Aivars Prūsis

Aivars Prūsis: Jau 1995.gadā jutu, ka kaut kas notiek ap mani, kam ir tiešs sakars ar mani. Tobrīd biju uzsācis nopietnas cīņas ar noziedzības pasauli, jo notika ļoti plaša tirdzniecība, kontrabanda ar nelegālo, zemas kvalitātes alkoholu. Tas nesa milzīgu peļņu cilvēkiem, kuri ieņēma augstus amatus: deputātiem, policijas vadībai, sevišķi jau kriminālpolicijas vadībai u.c., kas bija ļoti cieši saistīta ar noziedzīgo pasauli. To, ko nevarēja izdarīt valsts policija, tur palīdzēja bandīti; bet tur, kur bandīti netika galā ar savām funkcijām, piepalīdzēja Valsts policija. Viņi viens otru papildināja. Tur notika milzīgi biznesi un grozījās lielas naudas. Es nostājos pret to visu. Nostājos pret reketu, kontrabandistiem un pārējiem bandītiem. Es jau jutu, ka cīņa ir nevienlīdzīga, jo tajā iesaistījās ne tikai Liepājas amatpersonas un policija, bet arī valstiska līmeņa personas.

Mafijas dzimšana  

DDD: Kontrabandā?

Aivars Prūsis: Jā. Un šī cīņa sāka izvērsties pret mani. Tas bija laikā, kad kādam nozīmīgam policijas priekšniekam – sauksim viņu par Juksi – iesniedzu lielu dokumentu mapi ar pierādījumiem par to, kā Latvijas teritorijā tiek ievesta nelegālā kontrabanda, kā tā tiek izdalīta pa veikaliem, kā iztirgota, kur Valsts kasei garām aizplūst nauda. Kā arī sniedzu pierādījumus, ka šādus produktus vispār nedrīkst tirgot, jo tieši pēc nelegālā, zemas kvalitātes alkohola ienākšanas Latvijas tirgū parādījās liela iedzīvotāju mirstība. Tas bija spirts, ko Vācijā un Polijā lietoja, lai aizdedzinātu prīmusus, bet Latvijā to pildīja pudelēs un pārdeva kā alkoholu. Es jau biju izņēmis tūkstošiem pudeļu – taisīju reidus, ņemot to ārā no veikaliem, kafejnīcām. Un tad, kad es tikos ar tā saucamo Juksi, arī toreizējo ģenerālprokuroru Skrastiņu, es jau nojautu ko nelāgu. Kā vēlāk izrādījās šīs nelegālās darbības nenotika bez Jukša ziņas…

Un bija cilvēki, kas atklātā tekstā man pateica: ja nebūšu ar viņiem – kontrabandistiem un viņu piesedzējiem, tad dzīves man nebūs. Kā man piekodināja kāds Liepājas “pelēkais kardināls”, nosaukšu viņu par Ezeru, – nepaklausīgie gluži vienkārši tiek atšauti jeb iznīcināti. Viņa sarunas, draudus un kukuļa piedāvājumus es ierakstīju pat kasetē. Tas viss tika nopublicēts arī vietējā presē, bet diemžēl itin neko nemainīja, jo visa valsts tad jau bija pārņemta ar korupciju. Principā jau tad Latvija pilnībā bija korumpēta. Tas bija laiks, kad Latvijā ietekmi pārņēma mafija. Tātad pie malas tika novākti parastie bandīti, un dzima mafija.

DDD: Kad tas bija?

A.P.: 1997. un 1998.gadā Latvijā parādījās pirmās mafijas struktūras.

DDD: Vai mafija bija arī valstiskās struktūrās?

A.P.: Jā. Diemžēl tā jau bija tik augstā līmenī. Atceros, kā izņēmu milzīgu daudzumu ievestā, nelegālā alkohola un kontrabandistiem pieprasīju Veselības ministrijas sertifikātu. Bet viņi bez kādām problēmām atbildēja, ka tūlīt man to sertifikātu atvedīs. Viņi aizbrauca uz Rīgu un no Veselības ministrijas dabūja sertifikātu par kontrabandas alkoholu, kas cilvēkiem vispār iekšķīgi nav lietojams. Taču viņi man atveda sertifikātu, ka viss ir labā kvalitātē, likumīgi un drīkst tirgot kā dzeramu alkoholu!… Caur Liepājas ostu lielos daudzumos gāja kontrabanda.

DDD: Un muita?

A.P.: Muitnieki jau kaut ko kontrolēja, taču zināmus konteinerus viņi neaiztika. Tie bija konteineri, kuriem nāca līdzi vēstules, ka tos nedrīkst kontrolēt, jo tie esot “nokontrolēti” jau Rīgā. Tas tikai nozīmē, ka Zemessardze un muita tajā laikā jau strādāja pa tukšo. Viņi tika ierobežoti ar likumu. Muitnieki atteicās atvērt šos speciālos konteinerus un man atbildēja, ka to nedarīs, jo baidās, ka viņus atlaidīs no darba. Uz to es atbildēju, ka labāk lai izdzen no darba, bet ar tīru sirdsapziņu. Visiem jau tāpat bija skaidrs, kas patiesībā notiek.

Tādējādi tas bija manas piespiedu aizbraukšanas iemesls – cīņa ar bandītiem, korupcija, jo jau tad kopā bija saplūdusi prokuratūra, Valsts policija, Liepājas tiesa ar bandītiem, un veidojās mafija.

