LRTT. Patriots, idiots vai kangars

Pirms dažām dienām man iznāca gara saruna SKAIPĀ ar kādu, patiešām patriotiski, noskaņotu personu. Viss, ko šī “persona” stāstīja, atgādināja īstu balagānu. Visi baigie patriotu un katrs pieturas pie savas vienīgās un pareizās taisnības.

FOTO: Bonapards de la Sils

Viena daļa no šiem “aktieriem“, protams, ka ir provokatori, kurus apmāca krievžīdiskie “elementi”, kuri paši vai viņu senči, ir piedalījušies latviešu tautas izkaušanā. Bet ir arī tādi, kuri pieskaitāmi pie politiskiem JEFIŅIEM, jeb tādiem, kuri savā apziņā BONAPRTIZĒJUŠIES un veic “lāča pakalpojumus” mūsu tautai. Viņu darbības, viņiem pašiem neapzinoties, lej ūdeni uz mūsu ienaidnieku dzirnām. Tādi ir ne mazāk bīstami kā īstie ienaidnieki.

Šodien parunāsim par vienu no tādiem- Jāni Silu. Daudzi viņu uzskata par “īstu letiņu”, bet vai viņš tāds ir ? Letiņš varbūt, ka viņš ir, bet ne īsts. Jau sen viņš man ir “iekritis acīs” ar savu super “patriotismu”. Pēc notikušās sarunas SKAIPĀ nolēmu savus novērojumus un atziņas par Silu palaist “tautās”. Par šī cilvēka aprobežotību nevar būt pat runas. Skatoties viņu VIDEO ierakstos pārliecinājos, ka viņš ir ar asu prātu apveltīts, bet tad rodas jautājums: kāpēc viņš “strādā” lietas, kas diskreditē latviešu tautu pasaules arēnā un uzstājas pret VL! politisko “līniju”?

FOTO: “Tajā” laikā un telpā, kad latviešu leģionāri valkāja šo formu, tas bija pašsaprotami un pat svētīgi, bet, ja šodien kāds ar to lepojas, tad viņa prātiņš ir noslīdējis līdz sēžamvietai. Ja kaut ko dari, Jāni, tad pakonsultējies ar savām smadzenēm, bet ne sēžamvietu.

Kāpēc Jānis Sils atklāti aģitē par repšes surogātLATA saglabāšanu ?

Vai šī makulatūra ir uzskatāma par LATU ?

Nekādā gadījumā.

Tas ir 4. maija kliķes “surogātradījums”, kas skan kā zaimi Latvijas Brīvvalsts LATAM. Pareizi prāvests Kavacis sacīja, http://www.youtube.com/watch?v=XUHxy7WXzcE ka tas ir nabadzības un nelietības simbols, kas aprija visus godīgo cilvēku ietaupījumus.

Un vēl, kāpēc Jānis Sils laiž tautās foto, kurā nobildējies SSiešu formas tērpā ?

Kāpēc ?

Krievžīdu cionisti par šo izlēcienu(ja tas nav viņu pašu organizēts) berzē tikai rokas, jo var klaigāt visai pasaulei, par nacisma atdzimšanu Latvijā. Runā, ka viņš esot piedalījies kādā filmēšanā un tāpēc bijis SSiešu formastērpā. Labi, bija filmēšana un forma bija “patriota” Sila “mugurā”, bet kāpēc to visu vajadzēja PORTRETIZĒT ? Un, tā jau vairāk nav sagadīšanās, bet gan apzināta darbība.

Kamēr tādi JEFIŅI “skraidās” pa Latviju, neviens mūs par nopietniem neuzskatīs.

Es esmu tuvu tam, lai viņam uz pieres uzspiestu “TIESĀJAMS KĀ NODEVĒJS”, bet ja man būtu zīmogs, “TIESĀJAMS KĀ IDIOTS”, es noteikti to uzspiestu.

Dievs, pasargi mūsu tautu no idiotiem !!!

