Tā ir ārprāta apsūdzība visiem Latvijas valsts un latviešu tautas bendēm.
Šis būs LIECĪBAS raksts, kad šie noziedznieki, kuri šeit pieminēti un arī nepieminētie, tiks tiesāti starptautiskā arēnā.
Atmodas laikā ticējām viņiem un piedevām.
Šoreiz vairs tāda kļūda netiks pieļauta !
Visi tiks aizvilkti uz vietu, kuru sauc- KARĀTAVAS !
Alga visiem tiks izmaksāta pēc nopelniem, proti, līdz radniecības desmitajai pakāpei.
30.05.2016 L. Grantiņš
Vēsturnieka un sabiedrības mācības skolotāja Dr. Induļa Roņa atklātā vēstule politiskās partijas “Vienotība” biedriem, vietējām nodaļām un 2016. g. jūnija kongresa delegātiem- par katastrofālo tiesisko un politisko krīzi Latvijā, kā arī par to, kā no tās izkļūt.
2016. gada 30. aprīlī.
Ļoti cienītās dāmas un augsti godātie kungi !
Jūs traucē viens no diviem Jauno Brīvības cīņu laika un pirmo neatkarības gadu vadošajiem Latvijas akadēmiskajiem vēsturniekiem, līdzās neapstrīdamajam Latvijas vēsturnieku saimes galvam profesoram Henrikam Strodam. Profesors H. Srods atjaunoja un vadīja šodien A. Strangas likvidēto Latvijas Universitātes Latvijas vēstures katedru. Savukārt man kopš 1989. gada februārim nācās vadīt Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtu, kuru pēc manas iniciatīvas reorganizēja par Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtu. Runa iet par to pašu institūtu, kurā pašlaik purina bēdīgi slavenos čekas maisus.
Mani klupšanas akmeņi bija vairāki, kuru dēļ kopš 1997. gada mani rupji padzina no akadēmiskās pasaules, uzliekot aizmugurisku darba aizliegumu profesijā. Motivācija, kāpēc ar mani izrēķinājās tik staļiniskām metodēm, daļēji ir izklāstīta abos pielikuma dokumentos. Par cik mani padzina no akadēmiskās pasaules pašā radošākajā vēsturnieka vecumā, manu publicēto darbu, vienīgās patiesās vēsturnieka personas apliecības, skaits ir ļoti niecīgs- kādi zinātniski raksti, dažas nodaļas kolektīvos darbos un tikai divas grāmatas: Latviešu buržuāzijas politika 1907.- 1914.(1978) un Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā(1994.).
Taču pēdējā grāmata ir sensacionāla vēl šobrīd, jo satur kārtējo Mihaila Gorbačova dāvanu Latvijai, kuram izdevās noturēties pie varas, kamēr Krievijas tautas izdarīja savu brīvu izvēli, kā pēdējais PSRS prezidents viņš atzina mūsu neatkarību. Proti, K. Ulmaņa grāmatā ir publicēti dokumenti un materiāli no Ļaunuma impērijas elles ķēķa- bijušā PSRS KGB Centrālā arhīva Maskavā ar plašu manu ievada eseju par prezidentu- diktatoru Kārli Ulmani Latvijas likteņstundās.
Grāmatā gan ir ieviesusies rupja drukas kļūda, par otro dokumentu un materiālu sastādītāju norādot Artūru Žvinkli, kuram bija ieplānoti nopietni uzdevumi grāmatas sagatavošanas gaitā, kurus viņš noboikotēja, bet darba steigā aizmirsu izsvītrot viņa vārdu. Diemžēl, institūta datorā palika ierakstīti daudzu simtu citu kserokopiju no minētā elles ķēķa– par citiem mūsu represētajiem valstsvīriem- Vilhelmu Munteru, Jāni Balodi, diplomātiem, virsniekiem, arī par armijas komandieri Krišjāni Berķi.
Laikam šodien šīs 4. maija republikai nepieņemamās apsūdzības no datoriem ir izdzēstas, taču pašas čekas arhīva dokumentu kserokopijas, paldies Dievam, ir dzīvas manā mājas arhīvā.
Taču no visiem pēdējo gadu darbiem varu norādīt vienīgi uz interneta publikācijām: e- grāmatu Baltijas Jaunās Brīvības cīņas Latvijā(www.tautastribunals.eu).
Kā arī savu blogu- http://ronis-againstglobalterrorists.blogspot.de/
Par šodienas politiskās krīzes dažiem aspektiem runāju pievienotajā šā gada 19. aprīļa iesniegumā 12 Saeimas prezīdijam, kurš šo iesniegumu atstāja bez izskatīšanas. Pašreizējo krīzi Latvijā uzskatu par katastrofālu, taču ar lielām pozitīvām potencēm. Proti, atjaunotās neatkarības 25 gadu laikā būtībā Latvijā ir izveidota ideāla valsts iekārta, ir labi bruņotie spēki, labs policijas zemākās un vidējā līmeņa sastāvs, daudz maz pieņemama varbūt būtu drošības policijas specvienību daļa cīņai pret terorismu, pārējā specdienestu daļa ir gan reorganizējama, gan reformējama.