Par godīgumu jāmaksā ar dzīvību  

DDD: Kā tas izpaudās?

Aivars Prūsis: Piemēram, kādas vadošas kriminālpolicijas amatpersonas sieva ir tiesnese un atklāti brāļojas ar kādu Liepājas bandītu – sauksim viņu par Poļarenko. Viņi draudzējas ļoti atklāti – bandīts kā ģimenes draugs viesojas pie kriminālpolicijas vadītāja un tiesneses mājās un viņi savukārt iet ciemos pie bandīta ģimenes vakariņās… Citreiz atkal redzu, ka Valsts policijas darbinieki uz ielas atklāti sasveicinās ar bandītiem…

Man tas viss bija pilnīgi nepieņemami, tādēļ par to atklāti runāju, kā rezultātā paliku pilnībā viens. Pat daudzi mani tuvākie līdzgaitnieki mani nodeva. Bet tie, kas bija ar mani, tika atlaisti no amatiem. Pret mani safabricēja pilnīgi stulbu krimināllietu. Starp citu, tika pat pilnīgi atklāti pateikts, ka pret mani un manu dēlu ir jābūt ierosinātām krimināllietām… Lai darot ko gribot, bet lietas ir jāuztaisa un mūs jādiskreditē. Biju kļuvis pārāk neērts un nevēlams. Lai mani iespaidotu, centās vērsties arī pret maniem tuviniekiem. Prokuratūra ar bandītiem safabricēja, ka pirms 30 gadiem esmu viltojis savu skolnieka apliecību. Tās visas, protams, ir pilnīgas muļķības!

Tad, kad es devos uz skolu pēc dokumentiem, lai pierādītu savu nevainību, tie visi bija nozuduši, izņemti. Un tur mani jau gaidīja bandīti… No Liepājas bija saņemta ziņa, ka es tur vairs “nedrīkstu atgriezties”… Par to mani brīdināja labi draugi. Mani paglāba tikai tas, ka nenakšņoju viesnīcā, bet pie draugiem. Un tā mani tajā reizē neizdevās novākt. Kad sazinājos ar dēlu, arī viņš zināja un apstiprināja, ka nedrīkstu atgriezties, jo Liepājā mani gaida slepkavas. Viņi darīja visu iespējamo, lai es nevarētu aiziet līdz tiesai, kur mani grasījās tiesāt, kaut gan neko labu no šī tiesas procesa es nevarēju gaidīt, jo tiesneši jau bija vienotā komandā ar bandītiem, policiju un prokuratūru.

Tika terorizēta arī mana ģimene – tāpat kā es pats. Īsi pirms Latvijas pamešanas man izoperēja plecu, un man bija ieģipsēta roka. Viņi savā nelietībā aizgāja pat tik tālu, ka uzrādīja man kaut kādus safabricētus, muļķīgus dokumentus, ka esmu draudējis ar ieroci Domes deputātam, un mani atbruņoja. Tūlīt pēc manas atbruņošanas manā mājā ielauzās bandīti un paziņoja, ka nu viņi mani ir atbruņojuši, un ar mani darīs visu, ko gribēs…

Tad, kad slimnīcas gultā atvēru acis, es pie savas gultas ieraudzīju bandītu un līdzās viņam tagadējo vienas lielas pilsētas domes priekšsēdētāju, sauksim viņu par Zesku, un manu vietnieku. Viņi visi bija kopā… Viņi darīja visu, lai mani izrakstītu no slimnīcas, jo slimnīcā novākt nevarēja – tas bija jāpadara ārpus šīm telpām. Bet plāns bija mani fiziski likvidēt.

Lai paliktu dzīvs, biju spiests atstāt Latviju.

Kā dadzis acī

DDD: Kad tas bija?

Aivars Prūsis: 1999.gadā. Taču šodien jau arī nekas nav mainījies. Mans vietnieks pilda kādas Pašvaldības policijas priekšnieka amatu, tā saucamais Zesks ir kādas pilsētas galva, vienīgi Poļarenko pazudis bez pēdām – varbūt novākts par to, ka neizpildīja savu uzdevumu – mani nenogalināja.

Kad ierados Anglijā, uzsūtītie bandīti turpināja mani meklēt. Anglijas imigrācijas dienestā strādāja Krievijas izcelsmes sieviete, un caur viņu tika nodota ziņa, ka esmu ieradies šajā valstī. Anglijā jau biju ieguvis politiskā bēgļa statusu, un iestādes mani no Londonas pārvietoja uz Anglijas Ziemeļiem, tālāk prom no acīm. Bandīti centās mani izsekot un nogalināt arī šeit. Neizdevās!

Un tas viss notika tikai tāpēc, ka strādāju tīrām rokām, nebiju korumpēts. Es vienkārši pildīju savu pienākumu, es gribēju palīdzēt cilvēkiem, un līdzēju, cik vien bija manos spēkos. Palīdzēju pārdevējiem, biznesmeņiem, parastajiem cilvēkiem, lai viņi nemirtu no nelegālā alkohola, strādāju, lai būtu kaut kāda elementāra kārtība, cīnījos pret reketu.

Liepājas prokuratūra pati nekad nebūtu uzdrošinājusies atļaut bandītiem tā rīkoties. Atļauja tika saņemta no Rīgas, no pašiem augstākajiem līmeņiem. Es domāju, ka pati prezidente atļāva mani fiziski iznīcināt… Bija dota atļauja ar mani un manu dēlu darīt jebko, kas vien ienāk prātā…

DDD: Noziedzīgai varai godīgi cilvēki ir pārāk neērti?