L. Grantiņš LRTT   24.09.13.

===================================================================================

10. protokols

Ārišķīgais polītikā. Zemiskuma „ģeniālība”. Ko sola brīvmūrnieku valsts apvērsums? Vispārēja nobalsošana. Pašnozīmība. Brīvmūrniecības līdeŗi. Brīvmūrniecības ģeniālais vadītājs. Iestādes un viņu funkcijas. Liberālisma inde. Satversme – partiju ķildu skola. Republikāniskā ēra. Prezidenti – brīvmūrniecības kreatūras. Prezidentu atbildība.  „Panama”.  Deputātu palātas un prezidenta loma. Brīvmūrniecība – likumdevēja vara. Jaunā republikāniskā satversme. Pāreja uz brīvmūrnieku „patvaldību”.  „Vispasaules cara” izsludināšanas moments. Slimību iepotēšana un citas brīvmūrnieku nelietības.

„Šodien es saku, atkārtodams jau agrāk teikto, un lūdzu jūs atcerēties, ka valdības un tautas polītikā apmierinās ar to, kas tiek rādīts no ārienes.  Un kā gan lai viņi saskata lietu apslēpto pusi, kad viņu pārstāvji par vissvarīgāko tur izpriecu.  Priekš mūsu polītikas ir ļoti svarīgi zināt šo sīkumu:  tas mums palīdzēs, pārejot apspriest valsts varas dalīšanu, vārda, preses reliģijas (ticības) brīvību, biedrošanās tiesības, vienlīdzību likuma priekšā, īpašuma, dzīvokļa neaizskaŗamību, nodokļus (apslēptā nodokļa ideja), likuma atpakaļejošo spēku.  Visi šie jautājumi ir tādi, ka tiem nekad nevajaga pieskarties tieši un atklāti tautas priekšā.  Tajos gadījumos, kad tos nepieciešami pieminēt, nevajaga viņus uzskaitīt, bet tikai paziņot bez sīkāka paskaidrojuma, ka mēs atzīstam modernos tiesību principus.  Šīs noklusēšanas nozīme ir tā, ka nenosauktais princips mums atstāj rīcības brīvību nemanot izmest no tā vienu vai otru daļu;  bet ja šos principus uzskaitām, tad viņi jau visi it kā būs piešķirti.

Tauta sevišķi mīl un cienī polītiskās varas ģenijus un par visām viņu varmācībām izsakās:  nelietīgi, nelietīgi, bet cik veikli!…  Acu apmānīšana, bet kā nospēlēta, cik lieliski, bezkaunīgi!…

Mēs ceram pieaicināt visas nācijas pie mūsu projektētās jaunās fundamentālās ēkas celšanas darba.  Lūk, tādēļ mums vispirms nepieciešams iegūt un nodrošināt sev to taisni nekautrīgo uzņēmību un gara spēku, kas mūsu darbinieku personā salauzīs visus šķēršļus mūsu ceļā.

Kad mēs izdarīsim valsts apvērsumu, tad teiksim tautām:  „viss gāja ļoti slikti, visi ir daudz cietuši.  Mēs iznīcinām jūsu moku cēloni:  tautības, robežas, naudas dažādību.  Protams, jūs varat dot savu spriedumu par mums, bet vai tas būs taisnīgs, ja jūs to apstiprināsit, pirms neesat baudījuši to, ko mēs jums dodam…”  Tad viņi mūs cildinās un nesīs uz rokām, vienprātīgā cerību un paļāvības priekā.  Balsošana, ko esam izlietojuši par ieroci savai tikšanai pie varas, pieradinādami pie tās pat mazākās cilvēces locekļu vienības, sastādīdami grupu sapulces un vienošanās, –   b e i g s   s a v u   g a i t u,   izspēlēs savu pēdējo lomu tautas vienprātībā, kas vēlēsies iepazīties ar mums tuvāk, pirms nosodīt mūs.

