G. Andrejeva sacītais VDD ir „pie vienas vietas“!

Demokrātiskā valstī G. Andrejeva sacītais būtu sagrāvis visu Drošības Policijas aparātu !

Kad toreizējais Latvijas ārlietu ministrs Georgs Andrejevs (87) 1994.gada 28.maijā laikraksta Diena speciālizdevumā publicēja savu atklāto vēstuli “maniem vēlētājiem, draugiem un 5.Saeimas deputātiem”, diezin vai viņš domāja, ka uz ilgiem gadiem paliks vienīgais, kurš atklāti izstāstījis par savu saskarsmi ar Valsts drošības komiteju (VDK). Viņa atzīšanās bija gara un pamatīga, sākot no bērnības un studiju laikiem, beidzot ar ārsta anesteziologa darbu tolaik jaunajā medicīnas nozarē un ceļu līdz politikai, darbu LPSR Augstākajā Padomē (AP), kur Andrejevs 1990.gada 4.maijā nobalsoja par Neatkarības deklarāciju, bet 1992.gadā kļuva par ārlietu ministru Ivara Godmaņa valdībā…….

Deva tev iespēju, bet par to bija jānes slogs

Georgs Andrejevs: “ Bet patiesība jau ir cita. Viņi taču nemaz nedrīkst liecināt. Vai tiešām cilvēki ir stulbi? Viņus [čekistus] saista zvērests, viņi saņem no Krievijas pensijas, viņus par valsts nodevību var sodīt. Te nav pat vajadzīga Anglija, nav vajadzīgas nekādas radioaktīvās vielas, nekas. Vienkārši var novākt vienas dienas laikā. Viņi nedrīkst atklāt patiesību. Un tad spēlē to teātri – nav pietiekami pierādījumi, nav.“

LRTT: Tas ir teikts 14.01.2020. Vai jūs sapratāt, kas ir pasacīts ? Pasacīts, ka Latvijā valda slepkavas. Un viņš nav no tiem, kurš gvelž muļķības. Ja tas tikko tika pasacīts, tas nozīmē, ka šim Cilvēkam, kura vārds ir Georgs Andrejevs, sirds ir pilna tāpat kā A. Babānei ar šausmām par to, kas notiek Latvijā pret latviešu tautu. Astrīdas Babānes LIECĪBĀS H- 86 ir precīzi norādīts uz tiem, kuri īsteno šo novākšanu dienas laikā.

Tā ir čekista Andra Bunkas audžudēla Riharda Bunkas Latvijas Juristu Apvienība ! Aiz Riharda Bunkas ēnā nomaskējies ir čekists Aivars Borovkovs ar savu LJB. Mēs viņa stāstījumā redzam, kā un kas bija tie, kuri manipulēja un šantažēja viņu par to, ka viņš vēlējās Latvijā atjaunot Demokrātiju un Tiesiskumu.           

23.04.20

11 Komentāri “G. Andrejeva sacītais VDD ir „pie vienas vietas“!”

  1. re sagt:

    2012. gadā “Lido” īpašnieka Gunāra Ķirsona uzbūvētā muiža Gaiziņkalna pakājē – viesnīca, slēpošanas kalns, restorāns – pārpirkumu rezultātā nonāca Šefleram piederošā uzņēmuma “LB Agro” īpašumā. Ķirsonam no sešus miljonus latu (8,5 miljoni eiro) vērtās muižas nācās atvadīties ekonomisko grūtību dēļ. Savukārt Šeflers tur, pie Viešūru ezera, sāka ierīkot vērienīgu ārpilsētas īpašumu ar plašām izklaides un atpūtas iespējām, arī medību vajadzībām. Latvijas “degvīna karalis”, kurš pirms pāris gadiem iekļuva arī ASV prezidenta Donalda Trampa melnajā sarakstā saistībā ar to, ka savu bagātību ieguvis saistībā ar Kremlim pietuvinātām personām, mūsu zemē izvērsis plašu biznesu, arī nekustamā īpašuma jomā, piemēram, viņš pārvalda “Z-torņu” kompleksu Ķīpsalā.

    ——

    Amerikas Savienotās Valstīs viņus iekļauj melnā sarakstā kā īpaši bīstamus, bet Latvijā viņi dzīvo kā nieres taukos.

  2. Valdis Freimantāls sagt:

    Pēc Rīgas Latviešu Biedrības varmācīgās likvidācijas uzmeklēju Latvijas Juristu Biedrību, ēkā, kura blakus Brīvības Piemineklim un augējā stāvā ar logiem uz pareizticīgo katedrāli – informēju Aivaru Borovkovu par terora aktu Rīgā, 1993. gada 18. februāra naktī un likumīgo 1938. gada RLB statūtu aizliegšanu Māmuļā!

    Rezultāts nulle!

    Tad vēlāk, kādā ziedu nolikšanas reizē pie Brīvības Pieminekļa, otru reizi, saticis tur Aivaru Borovkovu, teicu viņam par Rīgas Latviešu Biedrības varmācīgo, pretlikumīgo likvidāciju atkal! (Rezultāts, protams, nulle).

    Secinājums.

    Cilvēki, kuri sevi uzskata par juristiem – tādi nav! Tie ir komunistu un KGBistu apmaksāti pretlatviski briesmoņi (KAUJINIEKI).

    Tas pats attiecinams uz Daini Īvānu, pie kura majās ierados, pēc RLB likvidācijas, un visu viņam izstāstīju viņa dzīvoklī.

    Šie, ārēji cienījamie sabiedriskie aktīvisti ir baigā komunisma reptīļi!

    Tas pats attiecināms uz PBLA Gunāra Meierovica čekistu kantori Elizabetes un Tērbatas ielas stūrī, kur rakstiski informēju Pasaules Brīvo Latviešu Apvienību par drausmīgo terora aktu otrpus Vērmaņa dārzam 1993. gada 18. februāra naktī.

    KGBistu banda ir cieši sažņaugusi Latvijas valsts kaklu un nelaiž vaļā.

    Viņi sadalījuši savas lomas un spēlē „demokrātiju“.

    Nelieši.

  3. būsim secīgi ! . sagt:

    tikpat labi var novākt novācējus un tos, kuri diriģē
    novācējus, un… tā līdz Izraēlai !

    Ar pašu PIEDALĪŠANOS VĒLĒŠANĀS tu JAU ESI
    atbalstījis(leģitimizējis) šos Latvijas iznīcinātājus !!!

    Tas, ka te parej uz tā vidējā posma „kaujiniekiem“,
    SISTĒMAI ir kā pīlei ūdens !

  4. Maiss ir caurs. sagt:

    Ja viens velnaservants kaut ko ,,pasācis,, tad otrs palīdzēs vai nemaisīsies.

    Un ja tie ir ārsti…
    Kriminālizmeklētāji…
    Tiesneši…
    Arhitekti…
    Būvinženieri…
    Pārtikas tehnologi…
    Farmakologi…

    ZVĒRESTS ir no briesmīgā vārda- ZVĒRS. Tāpēc jau Pasaulīte drīz būtu
    pārstajusi nest mūs visus… ŠO ZVĒRU DĒĻ !

  5. Armands sagt:

    Kaut kad tas Andrejevs šķita, ka ir vecis no mūsu cilvēku vides, bet ar laiku vien bij jāsaprot, ka lielais vairums viņi ir tais sūdos iekšā, kad jau tuvojas tai bedres dienai, tad mēdz varbūt arī grauzties uz sirds visas dzīves nejēdzības.Vai ta pats izliks kakas uz sabiedrības apskata?

  6. stukaču saraksts sagt:

    Vairākas dienas Pietiek ir publicējis sabiedrībā pazīstamu personu vārdus un uzvārdus, kas ir atrasti atvērtajos “čekas maisos” – LPSR VDK “stukaču” kartotēkā. Lasītāju ērtības labad no iepriekšējām publikācijām esam izveidojuši vienotu, nu jau gandrīz 200 personu lielu sarakstu alfabētiskā secībā, vēl pievienojot arī vairākus desmitus jaunu vārdu un uzvārdu.

    Aivars Āķis ar pseidonīmu Andrejs – dzimis 1934. gadā, savervēts 1960. gadā

    Viesturs Alksnītis ar pseidonīmu Džeina – dzimis 1953. gadā, savervēts 1974. gadā

    Jānis Anerauds ar pseidonīmu Skreja – dzimis 1924. gadā, savervēts 1953. gadā

    Ainars Ašmanis (grupa „Jumprava“) ar pseidonīmu Lācis – dzimis 1958. gadā, savervēts 1986. gadā

    Pēteris Avotiņš (bijušais Latvijas kuģniecības prezidents) ar pseidonīmu Vladimirs – dzimis 1954. gadā, savervēts 1982. gadā

    Imants Austriņš („Dzintarkrasts“) ar pseidonīmu Gunārs – dzimis 1959. gadā, savervēts 1983. gadā

    Mārcis Auziņš ar pseidonīmu Niļss – dzimis 1956. gadā, savervēts 1987. gadā

    Jānis Bakmanis ar pseidonīmu Ceriņš – dzimis 1957. gadā, savervēts 1985. gadā

    Juris Baldunčiks ar pseidonīmu Boriss – dzimis 1950. gadā, savervēts 1987. gadā

    Maija Baltiņa ar pseidonīmu Egle – dzimis 1945. gadā, savervēts 1983. gadā

    Pēteris Bankovskis ar pseidonīmu Pēteris – dzimis 1952. gadā, savervēts 1982. gadā

    Vladimirs Barinovs ar pseidonīmu Alekss – dzimis 1952. gadā, savervēts 1990. gadā

    Vija Beinerte ar pseidonīmu Kate – dzimusi 1954. gadā, savervēta 1987. gadā

    Valērijs Belokoņs ar pseidonīmu Mjačikovs – dzimis 1960. gadā, savervēts 1987. gadā

    Normunds Beļskis ar pseidonīmu Vitis – dzimis 1959. gadā, savervēts 1983. gadā, apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2000.gadā

    Māris Bērsons ar pseidonīmu Jāzeps – dzimis 1958. gadā, savervēts 1988. gadā

    Andris Bērziņš (aktieris) ar pseidonīmu Marlo – dzimis 1952. gadā, savervēts 1983. gadā

    Juris Bērziņš-Soms (fotogrāfs) ar pseidonīmu Līga – dzimis 1950. gadā, savervēts 1983. gadā

    Ivars Bičkovičs ar pseidonīmu Raitis – dzimis 1962. gadā, savervēts 1983. gadā

    Ints Birzkops ar pseidonīmu Leifs – dzimis 1962. gadā, savervēts 1980. gadā

    Vaira Bitēna ar pseidonīmu Zenta – dzimusi 1941. gadā, savervēta 1976. gadā

    Mirons Binunas (advokāts) ar pseidonīmu Marina – dzimis 1949. gadā, savervēts 1973. gadā

    Aina Blinkena ar pseidonīmu Robiņa – dzimusi 1929. gadā, savervēta 1976. gadā, apbalvota ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2000.gadā

    Jānis Borgs ar pseidonīmu Olivers – dzimis 1946. gadā, savervēts 1977. gadā

    Silvija Brice ar pseidonīmu Liepa – dzimusi 1958. gadā, savervēta 1988. gadā

    Jānis Briģis (advokāts) ar pseidonīmu Dailis – dzimis 1958. gadā, savervēts 1977. gadā

    Agnis Buda ar pseidonīmu Fils Spektors – dzimis 1963. gadā, savervēts 1984. gadā

    Henrijs Buks-Vaivads ar pseidonīmu Uraļcevs – dzimis 1957. gadā, savervēts 1986. gadā

    Ludmila Buligina (Ārlietu ministrijas darbiniece) ar pseidonīmu Patrīcija – dzimusi 1956. gadā, savervēta 1986. gadā

    Artis Bute ar pseidonīmu BH – dzimis 1958. gadā, savervēts 1987. gadā

    Aigars Cilinskis ar pseidonīmu Fredis – dzimis 1958. gadā, savervēts 1985. gadā

    Jānis Čakstiņš ar pseidonīmu Oskars – dzimis 1959. gadā, savervēts 1980. gadā

    Tatjana Čaladze ar pseidonīmiem Daniels, Maigonis un Margarita – dzimusi 1959. gadā, savervēts 1988. gadā

    Aldis Čeksters ar pseidonīmu Leo – dzimis 1952. gadā, savervēts 1978. gadā

    Andris Dambis ar pseidonīmu Teika – dzimis 1958. gadā, savervēts 1988. gadā

    Anatolijs Danilāns ar pseidonīmu Dainis – dzimis 1943. gadā, savervēts 1968. gadā

    Henriks Danusēvičs ar pseidonīmu Janeks – dzimis 1957. gadā, savervēts 1989. gadā

    Aleksandrs Dembo ar pseidonīmu Voldemārs – dzimis 1931. gadā, savervēts 1969. gadā

    Igors Dreija ar pseidonīmu Konformists – dzimis 1960. gadā, savervēts 1989. gadā

    Andrejs Dripe ar pseidonīmu Raimonds – dzimis 1929. gadā, savervēts 1982. gadā

    Jānis Dripe (bij. diplomāts) ar pseidonīmu Lejiņš – dzimis 1953. gadā, savervēts 1985. gadā

    Mintauts Ducmanis ar pseidonīmu Vilis – dzimis 1947. gadā, savervēts 1979. gadā

    Pauls Ducmanis ar pseidonīmu Līdaka – dzimis 1921. gadā, savervēts 1946. gadā

    Lilija Dzene ar pseidonīmu Elza – dzimusi 1929. gadā, savervēta 1979. gadā

    Rihards Eigims ar pseidonīmu Edgars – dzimis 1962. gadā, savervēts 1985. gadā

    Aivars Eipurs ar pseidonīmu Ivars – dzimis 1956. gadā, savervēts 1989. gadā

    Ainars Eisaks ar pseidonīmu Zigmunds – dzimis 1961. gadā, savervēts 1983. gadā

    Juris Ekmanis ar pseidonīmu Valdis – dzimis 1941. gadā, savervēts 1972. gadā

    Aldis Ermanbriks ar pseidonīmu Māris – dzimis 1939. gadā, savervēts 1983. gadā

    Ieva Gaile (vēlāk Plaude-Rēlingere) ar pseidonīmu Baiba – dzimusi 1961. gadā, savervēta 1983. gadā

    Viesturs Gailis ar pseidonīmu Rolands – dzimis 1955. gadā, savervēts 1978. gadā

    Andrejs Galzons ar pseidonīmu Kristaps – dzimis 1949. gadā, savervēts 1978. gadā

    Jānis Gavars ar pseidonīmu Juris – dzimis 1957. gadā, savervēts 1987. gadā, apalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2000.gadā

    Dzintra Geka ar pseidonīmu Velta – dzimusi 1950. gadā, savervēta … gadā (nav skaidri salasāms, iespējams, ka 1990.gadā)

    Roberts Gobziņš ar pseidonīmu Lunis – dzimis 1964. gadā, savervēts 1983. gadā

    Ivars Godmanis ar pseidonīmu Pugulis – dzimis 1951. gadā, savervēts 1988. gadā, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni 1995. gadā

    Jevgeņijs Gombergs ar pseidonīmu Jūdžins – dzimis 1952. gadā, savervēts 1976. gadā

    Andrejs Grāpis ar pseidonīmu Alberts – dzimis 1960. gadā, savervēts 1983. gadā

    Agita Grasmane ar pseidonīmu Irēna – dzimusi 1954. gadā, savervēta 1989. gadā

    Aleksejs Grigorjevs („Atmodas“ krievu izdevuma galvenais redaktors) ar pseidonīmu Jevgēņijs – dzimis 1954. gadā, savervēts 1977. gadā

    Andris Grīnbergs ar pseidonīmu Pēteris Pētersons – dzimis 1946. gadā, savervēts 1984. gadā

    Nikolajs Gudaņecs ar pseidonīmu Fjodorovs – dzimis 1957. gadā, savervēts 1982. gadā

    Olafs Gūtmanis ar pseidonīmu Bērziņš – dzimis 1927. gadā, savervēts 1965. gadā

    Inga Helmane ar pseidonīmu Margarita – dzimusi 1961. gadā, savervēta 1985. gadā

    Edvīns Inkēns ar pseidonīmu Uģis – dzimis 1958.gadā, savervēts 1981.gadā, apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2001.gadā

    Pēteris Jankavs ar pseidonīmu Jūlijs – dzimis 1964. gadā, savervēts 1982. gadā

    Āris Jansons ar pseidonīmu Hudjakovs – dzimis 1958. gadā, savervēts 1979. gadā, 1987. gadā ieraksts – „otkaz” (atteikšanās)

    Aivars Hermanis ar pseidonīmu Pēteris – dzimis 1955. gadā, savervēts 1984. gadā

    Jānis Jarāns ar pseidonīmu Ivars – dzimis 1955. gadā, savervēts 1983. gadā

    Ināra Jēgere ar pseidonīmu Kristīne – dzimusi 1952. gadā, savervēta 1987. gadā

    Inga Jēruma ar pseidonīmu Liesma, dzimusi 1943. gadā, savervēta 1982. gadā

    Jānis Jurkāns (dramaturgs) ar pseidonīmu Lapsa – dzimis 1950. gadā, savervēts 1980. gadā

    Vladimirs Kaijaks ar pseidonīmu Viesturs – dzimis 1930. gadā, savervēts 1979. gadā

    Kaspars Kalnciems ar pseidonīmu Viesturs – dzimis 1952. gadā, savervēts 1971. gadā

    Mihails Kameņeckis ar pseidonīmu Aleksejs – dzimis 1956. gadā, savervēts 1990. gadā

    Konstantīns Kalnbērzs ar pseidonīmu Otto – dzimis 1950. gadā, savervēts 1987. gadā

    Agris Kesenfelds ar pseidonīmu Jānis – dzimis 1944. gadā, savervēts 1982. gadā

    Ivars Knēts ar pseidonīmu Sigits – dzimis 1938. gadā, savervēts 1971. gadā

    Haims Kogans ar pseidonīmu Jefimovs – dzimis 1936. gadā (minēts nepareizs dzimšanas gads), savervēts 1972. gadā

    Gatis Kokins ar pseidonīmu Valdis – dzimis 1967. gadā, savervēts 1986. gadā

    Dace Korna ar pseidonīmu Filologs – dzimusi 1951. gadā, savervēta 1988. gadā

    Iļja Kozirevs ar pseidonīmu Basovs – dzimis 1966. gadā, savervēts 1984. gadā

    Zigmunds Korsaks ar pseidonīmu Filips – dzimis 1934. gadā, savervēts 1969. gadā

    Vinifreds Kraučis ar pseidonīmu Reds – dzimis 1939. gadā, savervēts 1979. gadā

    Rauls Kreicbergs (bijušais Drošības policijas Zemgales reğiona pārvaldes priekšnieks, tagad olimpiskā centra direktora vietnieks) ar pseidonīmu Roze – dzimis 1959. gadā, savervēts 1985. gadā

    Staņislavs Kreics ar pseidonīmu Lists – dzimis 1909. gadā, savervēts 1945. gadā

    Anatolijs Kreipāns ar pseidonīmu A. Rakums – dzimis 1960. gadā, savervēts 1985. gadā

    Aivars Kreituss ar pseidonīmu Anatolijs – dzimis 1945. gadā, savervēts 1978. gadā

    Ilmārs Kreituss ar pseidonīmu Martins – dzimis 1951. gadā, savervēts 1985. gadā

    Arvīds Krievs ar pseidonīmu Alberts – dzimis 1944. gadā, savervēts 1982. gadā

    Gunārs Krollis ar pseidonīmu Bulta – dzimis 1932. gadā, savervēts 1957. gadā

    Grigorijs Krupņikovs ar pseidonīmu Ivanovs – dzimis 1949. gadā, savervēts 1977. gadā

    Aleksandrs Kudrjašovs ar pseidonīmu Čitateļ (Lasītājs) – dzimis 1939. gadā, savervēts 1982. gadā, apalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2002.gadā

