J. Zīverts. Tas tomēr būtu jāzina katram

Jānis KopieSveicināti tautieši !

Interesanta lasāmviela: “Revizionisms: uzdrīkstēšanās domāt par holokaustu.”

It sevišķi šajā melu, divkosības un nelietības laikā tomēr atrodas drosmīgi cilvēki, kuri meklē un atrod PATIESĪBU.

Patiesība ir tāda interesanta parādība. Tā vienmēr, lai arī cik dziļi būtu noslēpta, vienmēr atradīs ceļu kā izkļūt gaismā !

Latvijā patreiz šī PATIESĪBA tiek bradāta un slāpēta ar lielu sparu. Sātanisti, kuri “vada” šo valsti dara visu iespējamo, lai nožņaugtu PATIESĪBU kopā ar latviešu tautu ! Ir tāda atziņa, ka katrai valstij esot sava mafija, bet Latvijā ir otrādi, mafijai ir sava valsts- LATVIJA. Tikai latviešu tauta ir par traucēkli šai bandai, kura saimnieko šeit kā pa savu kabatu.

Cik ilgi ?

To tikai zina Dievs tas Kungs.

P.S.

Tas vērojams visā pasaulē un tas tikai paātrinās šīs “civilizācijas” beigas.

Un labi vien būs, ka tā !

Jānis Zīverts(Ventiņjānis)    26.01.13

www.tautastribunals.euRevizionisms: uzdrīkstēšanās domāt par holokaustu

Viens no nesatricināmākajiem mūsdienu mītiem ir holokausts. To var izteikt dažos vārdos, kas gadu desmitus mācīti skolās un atkārtoti masu saziņas līdzekļos: 2. Pasaules kara laikā vācu nacisti okupētajās teritorijās iznīcināja aptuveni 6 miljonus ebreju, turklāt lielāka daļa nogalināti speciāli ierīkotās gāzes kamerās nāves nometnēs. Katrs, kurš to uzdrīkstēsies apšaubīt „nacistu mednieka” Simona Vīzentāla vārdiem izsakoties, ir „… vai nu bijušais nacists, vai neonacists. Turklāt viņš ir arī muļķis, jo lien tur, kur cerības gūt rezultātus var lolot tikai bērni vai vājprātīgie”. Īsi, skaidri un pietiekami draudoši. Neonacista zīmogs nozīmē ne tikai izslēgšanu no „nopietno” pētnieku aprindām, bet dažviet arī kriminālatbildību. Situāciju holokausta izpētes jomā vistrāpīgāk raksturo pētnieks no Šveices Jurgens Grāfs: „Tagad „brīvajos” Rietumos var nesodīti apšaubīt Dieva eksistenci, bet gāzes kameru eksistenci –ne. Groteska ir jau pati atziņa, ka juristiem ir tiesības atrisināt strīdīgus vēstures jautājumus. Patiesība, ko jāaizstāv ar kriminālvajāšanu palīdzību, pēc pārbaudes, visticamāk izrādīsies meli”.
Neraugoties uz to, Rietumeiropā, ASV un Kanādā darbojas simtiem pētnieku, kas seko seno romiešu atziņai: Vita cara, patria carior, veritas carissima” – „Dzīvība dārga, tēvzeme dārgāka, patiesība visdārgākā”. Viņus dēvē par vēstures revizionistiem jeb vēstures pārskatītājiem.
Bet viņi nav nacistu politikas attaisnotāji vai ebreju ciešanu noliedzēji. Neviens no viņiem neapšauba ebreju diskrimināciju Trešajā Reihā, ievietošanu koncentrācijas nometnēs, iznīcināšanu tīrīšanas akcijās Austrumu frontē. Revizionisti pakļauj kritikai virkni oficiālajā historiogrāfijā un masu apziņā iesakņojušos apgalvojumu:
1. Bijis nacistu izstrādāts ebreju masveida iznīcināšanas plāns.
2. Bijušas ebreju masveida iznīcināšanai ierīkotas „gāzes kameras” un „nāves nometnes”.
3. Nacistu kontrolētajās teritorijās Eiropā nogalināti 6. miljoni ebreju.

Revizionisti ir dažādu tautību un jomu speciālisti, kas pētniecībā lieto ne tikai vēstures, bet arī statistikas, fizikas, ķīmijas un inženiertehniskās metodes, meklējot atbildi jautājumam: kādā veidā īstenots holokausts? Viņu pētījumu taktika ir līdzīga: iepriekšminētos apgalvojumus pieņem kā pierādāmus, meklē dokumentus, kas tos apstiprina, rekonstruē gāzes kameru tehniskās darbības shēmu, aplēš Eiropā dzīvojušo, koncentrācijas nometnēs ievietoto, bojāgājušo un izdzīvojušo ebreju skaitu, noskaidro viņu nāves cēloni. Līdzīgi slepkavību izmeklētājiem, viņi meklē nozieguma motīvus, ieročus un līķus- un… tā arī nav atraduši.
Vēstures pārskatītāju pētījumos gūtie secinājumi pamatoti noliedz visus trīs augstākminētos apgalvojumus- holokausta galvenos pīlārus. Daudzu izpētes gadu gaitā nav atrasts neviens ticams dokuments (projekts, rīkojums, pavēle vai instrukcija) par gāzes kameru ierīkošanu un lietošanu. Vācu koncentrācijas nometnes apmeklējušās Sarkana Krusta inspekcijas nav fiksējušas nevienu ieslodzīto masveida nogalināšanas liecību. Nav atrasts neviens hitleriešu pretinieku izlūkdienestu dokuments par Trešā Reiha vadības izstrādātajiem ebreju pilnīgas iznīcināšanas plāniem. Vairums vācu nacistu dokumentu, kas nonākuši uzvarētāju rokās, tai skaitā koncentrācijas nometņu lietvedības, līdz šim laikam nezināmu iemeslu dēļ turēti slepenībā. Bet daudzajos brīvi pieejamajos dokumentos ASV Nacionālajā arhīvā par nacistu ebreju politiku nav nevienas norādes uz ebreju masveida iznīcināšanas plāniem. Atziņas par holokausta šausminošajiem apjomiem un velnišķīgo iznīcināšanas tehniku pamatā balstās uz „aculiecinieku” stāstiem un „nacistisko slepkavu” liecībām, kas ir haotiskas un pretrunīgas. Tieši aculiecinieku stāstu neticamība rosināja pirmā plašāk pazīstamā revizionista Pola Rasinjē darbību. Šo ģeogrāfijas un vēstures skolotāju okupētajā Francijā 1943. gadā vācieši arestēja par dalību Pretošanās kustībā un ievietoja Dora-Mitelbau, vēlāk Būhenvaldes koncentrācijas nometnēs. Rasinjē ieslodzījuma laikā ne reizi neredzēja gāzes kameras, nedzirdēja par ebreju masveida iznīcināšanu, lai gan neskaidras baumas par gāzes kamerām nometnēs izplatījuši ieslodzītie komunisti. Pēc kara Rasinjē 14 gadus ceļoja pa Rietumeiropu gāzes kameru aculiecinieku meklējumos, apciemoja grāmatu par zvērībām koncentrācijas nometnēs autorus, tomēr tā arī neatrada nevienu, kurš būtu kameras redzējis savām acīm. Viņa apzināto liecinieku un autoru stāsti balstījušies uz „ticamu liecinieku, kuri nesen miruši”, sniegtajām ziņām. Bijušā ieslodzītā vērtējumu izsaka viņa grāmatas nosaukums „Odiseja meli”- līdzīgi leģendārajam sengrieķu ceļotājam, koncentrācijas nometņu ieslodzītajiem ir iespēja izdomāt neticamus stāstus, jo nav neviena, kurš varētu par to ticamību pārliecināties pats savām acīm. Rasinjē centās pierādīt, ka ieslodzīto mirstība koncentrācijas nometnēs bija zemāka nekā to atspoguļo oficiālā historiogrāfija, ieslodzītie lielākoties miruši nevis mērķtiecīgas iznīcināšanas, bet bada un epidēmiju rezultātā kara beigās, kad bombardēšanas postījumu dēļ nebija iespējams nodrošināt nometnes ar pārtiku un medikamentiem. Līdz ar holokausta apjomu un īstenošanas apšaubāmību revizionisti cenšas rast atbildi uz jautājumu: kāpēc ebreju genocīdu tik ļoti pārspīlē? Atbilde slēpjas jau pašā termina „holokausts”. Grieķu valodā tas nozīmē senebreju veikto dedzināmo upuri dievam Jāhvem. Tādā pašā nozīmē nereti lieto senebreju vārdu „šoah”. Kā paskaidro revizionists Rožē Garodī, šis termins „pauž vēlmi padarīt noziegumus pret ebrejiem par izņēmumu vēsturē, jo ciešanām un nāvei tādējādi piešķirts sakrāls raksturs”.

Valdis ZatlersŠausmu metamorfozes

FOTO: Valdis Z. Vai šis mafijas izvēlētais zoomēsls apjēdz, ko viņš dara ?

