Visi no viena kantora

www.tautastribunals.eu-1411

Ušakovs,Putins,Rīga,LRTTFoto: Nebaidies, latviet, par šiem kroplajiem cionistu ielikteņiem paņirgt ! Tu, noziedzniek Ušakov, manu Tevzemi esi piesmējis, izzadzis un piedirsis, un tu saņemsi tieši to, ko okupants un laupītājs ir pelnījis, neskatoties uz to, ka esi tikai viena nožēlojama marinete cionistu rokās.

Šeit, latviet, ir redzama arī Latvijas nākotne Ušakova gaumē:

http://abzats.info/hfm65vxs7rpf

Atkal krievžīds N. Ušakovs “ievēlēts” par Rīgas mēru !

Protams, ka nekāda IEVĒLĒŠANA nav notikusi. Viņu šajā amatā iestūķēja pasaules krievžīdu(cionistu) banda. Neskatoties uz to, ka 39. vēlēšanu iecirkņos bija prātam neaptverami pārkāpumi, kas klasificējami zem Krimināllikuma, neviena tiesībsargājoša iestāde pat neiepīkstējās !

Kāpēc ?

Tāpēc, ka tās visas, “šīs tiesībsārgu iestādes“, ir Izraēlas paspārnē !  Kāds Gavars kaut ko pamurmulēja un ar to tad arī viss beidzās.

“Mans draugs” jurists Janka Bordāns, kurš man sasolīja demokrātiski izskatīt manu priekšlikumu, arī nesaskatīja nekādus pārkāpumus “vēlēšanu” procesā !!! Lūk, tad arī ir izskaidrojama J. Bordāna zemiskā mana piedāvājuma ignorēšana. Viņa mērķis nekad nav bijis Tiesiskuma atjaunošana, bet tikšana pie SILES. Pie SILES nu viņš ir ticis un, kāpēc tad vairs kas būtu jāpārlūko- cik urnas uzlauztas, cik biļeteni klāt piemesti, jo atmiņā vēl ir latviešu Līgotņa un Kramiņa “pašnāvības” !!! Nu, kuram tad ir vēlme nonākt pie tāda muļķīga gala ?

Kāds sacīs: nu ko tu uzēdies tam Bordānam, vai dusmas, ka viņš tevi atraidīja ? Nē, tās nav dusmas un es viņam “uzēdīšos” tik ilgi, līdz es viņu kopā ar Godmani, Borovkovu, Urbanoviču, Ušakovu un vēl dažiem simtiem “miljonāru”, aizvilkšu uz karātavām ! J. Bordāns ir viens no slīpētākajiem mūsu tautas bendēm. Ja tādam Urbanovičam un Brigmanim ir uz pieres rakstīts, ka viņi ir Krievijas(cionisma) aizstāvji, tad Bordāns to ir pamatīgi noslēpis.

-Viņam kā juristam vēlēšanu rezultāti bija jāapstrīd jau pirmajā stundā, bet viņš ar savu juristu brigādi(Jurašu, Strīķi, Levitu) klusēja, nu kā ūdeni mutē ieņēmis.

-Viņam, ar šeit pieminēto juristu bandu, ja viņi rūpētos par Latviju un latviešu tautas likteni, būtu jāiesūdz starptautiskā tiesā(ES un ANO) šodien valdošā 4. maija kliķe(LTF), jo Atmodas laikā tā veica apvērsumu pret likumīgajām Pilsoņu Komitejām. Kolonistiem un okupācijas represīvo varas orgānu pārstāvjiem nav tiesības vēlēt !!! To labi zina gan Bordāns, gan Strīķe, gan Jurašs gan Levits !

Ja es un mani cilvēki būtu šajā partijā, tad pirmām kārtām tieši šis jautājums tiktu pacelts starptautiskā līmeni. Saprotams, ka ciānas pseido- ebreji(krievžīdi) saprot, ko viņi ir pastrādājuši pret latviešu tautu un tāpēc tāds Grantiņš ir “jānovāc no skatuves”. Un,- pastrādājuši šie sarkanie zvēri ir prātam neaptveramas lietas pret latviešu tautu un Latviju.

Ušakovs kā tāds, pat nav pieskaitāms pie cilvēku rases, bet viņš ir izdevīgs cionistu pasaules mafijai. Viņš ir izdevīgs arī Latvijas vietējiem kangariem, kuri ir veikuši noziegumus pret paša tautu. Kamēr būs tāds Ušakovs un kolonisti- okupanti, tikmēr viņi(kangari) varēs justies drošībā.

Un, tieši Jānis Bordāns ir viens no cionistu svarīgākajiem šīs ķēdes elementiem, kurš centīsies saglabāt šo situāciju, līdz mūsu tauta taps pilnīgi iznīcināta.

Jānis Bordāns ir krievžīds,- tāds pats latvietis kā Levits un Strīķe.

Kāds kometāros bija trāpīgi norādījis, ka Bordāns ir Laventa kopija… .

Veltīgi cerēt, ka šī hazāru banda aizstāvēs latviešus un iestāsies par Tiesiskuma atjaunošanu Latvijā.

Ja kāds domā, ka vilks grauzīs kāpostus un zaķis rīs kotletes, tad viņam ar galvu ir nelabojamas problēmas.

Ir arī ziņas, ka viņš kā glodena cenšas izzināt, kuri tad varētu būt bijuši tie, kuri būtu pārstāvējuši viņa partijā Grantiņa “līniju”. Tas ir cilvēka necienīgs(jūdasa) gājiens.

Šajā sakarā atceros reiz Laimoņa Pura(Strazdiņa) sacīto par Mavriku Vulfsonu. Neatceros, tieši kurā laikraksta izdevniecībā tas bija… . Mavriks Vulfsons, lai izzinātu, ko latviešu kolēģi runa, mēdza tualetē sēdēt uz poda, protams, slepeni un apzināti… , līdz reiz ar negodu ticis atklāts.

Iespējams, ka Bordāns & Co centīsies “cīnīties” un pat iznīcināt kādu nelieti, bet tā nebūs nekas vairāk kā savstarpēja bandu cīņa un personīgu rēķinu slegšana… .

Kamēr Starptautiskā izpratnē Latvijā nebūs atjaunots Tiesiskums, nekas nemainīsies.

Tiks tālāk veikts viss sliktais pret latviešu tautu un Latvijas Republiku.

Bordāns ar savu iepriekšējo gadu darbību un arī patreizējo, neatstāj nevienu cerību stariņu, ka būs labāks par godmaņveidīgo bandu !!!

Tas ir tas, ko es šajā rakstā gribēju pasacīt !

Atkārtoju, Bordāns ir tāds pats kriminālelements kā Ušakovs un parējie okupanti un kangari.

Bordāns,Levits,Lavents,Gordons

P.S.

Pilnīgi slepeni- tikai Bordānam !

L. Grantiņš: Bordān, tu esi smirdīgs jūdas un saņemsi to, kas jūdasam pienākas… .

25.06.17    L. Grantiņš

You may also like...

6 Responses

  1. aicinājums saka:

    Šobrīd «Saskaņa» ieguvusi varu Daugavpilī, Rēzeknē, Rīgā, bet Jūrmalā «Saskaņa» veido koalīciju ar ZZS.

    ————————————–

    Aicinājums latviešu tautai

    http://www.protesti.lv/ilmara-ancana-aicinajums-latvijas-tautai-pec-25-neatkaribas-gadiem/

    Dr. Kārlis Ulmanis Saeimas sēdē 1933. gada 10. novembrī sacīja: „Katrai tautai dota iespēja iet uz priekšu vai atpakaļ, iet uz augšu vai leju, un IZŠĶIROŠAIS ir tas, uz kurieni katras tautas valdība VED savu tautu un pa kādu ceļu LIEK tai iet.“ Vai esam aizdomājušies, kāds ir tas ceļš, pa kuru mūs šodien ved un pa kuru liek iet?
    Pasaules valstu attīstības procesā ir izveidojušās cēloņsakarības, kuras veido noteiktu sistēmu ar konkrētiem nosacījumiem, pamatojoties uz filozofijas, loģikas un juridiskajiem pamatprincipiem.
    Neaprakstāmā cīņā 1918. gadā iegūto Dieva svēto brīvību Latvijai atgūstot, esam nonākuši pie jauna sabrukuma sliekšņa, un valsti mēs varam glābt, tikai paturot cieņā gara spēku, darba tikumu, zemnieka spītu un ticību savai tautai –Latvijai.
    Veselība, izglītība, zinātne un ražošana ir nākotnes nosacījums tautsaimniecības izaugsmei un attīstībai. Valsts varas primārais uzdevums ir veltīt visus spēkus jaunatnes attīstībai, vidējās paaudzes stabilitātei, lai atvieglotu un uzlabotu pensionāru, invalīdu, slimu cilvēku un bērnu sociālo stāvokli. Mēs nedrīkstam aizmirst to, kas noticis vienas paaudzes – 25 gadu – laikā.
    Partijas „Mūsu Zeme” mērķis un pārliecība no tās dibināšanas 1993. gadā ir un paliek nemainīga – latviešu nācijas saglabāšana, vēsturiskā un juridiskā patiesība, jauns tautsaimniecības attīstības ceļš, latviešu tautas uzplaukums vienīgajā Tēvzemē Latvijā.
    Privatizācijas, restrukturizācijas, sertifikācijas, akreditācijas, dažādu konkursu rezultātā Latvijā notikusi valsts nozagšana un izzagšana, ko jau 2000. gadā konstatēja Pasaules Banka.
    Pirms gadsimtu mijas 2000. gada 18. novembrī Latvijas valsts neatkarības svētkos notika ekumēniskais dievkalpojums, kurā, protestējot pret valsts nozagšanu, uzrunu teica nevis kristīgo konfesiju vadītāji, bet viņu vietnieki, lai gan vadītāji atradās turpat līdzās. Tā nav noticis nevienā kristīgā, demokrātiskā valstī pasaulē, un nezinām, vai kādreiz tā vēl kaut kur notiks.
    Latvijas valstī 10 gadus pēc Jūrmalgeitas ir notikušas lielas izmaiņas negatīvā virzienā, jo korupcija kļuvusi viltīgāka, rafinētāka un sarežģītāk shēmota, turklāt to piesedz valsts struktūras, Latvijas valsts varas turētāju apzinātā bezdarbība un darbība. Ar daudziem faktiem ir pierādīts, ka Latvijas valsts ir visa veida korupcijas citadele Eiropas Savienībā.
    Partija „Mūsu Zeme” savās rindās aicina un gaida visus aktīvos tautiešus un Latvijas patriotus, kurus valdošo partiju politiķi nodevuši un piekrāpuši. Bez godprātīgu, uzticamu Latvijas valsts pilsoņu nonākšanas pie politiskās varas nevar pastāvēt politisko, ekonomisko un sociālo problēmu risinājums.
    Šodien valdošais pseidonacionālais (ZZS, „Vienotība”, „Nacionālā apvienība”) politiskais spēks ir pārņēmis „Latvijas Ceļa” (LC), Tautas partijas (TP) un Latvijas Pirmās partijas (LPP) ideoloģiju, savijot kopā ar nežēlīgo kapitālistisko liberālismu. Viņi ar smalkām stratēģiskām manierēm turpina mērķtiecīgi dzīvē īstenot kompartijas un čekas ieceri – veicināt tautas noslāņošanos un šķelšanos bagātos un nabagos, lai realizētu galveno uzdevumu – sagraut vidusslāni, kas ir noteicošais garants demokrātiskas valsts attīstībai. Tā Atmodas „bāleliņi” LC, TP un LPP likvidēja cilvēkos ticību savai zemei, tautai un nākotnei. Latvija kļuvusi par nabadzības un bezjēdzīgas greznības pretstatu valsti, un lielākā latviešu tautas daļa spiesta dzīvot zem iztikas minimuma. Tāds „sasniegums” nav ne Igaunijā, ne Lietuvā.
    Ja Latvijas Republikā ir pieņemti likumi, kas neatbilst valsts Satversmei un, juristu terminoloģijā runājot, pēc burta, jēgas un gara ir pretrunā ar Valsts Pamatlikumu, vai tad vispār ir vērts vērsties pret jebkādiem likumpārkāpumiem – cīnīties pret zagšanu, valsts izlaupīšanu, pret nekārtībām, par kurām plašsaziņas līdzekļos tiek ziņots ik dienas?
    Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma 8.4 panta otrā daļa paredz: „Politiskā organizācija (partija) vai politisko organizāciju (partiju) reģistrēta vai nereģistrēta apvienība, kas iesniegusi savu deputātu kandidātu sarakstu pašvaldības domes (padomes) vēlēšanām, attiecīgās domes (padomes) priekšvēlēšanu izdevumiem drīkst izlietot summu, kas nepārsniedz Centrālās statistikas pārvaldes publiskoto aizpagājušā gada mēneša vidējo bruto darba samaksu, kas noapaļota pilnos latos, piemērojot koeficientu 0,0004, uz katru vēlētāju iepriekšējās attiecīgās pašvaldības domes (padomes) vēlēšanās. Ja politiskā organizācija (partija) vai politisko organizāciju (partiju) reģistrēta vai nereģistrēta apvienība iesniegusi savus deputātu kandidātu sarakstus vairāku pašvaldību domju (padomju) vēlēšanām, visu šo domju (padomju) priekšvēlēšanu izdevumiem kopā drīkst izlietot summu, kas nepārsniedz Centrālās statistikas pārvaldes publiskoto aizpagājušā gada mēneša vidējo bruto darba samaksu, kas noapaļota pilnos latos, piemērojot koeficientu 0,0004, uz katru attiecīgās pašvaldības domes (padomes) vēlētāju iepriekšējās domes (padomes) vēlēšanās.”
    Jautājuma būtība ir par to, ka likums atļauj atsevišķām politiskajām partijām pašvaldību vēlēšanās priekšvēlēšanu aģitācijai noteikto finansējuma normu atsevišķās pašvaldībās ievērojami pārsniegt, piemēram, Jūrmalā 2013.gada pašvaldību vēlēšanās – apmēram 30 reizes. Šādu finansējuma summēšanu paredz likums, ko apstiprina arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra un Latvijas Republikas Saeimas Juridiskais birojs. Tas pierāda, ka šīs trīs valsts struktūras sankcionē un sekmē politisko korupciju Latvijas Republikā.

