Laimonis Purs(Strazdiņš)

LRTT i- vietne atver sadaļu par GAISMAS cilvēkiem, kuri ir latviešu tautas lepnums un gods. Viens no tādiem ir Laimonis Purs(Strazdiņš), kurš ir kritis 4. maija kliķes bargā nežēlastībā, atstumts un noklusēts.

Bet, tas pagaidām.

Neapšaubāmi, nebūtības iznīcības bezdibenī tiks iemesti šodienas varenie- bijušie komunisti un kolaboracionisti peteri, zālītes, hānbergi un visi pārējie bergi, jo viņu literārais devums ir niecīgs un surogātisks. Šo neliešu un kangaru, kā tautā saka, ceļš ir bruģēts uz ELLI un skujām jau kaisīts.

Laimoņa Pura sniegums “soļos” cauri gadsimtiem, kamēr vien pastāvēs latviešu tauta. Un latviešu tauta pastāvēs līdz Pasaules galam. Par to lai nešaubās nedz “izredzētie”, nedz arī pārējie mūsu tautas ienaidnieki. Mūsu Garīgo Egregoru nevienam neizdosies iznīcināt.

http://www.youtube.com/watch?v=Ay1-pco0aoU

Tālāk īss pārskats par Laimoņa Pura(Strazdiņa)veikumu.

Dievs svētī Latviju !

L. Grantiņš  03.10.13.

=============================================

Īsi par Laimoni Puru

No 1956. gada līdz 2007. gadam izdotas latviešu valodā 24 grāmatas – romāni, stāsti, lugas, atmiņas. Tulkots svešvalodās – igauņu, lietuviešu, krievu, ukraiņu, kazahu, ungāru u.c.

Otro romānu „Apsūdzēto sols” (1959) Rietumos latviešu valodā iznākošajā Laiks literatūrkritiķis Jānis Grīns vērtē atzinīgi, jo „neviens „padomju latviešu” rakstnieks nebija pat mēģinājis patēlot mazos ļautiņus, ko trūkums spiež zagt” un „ar to viņš (Purs) apsūdz arī pašu komunistisko sistēmu.”

Īpaši nozīmīga un latviešu jaunatnē patriotismu raisoša bija vēsturisko romānu tetraloģija „Degošais pilskalns” (1962), „Krusts virs pilskalna”(1979), „Tālajos pilskalnos” (1981), „Sūrābele pilskalnā”(1886). Tie tapuši tumšajā latvietības apspiestības laikmetā. Vēsturnieks mag. hist Raitis Simsons 21. gadsimta publikācijā ierindojis Laimoni Puru latviešu vēsturisko romānu žanra klasiķos, kas atstājis latviešu mitoloģiskajā apziņā tikpat paliekošas pēdas kā Aleksandra Grīna Nameja gredzens..

Padomju režīmā neparasti plašu atsaucību izraisīja romāns „Karuselis” (1984), kurā autors, risinot gados vecāka vīrieša attiecības ar sievieti, uzkrītoši ignorē padomju ideoloģiskās prasības.

Unikālas ir atmiņu atspulgas par noklusēto un viltniecisko „Aizejot atskaties” (2006) divas grāmatas, kurās autors atklāj savu divkauju staļinisma terora gados ar ģimenē ienākušo čekas slepeno aģentu, aizkulises par komunistiskās partijas pakalpiņiem. Diemžēl grāmatas nav pieejamas pat lielākās bibliotēkās.

Kā jaunākā laikmeta dokumentācija uzskatāmi romāni”Tikai sieviete vai pareizā investīcija” (1996), „Skaists nobrauciens” (2000), „Daugav’s vienu malu,,,” (2004), „Atmiņu kliedziens”(2007). Tie sarakstīti atgūtās neatkarības gados, kad autors jau bija pensionārs, iekāpa sava mūža astoņdesmitajās gadskārtās..