Bojā gājušo ebreju skaits un versijas par nogalināšanas veidiem laika gaitā mainījušās arī holokausta atzinēju darbos, turklāt nogalināto daudzumam ir tendence samazināties. Tā Osvencimas jeb Aušvicas koncentrācijas nometnē okupētajā Polijā, ko uzskata par lielāko ebreju masveida iznīcināšanas vietu, saskaņā ar franču Kara noziegumu departamenta paziņojumu 1954.gadā, gājuši bojā 8 miljoni cilvēku. Nirnbergas tribunāls 1946.gadā atzina, ka bojāgājušo skaits ir 6 miljoni. Osvencimas komandanta Rūdolfa Hesa liecībās tajā pašā gadā minēti 3,5 miljoni, no tiem 2,5 miljoni noindēti gāzes kamerās. 1989.gadā holokausta eksperts no Izraēlas Jehuda Bauers paziņoja, ka Osvencimas upuru skaits ir 1,6 miljoni, tai skaitā 1 352 980 ebreji. Populārais holokausta aizstāvis, Francijas ebrejs Žans Klods Presaks, 1993.gadā aplēsa, ka bojā gājuši tikai 775-800 tūkstoši Osvencimas ieslodzīto, no tiem 630 tūkstoši ir ar gāzi noindētie ebreji. Nākamajā gadā viņš aplēses koriģēja uz 670-710 tūkstošiem bojā gājušo, tai skaitā 470-550 tūkstošiem ebreju. Ebreju statistiķis Džeralds Reitlingers atzina, ka nometnes pastāvēšanas laikā no 1940.gada janvāra līdz 1945.gada februārim- Osvencima reģistrēti tikai 363 tūkstoši ieslodzīto, turklāt ne visi bijuši ebreji. Revizionisti Džeralds Forisons un Karlo Matonjo aprēķinājuši, ka Osvencimā miruši 150-170 tūkstoši ebreju, no tiem gāzes kamerās-neviens, jo šādas kameras neesot eksistējušas. Augstās mirstības iemesls 1944-1945 gadā bija epidēmijas, galvenokārt izsitumu tīfs.
Pēc 2. Pasaules kara beigām nebija vienprātības par milzīga ebreju daudzuma (minēti pat 11 miljoni) iznīcināšanas veidu. Figurēja viena par otru baisākas, bet tehniski neīstenojamas versijas, tādēļ holokausta literatūrā tās neiedzīvinājās: asins saindēšana ar injekcijām, nosmacēšana ar tvaiku, dzīvu cilvēku izbēršana krāsnīs no vagonetēm, nedzēsta kaļķa iebēršana ar ebrejiem pārpildītos lopu vagonos. Lūk, viens piemērs par iznīcināšanu nāves nometnē Belzecā, Polijā (starp citu, pagaidām nav atrasta neviena ticama liecība vispār par šīs nometnes pastāvēšanu), kā to pasniedza Stefans Zunde grāmatā „Pēdējais Polijas ebrejs”: „Cilvēku dzirnavu platība bija ap 7 kvadrātkilometri. Ar ebrejiem pārpildīti vilcienu sastāvi pa tuneli iebrauca nāves vietās pazemes sektorā. Ebrejiem novilka drēbes un kailus aizveda uz milzīgām telpām, kur varēja sastapt tūkstošiem cilvēku. Telpas bija bez logiem, ar metāla sienām un paceļamu grīdu. Grīda ar tūkstošiem ebreju nolaidās apakšā esošā baseinā tā, lai cilvēki ūdenī atrastos tikai daļēji. Tad grīdai pieslēdza elektrisko strāvu. Pēc dažām sekundēm visi bija miruši, tūkstošiem vienā mirklī. Tad metāla grīda pacēlās no ūdens. Atkal ieslēdza strāvu, un metāla platforma kļuva par sarkofāgu, kas kaita tik ilgi līdz līķi pārvērtās pelnos. Tad jaudīgi krāni pacēla milzīgo sarkofāgu un izbēra pelnus. Lieli fabrikas skursteņi izvadīja dūmus. Miljoniem cilvēku nogalināšanas problēma bija atrisināta.”
1945.gada 14. decembrī Nirnbergas tribunālā noskaidroja, kā notika ebreju iznīcināšana Treblinkas nāves nometnē: „Visi upuri novilka drēbes un apavus, ko savāca. Tad daļu no viņiem, galvenokārt sievietes un bērnus, dzina uz nāves kamerām. Novājinātos un lēnos pamudināja ar laidņu sitieniem un kāju spērieniem. Mazos bērnus vienkārši iemeta kamerās. Kad kameras bija piepildītas, tās cieši noslēdza un ielaida tvaiku”.
Pēc 75 dienām tiesneši par tvaika kamerām jau bija aizmirsuši. Kopš šā brīža figurēja jau mazliet ticamākā gāzes kameru versija, kā to izklāstīja izdzīvojušais Samuels Raizmans: 13 gāzes kamerās katru dienu tika noindēti 10-12 tūkstoši cilvēku. Turklāt nebija precizēts, kāda nāvējoša gāze izmantota. Tikai 70-os gados uzradās daži Treblinkā izdzīvojušie, kuri liecināja, ka divās gāzes kamerās ebreji noindēti ar padomju tanka dīzeļdzinēja izplūdes gāzēm. 13. mēnešos šādā veidā esot nogalināti 800 tūkstoši ebreju, galvenokārt no Varšavas geto. Līķi 1943.gadā apbedīti milzīgā masu kapā, bet nākamajā gadā izrakti un sadedzināti, izmantojot malku vai vispār iztiekot bez degmateriāla. 1983.gadā vācu revizionists Fricis Bergs pēc konsultācijām ar ķīmiķiem un krematoriju darbiniekiem secināja, ka ar viena dīzeļdzinēja gāzēm minētajā laika posmā nogalināt tik lielu daudzumu upuru tehniski nav iespējams. Lai sadedzinātu tik daudz līķu, nepieciešami 160 tūkstoši tonnu sausas malkas: šķiet neticami, ka tik lielu daudzumu resursu un darbaspēku to sagatavošanai kara apstākļos nacisti būtu gatavi upurēt noziegumu slēpšanai.
Tūlīt pēc kara radās versija, ka gāzes kameras pastāvējušas visās nacistu koncentrācijas nometnēs. Simons Vīzentāls grāmatā „Mauthauzenas koncentrācijas nometne” rakstīja: „Nometnē bija ierīkota ierīce nogalināšanai ar gāzi, maskēta kā pirts. Turklāt no Mauthauzenas uz Hūzenu kursēja īpašs auto, kurā ieslodzītos ar gāzi nogalināja ceļā {…} Tā nogalināti aptuveni 1-1,5 miljoni. Gāzes auto holokausta briesmu stāstos ir ievērojama loma. Izskan pat apgalvojumi, ka nāves nometnē Helmno tajos nosmacēti ap 2 miljoni cilvēku, tomēr nav atrasta neviena rakstiska liecība par „gāzes auto” izgatavošanu un lietošanu. Kā gāzes kameras radušās amerikāņu okupācijas zonā, liecina filtrācijas nometnē ieslodzītie esesieši. Helmuts Tauvers stāsta, ka 1946.gadā, kad viņš strādājis bijušajā Dahavas koncentrācijas nometnē, poļu tautības apsargs viņam parādījis „interesantu krematoriju”: telpu, pie kuras griestiem bija piemontētas gramofonu taures- gāzes izvadkanālu butaforijas. Proti, vāciešu aizsākto krematoriju būvi pabeidza amerikāņi, lai radītu ilūziju par liela līķu daudzuma sadedzināšanu. Cits amerikāņu saņemtais gūsteknis- Horsts Kroics rakstīja, ko viņam stāstījis nometnes biedrs Voldemārs Špeks: „Bez citiem darbiem viņš strādāja pie krematorijas būves pēc amerikāņu rīkojuma. Pēc tā Špekam un viņa biedriem lika ierīkot karātavas, un viņi ar resnu virvi berza lielu zaru, lai radītu iespaidu, ka šajā kokā kārti cilvēki visu nometnes pastāvēšanas laiku „. Liecības pret gāzes kameru pastāvēšanu Vācijā, pamudināja Rietumvācijas Mūsdienu vēstures institūta līdzstrādnieku Martinu Brosatu 1960.gada 19.augustā paziņot laikrakstā „Das Zeit”, ka ebrejus un citus ieslodzītos neiznīcināja ar gāzi Dahavas, Bergenbelcenas un Būhenvaldes koncentrācijas nometnēs, bet tas noticis tikai speciāli ierīkotās iznīcināšanas nometnēs Polijā: Osvencimā-Birkenava, Sobiborā, Treblinkā, Helmno un Belzecā.

Valdis-Dombrovskis-zem-Antikrista-zvaigznesĶīmija pret gāzes kamerām

FOTO: Valdis D. Latvijas jaunžīds. Šim poļu izcelsmes līdējam žīdi sagatavojuši krēslu Briselē. LRTT pacentīsies šo mafijas mēslu neaizlaist uz Briseli, jo viņa vieta ir aiz “zviedru gardīnēm”.