    Antons Kūkojs ar pseidonīmu Jāzeps – dzimis 1940. gadā, savervēts 1981. gadā

    Alfrēds Kundziņš ar pseidonīmu Ziediņš – dzimis 1953. gadā, savervēts 1982. gadā

    Ivars Kurpnieks (dziesmu tekstu autors) ar pseidonīmu Niklāvs – dzimis 1966. gadā, savervēts 1987. gadā

    Gunārs Ķirsons ar pseidonīmu Alfa – dzimis 1951. gadā, savervēts 1982. gadā

    Jānis Ķīsis (ārsts) ar pseidonīmu Aglia – dzimis 1956. gadā, savervēts 1986. gadā

    Aleksandrs Lavents ar pseidonīmu Rihters – dzimis 1959. gadā, savervēts 1989. gadā

    Ivars Lācis ar pseidonīmu Aivars – dzimis 1949. gadā, savervēts 1982. gadā

    Dainis Lemešonoks ar pseidonīmu „Namejs“ – dzimis 1964. gadā, savervēts 1987. gadā

    Māris Liede ar pseidonīmu Artūrs – dzimis 1965. gadā, savervēts 1988. gadā

    Jānis Lielpēters ar pseidonīmu Vilis – dzimis 1931. gadā, savervēts 1967. gadā

    Jānis Liepiņš (mācītājs) ar pseidonīmu Petr – dzimis 1916. gadā, savervēts 1969. gadā

    Juris Līkums-Lejaskalns ar pseidonīmu Didzis – dzimis 1935. gadā, savervēts 1979. gadā

    Vilnis Linužs ar pseidonīmu Arkādijs – dzimis 1965. gadā, savervēts 1984. gadā

    Valdis Lokenbahs ar pseidonīmu Kārlis – dzimis 1951. gadā, savervēts 1982. gadā

    Jānis Lukss ar pseidonīmu Džons – dzimis 1945. gadā, savervēts 1976. gadā

    Valdis Lūriņš ar pseidonīmu Ēriks – dzimis 1951. gadā, savervēts 1980. gadā

    Romualds Maculēvičs ar pseidonīmu Aļiks – dzimis 1952. gadā, savervēts 1989. gadā

    Jānis Matulis ar pseidonīmu Kļava – dzimis 1911. gadā, savervēts 1965. gadā

    Guntars Mašiņš ar pseidonīmu Žurnālists – dzimis 1954. gadā, savervēts 1978. gadā

    Mudīte Meženiece (Labvakar) ar pseidonīmu Margarēta – dzimusi 1953. gadā, savervēta 1987. gadā

    Aleksandrs Milovs ar pseidonīmu Vadims – dzimis 1947. gadā, savervēts 1978. gadā

    Jānis Motivāns ar pseidonīmu E. Priedīte – dzimis 1957. gadā, savervēts 1982. gadā

    Miervaldis Mozers ar pseidonīmu Guna – dzimis 1953. gadā, savervēts 1980. gadā

    Visvaldis Mucenieks ar pseidonīmu Varis – dzimis 1938. gadā, savervēts 1989. gadā, 2000. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni

    Indriķis Muižnieks ar pseidonīmu Juris – dzimis 1953. gadā, savervēts 1974. gadā

    Arvīds Mūrnieks ar pseidonīmu Viva – dzimis 1957. gadā, savervēts 1978. gadā

    Aleksejs Naumovs ar pseidonīmu Maikls – dzimis 1955. gadā, savervēts 1986. gadā

    Zigurds Neimanis ar pseidonīmu Vilnis – dzimis 1947. gadā, savervēts 1986. gadā

    Aija Odiņa ar pseidonīmu Daina – dzimis 1948. gadā, savervēts 1980. gadā

    Bruno Ostrovskis (ansamblis Ornaments) ar pseidonīmu Pēteris – dzimis 1950. gadā, savervēts 1989. gadā

    Kornēlija Ozoliņa (keramiķe) ar pseidonīmu Daina – dzimis 1940. gadā, savervēts 1976. gadā

    Harijs Ozols ar pseidonīmu Uldis – dzimis 1963. gadā, savervēts 1986. gadā

    Jānis Ozols (radio darbinieks) ar pseidonīmu Kristaps – dzimis 1939. gadā, savervēts 1971. gadā

    Vilnis Paegle (psihiatrs) ar pseidonīmu Kristaps – dzimis 1940. gadā, savervēts 1980. gadā

    Inese Paklone ar pseidonīmu Inka – dzimusi 1954. gadā, savervēta 1987. gadā

    Pēteris Pildegovičs ar pseidonīmu Petrovs – dzimis 1938. gadā, savervēts 1986. gadā, apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2010.gadā

    Igors Pimenovs ar pseidonīmu Krivičevs – dzimis 1953. gadā, savervēts 1978. gadā

    Arvīds Platpers ar pseidonīmu Verdi – dzimis 1948. gadā, savervēts 1981. gadā

    Imants Pličs ar pseidonīmu Rūdolfs – dzimis 1942. gadā, savervēts 1985. gadā

    Valda Podkalne ar pseidonīmu Danuta – dzimis 1951. gadā, savervēts 1986. gadā

    Aleksandrs Poļakovs ar pseidonīmu Karūzo – dzimis 1953. gadā, savervēts 1980. gadā

    Imants Prēdelis ar pseidonīmu Toms – dzimis 1950. gadā, savervēts 1979. gadā

    Jānis Puriņš (diriģents) ar pseidonīmu Džonis – dzimis 1960. gadā, savervēts 1980. gadā

    Antons Rancāns ar pseidonīmu Skolotājs – dzimis 1938. gadā, savervēts 1979. gadā

    Tālis Rēdmanis ar pseidonīmu Reinis – dzimis 1961. gadā, savervēts 1987. gadā

    Jolanta Reihmane ar pseidonīmu Tits – dzimusi 1968. gadā, savervēta 1989. gadā

    Normunds Reips ar pseidonīmu Reinholds – dzimis 1962. gadā, savervēts 1985. gadā

    Vello Remmerts ar pseidonīmu Raivo – dzimis 1960. gadā, savervēts 1985. gadā

    Uģis Roze ar pseidonīmu Gamma – dzimis 1960. gadā, savervēts 1983. gadā

    Valdis Roze (ārsts) ar pseidonīmu Īsais – dzimis 1941. gadā, savervēts 1968. gadā

    Rolands Rozentāls ar pseidonīmu Otto – dzimis 1964. gadā, savervēts 1987. gadā

    Ojārs Rubenis ar pseidonīmu Valts – dzimis 1955. gadā, savervēts 1988.gadā, apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2001.gadā

    Andris Ruģēns ar pseidonīmu Ralfs – dzimis 1944. gadā, savervēts 1975. gadā

    Valdis Rūmnieks ar pseidonīmu Simants – dzimis 1951. gadā, savervēts 1975. gadā

    Mārtiņš Saulespurēns ar pseidonīmu Ābols – dzimis 1943. gadā, savervēts 1971. gadā

    Ungars Savickis ar pseidonīmu Kārlis – dzimis 1952. gadā, savervēts 1979. gadā

    Valdis Segliņš ar pseidonīmu Skridla – dzimis 1958. gadā, savervēts 1984. gadā

    Ivars Seleckis ar pseidonīmu Silājs – dzimis 1934. gadā, savervēts 1970. gadā, apalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2003.gadā

    Voldemārs Selga ar pseidonīmu Bērziņš – dzimis 1949. gadā, savervēts 1975. gadā

    Guntis Skrastiņš ar pseidonīmu Modris – dzimis 1954. gadā, savervēts 1983. gadā)

    Andris Slapiņš ar pseidonīmu Olivers – dzimis 1949. gadā, savervēts 1986. gadā

    Harijs Spanovskis ar pseidonīmu Haris – dzimis 1958. gadā, savervēts 1988. gadā

    Andrejs Stamers ar pseidonīmu Tkač – dzimis 1954. gadā, savervēts 1985. gadā

    Andris Staris ar pseidonīmu Ozoliņš – dzimis 1950. gadā, savervēts 1985. gadā, apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 1998.gadā

    Jānis Stradiņš ar pseidonīmu Egle – dzimis 1933. gadā, savervēts 1976. gadā, apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 1995.gadā

    Gundars Strautmanis ar pseidonīmu Ekrāns – dzimis 1941. gadā, savervēts 1978. gadā, apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2013.gadā

    Jānis Streičs ar pseidonīm Viktors – dzimis 1936. gadā, savervēts 1984. gadā, apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 1998. gadā

    Henrihs Strods ar pseidonīmu Viesturs – dzimis 1925. gadā, savervēts 1957. gadā

    Valdis Supe ar pseidonīmu Arnis – dzimis 1959. gadā, savervēts 1983. gadā

    Vladimirs Šatrovskis (dzejnieka Valda Atāla īstais vārds un uzvārds) ar pseidonīmu Nominatīvs – dzimis 1950. gadā, savervēts 1980. gadā

    Genādijs Ševcovs ar pseidonīmu Jevgeņijs – dzimis 1953. gadā, savervēts 1986. gadā

    Jānis Šipkēvics ar pseidonīmu Pēteris – dzimis 1959. gadā, savervēts 1986.gadā, apbalvots ar III šķiras Triju zvaigžņu ordeni 2001.gadā

    Juris Šveklis (ārsts) ar pseidonīmu Paulis – dzimis 1960. gadā, savervēts 1982. gadā

    Maija Tabaka ar pseidonīmu Viktorija – dzimusi 1939. gadā, savervēta 1976. gadā, apbalvota ar III šķiras Triju zvaigžņu ordeni 2000.gadā

    Aivars Tabūns ar pseidonīmu Agnis – dzimis 1953. gadā, savervēts 1979. gadā

    Arnis Terzens ar pseidonīmu Otto – dzimis 1961. gadā, savervēts 1986. gadā

    Rolands Tjarve ar pseidonīmu Rihards – dzimis 1966. gadā, savervēts 1986. gadā

    Valdis Trēziņš ar pseidonīmu Augusts – dzimis 1953. gadā, savervēts 1985. gadā

    Ingus Tūns ar pseidonīmu Andris – dzimis 1969. gadā, savervēts 1988. gadā

    Jānis Ūdris ar pseidonīmu Orions – dzimis 1945. gadā, savervēts 1966. gadā

    Julijāns Vaivods ar pseidonīmu Omega – dzimis 1895. gadā, savervēts 1948. gadā

    Valdis Valters ar pseidonīmu „Stīvs“ – dzimis 1957. gadā, savervēts 1985. gadā

    Alberts Varslavāns (šis nav pazīstamais vēsturnieks) ar pseidonīmu Vareņņikovs – dzimis 1928. gadā, savervēts 1968. gadā

    Viesturs Vecgrāvis ar pseidonīmu Ozija – dzimis 1948. gadā, savervēts 1972. gadā

    Juris Vecvagars ar pseidonīmu Ludis – dzimis 1939. gadā, savervēts 1984. gadā

    Gvido Harijs Volbrugs ar pseidonīmu Jānis – dzimis 1944. gadā, savervēts 1977. gadā

    Edijs Volkovs (Edijs Dukurs, mūziķis) ar pseidonīmu Salvo – dzimis 1969. gadā, savervēts 1986. gadā

    Mavriks Vulfsons ar pseidonīmu Grants – dzimis 1918. gadā, savervēts 1983. gadā, apbalvots ar III šķiras Trīs zvaigžņu ordeni 2000. gadā

    Andris Začests ar pseidonīmu Gusts – dzimis 1950. gadā, savervēts 1974. gadā

    Rolands Zagorskis ar pseidonīmu Aivars – dzimis 1949. gadā, savervēts 1974. gadā

    Zigmunds Zajačkovskis ar pseidonīmu Karls – dzimis 1953. gadā, savervēts 1987. gadā

    Žanis Zakenfelds ar pseidonīmu Žarovs – dzimis 1931. gadā, savervēts 1964. gadā

    Laimonis Zakss-Salputra ar pseidonīmu Miķelsons – dzimis 1939. gadā, savervēts 1972. gadā

    Indulis Zariņš ar pseidonīmu Oņegins – dzimis 1929. gadā, savervēts … (nav precīzi salasāms) gadā

    Aivars Zdanovskis (līdzšinējais Daugavpils vicemērs) ar pseidonīmu Gita – dzimis 1963. gadā, savervēts 1982. gadā

    Antonijs Zunda ar pseidonīmu Zal – dzimis 1947. gadā, savervēts 1985. gadā (ir norāde, ka ir kandidāts uz „V” uz īpašu periodu)

    Uldis Zuters ar pseidonīmu Rolands – dzimis 1941. gadā, savervēts 1962. gadā

    Felikss Zvaigznons ar pseidonīmu Andris – dzimis 1950. gadā, savervēts 1971. gadā

    Aleksejs Žilko (vecticībnieku kopienas garīgais tēvs) ar pseidonīmu Gromov D. I. – dzimis 1945. gadā, savervēts 1987. gadā, 2011. gadā apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni

  7. vēsture sagt:

    Aivars Borovkovs un Ivars Godmanis

    1990.gadā sadedzināti divi autofurgoni ar VDK dokumentiem

    http://www.la.lv/laikraksts-1990-gada-sadedzinati-divi-autofurgoni-ar-vdk-dokumentiem/

    Kādā Rīgas betonu izstrādājumu cehā 1990.gadā sadedzināti divi autofurgoni ar bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem, atsaucoties uz “tā laika notikumu aculiecinieku”, “pārbaudītu un uzticamu informācijas sniedzēju”, raksta laikraksts “Neatkarīgā”.
    “”Neatkarīgās” avots” esot strādājis kādas lielpilsētas rajona betona izstrādājumu cehā par darba aizsardzības inženieri un sēdējis vienā kabinetā ar rūpnīcas Civilās aizsardzības štāba priekšnieku, kurš esot bijis “VDK acis un ausis”.
    “Vienā 1990.gada pavasara rītā viņš man stāstīja, ka iepriekšējā dienā palūgts pavadīt pārstāvi no Rīgas, kuru interesējusi mūsu betona ceha katlumāja,” stāstījis avots un skaidrojis, ka katlumāja specdienestu esot interesējusi, jo tajā esot darbināti divi vertikāli ar oglēm kurināmi katli, kas bijuši aprīkoti ar dūmgāzu attīrīšanas sistēmām – cikloniem, kas esot piemēroti arī degošu papīra pelnu uztveršanai.
    Atbraukusī VDK persona esot pieprasījusi, lai naktī betona cehā neviens netiktu nodarbināts, un viņi paši kurināšot un katlus izmantošot savām vajadzībām. “Krēslai iestājoties, atbraukušas divas slēgtās automašīnas (bertas). Dedzināšana notikusi visu nakti. Viņi ar pārstāvi pastaigājušies katlumājas apkārtnē.” Kas ticis dedzināts, runīgais kolēģis tomēr neesot atklājis, bet pašlaik viņš jau esot miris.
    Tobrīd dokumentu dedzināšana rūpnīcas cilvēkiem nekādas aizdomas neesot radījusi. “Tikai šodien mēs varam izvērtēt, kas toreiz tika dedzināts. Tie bija super slepeni dokumenti. Parastos papīrus ar slepeno atzīmi samala Līgatnes papīra fabrikas papīra maļamajās dzirnavās,” stāstījis avots.
    Bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte stāstījis, ka pašā VDK ēkas pagrabā bijušas tikai divas “buržuikas” jeb taupības krāsniņas un tur lielus papīru daudzumus pilnīgi noteikti nevarēja iznīcināt, lai arī šāda nepieciešamība esot bijusi, piemēram, vajāšana par politisko pārliecību tika aizliegta, attiecīgi daudz uzraudzības lietu bija jāizbeidz. Dokumentu iznīcināšana esot notikusi arī 1989.gadā un vēl pirms tam.
    Latvijā vairākus gadus tiek diskutēts, vai un kā publiskot tā dēvētos “čekas maisus”. Pašlaik teorētiski politiķi ir nolēmuši tos publiskot, taču gaida vēstures ekspertu vērtējumus, kā to darīt, savukārt vēsturnieku komisijas darbs ir ieslīdzis strīdos.

    Komentari:
    Vai tad bija VDK komisija 15. februāris, 2018 01:23 Atbildēt
    Komisijā taču darbojās tikai Borovkovs un Godmanis.
    Ja tu zinātu, kur ir laime tava 15. februāris, 2018 01:21 Atbildēt
    Ja būtu izveidota nirmāla VDK pārņemšanas komisijas vadītājsd, būtu par 50-70 % kaut kas reāls, reāla pārņemšana, bet to komisiju veidoja , cik zināms no preses, Muciņš, Simsons un Godmanis, kurš iztiesājās un savu tiesas lietu Jūrmalā laikam pats apēda. Selecki, kuram vajadzēja koriģēt un noteikt kārtbu, pie teikšanas klāt nekur vispār nelaida. Tā zini, kut un kā komisiju novadīja Godmanis, sačokojoties ar maskavas VDK vadīb “tu brālības”.
    Tas jau viss garām, datori, kurus viņš esot nozadzis no čekas, esot apēduši Maskavas varoņi braucot vilcienā no Rīgas uz savu Rodinu.

  8. raksts sagt:

    Voldemārs Bauers

    Latvijas VDK (Krievijas ietekmes aģenta mēģinājums visus nomierināt un noklusēt izdarītotos noziegumus)

    http://vip.latnet.lv/lpra/latvijasvdk.htm

    Sandris Metuzāls.

