Liepājas mafija, kam tā kalpo ?

Sakarā ar to, ka Latvijā ekonomiskais stāvoklis tālāk pasliktinās un nacionālā politika, ko piekopj bijušie komunistiskie noziedznieki, nekaunīgi tiek vērsta uz krieviskuma pusi, der izlasīt Sarmītes Pujēnas interviju ar zviedru K. Bjoršmarku. Jautājums ir un paliek: kam kalpo Liepājas mafija un kuri ir pieskaitāmi pie Liepājas mafijas ? Protams, ka Liepājas mafija, tāpat kā visas Latvijas mafija, kalpo diviem kungiem- Rietumu cionistiem un Krievijas šovinistiskajiem jebrejiem, kuriem JUMTS ir ASV.

FOTO: Jautājums vairs nav par sesku. Jautājums ir sievietei, kura atrodas blakus seskam:”Cik melna ir Tava Dvēsele, ka vari atrasties blakus šim lop-zvēram ?”

Tāpēc jau ABI tik vienbalsīgi uzstājas pret latviešu tautu un Latviju, kaut gan savā starpā spēlē nesaticīgos. Liepājas mafijas sākumposma banda sastāvēja no komunistiem, Seska, Briķa, Vaiteika, Opincānes, Dīķa, Mikuļska u.c. mazāk pazīstamiem noziedzniekiem. Latviešu tautas īpašumu izlaupīšana un demolēšana notika milzu izmēros.Turpat vai simts dažādas rūpnīcas iznīcināja šie krievžīdu algotņi. Kas nebija ar viņiem, tos noslepkavoja. Karla pieminētais Sesks ir slepkava nr.1. Šī banda arī noslepkavoja savu melno darbu veicēju LIKUMĪGO ZAGLI Dubrovenko, jo tas kļuva par bīstamu liecinieku. Pēdējas darbs, kas bija jāveic šim ZAGLIM LIKUMĀ bija- noslepkavot Aivaru Prūsi, kurš atteicās piedalīties šajā noziegumā. Seska banda pēc Rīgas kungu pavēles likvidēja žurnālistu Guntaru Matīsu, kurš bija ieguvis materiālus par narkotiku un citu kontrabandas lietu tirgošanu. Liepājas laikrakstā Kurzemes Vārds un www.liepajniekiem.lv strādā cilvēki, kuri ir Guntara Matīsa bendes, jo tikai ar viņu ziņojumu palīdzību mafija uzzināja par Guntara mērķiem. Guntara slepkavības pasūtītāju vārdus zina slepkavu izmeklētājs. Par to nav ne mazāko šaubu, jo savādāk nebūtu likts slepkavām mainīt savas LIECĪBAS.

NOBEIGUMĀ: Paskaties,Sesk, pa savu darba vietas logu un tu ieraudzīsi laukumu. Un uz šī LAUKUMA tiks arī sperti tavi pēdējie soļi !

Tāds ir katra slepkavas gals… .

LRTT  03.07.12

http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/liepajnieki/karls-bjorsmarks-vel-par-agru-atgriezties/

“Dzīve ir viens liels piedzīvojums,” saka kādreizējais karostnieks, zviedrs Karls Bjoršmarks. Intervijā portālam irliepaja.lv Karls atklāj patieso iemeslu, kāpēc viņam nācās aiziet no Liepājas.

Kalle, cik sen neesi bijis Liepājā?
Biju pavisam nesen – aizvedu Zviedrijas Karaliskās arheoloģijas biedrības delegāciju, kas interesējas par vikingu gaitām Latvijā, un vienu vēstures pētnieku kompāniju, kurus fascinē padomju mantojums. Un, kamēr ir labi cilvēki, kas piedāvā telpas, reizi nedēļā pasniedzu zviedru valodu. Ja nebūtu šo studentu, tad laikam nebrauktu.
Negribas?
Gribētos! Bet pašlaik, kamēr valda esošā vara, man nav īsti ko tur darīt.

Vai Rīgā ir?
Ir. Rīgā griesti augstāki, nekā Liepājā…
Vai tas ir noslēpums, ar ko tu Rīgā nodarbojies?
Pārsvarā pasniedzu zviedru valodu.
Jauna profesija?
Nav gan. Kad 1991. gadā ierados Latvijā, es biju zviedru valodas skolotājs 2.vidusskolā, tepat, blakus Nacionālājam teātrim. Tas bija mans pirmais darbs. Esmu gājis pa apli, un šodien atgriezies tur, kur sāku.
Pirmā alga man bija 822 rubļi. Atceros, ka saņēmu baltu aploksni, uz kuras bija rakstīts “822”. Tas bija ļoti daudz, mēneša laikā nevarēju iztērēt – nebija, ko pirkt. Nākošo algu liku tajā pašā aploksnē klāt.

