, un viens no viņiem bijis 1982. gadā dzimušais Lauris J. Viņš un vēl viens cietumnieks bijuši ievietoti speciālajā kamerā – tā sauktajā “preshātā”, kur abi pārgriezuši roku vēnas. Šī kamera izveidota, lai tajā izvietotu ieslodzītos, no kuriem nepieciešamā informācija tiek “izsista” ar citu cietumnieku palīdzību.
Pietiek lasītāja bija norādījusi, ka arī saistībā ar Pietiek jau vairākkārt aprakstīto Raivja L. pašnāvību esot saskatāms konflikts ar cietuma Drošības daļu: “Pieļauju, ka arī ieslodzītais Raivis L. pakārās tieši dēļ Rīgas Centrālcietuma Drošības daļas amatpersonu darbībām, jo arī Raivim L. tika izteikti draudi par ievietošanu “izsitēju” kamerā, ja nesadarbosies ar Drošības daļu. Raivim L. pastāvēja konflikts ar Rīgas Centrālcietuma Drošības daļas priekšnieku Rihardu Bunku, kā rezultātā uzvarēja visuvarenā Rīgas Centrālcietuma Drošības daļa.” Pietiek avoti ir apliecinājuši, ka vēstulē pieminētais cietuma Drošības daļas priekšnieks Bunka tiešām izmantojot šo “preshātu” kā argumentu, ja no kāda ietiepīga ieslodzītā nav iespējams saņemt nepieciešamo informāciju.
Pēc Bunkas stāstītā, viņš amatu Ieslodzījuma vietu pārvaldē gribējis pamest jau sen – attiecīgs iesniegums esot uzrakstīts jau vasarā, bet vadība viņa aiziešanu neesot saskaņojusi atbilstošu augsti kvalificētu kadru trūkuma dēļ. Tomēr pēc paša Bunkas atzītā, viņa netraucētā aiziešana divas dienas pirms gadu mijas nav saistīta ar to, ka Ieslodzījuma vietu pārvalde atradusi viņam pēcteci – tāds vēl tikai tikšot meklēts konkursā.
Jau 2013. gadā, kļūstot par Rīgas Centrālcietuma Drošības daļas priekšnieku, Bunka šo amatu esot piekritis uzņemties tikai uz gadu – kamēr strādājot pie doktora disertācijas. Doktorantūras studijas augstskolā Turība gan vēl aizvien nav pabeigtas, atzīst Bunka. Nu jau bijusī Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersona Pietiek apgalvoja, ka turpmāk strādās par pasniedzēju Rīgas Stradiņa Universitātē, kur topošos policistus jau līdz šim nepilnā slodzē izglītojis par operatīvo darbību.