J. Reinika DP- krievžīdu noziedznieku banda

Eduards saka:

Jau vairāk kā gadu atpakaļ, iesniedzu drošības policijā prasību apcietināt saeimu,gan pamatojoties uz Satversmes 29.pantā teikto,gan uz Hadsona-veikt Latvijas varas augšgala noziegumu Starptautisku izmeklēšanu un sodīšanu….
TĀDA drošības policija,vai pareizāk,TĀDA VADĪBA ir JĀlIKVIDĒ,saucot pie atbildības…

iesniegums saka:

Henrija Jansona
personas kods 050185-11814
dzīv. Gulbju ielā 20-1, Jūrmalā
iesniegums
Vēršos pie Jums ar savu iesniegumu par, manuprāt, Valsts Policijas darbinieku rupjiem pilnvaru pārkāpumiem pildot dienesta pienākumus.
Šī gada 22. septembrī ap pulksten 22.00, es Henrijs Jansons kopā ar Mārtiņu Iesalnieku makšķerēju Lielupē pie Valteriem, starp Piekrastes ielas 18. un 20. namu. Kad pēkšņi pieskrēja mums nepazīstams vīrietis un kaut ko bļaudams un rupji lamājoties iesita Mārtiņam un mēģināja iesist arī man, bet viņa sitienu atvairīju un prasīju viņam ko viņš vicina savas rokas, uz ko viņš neatbildēja un sagrāba Mārtiņu un aizskrēja. Pēc tā es aizskrēju mājās(Jūrmala, Gulbju iela 20-1), kur pasaucu savu brāli, Rihardu Jansonu, kurš tobrīd jau gulēja. Pamodinājis viņu teicu, ka kaut kāds vīrietis ir sagrābis Mārtiņu. Sagaidīju kad brālis apģērbjas un abi gājām skatīties kur Mārtiņš aizvests. Ejot pa Piekrastes ielu ieraudzījām policijas automašīnu ar valsts numura zīmi GF-8483 kura atradās pie Piekrastes ielas 16. nama, pie kuras pieejot mūs sagrāba valsts policijas darbinieki, kuri uz visiem mūsu uzdotajiem jautājumiem par ko esam aizturēti atklāti par mums ņirgājās un teica, ka gan jau atradīšot iemeslu par ko mūs aizturēt un tā kā es pa dienu biju braucis ar laivu man bija mitras bikses, kas kalpoja kā jauns ņirgāšanās iemesls pret mani no policistu puses, jebšu konkrētāk mani saukāja par „mīsli”, kas viņos izraisīja lielu jautrību . Pie Piekrastes ielas 16. nama stāvēja jau roku dzelžos saslēgts Mārtiņš Iesalnieks ar manāmi netīrām drēbēm uz manu jautājumu kas viņam noticis viņš atbildēja, ka vispirms Piekrastes ielas 16. nama saimnieks viņam uzrīdījis suņus un pēc policijas ierašanās viņš pieslēgts ar roku dzelžiem pie koka un policijas darbinieki ar piekrastes ielas 16. nama saimnieka palīdzību esot sists ar dūrēm pa vēderu. Pēc tam no Piekrastes ielas 16. nama iznāca tas vīrietis, kurš bija sagrābis Mārtiņu un norādot uz mums teica, ka esot īstie, uz jautājumu kādi īstie, mums atbildēja, ka esam bijuši viņa privātajā teritorijā, uz ko atbildot, ka neesam bijuši, policija mūs pieveda pie viņa mājas žoga un teica, ka tagad esam privātajā teritorijā. Uz jautājumu kāpēc tas vīrietis mums ar Mārtiņu uzbruka un sita Mārtiņu, no viņa sekoja atbilde, ka mēs esot ložņājuši pa viņa privāto teritoriju un nozaguši viņam kaut kādus murdus, un ja viņš būtu mūs sitis mēs būtu vienās asinīs. Uz visiem mūsu lūgumiem, lai policisti pārbauda cikos esam izgājuši no mājas, un ka pie upes esam tikai mazu brīdi, tika saņemta atbilde, ka viņi labāk zinot un nekas viņiem nav jāpārbauda, un nekur viņi nebraukšot un nepārbaudīšot. Pēc tam no Piekrastes ielas 16. nama iznākušais vīrietis sāka mūs fotografēt, Rihards negribēja lai viņu fotografē un pielika rokas priekšā sejai, uz ko policija ļoti veikli reaģēja, nogāžot Rihardu, automašīnas ar valsts numura zīmi GF-8483 priekšā, un ar kājām sāka spārdīt, kas no malas likās ļoti profesionāli un labi atstrādāts, man pat izlikās, ka tas viņiem sagādā baudu, jo viņu sejās bija neviltots prieks . Es arī nevēlējos, lai tas vīrietis, kurš dzīvo Piekrastes ielas 16. namā mani fotografē, bet redzot cik cietsirdīgi un mežonīgi sit manu brāli es bailēs par savu dzīvību un veselību atļāvu sevi nofotografēt. Vienubrīd man pat izlikās, ka turēšana mūs nāves bailēs sagādā viņiem prieku. Uz maniem iebildumiem par notiekošo viņi atbildēja lai labāk klusējot un ja ne izsitīšot zobus, un ar mani notiks