Lato Lapsa: Kāpēc Dombrovskis ar Godmani nesēdēs pie vienas 'parašas'
Foto: Publicitātes attēli

Faktiski pēc katras manis izdotas jaunas grāmatas nodrukāšanas ir pietiekami daudz cilvēku, kas pirms vai pēc izlasīšanas jautā vienu un to pašu – kāpēc tad neviens neiesēžas vai vismaz nelido no amata? Un, ja reiz neiesēžas un nelido, kāda tad jēga pētīt, rakstīt un izdot?

Neliegšos – sensenos laikos arī man pāris reizes palika šķērmi ap dūšu tieši šādā sakarā.

Pirmoreiz – kad pat pēc „tiesāšanās ķēķa“ grāmatas iznākšanas un grandiozajām izmeklēšanām neviens no „ķēķa tiesnešiem“ tā arī neiesēdās, vēl vairāk – dažs ar godu pensionējās, dažs izlikās, ka nekas vispār nav bijis, dažas labs pēc brītiņa atgriezās iepriekšējā amatā, bet prokuratūra izrādījās bezspēcīga vai bezgribīga.

Otrreiz – kad dažus gadus vēlāk no tās pašas eLeR Ģenerālprokuratūras saņēmu oficiālu apliecinājumu, ka tās ieskatā visas augstās Latvijas valsts amatpersonas saistībā ar „Parex bankas“ krahu esot rīkojušās augsti profesionāli, atbildīgi un labākajā iespējamā veidā, līdz ar ko nevienai pašai nu nekas neesot pārmetams.

Un ne tikai to, bet vēl arī paziņojumu, ka ne es, ne valsts kontroliere, ne kāds cits Latvijas nodokļu maksātājs (no kuru makiem tika izvilkts miljards „Pareksa“ un tā „saimnieku“ ādas glābšanai) šajā lietā neesot ne kripatiņas cietis un tāpēc arī prokuratūras ieskatā tās absurdo lēmumu neesot tiesīgs apstrīdēt.

Salīdzinājumā ar šīm divām no veselā saprāta viedokļa neiespējamajām lietām viss pārējais pēdējos apmēram desmit gados tāds nieks vien ir bijis. Mēs dzīvojam valstī, kur valstiska bezatbildība, nolaidība, slinkums, tizlums, ierēdņu un specdienestu vara un paklusa iedzīvošanās uz valsts rēķina tiek uzskatīti par normu, – un ar to ir jārēķinās.

Es arī rēķinos – un, goda vārds, nebūt neizbrīna, ka, piemēram, Valdis Dombrovskis par saviem „nopelniem“ saistībā ar „Krājbanku“, „airBaltic“, vilcienu iepirkumu, „Liepājas metalurgu“ un nonākšanu finansiālā atkarībā no „Rietumu bankas“ tiek apbalvots ar vietu Eiroparlamentā.

Ar ko gan viņš mūsu valstī sliktāks par Ivaru Godmani, kurš tā vietā, lai atsēdētu par visu saistībā ar „Parex banku“ sastrādāto, tika pie tieši tādas pašas vietas, algas un visa pārējā? Kaut jebkurā valstī, kurai ir svarīga tās tagadne un nākotne, Dombrovskis par „Liepājas metalurga“ lietā sastrādāto vien sēdētu vienā kamerā ar to pašu Godmani par tā „Pareksa nopelniem“.

Pie mums, protams, nesēdēs. Un arī neviens no tiem, kas vainojami, piemēram, valsts naudas iegrūšanā „Liepājas metalurgā“, totālā nolaidībā uzņēmuma uzraudzīšanā un pēc tam tikpat noziedzīgā bezdarbībā saistībā ar uzņēmuma nākotnes izlemšanu, nesēdēs. Tādā valstī dzīvojam.

Ja – tad kāda jēga tādas grāmatas rakstīt? Kāda jēga no tā darba, kas ieguldīts, piemēram, pēdējā grāmatā – „Liepājas metalurgs: kam jāsēž, kam jālido“, ja reiz neviens ne sēdēs, ne no amata lidos?

Divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, ja es neuzrakstīšu un nenodrukāšu ikvienam sasniedzamu un izlasāmu patiesību, pēc pieciem gadiem būs palikusi tikai viena „patiesība“ – tā, kuru ar saviem regulāri atkārtojamajiem meliem, izmantojot sev verdziski padotos, mutē vai kādā citā ķermeņa atverē uzticīgi skatošos t.s. „sabiedriskos“ medijus, izmanto šādi te dombrovski un pārējā valsts vara.

Otrkārt, kaut kad jau tas viss mainīsies – būtu diezgan nekomfortabli dzīvot ar pārliecību, ka nemainīsies. Bet, ja arī nemainīsies, es vismaz būšu izdarījis visu, ko būšu varējis, un nevis saliktām rokām noskatījies, kā dombrovski un viņiem līdzīgie pamazām vien iznīcina Latvijas valsti un to vēl nosauc par veiksmes stāstu.

