14 responses to “J. Reinika DP- krievžīdu noziedznieku banda”

1. 

   Eduards

   2011. gada 28. August

   Jau vairāk kā gadu atpakaļ, iesniedzu drošības policijā prasību apcietināt saeimu,gan pamatojoties uz Satversmes 29.pantā teikto,gan uz Hadsona-veikt Latvijas varas augšgala noziegumu Starptautisku izmeklēšanu un sodīšanu….
   TĀDA drošības policija,vai pareizāk,TĀDA VADĪBA ir JĀlIKVIDĒ,saucot pie atbildības…

2. 

   AG

   2011. gada 28. August

   Kāpēc cilvēks slēpj savu identitāti?

3. 

   iesniegums

   2011. gada 28. August

   Henrija Jansona
   personas kods 050185-11814
   dzīv. Gulbju ielā 20-1, Jūrmalā
   iesniegums
   Vēršos pie Jums ar savu iesniegumu par, manuprāt, Valsts Policijas darbinieku rupjiem pilnvaru pārkāpumiem pildot dienesta pienākumus.
   Šī gada 22. septembrī ap pulksten 22.00, es Henrijs Jansons kopā ar Mārtiņu Iesalnieku makšķerēju Lielupē pie Valteriem, starp Piekrastes ielas 18. un 20. namu. Kad pēkšņi pieskrēja mums nepazīstams vīrietis un kaut ko bļaudams un rupji lamājoties iesita Mārtiņam un mēģināja iesist arī man, bet viņa sitienu atvairīju un prasīju viņam ko viņš vicina savas rokas, uz ko viņš neatbildēja un sagrāba Mārtiņu un aizskrēja. Pēc tā es aizskrēju mājās(Jūrmala, Gulbju iela 20-1), kur pasaucu savu brāli, Rihardu Jansonu, kurš tobrīd jau gulēja. Pamodinājis viņu teicu, ka kaut kāds vīrietis ir sagrābis Mārtiņu. Sagaidīju kad brālis apģērbjas un abi gājām skatīties kur Mārtiņš aizvests. Ejot pa Piekrastes ielu ieraudzījām policijas automašīnu ar valsts numura zīmi GF-8483 kura atradās pie Piekrastes ielas 16. nama, pie kuras pieejot mūs sagrāba valsts policijas darbinieki, kuri uz visiem mūsu uzdotajiem jautājumiem par ko esam aizturēti atklāti par mums ņirgājās un teica, ka gan jau atradīšot iemeslu par ko mūs aizturēt un tā kā es pa dienu biju braucis ar laivu man bija mitras bikses, kas kalpoja kā jauns ņirgāšanās iemesls pret mani no policistu puses, jebšu konkrētāk mani saukāja par „mīsli”, kas viņos izraisīja lielu jautrību . Pie Piekrastes ielas 16. nama stāvēja jau roku dzelžos saslēgts Mārtiņš Iesalnieks ar manāmi netīrām drēbēm uz manu jautājumu kas viņam noticis viņš atbildēja, ka vispirms Piekrastes ielas 16. nama saimnieks viņam uzrīdījis suņus un pēc policijas ierašanās viņš pieslēgts ar roku dzelžiem pie koka un policijas darbinieki ar piekrastes ielas 16. nama saimnieka palīdzību esot sists ar dūrēm pa vēderu. Pēc tam no Piekrastes ielas 16. nama iznāca tas vīrietis, kurš bija sagrābis Mārtiņu un norādot uz mums teica, ka esot īstie, uz jautājumu kādi īstie, mums atbildēja, ka esam bijuši viņa privātajā teritorijā, uz ko atbildot, ka neesam bijuši, policija mūs pieveda pie viņa mājas žoga un teica, ka tagad esam privātajā teritorijā. Uz jautājumu kāpēc tas vīrietis mums ar Mārtiņu uzbruka un sita Mārtiņu, no viņa sekoja atbilde, ka mēs esot ložņājuši pa viņa privāto teritoriju un nozaguši viņam kaut kādus murdus, un ja viņš būtu mūs sitis mēs būtu vienās asinīs. Uz visiem mūsu lūgumiem, lai policisti pārbauda cikos esam izgājuši no mājas, un ka pie upes esam tikai mazu brīdi, tika saņemta atbilde, ka viņi labāk zinot un nekas viņiem nav jāpārbauda, un nekur viņi nebraukšot un nepārbaudīšot. Pēc tam no Piekrastes ielas 16. nama iznākušais vīrietis sāka mūs fotografēt, Rihards negribēja lai viņu fotografē un pielika rokas priekšā sejai, uz ko policija ļoti veikli reaģēja, nogāžot Rihardu, automašīnas ar valsts numura zīmi GF-8483 priekšā, un ar kājām sāka spārdīt, kas no malas likās ļoti profesionāli un labi atstrādāts, man pat izlikās, ka tas viņiem sagādā baudu, jo viņu sejās bija neviltots prieks . Es arī nevēlējos, lai tas vīrietis, kurš dzīvo Piekrastes ielas 16. namā mani fotografē, bet redzot cik cietsirdīgi un mežonīgi sit manu brāli es bailēs par savu dzīvību un veselību atļāvu sevi nofotografēt. Vienubrīd man pat izlikās, ka turēšana mūs nāves bailēs sagādā viņiem prieku. Uz maniem iebildumiem par