Pārtraucis žurnālistiskas publikācijas Brežņeva ieilgstošajā stagnācijas periodā, Laimonis Purs astoņdesmitajos gados atgriežas žurnālistikā ar vairāk nekā 200 aktuāliem rakstiem un rakstiņiem. Viņa ierosme laikrakstā Rīgas Balss pret metro celtniecību Rīgā guva tautas masveida atsaucību, asie protesti piespieda pārtraukt metro izbūvi. Vācijā, Ķelnē, dziļi pazemē cietos iežos ar vācisku rūpību iebūvētais metro tomēr sāk bojāt dižo vēstures pieminekli – Ķelnes katedrāli. Rakstnieka nopelns paglābt Rīgas vēsturisko centru no sadrupšanas un piebremzēt iebraucēju plūsmu tā arī palicis nenovērtēts.

1968. gadā Nacionālais (toreiz Drāmas) teātris iestudēja Pura pirmo lugu „Redzēt jūru”. Iestudējums kļuva tik bīstams padomju varai, ka pēc 13 izrādēm to aizliedza. Kas bija aizliedzēji? Atbilde atrodama Latvijas Valsts arhīvā:

SR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja Jāņa Kalnbērziņa izteikums LKP CK biroja 1968. gada 26. marta sēdē:
“Ļoti raksturīgi, ka šī luga [“Redzēt jūru”] ir pretpadomju un vērsta pret tautu draudzību, pret krievu tautu. Tas nav nejauši. Tāpat kā iepriekšējos gados tas saistīts ar to, kas notiek aiz Padomju Savienības robežām. Notikumi aiz robežas iespaido nenoturīgākos rakstniekus un dramaturgus.. Luga parādīta 9–10 reizes. Taisās vēl rādīt. Katra izrāde beidzas ar demonstrāciju teātrī. Vēl tikai trūkst, ka demonstrācija izietu ielās..”Latvijas Valsts arhīvs, PA-101. f., 32. apr., 43. l., 229.–230. lp.

LKP CK pirmā sekretāra Augusta Vosa izteikums LKP CK biroja 1968. gada 26. marta sēdē: “..Es uzskatu par labu un pareizu, ka vienas lugas – “Redzēt jūru” iestudējuma apspriešana pārvērtās par republikā sastopamo ideoloģisko diversiju plašāku apspriešanu. Šis virziens [diversijas] ir zināms. .. Šis virziens ir lugā “Redzēt jūru” (..) Tie visi ir vienas ķēdes posmi. Šis virziens nāk no imperiālistiskās pasaules un ir imperiālistiskās propagandas auglis..” Latvijas Valsts arhīvs, PA-101. f., 32. apr., 43. l., 235. lp.

LKP otrā sekretāra Nikolaja Beluhas izteikums LKP CK biroja 1968. gada 26. marta sēdē: “..Partijas pirmorganizācijās jārada tāda atmosfēra, ka filmas un jebkuras izrādes, kuras ir pret partijas līniju, saņem pašu principiālāko partijas novērtējumu. Tas ir visu partijas institūciju un ideoloģisko iestāžu pienākums. Tas ir katra komunista pienākums. Mums jāuzdod tonis.. Šī luga [“Redzēt jūru”] ir ne tikai pretpadomju. Tai ir arī spilgti izteikts nacionālistisks raksturs, un tā nodara milzīgu ļaunumu tautu draudzībai.”

Latvijas Valsts arhīvs, PA-101. f., 32. apr., 43. l., 229. lp.

LKP CK biroja 1968. gada 26. marta lēmums “Par Latvijas PSR Kultūras ministrijas trūkumiem teātru repertuāra veidošanā”. Tajā par “ideoloģiski kaitīgās” Laimoņa Pura lugas “Redzēt jūru” uzvešanu Akadēmiskajā Drāmas teātrī Kultūras ministram Vladimiram Kaupužam izsaka rājienu un no Kultūras ministrijas pieprasa pastiprinātu teātru kontroli. Biroja lēmuma rezultātā Latvijā pārtrauc un aizliedz vairākas teātru izrādes un kinofilmas. Latvijas Valsts arhīvs, PA-101. f., 32. apr., 43. l., 233. lp.

