Elmārs M. Pārdomas par A. Kavača sacīto
LRTT pasts
Pārdomas pēc A. Kavača «Seno baltu morāles likumi» izlasīšanas.
Pirms runāt par morāli, domāju, ka ir amorāli arī slēpties zem izdomātiem vārdiem.
No kā gan būtu jāslēpjas latvietim Latvijā?
Vai no tā, ka domas mums atsevišķos jautājumos ir atšķirīgas ? Nu neesam mēs vienādi un arī nebūsim. Amorāli ir prasīt atbildību no katra par visiem, vai kā mums mēģina iestāstīt: kāda tauta – tāda valdība.
>Kam taisnība, to parādīs laiks.
>Kurš kļūdījies – arī to pierāda laiks.
Kādēļ man būtu jāatbild par tiem, kuri pēc būtības kļuvuši par dzīvniekiem cilvēku veidolā, kuri atklāti ņirguši man sejā par to, ka es nemākot dzīvot, jo esot par stulbu paņemt kaut vai kredītu, kuri pat nav mēģinājuši ieklausīties manos argumentos, ka aizņemtā nauda reiz būs arī jāatdod un ka pat šķietami vislabākā darba vieta kādu rītu „nejauši” būs slēgta.
FOTO: Jā, latviet, tādi viņi izskatās- komunistiskie- KGB izdzimteņi ar bērziņu, straujumu un āboltiņu priekšgalā. Tādus pat kārt reiz būs pretīgi.
Ja runājam par naudu un ekonomiku kā par zinātni un tiem, kuri mēģina iestāstīt, un ne tikai iestāstīt, bet pat apgalvo, ka ir attiecīgās zinātnes speciālisti, piem. doktori, tad mans viedoklis šinī jautājumā ir sekojošs – ekonomika nav zinātne, jo zinātne sākas tikai tur, kur sākas mērījumi, tiek veikti eksperimenti un tiek iegūtas sakarības, ko atkārtojot var iegūt vienādus rezultātus. Reizēm pats aizdomājos, kas tas īsti ir par ko tie ekonomisti murmulē – nauda? Kam mājās vēl ir saglabājušies 1929-1931.g pieclatnieki, tie arī zinās ko es domāju ar vārdu nauda. Neatkarīgās Latvijas laikā izkaltajiem pieclatniekiem pat mūsdienās ir vērtība, jo monētas sastāvā ir nedaudz vairāk par 20.g tīra sudraba un, lai iegūtu šo metālu, bija jāpatērē cilvēka fiziskais darbs. Tam, ko pašreiz izmantojam kā naudu, nepiemīt tāda svarīga naudas īpašība, kā, spēja noteikt preču vai pakalpojumu vērtību. Kurš šim negrib piekrist, lai uzdod sev vienkāršu jautājumu: kādus pakalpojumus un kam ir jāsniedz, lai par tiem pienāktos viena gada laikā izmaksājama daudzu desmitu tūkstošu „pensija”, pie kam salīdziniet to kaut vai ar gatera strādnieka (tie arī ir cilvēki, bet nevis tikai darba lopi) algu?
Reizēm man šķiet, ka tā komunistu varza, kura grauj valsti fiziski un morāli, mūža lielāko daļu ir aizvadījusi Krievijas impērijas urāna raktuvēs, strādājot tur no rīta līdz vēlai naktij ar sev pie sirds cieši piespiestu partijas biedra karti, tā apliecinot mūžīgu uzticību komunistiskajai partijai, kuras ideāliem tie ir zvērējuši būt uzticami līdz kapam.
Tātad, ja ar naudu mēs nespējam noteikt pakalpojuma vērtību, tad kāda gan tai vēl ir vērtība, ka daudzi tās dēļ gatavi pārdot savu valsti, savu zemi, savus mežus un ezerus un vērtīgāko, kas mums ir – savu tautu? Es tai naudai, kuru mums ir uzspieduši, redzu tikai vienu vērtību – tā ir amorālo, netikumisko, dzīvniecisko vērtību mēraukla.
Tiem, kuri nav dzīvojuši normālā lauku vidē, kur cilvēks cilvēkam uzticas, kur vienīgā saimnieku prombūtnes pazīme ir koka zariņš uz durvju kliņķa, tiem nekad nesaprast, ka var normāli dzīvot arī tā, un nav jāalgo bijušie miliči, specdienestu darbinieki, sportisti un pat noziedznieki sevis un savu īpašumu apsargāšanai.