Tādēļ mums visi jāved balsot, bez šķiru un cenza izšķirības, lai nodibinātu vairākuma absolūtismu, ko nevar dabūt no inteliģentām, cenza šķirām.  Tādā kārtā pieradinot visus pie domām par pašnozīmi, mēs salauzīsim goju   ģ i m e n e s   nozīmi un viņas audzinošo vērtību, novērsīsim individuāli apdāvināto izcelšanos, kuŗiem mūsu vadītais pūlis neļaus ne izcelties, ne arī izteikties:  viņš pieradīs klausīt tikai mūs, no kuŗiem saņems atlīdzību par paklausību un uzmanību.  Ar to mēs radīsim aklu varu, kas nevarēs nekur kustēt bez mūsu aģentu vadības, kuŗus mēs esam iecēluši tam par līdeŗiem.  Tauta padosies šim režīmam, zinādama, ka no šiem līdeŗiem atkarīga peļņa, dāvanas un visādu labumu saņemšana.

Valdīšanas plānam jādzimst gatavam no vienas galvas tādēļ, ka tas nav nostiprināms, ja pielaidīsim viņa sasmalcināšanu dažādos padomos.   M ē s   v a r a m   g a n   z i n ā t   d a r b ī b a s   p l ā n u,   b e t   n e a p s p r i e d ī s i m   to,   lai neizjauktu tā ģeniālību, sastāvdaļu sakarību, nevājinātu katra punkta slepenās nozīmes praktisko spēku.  Ja šim līdzīgu darbu apspriedīsim un grozīsim daudzbalsīgā balsošanā, tad tam paliks to ļaužu garīgās nesapratnes zīmogs, kas nav izpratuši visu nodomu dziļumu un kopsakarību.  Ir vajadzīgs, lai mūsu plāniem būtu spēks un tie būtu praktiski izdomāti.  Tādēļ mums nevajaga mest sava vadoņa ģeniālo darbu pūlim vai pat aprobežotai sabiedrībai priekšā tā iznīcināšanai.

Šie plāni pagaidām neapsviedīs pastāvošās iestādes otrādi.  Viņi tikai apmainīs to ekonomiju un, tā tad, visu viņu gaitas kombināciju, kas tādā veidā dosies pa mūsu plānos paredzēto ceļu.

Ar dažādiem nosaukumiem visās valstīs pastāv apmēram viens un tas pats:  pārstāvniecība, ministrijas, senāts, valsts padome, likumdevējs un izpildu korpuss.  Man nav jums jāpaskaidro šo iestāžu savstarpējo attiecību mēchanisms, jo tas jums labi zināms;  grieziet tikai vērību uz to, ka katra no minētajām iestādēm atbilst kādai svarīgai valsts funkcijai, pie kam lūdzu ņemt vērā, kā vārdam „svarīgs” es attiecinu nevis uz iestādi, bet uz funkciju, tā tad, nav svarīgas iestādes, bet gan viņu funkcijas.  Iestādes ir sadalījušas savā starpā visas pārvaldes funkcijas – administrātīvo, likumdevēju, izpildu, tāpēc viņas sāka darboties valsts organismā kā organi cilvēka ķermenī.  Ja samaitāsim vienu valsts mašīnas daļu, tad valsts saslims kā cilvēka ķermenis un…  nomirs.

Kad mēs ievadījām valsts organismā liberālisma indi, visa viņa polītiskā komplekcija pārmainījās:  valsts saslima ar nāvīgu kaiti – asins sadalīšanos.  Mums atliek tikai gaidīt viņas agonijas galu.

No liberālisma piedzima konstitūcionālās valstis, kas nomainīja gojus glābjošo patvaldību, bet satversme, kā jūs labi zināt, nav nekas cits, kā ķildu, naida, strīdu, nesaskaņu, neauglīgas partiju aģitācijas, partejisku tendenču – ar vārdu sakot, visa tā skola, kas valsts darbību padara bezpersonisku.  Tribīne ne sliktāk par presi notiesāja valdības uz bezdarbību un bezspēcību un ar to padarīja viņas par nederīgām, liekām, kādēļ arī daudzās valstis nogāzās.  Tad kļuva iespējama republikāniskā ēra, un tad mēs apmainījām valdnieku pret valdības karikatūru – prezidentu, kas bija ņemts no tautas, no mūsu kreatūru vidus, mūsu vergiem.  Šis bija pamats mīnai, ko mēs parakām zem goju tautas jeb, pareizāk sakot, goju tautām.