A.P.: Protams, ka neērti. Es viņiem apstādināju nelegālos biznesus. Bandītiem traucēju savstarpēji darboties, jo viņi strādāja dažādās nozarēs, bet es bloķēju to starpposmus. Es vaktēju reketierus un viņus ķēru. Viņi bija ļoti neapmierināti ar manu darbību. Es tur biju kā dadzis acī.

Turpinājums sekos

Intervēja Ilze Liepa

/intervijas pirmo daļu lasiet šeit /

Aivars Prū­sis: An­gli­jā valsts ie­stā­des ie­vā­ca vi­sas zi­ņas par ma­ni un arī rak­stu­ro­ju­mus, tā re­zul­tā­tā man ti­ka dots ne ti­kai pa­tvē­rums un valsts darbs, bet at­ļauts arī tur­pi­nāt mā­cī­bas. Es šeit es­mu sa­ņē­mis iz­glī­tī­bas dip­lo­mu kri­mi­no­lo­ģi­jā un di­vus dip­lo­mus in­for­mā­ci­jas teh­no­lo­ģi­jā. Kā arī ap­gu­vu an­gļu va­lo­du augst­āka­jā lī­me­nī, kaut, at­brau­cot uz An­gli­ju, es an­glis­ki ne­mā­cē­ju ne vār­da. Es­mu pa­bei­dzis arī Lon­do­nas in­sti­tū­tu un ie­gu­vis vēl ci­tus ap­mā­cī­bu dip­lo­mus da­žā­dās sa­vas jo­mas spe­ci­ali­tā­tēs. An­gļi to no­vēr­tē­ja ļo­ti augs­tu. Vi­ņi at­zi­na arī ma­nu go­dī­gu­mu un uz­ti­ca­mī­bu, ma­nas spē­jas, ko bi­ju jau pa­rā­dī­jis Lat­vi­jā. Tā­dē­jā­di šeit va­ru strā­dāt sa­vā spe­ci­ali­tā­tē valsts dar­bā. Man vei­ca arī sa­rež­ģī­tu ope­rā­ci­ju par valsts lī­dzek­ļiem, ie­de­va valsts mā­ju un snie­dza ci­tu at­bal­stu. Vi­ņi ma­ni at­zi­na par ne­vai­nī­gu un ma­fi­jas ap­me­lo­tu, at­zi­na, ka ma­nā val­stī, Lat­vi­jā, ma­ni gai­da dro­ša nā­ve par pa­tie­sī­bu, ko zi­nu un es­mu iz­tei­cis, tā­pēc Liel­bri­tā­ni­jā man ti­ka pie­šķirts po­li­ti­kā bēg­ļa sta­tuss. Kā kād­reiz kal­po­ju Lat­vi­jas cil­vē­kiem, tā ta­gad nā­kas kal­pot an­gļiem – gā­dā­ju par vi­ņu mie­ru un dro­šī­bu.

Va­ru le­po­ties, ka vis­maz šeit tie­ku at­tie­cī­gi no­vēr­tēts. Bet, ko­līdz Lat­vi­jā mai­nī­sies si­tu­āci­ja, es va­rē­šu at­griez­ties un pa­lī­dzēt sa­vai tau­tai. Es ne­kad ne­es­mu pa­tei­cis “nē” lat­vie­šu tau­tai! Man bi­ja jā­pa­met Lat­vi­ja, jo tā bi­ja vie­nī­gā ie­spē­ja glābt sa­vu dzī­vī­bu un pār­traukt spie­die­na iz­da­rī­ša­nu uz ma­nu ģi­me­ni. Kaut arī to­reiz ie­rak­stī­ju ka­se­tēs drau­dus, ku­rus man iz­tei­ca, vi­sus “brī­di­nā­ju­mus”, ka tā­dus bal­tos, ne­pa­klau­sī­gos zvir­bu­ļus, kā es, šeit ti­kai at­šauj… Ie­rak­stī­ju ku­ku­ļu pie­dā­vā­ju­mus un to vi­su no­pub­li­cē­ju, ta­ču ar to arī viss ap­stā­jās, ne­kā­da re­ak­ci­ja ne­se­ko­ja. Ma­fi­ja šo­dien ir iz­ple­tu­sies jau vi­sā Lat­vi­jā. Pro­ku­ra­tū­ra līdz pa­šām aug­šām – viss ir ko­rum­pēts. Man nav vairs itin ne­kā­du ilū­zi­ju par tie­sis­ku­mu Lat­vi­jā.

