Brigita Smildziņa. Kā kristietis, tā nodevējs ! (reliģija- Sātana darba instruments)

Kad lasi šos ļaunos murgus, ko producē šī brigita, gribas kliegt, kur Tu Dievs esi, ka atļauj saviem “bērniem”(tā vismaz šī brigita domā, ka viņa ir Kristus bērniņš) sēt šo sātanisko ļaunuma sēklu- melus par Ukrainu.
Cik melnai ir jābūt Dvēselei, lai to visu darītu- aizstāvētu putina asiņaino režīmu. Nu nav šī smildziņa tik stulba lai to nesaprastu, tātad, tas darīts apzināti un tāpēc viņai vieta nav starp cilvēkiem, bet aiz restēm, jo veic provokatīvas darbības karalaika apstākļos, kas šķeļ tautu.
Nav jau viņa tikai vienīgā, tādu ir vesels lērums. Šai aitas galvai lūk: esot nojauta, ka bērnu grasījušies sūtīt uz fronti ! Vēl viņa piebilsta: es arī esmu māte un tāpēc par to nespēju klusēt ! Viņa arī nevarot saprast: cik ilgi vēl turpināšoties šis bezjēdzīgais karš ? Un galvenais, ka Azovam esot spīdzināšanas kameras !
Vai ievērojāt, ka katrs teikums ir kopija no krievijas propagandas mēdijiem. Viņa dzīvo krievijas informatīvajā telpā ! Kā tas var notikt ? Kur skatās viņas draudze ar tās “ganu” priekšgalā ?
Tā nav nejaušība, bet organizēta ati- valstiska darbība ! Šeit, ja Latvija būtu demokrātiska valsts, darbs būtu priekš Drošības Dienesta, bet Latvija nav tāda valsts un tāpēc nodevības viepļi var veikt savus tumšos darbus.
Dievs, atpestī latviešu tautu no šiem kristiešiem !

Kā “kristietis” tā jūda !
Brigita Smildziņa

pirms 3 dienām Otrdiena, 2026. gada 3. Novembris plkst. 00:053 d ·
Šo 14 gadus veco zēnu, kas vēl bērns, kā nojaušamas, arī TCK grasījās mobilizēt Ukrainas karam…. Zēns atbrīvots no Azovas spīdzināšanas kameras netālu no Kijevas. Esmu māte. Par šo nespēju klusēt. Cik ilgi vēl turpināsies šis bezjēdzīgais karš.

Facebook(atvērt)
Un tie, kuri redz pareizi
Sarmīte Stepans

Ceturtdiena, 2026. gada 5. Novembris plkst.
Krievijas propaganda strādā vienkārši, tā nevis stāsta patiesību, bet rada vajadzīgo priekšstatu par to. Tā izrauj no konteksta, izvēlas vienu emocionālu kadru, pievieno upura tēlu un pasniedz to kā pierādījumu. Pārējais jau ir naratīvs: mēs esam labie, mūs apspiež, visi citi melo
emocija, šoks un iespēja izveidot stāstu, kurā fakti kļūst otršķirīgi. Jo propaganda necenšas panākt, lai tu domā. Tā cenšas panākt, lai tu jūti. Un, kad emocija ir pietiekami spēcīga, kritiskā domāšana bieži paliek aiz kadra.
Ne tikai propaganda, bet arī cilvēka neizvēlība informācijas plūsmā rada tendenci. Tu tik viegli notici tam, kas izraisa emocijas, tik reti pārbaudi, kas un kāpēc to rāda? Pietiek ar vienu šokējošu attēlu, vienu skaļu apgalvojumu, un gatavs naratīvs iesakņojas? Vai varbūt, tu vienkārši esi stulbs?
Un kam tas ir izdevīgi? Tev? Vai tiem, kuriem vajadzīga sabiedrība, kas nevis domā, bet reaģē. Jo cilvēks, kurš nepārbauda informāciju, kļūst par tās izplatītāju. Un propaganda vislabāk strādā nevis tad, kad to kāds ražo, bet tad, kad tu pats to aiznes tālāk.
Kas un kāpēc šo informāciju izplata apzināti. Nevis tāpēc, ka būtu kļuvuši par propagandas upuriem, bet tāpēc, ka viņiem šis naratīvs ir izdevīgs, tuvs vai vienkārši vajadzīgs. Viņi zina, ka meli, atkārtoti pietiekami bieži, sāk izskatīties pēc patiesības. Un katrs pārpublicējums kļūst par vēl vienu ķieģeli propagandas sienā.
Tā nav naiva dalīšanās ar informāciju. Tā ir līdzdalība. Slepk@vībās. Un reizēm visbīstamākie propagandas izplatītāji nav tie, kas to rada Kremlī, bet tie, kas tepat, ar pilnu pārliecību un bez mazākās vēlmes domāt, to izplata tālāk
(2) Facebook(atvērt)
18.11.26








