Mākslīgā intelekta ģenerēts melu kanāls, lai attaisnotu okupantu režīmu un 4.maija čekistu kliķes noziegumus. Lai nomelnotu Latvijas patiesos patriotus un tautas centienus atbrīvoties no sarkanajiem parazītiem. Protams neiztiekot bez dr.K.Ulmaņa nomelnošanas, kurš acīmredzami ir lielākais bieds, šim slepkavu un zagļu režīmam.
Ja agrāk bija meli un lieli meli, tad tagad vēl MI meli ar krieviski veidotiem teikumiem un krieviskām uzvārdu galotnēm.

https://youtube.com/@toyochon

LRTT. Domāts jau laika šis video par Ulmani:

MI(mākslīgā intelekta) iepakojumā radīts kaut kāds cionistu perējums. Nu nevar viņi nekādīgi Ulmanim piedot APVĒRSUMU, kā rezultātā tika pielikts punkts viņu parlamentārajam terorisma, kura gala mērķis bija pieprasīt iejaukties staļinisko krieviju. Šodien mēs uzreiz varam pasacīt, kurš ir viņu darbonis. Tas, kurš lej mēslus uz K. Ulmani, darbojas cionistu uzdevumā. Arī tas, kurš nomelno mani, arī ir viņu darba instruments. Lielāka vai mazāka kalibra, bet viņu “darba instruments” ! Visi šodienas lielie disidenti, sākot no Lapsas un beidzot ar Puči, ir ciānas parazīti, mūsu tautas bendes. Pret latviešu tautu šodien šie sātaniskie krievžīdu izdzimumi vērš neiedomājamu apmelošanas kampaņu, lai tikai neskatītos uz viņu zvērībām ne tikai Ukrainā un Palestīnā, bet visā pasaulē ! Atcerēsimies tikai kā šie žīdiskie mēsli noslepkavoja H. Cukuru un pie tam vēl sarakstīja savu melu sacerējumu par “Rīgas bendes nāvi”. Vēlāk izrādījās, ka tas esot bijis tikai joks. Vai var saprast šos žīdu kropļus ? Tādiem nav tiesības dzīvot starp mums.

Dievs, svēti Latviju, nāvi cionistiem !

17.12.25

Herberts Cukurs. Mīts

Šeit redzam, kā kāda 4. maija kliķes ciānas darbone(radzobe), cenšas apliet Šāberti ar mēsliem, ka tā iedomājusies rakstīt par “izredzēto” asinsdarbiem pret latviešiem. Ciānas sulaiņi piepildījuši visas “šķirbas”.

Žurnālistes Baibas Šābertes Ļaujiet man runāt! Herberts Cukurs par grāmatu nenosaukt. Drīzāk darbs, ja to nopietni papildinātu, reiz varētu kļūt par pamatu grāmatai. Tomēr vietu šobrīd pirktāko izdevumu sarakstos gan tas pelnījis godam, un ne tikai tāpēc, ka tēma sensacionāla. Herberts Cukurs rosina domāt. Pašas grāmatas secinājumi un pierādījumi gan ir izdevuma vājā vieta.Zane Radzobe

26. marts, 2010, 0:00Šodien Laikrakstā

 13 komentāri

Tā ir ārkārtēji emocionāla grāmata. Autore raksta, ka tās tapšanu iedvesmojusi 2000. gadā Latvijā iznākusī A. Kincles un G. Šimrona grāmata Rīgas bendes nāve, kurā stāstīts par Mossad grupas veiktu soda akciju, 1965. gadā nogalinot slaveno lidotāju H. Cukuru. Grāmata B. Šāberti satricina līdz sirds dziļumiem, jo, viņa saka, ja «visu mūžu esat zinājuši, ka sniegs ir balts, bet pēkšņi jums saka – rūtains, jūs taču padomāsiet, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt».

