Raimonds Puzanovs. Ir pienācis laiks vienu lietu pateikt bez aplinkiem

Ir pienācis laiks vienu lietu pateikt bez aplinkiem.

Ja cilvēks gadu desmitiem dzīvo Latvijā, bet **principa pēc atsakās mācīties latviešu valodu**, pieprasa, lai latvietis savā valstī pāriet uz krievu valodu, izsmej latviešu valodu, noniecina Latvijas valstiskumu vai stāsta latviešiem, ka viņiem pašiem jābrauc prom, tad tā vairs nav “savas kultūras saglabāšana”.

Tā ir demonstratīva necieņa pret valsti un sabiedrību, kurā šis cilvēks dzīvo.

Neviens neprasa mājās pārstāt runāt krieviski. Neviens neprasa aizmirst vecākus, vecvecākus, literatūru vai savas ģimenes tradīcijas.

Bet ir milzīga atšķirība starp **savas kultūras saglabāšanu** un prasību, lai cita tauta savā vienīgajā valstī atkāpjas no savas valodas.

Latvija nav divu valsts valodu valsts.

Latvijas Satversme nosaka latviešu valodu par vienīgo valsts valodu, bet pašas Latvijas valsts pastāvēšanas mērķos ierakstīta latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanas un attīstības garantēšana cauri gadsimtiem.

Tātad latvietim Latvijā nav jāpierāda, kāpēc viņš grib dzīvot latviskā valodas telpā.

**Tieši otrādi — tas ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijas valsts vispār pastāv.**

Un arguments “jūs ierobežojat krievu valodu” kļūst absurds tajā brīdī, kad ar “tiesībām” sāk saprast prasību, lai latvietim būtu pienākums runāt krieviski.

Tiesības runāt savā dzimtajā valodā nenozīmē tiesības pieprasīt, lai visa valsts tev tajā atbild.

Ja es pārceltos uz Vāciju un pēc divdesmit gadiem demonstratīvi atteiktos mācīties vāciski, bet vāciešiem kliegtu: “Runājiet ar mani manā valodā!”, diez vai kāds to sauktu par vāciešu diskrimināciju.

Vācijas naturalizācijā parasti nepieciešamas vismaz B1 līmeņa vācu valodas zināšanas. Lielbritānijā naturalizācijai vairumā attiecīgo gadījumu jāpierāda vismaz B1 līmeņa angļu, velsiešu vai skotu gēlu valodas prasme un jānokārto “Life in the UK” prasība. Francijā no 2026. gada naturalizācijai valodas prasība ir paaugstināta līdz B2 līmenim.

Arī Latvijā naturalizācijai nepieciešama latviešu valodas prasme un zināšanas par Latvijas vēsturi, kultūru, himnu un Satversmes pamatnoteikumiem.

Tātad prasība integrēties valsts valodas telpā nav kaut kāda “latviešu radikāļu kaprīze”. Tas ir pilnīgi normāls valstiskuma princips Eiropā.

Un te ir pats svarīgākais. **Latvietim nav otras Latvijas.**

Krievu valoda nepazudīs, ja Latvijā publiskajā telpā dominēs latviešu valoda. Krievu valodā runā miljoniem cilvēku, tai ir milzīga kultūras un informatīvā telpa.

Bet latviešu valodai nav otras teritorijas pasaulē, kur tā būtu valsts valoda.

Ja latviešu valoda kļūst otršķirīga Latvijā — kur tieši tai vēl kļūt par pirmo?

Nekur.

Tāpēc mēģinājums panākt, lai latvieši savā valstī atkal automātiski pāriet uz krievu valodu, nav nevainīgs “ērtības jautājums”. Latvijas valodas politikas dokumentos jau ir aprakstīta vēsturiskā problēma ar neatbilstību starp krievu valodas formālo statusu un tās faktiski ļoti plašajām sociolingvistiskajām funkcijām Latvijā.

Un, ja cilvēks vēl papildus ņirgājas par Latviju, slavina tās okupāciju, draud ar Krievijas atnākšanu vai fantazē par latviešu “nolikšanu pie vietas”, tad nevajag šo nostāju romantizēt kā “mazākumtautības tiesību aizstāvēšanu”. **Draudi un pazemošana nav kultūra. Imperiālisms nav mazākumtautību tiesības. Prasība latvietim atteikties no savas valodas nav tolerance.**

Tajā pašā laikā nedrīkstam pieļaut kļūdu, kuru paši nosodām: cilvēku nevar pasludināt par Latvijas ienaidnieku tikai viņa krievu izcelsmes dēļ. Krievu tautības cilvēks, kurš Latviju uzskata par savām mājām, ciena latviešu valodu un Latvijas valstiskumu, nav nekāds Latvijas pretinieks.

Pretinieks ir **attieksme**, nevis asinis.

Un tieši tādēļ es negribu, lai jēdziens “rusofobija” tiek izmantots kā universāls ierocis pret jebkuru latvieti, kurš aizstāv savu valodu. Naids pret cilvēku tādēļ, ka viņš ir krievs, ir aizspriedums. Bet pretošanās **rusifikācijai**, Krievijas imperiālismam un prasībai piešķirt krievu valodai Latvijā tādu pašu faktisko lomu kā latviešu valodai nav naids pret cilvēkiem.

Tās ir tiesības aizstāvēt savas valsts valodu un savas nācijas turpināšanos. Un cilvēkam, kurš saka latvietim: **“Ja tev nepatīk krievu valoda, brauc prom no Latvijas,”** atbildei jābūt pavisam vienkāršai: **Nē. Es nekur nebraukšu. Šīs ir manas mājas.** Es neprasu tev atteikties no tavas izcelsmes. Bet arī tu neprasīsi man atteikties no manējās. Es neprasu tev aizmirst krievu valodu. Bet tu nepieprasīsi, lai Latvija tās dēļ atkāpjas no latviešu valodas.

Tu vari būt krievs un Latvijas patriots. Taču tu nevari prasīt, lai Latvija kļūst mazāk latviska tikai tādēļ, ka tev tā ir ērtāk. **Latviešu valoda Latvijā nav viesis. Tai nav jāattaisno sava pastāvēšana. Tai nav jālūdz atļauja būt pirmajai.**

Latvietim citas Latvijas nav.

LRTT piebilde

“Krievu tautības cilvēks, kurš Latviju uzskata par savām mājām, ciena latviešu valodu un Latvijas valstiskumu, nav nekāds Latvijas pretinieks.”

Jautājums ir pavisam vienkāršs: Cik Latvijā ir tādu krievu ? Pietiks ar vienas rokas pirkstiem lai tos uzskaitītu ? Nezinu, bet ar divām rokām pietiks un vēl paliks pāri ! Un, vēl ir pavisam TIESISKS jautājums: Kāpēc mums šos izdzimteņus ir jānaturalizē ? Viņi atrodas Latvijā nelikumīgi ! Tā ir noziedznieku banda un nekas vairāk ! To mēs redzam šodien Ukrainā ! Pienāks diena un viņi visi tiks no Latvijas patriekti ! Šiem izdzimumiem nav vietas starp cilvēkiem ! Puzānova kunga teiktais ir diezgan glums- nav konkretizēts šis integrācijas un rusofobijas jautājums. Iespējams, ka problēma slēpjas uzvārdā !

28.10.26