notiekošo viņi atbildēja lai labāk klusējot un ja ne izsitīšot zobus, un ar mani notiks tas pats, kas ar brāli, jebšu tikšu atspārdīts. Pēc pāris minūtēm piebrauca otra policijas ekipāža no kuras izkāpa policisti un viens no viņiem, kura vārds ir Ingars(vārdu dzirdēju no citiem policistiem), piegāja un ar slaidu kājas spērienu iesita uz zemes sēdošajam un raudošajam Rihardam pa labo ausi, pēc sitiena redzēju kā Rihards sāk asiņot. Kad vaicāju pēc policistu vārdiem un uzvārdiem mani „iemeta” mikroautobusā, kur man pēc brīža blakus tika „iemests” mans brālis Rihards, kurš raudāja, un no kura auss tecēja asinis, uz maniem jautājumiem, kas viņam noticis viņš atbildēja, ka lai izsaucot ātros, jo viņš nevarot saturēt fekālijas un urīnu, kā arī visas maliņas sāpot. Mēģināju saskatīt policistu uzvārdus, bet acīmredzot viņi bija noņēmušu uzlikas ar uzvārdiem, jo to tur nebija, vienīgajam kam bija, tas bija policists kura uzvārds beidzās ar burtiem KIS, vairāk nesaskatīju jo bija uzvilkta zaļā veste pa virsu . To var pārbaudīt noskatoties policijas iecirknī novietoto novērošanas kameru ierakstus, jo arī tur viņiem nebija uzliku ar uzvārdiem. Es sāku klauvēt pie mikroautobusa sāniem, lai pievērstu policistu uzmanību, uz ko saņēmu rupju atbildi, lai netraucējot, ar netraucēšanu viņi laikam lika saprast viņu jautro sarunu ielas otrā pusē. Un uz maniem iebildumiem, ka vajag izsaukt ātro palīdzību saņēmu atbildi, ka iecirknis būšot ātrā palīdzība, un lai paklusējot ja arī negribu atrauties pa seju. Un uz maniem protestiem par brāļa asiņošanu un vēdera nesaturēšanu saņēmu atbildi, citēju: „ka lai tas „dirslis” mazāk diršot un ja jau viņš nevarot saturēt tad lai bāž sev dibenā pirkstu”. Pēc tam savā jakas kabatā sataustīju mobilo telefonu no kura izsaucu ātro palīdzību. Policisti pamanījuši, ka es zvanu ātrajai palīdzībai izrāva mani no mikroautobusa lika iztīrīt kabatas, uzlika roku dzelžus un pateica, ka lai pat necerot, ka kāds pie tā „diršļa” braukšot. Pēc mana zvana uz ātro palīdzību policija manāmi sabijās, jo viņi laikam saprata, ka ir rīkojušies, maigi sakot zvērīgi un necilvēcīgi, pat mēģināja nepieļaut ātrās palīdzības mediķiem sniegt smagi cietušajam Rihardam Jansonam medicīnisko palīdzību.(Pēc manām domām valsts policijas darbinieki, kuri algu saņem no manis maksātajiem nodokļiem nedrīkst tik cietsirdīgi un nežēlīgi izturēties, tad jau sanāk, ka policijas darbinieki var bez pamatojuma aizturēt jebkuru un izrīkoties ar viņu cik vien cietsirdīgi un necilvēcīgi iespējams.) Un pēc tam mani iesēdināja policijas automašīnā ar valsts numura zīmi GF-8483, kur uz sēdekļa uzklāja plēvi, kad vaicāju priekš kam plēve, tika saņemta atbilde, ka viņiem nevajagot, lai vēl es piečurāju viņiem mašīnu, kas arī izraisīja ļoti lielu jautrību no viņu puses un atklātus smieklus par mani. Uz visiem lūgumiem lai palaiž vaļīgāk roku dzelžus, jo man sāka tirpt pirksti un ļoti sāpēja, viņi atbildēja, ka neesot atslēgu. Pēc kā mūs nogādāja policijas iecirknī, kur mums neko nepaskaidrojot noturēja vairāk nekā trīs stundas un palaida tikai tad kad bijām parakstījuši visu ko viņi liek un bija ieradusies Mārtiņa mamma. Man viņi teica, ja neparakstīšu man tikšot piecpadsmit diennaktis. Kā arī policijas iecirknī tika veikta atklāta ņirgāšanās par Mārtiņu, saukāts par „lutausi” un, ka viņam ausis esot kā „dambo”. Uz visiem maniem jautājumiem, kas ir noticis ar smagi un nežēlīgi policijas darbinieku piekauto Rihardu Jansonu saņēmu atbildi, ka viss esot kārtībā un drīz palaidīšot mājās to simulantu. Ar to viņi laikam domāja lauzto sejas kaulu, smadzeņu satricinājumu, kā arī vairumu sasitumu un zilumu kas tika iegūti no viņu pašu nežēlīgajiem spērieniem pa Riharda Jansona ķermeni un galvu. Varu piebilst tikai to, ka mans brālis Rihards Jansons viens pats uztur sievu un divarpus mēnešus vecu meitiņu, kas pēc nežēlīgās policijas vardarbības ir palikuši bez vienīgā uzturētāja un ģimenes apgādnieka.
   25.09.2007 H.Jansons