    Tagadējie četru latviešu tautas iznīcināšanas veidojumu spilgtākie pārstāvji

    Pirmais veidojums – nacionālā apvienība „Visu Latvijai!–TB/LNNK”

    Ināra Mūrniece. 2016. gada 28. oktobrī Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei tika iesniegts iesniegums ar lūgumu steidzamības kārtā noteikt pieņemšanu jautājumā par likuma normu, kas pašvaldību vēlēšanās garantē politisko korupciju (par Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma 8.4 panta otrās daļas neatbilstību Latvijas Republikas Satversmei), pievienojot iesniegumam detalizētu faktu izklāstu uz 11 lpp., kur bija atspoguļota jautājuma būtība.
    Partija „Mūsu zeme” saņēma atbildi ar 8 rindiņām, kas bija rakstīta pēc mēneša, nesniedzot starpatbildi, kā arī zem vēstules nebija sagatavotāja paraksta un tālruņa numura. Nebija atbildēts pēc būtības, kā to nosaka Satversmes104. pants, bet gan norādīts vērsties Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijā. I.Mūrniecei kā Saeimas priekšsēdētājai, Latvijas Republikas likumdevēja pirmajai personai, nacionālās apvienības „Visu Latvijai!–TB/LNNK” pārstāvei, bija pienākums pašai iesniegumu deleģēt attiecīgajai Saeimas struktūrai.
    Saņēmis šo atbildi, vērsos pie Saeimas priekšsēdētājas atkārtoti, uzrakstot atklātu vēstuli. Saeimas priekšsēdētāja biroja sekretāre pa tālruni atbildēja, ka atkārtotais iesniegums novīzēts Saeimas Valsts un pašvaldību pārvaldes komisijas priekšsēdētājam Sergejam Dolgopolovam ar atklāti ciniski padomisko rezolūciju „Zināšanai” un atbilde uz šo iesniegumu netiks gatavota, jo atbildi es neesot pieprasījis.
    Jautājums – kurā likumdošanas aktā ir teikts, ka iesniegumā īpaši jānorāda, ka uz to tiek gaidīta atbilde, ja iesniegumam ir pievienoti iesniedzēja kontaktdati un likums nosaka kārtību, kādā iestādei jāatbild uz iesniegumiem?
    No iepriekš rakstītā skaidri redzams, ka atbildi pēc būtības nesaņēmu ne uz pirmo, ne otro iesniegumu, un, ka tādējādi augstā valsts amatpersona – Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja, kas ir valsts likumdevēja pirmā persona un kas Valsts prezidenta prombūtnes laikā pilda arī viņa pienākumus – nepilda Satversmes 104. pantā noteikto: „Ikvienam ir tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts pārvaldes un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības.”
    Ko vispār šajā valstī var panākt, ja likumdevēja pirmā persona šādi atbild resp. neatbild uz iesniegumiem? Varbūt patiesībā jautājums ir pārāk nopietns – par politisko korupciju, kas apdraud valsts iekšējās struktūras, un iepriekš minēto antikonstitucionālo likuma normu, kas valdošajām partijām nodrošina privileģētu stāvokli ar nesamērīgiem priekšvēlēšanu aģitācijas tēriņiem ietekmēt pašvaldību vēlēšanu rezultātus konkrētās, šīm partijām īpaši nozīmīgās pašvaldībās? Piemērs – 2013. gadā ZZS ap 30-kārtīgie (salīdzinājumā ar normu) priekšvēlēšanu tēriņi Jūrmalā, Truksnis, miljonārs Krūmiņš, viņu aizturēšana, aizdomās turēto statusa noteikšana, aizliegums izbraukt no valsts, atstādināšana no amata, atjaunošana amatā, paša Trukšņa pirmsvēlēšanu „rotācija” utt., bet nekas nemainās, ir tikai kaut kādas darbības imitācijas!
    Lūk, kur tas suns ir apraksts! I.Mūrniece visiem spēkiem aizstāv varas koalīciju un apzināti nepieļauj atklāt faktus, kas varētu apdraudēt kādu no valdošajām partijām! Tāda attieksme grauj valsti no iekšienes!

    Baiba Broka. Nacionālā apvienība nekaunas par Rīgas mēra kandidāti virzīt Baibu Broku – bijušo Tieslietu ministri, kurai netika dota pielaide valsts noslēpumam un kura savā amatpersonas deklarācijā ir norādījusi, ka „aizņēmusies” 100 000 ASV dolāru no bijušā Ķemeru sanatorijas privatizētāja SIA ”Ominasis Latvia” konsultatnta Tofika Kavara, kuru meklē Interpols. Kā mūsu galvaspilsētu varēs vadīt cilvēks, kas valstij nav uzticams un kurš sadarbojas ar starptautiskiem noziedzniekiem, kā arī intensīvi piedalījies mūsu tautas nacionālā lepnuma – par tautas saziedotiem līdzekļiem celtās Ķemeru viesnīcas – izsaimniekošanā? Varbūt vēlas arī Rīgu izsaimniekot?

    Pseidonacionālās apvienības „Visu Latvijai! – TB/LNNK” sasniegumi:
    • Leopolda Ozoliņa nodošana saistībā ar Ķemeru sanatoriju. Ozoliņš lūdza iekļaut Saeimas likumprojekta „Par Ķemeru viesnīcas privatizācijas pārtraukšanu” izskatīšanu. TB/LNNK balsojums: „par” – Oskars Grīgs, Aleksandrs Pētersons, Normunds Pēterkops; „pret” – Māris Grīnblats, Juris Sinka, Aigars Jirgens, Juris Vidiņš; „atturas” – Vents Balodis, Juris Dobelis, Roberts Jurdžs, Valdis Kristovskis, Andrejs Požarnovs, Māris Rudzītis, Jānis Straume; „nebalso” – Guntars Grīnblats, Aida Prēdele, Anna Seile, Pēteris Tabūns. Kopējais balsojums: „par” – 18, „pret” – 21, „atturas” – 22. Piezīme: balsojums „pret” iekļaušanu, tāpat kā „atturas” un „nebalso” nozīmē to, ka balso par Ķemeru sanatorijas privatizāciju. Noraidot deputāta Leopolda Ozoliņa priekšlikumu, LR Saeima nobalsoja, ka Latvijas nacionālais lepnums jāiztirgo svešiniekam.
    • Lēmumu par Ķemeru viesnīcas privatizāciju parakstīja Andris Šķēle un Guntars Krasts („Tēvzemei un Brīvbībai!”)
    • Raivis Dzintars kā partijas „Visu Latvijai!” pārstāvis parakstīja konferences lēmumu par antikonstitucionālo 4–5 % barjeru Saeimas vēlēšanās, bet, kļuvis par deputātu, neko nedara, lai šo barjeru atceltu.
    • Raivis Dzintars kopā ar jauniešiem no „Visu Latvijai!” rīkoja demonstrāciju pie Saeimas, protestējot pret Abrenes atdošanu Krievijai, taču, iekļuvis Saeimā, par šo jautājumu klusē.
    • Arī jautājumā pae antikonstitucionālo likuma normu, kas atļauj politisko korupciju pašvaldību vēlēšanās un rada deputātu kandidātu un partiju nelīdztiesību vēlēšanu procesā, Raivis Dzintars kā Saeimas frakcijas „Visu Latvijai! – RB/LNNK” vadītājs un Ināra Mūrniece kā šīs apvienības biedre un Saeimas priekšsēdētāja tikai atrakstās.
    • 1996. gadā vairākas stundas garā sarunā ar Saeimas deputātu Jāni Priedkalnu, kurš tika deleģēts pārstāvēt Latviju starptautiskā demogrāfijas kongresā, pārspriedām jautājumu par katastrofālo demogrāfisko situāciju Latvijā. Tomēr līdz pat šai dienai nacionāļi neceļ trauksmi par šo jautājumu, neaicina izmantot ANO dotās ārkārtas tiesības valstij, kuras tautas pastāvēšana ir apdraudēta.
    Lūk, kāda ir pseidonacionāļu – bāleliņu – darbība Saeimā!

    Otrais veidojums – sociāldemokrātiskā partija „Saskaņa”

    Sergejs Dolgpopolovs. Sociāldemokrātiskās partijas „Saskaņa” pārstāvis, bijušais Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas sektora vadītājs, tagadējais Saeimas Valsts un pašvaldību pārvaldes komisijas priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs, iepazinies ar iesniegumu, apgalvoja, ka izprot jautājuma būtību. Tomēr vēlākā sarunā noskaidrojās, ka komunistiskā uztvere ir palikusi nemainīga un viņš nav spējīgs un nevēlas iedziļināties nopietnā Latvijas iekšpolitikas jautājumā. Valsts un pašvaldību pārvaldes komisijas priekšsēdētāja uzskati pierāda mūsu valsts likumdevēja – Saeimas – nekompetenci un nepietiekamu iedziļināšanos vai pat mērķtiecīgi veiktu Satversmes pārkāpumu.
    Tādējādi apstiprinās, ka arī viņš, tāpat kā Saeimas priekšsēdētāja piedalās valsts graušanā no iekšienes, visiem spēkiem aizstāvot varas koalīciju un nepieļaujot iedziļināšanos faktos, kas varētu apdraudēt kādu no valdošajām partijām.

    Trešais veidojums – partija „Vienotība”

    Andris Piebalgs, Krišjānis Kariņš, Artis Pabriks, Vilnis Ķirsis. Kad partija „Mūsu zeme” partiju „Vienotība” informēja par Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma 8.4 panta otrās daļas neatbilstību Latvijas Republikas Satversmei, partijas pašreizējais līderis Andris Piebalgs atzina, ka šāda situācija ir absurds un solīja rīkoties. Diemžēl pēc tam viņš uz tālruņa zvaniem vairs neatbildēja un nekāda rīkošanās nav notikusi. Tāpat rīkojās arī viņa partijas biedri, Eiropas Savienības parlamentārieši Krišjānis Kariņš un Artis Pabriks. Arī Vilnis Ķirsis – viņš nav nekāds devītais vilnis, bet ir spējīgs tikai laipot.
    Krišjānis Kariņš. Pēdējais cerību stariņš glābt Ķemerus paspīdēja pēc valdības maiņas, kad ekonomikas ministru Juri Lujānu (LPP) nomainīja, kā sākumā daudziem likās, nacionāli domājošais partijas „Jaunais laiks” izvirzītais Krišjānis Kariņš. Jaunais ekonomikas ministrs 2005. gada 12. janvārī ieradās Ķemeros, lai savām acīm pārliecinātos par notiekošajām nejēdzībām. Es viņam jautāju: vai pēc iepazīšanās ar reālo situāciju jūs kā valdības pārstāvis piekristīsiet parakstīt Ķemeru zemju pārdošanas līgumu ar SIA „Ominasis Latvia”? Krišjānis Kariņš stingri atbildēja: „Nē!” Un tomēr pēc neilga laika pārdošanai piekrita!
    Pirms septiņiem gadiem kādā lielā sanāksmē izteicu frāzi, ka partija „Vienotība” ir liels politiskais cērmju kamols, un nevarēju pat iedomāties, cik patiess izrādīsies mans apzīmējums. Ķemeru sanatorijas iznīcināšanā izšķirošā loma ir partijas „Vienotība” darbībai, kas ir padarījusi šo procesu neatgriezenisku un vienlaikus parakstījusi spriedumu savai nolemtībai.