    Ko dara VDK pēdējie vadītāji
    Edmunds Johansons ir, šķiet, vienīgais no Baltijas republiku VDK pēdējiem vadītājiem, kurš palicis dzimtenē. Nepārbaudīta informācija liecina, ka Igaunijas VDK šefs pārcēlies uz dzīvi Maskavā, bet viņa Lietuvas kolēģis uz Krieviju pārvācies drīz vien pēc 1991. gada janvāra notikumiem. Citi avoti gan vēsta, ka Igaunijas VDK priekšsēdētājs tomēr pavada vecumdienas dzimtenē.
    E. Johansons gan vēl deviņdesmito gadu pašā sākumā gribējis doties pensijā, taču nav saņēmis atļauju no toreizējā PSRS VDK priekšsēdētāja Vladimira Krjučkova un toreizējiem Latvijas vadītājiem. Tā nu VDK galu viņam nācies sagaidīt kā grimstoša kuģa kapteinim uz komandtiltiņa.
    Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas nacionālradikālajā presē atrodams, lūk, šāds E. Johansona raksturojums, kuru sniedzis kāds anonīms VDK darbinieks. Bijušais komjaunatnes un Komunistiskās partijas funkcionārs. Kad atnāca uz VDK, neko daudz par šo darbu nezināja. Vēlāk, protams, ielauzījās, uzturēja labas attiecības ar Pugo. Pašam savu patstāvīgu domu par VDK darbību nebija. Visumā piesardzīgs. Pēdējam apgalvojumam var droši piekrist, jo lielā mērā tieši E. Johansona dēļ Latvijas VDK neiesaistījās 1991. gada janvāra un augusta notikumos. Gandarījumu manī rada tas, ka izrādījās: deviņdesmito gadu sākumā mana politika bija pareiza, ka neesmu pieļāvis kļūdas, kuras tagad būtu jānožēlo. Toreiz konsekventi turējos pie savas līnijas, un rezultātā necieta ne cilvēki, ne komitejas darbinieki. Ja komitejas darbinieki bū tu apvienojušies ar OMON un PSRS prokuratūru, droši vien sekas būtu nepatīkamas, uzskata E. Johansons.
    Tas pats anonīmais virsnieks raksturojis arī E. Johansona vietnieku Jāni Trubiņu. Sācis savu karjeru no parasta operatīvā VDK darbinieka līmeņa. Karjerists, nedzērājs, jo slikts veselības stāvoklis. Viņš pats apgalvojumu par karjerismu nemaz nenoliedz: Karjerists – jā, biju! Taču nedzeršanas ziņā man bija vairākas priekšrocības: nevienam nevedu balzamiņu, nebraucu uz pirtīm un medībām. Patiesībā esmu pilnīgs pacifists un savā mūžā neesmu nobendējis nevienu siltasiņu dzīvnieku. Anonīmā virsnieka apgalvojums par nedzeršanu gan pilnīgi patiesībai neatbilst, jo pats J. Trubiņš saka, ka retu reizi neatsakās pasēdēt kafejnīcā. Kā stāsta kāds viņa bijušais kolēģis, anonīmais virsnieks droši vien runājis par periodu, kad J. Trubiņš izslimojis dzelteno kaiti un šā iemesla dēļ nav drīkstējis kādu laiku lietot alkoholu.
    Taču karjeru viņš tiešām sācis no pašiem pamatiem: pēc armijas strādājis ostā par krāv ēju, tad sācis mācīties un beigu beigās saņēmis darba piedāvājumu no VDK. Starp citu, J. Trubiņš bija pēdējais, kurš Latvijā saņēma padomju ģenerāļa uzplečus – tas notika pašā deviņdesmito gadu sākumā.
    Ne viens vien bijušais komitejas virsnieks pēc VDK izformēšanas darbu atrada komercbankās. Viņu skaitā ir arī E. Johansons: pēc Drošības komitejas likvidācijas viņam piedāvāts darbs Sakaru bankā, un bijušais čekistu priekšnieks šo piedāvājumu pieņēmis. P ēc komitejas likvidācijas vienkārši dzīvoju savu dzīvi. Esmu pragmatiķis un reālists: jāskatās uz dzīvi, kāda tā ir. Man nav morālu un ētisku tiesību iekļauties kādās politiskās kustībās. Nebūtu taču godīgi, ja es pēc kāda gada teiktu, ka esmu bijis pats lielākais cīnītājs par neatkarību. Tagad tikai pelnu naudu, lai būtu iztika un nebūtu parādu. Kādas es savā vecumā varu būvēt gaisa pilis? Ja vēl būtu trīsdesmit gadu, tad varētu kaut ko pasākt, mesties biznesā un gan jau tur kaut ko panāktu, tā savu izv ēli pamato pēdējais LPSR VDK priekšsēdētājs. Tagad viņš darbavietu mainījis, strādā citā bankā, kuras nosaukumu nevēlas atklāt, un sniedz tās vadībai padomus dažādos jautājumos. Padoto gan viņam neesot. Darbu viņam piedāvājuši arī daži bijušie padotie, kuri tagad kļuvuši par veiksmīgiem komersantiem, taču ētiskas dabas apsvērumu dēļ E. Johansons no šiem piedāvājumiem atteicies.
    Līdzīgi domā arī J. Trubiņš: Ja esi kaut ko sludinājis tajos laikos, tad vajag iziet evolūcijas ceļu un tūlīt nesludināt kaut ko diametrāli pretēju. Arī viņš, pēc VDK īpašumu nodošanas Latvijai 1992. gadā, pievērsies biznesam. Atvēris pat savu veikaliņu, kurā tirgotas pogas, diegi un tamlīdzīgi sīkumi. Taču beigu beigās nācies konstatēt, ka godīga sīktirdzniecība ienākumus nenes. Kādu laiku bijušais LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieks strādājis kādā autonomas firmā par izpilddirektoru, taču pats arī reizēm sēdies pie stūres un nesis čemodānus. Tomēr pēc kāda laika viņa darba vietu piefiksējuši nacionāli noskaņoti ierēdņi, kuriem bijušie drošībnieki pagalam nepatika, tādēļ J. Trubiņam nācies šo darbu atstāt, lai neradītu firmai liekas problēmas. Klīst gan runas, ka J. Trubiņu, laikā kad viņš strādājis autonomā, atklājis kāds Latvijas Drošības dienesta darbinieks: pēdējais ar lielu pārsteigumu ievērojis, ka kādas ārvalstu delegācijas sagaidīšanas laikā vienu no dārgajiem viesiem paredzētajām mašīnām stūrē bijušais LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieks. Protams, drošībnieks par šo faktu informējis priekšniecību, kura tad pieņēmusi mērus . Tādēļ tagad labāk nemaz nesaku, kur strādāju. Var tikai teikt, ka sniedzu kosultācijas biznesa drošības jautājumos. Daru to, ko vislabāk protu, saka J. Trubiņš.
    Parādnieku mednieki
    Līdzīgā veidā iztiku sev pelna Mihails Kuliničs, kurš darbību VDK beidza ar apakšpulkveža uzplečiem un kā viens no pēdējiem pameta Stūra māju, jo nodarbojās ar VDK lietu nodošanu jaunās varas pārstāvjiem. Vēlāk vairākās tirdzniecības firmās bijis priekšnieka vietnieks, līdz izšķīries par sava uzņēmuma dibināšanu. Kopā ar bijušo kolēģi no militārās pretizlūkošanas dienesta Gunāru Laimiņu (viņš pensijā devās jau 1983. gadā) M. Kuliničs saviem klientiem piedāvā juridiskus padomus, biznesa drošības pakalpojumus, kā arī parādnieku meklēšanu un parādu piedzīšanu. Strādājot ar klientiem, esam atšifrējuši ne vienu vien blēdību. Trīs personas esam nodevuši policijas rokās. Domāju, ka bijušie VDK darbinieki būtu labi privātdetektīvi, jo viņiem ir gan zināšanas, gan sakari, atzīst M. Kuliničs.
    Visbiežāk pie viņa pēc padoma griežas, kad parādnieks pazudis bez pēdām vai arī darījumu partneri apveduši ap stūri. Atnāk cilvēks un saka, ka Pēteris palicis parādā apaļu summu, bet nozudis bez pēdām. Mēs vispirms sameklējam Pēteri, savas darba metodes klāsta M. Kuliničs, piebilstot, ka ar kājām viņš nemēdz strādāt, viss tiekot paveikts, sēžot kabinetā un kustinot smadzeņu pelēko vielu. Kad nu Pēteris, pliks un nabags, ir atrasts, M. Kuliničs mēdzot piedāvāt savus kontaktus biznesa reanimēšanai. Piemēram, ja cilvēks nodarbojies ar kokapstrādi, viņam tiek sameklēts piegādātājs. Turklāt par šo starpniecību nauda netiekot prasīta, jo beigu beigās par pakalpojumu norēķināsies parāda atgriešanas kārotājs, kurš, pateicoties Pētera biznesa atdzimšanai, būs atguvis savu naudu.
    Tiesa, ir bijuši gadījumi, kad parādnieks ierodas M. Kuliniča kantorī, apkāries ar zelta ķēdēm un noskūtu galvu, lai labāk saredzama divu pirkstu platuma pierīte, un lūdz palīdzēt viņam atgūt parādus, lai arī pirms neilga laika viņš bijis kāda cita M. Kuliniča kantora klienta parādnieks. Mūsu uzdevums ir pārliecināt cilvēku, ka parāds nav brālis, skaidro G. Laimiņš. Sadot pa seju jau nav nekāda māksla, bet ieskaidro tu šitam jauno laiku biznesmenim, ka darījumi jākārto solīdi.
    Čekistu veiksmes receptes
    Kādēļ daudziem VDK virsniekiem izdevās tik veiksmīga biznesa karjera pēc PSRS sabrukuma? Viņi paši cēloņus saskata vairākos apstākļos.
    Pirmkārt, komiteja savus darbiniekus lielākoties atlasīja rūpīgi un muļķiem tikt darbā VDK bija praktiski neiespējami. Bijušais LPSR VDK priekšsēdētājs Edmunds Johansons pat bilst, ka VDK strādājošos zināmā mērā varēja dēvēt par sabiedrības intelektuālo eliti. Turklāt šie cilvēki ievēroja tādu kā goda kodeksu, jo viņus pamat īgi kontrolēja. Ja saņēmi no draugiem kā dāvanu konjaka pudeli, tad naktī miegs lāga nenāca, jo tā vien likās, ka esi paņēmis kukuli, atceras E. Johansona vietnieks Jānis Trubiņš. Pārsvarā potenciālie jaunie darbinieki tika meklēti starp jauniešiem, kuri tikko bija ieguvuši jurista, vēsturnieka vai ekonomista diplomu. Lai kāda arī būtu pamatizglītība, VDK saviem darbiniekiem tomēr prasīja apgūt arī juridisko zināšanu minimumu. Jaunā darbinieka tautībai īpašas nozīmes nav bijis: Rīgā apmēram 30 procentu drošībnieku bijuši latvieši, pārējā republikā – apmēram puse. Taču arī cittautieši parasti apguvuši vismaz latviešu valodas pamatus.
    Otrkārt, VDK virsniekiem bija nepieciešamas spējas kontaktēties ar cilvēkiem (šajā prasmē viņus speciāli iedīdīja) un i lgajos darba gados izveidojās plašs paziņu loks. Skaidrs, ka, sākot biznesu, neskaitāmie paziņas lieti noderēja. Sakari no mācību un darba laikiem saglabājās visā bijušās PSRS teritorijā. Piemēram, J. Trubiņš bilst, ka tagad vienā bijušajā padomju republi kā viņa paziņa kļuvis par ārlietu ministru, citā republikā bijušais kolēģis kļuvis par pazīstamu baņķieri. Varētu taču tagad kaut vai augstākā labuma kokvilnu te kā starpnieks ievest no Uzbekistānas, jo ar Rašidova dēlu savulaik kopā mācījos, ar smaidu spriež J. Trubiņš. Un ne jau viņam vienīgajam saglabājies tik daudz paziņu.
    Par drošībnieku prāta un prognozēšanas spējām liecina arī šāds fakts: 1982. gadā VDK izstrādāja socioloģisko pētījumu, kurā paredzēja notikumu attīstību līdz astoņdesmito gadu b eigām. Kā tagad atzīst J. Trubiņš, līdz 1988. gadam prognozes apstiprinājušās par procentiem astoņdesmit. Tādēļ nav brīnums, ka vairākums VDK virsnieku spēja laikus pārorientēties un nepazuda arī jaunajā dzīvē.
    Kursu uz komerciju daudzi VDK darbinieki uzņēma jau pašā deviņdesmito gadu sākumā. Tad jau bija skaidrs, ka VDK loma un statuss neizbēgami mainīsies, tādēļ steigšus jāgudro, kā dzīvot tālāk. Virsnieki, kuri nodarbojās ar ekonomiskajām lietām, pirmie apjēd za nākotnes perspektīvas un izdarīja attiecīgus secinājumus. Turklāt jau deviņdesmito gadu sākumā tika izdarīts mēģinājums komercializēt pašu VDK: radusies ideja, ka drošībnieki varētu sadarboties ar tā sauktajām režīma rūpnīcām, nodrošināt to apsardzi un komercnoslēpumu aizsardzību. Ticis gudrots, ka līdzīgus pakalpojumus čekisti varētu sniegt arī zinātniekiem. Pieprasījums pēc šādiem pakalpojumiem, kā atceras E. Johansons, tiešām bijis, jo apsardzes pakalpojumu joma praktiski palikusi nenosegta. Taču pā rmaiņas noritējušas tik strauji, ka šie projekti tā arī palikuši nerealizēti, un VDK virsniekiem nācās meklēt darbu pašiem uz savu roku.
    Personiskie sakari un detektīvdarbība
    Vēl viens čekistu pluss – viņiem saglabājās labi sakari ar kolēģiem citās bijušajās PSRS republikās. Ņemot vērā, ka arī, piemēram, daudzi Krievijas VDK vīri metās biznesā, viņiem ar bijušajiem kolēģiem Latvijā ātri vien izdevās atrast kopēju valodu. Tā neoficiāla informācija vēsta par savdabīgu Latvijas un Krievijas privātdete ktīvu – bijušo čekistu – sadarbību. Ja Latvijā tiek nozagta kāda automašīna, latviešiem atliek vien piezvanīt krievu kolēģiem, lai uzzinātu: braucamrīks jau parādījies Krievzemē vai arī atrodas vēl tepat, Latvijā. Tiesa gan, šādus darbiņus daļa bijušo Lat vijas VDK vīru var veikt tikai neoficiāli, jo viņiem licences detektīvdarbības veikšanai nepienākas. Lieta tāda, ka nepilsoņiem Latvijā nav atļauts nodarboties ar detektīvdarbību, tādēļ bijušajiem VDK darbiniekiem, kuri nav saņēmuši zilo pasi, ar šādu rūpalu atliek vien nodarboties pagrīdes apstākļos. Daļa bijušo čekistu detektīvdarbības licences gan zaudējusi tādēļ, ka ilgstoši nav strādājusi šajā jomā. Piemēram, bijušajam VDK darbiniekam un Bankas Baltija drošības dienesta šefam Jurijam Anaņjevam licence anulēta 1996. gadā, jo viņš ilgāku laiku nodarbojies ar apsardzes jautājumiem, nevis detektīvdarbību. Viņš nav vienīgais, kuram šā iemesla dēļ nācies zaudēt licenci: kā stāsta Iekšlietu ministrijas Atļauju un licencēšanas daļas priekšnieks Andrejs Melnalksnis, daudzi bijušie čekisti licences izņēmuši jau deviņdesmito gadu sākumā, bet vēlāk interesi par šo darbu zaudējuši. Protams, nedaudz vēlāk zaudējuši arī licences. Nekāda statistika gan par bijušajiem VDK darbiniekiem, kuri tagad nodarbojas ar dete ktīvdarbību vai strādā apsardzes firmās, netiek apkopota, jo likumdošana to neprasa. Daži eksčekisti gan atklāti atzīstas, ka savulaik strādājuši VDK, bet citi uzskata par labāku savu saistību ar šo struktūru nereklamēt. Taču droši var teikt, ka pilnīgi o ficiāli savu šaujamieroci glabā ne viens vien bijušais VDK virsnieks.
    Bijušais LPSR VDK pretizlūkošanas daļas šefs un tagadējais Latvijas detektīvu un apsardzes dienestu federācijas valdes loceklis Bruno Šteinbriks bilst, ka bijušie VDK darbinieki priv ātdetektīva arodu tomēr nav pārāk iecienījuši – eksdrošībnieku asociācijā ir maz, un 80 procentus no biedru kopskaita veido bijušie miliči. Veči sēž mājās un laiza ķepu, bet jaunie aizgājuši strādāt firmās, tā B. Šteinbriks skaidro bijušo VDK virsnieku nelielo interesi par asociācijas darbu.
    Kaut gan darāmā bijušajiem VDK vīriem detektīvdarbības lauciņā netrūktu. B. Šteinbriks uzskata, ka pagaidām gan detektīva darbs Latvijā ir bērnu autiņos un līdz Amerikas vai Eiropas līmenim mums vēl augt un augt. Varētu būt, ka neliela daļa vainas par neseno banku krīzi Latvijā jāuzņemas tieši drošības jautājumu speciālistiem, kuri tolaik rosījušies aplam nekoordinēti. Savulaik radusies ideja, veidot kopēju datu banku par kredītu ņēmējiem, kuru tad varētu izmantot visi baņķieri. Daudzu banku drošības dienestos tolaik strādājuši bijušie VDK virsnieki, taču interesi par priekšlikumu, veidot kredītu ņēmēju datu banku, viņi tomēr nav izrādījuši un uzskatījuši par labāku vārīties savā katlā. Vēlāk jau virsroku ņēmuša s neprofesionālas jūtas: ja jau mana banka zaudēja kredītos izsniegto naudu, tad kāda jēga mums palīdzēt citiem – lai arī viņi zaudē savu naudu! Rezultātā cieta praktiski visas bankas un no zaudējumiem tās nepasargāja arī augsti mācītie drošības dienestu vīri, kuri vēl nesenā pagātnē strādāja VDK. Pēc B. Šteinbrika domām, tagad līdzīgu datu banku steigšus vajadzētu veidot arī apdrošināšanas sabiedrībām, lai izvairītos no nepatīkamām blēdībām.