4. 

   aģents

   2011. gada 28. August

   To intervijā stāsta bijušais SAB direktors Lainis Kamaldiņš. Tas ka Latvijas Ceļa cilvēks L.Kamaldiņš vairākus nevada SAB, vēl nenozīmē, ka viņam nav palikusi sava aģentūra un viņš neko nesaprot. Gan jau sazinās ar Kristiānas Lībanes bijušo simpātiju Andreju Panteļējevu.

   http://www.DELFI.lv
   8. maijs 2008

   Bijušais Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktors Lainis Kamaldiņš uzskata, ka pašlaik Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) un SAB strādā daudz neprofesionāļi un šo dienestu sniegtā informācija pārsvarā ir maldinoša un nepatiesa.

   Kamaldiņš intervijā laikrakstam paudis, ka premjera Einara Repšes laikā no operatīvajām struktūrām “tika izmesti ārā politiski nevēlamie cilvēki un salikti tur politiski vēlamie, kas lielākajā daļā bija neprofesionāļi vai vāji vadītāji. Ja tādiem vareniem kantoriem kā KNAB vai SAB kāds prasa, kas notiek, par lielāko daļu jautājumu viņi zinās labi ja 5% no tā, kas patiesībā notiek. Bet pārējie 95% tiks uzburti no iedomām, no baumām, balstoties uz pašu politisko pārliecību un simpātijām,” klāstījis Kamaldiņš.

   Viņš atzinis, ka SAB, Drošības policijā un Militārās izlūkošanas un drošības dienestā
   “trūkst sistēmas, kā tie saņem uzdevumus un atskaitās par darbības rezultātiem, kā tie tiek kontrolēti, uzraudzīti un pārbaudīti. Bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, noraidot grozījumus drošības iestāžu likumos, faktiski pauda uzskatu, ka šādu dienestu uzraudzībai pietiek tikai ar prokuratūru un Valsts kontroli”.