    Ceturtais veidojums – Zaļo un Zemnieku savienība

    Augusts Brigmanis. Saeimas Zaļo un zemnieku frakcijas vadītājs, bijušais Latvijas Komunistiskās partijas Saldus rajona pirmais sekretārs, kura laikā ar kūdru tika aizbērts ceļš uz Latvijas svētvietu – Oskara Kalpaka un viņa cīņu biedru piemiņas vietu Airītēs –, Augusts Brigmanis uz partijas „Mūsu zeme” iesniegumu Saeimas frakcijai par antikonstitucionālo likuma normu atbildēja, ka tas ir saņemts un ar to ir iepazinušies. Un nekādas rīcības! Nekas viņa domāšanā nav mainījies kopš ceļa uz Airītēm aizbēršanas – acīmredzot A.Brigmanis devis solījumu kalpot kompartijai līdz kapa malai un šo savu visdziļāko pārliecību cenšas noslēpt zem velnišķā smīniņa.
    Zaļo un Zemnieku savienība, visu laiku atrazdamās pie varas, ir pieļāvusi situāciju, ka ir iznīcināts nācijas pamats – lauksaimniecība un zemniecība. Tika likvidētas visas trīs curkufabrikas Jelgavā, Jēkabpilī un Liepājā, kuras nodrošināja darbu tūkstošiem lauku cilvēku, turklāt cukurbiešu raža ir maz atkarīga no laika apstākļiem – tās var novākt gan lietū, gan dubļos, gan pat salā. Tika aizlaisti vējā lielie ieguldījumi jaudīgas lauksaimniecības tehnikas iegādē un meliorācijā, kuras vārdā padomju laikā tika nograutas neskaitāmas viensētas. Nu arī palikušās tika pamestas – zemnieki izputēja, izbrauca un turpina izbraukt no valsts.
    Pārliecinātajam komunistam Augustam Brigmanim bija jāatceras, ka lauki ar mums raksturīgo viensētu sistēmu ir latviešu tautas izdzīvošanas pamats, kas izpaužas ģimenes spēkā, tās kuplumā, augstā morālē, kopības un dzimto sakņu apziņā. Zaļo un Zemnieku savienība ir nodevusi visu, kas saistīts ar tautas izdzīvošanu – dabu, tradīcijas, kultūru, nesamaitāto genofondu, mūsu latviskās saknes. Viens no būtiskajiem nosacījumiem lauksaimniecības dzīvotspējas atjaunošanai pašlaik ir kooperācija, kas vienīgā ļautu pastāvēt arī mazajām un vidējām lauku saimniecībām.

    Pieci notikumi, kas izšķīruši Latvijas tautas likteni

    Pirmais. Neviena partija un neviens politiķis nerunā par to no Lietuvas un Igaunijas atšķirīgo, kas Latvijā notika 1959. gadā saistībā ar krievu sūdzībām par dzīvi Latvijā. Kad Rīgā ieradās PSRS kompartijas līderis Ņikita Hruščovs, no amata atbrīvoja 4500 nacionālkomunistus (tā saucamā Eduarda Berklāva un Viļa Krūmiņa lieta). Berklāvu izsūtīja uz Krieviju, Vladimiru. Latvijā sākās rusifikācijas process. Atvaļinātajām militārpersonām bija aizliegts ierasties uz dzīvi trijās lielajās pilsētās – Maskavā, Ļeņingradā un Kijevā, taču Rīga bija atvērta, un katru gadu te ieradās ap 5000 atvaļināto virsnieku ģimeņu, kurām cēla dzīvojamās mājas. Sākās kopmītņu būvniecība, lai izmitinātu Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas jauniešus, kas piedalījās rūpnīcu un fabriku celtniecībā. Ieveda izejvielas, saražoto produkciju nosūtīja atpakaļ uz Krieviju, bet atkritumi palika Latvijā. Pēckara Latvijā līdz Atmodai iebrauca ap 700000 citu republiku pilsoņu. Lai brīvās Eiropas valstis izprastu, kas notika ar Latviju pēc 1959. gada, Eiropai vajadzētu tagad vēl uzņemt 250 miljonus imigrantu no Āfrikas un Āzijas valstīm.

    Otrais. Atmodas sākumā 1993. gada februārī Jūrmalā, Komponistu namā, notika Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes sēde, kurā nolēma nesadarboties ne ar vienu esošo nacionālo partiju, bet izveidot jaunu – „Latvijas Ceļu”, kuras priekšgalā būtu bijušais Latvijas CK 1. sekretārs un LPSR Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, kas padomju laikā bija visniknākais cīnītājs pret Latvijas patriotiski noskaņotiem jauniešiem. Kļūstot par partijas LC vadītāju, viņš ar lielu baudu fotografējās plakātiem, ietinoties Latvijas valsts sarkanbaltsarkanajā karogā un laipni pozējot tautai. Tā jau toreiz bija likteņa zīme, ka Atmodas solījumi ir piesmieti un ideāli nodoti.
    5. Saeimas vēlēšanās 36 mandātus Saeimā ieguva LC. Bija pilnīgi nesaprotami, ka Tautas fronte, kurā bija apmēram 170 000 biedru, pat neiekļuva Saeimas sastāvā, iegūstot 2,4 % balsu. Klīda baumas, ka tāds vēlēšanu rezultāts varētu būt saistīts ar kaut kādām manipulācijām ar vēlēšanu biļeteniem un LC atbalstošajiem balsotājiem. Sava loma bija arī kompartijas, komjaunatnes, čekas un armijas lielajai naudai, kuru pārņēma LC un sātaniskais virzošais spēks. Sātaniskais virzošais spēks uzvarēja Dieva dāvanu cilvēcei – saprātu.
    Turklāt pirms šīs 5. Saeimas vēlēšanām bija noteikta antikonstitucionālā 4 % barjera. Šīs normas ierosinātājs bija Aivars Endziņš, kurš pats par to arī Saeimā balsoja un vēlāk, būdams Satversmes tiesas priekšsēdētājs, izsprieda antikonstitucionālo tiesu, kas atzina, ka šādi partiju ierobežojumi Saeimas vēlēšanās lietderības labad atbilst Valsts pamatlikumam. Tādējādi lietderība tika nostādīta augstāk par likumību, kura kopš Romas laikiem tiek uzskatīta par augstāko principu tiesas spriešanā. Ko citu gaidīt no rūdīta kompartijas darbinieka, kas bijis cieši saistīts ar Valsts drošības komiteju (VDK) un lieliski zina komunistisko ideoloģiju, kur viss ir pakļauts nevis taisnībai, bet interesēm!
    Un tad maisam gals bija vaļā – Saeima turpināja un turpina pieņemt lēmumus, kas ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi, piemēram, par 5 % barjeru Saeimas vēlēšanās, par Abrenes atdošanu Krievijai, par naturalizācijas noteikumiem utt.

    Trešais. Pēc totalitārā režīma sabrukuma valstī vai pēc postoša kara, kurā mainās valsts ekonomiskā un politiskā sistēma, nedrīkstēja sākumā pieļaut nekontrolētu brīvā tirgus ekonomiku, līdz laikam, kamēr preču piedāvājums un pieprasījums ir līdzsvarojies un ir izveidota sabalansēta nodokļu sistēma. Pretējā gadījumā valsts ekonomika nonāk sabrukumā, kas tagad arī noticis Latvijā.
    Ņemot vērā iepriekšminēto, Latvijas Tautas fronti veidoja, vadīja un sašķēla „gaišie komunisti”, kas izmantoja pagātnes pieredzi un saites, pārņēma ekonomiskās sviras un ar tautas dziesmotās revolūcijas atbalstu noteica Latvijas tautsaimniecisko un politisko virzību. Reformu komunisti sabiedrībā radīja bagātnieku un priviliģēto ierēdņu slāni, apvienoja valdošo pretlatvisko politisko koalīciju un pirms laika ieviesa nežēlīgo kapitālistisko liberālismu. Tā Latvijā nauda un nodevība noteica politiķu varas sastāvu, kas savā ilggadīgajā darbībā skaitliski mazināja latviešu tautu un veicināja Latvijas valsts nozagšanu.
    Politiskās, ekonomiskās, juridiskās un konstitucionālās korupcijas rezultātā Latvijas valsts varas turētāji panāca to, ka:
    • mērķtiecīgi un apzināti neizstrādāja ilgtermiņa pamatprogrammu drošības, veselības un izglītības garantēšanai valsts iedzīvotājiem;
    • svarīgākajās tautsaimniecības nozarēs neveicināja reorganizāciju, pārprofilēšanu, neieviesa jaunās tehnoloģijas, lai gan esošo tautasaimniecību grāva prastā, iznīcinošā veidā;
    • kvalitatīvi shēmojot, organizēti ciešā sadarbībā ar varas struktūrām tika veidotas un iznīcinātas trīs bankas – banka „Baltija”, Pareks banka un „Krājbanka” (Ivars Priedītis, bijušais komjaunatnes CK pirmais sekretārs).
    Latvijai atgūstot svēto brīvību un neatkarību, valsts vadītājiem bija iespēja kalpot savai tautai, BET notika valsts graušana un izlaupīšana un vēlreiz tika apmānīta ilgi mocītā latviešu tauta.
    Tāpēc Latvijas valsts vadītāji ir sasnieguši augstāko politisko pilotāžu, jo bez represijām, draudiem un brutāla spēka, bet tikai ar nabadzību, aukstumu un bezcerību (īpaši attiecībā uz jaunatni) tautu ir novedusi pilnīgā apātijā līdz verdzīgas padevības stāvoklim. Tāpēc uzskatu, ka Ivars Godmanis, Andris Šķēle, Einārs Repše, Jānis Naglis, Egils Levits un Aigars Kalvītis ir pelnījuši Musolīni likteni par tautas krāpšanu, par ticības un cerības laupīšanu, par ģimeņu sabrukšanu, par nacionālās identitātes nievāšanu, par jaunatnei atņemtajām perspektīvām un tajā radīto skepsi jautājumā par stipras un neatkarīgas valsts dzīvotspēju. Valsts un cilvēka traģēdija sākas ar bailēm, nezināšanu un vienaldzību, kas sevī slēpj noziegumu, nodevību un nāvi, un mēs pamazām, bet noteikti dodamies šajā virzienā. Vai mūsu garaspēks ir pietiekams, lai stingri pateiktu šādam ceļam – „nē”? Ja nav, tad mūs var glābt vienīgi un tikai brīnums… Amerikas indiāņus iznīcināja iekarotāji, bet latviešu tautu tagad iznīcina pašmāju nodevēji.

    Ceturtais. 1985. gadā Reikjavīkā divatā bez tulkiem un 1986. gadā Ženēvā tikās Mihails Gorbačovs ar Ronaldu Reiganu un apsprieda, kā lai PSRS iegūst Pasaules bankas atbalstu. PSRS starptautiski bija atzīta par okupētājvalsti, un tai bija liegts saņemt palīdzību no Pasaules bankas. Šajā sarunā notika vienošamās, ka statuss varētu tikt mainīts, ja PSRS pārtrauktu Baltijas valstu okupāciju.
    Septiņdesmito gadu beigās akadēmiķis Saharovs nāca klajā ar ziņu, ka PSRS psihiatriju izmanto cīņā pret citādi domājošajiem (disidentiem). Līdz ar to PSRS vairs nenotika neviena nozīmīga konference dažādās svarīgās nozarēs. Mihailam Gorbačovam nākot pie varas, aizvien vairāk aktualizējās jautājums par atklātības un demokratizācijas procesa attīstību valstī. Priekšplānā izvirzījās jautājums par Baltijas valstu neatkarības atgūšanu un saasinājās valsts iekšējā politiskā cīņa, izveidojās pret Gorbačovu vērsts grupējums ar Borisu Pugo priekšgalā. Gorbačova politiskā diplomātija un taktiskā rīcība panāca šo gruopējumu sakāvi. Baltijas valstu atbrīvošanu iesāka Gorbačovs un pabeidza Boriss Jeļcins. Diemžēl postkomunisti saprata, ka veikli jāmaina kažoks, ko viņi arī izdarīja. Komunistiskās ideoloģijas sekas turpinās vēl šodien.