    Latvijas eksčekistiem gan brīžiem rodas problēmas, kontaktējoties ar bijušajiem kolēģiem no Maskavas, kuri vēl tagad strādā Krievijas specdienestos. Izrādās, Krievijā ir izdots rīkojums, kas prasa, lai specdienestu darbinieki rakstveidā atskaitītos priekšniecībai par katru tikšanos ar VDK darbiniekiem no Baltijas. Kāds no bijušajiem Latvijas VDK darbiniekiem, viesojoties Maskavā, reiz piezvanījis studiju biedram, ar kuru savulaik neviens vien kopīgs mēriņš iebaudīts. Taču agrākajam sola biedram uzreiz izrādījusies sieva tik slima, tik slima, ka nu nekāda tikšanās neesot iespējama. Tiesa, bijušie čekisti dzirdējuši, ka līdzīgs aizliegums kontaktēties ar bijušajiem kolēģiem ir arī Latvijas drošībniekiem.
    Neveiksmju vajātie
    Taču ne visiem VDK virsniekiem veicies neatkarīgajā Latvijā. Atmodas gados skandalozu slavu guva VDK virsnieks Māris Dreijers. Vispirms ārzemju latvieši viņam pārmeta disidenta Pāvila Brūvera pratināšanu, bet pēc tam viņš pats iekūlās pamatīgās nepatikšanās, jo sašāva savu sievu – pazīstamo balerīnu Zitu Errsu. Pēc tam veiktās kratīšanas laikā M. Dreijera dzīvoklī atrada vairākus nereģistrētus šaujamieročus, jo, kā paskaidrojis pats virsnieks, ieroču vākšana bijusi v iņa hobijs. Par šo nodarījumu tika ierosināta krimināllieta, un kādu brīdi viņam pat nācās pasēdēt dzimtās iestādes pagrabā izvietotajā izolatorā. Taču Rīgas garnizona kara tribunāla 1990. gada septembrī piespriestais sods īpaši bargs nebija: M. Dreijeram piesprieda tikai trīs gadus nosacīti par nelikumīgu šaujamieroču glabāšanu, iegādi un vidēji smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Izmeklēšanas laikā gan viņam astoņus mēnešus tomēr nācās nosēdēt izolatorā. Ik pa brīdim nepatikšanās viņš gan iekūlies arī padomju laikos, jo reibumā mēdzis pārlieku ekstravaganti uzvesties, ālēties un pat trenkāt pa dzīvokli savu sievastēvu. Taču viņam bijuši labi sakari kadru daļā, tādēļ vienmēr izdevies no nepatikšanām tikt cauri sveikā. Jāpiebilst, ka ar balerīnu M. Dreijers iepazinās, pildot dienesta pienākumus – kā nekā viņš VDK bija atbildīgs par kultūras sektora uzraudzīšanu. Tādēļ viņam vajadzēja māksliniekus pavadīt ārzemju braucienos, kurus gan viņš nereti pārlaidis vieglā alkohola reibumā.
    Starp citu, operā un teātros VDK darbiniekiem vienmēr tika rezervētas divas sēdvietas: viena domāta kādam mākslu mīlošam virsniekam, bet otra – kādam viņa tuviniekam. Taču, gods kam gods, par tuvinieku vešanu uz kultūras templi jāmaksā bijis arī VDK vīriem. Vēlāk M. Dreijers, tāpat tā daudzi bijušie kolēģi, pievērsās biznesam, bija iesaistījies arī zemūdeņu izcelšanas projektā Liepājas ostā, taču tik spīdošus panākumus kā dažiem citiem VDK virsniekiem viņam neizdevās gūt.
    1990. gadā ar VDK tika saistīts vēl kāds skandāls: 4. augustā autokatastrofā gāja bojā Daugavas vanagu centrālās valdes priekšsēdētājs, mācītājs Armands Akmentiņš, un sākotnēji tika izvirzīta versija, ka viņa nāvē roku varētu būt pielikuši arī čekisti. Uz šādām aizdomām vedināja fakts, ka A. Akmentiņš traģēdijas brīdī bijis kopā ar VDK majoru Aivaru Veļičevski, kura dienesta apliecība tika atrasta notikuma vietā. Mācītājs miris uzreiz, bet drošībnieks guvis tikai vieglus miesas bojājumus. Tolaik sabiedrīb as acīs VDK darbiniekiem nekāda labā slava nebija, tādēļ zibenīgi radās neoficiāla versija – ja jau A. Akmentiņš darbojās Daugavas vanagos, tad čekistiem viņš bija neērts cilvēks un tādēļ tika novākts. Īpaši šo versiju aizstāvēja ārzemju latviešu preses i zdevumi. Taču vēlākā izmeklēšana atklāja, ka pats mācītājs pie stūres sēdies alkohola reibumā un pats vien bijis vainīgs nelaimes gadījumā. Par ārzemju tautiešu versiju ļauj šaubīties arī tas, ka avārijas vietā, kā jau teikts, tika atrasta VDK darbinieka apliecība: nu, kad gan drošībnieki strādājuši tik amatieriski, lai politiskas slepkavības vietā atstātu tik kompromitējošu lietisko pierādījumu? Pēc VDK likvidēšanas A. Veļičevskis kādu laiku vadījis bankas Olimpija drošības dienestu, taču viņa tālākās gaitas nav zināmas.
    Dīvainā kārtā iespaidīgus panākumus biznesā nav guvis arī kāds puisis, kurš mācījies Maskavā, apguvis pat tik retas valodas kā arābu un spāņu, strādājis VDK tehniskajā daļā Puškina ielā. Astoņdesmito gadu beigās viņš darbu VDK pametis un mēģinājis nodarboties ar antikvariāta biznesu un iespieddarbiem. Taču īsti labi tas viņam nav veicies, tādēļ viņš ķēries pie lietotu mašīnu transportēšanas no Vācijas. Galu galā, cik zināms, iedzīvojies parādos un nu jau labu laiku dzīvo Vācijā.
    Kā stāsta bijušie VDK darbinieki, dažiem viņu kolēģiem veicies mazāk: ir vīri, kuri tagad strādā par sētniekiem vai sargiem. Taču viņi saņem arī pensijas no Krievijas, tādēļ gluži badu nemirst. Neliela daļa aizbraukusi uz Krieviju, taču pārsvarā tikai tie , kuriem tur dzīvo radinieki vai arī te viņi savārījuši ziepes. Dažus uz Krieviju aizvilinājuši arī kārdinoši biznesa piedāvājumi. Tomēr bijuši arī tādi, kuri pēc darba zaudēšanas visbanālākajā veidā nodzērušies.
    Problēmas radušās tiem bijušajiem VDK virsniekiem, kuri savulaik Latvijā iebraukuši no citām PSRS republikām. Latvijas pilsonība viņiem nepienākas, valsti atstāt negribas, tādēļ nākas meklēt dažādus apvedceļus, lai te legalizētos. Deviņdesmito gadu vidū Pilsonības un imigrācijas dienests (PID) atklājis ne vienu vien šādu viltvārdi. Piemēram, bijušais VDK virsnieks Valentīns Demidovs tolaik strādājis Bankā Baltija, mēģinājis saņemt kredītu, taču kādam no bankas darbiniekiem nez kādēļ nav iepatikušies viņa iesniegtie dokumenti. PID veiktā pārbaude atklājusi, ka dokumenti ir viltoti: pases kopija samontēta no divām pasēm. Viena daļa ņemta no kāda kunga dokumentiem, kurš dzimis tajā pašā gadā un dienā, kad V. Demidovs, bet otra daļa – lapa ar fotogrāfiju – no paša bijušā virsnieka pases. Vēlāk atklājās arī nesaskaņas dokumentos, kas apliecināja viņa atvaļināšanu no VDK: tur parādījās dažādi datumi, taču tiesa uzskatīja, ka taisnība ir V. Demidovam, nevis PID. Gadījums ar V. Demidovu gan patiesībā bijis diez gan kuriozs: viņš padomju laikos vadījis valdības sakaru centru (šī struktūra valdības sakarus nodrošina vēl tagad), vēlāk sakaru jautājumos konsultējis Latvijas valdības pārstāvjus, taču VDK rindās skaitījies līdz tās pilnīgas izformēšanas brīdim 1992. g ada sākumā. Tas viņu arī iegāza, jo saskaņā ar likumu tām militārpersonām (arī VDK štata darbiniekiem), kuras Latvijā iebraukušas no citām PSRS republikām un atvaļinājušās pēc 1992. gada janvāra, valsts ir jāatstāj. Līdzīgā kārtā ilgi un dikti PID tiesājās ar bijušo VDK majoru Pāvelu Ļitvinovu, taču valsts iestāde arī šo tiesu beigu beigās zaudēja.
    Jāpiebilst, ka atzīstamus panākumus pēc sociālisma ideju kapitulācijas guvuši lielākoties tikai tie LPSR VDK virsnieki, kuri strādāja Rīgā. Lauku nodaļu darbinieku sasniegumi ir krietni pieticīgāki. Piemēram, kāds Jelgavas nodaļas drošībnieks neatkarības gados pārkvalificējies par pedagogu un kļuvis par skolas direktoru. Pedagoģisko izglītību gan viņš guvis vēl padomju laikos, taču tūlīt pēc augstskolas abso lvēšanas saņēmis darba piedāvājumu no VDK. Protams, orgānos algas bija lielākas, tādēļ viņš iespējamai skolotāja karjerai atmetis ar roku.
    Cits piemērs: no trijiem Valkas nodaļas virsniekiem neviens nav sasniedzis galvu reibinošas virsotnes. Viens devi es pensijā, otrs strādā mežsaimniecībā par juriskonsultu, trešais arī kādu brīdi strādāja par juriskonsultu, tikai šoreiz Unibankā, bet tagad kļuvis par vietējās muitas priekšnieku.
    Vēl kādam lauku rajonu drošībniekam – bijušajam Jēkabpils rajona VDK n odaļas priekšniekam Igoram Rogovam – nesenā pagātnē izdevies iedzīt bijāšanu vietējām amatpersonām. Viņam nepareizi aprēķināti parādi par apkuri un karsto ūdeni, tādēļ bijušais virsnieks meklējis taisnību vietējā siltumtīklu uzņēmumā. Taču tā vadītāji par I. Rogova sūdzībām nelikās ne zinis, tādēļ bijušais drošībnieks bija spiests spert soli tālāk un pieprasīt, lai tiesa sauc vainīgās amatpersonas pie kriminālatbildības. Pēc tam jau siltumtīklu vadītājs un Jēkabpils domes izpilddirektors I. Rogovam atvain ojās un mēģināja visu vērst par labu. Tomēr tiesa tik un tā nolēma abus saukt pie administratīvās atbildības.
    Noziedzības apkarotāji no VDK
    Lielākoties sabiedrība dzīvo stereotipu varā un uzskata, ka visi čekisti nodarbojās tikai ar spiegošanu un disidentu vajāšanu. Taču patiesībā daudzi VDK virsnieki itin čakli nodarbojās ar to, ar ko tiesībs argāšanas iestādei arī pieklātos nodarboties. Proti – cīnījās ar noziedzību. Daudzi šo darbu turpina vēl šobaltdien.
    1986. gadā tika izveidota VDK 6. daļa, kuras uzdevums bija cīnīties pret pamazām pieaugošo organizēto noziedzību. Darbam 6. daļā visā L atvijā atlasīja pašus labākos kadrus. Tiem, kurus atkomandēja no lauku rajoniem, piešķīra pat dienesta dzīvokļus. Par priekšnieku tika iecelts Jurijs Anaņjevs. 6. daļas lielākais kapitāls neapšaubāmi bija pirmklasīgā aģentūra, kuru bijušie drošībnieki, visticamākais, izmantoja arī pēc VDK likvidācijas. Nekāds brīnums tas nebūtu, jo, piemēram, 6. daļas virsnieks Andris Strautmanis deviņdesmitajos gados pārgāja strādāt uz Latvijas drošības iestādēm un tika līdz vadošam amatam Drošības policijā. Cits 6. daļas darbinieks – Jurijs Aleksejevs – darbojies firmā Termināls. Savukārt pats J. Anaņjevs kļuva par Bankas Baltija drošības dienesta šefu un kompānijai līdzi paņēma vairākus citus augsti kvalificētus bijušos VDK virsniekus, piemēram, bijušo LPSR VDK priek šsēdētāja vietnieku kadru jautājumos Andri Vanagu. Jāteic, ka Banka Baltija savos ziedu laikos bija lielākā eksčekistu koncentrācijas vieta visā Latvijā – tur strādāja vairāk nekā pussimts bijušo VDK darbinieku. Piemēram, bankas kadru daļas kodolu bez A . Vanaga veidojuši vēl divi bijušie VDK virsnieki.
    Bijušais LPSR VDK apakšpulkvedis Mihails Kuliničs uzskata, ka VDK ieguldījums noziedzības iegrožošanā bijis visai liels, jo tolaik čekisti bijuši ļoti disciplinēti un profesionāli. Pēdējos gados, strād ājot VDK, M. Kuliniča uzdevums bijis pārraudzīt Iekšlietu ministrijas aparātu, jo toreiz OMON vienībās sākusies arvien lielāka patvaļa un ministrijas kontroles groži sākuši šķobīties. Tieši čekistu savāktās informācijas trūkums esot palaidis vaļā noziedzī bas grožus, uzskata bijušie VDK darbinieki. M. Kuliničs atceras, ka veselu nedēļu pēc VDK izformēšanas mafiozi aiz laimes pļēgurojuši. Turklāt nav noslēpums, ka viena daļa bijušo omoniešu vēlāk kļuva par īstiem bandītiem.
    VDK likvidācija vismaz uz kādu laiku nāca par labu Iekšlietu ministrijai: daļa neseno čekistu pārgāja strādāt iekšlietu struktūrās. Piemēram, slaveno Iekšlietu ministrijas 6. daļu cīņai pret organizēto noziedzību veidoja vairāki spējīgi VDK virsnieki. Pie mēram, Sergejs Kostjuks, Juris Višņakovs un Ēriks Žukovs. Deviņdesmito gadu vidū gan 6. daļa tika izformēta un bijušie čekisti darbu iekšlietu struktūrās pameta. Daži no viņiem izveidoja firmu Arcis, kura nodarbojas ar dažādu informatīvu pakalpojumu snieg šanu. Ņemot vērā, ka bijušo 6. daļas darbinieku rīcībā palika plaša datu banka un ne mazāk plaši sakari, firmai par darba un līdzekļu trūkumu sūdzēties nav pamata.
    Zināmā mērā var uzskatīt, ka ar tagadējiem Latvijas drošības sargiem ir saistīts kādreizē jais LPSR VDK preses grupas virsnieks Miervaldis Saša-Zaša. Neoficiāli avoti liecina, ka viņš neatkarības gados cieši iedraudzējies ar esošajiem un bijušajiem policijas darbiniekiem, manīts arī Drošības dienesta darbinieku sabiedrībā. Tiek pat apgalvots, ka M. Saša-Zaša līdzekļus pelnījis ar šaušanas treniņu vadīšanu.
    Ne viens vien bijušais VDK darbinieks pēc PSRS sabrukuma atradis darbu neatkarīgās Latvijas drošības struktūrās, pārsvarā jau Iekšlietu ministrijai pakļautajās. Deviņdesmito gadu vidū Drošības policijā strādāja apmēram četrdesmit bijušo VDK virsnieku. Taču tad Saeima nolēma, ka padomju režīma balstītājiem valsts drošības struktūrās nav ko meklēt, tādēļ viņu skaits strauji saruka. Taču arī pašlaik apmēram desmit bijušie VDK vīri strādā Drošības policijā, bet pirms tam – Drošības policijas priekšgājējā Valsts ekonomiskās suverenitātes departamentā (VESAD). Piemēram, uz Drošības policiju pārcēlies bijušais VDK pretizlūkošanas daļas virsnieks Roberts Anspoks, kurš padomju laikos uzmanījis ārz emju tautiešus. Drošības policijā pie augsta amata tika arī bijušais VDK 6. daļas izmeklētājs Andris Strautmanis. Bijušais VDK virsnieks Jānis Onckulis tagad kļuvis par Drošības policijas reģionālā biroja priekšnieku. Bijušais Jūrmalas VDK nodaļas priekšn ieks Raimonds Vaitka tagad strādā Drošības policijā par pārvaldes priekšnieku. Pāris citu bijušo Jūrmalas čekistu palika strādāt Drošības policijas vietējā nodaļā. Drošības policijā darbu atrada arī bijušais LPSR VDK apakšpulkvedis Tālivaldis Putriņš, kur š darbojās izlūkošanā. Viņam padomju laikos nācies sekot Latvijas zinātnieku gaitām āzemēs. Pēc VDK likvidācijas par Drošības policijas analītiķu vadītāju kļuva Mārtiņš Neilands. Vēlāk gan viņš sāka strādāt fondā Drošība. Drošības policija savā paspārnē p aņēma arī kādreizējos VDK rokrakstu ekspertus, kuriem tika uzdots analizēt dažādas draudu vēstules. Bez šiem cilvēkiem Latvijai tiešām varētu rasties zināmas problēmas: viņu rīcībā bija plašs rokrakstu arhīvs vēl no VDK laikiem un pārdesmit gadu ilga darba pieredze. Ne mazāk vērtīga informācija ir bijušo VDK operatīvo darbinieku rīcībā, un, ļoti iespējams, tieši tādēļ drošības iestādes viņus sagaidīja ar atplestām rokām. Proti – čekisti atnāca kopā ar savu aģentūru, un daļa bijušo VDK aģentu tagad palīdz sargāt Latvijas intereses.