   Kamaldiņš paudis pārliecību, ka parlamentārai kontrolei pār drošības dienestiem jābūt, “lai politiķi varētu pārbaudīt, vai dienestos nenotiek darbs pēc politiska pasūtījuma” – nevis valsts pasūtījuma, bet gan atsevišķas politiskās partijas vai partijas biedru, vai cita veida grupējumu pasūtījuma.
   Viņš arī klāstījis, ka parlamentārai kontrolei ir jābūt spējīgai pārbaudīt, kā drošības iestādēs tiek sadalīti resursi likumos noteikto un no valsts vadības saņemto uzdevumu izpildē, vai šo uzdevumu prioritēšana tiek veikta saskaņā ar valsts interesēm, novērtēt izmantoto metožu lietderīgumu, sasniegtos rezultātus un tālākos rīcības plānus, kam savukārt būtu jābūt tiešā veidā saistītam ar iestāžu budžetu.

5. 

   aģents

   2011. gada 28. August

   Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks

   Dzimis:
   1960.gada 23.jūnijā

   Izglītība:
   Augstākā juridiskā izglītība,
   2006.g. iegūts maģistra grāds tiesību zinātnēs

   Darba pieredze:
   – no 1981.gada līdz 1993.gadam strādājis dažādos amatos Iekšlietu ministrijas struktūrās noziedzības apkarošanas sfērā;
   – no 1993.gada līdz 1995.gadam – Rīgas rajona policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks;
   – no 1995.gada līdz 1996.gadam – Latvijas Republikas Ministru kabineta padomnieks iekšlietu jautājumos;
   – no 1995.gada līdz 1999.gadam – Iekšlietu ministrijas Drošības policijas priekšnieka vietnieks, 1.Galvenās pārvaldes priekšnieks;
   – no 1999.gada Drošības policijas priekšnieks, ģenerālis (2003).

6. 

   aģents

   2011. gada 28. August

   No 2003.gada maija Satversmes aizsardzības biroja direktors
   Jānis Kažociņš
   Dzimšanas vieta un datums:Peterborova (Peterborough), Anglija; 1951.gada 11.maijs

   Tautība, pilsonība:latvietis, Latvijas

   Izglītība:
   1984 Lielbritānijas vecāko štāba virsnieku kursi (apbalvots ar Komandanta godalgu)
   1973 Virsnieka pamatizglītība Sendhurstas (Sandhurst) militārajā akadēmijā
   1972 Bakalaura grāds filozofijā Notingemas (Nottingham) universitātē

   Pieredze:
   2002.gadā priekšlaicīgi atvaļinājies no Lielbritānijas bruņotajiem spēkiem brigādes ģenerāļa pakāpē
   2001-2002 Britu militārais padomnieks Slovākijas bruņoto spēku komandierim
   2000-2001 Britu Centrāleiropas padomnieku un apmācību vienības komandieris Čehijā
   1997-2000 Britu 4.divīzijas štāba priekšnieks Anglijā
   1995-1997 Nacionālo bruņoto spēku štāba priekšnieka vietnieks Latvijā
   1994-1995 Pirmais Lielbritānijas militārais atašejs Latvijā, Lietuvā un Igaunijā
   1991-1993 Britu 2.artilērijas pulka komandieris Vācijā un Ziemeļīrijā
   1989-1991 Britu Reinarmijas operāciju virsnieks Vācijā, Lielbritānijā un Vidējos Austrumos
   1973-1989 Arvien atbildīgāki komandējoši, operāciju un apmācību uzdevumi

   Svešvalodu prasme:
   Teicami pārvalda latviešu un angļu
   Labi pārvalda franču un vācu
   Pamatlīmenī pārvalda slovāku, krievu un latīņu

   Ģimenes stāvoklis: Precējies

7. 

   aģents

   2011. gada 28. August

   http://www.pietiek.com/raksti/kad_banditu_aizsardzibas_birojs_vairs_nespej_pat_kartigi_sameloties

   Kad Bandītu aizsardzības birojs vairs nespēj pat kārtīgi sameloties
   L. Lapsa
   16.11.2010.

   Šodien portāls Pietiek publisko jaunus faktus par to, cik patiesībā cieši mūsu tā sauktais Satversmes aizsardzības birojs (SAB) vai vismaz atsevišķi tā pārstāvji ir saauguši ar noziedzīgo pasauli, un nez vai pēc pēdējo dienu publikācijām kāds – nu, protams, izņemot mūsu par nacionālo drošību visatbildīgākās augstās amatpersonas – šaubīsies, cik tiešām labi šai iestādei piestāv Bandītu aizsardzības biroja nosaukums.