    Piektais. Saistībā ar saasināto jautājumu par ārējo aizsardzību – bruņošanos – vēlos atgādināt pasaules karu vēsturi, ka katrs nākamais karš sākas ar to, ar ko beidzās iepriekšējais karš – Hirosima un Nagasaki. Tieši kara laikā ļoti strauji attīstās tehnika, balstoties uz pēdējiem zinātniskajiem atklājumiem, un šobrīd absolūti nav iespējams prognozēt, kādā virzienā šī attīstība varētu notikt. Neliels lokāls karš Eiropā var pāraugt Trešajā pasaules karā – kodolkarā, pēc kura nebūs uzvarētāju un zaudētāju, bet dzīvie apskaudīs mirušos un radiācijas vilnis vairākas reizes apriņķos Zemeslodi.
    Tie politiķi, militāristi un dažādi eksperti, kuri runā par karu un pat pieļauj Trešo pasaules karu, paši nespēj izprast, ko viņi runā. Ir pierādīts, ka, mirstot cilvēkam, dvēsele viņu pamet, tās svars ir 9 grami, bet, kur paliek dvēsele Pasaules telpā, to nezin neviens. Kas patiesībā būs pēc Trešā pasaules kara, to arī neviens nezina. Lai kādas un lai cik ilgi norit sarunas, bet Trešais pasaules karš nekad nevarēs aizstāt sarunas.
    Dieva sūtība cilvēkam ir saprāts, kas radīja atombumbu civilizācijas drošībai (genofonda saglabāšanai). Visiem militāristiem un politiķiem ir jāatceras, ka pasaules drošību var garantēt tikai un vienīgi izteikta, pārliecināta valstu politiskā griba, cīņa par mieru un saprāts dzīvības vārdā.

    Donalda Trampa jaunā pasaules kārtība
    un Ņikitas Hruščova kukurūzas plantācijas PSRS

    Donalds Tramps dzīvo demokrātiskā sistēmā, kur viņam jārēķinās ar otras partijas nostādnēm, ar ASV Kongresu utt., neraugoties uz viņa tendenci uz Amerikas politisko un ekonomisko pašizolāciju, kas rada draudus NATO un pasaules kodollīdzsvara stabilitātei.
    Toties Ņikitas Hruščova vara bija neierobežota. Ko gribēja teikt vai darīt, tam neviens neprotestēja, bet gan atbalstīja (piem., kukurūzas audzēšana, pat zinātnieki ķērās pie darba, lai izplānotu, kādā veidā Krievijas lielāko upju Ļenas, Jeņisejas un Obas tecējumu pagriezt pretējā virzienā utt.), neraugoties uz sagaidāmajām sekām. Tieši viņa darbošanās sniedz uzskatāmu piemēru kodolbriesmu vērienam un seku apokaliptikai.
    Lai cik tas paradoksāli neizklausītos, Donalda Trampa retorika pārsteidzoši sasaucas ar Ņikitas Hruščova grandiozajiem plāniem.
    Izskatās, ka Trampa kungs neizprot, kas patiesībā ir Krievija un kāda ir tās politika, lai gan viņa rīcībā ir milzīgi līdzekļi un pasaules labākie ziņu kanāli, kas dod iespēju saņemt vispusīgu un analītisku informāciju. Viņu nav iespaidojusi bijušā ASV prezidenta Ronalda Reigana atziņa, ka Krievija ir ļaunuma impērija.
    Protams, sākotnēji var iedvesmoties no analogiem, ko brīvās pasaules psihologi un politiķi nespēj izskaidrot, piemēram, no Staļina laika fenomena: jo vairāk tautu slepkavoja, jo tā ciešāk sakļāvās ap Staļinu, kurš radīja vienreizēju un pasaulē nepieredzētu sistēmu, kad slepkavas slepkavoja slepkavas.
    Atmodas sākumā man bija saruna ar ievērojamo ASV ķirurgu Kristapu Keggi par komunistisko sistēmu Padomju Savienībā. Profesors teica, ka viņš šo sistēmu labi pārzina. Tad es uzdevu viņam jautājumu: „Kāpēc politieslodzītos, kuri bija miruši, pirms izvešanas no lāģera pie vārtiem noguldīja vienā rindā un, stingri ievērojot instrukciju par to, ar kādu āmuru un kādā veidā, tiem tika sašķaidīti galvaskausi?” Keggi atbildēja: „To es nevaru saprast.” Es viņam atbildēju: „Ja Jūs izpratīsiet šo lietu, tad es būšu pārliecināts, ka jūs zināt komunisma sistēmu.” Galvaskausu sašķaidīšanas mērķis – pārliecināties, ka politieslodzītais ir simtprocentīgi beigts.
    1932. gadā piespiedu kolektivizācijas dēļ bada nāvē gāja bojā 6 miljoni ukraiņu – valstī, kas bija PSRS maizes klēts! Kad Kaganovičs ziņoja Staļinam, ka kolektivizācija Ukrainā ir notikusi, taču ir tik daudz bada upuru, Staļins atbildēja, ka viena cilvēka nāve ir traģēdija, bet miljonu – statistika.
    2010. gadā nosēšanās laikā pie Krievijas rietumu pilsētas Smoļenskas lidmašīnas katastrofā gāja bojā Polijas prezidents Lehs Kačiņskis, viņa dzīvesbiedre Marija un virkne Polijas augstāko amatpersonu. No Varšavas uz Smoļensku lidojušajā lidmašīnā „Tu-154” atradās oficiālā delegācija, kas bija ceļā uz piemiņas pasākumu Katiņas slaktiņa memoriālā pie Smoļenskas. Krievija līdz šai dienai nav atdevusi Polijai šo lidmašīnu. Kā tas iespējams? Un kā var ticēt Krievijai!?
    Saistībā ar notikumiem Ukrainā un Krimas aneksiju Krievijas prezidents Vladimirs Putins sākotnēji noliedza krievu armijas klātbūtni, aizbildinoties, ka karavīru tērpus un ekipējumu taču jebkurš var iegādāties „melnajā” tirgū.
    Lai varētu iztēloties, ko nozīmē kodolkarš, sniedzu nedaudz faktu.
    Kad Hruščovs viesojās Amerikā, miljardieris Sairos Ītons teica, ka viņam ir iespējas izbūvēt pilsētu zem klintīm visiem radiniekiem un viņu paaudzēm, lai pasargātos no kodolkara, bet izvirzīja jautājumu, vai tas ir to vērts un vai dzīvot tādos apstākļos būs priecīgi.
    Hruščovs militārajiem plānotājiem uzdeva izstrādāt stratēģisku plānu, kā izvirzīt ultimātu ASV, lai pakļautos PSRS uzstādījumam. Plāns bija ar divām zemūdenēm, uz kurām atrastos kodolbumbas ar simts megatonnu jaudu katra, pietuvoties ASV krastiem gan no Klusā okeāna, gan no Atlantijas okeāna un trešā kodolbumba ar simts megatonnām tiktu virzīta ar ballistisko raķeti uz ASV vidienē esošo snaudošo vulkānu YELLOW STONE. Rezultātā Ziemeļamerikas kontinenta eksistence būtu zem jautājuma zīmes.
    Hruščova uzdevumā Saharovs vadīja ūdeņraža bumbas būvi ar jaudu 57 megatonnas. 1961. gada 30. oktobrī virs Novaja Zemļa salas apmēram 4,5 km augstumā virs zemes uzspridzināja ūdeņraža bumbu, kuras sprādziena spēks atbilst 57 megatonnām trinitrotoluola (TNT – dinamīts ). Sprādziens izsita logu rūtis tūkstoš kilometru attālumā. Pēc tam bija Amerikas zinātnieku publikācijas, ka notikušas Zemeslodes vertikālās ass svārstības.
    Salīdzinājumam: uz Japānu 1945. gadā uzmesto atombumbu sprādziena jauda Hirosimā bija 15 kilotonnas, bet Nagasaki 21 kilotonna, un to sprādziena spēks bija desmit reizes lielāks, nekā visām Otrā pasaules kara laikā izmantotajām parastajām sprāgstvielām kopā.
    1 kilotonna TNT (trinitrotoluols – dinamīts) atbilst 1000 kg dinamīta. 1 megatonna ir 1000 kilotonnas, līdzinās 1 000 000 kg dinamīta, bet 57 megatonnas līdzinās 57 000 000 kg dinamīta. Pieņemsim, ka vienā vagonā iekrautas 50 tonnas dinamīta, tad vienā vilciena sastāvā, kurā ir 50 vagoni, var iekraut kopā 2 500 tonnas dinamīta, bet, lai iekrautu 57 000 000 tonnas dinamīta, ir vajadzīgi gandrīz 23 vilcienu sastāvi.
    Kosmosa izpētē piedalās daži desmiti valstu, bet vēža cēloņu izpētē piedalās gandrīz visas pasaules valstis, tomēr nevar atrast vēža pirmsākumu, tāpat arī militāristi nekad nespēs aptvert, kāda būs pasaule pēc Trešā pasaules kara – kodolkara.
    Skaidrs, ka militāristu uzdevums ir kritiskā situācijā nogalināt pretinieku, bet pašam palikt dzīvam, kas kļūst par viņu ikdienas psiholoģiju, ko mūsdienās sarežģī militāro draudu daudzveidība un virtualitāte – tie ir jautājumi par kiberdrošību, hibrīdu karu, „zaļajiem vīriņiem”, kiberuzbrukumu draudiem utt.
    Militarizācijas process ir vareno un bagātnieku bizness un palielina iedzīvotāju nabadzības slāni.
    Hruščova lielākais pozitīvais sasniegums ir Staļina mīta sabrukuma atklājums. Pasaule varēja uzzināt, kas Krievijā ir noticis no 1917. gada līdz 1953. gadam.
    Pateicoties Mihailam Garbačovam, mēs varējām uzzināt, kādā režīmā auga divas paaudzes PSRS no 1953. gada līdz 1985. gadam un tikt klāt augstāk minētajiem faktiem.

    ASV prezidents Donalds Tramps nav sasniedzis
    Latvijas Republikas Satversmes tiesas priekšsēdētāja Alda Laviņa līmeni

    Pieteikumā Satversmes tiesai 2016. gada 19. oktobrī pirms ASV prezidenta vēlēšanām rakstīju, ka prezidenta kandidāta Donalda Trampa retorikai, nav izslēgts, būs vēsturiska loma. Tajā pašā laikā žurnālists Kārlis Streips Trampu nosauca par idiotu un mērkaķi ar granātu. Un, lūk, Tramps ir kļuvis patiešām par ASV prezidentu. Savulaik smējās par Ronaldu Reiganu, sak, aktieris par prezidentu, taču tieši viņš kļuva par vienu no nelokāmākajiem prezidentiem, kas Padomju Savienību nosauca īstajā vārdā – par ļaunuma impēriju – un izveidoja Zvaigžņu kara aizsardzības sistēmu pret PSRS.
    Tagad izteikšu citu domu – ASV jaunā prezidenta neatlaidīgās, caursitošās un ekspansīvās jaunās pasaules kārtības ieviešana vēlmju un cerību jomā patiešām ir nepamatota un nav izslēgts, ka šī rīcība izlems ASV likteni, bet nav izslēgts, ka Tramps, šīs jaunās politikas radītājs un sludinātājs, ar to izšķirs arī pats savu likteni. Uz pretstata principiem balstītas mākslīgi un neizsvērti veidotas sistēmas ir lemtas ātrai pašiznīcībai.
    Taču līdz Satversmes tiesas priekšsēdētāja Alda Laviņa līmenim Tramps vēl nav ticis – Tramps neļauj iebraukt valstī pilsoņiem no musulmaņu valstīm, kuras saistītas ar starptautisko terorismu, tātad viņš vēršas pret potenciāliem likuma pārkāpējiem. Toties Laviņš atsakās pēc būtības izskatīt jautājumu par likuma normu, kas ir nelikumīga, jo neatbilst Latvijas Republikas Satversmei. Tādējādi viņš un Satversmes tiesas tiesneši ignorē Latvijas Pamatalikumu, Konstitūciju, Satversmi. Atgādināšu, ka runa ir par Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma 8.4 panta otro daļu, kas ar likumu pieļauj varas pirkšanu par naudu pašvaldību vēlēšanās. Tātad Laviņš apzināti nevēršas pret Valsts Pamatlikuma pārkapumu!