Jebkuram nopietnam pētniekam rodas jautājums: ja gāzes kameras un nāves nometnes pastāvēja, tad- kādā veidā tas darbojās?
Osvencimā kopš 1940.gada pastāvēja liela darba nometne ar filiāli Birkenavu. Tās nodrošināja ar darbaspēku blakus esošās naftas pārstrādes un sintētiskā kaučuka rūpnīcas, kas darbojās Austrumu frontes vajadzībām . Vairums ieslodzīto, kurus nodarbināja Osvencimā, bija no nacistu okupētās Eiropas daļas deportētie ebreji. Tagad nometnēs ierīkots muzejs.
Teorija par ebreju iznīcināšanu Osvencimā galvenokārt balstās uz komandanta Rūdolfa Hesa (nejaukt ar Ā. Hitlera vietnieku, kurš 1940.gadā aizlidoja uz Lielbritāniju, lai censtos novērst karu ar Lielbritāniju- V.B.) liecībām 1946.gadā: „Kad Osvencimā bija uzbūvēta telpa iznīcināšanai, es izmantoju „Ciklonu B”- zilskābes kristālus, ko meta kamerā caur nelielu atveri griestos. Cilvēku, kuri bija kamerā, nogalināšanai, bija nepieciešams 3-15 minūtes, atkarībā no laika apstākļiem. Par to, ka iestājusies nāve, mēs uzzinājām pēc kliedzienu apklušanas. Parasti gaidījām pusstundu, tad atvērām durvis un aizvācām līķus {…} Mēs Osvencimā ierīkojām vienu kameru, kurā varēja ievietoties 2000 cilvēku. Upurus atlasīja šādi: jaunpienākušos apsekoja divi esesiešu ārsti. Ieslodzītie gāja garām un viens ar zīmi izlēma viņu likteni. Darbaspējīgos aizsūtīja uz nometni, pārējos- uz iznīcināšanas vietu. Visus bērnus, neatkarīgi no vecuma, likvidēja, jo nevarēja izmantot darbā”. Uz gāzes kamerām nosūtītajiem meloja, ka viņi ies dušā. Kā dušas telpa bijusi maskēta arī pati gāzes kamera.
Rūdolfu Hesu tiesāja un 1947.gadā arī pakāra Osvencimā. Jau aresta brīdī sievas un bērnu klātbūtnē angļu izlūkdienesta darbinieki viņu nežēlīgi piekāva. Spīdzināšana turpinājās arī ieslodzījuma vietās. Jau tikai šis apstāklis liek raudzīties uz viņa sniegtajām liecībām ar lielu devu neticības. Vairāku Osvencimā izdzīvojušo ebreju ieslodzīto, kuri nodarbojušies ar līķu aizvākšanu no gāzes kamerām un sadedzināšanu krematorijās, holokausta aizstāvju darbos izmantotās liecības ir pretrunīgas, noindēšanas ar zilskābi un kremēšanas apraksti- tehniski neīstenojami.
Kas ir droši zināms par Osvencimas gāzes kamerām un krematorijām? Darbojušās trīs krematorijas- 1 Osvencimas lielajā nometnē un divas 2 kilometrus attālajā filiālē Birkenavā, jo mirušo ieslodzīto līķus purvainajā augsnē bija bīstami apbedīt gruntsūdeņu saindēšanas riska dēļ. Mūsdienās kā gāzes kameru apmeklētājiem rāda puspagrabu pie Birkenavas II krematorijas- īstenībā tas ir morgs līķu novietošanai pirms kremācijas. Otro pagrabtelpu, kur visticamāk novietoti no lipīgām slimībām mirušie, pasniedz kā nāvei nolemto izģērbšanās telpu.
Zilskābes kristāli Osvencimā patiešām izmantoti, taču nevis ebreju, bet utu nogalināšanai. Tieši pateicoties „Ciklonam B”, daudzi ieslodzītie ebreji palika dzīvi, jo utis pārnēsāja bīstamo izsitumu tīfu, un to apkarošanai „nacistiskie bendes” veltīja īpašu vērību. Speciālās kamerās, stingri ievērojot drošības pasākumus, ar zilskābi regulāri dezinficētas ieslodzīto drēbes un gultas veļa. 1943.gadā vācu dezinfekcijas firma „Degesch” piegādāja 13 tonnas zilskābes kristālu Osvencimai, tikpat daudz arī Norvēgijai, un 12 tonnas Somijai- karavīru drēbju dezinfekcijai. Kara beigās zilskābes kristālu piegādi Osvencimai pārtrauca, jo „Degesch” rūpnīcu sabumboja. Tā sekas bija tīfa epidēmija, kas paņēma daudzu desmitu tūkstošu ieslodzīto dzīvības. Lielākoties tīfa upuru neapbedīto līķu grēdas redzamas fotouzņēmumos, kas veikti pēc koncentrācijas nometņu atbrīvošanas. 1988.gada februārī uz Osvencimu, Birkenavu un Maidaneku, lai pārliecinātos par „gāzes kameru” autentiskumu, devās inženieris Freds Leihters , kurš specializējās gāzes kameru ierīkošanā noziedznieku sodīšanai ASV. Viņa veiktā ekspertīze uzņemta video un stenografēta. Leihters izdarīja viennozīmīgus secinājumus- nevienā no apmeklētajām nometnēm nav bijušas kameras cilvēku nogalināšanai ar zilskābo gāzi. Domājams gāzes kameras nekad nav tikušas izmantotas šādiem nolūkiem. Tās ir pārāk mazas, lai tajās varētu liecinieku minēto upuru daudzumu. Atbilstoši Hesa teiktajam 210 kvadrātmetrus lielajā kamerā sadzīti 2 tūkstoši upuru, bet izdzīvojušā Rūdolfa Vrbas ieskata- pat 3 tūkstoši. Jurgens Grāfs skumji ironizē, ka nacisti to droši vien panākuši ar blietes palīdzību.
Kameru durvis un logi ir bez hermētiskas izolācijas, kādēļ nāvējošā zilskābā gāze varēja apdraudēt arī iespējamos bendes un viņu palīgus- līķu aizvācējus. Birkenavas krematorijas morga ventilācija ir primitīva- jumta lūkas, tādēļ zilskābes pielietošanas gadījumā neizbēgami saindētos blakus esošās esesiešu lazaretes pacienti. Saskaņā ar „Degesch” 1943.gadā izdotajām instrukcijām, drēbju dezinfekcijas kamerās, lai zilskābā gāze no kristāliem izdalītos iespējami ātrāk, gaisu nepieciešams uzsildīt līdz +35 grādiem pēc Celsija. Šādos apstākļos gāze izdalījās 1 stundu, tad kameru 15 minūtes vēdināja ar elektriskajiem ventilatoriem un dezinficētās drēbes vēl vairākas stundas žāvēja atklātā gaisā. Minētajā morgā nebija nekādu apkures sistēmu un temperatūra nepārsniedza +15 grādus. Tas nozīmē, ka zilskābā gāze no kristāliem tur izdalītos vismaz 2 stundas. Pēc aculiecinieku ziņām, līķu aizvācēji kamerā iegājuši pēc 15-50 minūtēm. Ja tas tā notiktu, neviens no līķu savācējiem nebūtu nodzīvojis līdz liecību sniegšanas brīdim. Turklāt, jāņem vērā, ka ebreji savu tautiešu līķus transportējuši uz krematorijām bez gāzmaskām un spectērpa, bet zilskābe organismā iekļūst arī caur ādu un iedarbojas tikpat nāvējoši kā ieelpotā. Viens no līķu savācējiem, vārdā Filips Millers, pat liecinājis, ka viņš kamerā ēdis kāda nogalinātā ceļasomā atrasto maizi…
Leihters un viņa palīgi paņēma apmetuma un ķieģeļu paraugus gan no dezinfekcijas, gan „gāzes kameru” sienām. Tie tika nosūtīti analīzei ķīmijas doktoram Džeimsam Rotam Bostonā, kurš neko nezināja par paraugu izcelsmi. Analīze pierādīja, ka paraugos no dezinfekcijas kamerām cianīda saturs ir augsts, bet „gāzes kamerās” cianīda nav vispār, vai arī tas konstatējams niecīgā daudzumā. Leihtera ekspertīzes rezultātus 1991.gadā apstiprināja un precizēja vācu ķīmiķis Hermars Rūdolfs. Viņa veiktā ekspertīze pierādīja, ka „nelielās atveres” Birkenavas „gāzes kameras” griestos, pa kuram esesieši it kā metuši nāvējošos kristālus, patiesībā ir lielas, neregulāras formas lūkas, kas lielā steigā griestos izsistas pēc kara, jo uz to malām nav zilās krāsas, ar ko krāsotas morga sienas, pēdu. Turklāt, Rūdolfs ar neatkarīgu ekspertu palīdzību atklāja, ka cianīdu niecīgos daudzumos var saturēt jebkura ēka- piemēram, zemnieku mājas apmetums Bavārijā, kurā bija vairāk cianīda nekā Birkenavas morga sienās. Osvencimas nometnes muzeja darbinieki iebilda, ka cianīds „gāzes kameru” sienās 50 gadu gaitā sadalījies, tomēr šis iebildums neizskaidro augsto cianīda saturu dezinfekcijas kamerā Birkenavas nometnes ēkā BW 5a. 1993.gada pavasarī Rūdolfs atskaiti par ekspertīzi izsūtīja 306 neorganiskās ķīmijas profesoriem Vācijā ar lūgumu uzrādīt kļūdas. Neviens(!) no speciālistiem tādas neatrada.
Katram, kurš interesējas par krematoriju darbības principiem, neticams šķitīs sadedzināto līķu skaits un kremēšanas ātrums. Atbilstoši Ungārijas ebreja Miklāsa Njišli liecībām, Birkenavas krematoriju 46. kurtuvēs esot sadedzināti 20 000 līķu diennaktī, respektīvi- 435 līķi vienā kurtuvē. Atbilstoši Hesa teiktajam- 133 līķi. Pārsteidz arī Birkenavas krematorijas 200x70x80 cm. Lielajā kurtuvē ievietoto līķu skaits. Līķu aizvācējs Šmuls Faincilbergs liecināja: „Bija trīs krāsnis, katra ar divām durtiņām. Katrā durtiņā varēja iebāzt līdz 12 līķu”. 1994.gadā revizionists Karlo Matonjo, konsultējoties ar speciālistiem, noskaidroja, ka pat modernajās krematorijās Bāzelē un Freiburgā viena līķa pārpelnošana ilgst 1-1,5 stundas. Matonjo aprēķinājis, ka ar Osvencimas nometnēs ievesto koksogļu daudzumu nometnes pastāvēšanas laikā pieticis 160 tūkstošu līķu sadedzināšanai. Tas aptuveni atbilst viņa aplēstajam Osvencimā un Birkenavā bojāgājušo skaitam- 170 tūkstoši cilvēku, jo tīfa epidēmijas laikā krematorijas nevarēja tikt galā ar mirušo lielo skaitu, un vairāki tūkstoši sadedzināti zem klajas debess. Nobela prēmijas laureāta, bijušā Osvencimas ieslodzītā Elijas Vīzela romānā „Naktis” (izdots 1958.g. Francijā) šī dedzināšana partapusi par baismīgajiem „uguns grāvjiem”, kuru malā šauti ebreji un dzīvi iemesti viņu bērni.
Osvencimā izdzīvojušo ebreju stāstos atrodams vēl daudz neticamu detaļu : gāze kamerās ievadīta pa atverēm grīdā; esesieši tīksminājušies par upuru ciešanām, noskatoties no balkona, kurš morga telpā nekad nav bijis; vagonetes ar līķiem un pusdzīvajiem izgāztas krematorijas krāsnīs, lai gan krematorija atradās augstāk nekā morgs, un līķi turp nogādāti ar liftu; 800-1000 līķiem pusotras stundas laikā viens frizieris un viens zobārsts nogriezis matus un izrāvis zelta zobus. Kā emocionāli visiespaidīgāko var minēt liesmu izlaušanos no augstā krematorijas skursteņa. Austriešu tiesu medicīnas eksperts Valters Luftls atzina, ka tas nav iespējams, jo koksogles deg ar īsu liesmu, turklāt starp skursteni un krāsnīm vēl atrodas dūmvads. Dienu un nakti liesmojošie krematoriju dūmeņi parādās arī ASV kompānijas „Millenium Films” 2001.gada mākslas filmā „Pelēkā josla” par līķu aizvācēju dzīvi Birkenavas nometnē, kas uzņemta pēc jau minētā Miklāsa Njišli atmiņām. Ar revizionista acīm filmā ieraugāms vēl cits holokausta mītu sižets: līķu aizvācēji gāzes kamerā daudzus mēnešus darbojas tērpti tikai vieglā apģērbā, tomēr ir sveiki un veseli…
Objektīvu Osvencimas un citu nometņu apstākļu novērtējumu, lai arī netiešā tekstā, sniedz izdzīvojušais ebrejs Benedikts Kautskis atmiņu krājumā „Sātans un nolādētie” (1946.g.). Viņš paziņo, ka Osvencimā ar gāzi nogalināti ne mazāk ka 3,5 miljoni cilvēku, bet apgalvo, ka par gāzes kamerām dzirdējis tikai baumas. Kautska māte mirusi Osvencimā 1944.gada nogalē 80 gadu vecumā. Viņu ārstējis nometnes ārsts, lai gan, saskaņā ar ebreju iznīcināšanas scenāriju, darba nespējīgie uzreiz pēc ierašanas sūtīti uz gāzes kamerām. 1945.gada janvārī Kautski pārcēla uz Būhenvaldi, un kara pēdējos mēnešus viņš apraksta kā bada un sērgu elli. Viņš uzsver, ka koncentrācijas nometņu ieslodzīto izmantošana militārajā rūpniecībā bija galvenā nometņu sistēmas misija līdz pat kara beigām.