   Savukārt, ja kādam kādas šaubas vēl tomēr paliek, to kliedēšanai var ieteikt rūpīgi izlasīt. paša Satversmes aizsardzības biroja vadības vārdā pirms pāris dienām izplatīto paziņojumu, kas spilgti parāda to „profesionalitātes” līmeni, kādā pašlaik ir mūsu bandītu piesedzēju un atbalstītāju kantoris.

   Tātad – atgādināšu: pēc tam, kad Pietiek publiskoja ziņas par augstas SAB amatpersonas Aigara Bora dzīvesbiedres Ivetas kopējo ilggadējo biznesu (ieskaitot bēdīgi slavenā Aston Martin iegādi) ar 140 miljonu naudas atmazgāšanā aizdomās turēto uzņēmēju Arti Hartmani, pār SAB sāka gāzties jautājumu jūra – kā to SAB komentē, vai būs pārbaudes, vai būs kriminālprocesi, utt.

   SAB direktors Jānis Kažociņš padomāja, padomāja un… nāca klajā ar paziņojumu, kas izgaisināja pēdējās šaubas par to, ar cik netīru lietu mums ir darīšana.

   Protams, tas tā nebija domāts, – augsti profesionālie Satversmes sargi acīmredzami vēlējās visas publiskotās „sliktās ziņas” apgāzt un taisnprātīgā sašutumā pierādīt to nepamatotību. Taču sanāca stulbi – gluži kā ar to SAB operatīvo automašīnu, kas pērn ar viltotiem numuriem un Iekšlietu ministrijas caurlaidi logā bija iemesta invalīdu stāvvietā pie viesnīcas Rīdzene.

   Pirmām kārtām pats SAB pirmoreiz atzina, ka varētu būt runa par biroja amatpersonas „it kā prettiesisku” rīcību, – līdz tam neviens medijs neko tik revolucionāru iedomājies nebija, un runāts tika tikai un vienīgi par SAB amatpersonas Bora ģimenes ienesīgo biznesiņu ar Hartmani.

   Otrkārt, Kažociņš savā paziņojumā skaidri apliecināja – jā, mums ir tāds darbinieks Bors (kaut dienu iepriekš tika apgalvots, ka SAB nekad un nemūžam nenosauks nevienu savu darbinieku, izņemot direktoru un preses sekretāri), kurš mums ir ļoti svarīgs un nozīmīgs.

   Un ne tikai apliecināja vien – treškārt, SAB direktors arī paziņoja, ka pirmoreiz Bora darbība nopietni pārbaudīta jau pirms „vairāk nekā četriem gadiem”, kad notikusi gan Ģenerālprokuratūras veikta pārbaude, gan SAB dienesta pārbaudes lieta…

   Te, protams, sabiedrība var teikt tikai lielu paldies Kažociņa kungam, – jo prokuratūra skaidri un gaiši paziņo, ka bez Kažociņa kunga nejaušajām atklāsmēm tā nekad neatzītu, ka vispār notikusi šāda pārbaude, kas klasificēta kā valsts noslēpums.

   Savukārt vēl lielāks paldies mūsu Bandītu aizsardzības biroja vadībai sakāms par to, ka kopumā tā sabiedrībai skaidri ir atzinusi: jā, mums jau pirms četriem gadiem bija zināms par mūsu vērtīgā kadra Bora ģimenes biznesiem, jā, mēs visus nākamos četrus gadus esam noskatījušies, kā Bors kārto lietas ar mūsu (vai viņa) piesegtajiem bandītiem, jā, šāda prakse mums ir pieņemama, turklāt galu galā savām vismaz pusnoziedzīgajām shēmām mēs taču esam saņēmuši atļauju no valsts visaugstākajām amatpersonām – jā, jā, pat no Vairas Vīķes-Freibergas, kas tāpat netieši piesaukta Kažociņa paziņojumā.