Krievijas pilna mēroga karš pret Ukrainu ir piespiedis Eiropu un Latviju pārvērtēt daudzas šķietami sen aizmirstas deviņdesmito gadu patiesības. Tas, kas pēc PSRS sabrukuma gadu desmitiem tika pasniegts kā veiksmes stāsts par pāreju uz tirgus ekonomiku un “pragmatisku biznesu”, šodien atklājas kā nopietns nacionālās drošības risks. Lai saprastu, no kurienes aug kājas daudzām problēmām, ar kurām saskaramies Putina režīma agresijas ēnā, ir jāatskatās uz to, kā pēc PSRS sabrukuma veidojās Latvijas ekonomiskā un politiskā elite.
Lielākā ilūzija bija pārliecība, ka līdz ar neatkarības atjaunošanu vecā komunistu un čekistu sistēma pazuda. Patiesībā notika kas cits – tā transformējās, jo kur gan tā varēja izgaist. Lustrācijas neesamība ļāva bijušajiem padomju represīvā aparāta darbiniekiem, komunistiskās partijas nomenklatūrai un sistēmas uzticības personām konvertēt savu padomju laika dienesta pieredzi un sakarus milzīgā privātā kapitālā un politiskajā ietekmē. Kaut arī šeit par piemēru varētu minēt neskaitāmus simtus šo veiksminieku, kas izveidoja Putina režīmam tik izdevīgās Latvijas ekonomiskās un politiskās elites kodolu, es šoreiz piesaukšu tikai dažus spilgtus un ietekmīgus personāžus – Juri Savicki, Aivaru Lembergu, Jevgēņiju Gombergu, Jūliju Krūmiņu, Ivaru Godmani, Leonīdu Esterkinu un Arkādiju Suharenko –, atsaucoties uz viņu biogrāfijām un savstarpējām attiecībām.
Šīs personas nav jāuztver kā vienota, centralizēta slepena organizācija ar vienu komandcentru, taču pētnieciskās žurnālistikas atspoguļotais un arhīvu dokumenti rāda cieši savītu interešu un pagātnes sakaru tīklu, kurā katram bija sava loma. Juris Savickis pārstāvēja tiešo saikni ar PSRS VDK štata aparātu. Kā bijušais izlūkošanas daļas pulkvedis viņš kļuva par Krievijas enerģētikas gigantu (Itera, Gazprom un Rosņeft) galveno partneri Latvijā, iegūstot ietekmi stratēģiskajā uzņēmumā “Latvijas gāze”. Savukārt Aivars Lembergs pārstāvēja veco kompartijas nomenklatūru, kas Ventspils propagandas nodaļā un LKP Centrālajā komitejā gūto pieredzi, sakarus un iemaņas izmantoja, lai pārņemtu kontroli pār pašvaldību, ostu un virkni Latvijas politisko partiju.
Bet Jevgēņijs Gombergs un Jūlijs Krūmiņš kļuva par veiksmīgiem Latvijas pirmās kapitālistu paaudzes pārstāvjiem. Izmantojot padomju laika kontaktus, darbojoties starptautiskā tūrisma sistēmas Sputņik un komjaunatnes ietvaros vai pat balstoties uz bērnības un skolas gadu draudzību ar tiem pašiem čekas virsniekiem, viņi kļuva par neaizvietojamiem starpniekiem Krievijas naftas produktu un ķīmisko kravu plūsmas organizēšanā caur Latvijas ostām. Diemžēl arī Ivars Godmanis, atjaunotās Latvijas pirmās valdības vadītājs, kurš pārejas posmā pieņēma izšķirošos ekonomiskos un politiskos lēmumus, vienlaikus uzturot ciešas neformālas un saviesīgas saites ar šo pašu uzņēmēju aprindu, kļuva par šīs sistēmas līdzdalībnieku. Un visbeidzot Leonīds Esterkins ar Arkādiju Suharenko, kuri caur pašu izveidoto Rietumu banku nodrošināja nepieciešamo finanšu infrastruktūru miljardiem dolāru vērtu plūsmu apkalpošanai, tādējādi kļūstot par šī tīkla galvenajiem baņķieriem un pilnībā noslēdzot cieši savīto politiskās varas, ostu tranzīta un kapitāla loku.