DDD: Jā­at­zīst, ka tā­dā ga­dī­ju­mā mums si­tu­āci­ja ir ga­lē­ji kri­tis­ka, ja tā­dus vār­dus sa­ka bi­ju­šais po­li­ci­jas priekš­nieks…

A.P.: Diem­žēl tā tas ir. Lat­vi­ja ir no­pir­kta. Vi­si ir sav­star­pē­ji sais­tī­ti ar kom­pro­mā­tiem, un Lat­vi­ja jo­pro­jām tiek iz­lau­pī­ta un iz­va­ro­ta. Man tas ļo­ti sāp. Es to re­dzu no še­jie­nes, to sa­ska­tu an­gļu acīs, kas se­ko Lat­vi­jas, Bal­ti­jas un Austrum­ei­ro­pas no­ti­ku­miem. Man ir ne­iz­sa­kā­mi žēl un skum­ji, ka šeit, An­gli­jā, tik ni­ci­no­ši iz­sa­kās par Lat­vi­ju un Lat­vi­jas ie­dzī­vo­tā­jiem, to­mēr jā­at­zīst, ka vi­ņiem ir lie­la da­ļa tais­nī­bas. Cen­šos vi­ņiem iz­skaid­rot, ka ne vi­si Lat­vi­jā ir ban­dī­ti, ka ne vi­si ir ko­rum­pē­ti, ka ti­kai ne­lie­šu var­zas ko­pi­ņa ir sa­grā­bu­si va­ru ma­nā zem­ē un te­ro­ri­zē vi­sus Lat­vi­jas ie­dzī­vo­tā­jus.

Pie­mē­ram, kas Lat­vi­jā ir Valsts po­li­ci­ja? Valsts po­li­ci­ja ne­ti­ka iz­vei­do­ta no jaun­a. No­mai­no­ties va­rai, Lat­vi­jai ne­lo­jā­lie mi­li­či glu­ži vien­kār­ši ti­ka ie­ģēr­bti Lat­vi­jas po­li­ci­jas for­mās. Vi­ņi ne­zi­nā­ja pat lat­vie­šu va­lo­du! Vi­ņi ni­ci­nā­ja lat­vie­šus, mū­su kul­tū­ru, va­lo­du – vi­su! Un tā arī bi­ja vie­na no lie­tām, ar ku­ru es ne­bi­ju mie­rā un cen­tos sa­vu dar­bi­nie­ku vi­dū iz­skaust. Šie lat­vie­šiem nai­dī­gie cil­vē­ki jo­pro­jām strā­dā po­li­ci­jā. Tas ir pil­nīgs ab­surds! Vēl vai­rāk – vi­ņi uz­tur kon­tak­tus ar bi­ju­ša­jiem ban­dī­tiem, ku­ri ta­gad jau kļu­vu­ši par le­gā­liem biz­nes­me­ņiem. Lat­vi­jā ne­vie­nam nav va­ja­dzī­gi go­dī­gi cil­vē­ki.

Ne­lie­ši val­da Lat­vi­jā

DDD: Ta­gad it kā ik pa brī­dim “uz­peld” pa kā­dam ko­rup­ci­jas skan­dā­lam…

Aivars Prū­sis: Tas nav ne­kas – tā ir ti­kai iz­kār­tne, iz­ņē­mu­ma kār­tā, un bie­ži vien re­zul­tāts iz­plē­nē, no­tiek ap­žē­lo­ša­na utt. Tā ne­drīkst! Li­ku­ma priekš­ā vi­si ir vie­nā­di. No­ziedz­nie­ki ir jā­so­da, ne­drīkst būt iz­ņē­mu­mu. To es tei­cu pirms 10 ga­diem un sa­ku arī šo­dien. Li­kums vi­siem ir viens.

DDD: Vai šie vār­di re­āli dar­bo­jas?

A.P.: Ne­kas tur ne­dar­bo­jas. Lat­vi­jā ne­dar­bo­jas ne­kā­di li­ku­mi. Lat­vi­jā tie­sī­bu nor­mas tiek pie­lā­go­tas si­tu­āci­jai – “sa­vē­jie” ne­tiek tie­sā­ti. Pie­mē­ram, Lie­pā­jā dom­nieks uz­brauc cil­vē­kam, bet so­du par to ne­sa­ņem, vai arī – pie­dzē­ries po­li­ci­jas dar­bi­nieks līdz nā­vei sa­brauc gā­jē­ju. Vi­ņa asin­sa­na­lī­zes, ve­dot uz eks­per­tī­zi Rī­gā, pa­zūd, un po­li­cists tiek cau­ri svei­kā – bez so­da. Tā Lat­vi­jā no­tiek…

DDD: Jūs kād­reiz esat bi­jis jū­ras kāj­nieks un po­li­ci­jas priekš­nieks, arī ta­gad strā­dā­jat dro­šī­bas ie­stā­dē. Mums ir lik­vi­dēts ob­li­gā­tais mi­li­tā­rais die­nests. Vai Lat­vi­ja ir dro­šī­bā, vai mēs esam aiz­sar­gā­ti pret ār­ējiem un iek­šē­jiem ie­naid­nie­kiem?

A.P.: Par dro­šī­bu ru­nā­jot, Lat­vi­jā tik tie­šām ir slik­ta si­tu­āci­ja. Tau­tas va­lo­dā iz­sa­ko­ties, viss iet ga­lī­gi šķēr­sām. Es bi­ju viens no pir­ma­jiem Lat­vi­jas ze­mes­sar­giem un no­de­vu zvē­res­tu augus­ta pu­ča die­nās. Bi­ju Ze­mes­sar­dzes po­li­ci­jas ro­tas ko­man­die­ris, kad vē­lāk ti­ka iz­vei­do­ta spe­ci­āla po­li­ci­jas ro­ta pie Ze­mes­sar­dzes. Es bi­ju ap­bru­ņots ar Ze­mes­sar­dzes ie­ro­čiem un pil­dī­ju po­li­ci­jas fun­kci­jas Lie­pā­jā. Ta­ču Ze­mes­sar­dze pa­ma­zām, ga­diem ejot, ti­ka at­bru­ņo­ta un lik­vi­dē­ta. Ta­gad prak­tis­ki ne­kas vairs nav pa­li­cis. Man ir kon­takts ar bi­ju­ša­jiem ze­mes­sar­giem, vi­ņi ar asa­rām acīs at­ce­ras tos lai­kus, kad mēs bi­jām ga­ta­vi no­likt sa­vas gal­vas par Lat­vi­ju, at­ce­ras arī to, kā Ze­mes­sar­dze ti­ka nei­tra­li­zē­ta un at­bru­ņo­ta…