Pret autoru sākās visriebīgākie meli – noklusēšana. Neticami, bet tā turpinās, ko apliecina fakts, ka tikai 2003. gadā Diānas Spertāles grāmatā Uldis Dumpis. Spoguļattēls pirmo un diemžēl vienīgo reizi dots plašāks un objektīvs lugas un iestudējuma vērtējums:

„Drāmas teātrī padomju laikos tapa labi, ļoti labi un pat izcili uzvedumi, skatītāji tos mīlēja un mīl joprojām. Ne velti tieši uz šīs skatuves daudzi iestudējumi piedzīvojuši no 100 līdz pat 250 izrādēm. Tomēr Drāmas teātris un tā režisori negāja to ceļu, ko savulaik Jaunatnes teātrī – Ādolfs Šapiro, Krievu Drāmā – Arkādijs Kacs, reizumis savā režijās – Pēteris Pētersons un kas visspilgtāk iezīmēja Valentīna Maculēviča politiski asi publicistiskajās izrādēs. To, piemēram, kādā diskusijā atzīmējis Ģirts Jakovļevs: „Vienmēr esmu uzskatījis, ka Jaunatnes, Krievu Drāmas un Valmieras teātris ir sociāli ļoti stipri. Savukārt mans Nacionālais teātris šajā plāksnē bijis diezgan mazkustīgs (..).” (Teātris un Dzīve, Nr. 33. -147.lpp.)

Tajā pašā laikā Uldis Dumpis 1968. gadā spēlēja Anriju Klocēnu Laimoņa Pura drāmas „Redzēt jūru” izrādē. Jūlija Bebriša režijā uz Drāmas teātra skatuves. Tā ir viena no izrādēm, kas apvīta ar īstu politisku skandālu. LKP CK Kultūras nodaļas darboņi šīs lugas sociālo bīstamību pamanījuši gan tikai tad, kad bijušas nospēlētas jau vairākas izrādes, un galvenokārt – skatītāju aktīvās reakcijas dēļ. To atcerējās gan lugas autors rakstnieks Laimonis Purs, gan, piemēram, inženieris- zemes ierīkotājs Oļģerts Leščinskis (tagad – Latvijas Republikas Centrālās zemes komisijas darba grupas galvenais speciālists) – viens no tiem, kam tolaik izdevās redzēt šo izrādi. Jau tūlīt pēc pirmizrādes ap uzvedumu sacēlusies īsta ažiotāža, un, kad skatītāji Drāmas teātrī kasē taujājuši pēc biļetēm, to sen vairs nav bijis… Oļģerts Leščinskis atminējās, ka aplausi ne vienreiz vien atskanējuši izrādes vidū, kas tolaik bijis raksturīgi vien džeza koncertos, ka skatītāji vairākkārt cēlušies kājās – gan izrādes vidū, gan beigās. Skatītāji ļoti atzinīgi uztvēruši lugas saturu, kurā daudzviet slēptā veidā bija kritizēta Padomju Savienībā pastāvošā iekārta un slavēti Rietumi. Un arī aktieri, ieskaitor Uldi Dumpi, darbojušies ļoti aizrautīgi.