simons vīzentālsKur palikuši 6 miljoni?

FOTO: Šodien visa pasaule zin, ka Vīzentāls ir bijis melis. Viņš nekad nav bijis nāves nometņu moceklis. http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/268494-rakstnieks_nacistu_vajatajs_simons_vizentals_bija_melis Viņš ir vainojams latviešu patriota Herberta Cukura nāvē. Par šo drausmīgo noziegumu žīdiem būs jāatbild pēc visas likuma bardzības.

Tā diena pienāks, kad PATIESĪBA uzgavilēs !

Cik zināms, šis nepierādītais bojā gājušo ebreju skaits pirmoreiz parādījies Polijas ebreja, advokāta Rafaela Lemkina darbā „Ass valdīšana okupētajā Eiropā”, kas publicēta vēl pirms kara beigām- 1943.gadā ASV. Nirnbergas procesā šo skaitli atkārtoja daudzi apsūdzētie un liecinieki, lai gan tribunāls bojāgājušo skaitu bija aplēsis uz 4 miljoniem. ASV prezidents Harijs Trumens bieži atkārtoja, ka 6 miljoni atbilst īstenībai, un reiz pat ciniski paziņoja, ka ebreju vēlētāju ASV ir vairāk nekā arābu. Pastāv versija, ka 1939.gadā Eiropā dzīvojuši 6 miljoni ebreju, bet 1950.gadā- 2,75 miljoni, tātad vairāk nekā 3 miljonus iznīcinājuši nacisti. Īstenībā 6 miljonus nacisti nevarēja nogalināt jau tamdēļ vien, ka viņu pārvaldē tik daudz ebreju nebija. Pēc rūpīgām statistiskām aplēsēm noskaidrots, ka 1939.gada septembrī ap 360 tūkstoši ebreju dzīvojuši nacistu kontrolē esošajās teritorijās: Vācijā, Austrijā, Sudetu apgabalā un Čehijā. 2. Pasaules kara sākumā Vācijas okupētajā Polijas daļā bija ap 1,1 miljons ebreju, PSRS okupētajā daļā ap 1,15 miljoni, turklāt nav zināms, cik daudzi no viņiem pārcēlušies uz PSRS, sākoties vācu uzbrukumam. Ieskaitot ebrejus vācu okupētajā PSRS teritorijā, vācu nacisti nevienā kara brīdī nekontrolēja vairāk kā 3,5-4 miljonus ebreju. 4miljonus min statistiķis Volters Sanings 1983.gadā izdotajā pētījumā „Austrumeiropas ebreju pazušana”, kas balstīts tikai uz oficiāli atzītiem statistikas datiem. Pēc Saninga aplēsēm, okupētajā PSRS teritorijā kara laikā gājuši bojā 130 tūkstoši ebreju, citās vācu okupētajās valstīs-300 tūkstoši. Pārvietojamo personu (DP) nometnēs pēc kara bija ap 250 tūkstoši ebreju, kas lielākoties izceļoja uz ASV vai jauno Izraēlas valsti. Pārējie palika Eiropā vai izceļoja uz ASV vai Tuvajiem Austrumiem jau kara laikā, jo vācieši ebreju emigrācijai nelika šķēršļus. Ebreju pārstāvji uzrāda krietni lielāku izdzīvojušo skaitu. Tā Ebreju vispasaules kongresa priekšsēdētājs Naums Goldmans grāmatā „Ebreju paradokss”’ rakstīja: „1945.gadā bija ap 600 tūkstošu nometnēs izdzīvojušo, kurus negribēja uzņemt neviena valsts”. Holokausta fonda prezidents Rolfs Blohs 1998. (!) gadā paziņoja, ka vēl ir dzīvi vairāk nekā miljons cilvēku, kuri ir pārdzīvojuši holokaustu. Zviedru profesors Karls Nordlings izpētījis 722 „Ebreju enciklopēdijā” minētu ebreju likteni, kuri dzīvojuši vācu ietekmes sfērā. Izrādās, 44% emigrējuši līdz 1942.gada sākumam, 13% miruši , tai skaitā koncentrācijas nometnēs, 35% vispār nav ievietoti nometnēs, 8% nokļuvuši nometnēs, bet palikuši dzīvi. Revizionistu aprēķinātais bojāgājušo ebreju skaits svārstās no 450 līdz 750 tūkstošiem. Protams, tā ir traģēdija, taču procentuālā un skaita ziņā sevišķi neizceļas 2.Pasaules karā cietušo tautu vidū. Lai izvairītos no civiliedzīvotāju zaudējumiem karā, acīmredzot nav citas izejas kā izbeigt karot vispār.