   Ar vārdu sakot, Kažociņa paziņojums komplektā ar līdz šim atklātībā jau nonākušo un mūsu vēl gatavojamo informāciju uzskatāmi rāda – mums tiešām ir darīšana ar Bandītu aizsardzības biroju, kas savā visatļautībā nonācis tik tālu, ka ir ne tikai caurcaurēm saaudzis ar visa veida noziedzību, bet zaudējis pat elementāru spēju saprātīgi samelot vai informāciju slēpt, bet ne stulbi atklāt.

   No sabiedrības informētības viedokļa tas, protams, ir jauki. Jautājums tikai: ja valsts tagadējām augstākajām amatpersonām ir vienalga, ka Satversmes aizsardzības birojs auklējas un „čupojas” ar bandītiem, nez vai vienalga varētu būt arī NATO struktūrām, aptverot, kādās ne pārāk tīrās rokās un ne pārāk gudrās galvās nonākusi vismaz daļiņa to noslēpumu.

8. 

   pilsonis X

   2011. gada 30. August

   Laikam tikai brunota valsts apversuma gadijuma, varb.ar Nato un Interpola paliidziibu var aresteet un likvideet sho bandu, kas sazarojusies visos represiivo orgaanu vadiibas liimenos!

9. 

   Krievs-pilsonis

   2011. gada 1. September

   Nav izveeles-muusu meeslus pashiem vien naaksies izmeest, ja vajadzees – arii ar dakshaam!

10. 

    Miervaldis

    2011. gada 3. September

    Kriev – pilsoni – kas tev vispār šeit sakāms?tieši tavu tautiešu dēļ, Latvija ir, kur viņa ir patreiz!Kas, pamodies, jo šī varturu kliķe nestrādā taviem līdztautiešiem ka nākas?

11. 

    Miervaldis

    2011. gada 3. September

    Janson – es ļoti tevi saprotu un atbalstu, sen jau policijā vajadzēja uzsākt antipadomju mēšanas talku!

12. 

    aģents

    2011. gada 4. September

    Par dubultčekistu Ivaru Godmani un to kā sākās kārtējā Latvijas izlaupīšana.

    “…Pārņēmu slepeno literatūru, sekretariāta dokumentus un normatīvos aktus un vairākus uzskaites dokumentus un kartotēkas, kā arī 53 aģentu uzskaites žurnālus par laiku no 1945. līdz 1991. gadam*. Žurnālos bija redzams VDK darbinieka vārds, savervētā aģenta pseidonīms, vervēšanas datums, kad izslēgts no tīkla un vai ir kartīte vai tā iznīcināta. Saglabāta bija apmēram 1/3 kartīšu**.

    Nozaga datorus, sagrāba kartotēku

    Bez manas ziņas vai komisijas vadītāja ziņas un paraksta nedrīkstēja rīkoties arī ar čekas aģentu uzskaites kartītēm, ar informācijas centrā esošiem pieciem datoriem. Un kas notika?

    Apejot valdības komisiju un Augstākās Padomes komisijas vadītāju Vili Selecki, atsevišķi deputāti vakara stundā vardarbīgi iebruka VDK ēkā un sagrāba kartotēku. Šie deputāti, jādomā, paši bija interešu konfliktā ar maisu saturu. Šādu maisu sagrābšanu varēja kvalificēt kā laupīšanu.

    Nelikumīgi, bez komisijas ziņas tika nozagti arī minētie pieci datori, proti, Maskavas VDK pulkveži man iesniedza pieteikumu atļaut izvest datorus uz Maskavu. Uzrakstīju rezolūciju, ka šādu piekrišanu varētu dot vienīgi tad, ja par to būtu Ministru Padomes lēmums. Iestājās klusums, un pēc kāda laika ieraudzīju, ka datoru nav. Nozagti. Kā man paskaidroja VDK darbinieki, zaļo gaismu datoru izvešanai esot devis Ivars Godmanis. Manuprāt, ar to jāsaprot, ka Godmanis arī parūpējās, lai čekas aģentu vārdi un čekas operatīvā darba datorizētā uzskaite nenokļūtu Latvijas rīcībā.