FOTO: Karls Bjoršmarks

Savulaik teici, ka neiesi prom no Liepājas.
Es arī neesmu aizgājis. Vienkārši esmu uzspiedis uz pauzes. Man ir sajūta, ka pašreiz Liepājā visiem ir pauzes režīms, pilsēta stāv uz vietas.
Atbrucot uz Liepāju, kādreiz esi uzmetis skatu arī savai bijušajai dzīves vietai Karostai, K@2?
Esmu. Kad braucu ar mikriņiem, tie met līkumu cauri Karostai.
Kā izskatās?
Viss ir ciet, logi aizklapēti. Sliktāk nav, bet labāk arī ne. Pauzes režīms… Karostas kultūras un informācijas centra K@2 ēku Katedrāles ielā dome nesen pārdeva izsolē par 73, 5 tūkstošiem latu. Kad savulaik caur tiesu izcīnīju to, lai pašvaldība šo ēku nodotu privatizācijai, man cena bija 156 tūkstoši latu. Tagad pārdeva par puscenu…
Sirds nesāp?
Protams, sāp. Bet kā saka mans tēvs: dzīvi nevar dzīvot atpakaļ gaitā. Tas vienkārši nav iespējams.
Tā ir. Bet varbūt tagad, atskatoties atpakaļ, tu labāk redzi, kurš bija tas mirklis, kad tev Liepājā sāka klāties slikti?
To zinu precīzi, kad viss sāka iet pa burbuli. No brīža, kad mēs Karostas mākslas galerijā sarīkojām Herbertam Cukuram*) veltīto izstādi un parādījām viņam veltīto dokumentālo filmu “Nevainīguma prezumcija”. Tas bija 2005. gada 17. maijs.
Esi drošs?
Kad pieskāros Cukura tēmai, saņēmu epasta vēstuli no Izraēlas, no arī Latvijā pazīstamā publicista Franka Gordona. Viņš rakstīja: “Labdien, Bjoršmarka kungs, mēs neesam pazīstami, bet es jums ļoti ieteiktu nedarīt to, ko jūs pašlaik darāt. Tas ir pārāk karsts kartupelis…”
Un bija arī?
Jā. Taču es nenožēloju, jo pateicoties šai izstādei esmu daudz plašāk, pasaules kontekstā, sapratis kas notiek Liepājā, Latvijā, un kā lietas tiek bīdītas. Agrāk ar to nebiju saskāries, biju dzīvojis kaut kādā rozā mākonī.
Tu iekustināju lavīnu, kas parāva tevi līdz?
Tieši tā.
Kas tieši notika? Līdz tam taču pret K@2 nebija iebildumu, jūs pat slavēja…
Grūti nodefinēt. Tas, ar ko saskāros, bija kaut kas netaustāms, neredzams. Tu atver durvis, tās atsitas un notiek ķēdes reakcija, līdz beigās tevi sit no aizmugures, bet tu jau vairs nesaproti – kāpēc, no kurienes? Bet konkrēti tas izpaudās tā, ka tika iedarbināts administratīvais aparāts, un pēkšņi uzradās pašvaldības policija: te zāle nav nopļauta, tur kaut kādi gruži, žogi cauri… Līdz tam Karosta nevienu neinteresēja. Mēs iztikām bez Rožu ielas (tur atrodas Liepājas dome – S.P.), viņi – bez mums. Kontaktējāmies pa tiešo ar ministriem, ar vēstniekiem, viņi brauca pie mums. Bet pēkšņi viss mainījās – nekas vairs nedrīkstēja notikt bez Rožu ielas ziņas.Pirmsākumos tā nebija. Bet pieci gadi bija pagājuši, kaut kas jau bija uzbūvēts, un tad viņi sāka. Vispirms zālīte un gruži, tad jau nopietnāk. Mums bija vasaras kafejnīca “Pie apaļā galda”. Nekā sevišķa, bet iecienīta. Visu laiku bijām tirgojuši alu, bet tad mainījās likumi, un vairs nebija atsevišķas licences alum un atsevišķas – stiprajiem dzērieniem, bet viena kopīga. Lai to dabūtu, vajadzēja īpašnieka atļauju, bet īpašnieks bija dome. Sākās visādas pārbaudes: VID, sanitārie dienesti. Licenci mēs nedabūjām. Bet tas vēl nebija nekas. 2007., 2008. gadā bija vēl trakāk: dedzināšana, apzagšana.
Dedzināšana?
Ja atceries, mums bija “Ponijpirts”, pirts uz riteņiem, un šis projekts ļoti labi aizgāja. Nolēmām turpināt, un taisīt pirti laivā. Tāpēc biju atvedis no Zviedrijas vecu darvotu koka laivu. Lielu, kā kuteris. Tā stāvēja aiz Sēņu mājas (viens no K@2 apsaimniekotajiem namiem Karostā– S.P.). Nostāvēja kādu mēnesi, divus. Pēkšņi vienu vakaru zvana sētniece: “Kalle, mums ir problēma! Pažarnieki ir klāt – tava laiva deg.” Neko daudz jau nevajadzēja, tikai vienu sērkociņu un gatavs. Diviem sīkajiem bija pasūtīts aizdedzināt.