Nevienam nenovēlu, pat visniknākajam ienaidniekam, tādus darba apstākļus kādus man, tīši vai netīši, sagādāja godīgais un laikrakstu slejās izslavētais “Gada cilvēks 2010″ un mans bijušais darba devējs Juris Ķirsis. Kā īsti ar viņa, vai tomēr – ne gluži viņa, jauniegūto īpašumu bija patiesībā, to laikam tikai pats Dievs vien zina, bet maitu ērgļi, sajūtot laupījumu, uzradās ātri.
Ja vēl septiņdesmitajos daudzi Veselavas ciemā, neslēdza durvis, un ne jau tāpēc, ka trūka līdzekļu atslēgu iegādei vai arī miteklis bija par tukšu, lai no tā ko paņemtu, bet gan tāpēc, ka vienkārši uzskatīja to par pašsaprotamu lietu, tad pāris gadus atpakaļ man ilgāk par mēnesi nācās iet uz darbu, kur gar īpašumam uzstādīto žogu dienu un nakti dežurēja kaut kādas bankas reideristi, kuri no darbojošamies uzņēmuma bija gatavi kaut caur vēdlodziņiem izraut pāris preses (tiesā liecināju par preses lielumu, ka tā ir tikpat liela un smaga kā vieglais tanks – tiesnesis laikam tādus verķus nebija redzējis un pārjautāja visiem saprotamākās mērvienībās, kā tonnās un metros), bet uz naktsmaiņu man tika izsniegta pults ar ko izsaukt bruņotu apsardzes firmu, gadījumam, ja es sajutīšot nesankcionētu ielaušanos ražotnes telpās.
Šeit morāle viena – nenodari otram to, kas pašam nepatīk.
Un novēlējums tādiem darba devējiem – kaut jūs vienreiz, kristālgodīgie un avīžu slejās pārpārēm izslavētie, beidzot vienkārši apšautu viens otru !
Labāk gan dariet to kādā nomaļā vietā un nepiniet man savus mēslus klāt, bet es izlasot nekrologā par jūsu „godīgo dzīvi” pārliecināšos, ka tomēr vēl ir taisnība uz zemes.
Par A. Kavača rakstā minēto « 277. Pirmā zādzībā pieķertam zaglim nocērtami divi pirksti, otrreiz pieķertam kāja un roka, bet trešo reizi zaglis ir sodāms ar nāvi.», kas dažiem šķiet mūsdienās nepiemērojams pants, varu pateikt, ka pēdējā, man no cilvēkiem uzzinātā reize, kad zaglim tika nocirsta roka ir septiņdesmito gadu beigas. Ciematiņā runāja, ka šis zaglēns (pa ieslodzījuma vietām vien tādēļ arī dzīvoja) saņēmis tādu sodu no saviem amata brāļiem par to, ka apzadzies pat cietumā. Vai tāds sods viņu arī veda pie prāta, to apgalvot nevaru, jo neesmu par to gadījumu kopš pusaudža gadiem vairāk interesējies.
Ko darīt ar tiem nekaunīgajiem, lopiskajiem radījumiem, kuri negrib redzēt tālāk par savu naudas maku vai viņiem veltītu slavas rakstu, kuri gan mēģina, gan arī piesavinās visu, kas nav (viņuprāt) piesiets vai aizslēgts ar trejdeviņām atslēgām, kuriem ir nospļauties, ka Latvija tiek pamazām un mērķtiecīgi atbrīvota no tās pamatnācijas?
Ja zaglim nocērtot plaukstu vēl var cerēt, ka tas labosies, tad valsts nodevēji ir vienkārši saskaldāmi pirmreizinātājos un arī tad vēl jābaidās vai tie gabaliņi atkal nesaaugs kopā.
P.S.
Zeks tas esmu es (šis vārds nebija nejaušs, tam ir arī cita nozīme, ne tikai tā, kura pirmā ienāk prātā).
04.12.14.
Kamēr Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns noniecina Eiropas Savienības vērtības un riņķo Kremļa orbītā, ceturtdien 3000 cilvēku Budapeštā protestēja pret korupciju.
“Mūs valdība kļuva bagāta ļoti ātri, kamēr lielākā daļa cilvēku ļoti ātri kļuva nabadzīgi”.
To laikam sauc par sociālismu?
Tribunālu lasa latvieši visā pasaulē.
Lai Dieva svētība ir Linardam Grantiņam un visai
mūsu latviešu tautai!