Arī publiskotie VDK dokumenti atgādina, ka pagātnes pēdas ir sarežģītas un pretrunīgas. Līdzās informācijai par Savicka dienestu VDK kartotēkā ir atrodamas autentiskas VDK aģentu kartītes ar segvārdiem Jūdžins un Pugulis, lai gan Latvijas tiesa gan Jevgēņija Gomberga, gan Ivara Godmaņa lietās lēma, ka šo abu kungu apzināta slepena sadarbība ar VDK neesot pierādīta.
Šo vidi saturēja kopā piekļuve Krievijas energoresursiem un tranzīta naudai. Karš Ukrainā beidzot ir pielicis punktu mītam par tīru biznesu ar Putina režīmu. Krievijas gāzes, naftas un ostu kravu plūsmas nekad nav bijušas tikai ekonomika – tās kalpoja kā ģeopolitisks ierocis vietējās elites lojalitātes pirkšanai, stratēģisko nozaru kontrolei un valsts ārpolitiskās orientācijas bremzēšanai. Tieši šādi ekonomiskās un politiskās elites tīkli pirms 2014. un 2022. gada no iekšienes saēda arī Ukrainas aizsardzības spējas.
Vēl bīstamāka par pašām naudas plūsmām bija krievu maigās varas leģitimizēšana. Cilvēki ar godprātīgu miljonāru un labo mecenātu reputāciju, izmantojot tādus projektus kā Rīgas Dinamo KHL čempionātā, regulāri piedaloties Krievijas vēstniecības pieņemšanās un atjaunojot Krievijas impēriskās vēstures simbolus un pieminekļus, gadiem ilgi ieborēja Latvijas sabiedrībā domu, ka ar Putina režīmu ir jādraudzējas un ka mums vienmēr par kaut ko tam ir jāpasakās. Šī retorika iemidzināja sabiedrības modrību un radīja ilūziju par pragmatisku sadarbību ar autoritāru režīmu. Turklāt deviņdesmitajos gados izveidotie sarežģītie ārzonas uzņēmumu tīkli kā, piemēram, Finanšu izlūkošanas dienesta sankciju sarakstā iekļautā Itera Latvija vai Ventspils tranzīta struktūras, izrādījās tieši tie kanāli, caur kuriem Krievijas oligarhi un specdienestiem pietuvinātas personas mēģināja saglabāt savus aktīvus Eiropas Savienībā arī pēc sankciju ieviešanas.
Atstājot bijušā represīvā un kompartijas aparāta darboņu pagātni bez reāla izvērtējuma un ļaujot viņiem privatizēt stratēģiskās nozares, vecā sistēma nevis sabruka, bet gan pārtapa par oligarhu tīklu, kas valsts dienaskārtību diktē jau vairāk nekā trīs gadu desmitus. Pat paaudzēm mainoties, šīs sistēmas politiskās tradīcijas, mediju ietekme un finanšu shēmas turpina dzīvot caur tās mantiniekiem, jo Latvija faktiski joprojām atrodas veco komunistu ietekmes rokās. Tādējādi Latvija ar savu neizdarīto lustrāciju un mantoto eliti joprojām kalpo par ērtu ekonomiskās un politiskās ietekmes instrumentu Kremļa rokās. Situāciju vērst par labu un salauzt šo čekas mantojumu izdosies tikai tad, kad pati sabiedrība beidzot atvērs acis, pārstās ticēt mītiem par izdevīgu biznesu ar Kremli un izdarīs nepārprotamu spiedienu uz politisko eliti. Tikai šāda sabiedrības spiediena rezultātā var rasties jauns politisks spēks, kas uzdrošināsies runāt atklāti un īstenot reālu lustrāciju, ļaujot Latvijai beidzot pāršķirt šo komjauniešu un čekistu aptraipīto vēstures lappusi.