Tuvākā nākotnē mēs iestādīsim prezidentu atbildību.

Tad vairs neievērosim nekādas ceremonijas izveidojot to, par ko atbildēs mūsu bezpersoniskā kreatūra.  Kas mums par to, ja retākas kļūs to rindas, kas dzenas pēc varas, ja sāksies apjukums tādēļ, ka nevarēs atrast prezidentus, apjukums, kas galīgi dezorganizēs valsti…

Lai novestu savu plānu pie tāda rezultāta, mēs sagatavosim tādu prezidentu ievēlēšanu, kuŗiem pagātnē ir kāda neatklāta tumša lieta, kāda „panāma” – tad viņi kļūs mūsu priekšrakstu uzticami izpildītāji, jo baidīsies no atklājumiem, un arī tādēļ, ka katram cilvēkam, kas ticis pie varas, piemīt tieksme paturēt privilēģijas, priekšrocības un godu, kas saistīts ar prezidenta amatu.  Tautas vietnieku nams segs, aizstāvēs, ievēlēs prezidentus, bet mēs viņai atņemsim tiesības ierosināt likumus un to grozījumus, jo šīs tiesības mēs piešķirsim atbildīgajam prezidentam, kas būs lelle mūsu rokās.  Saprotams, tad prezidenta vara kļūs par uzbrukumu visādiem uzbrukumiem, bet mēs viņam piešķirsim pašaizsardzībai tiesību griezties pie tautas pēc viņas sprieduma, apejot tās vietniekus, tas ir pie tā paša mūsu aklā kalpa – pūļa vairākuma.  Neatkarīgi no tā mēs piešķirsim prezidentam tiesību izsludināt kaŗa stāvokli.  Šo pēdējo tiesību motīvēsim ar to, ka prezidentam, kā visas valsts bruņoto spēku vadonim, vajaga turēt viņus savā rīcībā gadījumam, ja būtu jāaizsarga jaunā republikāniskā satversme, kuŗu aizsargāt viņam ir tiesība kā šīs satversmes atbildīgajam pārstāvim.

Saprotams, tādos apstākļos svētās vietas atslēga atradīsies mūsu rokās, un neviens, izņemot mūs, vairs nevarēs vadīt likumdevēju varu.

Bez tam, mēs līdz ar jaunās republikāniskās satversmes ievešanu atņemsim tautas vietnieku namam tiesību, iesniegt jautājumus valdībai par viņas soļiem, motīvēdami to ar polītiskā noslēpuma saglabāšanas vajadzību.  Tālāk, ar jauno satversmi mēs samazināsim tautas vietnieku skaitu līdz minimumam, līdz ar to samazinādami polītiskās kaislības un kaislību uz polītiku.  Bet ja viņas, pretēji gaidītajam, iedegsies arī šinī mazumā, tad mēs tās iznīcināsim pilnīgi, griežoties pie tautas vairākuma…

No prezidenta būs atkarīga tautas vietnieka nama un senāta priekšsēdētāja un tā biedra iecelšana.  Mēs atcelsim parlamentu pastāvīgās sesijas un samazināsim viņu sēdes uz dažiem mēnešiem.  Bez tam, prezidentam, kā izpildu varas priekšniekam būs tiesība sasaukt vai atlaist parlamentu un atlaišanas gadījumā novilcināt jauna parlamenta sasaukšanu.  Bet, lai šo visu, būtībā nelikumīgo darbību sekas priekšlaicīgi samērā ar mūsu plāniem nekristu uz mūsu iestādīto prezidentu atbildību, tad mēs ministriem un citiem augstākās administrācijas ierēdņiem ap prezidentu iedvesīsim domu, apiet viņa rīkojumus ar savu pašu rīcību, līdz ar to kļūstot atbildīgiem viņu vietā…

Šo lomu mēs sevišķi rekomendējam dot pildīt senātam, valsts padomei vai ministru padomei, bet ne atsevišķai personai.