    Tūlīt pēc neatkarības atgūšanas Drošības policijā strādājis arī bijušais VDK pretizlūkošanas daļas virsnieks Andris Trautmanis, taču pēc kāda laika darbu pametis. Vēlāk viņš strādājis Unibankas drošības dienestā, taču tagad arī šo darbavietu atstājis. A. Trautmaņa padomju laiku aktivitātes gan vairāk skārušas ārvalstis. Piemēram, viņš 1976. gadā kopā ar rakstnieku Albertu Belu piedalījies Padomju Latvijas kultūras seminārā Somijā, pabijis arī Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Strīdi par to, vai bijušajiem čekistiem vispār būtu vieta Latvijas drošības struktūrās, sākās deviņdesmito gadu vidū: tad Nacionālās drošības padome uzstāja, ka visiem bijušajiem VDK darbiniekiem jāatstāj darbs valsts drošības iestādēs. Daži šo rīkojumu izpildīja, citi ne. Izcēlās pat pamatīga polemika Saeimā, jo daļa deputātu uzskatīja, ka profesionālu darbinieku drošības struktūrām nav tik daudz, lai tos tā vienkārši izmestu uz ielas. Beigu beigās skandāli noklusa, un, kā jau teikts, apmēram desmit bi jušie VDK vīri Drošības policijā strādā vēl šobaltdien. Un nebūt nav no tiem sliktākajiem darbiniekiem. Starp citu, arī Igaunijas Drošības policija neatteicās no bijušo VDK virsnieku pakalpojumiem, un, kā saka igauņu Drošības policijas šefs Juri Pihls, v iņi strādā uz vispārējiem noteikumiem, un mēs augstu vērtējam viņu profesionalitāti. Cik zināms, arī Igaunijā bijušie čekisti, kuri aizgāja strādāt uz Drošības policiju, paķēra līdzi savu aģentūru. Tiesa gan, tagad aģenti ar Drošības policiju slēdz līgumu, kurš viņiem ļauj jebkurā brīdī atteikties no sadarbības ar likuma sargiem.
    Saeimas deputāts Juris Dobelis šādu stāvokli – kad bijušie čekisti strādā Latvijas drošības iestādēs – vērtē kā pretrunīgu, taču atzīst, ka pašreizējais Saeimas sastāvs šīs pretrunas diez vai novērsīs. Pēc viņa domām, likumi pagaidām tā strikti nenosaka, ko bijušie VDK štata un ārštata darbinieki drīkst darīt un ko ne. Viņi jau pašlaik mūsu sabiedrībā ir iefiltrējušies visās jomās, secina deputāts.
    …un tur arī palika
    Kā jau ar izlūkiem daždien gadās, arī Latvijas VDK nācies piedzīvot skandālu, kas saistīts ar pārbēdzējiem. Pats slavenākais LPSR VDK pārbēdzē js neapšaubāmi ir Imants Lešinskis, kurš strādāja Apvienoto Nāciju Organizācijā. Arī viņš nosūtīts tika no Latvijas, taču ar Maskavas ziņu. Latvijas mīkla, bet Maskavas cepums, saka B. Šteinbriks. 1978. gadā I. Lešinskis palika ārzemēs un nodeva atklātī bai informāciju par VDK darbību: padalījās ziņās ar Rietumu specdienestiem un uzrakstīja grāmatu par VDK, kurā uzskaitīja čekas virsniekus un viņu darba metodes. Latvijas neatkarību gan viņam nebija lemts piedzīvot, jo 1985. gadā I. Lešinskis nomira. Riet umnieki uzskatīja, ka I. Lešinska nāvē roku varēja pielikt arī VDK, taču bijušie čekisti šo versiju vērtē diezgan skeptiski. Piemēram, E. Johansons bilst, ka šāda iespēja ir tīri teorētiska. Savukārt B. Šteinbriks apšauba, ka VDK būtu radusies nepieciešam ība likvidēt pārbēdzēju. Skandālu gan I. Lešinska pārbēgšana izraisījusi, taču tāda mēroga figūra viņš nav bijis, lai speciāli plānotu pret viņu vērstu slepenu akciju. Lai kā arī būtu, šāda mēroga akcijas veica Maskava, nevis Rīga.
    VDK darbinieki gan nekad nav varējuši ciest pārbēdzējus, un izņēmums nav arī Lešinskis. Bijušie VDK virsnieki tagad bilst, ka vietējā drošības komitejā viņš nav bijis īpaši cienīts, toties varējis palepoties ar labiem sakariem Maskavā. Rezultātā viņš bei gu beigās pārcelts darbā uz Maskavu un pildījis augstāka līmeņa uzdevumus, kaut gan zināmā mērā bijis saistīts arī ar LPSR VDK izlūkdaļu. Taču PSRS VDK sēdošajiem I. Lešinska aizbildņiem nācās pievilties, jo viņš izlēma palikt ārzemēs. Ņemot vērā, ka par I. Lešinska darbību atbildēja Maskavas priekšniecība, LPSR VDK darbinieki un priekšnieki tika cauri ar relatīvi nelielām nepatikšanām.
    Viņš gan nav vienīgais ar LPSR VDK saistītais pārbēdzējs. Kā atceras B. Šteinbriks, 1959. gadā Rietumos palika vēl vie ns VDK aģents. Viņš kara laikā bija cīnījies padomju pusē, nodarbojies ar izlūkošanu un šajā jomā turpinājis strādāt arī pēc kara. Savervējis viņu pats B. Šteinbriks, taču vēlāk nodevis citam virsniekam, kurš tad ķēries pie vērtīgā kadra sagatavošanas nop ietnam darbam. Taču nekā – ticis Rietumos, aģents lūdzis politisko patvērumu un nadzīgi ķēries pie grāmatas rakstīšanas. Jāpiebilst, ka ar savas un VDK dzīves aprakstīšanu piepelnījušies gandrīz visi pārbēdzēji, jo aukstā kara laikos tas bija visai ienesīgs bizness. Protams, arī šā aģenta pārbēgšana izraisījusi pamatīgu skandālu drošības komitejā. B. Šteinbriks ticis cauri ar rājienu, jo neba viņš nodarbojies ar aģenta audzināšanu un vadīšanu. Taču aģenta tiešo priekšnieku gan piemeklējis bargāks sods: viņš no daļas priekšnieka pazemināts par vecāko operatīvo darbinieku.
    Pirmsatmodas VDK šefi
    VDK darbība kādā konkrētā laika posmā parasti asociējas ar tā laika priekšnieka vārdu. Tāpēc interesanti palūkoties, kas tad ar kādreiz visvarenajiem vīriem noticis pēc aiziešanas no amata.
    Atmodas gados viens no visvairāk ķengātajiem padomju režīma varasvīriem neapšaubāmi bija Staņislavs Zukulis, kurš LPSR VDK šefa krēslā iesēdās 1984. gadā. Viņš pārlaida atmodas notikumus un beigās klusi un mierīgi nomira tepat, Latvijā, deviņdesmito gadu vidū.
    Jāpiebilst, ka par to, kā S. Zukulis nokļuva LPSR VDK šefa krēslā, bijušie komitejas darbinieki zina stāstīt interesantu stāstu. Savulaik viņš VDK strādājis par daļas priekšnieku un izcēlies ar mīlestību pret grādīgiem dzērieniem. Daļas priekšnie ka ieradums ielūkoties glāzītē pagalam nav paticis kadru daļas šefam Georgijam Karpovam, kurš darījis visu, lai viņu izēstu no darba. Taču tad pēkšņi notika negaidītas likteņa pārvērtības – mainījās LPSR VDK priekšsēdētāji un par jauno priekšnieku kļuva neviens cits kā S. Zukulis. Nu jau savas iepriekšējās aktivitātes nācās nožēlot kadriniekam, kuram nekāda saldā dzīve jaunā priekšnieka vadībā nebija. Pašlaik gan G. Karpovs bauda pensijas jaukumus un, cik zināms, vēl aizvien palicis kaislīgs mednieks.
    Taču, neraugoties uz dažiem trūkumiem, bijušie padotie S. Zukuli uzskata par labāko no pēdējo divdesmit gadu LPSR VDK vadītājiem. Pirms priekšniekošanas laikiem viņš strādājis izlūkošanā, kādu laiku darbojies Vācijā. Bijis augstas klases profesionālis, la bi pratis sadzīvot ar padotajiem un, kā jau izlūkam klājas, nav mīlējis publicitāti. Jāpiebilst, ka tieši S. Zukulis bija viens no tiem, kuri astoņdesmitajos gados atbalstīja Tautas frontes veidošanas ideju. Bijušie VDK darbinieki par čekas lomu Tautas frontes dzimšanā vēl tagad izsakās diezgan atturīgi: jā, bez mūsu ziņas un atbalsta tas nenotika, taču tagad par to varbūt labāk nerunāt, jo cilvēki šos jautājumus uztvers pārlieku sāpīgi un pārāk daudzi to laiku notikumu līdzdalībnieki tagad ir sabiedrībā pazīstami un cienījami ļaudis.
    Tiesa gan, vēl lielākā mērā nekā S. Zukulis Tautas frontes veidošanu veicināja cits bijušais LPSR VDK šefs – Boriss Pugo. Viņš astoņdesmito gadu sākumā no Rīgas pilsētas partijas komitejas pirmā sekretāra amata tika pārcelts uz VDK par priekšsēdētāja vietnieku, bet mazliet vēlāk tika iecelts par priekšsēdētāju. 1984. gadā toreizējais Latvijas kompartijas vadītājs Augusts Voss sāka karjeru Maskavā, un rezultātā LPSR VDK zaudēja savu priekšnieku, jo Borisu Pugo iecēla A. Vosa vietā. Taču čekas vadītājs viņš bijis labs: izcēlies ar lieliskām organizatora un psihologa dotībām. Viņa laikā neesot bijusi iespējama situācija – ieej priekšnieka kabinetā ar savām domām, bet iznāc ar priekšnieka domām. Taču B. Pugo piemitis arī kāds trūkums – uz dzīvi viņš skatījies ideālista acīm. Varbūt tas viņu arī pazudināja 1991. gadā, kad PSRS iekšlietu ministrs B. Pugo, cenšoties saglābt brūkošo Padomju Savienību, iesaistījās augusta pučā. Rezultāts visiem zināms – pučs izgāzās, bet B. Pugo nošāvās. Tiesa gan, daudzi cilvēki, kuri viņu pazina, uzskata, ka pats Boriss Karlovičs sev dzīvību diez vai būtu atņēmis, drīzāk jau viņam kāds palīdzēja.
    Ne mazāk kolorīta figūra bijusi LPSR VDK šefs no 1963. līdz 1980. gadam Longins Avdjukevičs. Arī par viņu netrūkst interesantu stāstu. Viens no tiem vēsta par virsdrošībnieka piedzīvojumiem Latvijas galvaspilsētā. Reiz L. Avdjukevičs ar dienesta mašīnu aizbraucis uz kādu sanāksmi partijas komitejā. Nez kādas uzmācīgas idejas dēļ viņš sadomājis šoferi ar visu mašīnu palaist mājās, ko nedaudz vēlāk pašam nācies rūgti nožēlot. Kad sanāksme beigusies, VDK šefs pēkšņi atskārtis, ka mašīnas un šofera nav, bet pats viņš ceļu uz savām mājām nemaz nezina. Te jāpiebilst, ka daudzus gadus viņš pārvietojies tikai ar dienesta transportu, tāpēc par tramvajiem, trolejbusiem un to maršrutiem šim kungam nav bijis nekādas saprašanas. Beigu beigās nācies vien čekas priekšniekam izsaukt dežūrmašīnu, citādi būtu jānakšņo partijas kantorī. Tajā pašā laikā viņš bijis arī bezgala principiāls un dienesta stāvokli nav izmantojis ļaunprātīgi. Piemēram, reiz pat savai radiniecei atteicies iedot dienesta mašīnu, lai nabaga sieviete varētu aizbraukt pie ārsta.
    Pēc aiziešanas no VDK L. Avdjukevičam piešķirts Ministru Padomes padomnieka amats. Tajā tad viņš arī pavadījis vecumdienas, ik pa brīdim daloties atmiņās par varonības caurvītajām sendienām. Viens no interesantākajiem bijis L. Avdjukeviča stāsts par to, kā viņu apciemojis kāds ārzemnieks. Viņš pie manis atnāca, un tad es labu brīdi pa māju meklēju to…nu, kā viņu…ek, neatceros…šito te, nu…kā viņu sauca… vēlāk kaut kur taču viņu vēl atradu…ā, jā, šņabi! Bijušajos padotajos, kuri labi zinājuši, ka virsdrošībnieks regulāri braukājis medībās ar visām no tā izrietošajām sekām, stāsts par to, ka L. Avdjukevičam šņabja nosaukums ir svešs, izraisījis nevaldāmu jautrību.
    Kā kompetentu un sakarīgu darbinieku bijušie drošībnieki atceras vienu no vadošajiem LPSR VDK vīriem – Bruno Šteinbriku. Bijušo VDK darbinieku aprindās klīst leģenda par to, kā viņš savulaik ticis pie 2. daļas (pretizlūkošana) priekšnieka amata. Nostāsts vēstī, ka priekšnieka vieta bijusi vakanta un reālu pretendentu uz šo krēslu bijis skaitā trīs. Viens no šiem trim bijis B. Šteinbriks. Pārrunas par cienīgākā kandidāta izvirzīšanu noslēgušās tualetē, kur vīri mērojušies spēkiem. Un ko domājat – stiprākais izrādījies B. Štenbriks! Taču patiesībā jau tā laikam ir tikai leģenda, jo pats B. Šteinbriks bilst, ka tā nav taisnība. Jā, vēl viens augstā amata kārotājs bijis gan, taču spēkošanās izpalikusi. Tādu gadījumu pat neatceros. Būs izdomājums, bilst B. Šteinbriks.
    Astoņdesmitajos gados, kad sākās kampaņa par iekšlietu struktūru attīrīšanu no kukuļņēmējiem un tamlīdzīgiem pretpadomju elementiem, B. Šteinbriks nosūtīts strādāt uz Iekšlietu ministriju. Šāds solis izskaidrojams ļoti vienkārši: partija diez ko nepaļāvās, ka paši miliči atmaskos sliktos cilvēkus savās rindās, tādēļ iekšlietu struktūras papildināja ar drošībniekiem, un tā nu B. Šteinbr iks kļuva par ministra vietnieku. Starp citu, apmēram tajā pašā laikā VDK tika izveidota 3. daļa, kurai uzdeva pieskatīt miličus. B. Šteinbriku gan bijušie padotie Iekšlietu ministrijā, starp citu, atceras ar labu vārdu – atšķirībā no daudziem citiem prie kšniekiem viņš nekad nav vairījies no atbildības un ar darbiniekiem pratis sastrādāties. Kādu laiku strādājis arī par Vissavienības kriminālmeklēšanas priekšnieku, ticis pie ģenerālleitnanta pakāpes.
    Iespējams, ka B. Šteinbriku atmodas gados varēja pārvilināt Tautas frontes pusē, taču neviens tā īsti nemēģināja to darīt. Viņam gan piedāvāja iekšlietu ministra vietnieka amatu Ivara Godmaņa valdībā, taču B. Šteinbriks nebija ar mieru spēlēt otro vijoli apstākļos, kad viņam simtprocentīgi neuzticējās. Rezultātā bijušais VDK virsnieks par atmodas procesiem ne reizi vien izteicās nelabvēlīgi. Tas gan vispār bijis viņam raksturīgi: pateikt sarunu biedram acīs patiesību, lai kāda tā arī būtu. Latvijas neatkarības atgūšanu viņš sagaidīja kā Baltijas kara apgabala robežsardzes karaspēka pretizlūkošanas daļas priekšnieks. Vēlāk B. Šteinbriks tika atbīdīts ēnā (ko, ļoti iespējams, pats vēlējās) un tagad ir Detektīvu un apsardzes dienestu federācijas valdes loceklis. Uz biznesu kaut kā nevilka, kaut gan vajadzēja jau varbūt mēģināt, tā B. Šteinbriks pamato savu izvēli.
    Protams, viņš saņem arī pensiju no Krievijas. Pats gan tikai smej par mēģinājumiem Krievijas pensiju saistīt ar strādāšanu krievu specdienestu labā: Mani jau te sauc par krievu rezidentu. Bet lai jau sauc, ka tikai naudu maksā! Tagad jau par ikvienu var apgalvot, ko grib.
    Aizgājēji padomju laikos
    Ja astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā darbinieki dienestu VDK varēja pamest bez milzum lielām problēmām, tad septiņdesmitajos gados tas nebija tik vienkārši izdarāms. Tolaik VDK valdīja par sakāmvārdu kļuvušais princips: ieeja rublis, izeja – divi.
    Par hrestomātisku jau kļuvis tagadējā politiķa Jura Bojāra piemērs. Kādreizējie VDK darbinieki vēl tagad ar smaidu atceras, ar kādām metodēm viņš septiņdesmito gadu sākumā ticis vaļā no kalpības komitejā. Vispirms viņš mēģinājis dienestu VDK atstāt ar labu, taču priekšniecība nav vēlējusies viņu atbrīvot no darba. Tad J. Bojārs ķēries pie rafinētākām metodēm un sācis zaudēt sevišķi slepenus dienesta dokumentus. Viens no šiem mēģinājumiem izdevies: J. B ojārs, novaktējis brīdi, kad uz tualeti devies kadru daļas priekšnieks, aizšmaucis viņam priekšā un atstājis tur kādu slepenu pavēli. Kadrinieks, protams, slepeno papīru atradis, gandrīz dabūjis trieku, un tāpēc J. Bojārs beidzot par nolaidību no darba pa triekts. Interesanti, ka tagad pie viņa darbu atradis kāds cits bijušais VDK virsnieks – Voldemārs Bauers –, kurš strādā J. Bojāra vadītajā Starptautisko attiecību institūtā.
    Kāds cits virsnieks, kura vārds vēstures annālēs nav saglabājies, no VDK atkratījies ar ne mazāk savdabīgu paņēmienu. Kādu dienu viņš pabāzis galvu kolēģa kabinetā, noaurojies ku – kū! un aizcirtis durvis. Kolēģis kļuvis nemierīgs, pēc brīža piezvanījis kūkotājam un jautājis: Tu no manis kaut ko gribēji? Kūkotājs droši atbildējis , ka neko negribot, jo visu dienu taču sēžot savā kabinetā un strādājot. Kolēģis, protams, viegli apmulsis, viņa mulsums kļuvis vēl lielāks, kad kūkotājs pēc īsa brīža atkal atvēris durvis un līksmi notaurējis ku – kū! Pāris dienu vēlāk kūkotāju apciemojis par dienesta ieročiem atbildīgais virsnieks, palūdzis parādīt pistoli, aplūkojis to un paziņojis, ka tai ir sīks defekts, kuru tepat ieroču darbnīcā ātri vien novērsīšot. Protams, vairāk kūkotājs savu dienesta šaujamrīku nav redzējis un drīz vien arī pats atvaļināts no dienesta.