Tā ka varat ņemt vērā – par to pašu „Liepājas metalurga“ krahu neviens pie mums pārskatāmā nākotnē nesēdēs un nelidos. Bet – te ir tie, kas normālā valstī sēdētu vai lidotu tā, ka skan – lūk, attiecīgais fragmentiņš no jaunās grāmatas:

„Tie politiski angažētie un politiski atkarīgie kantori, kas pie mums saucas par prokuratūru un citām „tiesībsargāšanas iestādēm“, protams, paliks pie visu minēto ļaužu versijām – tāpat kā mums visiem kopā miljardu izmaksājušajā „Parex bankas“ gadījumā.

Līdz ar ko šo iestāžu secinājums pēc ilgas un garas izmeklēšanas būs – nu, jā, visi darīja, ko varēja, un ko lai dara, ja sanāca, kā sanāca. Labākajā gadījumā var cerēt uz apsūdzību kādam „pārmijniekam“ no „Liepājas metalurga“ – kurš, protams, jau sen būs tālēs zilajās.

Taču patiesībā ir zināmi tie, kas „Liepājas metalurga“ galvojumu „bīdīja“ un par to nobalsoja, neko nepārbaudījuši un, ļoti iespējams, savu kukulīti saņēmuši. Ivara Godmaņa valdība, atbildīgā Saeimas komisija, Saeima.

Ir zināmi tie, kas sagatavoja dokumentus galvojuma saņemšanai, pārkāpjot pat paši savus iekšējos normatīvos aktus. Kaspara Āboliņa vadītā Valsts kase.

Ir zināmi tie, kas pēdējā mirklī drudžainā steigā galvojumu parakstīja, neprasot veikt pienācīgu izvērtējumu. Finanšu ministrs Einars Repše.

Ir zināmi tie, kas bija totāli nolaidīgi galvojumu saņēmušā uzņēmuma uzraudzībā. Valsts kase un finanšu ministrs Andris Vilks.

Ir zināmi arī tie, kas, beidzot padzirdējuši par uzņēmuma problēmām, nepilnos desmit mēnešos to aizlaida līdz oficiālai maksātnespējai. Valda Dombrovska valdība – un jo īpaši pats premjers, finanšu ministrs un vēl arī ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts.

Visbeidzot, ir zināmi arī „Liepājas metalurga“ saimnieki Sergejs Zaharijins un Iļja Segals, kuri uzņēmumu nolaida līdz kliņķim, kā arī viņu dažādos veidos piebarotie „kalpi“ Valērijs Terentjevs, Leons Ptičkins, Benita Imbovica un, protams, „tautsaimniecības eksperts“ Andris Deniņš, – bet šie atšķirībā no visiem iepriekšējiem vismaz nav tieši atbildīgi par valsts naudas iegrūšanu „Metalurgā“.

Krimināllikumā ir atrodami trīs panti, kas vistiešākajā veidā attiecas uz šo Latvijas valstij tik dārgi izmaksājušo „pasākumu“.

197.pants. Nolaidība. Par darba pienākumu nolaidīgu pildīšanu, ko izdarījis uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas pilnvarota tāda pati persona, ja ar to radīts būtisks kaitējums uzņēmumam (uzņēmējsabiedrībai), organizācijai vai ar likumu aizsargātām citas personas interesēm, – soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

213.pants. Novešana līdz maksātnespējai.

(1) Par juridiskās personas maksātnespējas procesa subjekta novešanu līdz maksātnespējai nolaidības dēļ, ja ar to radīts būtisks kaitējums ar likumu aizsargātām citas personas interesēm, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu, atņemot tiesības uz noteiktu vai visu veidu komercdarbību vai uz noteiktu nodarbošanos vai tiesības ieņemt noteiktu amatu uz laiku līdz trim gadiem.

319.pants. Valsts amatpersonas bezdarbība.

(1) Par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, tas ir, ja valsts amatpersona tīši vai aiz nolaidības neizdara darbības, kuras tai pēc likuma vai uzlikta uzdevuma jāizdara, lai novērstu kaitējumu valsts varai vai pārvaldības kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas interesēm, un ja ar to valsts varai, pārvaldības kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas interesēm radīts būtisks kaitējums, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

(3) Par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, ja ar to izraisītas smagas sekas, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu, atņemot tiesības ieņemt noteiktu amatu uz laiku līdz pieciem gadiem.

Ja mēs dzīvotu valstī, kuras vadītāji patiešām rūpējas par tās labklājību un to, lai daudzi desmiti miljonu nodokļu naudas netiek vienkārši izmesti pat ne vējā, bet dažu pārrijušos miljonāru vajadzību apmierināšanai, „Liepājas metalurga“ gadījumā šie panti nepaliktu tikai tukša skaņa, un jautājums būtu tikai – vai Valdim Dombrovskim, Einaram Repšem, Andrim Vilkam, Kasparam Āboliņam, Sergejam Zaharjinam, Iļjam Segalam un varbūt vēl dažam labam sēdēt pie vienas „parašas“ vai tomēr katram pie savas.“