Pozīcija ir cienījama. Pretrunīgais jautājums ir pelnījis detalizētu analīzi gan tad, ja H. Cukurs bija nevainīgs, gan tad, ja viņš bija cinisks noziedznieks. Tomēr pasludināto uzdevumu B. Šāberte ne tikai nav sasniegusi, bet ir diskreditējusi, faktus aizstājot ar emocijām, analīzi – ar vainīgā meklējumiem. To, ka genocīdā apsūdzētais Arāja komandas loceklis apmelots, žurnālistei pierādīt neizdodas. Bet uzrādītās objektīvās pretrunas, piemēram, liecībās, zem sitiena paliek autores pārlieku dedzīgā tonī paustās pārdomas par Latviju un ebrejiem, kas tikai brīnumainā kārtā nobalansē uz robežas ar nacionālā naida kurināšanu. Protams, grūti iztēloties, kā viens cilvēks fiziski iznīcina 30 000 ebreju, dedzina sinagogas, izvaro, šauj, slīcina, spīdzina, ņirgājas. Bet tas nenozīmē, ka H. Cukurs nevienu nebūtu nogalinājis vai mocījis. Tas, ka autore grāmatas beigās uzsvērti runā par komunistisko ebreju lomu Latvijas okupācijā vai Izraēlas agresīvo izturēšanos Palestīnā, uz lietu neattiecas. Lai ko darītu vai nedarītu ebreji, H. Cukurs no tā nekļūst ne vairāk, ne mazāk vainīgs.

Paradoksālā kārtā H. Cukura grāmatā nav. Nav cilvēka ar konkrētu biogrāfiju, uzskatiem, rīcību. Ir mītisks tēls, kas daļai grāmatā citēto cilvēku ir Rīgas bende, bet citiem – upurjērs uz holokausta pārspīlējumu altāra. Ļaujiet man runāt! Herberts Cukurs tekstu veido zinātnisku monogrāfiju, atmiņu un žurnālistisku rakstu citējumi. Interpunkcijas lietojums uzdzen šermuļus. Teikums, piemēram, sākas 83. lpp., bet beidzas 88. lpp. Faktiski tā ir nodaļa, un jālasa vairākkārt, lai nedaudzos autores rakstītos teikumus nesajauktu ar citēto tekstu.

Avotus autore nav mēģinājusi analizēt, kaut viņas emocionālā attieksme pret konkrētā viedokļa paudēju ir nepārprotama. Galu galā arī lasītājs uz jautājumu, bija H. Cukurs vainīgs vai ne, atbild nevis izvērtējot neesošos argumentus, bet jautājot – uzticos viedokļa paudējam vai ne. Žēl, jo, pat pieļaujot, ka H. Cukura vainu vai nevainīgumu tiešām nav iespējams pierādīt, grāmatas materiāls ļauj runāt par vairākām pētāmām problēmām. Uzkrītošākā, iespējams, ir jautājums – kas tad īsti bija Cukurs? Tādu biogrāfiju, kādu skopos faktos ieskicē B. Šāberte, domādams neizdomāsi. Izcils inženieris, virsnieks, faktiski koka kastē ar defektīvu motoru triecas cauri Eiropai un Āfrikai, lai nokļūtu Gambijā; 1937. gadā kļūst par pirmo Rietumu lidotāju, kas nolaižas Tokijā. Baigajā gadā H. Cukurs ir Maskavā. Ko viņš tur dara, kā no Padomju Krievijas izkļuva – ne vārda. Bet 1941. gadā viņš strādā savā mazdārziņā Kurzemē un vēl pēc mēneša jau rūpējas par Arāja komandas autoparku. Intriģē arī, kā H. Cukuram izdevās evakuēties no vācu kontrolētās Kurzemes uz Vāciju, līdzi vedot ebrejieti, kas paliek kopā ar ģimeni līdz pat mītnes zemei Brazīlijai.

Otra problēma, par ko rosina domāt B. Šābertes darbs, ir ētiskas dabas. Vai tiešām no savāktajiem materiāliem viennozīmīgi secināms, ka cilvēki, kas liecināja pret H. Cukuru, ir uzpirkti nelieši? (Tas apgalvots gan tiešā tekstā, gan ironizējot.) Varbūt Herberta Cukura stāsts (apejot jautājumu, bija viņš bende vai ne) tomēr stāsta nevis par Herbertu Cukuru, bet gan par Herbertu Cukuru – mītu, cilvēku, kuru liecinieki redzējuši nevis tāpēc, ka redzējuši, bet tāpēc, ka varēja redzēt. Tad tas ir nevis vēsturisks, bet kultūrvēsturisks fakts, iespējams, ļoti traģisks. Lai vai kā – šķiet neētiski ironizēt par cilvēkiem, kas izgājuši cauri ellei.