Oļģerts Leščinskis izteicās, ka tieši publikas vētrainās reakcijas dēļ tālaika ideoloģiskie uzraugi aptvēra, ko nejauši palaiduši garām, un pēc septītās izrādes „Redzēt jūru” no Drāmas teātra skatuves pazuda. Vēl apmēram tikpat daudz reižu šim iestudējumam skatuvi atvēlējis Rīgas Krievu Drāmas teātris – acīmredzot pateicoties galvenā režisora Arkādija Kaca atbalstam. Bet arī viņa spēkos nebija paildzināt šī iestudējuma mūžu. Tā lugu „Redzēt jūru” partijas oficiozos – laikrakstā „Cīņa” un žurnālā „Padomju Latvijas Komunists” žigli atzina par mākslinieciski mazvērtīgu, un tā ne vien pazuda no teātru skatuvēm, bet arī no grāmatu lappusēm. 1983. gadā izdevniecība „Liesma” laidusi klajā Laimoņa Pura lugu izlasi „Dialogi par dzīvi”, un tajā „Redzēt jūru” iespiesta tiktāl pārlabotā variantā, ka izlasot tikai jāparausta pleci; kāpēc pirms 35 gadiem ap to sacēlies tāds tracis? No autora Laimoņa Pura saņemot 35 gadus vecu lugas oriģinālvariantu, kas rakstīts uz zīdpapīra (lai, rakstot ar rakstāmmašīnu, varētu izspiest iespējami vairāk eksemplāru), daudz kas top skaidrāks. Protams, tikai tiem, kas paši pieredzējuši padomju laikus un zin, cik viltīgi slēptā veidā tolaik vajadzēja paust ikvienu brīvāku domu, kas nesaskanēja ar pastāvošās iekārtas ideoloģiju, un ar ko tas draudēja. Tad var iedomāties, kā publika lauzās uz šīs lugas pēdējo izrādi, kā, pēc aculiecinieku nostāstiem, ap Drāmas teātri dežurējuši čekas darboņu un uz zirgiem jādelējusi padomju milicija, kā tikušas bloķētas ieejas teātrī un kā uz izrādi it kā neesot tikuši pat Gunārs Priede un Pēteris Pētersons… Oļģerts Leščinskis atcerējās, ka Ulda Dumpja atveidotais Anrijs Klocēns izrādē bijis liels brīvdomātājs iepretim Jāņa Kubiļa tēlotajam Pēterim, kas runājis laikrakstu ievadrakstu stilā, padarīdams šo kontrastu vēl lielāku. Publika īsti sajūsminājusies par dialogiem, kura zemtekstos varēja nojaust domu, ka padomju okupanti Latvijā ieradušies ne lūgti, ne aicināti, nevis, kā mācīja skolā vēstures stundās, ka mūsu valsts Padomju Savienības brālīgajai tautu saimei pievienojusies brīvprātīgi. Kaut vai pāris rindu no Laimoņa Pura lugas „Redzēt jūru” oriģinālteksta: „Nekas nav briesmīgāks par uzbāzīgu viesmīlību, uzspiestu draudzību un nelūgtu palīdzību (..).” „Nelūgts viesis sliktāks par tatāru (..).” Kur nu vēl Pētera Lapiņa alias Lapina nievājošais apzīmējums starptautietis!… Protams, nedz minētās frāzes, nedz vārds „starptautietis” 1983. gadā izdotajā grāmatā „Dialogi par dzīvi” nav atrodami.

Varbūt, ja Laimoņa Pura lugas „Redzēt jūru” izrāde nebūtu tik ātri pazudusi no Drāmas teātra skatuves, Ulda Dumpja tēlotais Anrijs būtu kļuvis par sociālo varoni, par ko runā teātra zinātniece Lilija Dzene. Anrijs Klocēns par to nekļuva ne Ulda Dumpja, bet gan citu apstākļu dēļ.

Kā redzams, radīt šādas – izteikti asas sociāla rakstura izrādes padomju laikos bija ļoti sarežģīts uzdevums.”

Leļļu teātrī padomju laikā A. Pumpura Lāčplēsis un K. Skalbes Kaķīša dzirnavas Pura dramatizējumā ierindoti mākslinieciski spilgtāko skaitā.

Bez naudas nav vārda brīvība. Apliecinot šo Latvijai raksturīgo nedienu, pēdējos gados L. P. publicējies ir tikai Rietumu latviešu preses izdevumos un internetā.