Prezidents iztulkos pēc mūsu ieskata to pastāvošo likumu nozīmi, kas dažādi tulkojami;  pie tam viņš tos anulēs, kad mēs viņam norādīsim uz šādu vajadzību;  bez tam, viņam būs tiesības likt priekšā pagaidu likumus un pat valdības konstitūcionālā darba pārgrozīšanu, motīvējot kā vienu tā otru ar valsts augstākā labuma prasībām.

Ar tādiem paņēmieniem mēs gūsim iespēju pamazām, soli pa solim, iznīcināt visu to, ko sākumā, stājoties mums mūsu tiesībās, būsim spiesti uzņemt valstu konstitūcijās, lai tad pārietu pie ikvienas konstitūcijas anulēšanas nemanāmā veidā, kad pienāks laiks visas valdības pārvērst   m ū s u   p a t v a l d ī b ā.

Mūsu patvaldnieka atzīšana var notikt arī pirms satversmes iznīcināšanas:  šīs atzīšanas moments iestāsies, kad tautas, nemieru un mūsu sagatavotās valdnieku nevarības nomocītas, sāks saukt:  „novāciet tos pie malas un dodiet mums vienu vispasaules caru, kas lai mūs apvieno un iznīcina ķildu cēloņus – robežas, tautības, ticības, valsts aprēķinus un lai dod mums mieru, ko veltīgi gaidīt no mūsu valdniekiem un pārstāvjiem…”

Bet jūs paši labi zināt, ka lai tamlīdzīgas vēlēšanās varētu izpausties visu tautu vārdā, tad nepieciešams visās zemēs duļķot valdību un tautu attiecības, lai visus nokausētu ar nesaderību, ienaidu, cīņām, savstarpēju neieredzēšanu un pat mocībām, ar badu, slimību iepotēšanu, trūkumu, lai goji neredzētu citas izejas, kā meklēt patvērumu pie mūsu naudas un pilnīgas valdīšanas.

Bet, ja mēs dosim tautām iespēju atvilkt elpu, tad mums ilgotais brīdis diezin vai jeb kad iestāsies.”

——————————————

Šis protokols savā vidus daļā plaši apskata parlamentāriskās iekārtas izmantošanu korupcijai un katras „goju” valdības diskreditēšanai, aizskaŗot daudzus jautājumus, kas bija aktuāli pagājušā gadu simteņa beigās. Piemēram par „panamas prezidentu” Lubē Francijā.  Ar Panamas kanāļa būvi toreiz saistījās tādi skandali, ka kopš tā laika plaša vēriena finansu afēras vispār parasts apzīmēt par „panamām”.  Panamas afēras radīšanā skandalu noklusēšanā galvenie nopelni bija žīdu kalpiem Brīvmūrniekiem, kas savās rokās sagrāba varu un noteikšanu Francijas Trešajā republikā.  Parlamentārisma nebūšanas attīstījās viskuplāk pēc protokolu iznākšanas, šā gadusimteņa pirmos trīsdesmit gados, un arī mums tās vēl spilgtā atmiņā.  Izmantodams dēmokratiskās brīvības žīds sagatavojas savai „vispasaules varai”, kas pēc piektā protokola vārdiem kā knaiblēs lai tur visu pasauli.  Kā tagad var redzēt, šāda loma bija domāta kominternei, kuŗas izplatīšanai žīdu bagātnieki nežēloja zeltu.  Tiktāl arī būtu nonācis, ja āriskās tautas nepaceltu zelta vietā uz pjedestāla citas augstākās vertības – darbu, godu, tautību.

Šinī protokolā pieminēta slimību iepotēšana un citi nespetni komūnistu cīņas līdzekļi, ko pēc lielinieku pašu apliecinājuma viņu „biedri” pielieto Maskavā un citās vietās.

Morāliski tautu sagŗaušanai domāta marksistu aģitācija:  „Mēs iznīcinām jūsu moku cēloni:  tautības, robežas…”  Marksistu „plašajā dzimtenē” oficiāli bija atceltas tautību atšķirības.  Palikā tikai viena priviliģēta tautība:  žīdi.