Šo­dien Lat­vi­jai ne­var būt ne­kā­da dro­šī­bas ga­ran­ta ne no iekš­pu­ses, ne no ār­pu­ses. Pir­mais un gal­ve­nais Lat­vi­jai uz­ti­cī­gais spēks bi­ja Ze­mes­sar­dze. Šo­dien ir kaut kas ne­skaidrs ar NA­TO ka­ro­ga iz­kār­tni, ir ka­reiv­ji, kas brauc oku­pā­ci­jas ka­rā uz Irā­ku ap­šaut cil­vē­kus, bet nav vairs Lat­vi­jai re­āla aiz­sar­dzī­ba. Es šau­bos, ka at­ras­tos daudz tā­du mi­li­tā­ris­tu, kas bū­tu ga­ta­vi ie­stā­ties par Lat­vi­ju, cī­nī­ties par Ab­re­ni utt. Es do­mā­ju, ka ne­at­ras­tos. Ze­mes­sar­gi gan bū­tu bi­ju­ši ga­ta­vi, arī es bū­tu bi­jis ga­tavs, ma­na po­li­ci­jas ro­ta no­teik­ti bū­tu bi­ju­si ga­ta­va pa­cī­nī­ties par Ab­re­ni. Lai arī tā bū­tu cī­ņa pret pār­spē­ku, to­mēr lat­vie­ši vis­maz ne­no­lais­tu ro­kas un ne­at­do­tu sa­vu zem­i! Kauns par to! Pu­tins ta­gad vēl ņir­gā­jas par Lat­vi­ju, var­būt ie­do­mā­sies pa­pra­sīt kā­du ga­ba­lu līdz Rī­gai? Un ne­viens pat ne­ie­pīk­stē­sies… Ze­mes­sar­gi ne­bū­tu pie­ļā­vu­ši tā­das muļ­ķī­bas un cū­cī­bas, kas no­tiek ar Ab­re­ni. Šau­bos, ka NA­TO pa­kļā­vī­bā eso­šās vie­nī­bas ir ga­ta­vas cī­nī­ties par Lat­vi­ju. Drī­zāk vi­ņi aiz­brauks Bu­ša uz­de­vu­mā uz Irā­ku vai kā­du ci­tu vie­tu. Tiek iz­do­ti mil­jo­ni, lai aiz­sū­tī­tu pār­is ka­reiv­jus uz oku­pā­ci­jas ka­ru Irā­kā. Tiek šķēr­dē­tas ne­ap­tve­ra­mas nau­das sum­mas par lie­tām, ku­rām nav itin ne­kā­da sa­ka­ra ar Lat­vi­jas dro­šī­bu, bet pa­ši sa­vas in­te­re­ses at­stā­jam no­vār­tā.

Lat­vi­jai jā­do­mā par sa­vu avi­āci­ju, ne­vis jā­lie­nē kaut kā­das pat­ru­ļas lid­ma­šī­nas. Tiek iz­grūs­ti at­kal kār­tē­jie mil­jo­ni par Lat­vi­jai ne­lo­jā­lām lie­tām. Pirm­ās Lat­vi­jas lai­kā mums bi­ja stip­ra gan avi­āci­ja, gan jū­ras spē­ki, bet ta­gad nav pil­nī­gi ne­kā. Tad Eiro­pa ar mums rē­ķi­nā­jās, šo­brīd ar mums prak­tis­ki ne­rē­ķi­nās ne­viens. Ma­nu­prāt, tā ir vie­la pār­do­mām.

Tad, kad iz­nī­ci­nā­ja Ze­mes­sar­dzi, ma­ni pa­dzi­na no valsts, va­jā­ja un no­ga­li­nā­ja go­dī­gus cil­vē­kus. Jau tad ie­zī­mē­jās ten­den­ces, uz ko iet mū­su valsts… Arī jūs, laik­rak­sta “DDD” dar­bi­nie­ki, tie­kat va­jā­ti vi­sos vei­dos – gan at­klā­ti, gan sle­pus.

Ne­tī­rās ro­kās – ne­tī­ra nau­da

DDD: Kam Lat­vi­jā pie­der va­ra?

Aivars Prū­sis: Pirm­kārt, šo­dien va­ra pie­der tiem, kam ir nau­da. Otr­kārt, Krie­vi­ja ie­gul­da daudz lī­dzek­ļu un da­žā­dus re­sur­sus, lai Lat­vi­ju no­spies­tu at­pa­kaļ zem sa­vas va­ras un ie­tek­mes. No Krie­vi­jas Lat­vi­jā ie­nāk ļo­ti daudz nau­das – tiek ie­pir­kti uz­ņē­mu­mi, ze­me, po­li­ti­ķi un va­ra. Treš­kārt, Lat­vi­jā gro­zās ne­tī­rā nau­da, kas tiek at­maz­gā­ta. Iz­sa­ko­ties da­žos vār­dos – šo­dien Lat­vi­jā val­da ne­tī­rā nau­da.