Nacistu un viņu pretinieku plāni ebreju jautājumā

Neapšaubāmi nacisti izvērsa ebreju diskriminācijas politiku nolūkā izspiest tos no likumdošanas, politikas, ekonomikas un izglītības sfēras, radot apstākļus, lai viņi būtu spiesti pamest Eiropu. Ebreju jautājumu nodaļas vadītājs nacistiskajā drošības dienestā (SD) Ādolfs Eihmans starptautiskajās konferencēs Lisabonā, 1940.gadā, un 1941.gadā Berlīnē nāca klajā ar Eiropas ebreju masveida emigrācijas priekšlikumiem, kas Rietumu valstīs neguva atbalstu. Vācu valdība nelika šķēršļus ebreju emigrācijai līdz kara sākumam ar PSRS, kad jebkāda plašāka izceļošana kļuva neiespējama. Arestētais Eihmana palīgs Dīters Vīsliceni 1946.gadā liecināja, ka no 1938.gada marta līdz 1939.gada janvārim vācieši ar aktīvu SS reihsfīrera Heinriha Himlera atbalstu pārliecinājuši pamest Austriju vairāk kā 100 tūkstošu ebreju. Okupētajā Prāgā bija nodibināts speciāls Ebreju emigrācijas institūts, kas pēc 1939.gada marta panācis 260 tūkstošu ebreju emigrāciju. Emigrācija turpinājās arī kara apstākļos, tomēr briti tai aktīvi pretojās. 1940.gada 25.novembrī britu karakugi pie Palestīnas krastiem Haifas tuvumā nogremdēja franču laineri „Patria” ar 2875 ebreju imigrantiem, kas visi gāja bojā. 1942.gada martā britu varas iestādes aizliedza Palestīnā izkāpt vācu tvaikoņa „S.S. Struma” 769 pasažieriem-Eiropas ebrejiem. Drīz kugis nogrima, izglābās tikai viens cilvēks… Galvenie atbildīgie par holokaustu- pats fīrers Ādolfs Hitlers un Himlers- līdz Nirnbergas procesam nenodzīvoja. Himlers mira mīklainos apstākļos, jau esot sabiedroto gūstā- atbilstoši oficiālajai versijai, noindējies ar ciānkāliju. Visticamāk viņš procesā pamatoti noliegtu gan ebreju vispārējās iznīcināšanas plānus, gan iznīcināšanas nometņu pastāvēšanu. Himlera atbalstītos ebreju emigrācijas plānus mainīja kara apstākļi. Situāciju viņš izklāstīja 1942.gada 11.oktobrī sarunā ar Itālijas vadoni Benito Musolīni. Himlers teica, ka vācu politika pret ebrejiem kara laikā mainījusies tikai drošības apsvērumu dēļ. Jau pašā kara sākumā cionistu līderis Haims Veicmans Londonā pieteicis karu Vācijai visas pasaules ebreju vārdā, kas arī īstenojas dzīvē: tūkstošiem ebreju okupētajās teritorijās risina partizānu cīņu vai piekopj sabotāžu un spiegošanu. Tieši tādēļ Himlers sācis īstenot okupēto teritoriju ebreju deportāciju uz geto un koncentrācijas nometnēm. Reihsfīrers atzina, ka, diemžēl, ebreju sievietes un bērni bieži sadarbojušies ar partizāniem un PSRS daudzus ebrejus par partizānu darbību vācu karavīri bez ceremonijām nošāvuši. Himlers arī minēja, ka padomju ebrejus izmantoja militārajos būvdarbos, kur allaž valda augsta mirstība. Himlera plāni saskan ar slavenajā nacistu līderu Vanzejas konferencē 1942,gada 20.janvārī nolemto- deportēt ebrejus uz nometnēm Austrumos, un nav pamata uzskatīt, ka šis „ebreju jautājuma galīgais risinājums” ir šifrēts ebreju iznīcināšanas nāves nometnēs apzīmējums.
Par to, ka vācu nežēlīgākai attieksmei pret padomju ebrejiem bija zināms pamats, liecina Kanādas ebreju žurnālista Reimonda Artura Deivisa darbs „Odiseja caur elli” (izdots Ņujorkā 1946.g.). Deiviss kara lielāko daļu pavadījis PSRS un kontaktējies ar daudziem Sarkanās armijas virsniekiem. Viņš slavina padomju ebreju varoņdarbus gan padomju armijā, gan partizānu rindās. Žurnālists uzzinājis, ka Padomju Savienība ar evakuācijas un citu līdzekļu palīdzību izglābusi vismaz 3,5 miljonus Eiropas ebreju. Turklāt 250 tūkstoši Polijas ebreju pārcēlušies uz PSRS, un viņus var sastapt jebkurā padomju apgabalā. Ne mazāk kā 35 tūkstoši Eiropas ebreju karojuši pret vāciešiem Broza Tito vadītajā dienvidslāvu partizānu armijā. Deiviss ticies ar daudziem padomju virsniekiem, kuri piedalījušies vācu karagūstekņu iznīcināšanā un lepojušies ar to. Bieži vien holokausta aizstāvji vaino nacistiskās Vācijas pretiniekus, ka tie neko nav darījuši, lai aizkavētu ebreju iznīcināšanu nāves nometnēs: bija taču iespējams sabombardēt gāzes kameras vai vismaz dzelzceļus, lai upurus nevarētu nogādāt uz nāves vietām. 1979.gadā, kad ASV atslepenoti sabiedroto izlūklidotāju veiktie fotouzņēmumi, kļuva skaidrs, ka sabiedrotie to nedarīja, jo zināja, ka masu iznīcināšana Polijas nometnēs nenotiek. 1943.gada decembrī-1944.gada janvārī angļu, amerikāņu un Dienvidāfrikas izlūki veica 32 lidojumus virs „nāves nometnēm”. Daudzajos, no putna lidojuma veiktajos uzņēmumos nav redzams ne cilvēku rindas pie „gāzes kamerām”, ne masu kapi, līķu dedzināšana vai kurināmā grēdas, kas bija nepieciešamas miljoniem līķu likvidēšanai.

Bīstamā pētniecība

Ir maldīgi uzskatīt, ka revizionisti ar saviem atklājumiem izraisa sensācijas un vairo savu popularitāti. Holokausta apjomu apšaubīšana vairākiem desmitiem pētnieku maksājusi gan karjeru, gan sabiedrisko prestižu, gan brīvību, veselību un pat dzīvību. Kopš 20.gadsimta 70-to gadu vidus revizionistus vajā kā neonacistus, nacionālā naida kurinātājus un mirušo piemiņas apgānītājus. Minēšu tikai spilgtākos piemērus.
Tīss Kristofersens, bijušais Osvencimas kaučuka fabrikas strādnieks, Vācijas Federatīvajā republikā 1972.gadā izdeva atmiņu grāmatu „Meli par Osvencimu”, kurā noliedza masu slepkavības Osvencimā un Birkenavā. Pēc cionistu izteiktajiem draudiem viņš bija spiests bēgt uz Dāniju, kur vajāšanas turpinājās. Viņa māju nodedzināja neatklāti ļaundari. Vācu vēsturnieks Manfrēds Rēders tiesāts par to, ka uzrakstīja priekšvārdu Kristofersena grāmatai. Vēsturnieks Fransuā Diprā Trancijā izplatīja Ričarda Hārvuda grāmatu „Vai patiešām gāja bojā seši miljoni?”, un 1978.gadā viņš gāja bojā, sprāgstot automašīnā ievietotai bumbai. Profesors Robērs Forisons zaudēja katedras vadītāja vietu Lionas universitātē par „gāzes kameru” pastāvēšanas apšaubīšanu. 1989.gadā Višī parkā viņu piekāva cionistiskie huligāni no grupas „Ebreju piemiņas dēli”, salaužot žokli un vairākas ribas. Pasniedzējs-revizionists Mišels Kenjē no studentiem-cionistiem saņēma sērskābes ampulu sejā. Bet jau pieminēto amerikāņu inženieri Leihteru krimināli nevajāja, jo ASV likumus nevar piemērot vēsturisku notikumu apšaubītāju sodīšanai, toties Antirasistiskās līgas noorganizētajā viņa uzņēmuma boikotā, Leihters zaudēja 300 tūkstošus dolāru. Viņa domubiedrs Rūdolfs Vācijā par objektīvi veikto „gāzes kameru” ekspertīzi saņēma18 mēnešus ilgu ieslodzījumu. Terors pret „Vēstures pārskatīšanas institūtu” Torensas pilsētā Kalifornijā, ASV, izpaudās kā institūta telpās 1984.gada jūlijā iemestas degbumbas. Vainīgos nenoskaidroja. Starp citu, šis institūts izsludinājis 50 000 dolāru lielu prēmiju jebkuram, kurš pierādīs kaut vai vienu slepkavību gāzes kamerā jebkurā no nacistu koncentrācijas nometnēm. Neviens drosminieks no holokausta pielūdzēju pulka pagaidām vēl nav pieteicies.
Angļu vēsturnieks Deivids Irvings, 30 sējumu par 2.Pasaules karu autors, pētījis Vācijas, Austrijas, Francijas, Itālijas un PSRS arhīvus, kur nav atradis nekādas liecības par ebreju masveida iznīcināšanu. Viņu vajāja cionistiskie šovinisti un Francijas, Vācijas, Kanādas tiesas. Visbeidzot, gluži kā viduslaiku ķeceri viņu piespieda atteikties no saviem uzskatiem. Populārākais Eiropas revizionists ir Šveices filologs Jirgens Grāfs, kura grāmatas ir revizionistu pētījumu un sasniegumu pārskati, kas uzrakstīti saprotamā, aizraujošā valodā. 1993.gadā pēc grāmatas „Holokausts zem lupas” izdošanas, Grāfu atlaida no skolotāja darba, aizdedzināja viņa māju. 1998.gadā Bādenes apriņķa tiesa Grāfam par antiebrejisku grāmatu publicēšanu piesprieda 15 mēnešus cietuma un 8000 franku (5500 ASV dolāru) lielu naudassodu, turklāt gan viņam, gan izdevējam Fersteram bija jāatdod valstij 55. tūkstošus franku, kas iegūti par pārdotajām grāmatām. Vīlies Šveices pseidodemokrātijā, Grāfs emigrēja uz „Eiropas totalitārāko valsti”- Baltkrieviju, kur varēja netraucēti turpināt darbu.
1990-1994. gadā Francijā, Austrijā un Šveicē pieņemti likumi, saskaņā ar kuriem par holokausta noliegšanu var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku ni 1 līdz 10 gadiem. Citās Eiropas valstīs pret revizionistiem vērš elastīgos likumu pantus par „mirušo piemiņas zaimošanu” vai „genocīda un noziegumu pret cilvēci noliegšanu”. Kā redzams, vēsturnieka vai īstenības meklētāja nodarbe, ja vien viņš akli neseko „sabiedriskajai domai”, „demokrātiskajā” Eiropā var būt tikpat bīstama kā žurnālista nodarbe mūžīgās karadarbības pārņemtajās Austrumu zemēs.