    Arī VDK netrūka kuriozu
    Ja iepriekš minētie kungi lauzīja galvu, kā tikt no VDK saitēm vaļā, tad atradās arī tādi, kuri varītēm centās šajā struktūrā iekļūt. Pats kolorītākais no viņiem bijis kāds vīrs, kurš septiņdesmitajos gados atsūtījis Drošības komitejai apmēram šāda satura vēstuli: Jā, es esmu noziedzies pret Dzimteni, taču savu kļūdu tagad saprotu un vēlos vainu izpirkt ar asinīm. Tādēļ lūdzu nosūtīt mani par izlūku uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Pats dīvainā kais šajā lietā bijis tas, ka komitejas vadība, laikam jau jokus mīlot, tiešām pārbaudījusi vēstules autora personību. Izrādījies, ka tas ir kāds noziedznieks, kurš nule kā iesēdināts cietumā par slepkavību.
    Bijušie VDK darbinieki zina stāstīt vēl kādu kuriozu no komitejas ikdienas. Savulaik ne īpaši izdevušies partijas vai komjaunatnes sekretāri, kuriem kāpiens pa karjeras kāpnēm partijā nebija prognozējams, tika iestutēti darbā VDK. Reiz kāds neizdevies kom jaunatnes trešais sekretārs pārkvalificēts par VDK darbinieku ar visai augstu dienesta pakāpi. Pārskata sapulcē runāts, ka darbs ar aģentiem sācis buksēt. Izbijušais komjaunatnes priekšstāvis bez ilgas domāšanas nokomandējis: Sasauciet visus aģentus sestdien aktu zālē. Es ar viņiem parunāšu.
    Paradoksāli, bet kādreiz ietekmīgos VDK virsniekus tagad arī pašus vajā tādas pašas likstas kā ikvienu pilsoni. Piemēram, garnadži mašīnu nozaguši arī bijušajam LPSR VDK priekšsēdētāja vietniekam Jānim Trubiņam. Starp citu, tajā pašā dienā un gandrīz tajā pašā vietā, kur mūziķiem Laimai Vaikulei un Aivaram Hermanim. Pēc kāda laika zagļus gan izdevies atšifrēt, taču mašīna tad jau bijusi aizdzīta uz Krieviju.
    Ja par bijušajiem komitejas priekšniekiem informācijas netrūkst, tad pavisam nepelnīti nekādu ievērību nav guvis VDK ārējās novērošanas virsnieks ar ļoti savdabīgu vārdu – Darvins Bušs. Diemžēl par savdabīgā vārda īpašnieka gaitām atjaunotajā Latvijas Republikā ziņu trūkst.
    Deviņdesmito gadu sākumā par kādu kuriozu parūpējās arī nacionālradikālā prese, kas publicēja VDK virsnieku un aģentu sarakstus. Tajos tika iekļauts un VDK darbiniekiem pieskaitīts arī bijušais iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis, kurš, protams, par šādiem apgalvojumiem priecīgs nebija. Lieta nonāca pat līdz tiesai, un beigu beigās nacionāļiem nācās savus apgalvojumus atsaukt. Tiesa gan, viņi to darīja visai negribīgi un ar piebildi, ka A. Vaznis gan VDK strādājis nav, taču darba konta ktus noteikti esot uzturējis. Patiesībā gan vienīgais VDK darbinieks, ar kuru A. Vaznis kontaktējies deviņdesmito gadu sākumā, bijis E. Johansons.
    Visam pamatā – čekas nauda?
    Drošības komiteja neapšaubāmi ir struktūra, par kuru netrūkst visdažādāk o leģendu. Sākot ar stāstiem par kādreizējām zvēriskajām čekas darba metodēm un beidzot ar teiksmām par bijušo čekistu saistību ar Krievijas specdienestiem un graujošo darbību Latvijā. Ne viens vien Latvijas politiķis ir stingri pārliecināts, ka bijušie k omitejas virsnieki dažādos amatos iefiltrējušies ar gudru ziņu un to vien dara, kā sabotē visus valsts centienus sasniegt normālu dzīves līmeni un panākt labas attiecības ar ārvalstīm.
    Ne mazāk dzīvotspējīgs ir mīts par čekas naudu, kura esot visu bijuš o VDK virsnieku kapitāla pamatā. Leģendas par to, ka bijušie VDK darbinieki biznesu spējuši sākt, tikai pateicoties čekas naudai, paši drošībnieki dēvē par pilnīgām muļķībām: līdzekļu uzskaite bijusi tik dzelžaina, ka liekas naudas vienkārši nav bijis. Re izēm pat nācies cīnīties par piešķirto līdzekļu saņemšanu, piemēram, vairākkārt prasīt, lai Aizsardzības ministrija izsniedz Drošības komitejai iedalīto benzīnu. Mītu par čekas naudu savulaik kliedēja arī Skonto holdinga šefs Guntis Indriksons, kurš paziņoja, ka viņa biznesa pamatā ir tikai banku kredīti. Par Skonto līdzekļiem interesējušies arī Latvijas specdienesti, taču nekādus apšaubāmus naudas ieguves avotus nav atraduši. G. Indriksons gan par jaunajiem specdienestiem un to darba metodēm neko sliktu nesaka: galu galā, par šādām pārbaudēm to darbiniekiem maksā algu. Daži citi bijušie VDK vīri gan smīkņādami bilst, ka esot manījuši Latvijas drošības iestāžu darbinieku veikto izsekošanu: tā tikusi veikta tā, ka profesionālim izsekotājus nav bijis grūti atšifrēt. Taču lielākoties viņi uz šādām Latvijas drošībnieku aktivitātēm raugās ar ironisku smaidu, jo uzskata, ka slepeno dienestu darbinieki velti tērē laiku – tāpat jau neko sodāmu neatradīs.
    Mītu par čekas naudu ļauj apšaubīt vēl kāds bijušo VDK darbinieku arguments: ja pagrīdes līdzekļi tiešām bijuši, tad kādēļ pie tiem ticis tik ierobežots cilvēku loks? Izcili veiksmīgo biznesmeņu ar VDK pagātni Latvijā nemaz nav tik daudz, viņus var saskaitīt uz pirkstiem. Ar ko tad čekas naudas dalīšanā G. Indriksons vai Lat West East šefs Vladimirs Komogorcevs bijis labāks par saviem nesenajiem priekšniekiem, kuri, spriežot pēc pašreizējā labklājības līmeņa, palikuši bešā? Nekādu bagātību neatkarīgajā Latvijā nav sarausuši ne J. Trubiņš, ne viņa priekšnieks Edmunds Johansons, ne kādreizējais LPSR VDK pretizlūku priekšnieks un iekšlietu ministrs Bruno Šteinbriks, kuriem it kā pēc ranga vajadzētu būt pirmajiem rindā pie čekas naudas maisiem. Tādēļ, uzskata paši bijušie čekisti, veiksme biznesā bijusi atkarīga tikai no katra apsviedības, sakariem un uzņēmības, bet čekas nauda te nekādu lomu nav spēlējusi.
    Ir vai nav kaitnieki?
    Runājot ar bijušiem VDK darbiniekiem, nākas secināt – vismaz atklāti neviens no viņiem pret Latvijas neatkarību neiebilst un jauno varu nenolād. Jā, daudzi norāda, ka pašreizējiem likumiem un tikumiem ir daudz trū kumu, taču ar tiem lai tiekot galā valdība. Par brīvās Latvijas ienaidnieku sevi neatzīst neviens čekists, lai kur arī būtu dzimis.
    Piemēram, bijušais VDK apakšpulkvedis Mihails Kuliničs Latvijā iebraucis no Ukrainas, visa viņa ģimene jau vairākās paaud zēs mīt Latvijā. Par mūsu vecumdienu nodrošinājumu, protams, rūpējas Maskava, maksājot mums pensijas. Taču tas nenozīmē, ka mūs varētu iesaistīt pretvalstiskā darbībā pret Latviju. Ja tiks veikta agresija, mēs būtu pirmie, kas stātos pretim iebrucējiem, neslēpj M. Kuliničs.
    Taču ar zināmiem ierobežojumiem savā darbā un aizdomīgu sabiedrības attieksmi bijušajiem čekistiem jāsamierinās, tāpēc skaidrs, ka eksdrošībnieki par savu tagadējo statusu sajūsmā nav. Esam kļuvuši par tādiem kā cilvēkiem ārpus l ikuma. Par mums var pateikt jebko, un visas šīs muļķības apstrīdēt būs bezjēdzīgi. Ja metīsies pierādīt savu taisnību, tas tūlīt izraisīs sabiedrības alerģiju, uzskata kāds bijušais VDK virsnieks. Pēc viņa domām, daudziem pašreizējo valdošo aprindu pārst āvjiem, kuri aktīvi darbojās arī kompartijā, Drošības komitejas bijušie darbinieki kalpo par tādu kā zibensnovedēju – vienmēr visus vecos grēkus var novelt uz čekistiem.
    Šīs pretrunas nenoliedz arī vīrs, kuram padomju varas laikā ar VDK nekādas labās attiecības nebija, – tagadējais Saeimas deputāts Juris Dobelis. Viņam VDK darbinieki uzmanību pievērsa astoņdesmitajos gados, kad J. Dobelim nācās piedzīvot kratīšanu dzīvoklī un literatūras konfiskāciju. J. Dobeli pratinājis VDK virsnieks Aivars Dombrovskis (cik zināms, kādreiz viņš nodarbojies ar apsardzi Rīgas tirdzniecības ostā, bet tagad pelna iztiku ar konsultācijām biznesa drošības jautājumos), un pats J. Dobelis atzīst, ka neviena slikta vārda par pratinātāju nevarot teikt – drošībnieks uzvedies korekti un kulturāli. Vienīgais iebildums – darbinieki, kuri veica kratīšanu dzīvoklī, gan nav uzvedušies tik solīdi.
    Ne jau čeka bija tā galvenā, kas noteica stāvokli valstī; to noteica partijas birojs. Pret tā locekļiem tagad vispār neviens nevēršas pa t tādā gadījumā, ja viņi savulaik darbojušies pret Latvijas neatkarību. Ceka jau deva politisko pasūtījumu, čeka to tikai izpildīja, secina J. Dobelis.
    Ārzemēs nav tik negatīvas attieksmes pret bijušajiem vairoga un zobena bruņiniekiem. Piemēram, par bijušo VDK vadītāju atmiņu stāstiem ieinteresējušies dāņi: LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieku Jāni Trubiņu jau apciemojusi televīzija un kāds rakstnieks. Interesi izrādījusi arī kāda japāniete, kura vēlējusies par nesenajiem notikumiem sarakstīt grāmatu un filmas scenāriju. Taču laikam jau līdz literārajiem darbiem būs vēl kādu laiku jāpagaida, jo, kā uzskata pats J. Trubiņš, atmiņu publiskošana pagaidām būtu pāragra, jo pārāk daudz cilvēku tās uztvertu sāpīgi.
    Arī paši VDK veterāni nesēž klusu un rokas klēpī netur. Piemēram, bijušais VDK apakšpulkvedis Felikss Sausverds pēc aiziešanas pensijā pievērsies literārajam darbam un sarakstījis grāmatiņu VDK: patronu pārrēķināšanās. Tiesa gan, grāmata pilnā apjomā paga idām nav iznākusi un tikai tās atsevišķus fragmentus publicējusi krievu prese. Atvaļinātā apakšpulkveža literārā ražība ir tiešām apbrīnas vērta: kopš aiziešanas pensijā 1986. gadā viņš sarakstījis piecus liela apjoma darbus. Piemēram, uz dokumentāliem faktiem balstītu lugu Ēnas ellē jeb Vai Staļins bija provokators?, telescenāriju par cariskās Krievijas ohrankas aģentu Azefu, dokumetālu stāstu Ziloņi un bandinieki par pretošanās kustību Rīgā Otrā pasaules kara gados. F. Sausverdu var dēvēt par neatzīto r akstnieku, jo neviens no šiem darbiem nav publicēts. Kaut gan varbūt velti, jo par savākto materiālu trūkumu vecajam čekistam diez vai būtu pamats sūdzēties. Savulaik viņš strādāja LPSR VDK 2. daļā un, kā jau pretizlūkošanas virsnieks, tika pie daudziem sabiedrībai nepieejamiem arhīvu dokumentiem. Ar paša darbību VDK gan viņam diez vai būtu pamats īpaši lielīties, jo ilgajos darba gados bijušas arī nepatīkamas epizodes, piemēram, dzejnieka Knuta Skujenieka pratināšana.
    Jāteic, ka aizraušanās ar dažādām vēstures mīklām raksturīga ne vienam vien bijušajam VDK darbiniekam. Vēsturi pētīt patīk tam pašam J. Trubiņam, kuram ir sava versija par to, kāpēc padomju vara pagalam nemīlēja Eduarda Rozenštrauha dziesmu Zilais lakatiņš. Komponists jaunībā kādu laiciņu pavadījis Salaspils koncentrācijas nometnē, un tās vadība atradusi savdabīgu izmantojumu viņa talantam – Zilā lakatiņa meldijas pavadībā uz soda vietu vesti ebreji. Tāpēc vai kāds brīnums, ka padomju laikos saglabājās zināma alerģija pret šo dziesmu.
    Disidentu apkarošana
    Stāstot par neseno pagātni, visi VDK virsnieki vienbalsīgi uzsver: komiteja ar brutālām metodēm strādāja tikai pēckara periodā, bet astoņdesmitajos gados VDK attieksme pret disidentiem jau bija k ļuvusi diezgan iecietīga. Tad parasti drošībnieki tikai uzmanījuši citādi domājošos un ik pa laikam pabrīdinājuši. Sak’, neaizraujieties pārlieku, citādi nebūs labi. Būtībā tas vairāk bijis darbs, lai varētu atskaitīties priekšniecībai. Par katru tikšanos ar kādu pretpadomju elementu VDK operatīvajam darbiniekam bija jāraksta ziņojums priekšniecībai, kurā jānorāda – ar tādu un tādu pilsoni profilaktiskais darbs paveikts.
    Kā uzskata čekisti, astoņdesmito gadu nogalē disidentu tramdīšana gājusi mazumā, u n viena no pēdējām LPSR VDK akcijām, kas notika 1990. gada augustā, par pretpadomju elementu apkarošanu uzskatāma diezgan nosacīti. Tolaik VDK darbinieki par nelikumīgu ieroču glabāšanu aizturējuši Leo Hiršsonu (šaujamie viņam tiešām vienmēr ir bijuši tuvi, un neatkarības gados viņš kļuva par Aizsardzības ministrijas uzņēmuma Arsenāls ieroču meistaru) un pievērsuši pastiprinātu uzmanību viņa paziņu lokam. Kratīšana skārusi arī kāda Latvijas Komitejas aktīvista dzīvokli, taču tur čekisti uzvedušies diezgan kulturāli, arī uz izmeklēšanas izolatoru nevienu uz karstām pēdām nav stiepuši. Vēl vairāk: kāds kungs čekistiem nostučījis, ka viņa draugs – nacionālpatriots – nelikumīgi glabā ieroci, taču gaidītā reakcija nav sekojusi. Lai cik tas arī būtu dīvaini, če kisti vispirms nacionāli pusgadu bombardējuši ar pieprasījumiem atdot nāves rīku un tikai pēc tam beidzot sadūšojušies veikt kratīšanu. Mazliet skarbāk astoņdesmitajos gados Rēzeknes čekisti apgājušies ar Helsinki – 86 vadītāju Jāni Barkānu. Vispirms vietējās VDK nodaļas priekšnieks Zalāns viņu draudējis sūtīt uz Sibīriju, taču tā arī draudus nav izpildījis. Nākamais Rēzeknes VDK šefs piedraudējis disidentu piekaut, taču beigu beigās viņš tomēr izsūtīts uz Rietumiem.
    Astoņdesmitajos gados čekistiem nācies saskarties ar jaunu disidentu kategoriju: tie padomju iekārtas pamatus grāva ar pamatmērķi – panākt, lai viņus izraida no PSRS. Bija tādi cilvēki. Daži noņēmās ar visādiem niekiem, citi darbojās Helsinku grupā. Pāris puiši mums noriebās tiktāl, ka darījām visu, lai no viņiem tiktu vaļā un palaistu uz Rietumiem. Bet kur tad viņi ir tagad? Vai daudzi no viņiem atgriezās nu jau neatkarīgajā Latvijā un turpināja te dzīvot un strādāt? spriež bijušais VDK virsnieks, kura m padomju laikos nācies sekot disidentu aktivitātēm. Līdzīgu viedokli paudis arī Skonto ģenerāldirektors Guntis Indriksons: Viņi nesteidzas atgriezties neatkarīgajā Latvijā un cīnīties par tās uzplaukumu. Zināma taisnība šādam vērtējumam varētu būt, ja jau, piemēram, viens no aktīvākajiem helsinkiešiem Rolands Silaraups pēc aizbraukšanas no Latvijas nav uzskatījis par vajadzīgu apciemot tēvzemi kaut vai tādēļ, lai saņemtu sev piešķirto Triju Zvaigžņu ordeni.
    VDK vīri aizsaulē un ārzemēs
    Bijušo VDK virsnieku vidū pēdējos gados ir bijuši arī zaudējumi. Kā jau teikts, miruši kādreizējie LPSR VDK priekšsēdētāji Staņislavs Zukulis un Boriss Pugo. Traģiski bojā gāja bijušais VDK darbinieks, kurš vadīja Drošības policijas analītiķus pēc vēl viena nesenā VDK virsnieka Mārtiņā Neilanda aiziešanas strādāt uz fondu Drošība – Uldis Ronis. Viņu deviņdesmito gadu vidū atrada mirušu nama kāpņu telpā, pāris stāvu zem fonda Drošība telpām. Sākotnēji gan tika pieļauta iespēja, ka U. Ronis noslepkavots, taču vēlāk noskaidrojās, ka patiesībā viņš guvis nāvējošas traumas, krītot pa kāpnēm. Neoficiāla informācija liecināja, ka nelaimes gadījuma brīdī viņš bijis krietni iereibis.