Te būs raksts par mūsu tautas dzejnieku Edvartu Virzu.
Raksts ir dāvana latviešiem iedvesmai un dvēseles
pacilāšanai, smeļoties no pagātnes to vislabāko
un pārtransformējot tagadnei un nākotnei.
EDVARTA VIRZAS
DZEJA LATVIEŠU
MŪZIKĀ
Edvarta Virzas (1883-1940) vārds cilvēku
lielākajai daļai visvairāk saistās ar Straumēniem.
Tikai nedaudzi zinās, ka dzejnieks ir
atstājis pēdas latviešu mūzikā. Šogad XXV
Vispārējo latviešu dziesmu svētku gadā, kas
sakrīt ar mūzikas dižgara Jāzepa Vītola 150.
gadskārtu, Virzas dzeja ir apzināta 29 komponistu
dziesmās. Daudzas no tām līdz šim
ir bijušas pilnīgi nezināmas, citas padomju
laikā bija aizliegtas. Dažas skanēja tikai trimdā.
Ir arī tādas, kas tulkotas vācu un franču
valodā.
Ierosinājumu šim darbam smēlos, lasot Arnolda
Klotiņa grāmatu Mūzika okupācijā,
kur atradu trīs dziesmas ar Virzas dzejoļa
„Karogs” vārdiem. Intereses mudināts,
turpināju meklēšanu, nemaz nedomādams,
ka tām pievienosies vēl sešas. Berlīnē veikto
apzināšanu varēju īstenot tikai ar daudzu
konsultantu palīdzību Latvijā – Annas Žīgures,
Andas Kubuliņas, Arnolda Klotiņa, Venta
Zilberta, Ata un Māra Bērtiņa, Ināras Jakubones,
Rūtas Paulas, Dainas Gaujas, Rutas
Palmbahas, Annas Eglienas, Ilgas Augustes,
Induļa Zvirgzdiņa, Anetes Božes, Māra Branča
un Daces Grugules. Esmu viņiem visiem
pateicīgs.
Līdz šim esmu apzinājis 45 dziesmas ar Virzas
vārdiem. Tas bija darbietilpīgs, patiesībā
– detektīvdarbs, jo informācijas avoti izrādījās
ļoti sadrumstaloti. Pēc Baigā gada un
vācu okupācijas, pēc latviešu bēgļu došanās
uz Rietumiem un otrreizējās padomju okupācijas
izveidojās divas patstāvīgas un noslēgtas
mūzikas pasaules, starp kurām nebija
iespējami kontakti un informācijas apmaiņa.
Daudzas nezināmas notis tikai pēc
pusgadsimta atradās no Austrālijas atceļojušajā
apjomīgajā Biezaiša krājumā. Tomēr arī
tur bija pa kļūdai vai neprecizitātei, ko nācās
labot.
Okupētajā Latvijā Virzas vārds un visas viņa
pēdas tika nīdētas. Atsevišķu komponistu
darbu bibliogrāfijās dziesmas ar Virzas vārdiem
nebija iekļautas. Vienīgi Arnolda Klotiņa
70. gados klajā laistajā monogrāfijā par
Alfrēdu Kalniņu minētas piecas komponētas
dziesmas ar Virzas tekstiem. Toties monogrāfijā
par Jāni Zālīti to trūkst. Vēlāk atradās īsas
norādes Elzas Stērstes atmiņās, dažreiz kāds
teikums presē vai dziesmu grāmatā. Arī trimdas
izdotās skaņu platēs bija pa ierakstam.
Gadījās arī pa maldīgam pavedienam. Ar
Virzas vārdu minētā „Mazpulka dziesmiņa”,
kas skanēja pazīstamajā „Mazpulku himnā”,
patiesībā bija Elzas Stērstes rakstīta. Atšķirīgi
ieraksti par šo dziesmu bija jau 30. gados.
Dzejolim „Arkla dziesma” mūzikas nav.
Atšķīrās arī dziesmu grāmatu saturs Latvijā
un trimdā. ASV iznāca (1955) grezns un apjomīgs
krājums Lai atskan dziesmas, kur iekļauts
„Karogs”, „Nakts parāde” un „Latvijas
Universitātei”. Rīgā uz slikta papīra izdotajā
plānajā burtnīciņā Skani, senā dziesma
(1989) parādās Jānis Norvilis ar „Daugaviņa
puto balti”, „Daugav´ abas malas” un beigās
pat Rozenštrauha „Zilais lakatiņš”, bet
dziesmas ar Virzas vārdiem tur velti meklēt.