Kam vajadzīgi holokausta pārspīlējumi ?

Uz šo jautājumu izsmeļošu atbildi sniedz nevis fanātisks antisemīts, pat ne revizionists, bet ebrejs, genocīdā cietušo pēctecis, Ņujorkas universitātes profesors Normans Finkelšteins savā brošūrā „Holokausts kā izdevīgs darījums”: „Ka iespējams būt bagātam un ietekmīgam- un izvairīties no skaudības un naida? Kā aptīrīt savu tuvāko, lai viņš turklāt justu tev līdzi? Kā valdīt- un izraisīt žēlumu un līdzjūtību? Šie uzdevumi ir vēl sarežģītāki nekā apļa kvadrāta aprēķināšana. Apļa kvadrātu atrisināja Amerikas ebreji. Šīs bagātās, ietekmīgās un varenās kopienas augšslānis izspiež naudu no šveiciešiem, vāciešiem un amerikāņiem, valda Ameriku un pasauli, veicina noziegumus pret cilvēcību Izraēlā, nosaka dolāra kursu, un tajā pat laikā uztur savu nelaimīgo un vajāto imidžu ar vienkārša, bet efektīva līdzekļa- holokausta propagandas- palīdzību”.

Finkelšteina gimenes lielākā daļa gāja bojā Polijā, tomēr tēvam un mātei izdevās iziet Varšavas geto un piespiedu darba nometņu moku ceļu. Pēc kara viņi sasniedza ASV krastus, bet viņiem kā vienkāršiem holokausta upuriem atbirst tikai niecīgas drupačas no bagātīgā kompensāciju galda, pie kura mielojas ebreju elite. No miljardiem dolāru, ko maksā Vācija, vienīgi tik augsta ranga holokausta upuri kā ASV ministrs Laurenss Īgelbergers iegūst 300 tūkstošus gadā. Vīzentāla centra direktors saņem pusmiljonu gadā, bet Finkelšteina vecāki par savām ciešanām saņēmuši 3000 dolārus lielu vienreizējo pabalstu. Tikai 15% vācu kompensāciju nonāk pie nacistu represijasa pārdzīvojušajiem, pārējais iestrēgst ebreju organizāciju kabatās. Izspiešana Vācijā un Šveicē- raksta Finkelšteins- ir tikai holokausta industrijas prologs Austrumeiropas valstu aplaupīšanai. Par pirmo upuri kritusi Polija, kurai ebreju organizācijas pieprasa visus īpašumus daudzu miljardu dolāru vērtībā, kuri kādreiz piederējuši ebrejiem.
Jāpiebilst, līdzīgus, pagaidām neveiksmīgus mēģinājumus attiecībā uz kādreizējo ebreju draudžu īpašumiem, ebreju organizācijas veikušas arī Latvijā. Laikam šo procesu visefektīvāk spētu veicināt latviešu tautas vainas oficiāla atzīšana vācu īpašo uzdevumu vienību veiktajās ebreju slepkavībās Latvijas teritorijā.
Bez kompensācijām traģēdiju piedzīvojušajai tautai nevarētu rasties un pastāvēt Izraēlas valsts. N. Goldmans grāmatā „Ebreju paradokss” atklāti atzīst „Bez vācu kompensācijām, kas izmaksātas Izraēlas valsts pastāvēšanas pirmajos desmit gados, valsts nespētu izveidot pat pusi no esošās infrastruktūras: viss dzelzceļu ritošais sastāvs, kugi un elektrostacijas, kā arī rūpnīcu aprīkojuma lielākā daļa nāk no vāciešiem”. Grāfs, grāmatā „Holokausts zem lupas” atzīmē, ka saskaņā ar oficiālo statistiku, līdz 1992.gadam Vācija Izraēlai un ebreju organizācijām samaksājusi 85.4 miljonus marku. Reālās izmaksas ir krietni augstākas, jo jāpieskaita arī vācu preču bezmaksas piegāde. Ar kompensācijām vismaz daļēji finansēti Izraēlas konflikti ar arābiem, kas, protams, nobāl plaši propagandēto holokausta šausmu priekšā. Izraēlas publicists Ari Šavits pēc 100 palestīniešu bēgļu nogalināšanas, ko veica Izraēlas karavīri Kānas ciemā Libānā, 1996.gadā, ar rūgtu, bet patiesu ironiju avīzē „Haaretz” rakstīja: „Mēs varam nogalināt nesodīti, jo mūsu pusē ir holokausta muzejs”…

Agris Dzenis, “Kabinets”, Nr.56


You may also like...

11 Responses

  1. andris saka:

    Tas bezsaubam janem konteksta ar kristietibas ieviesanu,parazitisko
    speku uzbrukumu(JAUNA PASAULES KARTIBA),baltas rases,ka tadas,
    pilniga iznicinasana,jo pirmsakuma valstis nebija,bija iecelojosas
    baltas rases apdzivota teritorija.Naida baltas rases starpa nebija.
    Iznicinat var visu,to mes redzam sodien.Tapec javelk lidzi,jau
    mineta gramata-
    http://www.youtube.com/watch?v=s5ozfHcHqJ0
    http://www.1-sovetnik.com/textes.html-Atradisiet Teheranas 2006 gada
    konferenci par holokostu un cionismu.Gramatu daudz,vai ne,un labi ka ta.
    PALDIES.P.S.-Svetlanas Levasovas gramatas ari labas.

  2. Os saka:

    Visparzinams fakts,gazes kameras ir mits. Židu meligums ar viltibu ir neparspejams. Tā kā cietusi žīdi,neviens neesot cietis, tas esot brinums,viens žids esot izdzivojis gazes kamerā,jo slepies zem galda-tas bij BRĪNUMS,turklat cits žīds slepies skursteni,tadejadi palicis dzivajos-KREMATORIJA-TAS IR BRINUMS. Meli,nekaunigi,ar viltu pilni meli,aplaupit Vacu tautu. Žīds=VELNA BERNS. Ka ikviena kara,tika izveidotas darba nometnes,kur sos atkritumus pasaules ari tureja,lika stradat un pec vajadzibas iepera,ka jau slinkus-CILVEKU appisejus(kidalas) un ka jau kara laika,mira no slimibam. Turklat žīdi krievijas koncentracijas naves nometnes+LATVIJA,ir noslepkavojusi salidzinosi daudz vairak Cilveku(goju). Židi ir pilns Islama ticiba un Valstis,kas tapat ka kristietiba ir žīdu izdomata APSESTIBA=SATANA,islams iŗ daudz sleptaks judaisms,neka kristietiba kas noriet jau. Žīds pienems jebkuru ticibu,ies un lugsies,kopa ar to tautu,Cilveku=kuru grib apcakaret,jo ir Velna berns,no Velniskigas tautas nak,kas ir kosmosa Tumso speku aŗmija=absolutais LUCIFERS.

  3. Kapteinis saka:

    SARKANIEM FAŠISTIEM BIJA MILZUM DAUDZ APSAUSANAS VIETAS UN GULAGA NOMETNES. SLEPKAVOSANAS POLIGONOS- BUTOVO UN KOMUNARKĀ, KUR TIKA NOSLEPKAVOTI TŪKSTOŠIEM LATVIEŠU ARĪ SIEVIETES UN BĒRNI, PIRMOREIZ PASAULES VĒSTURĒ TIKA IZMANTOTS SĀTANISTU IZGUDROJUMS- “EFEKTĪVAI CILVĒKU IZNĪCINĀŠANAI”, SADZENOT TOS FURGONĀ, KURĀ TIKA IELAISTA – PA IZPLŪDES CAURULI- GĀZE. ŠIS IZGUDROJUMS PIEDER ŽĪDU TAUTAI. KAD SARKANO FAŠISTU BENDĒM RADĀS GRŪTĪBAS AR UZVIJU IZPILDĪT ‘”KOMUNISMA CELTNIECĪBAS PLĀNU” SLEPKAVOJOT CILVĒKUS UN EKONOMĒJOT METĀLU PRIEKŠ PATRONAM, KURS BIJA VAJADZĪGS INDUSTRIJAS ATTĪSTĪBAI, TAD NKVD MASKAVAS APGABALA PĀRVALDES ADMINISTRATĪVI SAIMNIECISKĀS DAĻAS PRIEKŠNIEKAM, ŽĪDU TAUTĪBAS ČEKISTAM-BENDEI, ISAJAM BERGAM RADĀS IDEJA , RADĪT DUŠEGUBKAS(SLEPKAVNIECES) MĀŠĪNAS TIKA MASKĒTAS AR NOSAUKUNU “HLEB”(maize) TAJĀS SADZINA REIZĒM LIDZ 50 CILVēkIEM, DURVIS AIZCIRTA UN, KAMĒR BRAUCA NO CIETUMA UZ POLIGONU, UPURI TIKA NOSMACĒTI. TĀ NU PĒC IZKRAUŠANAS< BIJA TIKAI TĀ DARBA KA LĪĶUS IEMEST BEDRĒS. DUSEGUBKAS IZGUDROTĀJS(ŽĪDU TAUTAS UPURIS) PATS DRĪZ TIKA IZNĪCINATS, DROŠI VIEN ARĪ SAVA IZGUDROJUMA DĒĻ, NEPILNA GADA LAIKA TIKA IZNĪCINATI AP 30 000 CILVĒKI.TAJĀ LAIKA "VĀCU FASISTI" bija" KRIEVU FAŠISTU LABĀKIE DRAUGI UN LABI SKOLNIEKI. GRŪTI ŠODIEN PATEIKT,KURŠ "FRIČIEM" PIESPĒLĒJA PATENTU, VAI STAĻINS, JEB KĀDS NO KRIEVŽĪDU CEKISTIEM.DUŠEGUBKAS MANTINIECE, AUTORTIESĪBU IZMANTOTAJA KĻUVA VĀCU GASVAGEN: RSHA( VĀCIJAS VALSTS DROSĪBASGALVENĀS PĀRVALDES) REFERAT II D 3 VADĪTājS VALTERS RAUFS LIKA FIRMAS "SAURER" SMAGĀS AUTOMAŠĪNAS, KURĀS PĀRVADĀJA MĒBELES PĀRVEIDOT PAR < ŽĪDA ISAJA BERGA < RADĪTĀM DUŠEGUBKĀM. GASVAGEN TIKA MASVEIDĀ IZMANTOTAS TĀDIEM PAŠIEM MĒRĶIEM KĀ TĀS IZMANTOJA "SARKANIE FASISTI", KAD TURPMĀK UZŅĒMĪGIE VĀCU FAŠISTI IERĪKOJA PIRMO NĀVES NOMETNI HELMO< UN UZŅEMĪGIE VĀCIEŠI VĒLĀK IEVIESA "RŪPNIECISKU" METODI- GĀZES KAMERAS, KURĀS IEVADĪJA ZIKLON B GĀZI, IZMANTOJOT TALANTĪGĀ ŽĪDA BERGA METODI UN PAR AUTORTIESĪBU IZMANTOSANU VĀCIJA ŽĪDIEM MAKSĀ VĒL ŠODIEN. VAI NAV IZDEVĪGA ŠEFTE? ORDNUNG!!!!!!