Šie lielie pozitīvie panākumi kļuva iespējami vienīgi pateicoties vārda, preses un sirdsapziņas brīvībai, kuru gan aizvien jūtamāki cenšas ierobežot.
Smagākās reformas prasa Latvijas tiesiskās sistēmas- nepieciešama dziļa, rūpīgi pārdomāta un izdiskutēta tiesu reforma, jālikvidē pēdējie sovjetiskie atavismi, kā ģenerālprokuratūra. Uz KGB darbinieku bāzes izveidotais KNAB ir reorganizējams, attīrāms no neototalitārajiem elementiem un pievienojams kriminālpolicijai.
Taču šīs lietas normalizētos apstākļos ir viegli sakārtojamas.
Visfundamentālākās reformas prasa Latvijas Ceļa iedibinātais dominējošais privātkapitālistiskais modelis tautsaimniecībā, kura vienīgā un galvenā interese taču ir peļņas gūšana. Tas arī radīja šodienas totālo tautsaimniecības krīzi, kad piespiedu ekonomiskā emigrācijā jau ir devušies vairāk Latvijas cilvēku, nekā 1944- 1945. gadā aizbēga uz Rietumiem. Ja visu turpinās kā līdz šim, tad pēc 10 gadiem Latvijā palikušajiem latviešiem būs jāmācās arābiski, jo privātajam biznesam pašreizējās bēgļu straumes no Vidusjūras Āfrikas krasta ir īstā debess manna- faktiski neizsmeļamas ārkārtīgi lēta darba spēka rezerves.
Taču izeja ir, pie tam ļoti reāla un tūlītēji realizējama. Neviena Eiropas Savienības regula neaizliedz valstij nodarboties ar sociālo biznesu darbu vietu radīšanas interesēs. Taču nav bijusi un nav politiska griba strādāt tautas un valsts labā ! Centrālā Statistikas pārvalde, kura slēpj slēpto bezdarbu, būtu nekavējoties izdzenājama uz visām 4 debess pusēm. Bezdarba dēļ Latviju jau ir pametusi teju trešdaļa darba spējīgo iedzīvotāju. Katru dienu mēs zaudējam savus cilvēkus aizvien vairāk un vairāk.
Latvijā patiesi nav darba !
Daudz maz pieņemamie statistiskie rādītāji vairāk ir statistiķu radošās iztēles auglis.
Žurnālisti, trīcot par savu plāno aldziņu, staigā melnās brillēs un sakās neko nezinot par šizofrēnisko vājprātu varas gaiteņos, kas noveda Latviju pie šodienas krīzes, kura iet dziļumā un platumā katru mīļu baltu dieniņu !
Secinājumu var izdarīt tikai vienu- nomaināms varas gaiteņu personālsastāvs ar kompetentām amatpersonām, kuras nevis lāpīs veco ielāpu deķīti, bet beidzot sāks strādāt atbilstoši Satversmes likumu, normatīvo aktu un veselā saprāta prasībām !
VIENOTĪBA šo attīrīšanās procesu ir uzsākusi, kas pierāda tās darītspēju.
2013. gada 25. martā, sasniedzot 70 gadu vecumu, pārtraucu savu politisko darbību, kuru uzsāku 1966. gadā, iestājoties Latvijas Komunistiskajā partijā, kur pieslējos eirokomunistiskajam spārnam Ivara Ķesbera vadībā. Tieši viņš ar savu domubiedru grupu un ar patiesi dzelžainu tautas atbalstu- ar garaspēku pret karaspēku izmanevrēja Latviju brīvībā.
Tagad mēs esam izslepkavoti, padzīti, izraidīti un aizmirsti.
Pa ķēķa durtiņām varas gaiteņos atgriezās vecie biedri, nu jau viņu bērni un pat mazbērni.
Uzskatu šī brīža starptautisko un iekšpolitisko krīzi par tik sprādzienbīstamu, ka uzskatīju par savu morālo pienākumu atgriezties politiskajā laukā, jo Latvijai trūkst akadēmiska vēsturnieka par mūsu jaunāko laiku vēstures mezgla punktu- Jauno Brīvības cīņu laiku, kurš arī pats būtu bijis aktīvs šo vēsturisko notikumu līdzdalībnieks.
Diemžēl, akadēmiķis Tālavs Jundzis būtiski sagroza šī laika vēsturi, joprojām pildot A. Gorbunova aprindu politisko pasūtījumu.