    Piepildās prognozes, par kurām brīdināju, pirms kāds par tām bija sācis publiski runāt

    Kad biju Rīgas Medicīnas institūta students, mani 1962. gadā izslēdza no augstskolas par to, ka studentu klātbūtnē paudu faktus, ka PSRS ekonomika ir bez perspektīvas. Savus apsvērumus balstīju uz kompartijas laikrakstā „Cīņa” publicētu Centrālās statistikas pārvaldes ziņojumu. Toreiz man oponēja padomju zinātnes vadošie kadri, tostarp akadēmiķis Aleksandrs Drīzulis, un šis fakts bija pamatā tam, ka pēc 10 gadiem 1972. gadā man bija jāpamet arī Maskavas Medicīnas institūts. Pagāja vēl nepilni 30 gadi, un 1991. gadā Padomju Savienība sabruka!
    1971.–1972. gadā organizēju triju augstskolu – 1. Maskavas Medicīnas institūta, Maskavas Konservatorijas un Kinematogrāfijas institūta – kopīgu studentu konferenci „Kara un miera problēmas personības psiholoģijā un ideoloģijā”. Lai gan konferencei gatavojāmies jau veselu gadu, bija izstrādāta virkne nozīmīgu un inovatīvu referātu un konferenci atbalstīja PSRS Miera aizstāvēšanas komiteja un PSRS Kara veterānu komiteja, to beigās aizliedza. Mani kā konferences iniciatoru un par tās norisi atbildīgo izsauca uz institūta kompartijas komitejas sēdi un uzdeva daudzus jautājumus. Viens no jautājumiem bija, kā ar konferences tēmu sasaucas kompartijas uzstādījums, ka „PSRS dos iznīcinošu triecienu jebkuram agresoram”. Atbildēju, ka vēstures kara likumi pierāda, ka katrs nākamais karš sākas ar to, ar ko beidzies iepriekšējais karš, tātad Trešais pasaules būs kodolkarš un pēc tam dzīvi palikušie apskaudīs mirušos. Konferenci aizliedza kā neatbilstošu kompartijas vadlīnijai, ka PSRS uzveiks jebkuru agresoru.
    Zīmīgi, ka pēc 15 gadiem – 1987. gadā – PSRS veselības aizsardzības ministrs J.Čazovs un ASV ķirurgs B.Louns par ļoti līdzīgas tēmas – „Pasaules ārsti cīņā par kodolkara novēršanu” – risinājumu saņēma Nobela prēmiju. Konferencē mans ieplānotais referāts bija par to, ka cīņa par mieru ir cilvēces galvenais uzdevums, kurā tiku argumentējis arī to, kā izvairīties no Trešā pasaules kara, un viena no referāta apakštēmām bija „Ārsta loma cīņā par mieru”. Šie fakti apliecina to, ka manis iecerētā konference savā patiesīgumā bija apsteigusi tālaika ideoloģiju. Konferences vadmotīvs bija, ka Trešais pasaules karš nav iespējams, jo tas ved uz cilvēces iznīcināšanu (izmainīsies genofonds) un nekādu „iznīcinošu triecienu jebkuram agresoram” vienkārši nebūs iespējams veikt.
    1989. gadā uzrakstīju rakstu „Pieci paradoksi, kas ved Latviju uz bojāeju”. Aiznesu to uz laikraksta ”Atmoda” redakciju Elitai Veidemanei, kura pateica, ka šādu ļaunuma pilnu rakstu nekad nepublicēs. Rakstu nopublicēja LATNIA „Informatīvais Ziņotājs”, kura redaktors bija Juris Kajaks. Viss, par ko toreiz brīdināju, diemžēl ir piepildījies, un Latvija pašlaik atrodas tieši tādā situācijā, kā tiku prognozējis jautāajumā par ekoloģiju un demogrāfiju, ņemot vērā tālaika politiskās un ekonomiskās tendences.
    Pirms tautas nobalsošanas par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā Jūrmalas pilsētas domes sēdē 2003. gada 17. septembrī pieņēma manu priekšlikumu deputātiem izteikties par šo balsojumu. Savā uzrunā teicu, ka Latvijas iestāšanās ES būs ES sabrukšanas sākums. PSRS un ES ir veidotas uz pretstatu principiem atšķirībā no ASV. Pašreizējie procesi ES tagad patiešām uz to norāda, pat tiktāl, ka Lielbritānijas tauta ir nobalsojusi par izstāšanos no ES, un nav tālu laiks, kad no ES varētu izstāties arī citas valstis, piemēram, Nīderlande un varbūt pat Francija. Iemesls – ES izteiktā birokrātija, kura dominē pašreizējā situācijā, ņemot vērā daudzus konkrētus apstākļus, pēc būtības ir pašas ES kapsētas atslēga, jebkura sadarbības pasākuma likvidācija vai pārtraukums. Uzskatāms piemērs tam ir jautājums par Turcijas uzņemšanu ES – Eiropa tik ilgi vilcinājās, līdz nonāca līdz šodienas situācijai Turcijā, kad arī pati tauta sāk kardināli rīkoties. Un nav paredzams, kā situācija attīstīsies tālāk un ko tas nozīmēs visai Eiropai.

    Sūdzība Eiropas Cilvēktiesību tiesai 2007. gada 28. maijā par Latvijas Republikas 9. Saeimas vēlēšanu rezultātiem – likumdevējas varas nopirkšanu, ko veica „Latvijas ceļš”, Latvijas Pirmā partija un Tautas partija

    Par ko partija „Mūsu zeme” rakstīja Eiropas Cilvēktiesību tiesai 2007. gada 28. maijā (citāti): Latvijas valsts sistēmas raksturojums un fakti pirms un pēc 9. Saeimas vēlēšanām:
    1. Valstī izveidota poltiska un finansiāla ekonomiskā totalitārisma sistēma.
    2. Valsts nozagšana turpinās, un plašumā iet valsts organizētā noziedzība.
    3. Sabiedrībā valda bailes, nezināšana un vienaldzība, jo valsts sistēmu no augšas caurvij korupcija (ekonomiskā, politiskā un konstitucionālā).
    4. Nenovēršama plaisa starp tautu un valsts varu, krass pretstats starp bagātajiem un nabadzīgajiem ir radies korumpētā privatizācijas procesa dēļ. Komunistiskā nomenklatūra, izmantojot tikai tai pieejamo informāciju, jau 80. gadu beigās pārņēma savā rīcībā kompartijas, komjaunatnes, čekas un armijas naudu, tādējādi gūstot iespēju ar ekonomiskām svirām noteikt valsts politisko virzību un veidot privatizācijas procesu kā valsts izlaupīšanas pamatu.
    5. Valsts organizēts slēpts genocīds pret tautu: jau 15 gadus dabiskais pieaugums ir ar mīnuss zīmi; katru gadu vairāki tūkstoši izbrauc no Latvijas darba meklējumos uz ārvalstīm, jo spiesti to darīt, lai nodrošinātu iztiku ģimenei.
    6. Padomju tiesneši bija uzticamākie padomju varai un ar vislielāko niknumu vērsās īpaši pret tiem cilvēkiem, kas runāja par Latvijas neatkarību vai sarkanbaltsarkano karogu, spriežot viņiem bargāko sodu, bet Latvijas Republikas 5. Saeima šos Latvijas PSR tiesnešus apstiprināja amatā uz mūžu nevis uz noteiktu termiņu. Lielākā daļa ir mainījusi krāsu, bet ne tikumu.
    7. Latvijas Republika ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur daži premjeri, krāpjot un apzogot valsti, kļuvuši par multimiljonāriem, sagraudami tautas ticību valstij (piemēram, A.Šķēle valdīšanas laikā ieguva 29 miljonus latu…).
    8. Latvijas Republikas valdība steidzamības kārtā pieņēma lēmumu par Latvijas un Krievijas robežlīguma parakstīšanu, kas ir prettiesisks saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi; to atbalsta 9. Saeimas deputātu vairākums un Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga – kaut pēc būtības tas ir valsts noziegums un tautas nodevība (komunistiskā režīma agresijas dēļ esam spiesti atdot 2 % Latvijas Republikas zemes).
    9. Valsts pirmā persona – Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Ministru prezidents Aigars Kalvītis – nevis nosodīja pirmo pierādīto (!) politiskās korupcijas faktu (tā saukto Jūrmalgeitu), bet gan ciniski vērsās pret žurnālistiem, kas uzdrošinājās to publiskot.
    10. Rīgas apgabaltiesas 30 tiesneši kolektīvi atteicās izskatīt Latvijā pirmo pierādīto politiskās korupcijas lietu.
    11. Politiskās korupcijas fakta līdzzinātāji, tātad līdzdalīgi un līdzatbildīgi, Jūrmalgeitā bija Ainārs Šlesers (ministrs) un Andris Šķēle (vairākkkārtējs Latvijas Republikas premjers), kuri tiesas procesā piedalījās tikai kā liecinieki nevis apsūdzētie. Šķēle ieteica Jūrmalas pilsētas domei par priekšsēdētāja vietniekiem ievēlēt „kurš lielāks kretīns”, lai grautu Jūrmalas pilsētas domes darbību.
    12. Būdama parlamentāras valsts Prezidente, V. Vīķe-Freiberga astoņu gadu laikā ne reizi kritiskos apstākļos nav izmantojusi savas konstitucionālās tiesības sasaukt ārkārtas Ministru Kabineta sēdi, noteitkt dienas kārtību un vadīt šo sēdi (Satversmes 46. pants), bet valstī ir bijuši kritiski jautājumi, kas prasīja Prezidentes iejaukšanos.
    13. Latvijas Republikas Saeima vairākkārt pieņēma likumu par čekas arhīva dokumentu publiskošanu, taču Latvijas Republikas prezidente V. Vīķe-Freiberga neparakstīja likumu.
    14. Latvijas republikas Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga ieies pasaules vēsturē kā izcfilākais nekaunības simbols, uzdrošinpoties kandidēt uz ANO Ģenerālsekretāra amatu, iepriekš nostājusies pret ANO principiem, iesaistot Latvijas valsti Irākas karā, respektīvi, miermīlīgo Irākas iedzīvotāju slepkavošanā, civilizācijas kultūras vēsturiskā mantojuma iznīcināšanā, radot visus priekšnoteikumus pilsoņu karam Irākā.
    15. Ministru prezidenta A.Kalvīša Premjera biroja vadītājs Jurģis Liepnieks Latvijas televīzijas diskusijā ciniski paziņoja, ka „jūs varat pieņemt kādus likumus vien gribat, mēs atradīsim veidu, kā tos apiet”.
    16. Latvijas Republikas eksprezidents Guntis Ulmanis, Latvijas televīzijas raidījumā „100. pants”, atbildot uz žurnālistu jautājumiem, kā viņš vērtē, ka partijas izmanto trešo personu finansiālos līdzekļus priekšvēlēšanu laikā, brīnījās, „kāpēc citas partijas nav izmantojušas „caurumus” likumdošanā”.
    17. 9.Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis, agrāk būdams 8. Saeimas deputāts, norādīja rakstiskā veidā, ka Saeimas vēlēšanu likums neatbilst Latvijas Republikas Konstitūcijai – Satversmei.
    18. Latvijas Republika ir vienīgā demokrātiskā valsts pasaulē, kurā 2000. gadā, atzīmējot valsts proklamēšanas gadadienu, protestējot pret valsts nozagšanu, ekumēnisko dievkalpojumu atteicās vadīt konfesiju vadītāji, to darīja viņu vietnieki, un arī šodien turpinās valsts nozagšana.
    19. Šādu apstākļu dēļ 9. Saeima ir atzīstama par ievēlētu nelikumīgi un ir atlaižama.