    Rīgā bija kāds VDK ģenerālis(uzvārdu nesaukšu), kurš uz manu pieprasījumu atdot VDK arhīvus atbildēja, ka tādas pilnvaras viņam ir un labprāt parakstītu, bet Ivars Godmanis esot parakstījis vienošanās protokolu ar Maskavu, ka šo jautājumu risinās valdību līmenī un ka esot bijusi saruna aģentu jautājumu iesaldēt uz 75 gadiem, proti, tas nozīmējot atlikt šā jautājuma risināšanu uz nenoteiktu laiku…”

    Tā sākās Latvijas izlaupīšana.
    Sertifikāti nāk no LC. LC sertifikātus neizgudroja, LC tos tikai pārvērta par tautas aplaupīšanas līdzekli(par to, manuprāt, šiem kungiem tautas priekšā vēl nāksies atbildēt). Sertifikātu ideju Latvijā sāka virzīt LTF 1990.-1991. gadā, kad no LC nebija ne miņas(LC radās 1993. gadā, “Klubs 21” – 1992. gadā). “Latvijas ceļa” dibinātāji, it īpaši Kehris, bet sākumā arī kļūmīgais tautfrontietis Godmanis no privatizācijas sertifikātiem baidījās kā velns no krusta. Godmani LTF vairākums tomēr piespieda pie sienas, bet bija jau par vēlu. Pie varas nāca šeptmaņu partija LC. Nevarēdami vairs pilnīgi no sertifikātu idejas atkratīties, kehristi sertifikātus izvaroja, padarīja par mazvērtīgiem papīriem, jo privatizāciju stiepa garumā un īpašumu lauvastiesu, ko LTF bija paredzējusi privatizēt par sertifikātiem, par sviestmaizi atdeva saujiņai sociālistiskā un postsociālistiskā spekulatīvā kapitāla īpašnieku.
    Privatizācijas sertifikāti nav radušies pēc Vācijas parauga, Vācijā faktiski tādu nemaz nebija. Sertifikātu idejas autori ir Rietumos. Liekas, visaktīvāk to propagandēja amerikānis Džefrijs Sakss. Tieši Latvija – līdzās Čehijai – bija pirmā, kur sāka veidoties uz sertifikāciju balstīta privatizācijas programma. Tikai Čehijas politiskā elite šo ideju īstenoja daudzmaz tuvu sākotnējai iecerei, bet Latvijas politiskā elite uz tās pamata pastrādāja noziegumu, par ko pienāktos tribunāls.
    1991.-1992. gadā Godmanis uz dumpīgākajām LTF nodaļām, kas prasīja, lai privatizācija nenotiktu par spekulatīvo naudu(“koka rubļiem”), par smadzeņu skalotāju sūtīja Rudušas kundzi(vārdu neatceros). Viņa toreiz patētiski skandēja: “Mums vajag īsā laikā dabūt ļoti bagātus cilvēkus, lai attīstītos ekonomika.”
    Jā, prihvatizācijas apoloģēti šo politiski un sociāli netaisnīgo valsts un pašvaldību īpašuma sadali ilgi mēdza attaisnot ar ekonomisko izdevīgumu. Tagad rezultāts ir taustāms: Latvija ir viskorumpētākā un viea no nabadzīgākā ES dalībvalstīm
    LTF politiskajos dokumentos bija ierakstīts: privatizācija pirmām kārtām ir sociāls, nevis ekonomisks process. Privatizāciju bija paredzēts veikt apmēram tā, kā tā notika Čehijā, ko 90. gados Rietumos godāja par “kapitālisma celšanas teicamnieci”.
    Vai šeit neiederas arī pirmā netkarīgās Latvijas valdība Godmaņa vadībā? Ar viņa svētību viss tika izpārdots, izlaupīts, noprihvatizēts un nolīdzināts līdz ar zemi tā, ka pat līdz šim laikam neviens nevar atrast pamatus uz kuriem būvēt to jauno Latviju. Un tagad atkal viņš laužas pie varas. Tak jau laikam kautkas vēl palicis, ko varētu iznīcināt. Vai toreiz “mērgļu” nebija? Un tagad..? bija gan mērgļi
    Pirms privatizācijas vasts uzņēmumu vērtība 400 miljardi Ls, bet ieņēma no prihvatizācijas 1,73milj. latu.
    Citāts no 1990. gada rudens kongresā pieņemtās LTF trešās programmas:
    “īpašuma privatizācijas procesam jānotiek tā, lai netiktu izsaimniekotas Latvijas bagātības un aizskartas Latvijas pilsoņu intereses.. LTF pieprasa izveidot valsts kontroles sistēmu, lai, realizējot privatizāciju, nepieļautu ēnu ekonomikas un depolitizētās nomenklatūras līdzekļu legalizāciju.”
    Un tad sākumā radās Klubs21.
    Pa TV kasti vēl panorāmā diktore stāstīja, ka Klubs 21 reāli nosaka Latvijas virzību un nolēmis taisīt augšā LC.
    1990. gada programmai bija pievienota “Rezolūcija par valsts īpašuma konversiju”, un tajā ir šādi vārdi:
    “Pieņemt likumu par vaksts un sabiedriskā īpašuma denacionalizāciju(konversiju) un to vērtības daļu nosegšanu ar investīcijas čekiem(sertifikātiem), kas izsniedzami Latvijas Republikas iedzīvotājiem atkarībā no viņu reālā ieguldījuma Latvijas nacionālās bagātības veidošanā. Pēc 1940. gada 17. jūnija nelikumīgi atņemtais īpašums jāizdala atsevišķi, jāatdod īpašniekiem vai jākompensē.. Sākotnējais privatizācijas process realizējams tikai par investīcijas čekiem(sertifikātiem).”
    Bija paredzēts, ka ieceļotāju rokās nenonāks vairāk par 12 % no nacionālā īpašuma…
    Tagad Kehris un viņam līdzīgie, kas dibināja “Klubu 21/ Latvijas ceļu”, tautas apziņā grib iepotēt viedokli, ka LTF uzdevums bija tikai atjaunot neatkarību. Toreiz ar populāro žurnālistu palīdzību viņi tautas likteni nodeva koruptokrātijas rokās. Tā bija nodevība.
    Tautas frontē bija kāds sākumā neorganizēts grupējums, kas pāreju uz kapitālismu gribēja realizēt tā, lai jaunajā iekārtā pārdēstītu tās pašas koruptīvi spekulatīvās kapitālistiskās attiecības, kas bija sazēlušas sociālismā. Bija noteiktas aprindas, kurām ļoti vajadzēja šo “mantojumu” no komandekonomikas ratupakaļas iecelt brīvā tirgus ekonomikas spēkratos. LTF jau 1990. gadā brīdināja, ka to nedrīkst pieļaut, un paredzēja tādu pāreju uz kapitālismu, kas šādu uzkundzēšanos nepieļautu. Tāpēc, tiklīdz bija atjaunota neatkarība, šis grupējums faktiski ignorēja LTF un 1992. gadā sāka veidot savu partiju, kas 1993. gadā nāca pie varas un izpildīja minēto aprindu sociālo pasūtījumu. Tas ir tas mantojums, ko tagad saņēmām un ko mēs saucam par korupciju, bet kas patiesībā ir kas daudz vairāk. Tāpēc mums tik grūti klājas.
    Un nepiedēvēsim Tautas frontei to, pie kā tā nav vainīga. Līdz neatkarības atjaunošanai tajā bijām visi – melnie un baltie, zilie un sarkanie, mācītāji un pagāni, tiesneši un zagļi… visa tauta pat ne miniatūrā – vairāk nekā 200 000 cilvēku. Vairākums gribēja kopīgi iet uz kapitālismu, tāpat kā kopīgi izlauzās no sociālisma cietuma. Tāpēc mazākumam LTF bija kļuvusi lieka. Un kā lakstīgalas balss ziemas naktī jau 1991. gada 23. augustā no Augstākās padomes tribīnes atskanēja Ābiķa vārdi, ka tagad Tautas fronte var izklīst pa mājām, tālāk mēs, deputāti, to valsti sakārtosim… Un sakārtoja arī.
    Tautas klātbūtne, protams, būtu traucējusi, tāpēc viņi skandēja depolitizācijas lozungus. Bet paši palika pie politikas taisīšanas. Pie siles administrēšanas.

13. 

    Miervaldis

    2011. gada 10. September

    Janson – man arī liekas, kad tā Jūrmalas policijas patvaļa ir par lielu!Kurš domā tāpat?

14. 

    Miervaldis

    2011. gada 13. September

    Tie cūkas Reiniks ar visu savu krievčigānu formējumu tik piekauti un izmesti miskastē, par Latvijas vides pieduļķošanu tādu!