A. Kavacis. Morāles nemainīgais Likums

NEMAINĪGAIS MORĀLES LIKUMS UN RELIĢIJU KOPĪGĀS SAKNES

21.gadsimta morālajam pagrimumam Romas katoļu Baznīca ir devusi trāpīgu apzīmējumu- NĀVES KULTŪRA. Cīņa starp pozitīvo, dzīvību uzturošo, dievišķo morāli un pretdabisko, ārdošo, patiesību zaimojošo sātanismu ir tik pat sena, cik sena ir cilvēce. Kolīdz sabiedrībā sāk šķobīties morālie pamati, tā izirst ģimenes, pagurst tautas un sabrūk valstis. Neviena valsts nevar ilgstoši pastāvēt uz nāves kultūras pamatiem. Šis likums ir spēkā no aizvēstures līdz mūsdienām.

Tautas ar dziļāku vēsturisko atmiņu savos mītos daudzina kādu zelta laikmetu, kurā valdījusi dievišķa harmonija un miers, labklājība un taisnīgums. Tās ir atmiņas par cilvēces rītausmu, kad cilvēki savā rīcībā vadījās tieši no Dieva Gara.

Tas ir Dievbērnības laikmets, kad morāli pilnvērtīgu rīcību bez rakstīta likuma rosināja tieši Dieva Gars.

Cilvēki Dieva Garam klausīja kā Debestēvam. Dievbērnības laikmeta lietu uztvere vislabāk atspoguļota Lao Czi Dao De grāmatā.

Taču Radītāja dotā brīvība atļāva cilvēkam arī prātot un prātniecība cilvēku ieveda labā un ļaunā atzīšanā bez Dieva Gara padoma. Sākās grēku laikmets, kad kārtības labad nācās ievest morāles likuma kategoriskās prasības. Tā, ka cilvēks atrāvies no tiešas vadības pats kļuva par visu lietu mēru, tad viņa rīcība tika ierobežota ar dievišķīgi visaptverošu formulu: Tad nu to, ko tu negribētu piedzīvot, nedari citiem, bet ko tu vēlētos pats sev, to dari arī citiem.

Lūk- viens likums un viena taisnība visiem.

Šo likumu mūsu senči turēja godā kopš Trilokas laikiem līdz kristīgajam laikmetam. Jāatzīst, ka aizvēsturiskā kūru globālā lielvalsts Triloka varēja izaugt tikai uz ļoti stingra morālā pamata. Vājinoties un sabrūkot dievišķajam pamatam, sabruka arī Triloka.

Augstprātība nāk pirms bojā ejas.

Sabruka Bābele, sākas jaunu valodu un tautu veidošanās. Divupē senajā Kurzemē izveidojās Šumera.

Veidojās lokālās provinču kultūras. Šur un tur palika atbaidoši pieminekļi, kā Sodoma un Gomora.

Tiktāl par morāles likuma dievišķo spēku.

Dievišķā patiesība ir izsakāma īsās, skaidrās, nepārprotamās un visaptverošās formās. Piemēram: Mīliet Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu ! Ar to varētu pilnīgi pietikt. Taču var konstatēt, ka jau Trilokas laikā ir dotas arī vairāk izvērstas morāles vadlīnijas. Atminēsimies, ka Dievbērnības laikmetā morāles likums nebija aktuāls. Dao De to pat nepiemin. Tur piemin tikai tikuma un pienākuma „uzrašanos” zaudējot tiešo Dieva Gara vadību.

Senāki par Mozus bauslību ir Manu likumi.

Manu ir senās reliģijas Ādama prototips ar pirmtēva un morāles likumdevēja autoritāti. Kaut arī Manu likumi ir brahmaņu samaitāti un pārvērsti netaisnības ieročos, tajos mazliet samudžinātā veidā tomēr ir saglabājušies arī mūžīgie Dieva taisnības principi. Lūk, Manu likumu 10. nod. 63. pants: Ļaunuma nedarīšana, patiesīgums, svešas mantas nepiesavināšana, jutekļu tīrība un to savaldīšana- tāda, lūk, ir Manu noliktā dharma. To pašu var izteikt ar Mozus bauslības vārdiem: Tev nebūs nokaut, tev nebūs melot, tev nebūs zagt, tev nebūs iekārot, tev nebūs laulību pārkāpt.

242. Manu likums grēkus konstatē domās, vārdos un darbos. To pašu izpratni par grēka dabu ir mācījis arī Jēzus Kristus.

Ir redzams, ka kristīgā ticība atjauno un nostiprina aizvēsturiskās kūru lielvalsts reliģijas vērtības. „Viss, kas tagad ir, ir jau sen bijis, jo nav nekā jauna zem šīs saules”, saka Zālamans.

Ja atskaitām tumšo teogonijas gadu tūkstošu maldinošos izdomājumus, nākas konstatēt, ka patiesās reliģiskās vērtības un jo sevišķi morāles likumi, kas izriet no Dieva Gara nepastāv vārdos, bet spēkā un ir mūžīgi nemainīgi un nemaināmi.

Ja kaut kas no šiem likumiem tiek aizmirsts vai sabojāts,- nāk posts un cilvēki ir spiesti par jaunu atrast savai eksistencei nepieciešamo garīgo pamatu, kurā nav un nevar būt nekādas izmaiņu vai pārgrozību ēnas.

Andrejs Kavacis   31.10.14.

=====================================================================

Jā, mēs reiz nonāksim atpakaļ pie mūsu tālo senču dzīves izpratnes un kalpības tai.

Visam jābūt saskaņā ar Dabu– ar vareno ESĪBAS LIKUMU. Ja uzmanīgi un ar sirdi izlasām šeit Andreja Kavača sacīto, tad arī saprotam, kāpēc viņš ir “izstumts” no mūsu aktīvo “kristiešu” saimes.

Andreja Kavača grāmata “BALTU SENVĒTURE” ir piedzīvojusi savu ceturto atkārtojumu.

Iegādājes to, latviet, smelies gudrībā un arī veselīgā lepnumā par saviem senčiem.

Reiz klejojot pa plašajiem APZIŅAS LAUKIEM es jautāju savai dzīļākajai būtībai: “Kas tad mums bija Desmit baušļu vietā ?” Atbilde nebija ilgi jāgaida. Visa dzīves jēga(desmit baušļi) ir ieslēgta musu Dainu divrindē: “Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu.”

Un patiešām, ja vari iziet caur Sidraba birzi(dzīvi Dievišķajā pasaulē) un nevienam pāri nenodarīt, bet palīdzēt, vai neesi tad saniedzis Augstāko eksistences pakāpi ?

Ārsts nāk pie slimajiem un soģis pie neliešiem.

Pie mums(baltu cilts pārstāvjiem) nenāca nedz ārsti, nedz soģi, bet pie “izredzētajiem” gan !

Lūk, tā ir MŪSU(latvju) ESĪBAS MATRICA: https://www.youtube.com/watch?v=WeovGfNEEsk , kuru mums grib atņemt komunistiskie krievžīdu esības atkritumi. Ja neesi gatavs par VIŅU cīnīties un mirt, tad esi savu dzīvi veltīgi izniekojis un aiziesi mūžības neatgriezeniskajā zudībā !

L. Grantiņš