DDD: Lat­vi­jā pus­e ie­dzī­vo­tā­ju ir cit­tau­tie­ši, no ku­riem lie­lum­lie­lā da­ļa ir oku­pan­ti, ko­lo­nis­ti. Kā vēr­tē­jat to, ka vēl jo­pro­jām nav veik­ta de­ko­lo­ni­zā­ci­ja?

A.P.: Lat­vi­ja it kā at­gu­va brī­vī­bu, ta­ču va­ra jau re­āli ne­mai­nī­jās. Ko­mu­nis­ti un bi­ju­šie če­kis­ti tā­pat pa­li­ka pie va­ras stū­res. Tā­pēc Lat­vi­jā ne­ti­ka veik­ta de­ko­lo­ni­zā­ci­ja. Tā­pēc vi­ņiem šī tē­ma ir tik ne­ēr­ta un ne­pa­tī­ka­ma, tā­pēc va­jā le­ģi­onā­rus u.c. Pie­mē­ram, mans bi­ju­šais viet­nieks, kurš ta­gad kļu­vis par Paš­val­dī­bas po­li­ci­jas va­dī­tā­ju, ko­pā ar Lie­pā­jas po­li­ci­ju, kas kād­reiz bi­ja ļo­ti pat­ri­otis­ka, pa ka­piem dze­nā le­ģi­onā­rus – de­viņ­des­mit­ga­dī­gus vī­rus, ku­ri aiz­gā­ju­ši uz Lie­pā­jas ka­piem aiz­degt sve­cī­tes un no­likt zie­dus sa­viem cī­ņu bied­riem. Šie sir­mie vī­ri kād­reiz cī­nī­jās un mi­ra par mū­su zem­i, mū­su tau­tu un tās brī­vī­bu! Un vai šā­das va­jā­ša­nas ir prā­tam ap­tve­ra­mas?! Ar ko no­dar­bo­jas Lat­vi­jas po­li­ci­ja! Tā bū­tī­bā ir at­bil­de vi­sam… Sa­vu­laik šā­das cū­kas dze­nā­ja lat­vie­šus, lai ves­tu uz Si­bī­ri­ju. Šo­dien re­dzam, ka ne­kas nav mai­nī­jies. Īs­te­nī­bā ta­gad ir vēl slik­tāk, jo cil­vē­ki vairs ne­sa­prot, kas ir kas.

De­oku­pā­ci­ja – vien­no­zī­mī­gi jā­veic!

DDD: Vai oku­pan­tiem ir jā­aiz­brauc no Lat­vi­jas?

Aivars Prū­sis: Vien­no­zī­mī­gi un no­teik­ti! Vi­ņi ir ne­lo­jā­li, un tā­di cil­vē­ki val­stij un tau­tai ir bīs­ta­mi. Vi­ņu at­tiek­smi jau no­de­mons­trē­ja krei­sais Saei­mas de­pu­tāts, kurš pub­lis­ki no­šņau­kā­ja de­gu­nu Lat­vi­jas ka­ro­gā. Vi­ņi zai­mo mū­su svē­tu­mus! Saei­mas de­pu­tā­ti ru­nā at­klā­ti nai­dī­gas ru­nas pret lat­vie­šu tau­tu, ka Rī­gā to­mēr lat­vie­šu ir par daudz utt. Tas ir ab­so­lū­ti ne­pie­ņe­ma­mi.

Lat­vi­ja pie­der ti­kai un vie­nī­gi lat­vie­šiem, ne­vis Krie­vi­jai. Bet lat­vie­tis šo­dien sa­vā zem­ē vairs nav brīvs. Lat­vie­šiem ik mir­kli ir jā­bai­dās, ka ti­kai ne­pa­sa­ka kā­du ne­pa­rei­zu vār­du, jo tū­līt tiks pub­lis­ki no­zā­kāts, fi­zis­ki ie­spai­dots. Un ne­kā­di mē­ri ne­tiks pie­ņem­ti, jo Dro­šī­bas po­li­ci­ja pār­stāv to pa­šu bi­ju­šo če­ku un mi­li­ci­ju, ne­vis na­ci­onā­lās in­te­re­ses. Pie­mē­ram, kas šo­brīd va­da Lie­pā­jas Dro­šī­bas po­li­ci­ju? Tās priekš­nieks ir Bog­da­novs, kurš kād­reiz, pu­ča die­nās bi­ja at­klā­ti nai­dī­gi no­ska­ņots pret vi­su, kas no­ti­ka. Viņš bi­ja no tiem, kurš gai­dī­ja “X” stun­du. Lie­pā­jas pro­ku­ra­tū­ras pro­ku­ro­re Opin­cā­ne arī aiz­brau­ca uz Ka­ra os­tu, kur bi­ja krie­vu ar­mi­jas štābs, pa­me­ta vi­su lik­te­ņa va­rā un tur gai­dī­ja “X” stun­du tā­pat kā Bog­da­novs. Mums va­ja­dzē­ja ie­ņemt par­ti­jas pro­ku­ra­tū­ru, če­ku, bet pro­ku­rors bi­ja aiz­lai­dies pie krie­viem. Pal­dies Die­vam, Lie­pā­jas ra­jo­nā at­ra­dās kār­tīgs pro­ku­ra­tū­ras cil­vēks, kurš ne­at­sa­cī­jās pār­ņemt par­ti­jas ko­mi­te­jas utt. Tas ti­kai pa­rā­da, ka pu­ča die­nas bi­ja par īsām. Ta­ču arī jau tās īsās die­nas pa­rā­dī­ja dau­dzas lie­tas, ša­jā lai­kā skaid­ri ie­zī­mē­jās, kas ir kas.