    Fakti un notikumi, kas apliecina šīs politiskās sistēmas
    „darbību un efektivitāti”

    Politiskās, ekonomiskās, juridiskās un konstitucionālās korupcijas rezultātā Latvijas Republikas valsts varas turētāji gandrīz 25 gados ir veikuši sekojošo:
    • Valsts sagraušanas uzdevumu sākuši pildīt jau Atmodas sākumā. Tāpēc apzināti nav strādāts pie tautsaimniecības attīstības ilgtermiņa programmas, nav domāts par reorganizāciju, pārprofilēšanu un jauno tehnoloģiju ieviešanu, tajā paša laikā ļaujot, piemēram, ārzemju kompānijām pārpirkt mūsu izcilo zinātnieku sasniegumu patentus. To veicināja „gudro” šaurpierīšu tuvredzība un Jūdas sudraba grašu un dvēseļu nodevība.
    • Nav bijuši spējīgi un nav gribējuši izstrādāt pamatprogrammu drošības, veselības un izglītības garantēšanai valsts iedzīvotājiem.
    • Tik mazā valstī kā Latvija, kvalitatīvi shēmojot un organizēti, ciešā sadarbībā ar varas struktūrām, veidojuši un iznīcinājuši trīs bankas – banka „Baltija”, Parex banka un Krājbanka, radot lielus zaudējumus valstij un daudziem valsts iedzīvotājiem.
    • Kopš Atmodas no Latvijas valsts izbraukuši 300 000 iedzīvotāju.
    • 50 000 jauniešu ne strādā, ne mācās.
    • Latvija ir ceturtā nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā.
    • Latvija korupcijas uztveres indeksā ir ceturtajā vietā Eiropas Savienībā.
    • Bērnu pabalstu ziņā Latvija ir pēdējā vietā Eiropas Savienības valstīs.
    • Latvijā banku sistēma izveidota tā, lai peļņu gūtu nevis valsts, bet privātpersonas – baņķieri, kas par tādiem kļuvuši, pateicoties saviem sakariem ar bijušo kompartejisko un VDK nomenklatūru.
    • Latvijas bankas pēdējos piecos gados atmazgājušas 18 miljardus dolāru.
    • Panamas finanšu lieta – valsts vara, izpildvara un bankas it kā neesot par to zinājušas.
    • 2002.gadā Satversmes tiesa akceptēja antikonstitucionālo normu par Saeimas vēlēšanu slieksni 5 % apmērā, kas ir pretrunā ar Satversmi, kas nosaka 1%, tādējādi tika veikts konstitucionālais noziegums.
    • Latvijas tiesu varai uzticas – 5 % – 45 respondenti, netic 93 % – 1278 respondenti, neinteresējas 2 % – 17 respondenti (dati no Latvijas televīzijas veiktas aptaujas).
    • Nevienā demokrātiskas valsts tiesu sistēmā nav bijis tā, ka tiesneši raksta kolektīvu vēstuli, lai konkrētu tiesas procesu pārnestu no vienas pilsētas uz otru, kad šādas tiesības ir tikai katram atsevišķam tiesnesim (Jūrmalgeitas izskatīšanas pārcelšana no Rīgas uz Jelgavu).
    • Tika likvidēta Rīgas Vagonu rūpnīca, VEF, Alfa, kuģniecība, gāzes un elektroenerģijas liberalizācija.
    • Cukura ražošana Liepājas, Jelgavas un Jēkabpils, „Liepājas metalurga” un kūrorta nozares sagraušana (Ķemeru sanatorija).

    Kad un kas par to visu atbildēs tautas un vēstures priekšā?

    Vairākas politiskās partijas Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK) iesniedza protestu par pārkāpumiem priekšvēlēšanu finansēšanā, tomēr CVK ar 2006. gada 25. oktobra lēmumu Nr. 53 izziņoja 9. Saeimas vēlēšanās ievēlētos deputātus un neņēma vērā politisko partiju pārstāvju protestus par varas pirkšanu par naudu. Partija „Mūsu zeme” bija iesniegusi prasību Augstākās tiesas Senātā atcelt Centrālās vēlēšanu komisijas 2006. gada 25. oktobra lēmumu Nr. 53, kas pārkāpa Vēlēšanu likumu.
    Ar 2006. gada 3. novembra spriedumu Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments noraidīja četru politisko organizāciju prasību anulēt CVK 2006. gada 25. oktobra lēmumu Nr. 53, novērtējot protestu par prettiesisku un atzīstot 9. Saeimas vēlēšanas par likumīgām, tomēr Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments saskatīja gan Latvijas Republikas Satversmes garantiju pārkāpumus, gan Latvijai saistošu starptautisko normu pārkāpumu un 2006. gada 3.n ovembrī nolēma pieņemt blakus lēmumu lietā Nr. SA-5/2006.
    Augstākās tiesas Senāts ar savu 2006. gada 3. novembra blakus lēmumu nolēma vērst Ministru kabineta uzmanību uz to, lai izveidotu efektīvu, modernai demokrātiskai valstij atbilstošu vēlēšanu norises tiesiskuma kontroles mehānismu un valstī tiktu radīts tāds tiesiskais regulējums, kas nodrošinās, ka kompetenta valsts pārvaldes iestāde īstenos objektīvu un efektīvu kontroli jau vēlēšanu kampaņas norises laikā.
    Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006. gada 3. novembra blakus lēmumā lietā Nr. SA-5/2006 teikts:
    „Vienlīdzīgu vēlēšanu princips vispirms paredz, ka visu politisko spēku un individuālo kandidātu iespējas ir vienlīdzīgas. Tas attiecas uz kandidātu sarakstu vēlēšanu kampaņu, plašsaziņas līdzekļu pieejamību tiem, kā arī partiju un to kampaņu publisko finansēšanu.
    – Administratīvo lietu departaments atzīst, ka valsts nav radījusi sistēmu, kurā tiktu nodrošināta priekšvēlēšanu izdevumu ierobežojuma pārkāpumu savlaicīga un efektīva novēršana, tādējādi radot draudus tiesisku vēlēšanu norisei. Administratīvo lietu departaments uzskata, ka valstij ir pienākums veikt nepieciešamos pozitīvos pasākumus vēlēšanu tiesiskuma nodrošināšanai, tas ir, izveidot tādu tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram kompetenta valsts pārvaldes iestāde īstenotu kontroli jau šādu pārkāpumu izdarīšanas laikā un novērstu tos, nevis tikai pēc vēlēšanām konstatētu pārkāpumu faktu un liktu attiecīgus līdzekļus atmaksāt.
    Nolēma vērst Ministru kabineta uzmanību uz nepieciešamību izveidot efektīvu modernai demokrātiskai valstij atbilstošu vēlēšanu norises tiesiskuma kontroles mehānismu. Lēmums nav pārsūdzams.”
    Šis tiesas process uzskatāmi parādīja Augstākās tiesas manipulatīvo darbību. Ja jau četru partiju protests bija prettiesisks, tad kam gan bija vajadzīgs blakus lēmums, lai novērstu tieši to, ar ko nemierā bija tiesvedības ierosinātāji? Tātad protests nebija prettiesisks, taču, paklausot varas partiju spiedienam, Augstākā tiesa pakalpīgi nelēma par vēlēšanu rezultātu anulēšanu, bet pieņēma blakus lēmumu, kuru valsts var atļauties nepildīt līdz šai dienai. Un šādu acīm redzami pretrunīgu Augstākās tiesas lēmumu par labu atzina pat starptautiski erudēts jurists Egils Levits, kurš vēlāk kandidēja kļūt par Latvijas valsts prezidentu!
    Tautas partija pārtērēja Ls 1 030 000, bet LPP/LC – Ls 528 870. Pēc Augstākās tiesas sprieduma minētais pārtēriņš bija jāieskaita Valsts kasē, taču partijas to neizdarīja un, nesamaksājušas valstij, pašas likvidējās, jo savu tās bija panākušas, varu par naudu ieguvušas un varēja to turpināt realizēt savās interesēs, tāpēc ka Saeimas deputātiem nav jānoliek mandāti, ja partijas vairs nav vai ja viņi paši ir piesviedušies citam politiskajam spēkam. Piemērs: Artis Pabriks Saeimā aizstāvēja Abrenes atdošanu Krievijai un nākamajā dienā jau bija pārgājis no Tautas partijas uz „Vienotību”, sak, sunim maizes devēja roka jāpalaiza.
    Arī Ģenerālprokuratūra kā valsts uzraugošā institūcija un KNAB kā kontrolējošā institūcija nav prasījušas blakus lēmuma izpildi. No tā var secināt, ka Ministru kabinets, Ģenerālprokuratūra un KNAB netieši atbalsta politisko korupciju valstī, tāpēc valsts varas turētāju apzināta bezdarbība un darbība ar daudziem faktiem pierāda, ka Latvijas valsts ir politiskās korupcijas citadele Eiropas Savienībā.
    Lai gan lēmums bija nepārsūdzams, tas nav izpildīts līdz šai dienai. Rezultātā partijas „Latvijas ceļš” (A. Gorbunovs un I. Godmanis), Tautas partija (A. Šķēle) un Latvijas Pirmā partija (A. Šlesers) vēlēšanās nelikumīgi izlietoja gandrīz divus miljonus latu 9. Saeimas vēlēšanās, par šo naudu ieguva un realizēja valsts varu un pašlikvidējās, neiemaksājot Valsts kasē vēlēšanās pārtērētos un nelikumīgi iegūtos finanšu līdzekļus, tādējādi izvairoties no atbildības par pārkāpumiem vēlēšanās. Pēc šo partiju sadalīšanās to biedri izveidoja vairākas jaunas partijas, kas turpina likumpārkāpēju partiju iesākto politiku, piemēram, „Vienotība”, ZZS. Lūk, ko spēja politiskie kombinatori it kā tautas vārdā!
    Rezultāts ir tāds, ka 9. Saeimas vēlēšanās nelikumīgi pārtērētos miljoniem lielos līdzekļus LC, TP un LPP tā arī neatmaksāja valstij (tātad neizpildīja pat šo Augstākās tiesas lēmuma daļu!), pašlikvidējās, bet savu par naudu nopirkto politisko varu saglabāja, jo to biedri turpināja būt Saeimas deputāti, dibināja jaunas partijas vai iefiltrējās citās partijās un ir pie varas vēl šobaltdien.

    Demokrātiskā sacelšanās,
    lai gāztu pretvalstisko, prettautisko un nelikumīgo valsts varu

    Kamēr neizpratīsim cēloņus un sekas, mūsu drūmā eksistence neizmainīsies. Skaidri jāizprot stāvoklis un jāapzinās, ka nav bezizejas situācijas, bet jārisina šādi jautājumi:
    • nācijas dzīvības saglabāšana;
    • vēsturiski juridiskās patiesības ievērošana;
    • jauna, nacionālajām interesēm atbilstoša tautsaimniecības attīstības ceļa izvēle, kas jāpieņem tautas nobalsošanā;
    • nabadzības likvidēšana un nesaudzīga cīņa pret korupciju;
    • naturalizācijas procesa pārtraukšana;
    • Latvijas okupācijas fakta atzīšana ANO līmenī.
    Pirms veikt šādu kardinālu pavērsienu, katram sevī un visiem kopā mums viennozīmīgi jābūt pārliecinātiem, ka:
    1) mēs gribam izkļūt no šī murga;
    2) mēs zinām, ko gribam sasniegt;
    3) mēs zinām, kā to izdarīt;
    4) mēs zinām, kas to varēs izdarīt;
    5) esam pārliecināti, ka izšķirošajā brīdī viens otru nenodosim.
    Atcerēsimies nedaudz vēsturi. Sākoties Pirmajam pasaules karam, divu mēnešu laikā 16 tūkstošos vagonu no Latvijas uz Krieviju evakuēja visas rūpnīcas un ap 300 000 strādnieku. Latvijai karš pārgāja pāri divas reizes, visu iznīcinot. Kārlis Ulmanis prata noturēt Latvijas valsti, pat nebūdams uz zemes, bet uz kuģa jūrā. Valsts bija izputināta, cilvēki devušies bēgļu gaitās. Pēc statistikas datiem 1939. gadā, tātad nepilnos 20 gados, Latvija ieņēma Eiropā pirmo vietu skolēnu un studējošo jauniešu, grāmatu, žurnālu un avīžu skaita ziņā uz iedzīvotājiem, ar Angliju dalīja pirmo un otro vietu lauksaimniecības produktu ražošanas apjomā uz vienu iedzīvotāju un astoto vietu dzelzceļa attīstībā. Par saviem sasniegumiem tautsaimniecībā Latvija tika ievēlēta par Tautu Savienības padomes locekli.
    Kā izskaidrot to, ka tagad esam ceturtā nabadzīgākā valsts Eiropā, no valsts labākas dzīves meklējumos izbraukuši 20 % iedzīvotāju, situācijā, kad pirms gandrīz 25 gadiem savas atjaunotās valsts ceļu sākām miera laika situācijā un ar labi attīstītu tautsaimniecību? Tās ir sekas šai totālajai korupcijai, kas visā varas hierarhijā nāk līdzi kopš Atmodas sākuma. Atmodu vadīja izcilākie kompartijas līderi, kuri šīs partijas ideoloģijai bija solījuši kalpot uz mūžu. Līderiem bija iespējas atjaunotajā Latvijā kalpot savai valstij un tautai, bet izvēlējās citu ceļu – sagraut nacionālo ideoloģiju un Latvijas valsts nacionālo identitāti un izveidot divslāņu valsti, kurā sabiedrība krasi sadalās bagātniekos un nabagos. Vidusslānis, uz kura vēsturiski balstās pilsoniska valsts, ir samazināts līdz minimumam.
    A. Šķēles izcilais Jūrmalgeitas ieteikums, ka par Jūrmalas mēra vietnieku jāievēl „lielākais kretīns”, patiesībā ir visas valdošās kliķes darbības devīze un slepenais stūrakmens, visos līmeņos izvēloties vadītājus un ierēdņus pēc principa – meklēt vajadzīgās intereses ievērojošus, pakalpīgus un lokanus bezdomu un bezprincipu darboņus, kam vistuvākā ir paša kabata.
    Savā varas turētāju mankārīgajā neaptveramajā tautas noriešanā, meklējot dažādus jaunus nodokļus, ierēdņi kā izsalkuši elles šakāļi ar stulbu prātu sāk plosīt viens otru.
    Partija „Mūsu zeme” uzskata, ka Satversmes tiesnešu darbība šajā konkrētajā gadījumā vērtējama kā noziegums pret valst, jo partijas „Mūsu zeme” pieteikums Satversmes tiesai ir vērsts uz pieņemtā likuma normu, kas neatbilst Satversmei un ir pretrunā ar Satversmi, tātad vērsta pret tautu.
    Kā uzdevumā tas tiek darīts un kam tas ir izdevīgi? Kādam jābūt politiskajam kalpam un ar cik lokanu muguru, lai vienlaikus saglabātu savus augstos grādus (kā vietējos, tā starptautiskos) un amatus?