    Kādreizējie kolēģi bilst, ka deviņdesmito gadu sākumā miris arī bijušais LPSR VDK 5. daļas (ideoloģisko diversiju novēršana un disidentu apkarošana) priekšnieks Krišjānis Eihmanis. Viņš savulaik ļoti nepatika ārzemju tautiešiem, kuri rūpīgi uzskaitīja dau dzas K. Eihmaņa veiktās akcijas. Piemēram, viņš septiņdesmito gadu sākumā piedalījies kratīšanā nelegālās Latvijas Nacionālās vienības partijas (pagrīdes domubiedru grupa, kurai nav nekā kopēja ar pašreizējām partijām) dalībnieku dzīvokļos. K. Eihmanis tur čakli meklējis pretpadomju materiālus, taču neko vairāk par kādu vecu kalendāru un 7. Dziesmu svētku repertuāra burtnīcu nav atradis. Rezultātā gan disidenti tik un tā notiesāti uz trim vai četriem gadiem cietumā. Vēl 1990. gadā pulkvedis publiski paziņojis, ka Daugavas vanagu mērķis ir padomju varas gāšana, bet LPSR VDK primārie ir PSRS, nevis Latvijas valdības rīkojumi. Šajos jautājumos gan K. Eihmanis nav bijis īpaši oriģināls, jo tamlīdzīgus izteikumus tolaik bārstīja gandrīz visi VDK dažādu rangu priekšnieki.
    Viens otrs bijušais LPSR VDK virsnieks pārcēlies uz dzīvi tuvajās ārzemēs, pārsvarā jau Krievijā. No viņiem slavenākais varētu būt VDK Ogres nodaļas virsnieks Vladimirs Podvinskis, kurš ievērību guva ar to, ka 1990. gada septembrī mēģināja savervēt vēlāko Latvijas Aizsardzības ministrijas Valsts dienesta pārvaldes priekšnieku Aleksandru Doniku. Šis fakts gan atklātībā uzpeldēja dažus gadus vēlāk, kad V. Doniks tiesā centās pierādīt, ka nav piekritis čekista piedāvājumam un tātad arī nekad nav bijis VDK aģents. Tad arī noskaidrojās, ka paša svarīgākā liecinieka – vervētāja – nemaz vairs Latvijā nav, jo viņš pārcēlies uz dzīvi Krievijā. Taču arī bez viņa A. Donikam izdevās pierādīt, ka viņš nav bijis saistīts ar čeku.
    Bēdīgi slavenie čekas maisi
    Visai biezus vārdus bijušie VDK virsnieki velta nu jau bēdīgu slavu guvušajai čekas maisu lietai. Šķiet, visskarbāk par tiem Neatkarīgajai savulaik izteicies bijušais LPSR VDK pretizlūkošanas daļas priekšnieks Bruno Šteinbriks, kurš savas domas nav mainījis vēl šobaltdien: Kas tad tajā maisā ir? Tie, kas aizstāvēja Padomju Latviju – pret šo iekārtu taču viņi necīnījās. Par ko tad viņus tiesāt? Es tajā visā saskatu tikai cīņu par varu – vai citādi no maisa būtu izvilkuši trīs tieši no Latvijas ceļa un nabaga Milbergu? Pēc bijušā pretizlūku šefa domām, no tiem stukačiem, kas darbojās ideoloģijas jomā, protams, vajadzēja atteikties, jo tiem tik un tā darba vairs nav. Taču pretizlūkošanas aģentūra arī neatkarīgajai Latvijai būtu lieti noderējusi. Kādreiz pie B. Šteinbrika pat vērsies kāds vīrs, kurš prasījis automātu – tad varētu iet uz Saeimu, pievākt čekas maisus un cilvēkiem beidzot būtu miers.
    Jautājumā par to, ka neviena sevišķi vērtīga aģenta vārds maisos tik un tā nepalika, vienisprātis ir teju vai visi VDK vadošie darbinieki. Arhīvu materiālus uz Krieviju sāka izvest jau 1987. vai 1988. gadā, un diez vai izvešanas procesu drošībnieki sāka ar pašiem nevērtīgākajiem materiāliem. Process turpinājās arī vēlākajos gados. B. Šteinbriks atzīmē, ka visi kārtīgie operatīvie darbinieki savus seifus pirms VDK ēkas pārņemšanas jau bija iztīrījuši. Taču palika centralizētie aģentūras materiāli, kurus starpvalstu līgums liedz iznīcināt. Par to kvalitāti un pašu maisu eksistenci nievājoši izteicies Skonto šefs Guntis Indriksons, kurš to nodēvējis par pilnīgu absurdu. Pēc viņa domām, čekas maisos iekļautā informācija vispār neļauj juridiski pierādīt kāda cilvēka sadarbību ar VDK. Viņš pats sadarbojies ar apmēram simt aģentiem un ar dažiem no tiem draudzīgas attiecības uzturot vēl šobaltdien.
    Aģentūras materiālu neiznīcināšanu B. Šteinbriks vēl šobaltdien nevar piedot pēdējam komitejas priekšsēdētājam Edmundam Johansonam: Johansonu par profesionāli es neuzskatu. (..) Notikušo uzskatu par lielu nodevību, par vislielāko, kāda vispār var būt. Pārkāpti jebkādi ētikas principi. Tieši čekas maisu dēļ vēl tagad, vairākus gadus pēc LPSR VDK likvidācijas, velti cerēt, ka B. Šteinbriks pateiks kādu labu vārdu par E. Johansonu. Vēl vairā k – bijušais pretizlūks bijušajam VDK šefam pat roku nevēlas sniegt un bilst, ka nevēlas lasīt savu un E. Johansona vārdu vienā avīzes publikācijā. Objektivitātes labad gan jāpiebilst, ka vairāku kadru čekistu nepatikai pret E. Johansonu ir arī citas sakn es: E. Johansons uz VDK atnāca strādāt pa partijas līniju, bet kompartijas ielikteņus VDK virsnieki nekad nav īpaši mīlējuši.
    Bet ko par čekas maisiem saka pats E. Johansons? No malas jau viegli kritizēt un abstrakti runāt. Gorbunovs tolaik tikās ar Bakatinu un šos jautājumus apsprieda. Bija vienošanās ar Krieviju par pārņemšanas procedūru. Ja es šajā laikā būtu pieļāvis kādu neapdomīgu rīcību, tad būtu izjaucis visu šo procesu un man nāktos par to atbildēt abām pusēm. LPSR VDK priekšsēdētājs jau tolaik brīdinājis Augstāko Padomi, ka nekādu Ameriku šajos maisos neizdosies atklāt, taču politiķi domājuši citādi. Pēc E. Johansona domām, tagad sodīt varētu tikai tos cilvēkus, kuri savulaik devuši apzināti nepatiesas liecības, taču tos, kuri tikai apzinīgi pildīja toreizējās likumdošanas prasības, vajadzētu likt mierā. Arī E. Johansona vietnieks Jānis Trubiņš vēl 1991. gada augustā norādījis, ka aģentu vārdu publiskošana būtu pati lielākā muļķība, jo neizbēgami izraisītu raganu medības.
    Vēl šobaltdien neviens tā īsti nezina, kur palika VDK kompjuterizētā datu bāze. Datori tika salauzti vai izvazāti, bet datu bāze kaut kur pačibēja. Tiek gan spriests, ka juku laikos tā nonākusi privātpersonu rokās.
    Ļoti iespējams, ka tieši čekas maisu liktenis vainojams pie tā, ka tagadējo Latvijas drošības iestāžu aģentūras nav ne tuvu tik plašas un spēcīgas kā savulaik VDK. Nu kā gan Šķēlem varēja rādīt aģentu ziņojumus par viņu? šķendējas B. Šteinbriks par neseno skandālu ap bijušā premjerministra operatīvo lietu, ko izstrādāja Drošības policija. Tāpēc jau tagad tas aģentūras darbs neiet – viņi vienkārši baidās. Bet ir taču cilvēki, kas piedzimuši par aģentiem, aģentiem ar lielo burtu. Es pats esmu tādus saticis, un šādi aģenti pelnījuši, lai viņiem vēl uz kapiem aiznestu puķītes.
    B. Šteinbriks nav vienīgais bijušais VDK virsnieks, kurš uzskata, ka čekas maisu precedents neļaus neatkarīgās Latvijas specdienestiem izveidot normālu aģentūras tīklu. Ja aģentūra tika izdota vienreiz, tad nav nekādu garantiju, ka tas nenotiks vēlreiz.
    Vai čekists tiešām ir briesmonis?
    Tas, ka bijušajiem VDK virsniekiem itin labi izdevies iekārtoties arī pēc PSRS sabrukuma, nu ir skaidrs. Taču kas viņi īsti ir par cilvēkiem? Vai tiešām čekistu var atpazīt pēc glūnīga skatiena, azotē iestūķēta steka un ieraduma nēsāt pelēku mēteli un hūti?
    Astoņdesmitajos gados tiešām šāds stereotips vienā sabiedrības daļā valdīja. Latvijas iedzīvotāji uz VDK virsniekiem, kuri mums tepat blakus vien visu laiku bija, vēl raudzījās bez pārliekas hist ērijas, taču ārzemēs dzīvojošie tautieši gan bieži vien bija aizspriedumu varā. Piemēram, kad astoņdesmito gadu pirmajā pusē šo rindu autoram viesnīcā Latvija laimējās tikties ar ASV dzīvojošiem radiniekiem, kuri viesojās dzimtenē, tad acīs dūrās īpatnēja aina: radinieki, pirms aicināt viesus piesēst, nobāza tā tālāk no acīm viesnīcas telefona aparātu un vēl uzkrāva tam pa virsu spilvenu. Tikšanās reizē gan netika spriests itin nekas tāds, kas varētu kaut minimāli ieinteresēt čekistus, tomēr bailes no nok lausīšanās un tai sekojošām represijām bija pārlieku lielas.
    Jāteic, ka arī ārzemju latviešu preses izdevumi vienmēr uz VDK raudzījušies ar pamatīgiem aizspriedumiem un pat šausmām. Piemēram, kad 1992. gadā daži VDK virsnieki kā liecinieki piedalījās na cistu soda vienības dalībnieka Boļeslava Maikovska tiesas prāvā Minsterē, trimdas tautieši viņus ar labiem vārdiem savās avīzēs nepieminēja – nekaunējās pat atzīmēt, ka vienam no viņiem bijis īsts bandīta mūlis. Piedevām vēl čekistu pulkam uz ātru roku pieskaitīja prokuroru Aivaru Zaķi, kurš, starp citu, vēl šobaltdien nodarbojas ar nacistisko noziegumu izmeklēšanu un pavisam nesen viesojās ASV Tieslietu ministrijas departamenta arhīvos, lai noskaidrotu, vai latviešu izcelsmes Austrālijas pilsonis Konrāds Kalējs piedalījies kara noziegumu veikšanā. Kad LPSR VDK jau tika likvidēta, kādam ārzemju latvietim bija gadījies paviesoties arī slavenajā Stūra mājā, un savus iespaidus viņš pēc tam aprakstīja ar pamatīgu emociju devu, pieminot gan mocekļu vaidus, kurus vēl tagad glabā cietuma kameru sienas, gan citas briesmīgas lietas.
    Patiesībā lielākā daļa bijušo VDK darbinieku ir cilvēki, ar kuriem iespējams diezgan viegli atrast kopēju valodu un kontaktēties. Protams, ja vien sarunu biedrs viņiem neuzmācas ar pārlieku jau netīkamiem jautājumiem un nemitīgi neauro: Visi čekisti ir bendes un slepkavas! Jā, nesenie VDK virsnieki atzīst, ka viņu pārstāvētās organizācijas vēsturē netrūkst neglītu notikumu, taču tūlīt steidz no tiem norobežoties. Sak, tas viss jau notika tūlīt pēc kara, tad komitejas darba metodes tiešām nebija nekādas patīkamās. Bet vēlāk gan visi čekisti (nu, vismaz gandrīz visi) strādājuši godīgi un centušies cilvēkiem pāri nedarīt. Nevar salīdzināt pēckara komiteju un komiteju septiņdesmitajos vai astoņdesmitajos gados. Tās ir divas dažādas lietas, domā LPSR VDK pēdējais priekšsēdētājs Edmunds Johansons. Varam šiem apgalvojumiem ticēt vai ne (galu galā – arī VDK, kā jebkurā lielā iestādē, netrūka negodīgu un nepatīkamu cilvēku), taču jāatzīst , ka aiz LPSR VDK palicis ievērojami mazāk netīru pēdu nekā aiz PSRS VDK. Tas arī labi saprotams, jo lielās VDK darbības vēriens un stils jūtami atšķīrās no nelielās Latvijas filiāles.
    Kādi iespaidi tad palikuši pēc kontaktēšanās ar bijušajiem čekistiem ? Jāatzīstas, ka kaut ko sliktu par viņiem kā par cilvēkiem grūti pateikt. Piemēram, gan E. Johansons, gan viņa bijušais vietnieks Jānis Trubiņš, gan kādreizējais pretizlūku priekšnieks Bruno Šteinbriks ir diezgan runīgi ļaudis, kuri uz sarunu ilgi nav jā pielauž. Var nepiekrist viņu viedoklim dažos jautājumos, taču jāatzīst, ka savas domas sarunu biedram viņi aplam arī necenšas uztiept. Šo kungu spējām kontaktēties ar cilvēkiem ir vēl kāds izskaidrojums – VDK virsniekiem regulāri nācās strādāt ar cilvēkie m, tādēļ viņus speciāli apmācīja, kā tas darāms. Jāņem vērā, ka kaut ko lieku gan pat visnotaļ dzīvas sarunas laikā viņi diez vai pateiks un runās tikai to, ko paši vēlas. Mazliet noslēpumaināki nekā bijušie priekšnieki ir zemāka ranga eksčekisti, kuri ne mīl lieku publicitāti. Ar šāda tipa cilvēkiem sarunas parasti raisās pēc diezgan trafaretas shēmas: es tev kaut ko pateikšu, taču tu nekādā ziņā neatsaucies uz mani un, ja kas, mēs vispār neesam pazīstami. Taču pati noslēpumainākā bijušo VDK darbinieku kategorija ir tie vīri, kuri tagad strādā Latvijas drošības iestādēs: no viņiem katrs vārds jāvelk teju vai ar knīpstangām. Protams, ja vien viņi paši nav ieinteresēti padalīties kādos jaunumos. Anonīmi, protams.
    Ir gan kāda lieta, ko vienam otram Latvijas drošībniekam nenāktu par ļaunu pamācīties no saviem priekšgājējiem padomju laikos. Proti – kā uzvesties dzērumā. Niekošanās ar grādīgiem dzērieniem bijušo čekistu sabiedrībā bieži vien ir tīrā bauda: VDK skolu izgājušam vīram (vismaz daļai šo kungu) runīgums zūd proporcionāli organismā ievadītajam alkohola daudzumam. Pamatīgi iereibis eksčekists kļūst klusāks par ūdeni, viņš nerunā vairs praktiski nemaz (jo tā var izpaust dienesta noslēpumus), toties uzmanīgi visu klausās. Tā nu laikam ir iezīme, no kuras daudziem bijušajiem VDK virsniekiem nemūžam neizdosies atbrīvoties.
    Profesionālo piesardzību nezaudē arī tie bijušie VDK vīri, kuri tagad strādā privātstruktūrās. Piemēram, uz sarunu ar kādreizējo VDK apakšpulkvedi, tagadējo speciālistu parādu atgūšanā Mihailu Kuliniču, devās šā raksta autora kolēģe Kristīne Kolodzieja, un viņas pirmie iespaidi par eksčekistiem bijuši dramatisma piesātināti. Pēc vizītes pieteikšanas pa telefonu M. Kuliničs un viņa kolēģis aizdomu pilni vērās korespondentē. Lai saruna vispār varētu notikt, bijušie čekisti palūdza uzrādīt personu apliecinošu dokumentu un, saņēmuši lepni uz galda nolikto pasi, aši, aši to izšķirstīja un pierakstīja personas kodu un dzīvesvietu. Nākamā tikšanās notika aptuveni pēc pusgada, kad, neraugoties uz to, ka korespondente momentā tika atpazīta un uzņemta ļoti laipni, gluži kā skolas dienu draudzene, atkal tika prasīts dokuments, turklāt atgādināts, ka iepriekšējā reizē Neatkarīgās pārstāve nav varējusi uz rādīt žurnālistes apliecību. Žurnālistes preses karte aizceļoja uz kopējamo aparātu un pēc pāris sekundēm kungu rīcībā bija apliecības kopija. Tiesa, abi kungi nu jokoja, ka viņiem dikti, dikti patīkot fotokartīte, tādēļ viņi to nokopējuši, lai brīvos brīžos varētu acis papriecēt, turklāt solīja, ka nelietīgiem nolūkiem iegūtā informācija netiks izmantota.
    Par godu abiem kungiem jāteic, ka šāda sagaidīšana nav vienkārši bijušo VDK darbinieku untums vai pārāk ieēdusies profesijas īpatnība. Samērā bieži pie viņiem iegriežoties gan konkurentu iesūtītas dāmītes, kuras, saprotot, ka ir atšifrētas, sāk tēlot šizofrēniķes. Tāpat klientu parādnieki mēģina ar kādu reklāmas aģentu vai žurnālistu izpētīt situāciju.
    Jāpiebilst, ka bijušie VDK augsta ranga priekšnieki tagad atstāj visparastāko cienījamu vecumu sasniegušu kungu iespaidu un uz ielas diez vai kāds atpazīs, ka, lūk, šis vīrs savulaik vadīja tādu vieglus drebuļus uzdzenošu iestādi kā VDK. Atšķirībā no daudziem veiksmīgiem biznesmeņiem, bijušie VDK virsnieki parasti izceļas ar visai neuzkrītošu ārieni, un, piemēram, to pašu E. Johansonu nezinātājs itin viegli var noturēt tiklab par kādas namu pārvaldes darbinieku, kā par padzīvojušu taksometra šoferi. Bet pelēku mēteli, hūti un tumšas brilles gan nevalkā neviens no šo rindu autoram zināmajiem bijušajiem VDK virsniekiem.