Kā tu zini, ka bija pasūtīts?
Tāpēc, ka vienam no puikām, kas to darīja, tēvs bija ugunsdzēsējs!  Joprojām dzīvo turpat, Karostā, Katedrāles ielā. Karostā biju nodzīvojis desmit gadus un pazinu visus, tāpēc ātri vien noskaidroju, kuri bija dedzinātāji. Paņēmu ciet un aizvedu uz policiju. Abi atzinās, pat tika uzrakstīts protokols, taču lietu izbeidza, neskatoties uz to, ka laivas vērtība bija 6000 latu. Norakstīja uz to, ka abi ir nepilngadīgi, vecākiem nav ienākumu. Toreiz policijā bija viena forša izmeklētāja – Beganska, viņa visu laiku man palīdzēja. Taču lieta tika pārlikta uz cita galda…
Tad nāca tava un domes tiesāšanās epopeja, kurā tu uzvarēji, bet, acīmredzot, tas viss prasīja pārāk daudz laika un spēka…
…un tad nāca pašvaldības vēlēšanas, pēc kurām bija skaidrs, ka Sesks savā krēslā sēdēs vēl četrus gadus.
Tagad man tev jājautā – kā tas notika, ka tu vēlēšanās startēji kopā ar lielkrievu šovinistu Osipovu?
Man ir interesants CV – tajā es varu ierakstīt, ka esmu ultralabējais latviešu nacionālists, jo esmu taču taisījis filmu un izstādi par Cukuru, un arī – ka esmu ultrakreiss radikālis, kas gājis kopā ar krieviem. Plašs spektrs.
Ļoti…
Piekritu balotēties šajā sarakstā tāpēc, ka saraksta lokomotīve bija Elita Kosaka. Vienīgā no toreizējiem politiķiem kura bija gatava atklāti pateikt, ka ir pret vietējo varu. Pirms vēlēšanām apstaigāju visas partijas, un neviena nevarēja pateikt: mēs iesim pret Sesku.
Kādas tagad ir tavas attiecības ar Osipova partiju?
Ar partiju man nekad nav bijušās nekādas attiecības. Bet ar Elitu, ar Jevgeniju pa laikam sazvanāmies, saskrienamies. Tajā pašā laikā Rīgā esmu nodibinājis Herberta Cukura fondu.
Pastāsti par fondu. Ar kādu mērķi tas izveidots?
Herberta Cukura vecākā meita Antineja Doloresa Rizzotto Cukurs, iesniedza lūgumu Brāļu kapu komitejai atļaut apbedīt tēva pelnus Brāļu kapos. Atteikt viņai nedrīkst, jo Cukurs ir bijis Latvijas brīvības cīnītājs, tāpēc viņam ir tiesības tur atrasties, taču lēmums tika atlikts. Tad viņa man jautāja, vai nevar kaut ko darīt, un mēs, pieci cilvēki, es, Baiba Šāberte, Roberts Kļimovičs un vēl daži, izveidojām fondu. Pavisam mums ir četri mērķi: panākt Cukura pelnu apbedīšanu Brāļu kapos, izdot vēlreiz viņa grāmatu “Mans ceļojums uz Gambiju”, iesniegt sūdzību Hāgā, starptautiskajā krimināltiesā, par Mossad slepkavību un ceturtais – pabeigt filmu par Cukuru, jo sākotnēji tā bija iecerēta kā spēlfilma ar Mārtiņu Vilsonu galvenajā lomā.
Vai fondam jau izdevies kaut ko panākt?
Valsts Herberta mantiniekiem piešķīrusi zemi un māju Bukaišu pagastā. Gribam tur ierīkot memoriālo muzeju – tuvākajās dienās brauksim par to runāt.
Bet tu esi zviedrs, kāpēc tev rūp latviešu problēmas – Karosta, Cukurs?
Esmu mākslinieks, un mākslinieks vienmēr meklē problēmas, ko risināt. Man Karosta vienmēr bijusi kā lakmusa papīrs, kur varēja redzēt visu spektru – no maziem zaglēniem līdz ministriem. Un es uzskatu, ja tu nerisini Karostas problēmas, tad tu nerisini Latvijas problēmas. Tāpat, ja tu nerisini Cukura jautājumu, tad tu nerisini latviešu tautas likteņa jautājumu.

*) 20.gs.30.gados slavenais Latvijas lidotājs Herberts Cukurs otrā pasaules kara laikā bija Vācijas SD (drošības dienesta) pakļautajā nacistu rokaspuiša Viktora Arāja komandā. 1941.gada 30.novembrī Cukurs vadīja vienību, kas konvojēja Rīgas geto ebrejus uz slaktiņu Rumbulā. Tomēr Cukurs nav tiesāts, un, kā daudzi uzskata, viņa līdzdalība kara noziegumos nav pierādīta. 1965.gada 24. februārī Urugvajā Izraēlas slepenā dienesta Mossad aģenti Cukuru nežēlīgi noslepkavoja.

04.07.12