Man jāatzīmē, ka arī es biju pēcpadomju laikā ievēlēts Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis- akadēmiķis un Latvijas Universitātes profesors. Taču akadēmiķi Mārcis Auziņš,Valdis M. Bērziņš, Andris Caune, Saulvedis Cimermanis, Tālavs Jundzis, Elmārs Grēns, Maija Kūle, Rihards Kondratovičs, Ivars Lācis, Tālis Millers, Jānis Stradiņš, Jānis Vētra, Aivars Tabūns u.c. rupji padzina mani no Latvijas akadēmiskās pasaules, neļaujot man pat nopelnīt maizes gabalu savā profesijā. Tāpēc 2010. gada 18. novembrī publiski atteicos no minētajiem pašiem augstākajiem Latvijas zinātniskajiem nosaukumiem. Vienmēr biju un esmu atvērts diskusijai, taču mani padzina ar aizbāztu muti.
Šī Latvijas akadēmiskās pasaules kauna un negoda stāsta dažas lapaspuses var izlasīt Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupas Helsinki- 86 vietnes dokumentu nodaļā(www.tautastribunals.eu).
Esmu lūdzis grupas Helsinki- 86 vadītāju Linardu Grantiņa kungu nopublicēt arī šo atklāto vēstuli un sūdzību 12. Saeimas Prezidijam ar visiem dokumentu pielikumiem. Par cik pielikumi ir uz 198 lapaspusēm, mana vecuma pensija neļauj tos Jums nosūtīt. Bet Jūsu intereses gadījumā manā vārdā palūdziet savas frakcijas Smiltēna kungu tos nokopēt un Jums pārsūtīt. Saeimas arhīvā glabājas tāpat mani daudzskaitliskie iesniegumi 11. un 12. Saeimai ar visiem dokumentu pielikumiem.
Uzskatu par savu morālo un politisko pienākumu brīdināt Jūs no Jūsu partijas priekšsēdētāja amata kandidāta Andra Piebalga kunga. Lai gan viņam piemīt pat uzticama intelektuālās attīstības pakāpe, taču Latvijas tautām un valstij pārāk bīstama ir viņa Latvijas Ceļa liberalizatoru laika smagā politiskā bagāža. Jau pašā Latvijas Ceļa valdīšanas sākumā visi Pierīgas meži bija pilni no dzīvokļiem svaigi izmestiem, pieklājīgi ģērbtiem pensijas un pirmspensijas vecuma bezpajumtniekiem. Nav par piemiņu palikusi statistika- cik simtus, vai pat tūkstošus rīdziniekus izkāva Latvijas Ceļa liberālais mēris. Laikam jau tā bija V. Birkava, M. Gaiļa, A. Gorbunova, A. Piebalga un V. Virša biedrakungu atriebes akcija latviešu tai par līdzdalību Jaunās Brīvības cīņās.
Taču šo bijušo partijas un komjaunatnes funkcionāru oratoru māksla bija tik izkopta, ka es ilgi tam neticēju un saucu par boļševistisku propagandu. Taču kā jau vēsturnieks aizbraucu paskatīties un dabūju patiesu šoka terapiju. Kājām nogāju milzu gabalu- no Juglas pa Tallinas šoseju līdz krustojumam ar Lubānas šoseju un pa to uz Rīgu. Visur viens un tas pats- lielākas vai mazākas zvilnošu cilvēku grupas. Kaut kas līdzīgs ar fotogrāfijām, kurās bija iemūžināti pirmā pasaules kara bēgļi, vienīgi nebija zirgu un pajūgu. Man palika milzīgs kauns, ka biju bijis Latvijas Ceļa trubadūrs. Kaut ko līdzīgu atkārtoja Andris Šķēle, taču viņu galu galā savaldīja paša partijas biedri.
Tā arī pēc izstāšanās no LKP 1990. gadā nevienā citā partijā neiestājos. Ļoti reālistiski novērtējot iekšpolitisko situāciju- uzskatu VIENOTĪBU par pēdējo Latvijas cerību. Taču ļoti labi redzu, ka ļoti labā profesionālā līmenī pašlaik likvidē VIENOTĪBU, kā Saeimā pārstāvētu politisko spēku. Tāpēc profesionāli prognozēju, ka Piebalga kunga ievēlēšanas adījumā, Jūs būsiet sarūpējuši VIENOTĪBAS un Latvijas kapraci un bēru ceremonijas vadītāju vienā personā.
Ja kādam no Jums šķistu, ka varētu ko labu darīt VIENOTĪBAS rindās, uzskatu par lielu pagodinājumu kļūt par VIENOTĪBAS biedru.
Ar patiesu cieņu, Dr. Indulis Ronis
30.04.2016