    Četri valsts konstitucionālie noziegumi

    Pirmais valsts konstitucionālais noziegums – Saeimas vēlēšanu likuma neatbilstība Satversmes 6. un 77. pantam

    Vienīgi un tikai Latvijas Republikas pilsoņu kopumam bija vienreizējas, izņēmuma un ekskluzīvās tiesības izmainīt 1., 2., 3., 4., 6. un 77. Latvijas Republikas Satversmes pantu.
    Demokrātiskā valstī varas avots un pamats ir tās augstākais likums – konstitūcija, Latvijā – Latvijas Republikas Satversme (pieņemta 1922. gada 15. februārī – stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī), no kuras būtiski ir panti, kuru izmainīšana ir saistīta ar tautas nobalsošanu:
    „1. Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.
    2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.
    3. Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.
    4. Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru.
    6. Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.
    77. Ja Saeima grozījusi Satversmes pirmo, otro, trešo, ceturto, sesto vai septiņdesmit septīto pantu, tad šādi pārgrozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, ir apstiprināmi tautas nobalsošanā.”
    LPSR Augstākā Padome (LPSR AP) 1990. gada 4. maijā mainīja nosaukumu un pašpārveidojās par Latvijas Republikas Augstāko Padomi (LR AP). Komunistiskā nomenklatūra, izmantojot savu ietekmi LR AP, prettiesiski 1992. gada 20. oktobrī noteica 4 % barjeru 5. Saeimas vēlēšanu likumā. 5. Saeima 1995. gada 25. maijā pastiprināja antikonstitucionālo faktu un noteica 5 % barjeru Saeimas vēlēšanu likumā. Satversmes 6. panta jēdziena „proporcionāls” saglabāšana nozīmē, ka Saeimas vēlēšanu likumā nedrīkst noteikt lielāku barjeru kā viens procents (1 %), kā tas bija 1., 2., 3. un 4. Saeimas vēlēšanās, par ko var pārliecināties šo četru Saeimu pirmsvēlēšanu sēžu stenogrammās.
    Pirmkārt. Latvijas Republikas Augstākā Padome nebija leģitīma spriest par citas valsts konstitūciju (jo vairāk – par pantiem, kas saistīti ar Satversmes 77. pantu), jo Latvijas Republikas Augstākajā Padomē bija ievēlēti:
    1) okupētājvalsts armijas pārstāvji (PSRS Bruņoto spēku pārstāvji);
    2) citu valstu pilsoņi (bijušās PSRS citu republiku pilsoņi);
    3) Latvijas Republikas pilsoņi un viņu pēcteči.
    Šai struktūrai LR AP nebija tiesību veikt jebkādas izmaiņas Latvijas Republikas Satversmē, jo Latvijas Republikas Satversmi savai valstij pieņēma Latvijas pilsoņi saskaņā ar Satversmes otro pantu „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”, tātad tās pilsoņu kopumam.
    Otrkārt. Jebkuras izmaiņas 1., 2., 3., 4, 6. un 77. Satversmes pantā jānodod tautas nobalsošanai un par tām drīkst lemt tikai viss pilsoņu kopums nevis Saeima vai kaut kāda neleģitīma Latvijas Republikas Augstākā padome.
    Satversmes tiesas spriedums 2002. gada 23. septembrī „Par Saeimas likuma atbilstību Satversmei” to pamato šādi: „Satversmes tiesa uzskata, ka 5 procentu barjeras noteikšana ir attaisnojama ar tās mērķi: novērst Saeimas sadrumstalotību, nodrošināt tās darbotiesspēju, vienlaikus veicinot arī stabilas izpildvaras pastāvēšanu, demokrātiju un labklājību.” Tātad – MĒRĶIS ATTAISNO LĪDZEKĻUS – ir formula, kas politikā parasti attaisno pret tautām un cilvēci vērstas rīcības visā mums zināmās vēstures periodā. Mūsuprāt, Satversmes tiesa neatbilst savam nosaukumam, bet ir iepriekšējā politiskā režīma turpinātāja.
    Pēc 2002. gada 23. septembra Satversmes tiesas sprieduma mani uz interviju uzaicināja LTV žurnāliste Odita Krenberga un pie Satversmes tiesas ēkas uzdeva jautājumu, kā vērtēju tiesas spriedumu. Atbildēju, ka, ņemot vērā Satversmes tiesas spriedumu, Latvija attālināsies no tiesiskas valsts izveides un korupcija Latvijā turpināsies visās jomās. Sižetu pārraidīja „Panorāmā”. Un viss tagad notiek tieši tā, kā toreiz sacīju…
    Partija „Mūsu zeme” 2003. gada 3. martā Latvijas Zinātņu akadēmijā rīkoja konferenci par valsts varas tiesiskumu Latvijā. Konferences dalībnieki nepiekrita Satversmes tiesas dotajam formulējumam, nepiekrita antikonstitucionālajai rīcībai, kas degradē jēdzienu TIESISKA VALSTS.
    Konference konstatē:
    1. Valsts vara Latvijā ir ievēlēta, pārkāpjot Satversmes 6. un 77. pantu, un tās darbības sekas nav tiesiskas.
    2. 5.–8. Saeimas vēlēšanas ir bijušas antikonstitucionālas. Attiecīgās darbības veiktas apzināti, lai realizētu savtīgi ieinteresētu grupu intereses, kas ir īstenojies.
    3. Latvijas Republika nav demokrātiska valsts, jo tautai ir liegta iespēja veidot savu valsti atbilstoši Satversmei.
    Konference nolēma: Ierosinām Latvijas Valsts prezidentei, Ministru prezidentam un Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājai uzsākt procedūru par Saeimas vēlēšanām atbilstoši Satversmei, kas ir Latvijas Republikas vienīgais neatkarības un demokrātijas garants.
    Latvijas politiskais, ekonomiskais un nacionālais attīstības process visos Atmodas gados apliecina, ka Latvijas valsti pārvalda antikonstitucionāli ievēlētas Saeimas, kuru prettiesisko rīcību atbalsta arī Satversmes tiesa, kuras vadītājs Aivars Endziņš, būdams 5. Saeimas deputāts, pats ierosināja, balsoja un pats arī vēlāk kā Satversmes tiesas priekšsēdētājs iztiesāja jautājumu par jau minēto 1995. gada antikonstitucionālo aktu. Vai tiešām erudītais, savulaik ar VDK cieši saistītais A. Endziņš nesaprata, ko viņš dara?
    Šo konferences lēmumu parakstīja arī pašreizējais Nacionālās apvienības „Visu Latvijai! – TB/LNNK” līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars, bet tagad viņš par to klusē.

    Otrais valsts konstitucionālais noziegums – naturalizācijas procesa neatbilstība Satversmes 2. un 77. pantam

    Naturalizācijas process ir otrais konstitucionāls noziegums, jo plaša mēroga naturalizācija ietekmē pilsoņu kopumu un šādas izmaiņas netika nodotas tautas nobalsošanai, līdz ar to ti

  2. aicinājuma turpinājums saka:

    Naturalizācijas process ir otrais konstitucionāls noziegums, jo plaša mēroga naturalizācija ietekmē pilsoņu kopumu un šādas izmaiņas netika nodotas tautas nobalsošanai, līdz ar to tika pārkāpts Satversmes 2. pants: „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”. Lemt par pilsoņu loka paplašināšanu ir pilsoņu kopuma vienreizējās, izņēmuma, ekskluzīvās tiesības. Vaira Paegle, kas tika pretendējusi uz Valsts prezidenta posteni, par šo faktu sacīja, ka tā ir politika, bet Tautas frontes vadītājs Romualds Ražuks, ka tā vajadzēja.
    Mēs esam nonākuši pie īpaši kritiska un atbildīga izšķiršanās brīža: „KAM piederēs un KAS pārvaldīs mūsu zemi Latviju?” Mūs var pasargāt tikai pašu saprāts, godprātība, gribasspēks, darba tikums, zemnieciska spīts, un mēs to varēsim izdarīt, ja gribēsim. Kā tas varēja notikt, ka valstī, kas nostājusies uz demokrātijas attīstības ceļa, desmit miera gados no 1992. līdz 2001. gadam latviešu skaits bija samazinājies par 57 000? Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kurā pēc Otrā pasaules kara tika iepludināts vairāk par 700 000 kolonistu. Rezultātā septiņās lielākajās Latvijas pilsētās latvieši palika un joprojām ir mazākumā. Vai nav dīvaini: apdraudētās augu un dzīvnieku sugas mūsdienu pasaule ieraksta Sarkanajā grāmatā, aizsargā ar likumu, bet par tautas apzinātu iznīcināšanu nesatraucas – zinātnieki atzīst, ka tautas pastāvēšana ir apdraudēta, ja tās pārstāvju savā zemē ir mazāk par 75 %.
    Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur demokrātiskā attīstības ceļā izvirzās jautājums pastāvēt vai izzust latviešu nācijai pašas Tēvijā. Indiāņus iznīcināja svešie, latviešus iznīcina pašmāju nodevēji, Trešās latviešu tautas atmodas darboņi. Latvijā noticis tas, kas nav noticis nevienā citā valstī pēc Otrā pasaules kara:
    1) iepludināts vairāk nekā 700 tūkstoši citu valstu pilsoņu;
    2) septiņās lielākajās Latvijas pilsētās latvieši ir krietnā mazākumā;
    3) unikāla vieta pasaulē, jo pamatnācijas pārstāvju skaits ir mazāks nekā pirms Pirmā pasaules kara.
    Latviešu skolēnu īpatsvars vispārizglītojošajās skolās 1990.gadā Latvijas lielākajās pilsētās bija: Jelgavā 44 %, Jūrmalā 43 %, Ventspilī 39 %, Liepājā un Rīgā 33 %, Rēzeknē 27 % un Daugavpilī 6 %, tātad visi pārējie skolēni – cittautieši.
    Latviešu dabiskais pieaugums laika posmā no 1992. līdz 2001. gadam bija ar mīnusa zīmi (dzimuši mazāk cilvēku nekā miruši), kopumā desmit gados mīnuss ir 57 694 cilvēki. TĀ TAS NAV NOTICIS NEVIENĀ EIROPAS VALSTĪ!
    Salīdzinājumam – 1989. gada dati par pamatnācijas procentuālo lielumu Eiropas valstīs: Portugālē 99,5 %, abās Vācijās 93 %, Norvēģijā 96,9 %, Grieķijā 95,5 %, Polijā 98,4 %, Somijā 93,3 %, Zviedrijā 93 %, Austrijā 91,9 %, Francijā 82,7 %, Dānijā 96,8 %, Latvija apmēram 53 %!
    Viens no vadošajiem demogrāfiem Ilmārs Mežs nekad nav runājis par šo galveno problēmu – latviešu izdzīvošanu savā Tēvzemē – un nav izvirzījis nekādus priekšlikumus situācijas normalizēšanai, kad patiesībā šajā jautājumā vajadzētu iedarbināt Apvienoto Nāciju organizācijas Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 4. pantu!
    Zinātnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas pārstāvis un deputāts Rolands Rikards trešās Atmodas sākumā uzstājās Augstākajā Padomē un no tās tribīnes brīdināja valsts varu par to, ka, ja nepieņems kardinālus risinājumus latviešu tautas izdzīvošanai, tautas un tās kultūras liktenis būs neatgriezeniski izšķirts jau 2030. gadā.
    Atceramies, kā Rīgas domes deputāts Aleksandrs Giļmans laikrakstā „Rīgas Balss” 2001. gada 27. aprīļa numurā runāja atklātu valodu: „Arvien biežāk skan Eiropas ekspertu prasības piešķirt tiesības piedalīties nepilsoņiem varas struktūru vēlēšanās. Tiklīdz tas tiks izdarīts, mēs nonāksim pie varas lielākajās Latvijas pilsētās.”
    Rezultātā Rīgu tagad pārvalda prokrieviski noskaņoti vadītāji. Sava loma šeit bija arī valdošā, pseidonacionālā politiskā spēka koalīcijas darbībai 25 gadu garumā. Šāda naturalizācijas kārtība ir absolūti nepieņemama valstī, kurā padomju varas gados tika iepludināts nesamērīgs daudzums okupētājvalsts iedzīvotāju. Proporcionāli tas būtu tāpat kā, ja Eiropā tagad ienāktu ap 250 miljoniem bēgļu, kad milzu problēmas un vairuma Eiropas Savienības valstu protestus radījuši jau pašlaik iebraukušie ap diviem miljoniem bēgļu. Eiropā ierodas bēgļi, kuriem savā zemē nabadzības, kara vai politiskā režīma dēļ dzīve ir apgrūtināta un bīstama, bet Latvijā okupētājvalsts mērķtiecīgi iesūtīja daudzo padomju republiku migrantus ar konkrētu, ideoloģizētu uzdevumu krieviskot sabiedrību, izskaust latvisko un vājināt tautas pašapziņu un dzīvotspēju, vārdu sakot, notika intensīvs genocīds pret latviešu tautu. Pašreizējā bēgļu krīze Eiropā var palīdzēt pasaules sabiedrībai beidzot izprast, kas ir noticis ar latviešu tautu, un mainīt stereotipus par lielkrievu šovinistiski komunistisko ideoloģiju kopumā.
    Augsti godātie likumdevēji, izpildvara un Satversmes tiesas tiesneši, vai jūs aptverat, kas ir noticis ar latviešu tautu tās Dzimtenē pēdējos 25 gados!
    Vai neredzat, ka ar steigu jāizmanto ANO 1966. gadā pieņemtā un no 1976. gada spēkā esošā, Latvijā 1992. gada 14. aprīlī akceptētā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 4. pants: „Ārkārtējā stāvokļa laikā, kas apdraud tautas pastāvēšanu un kas ir oficiāli pasludināts, šā Pakta dalībvalstis var atkāpties no savām šajā Paktā paredzētajām saistībām, ciktāl to prasa stāvokļa nopietnība (..)”!
    Vai neredzat, ka notiek ekonomiskā okupācija, lai mūsu zemi atbrīvotu citiem?! Vai tiešām domājat, ka šī zeme ir paredzēta citiem nevis mūsu tautai?
    Ja radikāli nemainīsies situācija, tad nav iespējama latviešu tautas izdzīvošana un esam pakļauti pašiznīcībai savā vienīgajā Tevzemē Latvijā.
    .
    Trešais valsts konstitucionālais noziegums – Abrenes atdošanas Krievijai neatbilstība Satversmes 3. un 77. pantam