tas pats, kas ar brāli, jebšu tikšu atspārdīts. Pēc pāris minūtēm piebrauca otra policijas ekipāža no kuras izkāpa policisti un viens no viņiem, kura vārds ir Ingars(vārdu dzirdēju no citiem policistiem), piegāja un ar slaidu kājas spērienu iesita uz zemes sēdošajam un raudošajam Rihardam pa labo ausi, pēc sitiena redzēju kā Rihards sāk asiņot. Kad vaicāju pēc policistu vārdiem un uzvārdiem mani „iemeta” mikroautobusā, kur man pēc brīža blakus tika „iemests” mans brālis Rihards, kurš raudāja, un no kura auss tecēja asinis, uz maniem jautājumiem, kas viņam noticis viņš atbildēja, ka lai izsaucot ātros, jo viņš nevarot saturēt fekālijas un urīnu, kā arī visas maliņas sāpot. Mēģināju saskatīt policistu uzvārdus, bet acīmredzot viņi bija noņēmušu uzlikas ar uzvārdiem, jo to tur nebija, vienīgajam kam bija, tas bija policists kura uzvārds beidzās ar burtiem KIS, vairāk nesaskatīju jo bija uzvilkta zaļā veste pa virsu . To var pārbaudīt noskatoties policijas iecirknī novietoto novērošanas kameru ierakstus, jo arī tur viņiem nebija uzliku ar uzvārdiem. Es sāku klauvēt pie mikroautobusa sāniem, lai pievērstu policistu uzmanību, uz ko saņēmu rupju atbildi, lai netraucējot, ar netraucēšanu viņi laikam lika saprast viņu jautro sarunu ielas otrā pusē. Un uz maniem iebildumiem, ka vajag izsaukt ātro palīdzību saņēmu atbildi, ka iecirknis būšot ātrā palīdzība, un lai paklusējot ja arī negribu atrauties pa seju. Un uz maniem protestiem par brāļa asiņošanu un vēdera nesaturēšanu saņēmu atbildi, citēju: „ka lai tas „dirslis” mazāk diršot un ja jau viņš nevarot saturēt tad lai bāž sev dibenā pirkstu”. Pēc tam savā jakas kabatā sataustīju mobilo telefonu no kura izsaucu ātro palīdzību. Policisti pamanījuši, ka es zvanu ātrajai palīdzībai izrāva mani no mikroautobusa lika iztīrīt kabatas, uzlika roku dzelžus un pateica, ka lai pat necerot, ka kāds pie tā „diršļa” braukšot. Pēc mana zvana uz ātro palīdzību policija manāmi sabijās, jo viņi laikam saprata, ka ir rīkojušies, maigi sakot zvērīgi un necilvēcīgi, pat mēģināja nepieļaut ātrās palīdzības mediķiem sniegt smagi cietušajam Rihardam Jansonam medicīnisko palīdzību.(Pēc manām domām valsts policijas darbinieki, kuri algu saņem no manis maksātajiem nodokļiem nedrīkst tik cietsirdīgi un nežēlīgi izturēties, tad jau sanāk, ka policijas darbinieki var bez pamatojuma aizturēt jebkuru un izrīkoties ar viņu cik vien cietsirdīgi un necilvēcīgi iespējams.) Un pēc tam mani iesēdināja policijas automašīnā ar valsts numura zīmi GF-8483, kur uz sēdekļa uzklāja plēvi, kad vaicāju priekš kam plēve, tika saņemta atbilde, ka viņiem nevajagot, lai vēl es piečurāju viņiem mašīnu, kas arī izraisīja ļoti lielu jautrību no viņu puses un atklātus smieklus par mani. Uz visiem lūgumiem lai palaiž vaļīgāk roku dzelžus, jo man sāka tirpt pirksti un ļoti sāpēja, viņi atbildēja, ka neesot atslēgu. Pēc kā mūs nogādāja policijas iecirknī, kur mums neko nepaskaidrojot noturēja vairāk nekā trīs stundas un palaida tikai tad kad bijām parakstījuši visu ko viņi liek un bija ieradusies Mārtiņa mamma. Man viņi teica, ja neparakstīšu man tikšot piecpadsmit diennaktis. Kā arī policijas iecirknī tika veikta atklāta ņirgāšanās par Mārtiņu, saukāts par „lutausi” un, ka viņam ausis esot kā „dambo”. Uz visiem maniem jautājumiem, kas ir noticis ar smagi un nežēlīgi policijas darbinieku piekauto Rihardu Jansonu saņēmu atbildi, ka viss esot kārtībā un drīz palaidīšot mājās to simulantu. Ar to viņi laikam domāja lauzto sejas kaulu, smadzeņu satricinājumu, kā arī vairumu sasitumu un zilumu kas tika iegūti no viņu pašu nežēlīgajiem spērieniem pa Riharda Jansona ķermeni un galvu. Varu piebilst tikai to, ka mans brālis Rihards Jansons viens pats uztur sievu un divarpus mēnešus vecu meitiņu, kas pēc nežēlīgās policijas vardarbības ir palikuši bez vienīgā uzturētāja un ģimenes apgādnieka.
25.09.2007 H.Jansons