  4. ebrejs saka:

    Vai tad holokaustu neuzrīkoja paši žīdi ?

  5. Eduards Lunis saka:

    VAI NEKLĀTOS VAIRĀK RUNĀT PAR HOLOKAUSTU PRET LATVIJU UN TĀS CILVĒKIEM!
    PA ŠIEM ,,NEATKARĪGĀS ,,LATVIJAS GADIEM NODARĪTS VAIRĀK ĻAUNUMA KĀ DIVOS PASAULES KAROS! UN LIELĀKIE ,,VAROŅI ,,IR ŽĪDI! TIKAI ŽĪDI IR PUBLISKI PAZIŅOJUŠI-ESAM PATEICĪGI LATVIJAS VALDĪAI PAR PAR DZI’VI LATVIJĀ!NEVIENA CITA ,LATVIJĀ DZĪVOJOŠA ,TAUTA NAV TĀ PUBLISKI IZTEIKUSI PATEICĪBU VARAI! UN IR JAU PAR KO-ZĪDI BANKĀS IR IADZINUŠI CILVĒKUS PARĀDU VERDZI’BĀ,ŽĪDI VALDI’BĀ PIEĻAUJ, FAKTISKI PIESEDZ SAVĒJOS IZLAUPI’TĀJUS! KĀ TEIKTS PĒTI’JUMĀ PAR ŠIEM ,,NEATKARĪBAS ,,GADIEM—ESAM DZI’VOJUŠI PĒC ŽĪDU SVĒTAJĀS GRĀMATĀS RAKSTI’TĀ!?UN ARĪ TAS, KA VARTURI NEKAUNĪGI, MELĪGI MĒĢINA VISAS NOZIEDZĪBAS NOSAUKT PAR ,,VEIKSMES STĀSTU,, -KATRAM IR SKAIDRS, KA TIK CINISKI VAR MELOT-TIKAI CILVĒKS, KURŠ DZĪVO PĒC TALMŪDA!

  6. Cerētājs uz brīvu Latviju saka:

    Linard,ko domā par K. Dimitera ideju izveidot Latvijas Tautas Varas Fronti?

    Admins
    Dimiters to grib veidot ar VISIEM.
    Tautas fronti ir jāveido tikai un vienīgi ar latviešiem !
    Latvijai ir jābūt latviešu valstij.
    Punkts !
    Kolonistiem un okupantiem Latvija ir jāatstāj un komunisti(cionistu uzticamie kalpi) jāsoda par genocīda veikšanu pret latviešu tautu.
    Tāds nav Dimitera mērķis un tāpēc tas nav LRTT pieņemams.

  7. andris saka:

    Vai tadu demokratiju mes gribam,vairas v.f. merce ? Es negribu.

    http://www.youtube.com/watch?v=LRBRTQQ_GAA&list=UUI7VqzJgWD48V1bB5G-Af8Q&index=16

    PALDIES.

  8. varas taisītājs saka:

    Latvijas vara ir taisīta ar rokām no bērnu dārza un skolām-kriminālistēm.
    Nevar uzvarēt valsti – jāpārvalda viņa.Baltu zemes nācijas(ir izskaitļots cik…)aizstāvēšanai-tie ir konkrēti cilvēki(ne pūlis bars),viņiem nav dzīvnieka instinkta-pašsaglabāšana,viņu instinkts ir nācijas saglabāšana.

  9. black_joker saka:

    Interesanti, kuram ir izdevīgi tagad noliegt holokaustu un mazgāt baltus vācu nacistus- drīz jau sāks iestāstīt, ka labie vācu zaldāti nezinādami, kā palīdzēt Baltkrievijas purvos iemukušajiem simtiem tūkstošu partizānu, aiz žēlsirdības par viņu mokām nošāva katru, ko ieraudzīja……Abas WWII ass valstis bija pilnīgi aptrakušas cilvēku iznīcināšanā un diskutēt par to, vai to darīja nositot ar nūju vai izsmalcināti nosmacējot- ir vienkārši līdz stulbumam truli. Ir fakts, ka gāja bojā nejēgā daudz cilvēku- pārsvarā civilie- miljonu miljoni, tāpat miljonu miljoni zaudēja mājas un mantu. Vistrakāk jau žīdus vajāja viņu mītnes zemju pilsoņi, kas dažādu apstākļu vadīti iesaistījās vācu dienestā un kā traki suņi plosīja katru, kas nāca viņu nagos.
    Bez tam palaists garām ļoti nozīmīgs fakts- kopš nacisma uzplaukuma būt ebrejam Austrumeiropā bieži nozīmēja lielas nepatikšanas, līdz ar to ļoti daudzi dokumentos ierakstīja- polis, ukrainis, čehs vai kādu citu tautību- tik ne žīds. Bet tas nemainīja viņu ticību un pārliecību. Tā protams sanāca, ka laba daļa gāja bojā zem citas tautības ieraksta.
    Kā žīdus sāka vajāt Senajā Romā, tā turpina to darīt- nu nepatīk mums, ka kāda tauta ir stipri pārāka gudrībā, izglītībā, tautas nacionālajā apziņā un māk saimniekot un izdzīvot dajebkādos apstākļos.

  10. andris saka:

    Melnajam-
    Tada sajuta,ka rokas meduza.Izjuk no pieskarsanas,bet indi atstaj.

  11. Rīgas laiks saka:

    Artis Svece
    Antisemīti un ņufīši
    Sīmona Vīzentāla centrs izraisījis lielus strīdus, pasaules 10 galveno antisemītu topā ieskaitot prominento vācu publicistu un Spiegel Online autoru. Spiegel Online, 2013. gada 7. janvārī
    Par sākuma punktu šim komentāram kalpo diskusija, ko Vācijā izraisīja Simona Vīzentāla centra publicētais saraksts 2012 Top Ten Anti-Semitic/Anti-Israel Slurs (http://ej.uz/spiegel_augstein), kurā minēts žurnāla
    Der Spiegel žurnālists un dibinātāja audžudēls Jākobs Augšteins. Der Spiegel, saprotams, ir sašutums par notikušo, redakcija prasa no Vīzentāla centra paskaidrojumu, kāpēc Augšteins ir iekļauts “pasaules antisemītu topā”. Tomēr ir vērts pievērst uzmanību, ka šis patiesībā nav antisemītu saraksts, kā apgalvo žurnāls. Tajā ir uzskaitīti “slurs”. Šo angļu vārdu varētu aptuveni tulkot kā “nicīga, aizskaroša izrunāšanās”. Proti, Vīzentāla centra cilvēki ir sarindojuši, viņuprāt, iepriekšējā gada aizvainojošākos izteikumus par ebrejiem un Izraēlu. Problēma vienīgi tāda, ka sarakstā uzskaitītajos citātos var saskatīt gan antisemītismu, gan pret Izraēlu vērstus izteikumus, gan Izraēlas politikas kritiku, un Augšteina teiktais drīzāk atbilst pēdējai kategorijai. Jau saraksta nosaukums pielīdzina izteikumus par ebrejiem izteikumiem par Izraēlu, bet ne vienmēr šāda vienādošana ir pamatota. Vismaz principā ir jāatzīst, ka ne vienmēr kādas valsts politikas kritika nozīme aizspriedumainu attieksmi pret šīs valsts nāciju. Nav brīnums, ka Vīzentāla centra tops Vācijā izraisījis diskusijas arī par to, kas ir antisemītisma kritēriji.