Čekas saņemtajam (1950) četru Virzas dziesmu
komponistam Jēkabam Graubiņam
(1886-1993) pieci gadi jāpavada izsūtījumā.
Gustavs Verners (1886-1942) un Alfrēds Feils
(1902-1942) tur aiziet bojā, bet par Frīdi Ķiploku
(1906-?) un R. Veinbergu nav pat nāves
datu. Daudzi skaņraži dodas bēgļu gaitās un
aizvada mūžu svešumā: Jāzeps Vītols (1863-
1948) un Longīns Apkalns (1923-1999) – Vācijā;
Jānis Norvilis (1906-1994), Jānis Cīrulis
(1897-1962) un Haralds Berino (1906-1982)
– Kanādā; Viktors Baštiks (1912-2001), Valdemārs
Ozoliņš (1896-1973) un Jēkabs Poruks
(1895-1963) – Savienotajās Valstīs; Eižens
Freimanis (1906-1968) un Otto Kārkliņš
(1904-1983) – Austrālijā. Mazāk pazīstamais
Augusts Pinepuks (1876-1942), kurš ar Virzas
vārdiem komponējis dziesmu „Svinīga
diena”, ieceļo ASV jau 1906. gadā. Dzimtenes
zudums rada traģēdiju bēgļiem un zaudējumu
Latvijas mūzikai, jo padomju okupācijas
gados trimdā mītošie skaņraži ir tabu.
Tikai pērn iznāk apjomīgā Ilgas Augustes
monogrāfija par latviešu mūzikas spīdekli
Jāni Norvili, arī divu Virzas dziesmu komponistu.
Latvijā palikušie komponisti, piem.,
Arvīds Žilinskis (1905-1993), Alfrēds Kalniņš
(1879-1951), Jēkabs Graubiņš (1886-1993)
– ar Virzas tekstiem komponētās dziesmas
baidās pat pieminēt, nemaz nerunājot par
to atskaņošanu.
Pirmo dziesmu „Vakars” ar Virzas vārdiem
komponē (1919) un veltī dzejniekam Alfrēds
Kalniņš. Tajā pašā gadā top Jāzepa Vītola
„Līgai”, kas pirmatskaņota (1920.11.I.) Latvijas
Konservatorijas atklāšanā un gadus vēlāk
Brīvības pieminekļa atklāšanas svinībās
Nacionālajā operā (1935.18.XI). 1920. gadā
top arī Kalniņa mūzika Virzas dzejoļiem „Lietainā
vakarā” un operdziedātājam Rūdolfam
Tuncem veltītā „Lai mana dzīve kā atvarā
zūd”. Dzejolim „Karogs” (1919.1.VI) pievērsušies
veseli deviņi komponisti – kā pirmais
(1923) Jāzeps Vītols. Okupācijas laika noklusētais
un bibliogrāfijās neatrodamais ekstātiski
cildenais „Karogs”, viena no visspēcīgākajām
Vītola dziesmām skan gan VI Vispārējos
dziesmu un mūzikas svētkos (1926.VI),
gan Latvijas Universitātes desmitgades svētkos
Nacionālajā operā (1929. 28.IX), gan arī
trimdā – 3. Vispārējos latviešu dziesmu svētkos
Klīvlandē, ASV (1963), Vītola simtgadei
veltītajā koncertā. Priekškara Latvijā ar „Karoga”
komponējumu Vītolam seko (1924)
Valdemārs Ozoliņš (1896-1973), tad (1927)
ar dziesmu jauktam korim nepazīstamais R.
Veinbergs (vai varbūt R. Veinberga). Lieluzvedumā
Atdzimšanas dziesma (1934) Esplanādē
dziedāts „Karoga” fragments, bet tā
paša gada Valsts svētku svinībās Dailes teātrī
tas dzirdams scēniskā uzvedumā, kur piedalās
Universitātes koris. Nākošā gada 15.V
pie Prezidenta pils skan Jāņa Zālīša „Pūšat
taures, skaniet zvani!”. Longīnam Apkalnam
ir tikai 15 gadu, kad viņš komponē „Karogu”
(1938). Arvīda Žilinska „Karogs” bijis īpaši iecienīts
vācu okupācijas laikā, kad koncertos
ticis atkārtots vairākas reizes, bet sekojošos
padomju gados komponists šim tematam
nepieskaras. Vācu laikā top arī Alfrēda Kalniņa
komponētais un Teodora Kalniņa kora
atskaņotais (1943) „Karogs”. Astotā „Karoga”
kompozīcija – jau pēc Atmodas – pieder
Vilnim Salakam, bet devīto 13 gadu vecumā
uzraksta Dāvis Beitlers.