aģents saka:

Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks

Dzimis:
1960.gada 23.jūnijā

Izglītība:
Augstākā juridiskā izglītība,
2006.g. iegūts maģistra grāds tiesību zinātnēs

Darba pieredze:
– no 1981.gada līdz 1993.gadam strādājis dažādos amatos Iekšlietu ministrijas struktūrās noziedzības apkarošanas sfērā;
– no 1993.gada līdz 1995.gadam – Rīgas rajona policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks;
– no 1995.gada līdz 1996.gadam – Latvijas Republikas Ministru kabineta padomnieks iekšlietu jautājumos;
– no 1995.gada līdz 1999.gadam – Iekšlietu ministrijas Drošības policijas priekšnieka vietnieks, 1.Galvenās pārvaldes priekšnieks;
– no 1999.gada Drošības policijas priekšnieks, ģenerālis (2003).

aģents saka:

http://www.pietiek.com/raksti/kad_banditu_aizsardzibas_birojs_vairs_nespej_pat_kartigi_sameloties

Kad Bandītu aizsardzības birojs vairs nespēj pat kārtīgi sameloties
L. Lapsa
16.11.2010.

Šodien portāls Pietiek publisko jaunus faktus par to, cik patiesībā cieši mūsu tā sauktais Satversmes aizsardzības birojs (SAB) vai vismaz atsevišķi tā pārstāvji ir saauguši ar noziedzīgo pasauli, un nez vai pēc pēdējo dienu publikācijām kāds – nu, protams, izņemot mūsu par nacionālo drošību visatbildīgākās augstās amatpersonas – šaubīsies, cik tiešām labi šai iestādei piestāv Bandītu aizsardzības biroja nosaukums.

Savukārt, ja kādam kādas šaubas vēl tomēr paliek, to kliedēšanai var ieteikt rūpīgi izlasīt. paša Satversmes aizsardzības biroja vadības vārdā pirms pāris dienām izplatīto paziņojumu, kas spilgti parāda to „profesionalitātes” līmeni, kādā pašlaik ir mūsu bandītu piesedzēju un atbalstītāju kantoris.

Tātad – atgādināšu: pēc tam, kad Pietiek publiskoja ziņas par augstas SAB amatpersonas Aigara Bora dzīvesbiedres Ivetas kopējo ilggadējo biznesu (ieskaitot bēdīgi slavenā Aston Martin iegādi) ar 140 miljonu naudas atmazgāšanā aizdomās turēto uzņēmēju Arti Hartmani, pār SAB sāka gāzties jautājumu jūra – kā to SAB komentē, vai būs pārbaudes, vai būs kriminālprocesi, utt.