    Nevaru izvērtēt Augšteina apgalvojumu raksturu, jo pārāk maz zinu par šī cilvēka rakstīto. Manu uzmanību vairāk piesaistīja nedaudz cits diskusijas aspekts. Der Spiegel izsaka izbrīnu par Vīzentāla centra reakciju, jo “virkne žurnālistu, ieskaitot vairākus Izraēlā, ir publicējuši līdzīgus apgalvojumus”. Tas lika atcerēties problēmu, kuru pirmo reizi ievēroju pirms daudziem gadiem citā diskusijā un citā kontekstā. Toreiz saruna bija par feminismu, un kāds – varbūt es, varbūt cits – kaut ko apšaubīja vai kritizēja, precīzi vairs neatminos. Katrā ziņā – sekoja komentāri par to, ka vīriešiem ir aizspriedumi par feminismu un viņi uz šādām tēmām reaģē emocionāli. Šie komentāri mani izbrīnīja, jo, manuprāt, iebildums bija par lietu un tāda pati kritiska piebilde kādā filosofijas seminārā tiktu uztverta par pašsaprotamu diskusijas sastāvdaļu.

    Protams, vienkāršākais variants, kā uz situāciju reaģēt, būtu norādīt, ka komentētāji pieļāvuši klasisku kļūdu, kuru dēvē par ad hominem jeb atsaukšanos uz personību. Proti, viņi nevis atbild uz iebildumu, bet pārslēdzas uz cilvēka, kas iebildumu izteicis, kritizēšanu. Tā ir kļūda, jo apgalvojumu patiesums vai aplamums nav atkarīgs no tā, kurš tos izsaka. Arī netikumīgs, vieglprātīgs, melīgs cilvēks var pateikt ko patiesu, bet labs, tikumīgs un sirdsšķīsts cilvēks var kļūdīties.

    Ir vērts pamanīt arī to, ka argumentācija bīstami pietuvojas vēl vienai klasiskai kļūdai – apļveida argumentācijai. Šajā gadījumā no kritiskā apgalvojuma tiek izsecināts motīvs, kāpēc cilvēks to saka (ir aizspriedumains, seksists), un no motīva savukārt tiek izsecināts, ka apgalvojums ir aplams vai nesvarīgs. Proti, apgalvojums teju vai pats pierāda savu kļūdainumu.

    Tomēr ar norādījumu uz problēmām argumentācijā šajā gadījumā ir par maz, te notiek kaut kas vairāk. Būtībā runa ir par lamatām. Šajā diskusijā vīrietim tiek dota tikai viena iespēja – piekrist, jo jebkādi iebildumi vai šaubas var tikt atzītas par dzimumaizspriedumu un seksisma izpausmi, un tas savukārt diskreditē vīrieša teikto ja ne mūžības priekšā, tad sarunas dalībnieku acīs.

    Sarunas dalībnieku klātbūtne šeit ir būtiska, jo lamatas nav loģiskas, bet gan sociālas. Pirmkārt, tās sastopamas samērā bieži, bet specifiskās situācijās. Tās nav tikai diskusijas par seksismu, antisemītismu, rasismu vai sudzismu. Vai cilvēks, kurš neatbalsta Izraēlas ārpolitiku, ir antisemīts? Vai, kritizējot melnādainu prezidentu, es apliecinu sevi par rasistu? Būtībā analoģisku domu gaitu var atrast visur, kur ir kāda cilvēku grupa, kas ir vienisprātis, ka noteikts pasaules skatījums nav pieļaujams, jo ir atzīstams par amorālu vai politnekorektu. Lamatas ir efektīvas un var apklusināt kritiķi tāpēc, ka kritizētājs būtībā atzīst seksismu vai antisemītismu par kaut ko sliktu vai vismaz nepieļaujamu.

    Otrkārt, par šo lamatu sociālo raksturu liecina tas, ka tās attiecas tikai uz noteiktām cilvēku grupām, kas nav gluži raksturīgi loģiskām kļūdām. Viena lieta, ka dažādās ļaužu grupās šīs lamatas ir atšķirīgas – vienu grupu neuztrauc, vai kāds ir rasists, bet ļoti uztrauc, vai kāds nav gejs, vienā grupā apzīmējums “liberālis” ir kompliments, citā – apvainojums. Aizdomas par antisemītismu var kādu disciplinēt tikai tādā gadījumā, ja sabiedrībā, kurā šis cilvēks dzīvo, antisemītisms tiek atzīts par kaut ko nepieļaujamu. Turklāt aprakstītais paņēmiens iedarbojas pirmām kārtām uz noteiktu cilvēku loku – sievietes var brīvi kritizēt feminismu, bet vīriešiem jārēķinās, ka viņus var pārprast, tumšādainie drīkst sevi raksturot ironiski vai pat nievājoši, bet cilvēki ar citu ādas krāsu, atkārtojot tās pašas frāzes, riskē viņus aizvainot.

    Savā laikā man gadījās pāris gadu nodzīvot Ņūfaundlendā. Tā ir sala, kas atrodas Kanādas austrumos un par šīs valsts sastāvdaļu kļuvusi tikai pēc Otrā pasaules kara. Attiecības starp pārējo Kanādu un Ņūfaundlendu ir nedaudz īpatnējas. Vēl šobaltdien šajā provincē vietām redzami britu karogi, un, kad es tur biju, nozīmīgākā politiskā aktualitāte bija Kvebekas referendums par palikšanu Kanādas sastāvā, un ņūfaundlendieši pilnīgi nopietni sprieda, ka, ja franču kanādieši atdalīsies, tad Ņūfaundlendai nāksies pievienoties ASV. No otras puses, kanādieši ņūfaundlendiešus jeb ņufīšus (newfie) uzskata par provinciāļiem, tādiem kā nedaudz atpalikušiem – par malēniešiem. Kanādā ir visai populāras anekdotes par ņufīšiem (newfie jokes). Lūk, nejauši izvēlēts piemērs: “Ko darīt, ja ņufītis tev sviež ar granātu? Atbilde: izrauj gredzenu un svied atpakaļ.” Un tipiski – ņūfaundlendieši paši mīl stāstīt šīs anekdotes, bet viņiem nepatīk, ka tās stāsta citi.

    Droši vien iespējami dažādi skaidrojumi, kāpēc pastāv šādi dubultstandarti. Kā viens variants nāk prātā Jesajas Berlina rakstītais esejā “Divi brīvības jēdzieni”. Viņš mēģināja saprast, kāpēc postkoloniālo valstu pilsoņi bieži vien pēc svešzemju jūga nomešanas pakļaujas režīmiem, kuros individuālo brīvību ir mazāk nekā koloniālisma laikā. Viņa skaidrojums bija, ka brīvība cilvēkam nav vienīgā vērtība un ne mazāk svarīga ir cilvēka pašcieņa un statuss attiecībās ar līdzcilvēkiem. Lai gan vietējais tirāns var būt vēl despotiskāks par ārzemju kolonizatoru, viņa priekšā cilvēks nejūtas otršķirīgs, vismaz ne tādā ziņā kā kolonizatora priekšā, jo šis tirāns kaut kādā ziņā ir tāds pats kā es.

    Antisemītisms, seksisms un rasisms ir aizspriedumu kopums, kas darbos un vārdos var izpausties ļoti daudzos veidos, tāpēc nav tāda noslēgta pazīmju saraksta, pēc kura varētu skaidri noteikt, vai cilvēks ir vai nav, teiksim, antisemīts. Turklāt bieži vien cilvēks pats savus aizspriedumus neapzinās, tāpēc vienkārši pajautāt – vai tu gribēji pateikt kaut ko antisemītisku? – gluži nevar. Ir, protams, darbības un izteikumi, kurus grūti uztvert citādi kā vien antisemītiskus, bet pietiekami daudz ir arī tādu, kas var būt interpretējami dažādi. Piemēram, Izraēlas valsts kritika patiešām var būt antisemītiska (sak’, ko gan citu var sagaidīt no valsts, kurā vara ir ebrejiem…), bet tā var būt arī labvēlīga, kā aicinājums nepieļaut kļūdas, kas, pēc kritizētāja domām, Izraēlas tautai var būt bīstamas. Kad interpretācijas iespējas ir dažādas un mums trūkst zināšanu par konkrētā cilvēka uzskatiem, kā tāds pirmās palīdzības līdzeklis tiek izmantots kritērijs – ir ebrejs (sieviete, tumšādainais) vai nav, pēc kura tad arī tiek izdarīts būtībā minējums, vai teiktais bija antisemītisks (seksistisks, rasistisks).

    Šāda stratēģija ir saprotama, bet savā ziņā bīstama. Protams, te atkal daudz kas atkarīgs no mūsu pozīcijas. Vieniem šķitīs, ka svarīgākais ir nepieļaut, lai sabiedrība toleranti izturētos pret antisemītiskiem (seksistiskiem, rasistiskiem, nacionālistiskiem, komunistiskiem, ateistiskiem vai, gluži otrādi, reliģioziem) izteikumiem, tāpēc labāk apkarot antisemītismu ar uzviju, un bīstami ir ļaut kādam izsprukt sveikā. Tas nekas, ja viens otrs tiek apklusināts bez pamatojuma. Es, protams, domāju cita veida bīstamību. To, ka, izmantojot šādu stratēģiju, diskusija kļūst ļoti ierobežota vai pat neiespējama, jo tikai vienam viedoklim ir ļauts pastāvēt.

    Der Spiegel, lai aizstāvētu savu godu, vēlējās noorganizēt diskusiju starp Augšteinu un Vīzentāla centra pārstāvi. Vīzentāla centrs piekrita sarunai tikai ar nosacījumu, ka Augšteins vispirms atvainotos par saviem izteikumiem, proti, vēl pirms diskusijas atzītu, ka tie ir bijuši antisemītiski vai vismaz nepareizi. Catch-22: ja gribi aizstāvēt savu viedokli, tad vispirms atzīsti, ka tas ir kļūdains.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.