    Bijušā VDK aģenta stāstsPublikācijas tapšanas laikā šo rindu autors apzināti izvairījās skart kādu visai sāpīgu ar VDK saistītu tēmu – kādreizējo VDK aģentu gaitas šodien un vakar. Likās, ka pie laba gala stukaču jautājuma cilāšana tik un tā nevar vest, jo par šo tēmu šķēpi lauzti jau gadus astoņus, bet labāk no tā nevienam nav kļuvis.
    Taču gribot negribot nācās šo uzskatu mainīt, jo viens no bijušajiem VDK aģentiem pats vēlējās izteikt savas domas par komiteju, tās darba metodēm un aģentu likteni. Jāteic, ka domas ir pietiekami interesantas, lai tām pievērstu uzmanību. Saprotamu iemeslu dēļ gan kādreizējais aģents savu vārdu atklāt nevēlējās, tādēļ sauksim viņu, teiksim, par Aivaru.
    Viņam, tāpat kā daudziem citiem, VDK uzmanību pievērsusi, pateicoties kādai skumjai detaļai biogrāfijā. Proti – bērnību šis kungs pavadījis bērnu namā. Tieši no kādreizējo bērnu nama audzēkņu vidus čeka savervējusi ne vienu vien vērtīgu aģentu. Protams, vervēšana nenotika bērnu namā (kāds gan labums no aģentūras bāreņu patversmē?), bet gan vēlāk – armijā. Dienesta laikā specdienesti izrādījuši interesi par puisi, un viņš, ilgi nedomājot, piekritis sadarboties. Pats šādu izvēli skaidro tā: aģenta darbs lic ies romantikas apdvests, turklāt viņš dzīvojis pārliecībā, ka tā palīdz dzimtenei. Es uzaugu bērnu namā un nemaz nezināju, kāds izskatās Latvijas karogs. To ieraudzīju tikai atmodas laikā uz ielas. Pats brīnījos par tik muļķīgu situāciju, taču skolotāji jau par tādām lietām nerunāja, un neviens no mums neko nezināja. Tikai tad, kad biju iekšā atmodas procesos, beidzot visu sapratu. Taču pirmsatmodas gados par sev pievērsto VDK uzmanību juties pagodināts, jo virsnieki regulāri atgādinājuši: Jūs esat mūsu acis un ausis, bez jums mēs neesam nekas. Protams, šādi apgalvojumi uzreiz cēluši aģenta pašapziņu. Arī priekšniecības attieksme pret aģentiem bijusi cieņas pilna. Pats Aivars atceras gadījumu, kad dienesta laikā nodevis informāciju kādam ģenerālim. Ko domājat – ģenerālis nevis pavēlnieciski izrīkojis padoto, bet gan devies uz tikšanos aģenta noteiktajā laikā un vietā!
    Aģentiem izvirzītās prasības bijušas diezgan augstas. Piemēram, aģenta darbam nederēja precēti cilvēki, jo šādi ļaudis agri vai vēlu sevi nodotu. Teorētiski par aģenta dubulto dzīvi nedrīkst zināt neviens, pat sieva ne, pretējā gadījumā nav iespējams garantēt aģenta drošību. Taču ilgi savu slepeno blakusnodarbošanos no dzīvesbiedres diez vai būtu iespējams noslēpt, tādēļ VDK labprātāk sadarbojās ar vecpuišiem. Aģentūras darba pamatnoteikumi gan izklausās diezgan ciniski un nežēlīgi. Proti – aģentam sava loma jātēlo tik labi, ka komitejai izdotais cilvēks, pat ieslodzījumā nonācis, nesaprastu, kas tad viņu īsti iegāza. Vēl vairāk – ideālā gadījumā viņam pat šādā krīzes brīdī jāmeklē palīdzība un atbalsts tieši pie visu nelaimju vaininieka aģenta.
    Aivaram nācies strādāt diezgan prestižā jomā – pretizlūkošanā. Šo darbu nevar salīdzināt ar vienkāršu stukaču aktivitātēm, kuri ziņojumus rakstīja, kad pagadās un par ko pagadās. Pretizlūkošanas aģents darbojās mērķtiecīgāk un strādāja kādā noteiktā virzienā. Tātad viņam bija jāuzmana, vai apkārtējie ļaudis nesadarbojas ar ārzemju izlūkdienestiem un nopietni nedomā par iespēju gāzt pastāvošo varu. Taču ar to vien aģenta darbība nav aprobežojusies. Astoņdesmitajos gados VDK vadība visai nopietni sāka sekot sabiedrības noskaņojumam un šajā jautājumā konsultējās arī ar aģentūru. 1989. gadā priekšnieki ievākuši no aģentiem ziņojumus par tautas noskaņojumu un painteresējušies, kas, pēc aģentu domām, notiks tālāk. Aivars toreiz godīgi pateicis savas domas – uzskatu, ka Latvija būs neatkarīga. Šādi ziņojumi gājuši līdz pašai augšai, un priekšniecība ļoti uzmanīgi ar tiem iepazinusies.
    Tolaik Aivars pēc VDK rīkojuma iefiltrējies LNNK, lai vāktu informāciju par šajā kustībā notiekošajiem procesiem. Pēc visa spriežot, priekšniecība aģentiem simtprocentīgi tomēr nav uzticējusies, jo apgalvojusi, ka nepieciešama tikai ļoti specifiska inform ācija. Proti – vai LNNK aktīvisti nekrāmējas ar ieročiem un nepinas ar krimināliem elementiem. Taču patiesībā VDK saņēmusi informāciju gandrīz par visu LNNK notiekošo un tādēļ laikus spēja analizēt visus procesus. Jāpiebilst, ka LPSR VDK aģentiem kategori ski bijis noliegts rīkot kaut kādas provokācijas. Ar šo noteikumu Latvijas čeka atšķīrusies no dažu citu savienoto republiku radniecīgām struktūrām, kuru virsnieki reizēm fabricēja lietas, lai tiktu pie jaunām zvaigznītēm uz uzplečiem. Latvijā astoņdesmitajos gados vispār valdījis liberālāks režīms, jo par nenozīmīgiem pārkāpumiem lielākoties vaininieki tikuši cauri būtībā sveikā. Piemēram, karogu izkarinātājiem parasti piedraudēts ar pamatīgām nepatikšanām un viņi palaisti vaļā. Līdzīgi klājies arī uzsaukumu rakstītājiem un līmētājiem.
    Aivars uzskata, ka 1991. gada notikumos VDK neapšaubāmi bija iejaukta, varbūt pat krietni vairāk, nekā parasti pieņemts domāt. Uz šādām domām viņu vedinājis kāds gadījums: 1990. gadā viņa priekšnieks, VDK virsnieks, atkl ātā sarunā bildis – gaidi, drīz būs interesanti notikumi. Nepagāja necik ilgs laiks, kad tiešām sākās 1991. gada notikumi, vēlāk arī augusta pučs. Esmu pārliecināts, ka VDK darīja visu, lai toreiz saglabātu valsti. Astoņdesmito gadu beigās pastāvēja plāns, kas paredzēja PSRS reanimēšanu, taču tas bija pilnīgi slepens. Tā vismaz, analizējot notikumus un sarunas ar komitejas virsniekiem, man likās. Vēlāk VDK mēģinājusi noturēties pie varas ar ekonomisku metožu palīdzību, un varbūt tieši tādēļ daudzi virsnieki pārorientējās uz biznesu. Tālāk virsniekiem – komersantiem – atliktu vien raudzīties, kas notiek Padomju Krievijā, un vajadzības brīdī kontrolēt visu ekonomiku. Taču PSRS ņēma un sabruka, tādēļ no visa šā projekta nekas prātīgs neiznāca. Taču biznesā bijušie VDK vīri tomēr palika, jo būtībā nekādas citas izvēles jau vairs viņiem nebija. Lūk, šādu deviņdesmito gadu sākuma notikumu versiju piedāvā bijušais VDK aģents.
    Par politiskajiem ziņotājiem un milicijas aģentūru bijušais VDK aģents nav sevišķi augstās domās. Vēl nožēlojamāks, pēc Aivara domām, ir Latvijas likuma sargu darbs ar aģentūru. Operatīvās darbības ziņā līmenis tagad ir vienkārši katastrofāls. Bet savulaik taču varēja palīgā paaicināt mūs – latviešu aģentus. Nekur pazust taču mēs nevarējām, nebrauksim taču uz Krieviju. Arī tagad varētu palīdzēt kā aģenti, kaut vai izķert tos uzņēmējus, kas zog un nemaksā nodokļus. Neatteiktos Latvijas valstij palīdzēt, taču – neko darīt.
    Kā tad eksaģents jūtas šodien, kad VDK aģenta vārdam nekāda labā slava nav un jebkurš (ja vien informēts par attiecīgām biogrāfijas detaļām) viņu var nolamāt par komunistu stukaču? Esmu lojāli noskaņots Latvijai, taču ej nu to tagad kādam iestāsti. Politikā darboties nevaru, jo gan jau esmu kādos sarakstos. Tādēļ nācies pievērsties biznesam, lai nodrošinātu sev iztiku. Savulaik arī bijušie VDK virsnieki Aivaram piedāvājuši uzsākt kopēju biznesu, taču viņš atteicies, jo vēlējies palikt neatkarīgs. Par čekas maisu saturu bijušais aģents nav augstās domās: Galvenā kartotēka atrodas Krievijā. Lai vispār pierādītu kāda cilvēka sadarbību ar komiteju, nepieciešama kartīte, uz kuras ir paša aģenta rokraksts. Te tādas diez vai palika, arī galvenās kartotēkas nav, tādēļ pierādīt neko nevar. Starp citu, līdzīgi domā arī k āds VDK virsnieks, kurš pagātnē nodarbojies tieši ar aģentūras veidošanu – viņš bilst, ka aģentu personiskās lietas jau 1990. gadā izvestas uz Krieviju, bet darba lietas iznīcinātas tepat uz vietas. Pēc viņa domām, pat arhīva atgūšana no Krievijas nedos pilnīgu garantiju kādam inkriminēt sadarbību ar VDK – pārāk daudz dokumentu tika iznīcināts un arī konspirācijas sistēma padomju laikos bijusi augstā līmenī.
    Čekistu mednieki
    Gluži tāpat kā šur tur pasaulē rosīgi darbojas nacistu mednieki, tā Latvijā ir viens otrs vīrs, kurš pēdējos gados čakli centies apzināt bijušos VDK darbiniekus, aģentus un viņu darba metodes. Šis process būtībā sākās jau atmodas laikā, kad pie tā ķērās dažu nacionālo kustību darbinieki. Vēlāk vieni no viņiem sāka strādāt Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, citi – Zemessardzē vai vēl kādās citās struktūrās.
    Pats čekistu apzināšanas process, ja ticam tā laika notikumu dalībniekiem, noticis visai interesanti. Kā labi saprotams, oficiālajiem VDK darbinieku sarakstiem nepiederošas personas padomju laikos klāt tikt nevarēja, jo pat drošības komitejas telefonu grāmatas bija domātas tikai un vienīgi dienesta lietošanai. Tādēļ Latvijas neatkarības idejas aizstāvji atraduši alternatīvu variantu: viņi izpētījuši personālo pensiju arhīvu, kurā bija atrodams ne viena vien nopelniem bagāta VDK darbinieka vārds. Tā, piemē ram, izdevies noskaidrot daudzus čekistus, kuri piedalījušies četrdesmito gadu represijās. Vēlāk gan komiteja kļuvusi gudrāka, un 1990. gadā personālo pensiju arhīvs tika likvidēts, bet visas pensionēto VDK darbinieku lietas tika nosūtītas uz viņu dzīvesvietu rajoniem un pilsētām. Tur tām klāt tikt bija ievērojami grūtāk. Taču arī personālo pensionāru arhīvā daudzās lietās bijuši pamatīgi robi. Piemēram, no bēdīgi slavenā Alfona Novika lietas pāri bija palikuši gandrīz tikai vāki, bet visu saturu gādīgas rokas jau bija nogādājušas kaut kur drošībā. Taču gadījies atrast šo to ļoti interesantu: atklājies, ka VDK ģenerālmajora Jāņa Lukševiča sieva nelikumīgi saņēmusi personālo pensiju, jo vienīgais pamatojums tās piešķiršanai bijis valdības rīkojums.
    Vēl agrāk, 1989. gadā, VDK parūpējās aizvākt tālāk no ziņkārīgām acīm arī savu partijas lietvedību. Pirms tam dati par partijas biedriem čekistiem (kā labi saprotams, visi VDK virsnieki bija kompartijas biedri) bija iekļauti kopējā uzskaitē. Piemēram, centrālā aparāta čekisti bija reģistrēti Rīgas pilsētas partijas komitejā. Bet tad tika izveidota atsevišķa uzskaite, pie kuras datiem svešām personām pieeja bija liegta. Taču šis tas jau tāpat nonāca barikāžu otrā pusē. Starp citu, pie šādu datu vākšanas neatkarības idejas aizstāvju labā visai daudz palīdzējis vēlāk skandalozu slavu guvušais namu pārvaldnieks un krievu ģenerāļu gūstītājs Andrejs Ručs.
    1991. gadā pretdarbība VDK kļuvusi jau nopietnāka. Tad bijis pat brīdis, kad grupa patriotiski noskaņotu vīru apsvērusi VDK vadošo virsnieku un kompartijas bosu fiziskas iznīcināšanas iespēju. Tā tika izstrādāta operācija Čekista bēres. Kāda bija tās ideja? 1991. gada vasarā nomiris ilggadējais LPSR VDK izlūkdaļas priekšnieks Miervaldis Kučāns. Viņš bijis labi ieredzēts arī Maskavā, un bija skaidrs, ka bēres apmeklēs ne viens vien augsta ranga padomju darbonis. Tādēļ dzima ideja: kāpēc gan nepaņemt ložmetēju un pie kapsētas visus čekistus un komunistus neapšaut? Taču arī VDK vīri nav bijuši vakarējie: ātri fiksējuši pie kapsētas stāvošo aizdomīgo automašīnu, un visi bērinieki pēc sēru ceremonijas apbrīnojami profesionāli izklīduši katrs uz savu pusi. Tā nu Čekista bēres cieta neveiksmi, un droši vien tā arī ir labāk.
    1991. gada augusta puča laikā notikumi sāka risināties zibenīgā tempā un čekistu medniekiem, protams, darba bija pilnas rokas. Valdības un Augstākās Padomes uzmanību VDK piesaistīja jau puča izskaņā, kad bija jādomā, kā padarīt nekaitīgu vēl joprojām bīstamo struktūru. Vispirms toreizējais un tagadējais parlamenta deputāts Odisejs Kostanda devis rīkojumu atvienot VDK pārziņā esošo sakaru sistēmu, lai komunistiem nebūtu iespējams izsaukt papildspēkus. Tas arī tika izdarīts, kā nu vēl nesen barikādes sargājušie vīri prata – vienkārši aprāva kabeļus.
    Piektdien, 23. augustā, Augstākās Padomes sēdē uzstājās LPSR VDK priekšsēdētājs Edmunds Johansons un bilda, ka nepārdomātai rīcībai var būt neparedzamas sekas. Daudziem par lielu brīnumu, sēde notika aiz slēgtām durvīm. Tikmēr sākās diezgan stihiska VDK Stūra mājas bloķēšana, kurā aicināti piedalīties arī daži deputāti. Jau pieminētais O. Kostanda šoreiz nav vēlējies jaukties šajā lietā, savukārt toreizējais Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Tālavs Jundzis vīrus tikai paslavējis – labu darbu viņi darot. Pati bloķēšana notikusi bezgala vienkārši: aizbraukusi grupa vīru līdz Stūra mājai un pavēstījusi: Vsjo, kontora zakrivajetsa! (Viss, kantoris tiek slēgts!) VDK darbiniekiem gan ļāvuši no ēkas iziet, taču iekšā vairs nevienu nav laiduši. Ēkai arī atslēguši elektrību, lai maksimāli paralizētu VDK virsnieku darboties spējas. Tā rīkoties neatkarības aizstāvjus samācījis bijušais VDK virsnieks Juris Bojārs – bez elektrības apstāšoties čekistu papīru smalcināmās mašīnas. Tādā gadījumā VDK vīri būs spiesti papīrus dedzināt, bet tad vajag nosprostot skursteņus. Tiesa gan, par VDK bloķēšanu nav bijusi sajūsmā Ministru Padome, jo visas šīs jezgas dēļ pārtrūka valdības sakari, kas bija drošības komitejas pārziņā. Taču Stūra mājas bloķētāji par to daudz nebēdāja – galvenais, ka pārtrūkuši sakari arī Baltijas kara apgabala struktūrām, bet militāristiem pārslēgties uz parastajām sakaru sistēmām bija daudz problemātiskāk nekā Latvijas ministriem.
    VDK ēka palika nobloķēta arī sestdien, un visi kabineti tad bija aizzīmogoti. Protams, Stūra mājas ieņēmēju vidū valdīja eiforija, un to viņi paši arī nemaz nenoliedz – beidzot varējuši justies kā uzvarētāji. Taču pirmdien viss sagriezies kājām gaisā: tā vietā, lai izveidotu komisiju, kura izpētītu visu VDK mantību, čekistiem tika ļauts savākt no kabinetiem savas personīgās mantas. Tad arī sācies pamatīgs juceklis, jo daļa VDK virsnieku metusies iznīcināt vēl nelikvidētos slepenos materiālus, bet daži gluži vienkārši nesuši ārā vērtīgas mantas. Vairākus šādus nesējus gan izdevies aizturēt. Piemēram, vīru, kurš Stūra māju mēģinājis atstāt ar Stečkina sistēmas pistoli azotē. Tiesa gan, pistole juceklī tā arī pazudusi, un tiek lēsts, ka to paklusām varētu būt pievācis kāds Jura Vectirāna policijas vienības vīrs. Aizturēta arī automašīna, kurā mēģināts izvest patronas. Kas juku laikā pazuda bez pēdām – to tagad atliek vien minēt.
    Interesants liktenis piemeklēja VDK elektronisko smadzeņu centru Pērses ielā. Tur kāda institūta telpās atradās VDK galvenais kompjūters, par kuru atbildējis informācijas analīzes daļas priekšnieks pulkvedis Roberts Kukurītis. Kompjūters gan, salīdzinot ar mūsdienu analogiem, bijis diezgan štruntīgs, jo pilnvērtīgi spējis strādāt v ien pāris stundu dienā. Pārējā laikā to nācies labot. Arī nekādas kodu un šifru aizsargsistēmas tam nebija un par datu bankas neizskaramību gādāja nevis datora parole, bet gan VDK virsnieks ar pistoli pie sāniem, kuram nācies nepārtraukti dežurēt pie gudr ās mašīnas. Kompjūtera magnētiskos informācijas nesējus (vismaz daļu no tiem) Latvijai izdevās pārņemt. Pats R. Kukurītis pēc Latvijas neatkarības atgūšanas kādu laiku padzīvoja Krievijā, taču, cik zināms, beigu beigās tomēr atgriezies dzimtenē. Neoficiāl i tiek pieļauta iespēja, ka viņa priekšniecība Maskavā bijusi visai neapmierināta ar zaudēto kompjūtera datu bāzi, kuras informācija Krievijai vēl varētu kādreiz noderēt. Taču tā ir tikai versija.
    Afganistānas speciālists un citi
    Jau pētījuma publicēšanas laikā šo rindu autora rīcībā nonāca dati par vēl dažiem ievērības cienīgiem VDK darbiniekiem. Piemēram, izrādās, ka Latvijā dzīvo arī bijušais VDK virsnieks, kurš septiņus gadus strādājis Afganistānā. Roberts Francs Afganistānā strādājis padomju diplomātiskajā pārstāvniecībā par padomnieku drošības jautājumos un bijis vienīgais latvietis, kuram uzticēti tik atbildīgi pienākumi šajā valstī. Taču pats viņš īpaši nekāro dalīties atmiņā s par šo periodu. Nu nav man noskaņojuma cilāt tās lietas, un tas var tikai nodarīt lielu ļaunumu, uzskata R. Francs. Kā piemēru viņš min bijušo PSRS VDK ģenerāli Oļegu Kaluginu, kurš presei daudz stāstījis par VDK darba metodēm un uzrakstījis pat atmiņu grāmatu, bet tā dēļ nācies ciest cilvēkiem, kuri savulaik ārzemēs darbojušies VDK labā. Ārzemju pretizlūkošanas dienestos arī strādā pietiekami gudri cilvēki, kuriem pat it kā nenozīmīga informācija var palīdzēt atšifrēt kādreizējo padomju aģentu.
    Ko tad Afganistānas speciālists dara tagad? Kā pats stāsta, mēģinot nodarboties ar biznesu, taču sevišķi lielu panākumu šajā jomā neesot. Viņš, tāpat kā daudzi citi bijušie kolēģi, uzskata, ka VDK sabiedrības acīs velti mālēta par briesmīgu struktūru, jo čekistu izmeklēto politisko lietu procents bijis salīdzinoši neliels. Lielākoties tomēr VDK izmeklējusi krimināllietas. Kādreiz sēdinājām cietumā Laventu un tamlīdzīgus vīrus, tagad atliek vien skatīties, ko viņi dara. Vēl pirms kāda laika taču staigāja ar lieliem kungiem, šķendējas bijušais VDK virsnieks. Latvijas varas iestādes, pēc viņa domām, rīkojušās visai nepārdomāti, neizmantojot daudzus augstas klases speciālistus, kuri savulaik strādāja VDK. Starp citu, arī pats R. Francs uzskatāms par unikālu speciālistu, jo apguvis vairākas Āzijas valodas. Taču tagad viņš, kā jau teikts, nodarbojas ar biznesu, un kopā ar viņu šajā darbā ir bijušais Rīgas pilsētas VDK priekšnieks Juris Ābeltiņš.
    Taču viedoklim par Latvijas neizdarību VDK speciālistu izmanto šanā netrūkst oponentu. Piemēram, jūrmalnieks Normunds Rozentāls, kuram ar VDK nācies konfliktēt pat 25 gadus, uzskata, ka nekas jau nav mainījies – tie čekisti, kuri viņu savulaik pratinājuši, tagad labi iekārtojušies un dzīvo, cepuri kuldami. Mēs, kas sēdējām cietumos, tagad esam muļķa lomā. Daļa no tiem čekistiem, kas mūs krieviski pratināja, tagad nez kā kļuvuši par pilsoņiem. Aģenti tikuši pie dzīvokļiem, čekisti tāpat, bet mēs – nekā, uzskata N. Rozentāls. Piemēram, par Latvijas pilsoni kļuvis VDK virsnieks, kurš vēl astoņdesmitajos gados stingri piekodinājis, lai brīvdomātājs pat nemēģinot ar ārzemniekiem apspriest tautas stāvokli Latvijā.
    Interesanti, ka viens bijušais VDK virsnieks savulaik bijis iejaukts arī kādā nepatīkamā, ar skandalozo S IA Lata International saistītā incidentā. 1993. gadā Lata International bija noslēgusi līgumu ar Kazahstānas ārējās tirdzniecības asociāciju TAU par lopbarības miežu iepirkšanu. Pārdevējiem tika aizsūtīta iepriekšēja samaksa, taču Kazahstānā radās problēm as ar naudas konvertāciju. Tāpēc uz Kazahstānu tika nosūtīts Lata International biznesa speciālists Nikolajs Gorohovs – bijušais VDK darbinieks. Beigu beigās nolemts daļu naudas sūtīt atpakaļ uz Latviju, bet tad pēkšņi gadījusies nelaime – Kazahstānas gal vaspilsētā N. Gorohovu sagūstījušas nezināmas personas un piespiedušas atdot daļu naudas – gandrīz miljonu ASV dolāru. Baidoties par savu dzīvību, bijušais VDK virsnieks naudu arī atdevis un Latvijā atgriezies bez tās.
    Vēl kāda interesanta detaļa – izrādās, ka arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis kādu laiku dzīvojis, varētu teikt, plecu pie pleca ar VDK virsnieku. Lieta tāda, ka padomju laikā Jaundubultos G. Ulmanim ierādīts miteklis kaimiņos VDK virsniekam Edmundam Ratniekam, kurš ik pa brīdim rosījies ārzemēs. Tā viņi kaimiņos arī vairākus gadus nodzīvojuši.
    Viņi ir mūsu vidū?
    Varam tam ticēt vai ne, taču daudzi zinoši ļaudis, kuriem kādreiz bijis jāsaskaras ar VDK, ir pārliecināti, ka rūgtos čekas darba augļus mums nāksies baudīt vēl ilgi. VDK aģentūra padomju laikā bija izveidota tik sazarota, ka, ļoti iespējams, par lielu daļu aģentu mēs vispār neko nezinām, un, ja arī kāds kaut ko zina, tad pierādīt nevar. 1991. gada barikāžu laikā tika atšifrēts ne viens v ien VDK aģents Latvijas neatkarības aizstāvju rindās, taču pierādījumu viņu darbībai trūka.
    Daudzas ar VDK saistītas mīklas mums droši vien nekad tā arī neizdosies atminēt, un ar laiku tās kļūs par leģendām un mūžam paliks versiju līmenī. Tā varam tika i prātot, vai deviņdesmito gadu pašā sākumā VDK bija vai nebija saistīta ar dīvaino sprādzienu sēriju pie pieminekļiem. Klīst runas, ka neilgi pirms šiem sprādzieniem divi VDK virsnieki beiguši diversantu kursus. Tūlīt pēc leģionāru pieminekļa uzspridzinā šanas abi parādījušies pie saviem kabinetiem, no galvas līdz kājām nojaukušies ar dubļiem. Vai viņi bija pielikuši roku pieminekļa uzlaišanai gaisā vai arī tā ir vienkārša sagadīšanās un tai sekoja mīts? Ir zināms, ka arī VDK izmeklēja sprādzienu sēriju, bet vai tā bija nopietna izmeklēšana vai arī vienkārša acu aizmālēšana?
    Ne mazāk dīvainas leģendas klīst par VDK ietekmes aģentiem, kuri tagad kalpo Krievijai. Ietekmes aģents ir cilvēks, kurš ieņem cienījamu posteni valsts struktūrās un paklusām dara v isu, lai notikumus virzītu savam saimniekam labvēlīgā gultnē. Ja ticam nepārbaudītai (un būtībā nepārbaudāmai) informācijai, tad Latvijā ietekmes aģentu ir vesels bars. Taču pierādījumu atkal nekādu. Tāpēc turpmākie jautājumi paliks neatbildēti. Kādēļ Lat vijas neatkarības deklarācijas pirmajā variantā tika runāts par jaunas Latvijas Republikas veidošanu, nevis vecās atjaunošanu, kas gluži nav viens un tas pats? Sagadīšanās vai apzinīga darbība? Kļūme tika labota, tikai pateicoties kādam deputātam. Kādēļ b rīžam Latvijas Tautas frontes kongresu un citu saietu dokumentos parādījās ne gluži tādi paši lēmumi, kā bija nolemts balsošanā? Vainīgi pārlieku centīgi literārie korektori, kuri nogludināja visas skabargainās vietas, vai arī savu darbu paveica kāds ietekmes aģents? Kādēļ brīvprātīgo kārtības sargu vienību vadība 1991. gada augusta puča laikā visai negribīgi dalījās ar citu aizsardzības grupu vīriem ar rācijām (kuru lielākā daļa bija nodota tieši šīm vienībām), kaut gan paši kārtības sargi nekādu aktīvo rosību tolaik nesāka? Un, galu galā, kā un kādēļ tad īsti gāja bojā bijušais VDK virsnieks un Drošības policijas analītiķu priekšnieks Uldis Ronis, kurš fonda Drošība ēkā, krītot pa kāpnēm, nositās? Vēl tagad netrūkst cilvēku, kuri ir pārliecināti, ka bij ušais VDK vīrs tika novākts kā nevēlama persona. Iemesli tiek minēti dažādi. Tolaik risinājās arī tiesa par Aivara Kreitusa iespējamo sadarbību ar VDK, un U. Ronis bija viens no galvenajiem lieciniekiem. Varbūt kāds vēlējās viņam aizbāzt muti? Bijušais VDK virsnieks neapšaubāmi bija gudrs vīrs, un varbūt kādam nepatika tas, ka viņš dalās savās zināšanās ar Latvijas specdienestu – Drošības policiju. Trešā versija – kādreizējo komitejas darbinieku varēja novākt arī tādēļ, lai iebaidītu pārējos, kuri tagad s trādā Latvijas labā. Īpaši pārliecinoša jau neviena no šīm versijām neliekas, sevišķi, ja ir zināms, ka pats drošībnieks nekad neatteicās iebaudīt kādu mēriņu un arī bojāejas brīdī, kā liecina neoficiāli dati, bijis gana iereibis. Taču – kas zina…
    Autors pateicas visiem, kas palīdzēja publikācijas tapšanā, it īpaši Neatkarīgās žurnālistei Kristīnei Kolodziejai.
    © NRA. Pārpublicējot un citējot atsauce uz NEATKARĪGO obligāta
    Raksts izmantojams tikai informatīviem un izglītības mērķiem
    Lasītāja J. M. atsauksme par rakstu „Latvijas VDK“.
    Tikko izlasīju Sandra Metuzales rakstu par Latvijas VDK.
    Neesmu gājis nevienu dienu latviešu skolā un varbūt kaut ko pārprotu,
    bet, liekas, ka raksts ir tāds viegls aizstāvēšanās veids VD komitejai.
    Piemēram, it kā čeka Rēzeknē uzvedās diezgan saudzīgi ar Jāni Barkānu. Es viņu satiku tepat trimdā pec izlaišanas un viņš bija ļoti satriekts
    jauneklis. Čekai nav vietas lepoties par savu humāno nostāju.

    Tāpat izsmieti trimdinieki – kad viesnīcās viesojas radi un viņi baidās
    it kā čeka noklausās sarunas no telefona aparāta. Es pats redzeju autobusā
    kā mūsu intūristu pavadoņi pārskata sīkus rakstus par mūsu tūristu
    nodarbībām un nodod ziņu Rīgas viesnīcas otrā stāvā. Rīgas viesnīcā
    nevarēja dabūt klosetpapīru, zvani vai dienu vai nakti. Bet vienreiz
    vēlu man piezvanīja kāds radinieks un es nejauši nometu telefonu uz
    grīdas. Telefons vēl strādāja. Nakošajā rītā agri divi dūšīgi vīri
    teicās nak salabot telefonu, kaut neviens to par salaustu nebija
    uzteicis.

    Interesants raksts, bet pēc manām domām tas ir rakstīts, lai paradītu čeku
    ar „humānu seju,“ un mazliet viņus pažēlot.

    visu gaišu,
    Juris Mežinskis

  9. Valdis Freimantāls sagt:

    Dziļāka pateicība Jurim Mežinskim par informāciju!

    Lieliski, ka ASV latvieši iesaistās Helsinku 86 informatīvajā darbā!

    Dievs svētī Latviju!

Atbildēt