Ta­gad re­dzam, ka dau­dzos ama­tos pa­li­ku­ši tie pa­ši ie­lik­te­ņi, kas kād­reiz skrē­ja un slē­pās pie krie­viem ar­mi­jas da­ļās. Slē­pās no lat­vie­šiem! Ta­gad tā­di lemj pār mums… Tā ir at­bil­de vi­sam, kas šo­dien no­tiek Lat­vi­jā… Re­ģi­onā­lo Valsts po­li­ci­ju ko­man­dē bi­ju­šais ban­dīts, Dro­šī­bas po­li­ci­ju – ma­nu­prāt, pret lat­vie­šiem kla­ji nai­dīgs cil­vēks, kas sa­vu nai­du at­klā­ti de­mon­strē­ja un vi­sā­dā vei­dā Lie­pā­jā at­bal­stī­ja bar­ka­šo­vie­šus. Starp ci­tu, 1998.ga­dā es vi­sus tos bar­ka­šo­vie­šus sa­bā­zu pa­gra­bā, aiz­tu­rē­ju. Tad Bog­da­novs ār­dī­jās kā traks un klie­dza, ar kā­dām tie­sī­bām es šos esot aiz­tu­rē­jis. Viņš da­rī­ja vi­su, lai bar­ka­šo­vie­ši tik­tu at­brī­vo­ti.

DDD: Tad nav jā­brī­nās, ka Dro­šī­bas po­li­ci­ja va­jā “DDD” un ci­tus pat­ri­otus, sa­fab­ri­cē da­žā­das kri­mi­nāl­lie­tas un pa­vir­ši iz­mek­lē mums iz­teik­tos drau­dus un uz­bru­ku­mus, bet anti­lat­vis­kie ele­men­ti var pil­nī­gi ne­so­dī­ti iz­gāzt sa­vu nai­du pār lat­vie­šiem. Tie, ku­ri mē­ģi­nā­ja no­ga­li­nāt Aiva­ru Gar­du, vēl jo­pro­jām nav at­ras­ti.

A.P.: Jā, tā tas ir – va­ra nav mai­nī­ju­sies, ti­kai ie­krā­so­ju­sies maz­liet ci­tos to­ņos, lai cil­vē­kiem aiz­mā­lē­tu acis.

Lat­vie­šus dis­kri­mi­nē

DDD: Lai arī da­ļa sa­bied­rī­bas to ne­grib at­zīt, pa­tie­sī­ba ir tā­da, ka lat­vie­ši šo­brīd tiek re­āli dis­kri­mi­nē­ti un pa­ši sa­vā zem­ē ap­spies­ti et­nis­kās pie­de­rī­bas dēļ. Kā­das ir jū­su do­mas?

Aivars Prū­sis: Tā tas tik tie­šām no­tiek. Man nav bail teikt to, ko es sa­ku. Sa­vu vār­du dēļ es­mu jau ga­na va­jāts. Kaut kā­da pie­re­dze man jau ir. To var re­dzēt pat no še­jie­nes, tā­lu­ma. Par Lat­vi­ju ne­var ru­nāt kā par ne­at­ka­rī­gu val­sti. Ne­kas nav no­ti­cis, lai mū­su valsts bū­tu ne­at­ka­rī­ga, Lat­vi­ja vi­su lai­ku ir at­ka­rī­ga.

Lat­vie­šu va­lo­da ir iz­spies­ta no vi­sām sfē­rām. Pie­mē­ram, kad 1999.ga­dā es pa­me­tu Lat­vi­ju, tele­vī­zi­jās rai­dī­ju­mi un prog­ram­mas vēl bi­ja lat­vie­šu va­lo­dā. Ta­gad tele­vī­zi­ja ir ār­kār­tī­gi krie­vis­ko­ju­sies. Gan­drīz vi­sas prog­ram­mas ir no­pir­ku­ši krie­vi! Un es ne­maz ne­ru­nā­ju par vei­ka­liem! Pa­dom­ju lai­ki ir at­grie­zu­šies, jo cil­vēks glu­ži vien­kār­ši tiek pa­ze­mots, ja ru­nā lat­vis­ki. Krie­vi ir sa­pir­ku­ši šeit īpa­šu­mus, vi­ņiem pie­der vei­ka­li – ne lat­vie­tis tur var dar­bu da­būt, ne mai­zi no­pirkt. Par šīm lie­tām ir jā­ru­nā, jā­kliedz!

DDD: Kas jūs pa­mu­di­nā­ja dar­bo­ties Tau­tas tri­bu­nā­lā*?