    Abrenes atdošana Krievijai ir konstitucionāls noziegums, ko Satversmes tiesa izlēma galīgā lēmumā un nenodeva tautas nobalsošanai, tādējādi tika pārkāpts Satversmes trešais pants „Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale”.
    Jautājumu par Abreni, pieprasot atcelt lēmumu par šī novada atdošanu citai valstij, 20 Saeimas deputāti iesniedza Satversmes tiesā. Kad Satversmes tiesa lēmumu nemainīja, deputātu vārdā Ilma Čepāne par skaidrojumu šajā jautājumā pateicās Satversmes tiesas tiesnesim Jurim Jelāginam, kuram Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris bija uzdevis veikt šīs absolūtās nodevības misijas izskaidrošanu un pats sēdēja savā priekšsēdētāja krēslā klusējot. Vai var būt vēl lielāka savas tautas nodevība? Un Raivis Dzintars, kas Abrenes jautājuma risināšanas laikā kopā ar saviem partijas ”Visu Latvijai!” biedriem salā pliks stāvēja pie Saeimas ēkas, tagad, būdams Saeimas pozīcijā, arī klusē…
    Līdz ar to rodas jautājums, vai pašreizējā Latvijas Republika patiešām ir pirmskara Latvijas Republikas turpinājums vai pavisam cita valsts, ja daļa tās bijušās teritorijas bez Satversmē paredzētās tautas nobalsošanas ir atdota citai valstij, turklāt nevis vienkārši citai, bet gan bijušajai okupētājvalstij, kas ne reizi vien ir pārkāpusi 1920. gada miera līgumu starp Krieviju un Latviju, piemēram, ar militāru spēku – agresiju okupējot Latviju un atņemot Abrenes novadu.

    Ceturtais valsts konstitucionālais noziegums – Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma 8.4 panta otrās daļas neatbilstību Satversmes 6. un 77. pantam

    Uz visu iepriekš minēto konstitucionālo noziegumu fona par tieši tādu pašu konstitucionālu noziegumu kļūst fakts, ka Satversmes tiesa deviņas reizes atsakās pēc būtības izskatīt jautājumu par politisko, juridisko un ekonomisko korupciju valstī jautājumā par Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma 8.4 panta otrās daļas neatbilstību Latvijas Republikas Satversmei un pati ir līdzdalīga augstāk minētajos noziegumos, ko akceptējusi ar saviem lēmumiem un skaidrojumiem.

  3. a. saka:

    Ja Latvijā būtu demokrātija, tad šādu aicinājumu varētu nodrukāt kādā vadošā laikrakstā…

  4. Andris saka:

    Laimoņa Pūra romāns “Degošais pilskalns” ir par notikumiem Zemgalē XIII gadsimtā, taču daudzas tajā skartās tēmas ir arvien vēl aktuālas arī pašreizējā ģeopolitiskajā kontekstā.
    Romānā autors aplūko ari jautājumu par nodevību un sava labuma stādīšanu augstāk par nācijas un valsts interesēm.
    Nodevējs Daunadzis bija miris, taču viņa dzimtu Namejs neaiztika, jo nebija atriebīgs. Tā kļuva tikai piesardzīgāka. Pārējie Zemgales novadu dižlabieši, kuri jutās pietiekami stipri, lai nepakļautos Tērvetes valdniekam, turējās vēl savrupāk un turpināja draudzēties ar vācu krustnešiem, kuri ar dāvanām un solījumiem centās tos pierunāt pieņemt ordeņa aizbildniecību; ordenis solīja zemgaļu labiešiem palīdzēt arī ievākt nodevas no saviem ļaudīm, ja vien zemgaļi maksās nodevas ordenim un ļaus sevi kristīt.
    Zemgaļu gods, lepnums un brīvība šiem dižlabiešiem neko nenozīmēja. Šiem labiešiem gods bija draudzēties ar vācu kungiem, lepnums sēdēt ar viņiem pie viena galda un brīvība savā pagastā darīt , kā ienāk prātā, nerēķinoties ne ar saviem ļaudīm, ne ar Zemgales valdnieku Nameju.
    Šo kangaru pašlabuma filozofiju romāna “Degošais pilskalns” pauž arī zemgaļu nodeveja, dižlabieša Daunadža brālis Daumants: “Kas gan labāk- atbērt šos pārdesmit siekus rudzus vai ļauties, lai visus apkauj?
    …..Kad man ir mājoklis, silts apģērbs un biezs ēdiens, kad man pašām nav jāsvīst līdumā- tur mans lepnums, tur mana senā dzimta. Un es redzu- ne mums, mazai zemgaļu zemītei, stāties pretī milzumam
    …. Ko palīdzēs tava brīvība, ja tev nebūs vergu un novadnieku, no kā ievākt pagastu?”
    Vai tad līdzīgu filozofiju nesludina Lembergs, Šlesers un vēl vesels bars mūsdienu dižlabiešu, kuru bizness saistīts ar Krieviju? Diemžēl arī liela daļa latviešu, kuri saskatījušies Kremļa miera propagandu un patērē pamatā Sputnik sagatavotu informāciju, runā līdzīgi- kāpēc mums vajag NATO, kāpēc jātērē nauda armijai? Varam tak draudzēties ar Kremli. Galvenais, lai plūst nauda no Krievijas, pat ja tā ir slacīta ar ukraiņu asinīm- tā domā diezgan daudz Latvijā dzīvojošo latviešu.

  5. Izdevēji saka:

    Politiskais trilleris „Bailes” – jau mēnesi pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās

    27.06.2017.

    Apgāda „Mantojums” maija beigās izdotais Indriķa Latvieša pirmais romāns – politiskais trilleris „Bailes” jau mēnesi ir pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās.

    5000 eksemplāru tirāžā izdotā grāmata aizvadītajā nedēļā jau tradicionāli ir bijusi pirmajā vietā pirktāko grāmatu sarakstos gan „Jāņa Rozes”, gan „Valtera un Rapas” grāmatnīcu tīklos.

    Interneta žurnāls puaro.lv par trilleri „Bailes” vēsta, ka tā žanrs ir Latvijā līdz šim faktiski nepazīstamais „roman a clef”, kas Eiropas literatūrā zināms kopš 17. gadsimta.

    Tad rakstniece Madlēna de Skuderī publicēja savus pirmos romānus par Francijas aristokrātu un politiķu dzīvi, bet darīja to tā, lai aiz fikcijas plīvura būtu skaidri atpazīstami reālie personāži. Cik daudz rakstītajā ir patiesības, bet kas rakstnieka fantāzijas auglis, paliek mistērija. Jo patiesība, kā zināms, ļoti bieži mēdz būt neticamāka par jebkuru izgudrojumu.

    Pirmais mēnesis, kopš apgāda „Mantojums” izdotais Indriķa Latvieša romāns „Bailes” nonācis grāmatnīcu plauktos, rāda, ka arī Latvijas lasītājiem „roman a clef” žanrs ir pievilcīgs un rada viņos patiesu interesi.

    Tas arī ir saprotams: jau pirmās jaunās grāmatas lappuses ieved lasītāju Latvijas politiskās un ekonomiskās „elites” realitātē – zirnekļu un tarakānu burkā, kuras iemītniekiem jāmēģina gan sadzīvot ar savu atlikušo sirdsapziņu, gan vienkārši izdzīvot.

    Ne visiem tas izdodas. Vēža saēstais advokāts Rūtups par katru cenu vēlas nodzīvot vēl dažas nedēļas, lai realizētu savu ilgi loloto plānu. Sākumā kristu viens, tad vēl daži, kas krītot parautu līdzi vēl neskaitāmus citus, un tad jau arī visa Latvijas Republika nespētu palikt tāda, kāda tā bija pašlaik. Nekad vairs.

    Taču tas nav lemts – algotajam slepkavam Ziemam ir dots skaidrs uzdevums, un tas tiek izpildīts. Bet vai tāpēc lielais plāns paliks neīstenots? Vai tumšie noslēpumi nenāks dienas gaismā?

    Vai pie bijušā kompartijas sekretāra, tagadējā neatkarīgās Latvijas politiķa Emberga viņa miroņi turpinās nākt tikai nakts murgos – un vai oficiālās apsūdzības izrādīsies tikai mazākā no viņa problēmām?

    Tas atkarīgs arī no specdienestu vervētāju valgos nonākušās žurnālistes Alksnes, pabailīgā un vienlaikus principiālā prokurora Dundura, darbabiedru izsmietā Drošības policijas izmeklētāja Voronovska.

    Bet kāds būs šis iznākums? Kur īsti pašlaik atrodas čekas maisi? Kas notiek ar advokāta Rūtupa lielo plānu – to, kuram vajadzētu sagraut pašreizējo valsts iekārtu? Un kāda loma tajā visā ir Embergam, viņa jaunības nepatīkamākajām lappusēm un viņa Maskavas kuratoram?

    To visu atklāj Indriķa Latvieša pirmais romāns „Bailes”, kas joprojām iegādājams visās labākajās Latvijas grāmatnīcās.

  6. Endijs saka:

    Neleģitīma vara ar galveno mērķi nepieļaut tiesiskas valsts izveidošanu. To tad arī vajadzētu likt par stūrakmeni un tautu vienojošo elementu. Vienīgi pagriezt valsti normālās sliedēs būs bezgala grūti, jo tik masīvi un nekaunīgi patiesības izkropļojumi, kas daudzu gadu desmitu garumā ir ietekmējuši cilvēku apziņu un sagrāvusi vērtību skalu jaunatnei, nepaliek bez sekām. Laužu spriestspēja ir atkarīga no informācijas kopuma, kuru tie attiecīgajā laika posmā pieņēmuši kā patiesību. Zinot kam pieder mēdiji un palūkojoties uz apkārt notiekošo viendienīšu kultu, pozitīvismam nav visai daudz iemeslu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.