SAB direktors Jānis Kažociņš padomāja, padomāja un… nāca klajā ar paziņojumu, kas izgaisināja pēdējās šaubas par to, ar cik netīru lietu mums ir darīšana.

Protams, tas tā nebija domāts, – augsti profesionālie Satversmes sargi acīmredzami vēlējās visas publiskotās „sliktās ziņas” apgāzt un taisnprātīgā sašutumā pierādīt to nepamatotību. Taču sanāca stulbi – gluži kā ar to SAB operatīvo automašīnu, kas pērn ar viltotiem numuriem un Iekšlietu ministrijas caurlaidi logā bija iemesta invalīdu stāvvietā pie viesnīcas Rīdzene.

Pirmām kārtām pats SAB pirmoreiz atzina, ka varētu būt runa par biroja amatpersonas „it kā prettiesisku” rīcību, – līdz tam neviens medijs neko tik revolucionāru iedomājies nebija, un runāts tika tikai un vienīgi par SAB amatpersonas Bora ģimenes ienesīgo biznesiņu ar Hartmani.

Otrkārt, Kažociņš savā paziņojumā skaidri apliecināja – jā, mums ir tāds darbinieks Bors (kaut dienu iepriekš tika apgalvots, ka SAB nekad un nemūžam nenosauks nevienu savu darbinieku, izņemot direktoru un preses sekretāri), kurš mums ir ļoti svarīgs un nozīmīgs.

Un ne tikai apliecināja vien – treškārt, SAB direktors arī paziņoja, ka pirmoreiz Bora darbība nopietni pārbaudīta jau pirms „vairāk nekā četriem gadiem”, kad notikusi gan Ģenerālprokuratūras veikta pārbaude, gan SAB dienesta pārbaudes lieta…

Te, protams, sabiedrība var teikt tikai lielu paldies Kažociņa kungam, – jo prokuratūra skaidri un gaiši paziņo, ka bez Kažociņa kunga nejaušajām atklāsmēm tā nekad neatzītu, ka vispār notikusi šāda pārbaude, kas klasificēta kā valsts noslēpums.

Savukārt vēl lielāks paldies mūsu Bandītu aizsardzības biroja vadībai sakāms par to, ka kopumā tā sabiedrībai skaidri ir atzinusi: jā, mums jau pirms četriem gadiem bija zināms par mūsu vērtīgā kadra Bora ģimenes biznesiem, jā, mēs visus nākamos četrus gadus esam noskatījušies, kā Bors kārto lietas ar mūsu (vai viņa) piesegtajiem bandītiem, jā, šāda prakse mums ir pieņemama, turklāt galu galā savām vismaz pusnoziedzīgajām shēmām mēs taču esam saņēmuši atļauju no valsts visaugstākajām amatpersonām – jā, jā, pat no Vairas Vīķes-Freibergas, kas tāpat netieši piesaukta Kažociņa paziņojumā.

Ar vārdu sakot, Kažociņa paziņojums komplektā ar līdz šim atklātībā jau nonākušo un mūsu vēl gatavojamo informāciju uzskatāmi rāda – mums tiešām ir darīšana ar Bandītu aizsardzības biroju, kas savā visatļautībā nonācis tik tālu, ka ir ne tikai caurcaurēm saaudzis ar visa veida noziedzību, bet zaudējis pat elementāru spēju saprātīgi samelot vai informāciju slēpt, bet ne stulbi atklāt.

No sabiedrības informētības viedokļa tas, protams, ir jauki. Jautājums tikai: ja valsts tagadējām augstākajām amatpersonām ir vienalga, ka Satversmes aizsardzības birojs auklējas un „čupojas” ar bandītiem, nez vai vienalga varētu būt arī NATO struktūrām, aptverot, kādās ne pārāk tīrās rokās un ne pārāk gudrās galvās nonākusi vismaz daļiņa to noslēpumu.

Krievs-pilsonis saka:

Nav izveeles-muusu meeslus pashiem vien naaksies izmeest, ja vajadzees – arii ar dakshaam!

Miervaldis saka:

Janson – es ļoti tevi saprotu un atbalstu, sen jau policijā vajadzēja uzsākt antipadomju mēšanas talku!

Miervaldis saka:

Janson – man arī liekas, kad tā Jūrmalas policijas patvaļa ir par lielu!Kurš domā tāpat?