A.P.: Tā ir la­ba ide­ja un kus­tī­ba, kas at­tīs­tās. Kaut kā­dam spē­kam ir jā­būt. Mēs vē­ro­jam un uz­rau­gam no­ti­ku­mus Lat­vi­jā. Pie­nāks laiks, kad sāk­sies tie­sas pro­ce­si, un pa­sau­le ie­rau­dzīs, ka Lat­vi­ja nav ti­kai ne­lie­tī­gu ko­rum­pan­tu ze­me, ka tā ir su­ve­rē­na, tie­sis­ka valsts, ku­rā val­da tais­nī­gi li­ku­mi. Ta­gad ne­kā tā­da nav! Tā­pēc ne­pie­cie­šams šāds Tau­tas tri­bu­nāls, kas sa­vā bū­tī­bā pa­gai­dām ir kā uz­rau­dzī­ba no­ti­ku­miem Lat­vi­jā. Va­ja­dzīgs spēks, kas nāk­tu un iz­la­bo­tu tās ār­prā­tī­gās ne­lie­tī­bas, kas Lat­vi­jā ir no­ti­ku­šas pē­dē­jo 17 ga­du ga­ru­mā. Mums ir jā­at­gūst lat­vie­šiem no­lau­pī­tās ze­mes un īpa­šu­mi, jā­pār­ska­ta ne­li­ku­mī­gā pri­va­ti­zā­ci­ja, jā­at­gūst Ab­re­ne. Vai tas būs tri­bu­nāls, vai kāds cits spēks, kas to da­rīs – tas nav sva­rī­gi. Sva­rī­gi ir tas, ka jā­at­jau­no li­ku­mī­ba, tie­sis­kums. Tie­sas diem­žēl šo­dien ne­ko ne­var iz­lemt, jo pa­šas ir ko­rum­pē­tas. Lat­vi­jā vairs nav bal­to zvir­bu­ļu va­ras in­stan­cēs, tos tā­pat kā ma­ni vai nu no­zū­mē­ja, vai iz­šā­va. Es zi­nu, kā tas no­ti­ka un no­tiek, jo pats to pie­dzī­vo­ju. Ti­kai brī­nums ma­ni iz­glā­ba. Bal­tie zvir­bu­ļi, kam kād­reiz bi­ja kā­da va­ra vai teik­ša­na, ta­gad ir zem ze­mes vai iz­dzī­ti no valsts…

DDD: Kā vēr­tē­jat pret laik­rak­stu “DDD” vēr­stos tie­sas pro­ce­sus, ku­ros mūs ap­sūdz par to, ka aiz­stā­vam pa­mat­nā­ci­jas in­te­re­ses un pie­pra­sām de­ko­lo­ni­zā­ci­ju, oku­pā­ci­jas se­ku no­vēr­ša­nu un tie­sis­ku­ma ie­vē­ro­ša­nu?

A.P.: Pil­nī­gi po­zi­tī­vi vēr­tē­ju jū­su dar­bī­bu un cen­tie­nus. Pro­ku­ro­res Ie­vas Ga­ran­čas ap­sū­dzī­ba ir ab­sur­da un iz­gā­zās ar lie­lu trok­sni. Bet vi­ņas ape­lā­ci­jas pro­tests vis­pār ir ne­sa­pro­tams. Iz­ska­tās, ka pro­ku­ro­re pil­da pa­ti sev ne­sa­pro­ta­mu, mērķ­tie­cī­gu uz­de­vu­mu. Lat­vie­šiem ir jā­būt tā­diem kā “DDD” vei­do­tā­ji, ne­drīkst būt gļē­vi līdz ka­pa ma­lai, mums ir vie­nam ot­ru jā­stāv.

Pirms Saei­mas vē­lē­ša­nām da­žā­di sa­bied­rī­bā zi­nā­mi cil­vē­ki aiz­gūt­nēm sla­vi­nā­ja Tau­tas par­ti­ju, ta­gad tie pa­ši cil­vē­ki do­das uz Do­ma lau­ku­mu un ru­nā pre­tē­jo. Pie­nā­cis pē­dē­jais laiks cil­vē­kiem nākt pie kaut kā­das sa­jē­gas un sa­prat­nes, sākt paš­iem do­māt par lie­tām, kas no­tiek mū­su zem­ē, do­māt par sa­vu tau­tu, tās nā­kot­ni, tie­sī­bām un pie­nā­ku­miem.

Kā­dēļ es ti­ku va­jāts? Tā­dēļ, ka go­dī­gi da­rī­ju lat­vie­šiem la­bu, tā­dēļ, ka es­mu sa­vas tau­tas un ze­mes pat­ri­ots Kā­dēļ jūs tie­kat va­jā­ti, ap­drau­dē­ti un tie­sā­ti? Tā­pēc, ka jūs esat go­dī­gi sa­vas tau­tas un ze­mes pat­ri­oti.

DDD: Lat­vie­ši nav no tām lie­lā­ka­jām tau­tām, tā­pēc katrs in­di­vi­du­āli esam at­bil­dī­gi par sa­vu tau­tu, par tās nā­kot­ni, past­āvē­ša­nu un at­tīs­tī­bu. Katrs!

A.P.: Tā tam ir jā­būt. Un es bū­šu pat­ri­ots, lai arī kur es at­ras­tos. Tā­diem jā­būt vi­siem lat­vie­šiem.

Ma­na dzī­ve nav bi­ju­si ro­žu dārzs, ta­ču es tam vi­sam es­mu gā­jis cau­ri un ne­mi­tī­gi ie­gūs­tu jaun­as zi­nā­ša­nas, lai vēl kā­du die­nu bū­tu no­de­rīgs Lat­vi­jai. Lai es va­rē­tu sa­vas zi­nā­ša­nas un pras­mes no­dot tā­lāk sa­viem cil­vē­kiem, kal­pot sa­vai Tēv­ze­mei. Es ce­ru vēl at­griez­ties…

In­ter­vē­ja Il­ze Lie­pa