Virzas dzejolis „LU himna”, kas atskan Jāzepa
Vītola dziesmā „Latvijas Universitātei”,
kļūst par LU himnu un pirmoreiz tiek atskaņota
Universitātes kora izpildījumā (1928.
18.IX). LU Studentu vienību dziesmu krājumā
Lokaitiesi, mežu gali (1939) „LU himna”
ievietota tūlīt aiz Valsts himnas. Aizliegta
vācu un padomju okupācijas gados, tā pirmo
reizi kora „Juventus” izpildījumā atkal
atskan 1988. gadā.
Dzejnieka dziesmu ziedu laiks ir 30. gadi.
„Sējēju dziesmai” mūziku komponē Jānis
Norvilis, Alfrēds Feils un Jānis Cīrulis, „Zemnieku
karogam” – Frīdis Ķiploks, „Spriguļnieku
dziesmai” – Jēkabs Mediņš (1885-
1971), „Vadoņa suminājumam” – Jānis Zālītis
(1884-1943) un „Zeltenei” – Gustavs Verners.
Virzas „Burtnieka dziedājumi” tiek iekļauti
grandiozajā Atdzimšanas dziesmā, ko
ar lieliem panākumiem uzved (1934.VII) Jānis
Muncis un Roberts Kroders – trijos vakaros
uzvedumā iesaistītos vairāk nekā 3 000
dalībniekus noskatās ap 160 000 skatītāju.
Kroderu deportē (1941) uz Sibīriju, bet Jānis
Muncis, kurš par Atdzimšanas dziesmu
saņem Triju Zvaigžņu ordeni, pirms krievu
okupācijas spēku atgriešanās dodas (1944)
bēgļu gaitās un gūst ievērību Holivudā. Atdzimšanas
dziesma iekļauta pirmajā latviešu
skaņu filmā Tautas dēls, kuras kopija līdz šim
nav atrasta. „Burtnieka dziedājumi” skan arī
Ernesta Ūdra (1869-1958) kantātē (1934).
Jēkabam Graubiņam pieder „Spriguļnieku
dziesma” un „Pret sauli”, un viņa kantāte
„Grāmatu putenis” par godu Kārļa Ulmaņa
„Draudzīgā aicinājuma” trešajai gadadienai
skan Nacionālajā Operā (1938.28.I). Tā pašā
gada 15. maijā Virza saņem Tēvzemes balvu.
Gadu vēlāk Jēkabs Graubiņš komponē Virzas
„Aizsargiem”, kamēr dažus mēnešus vēlāk
„Aizsargiem” jaunu mūziku komponē Graubiņa
skolnieks, kordirģents Jānis Stabulnieks
(1896-1979), ko ar nosaukumu „Nākam no
zemes” atskaņo Krustpils dzelzceļa aizsargu
koris.
1940. gada 1. martā Edvarts Virza slēdz acis
uz mūžu. Viņa izvadīšana pēdējā gaitā raksturojama
ar latviešu dainas vārdkopu: Vediet
mani dziedādami, nevediet raudādami!
– Teodora Reitera koris, Universitātes studentu
koris, studentu biedrības „Dziesmuvara”
koris, Alfrēda Kalniņa ērģeļu skaņas,
dzejnieka iemīļotā „Tumša nakte, zaļa zāle”,
Žilinska „Karogs”, Laumas Reinholdes (1906-
1986) „Pulkveža atgriešanās”, Leonīda Vīgnera
(1906-2001) „Ēnas” Latvijas radiofona
orķestra atskaņojumā. Divus mēnešus vēlāk
(1940.26.IV) pirmatskaņojumu pieredz
Alfrēda Kalniņa komponētā „Nakts parāde”
LU Prezidiju konventa vīru kora izpildījumā
Rīgā, bet Laumas Reinholdes „Pulkveža atgriešanās”
skan 15. maija koncertā Liepājā.
Drīz sākas dzejnieka nojaustā, jau pirms
gada pareģotā „Baigā vasara”. Šim dzejolim
muzikālo ietērpu rada (1974) Austrālijā
patvērumu atradušais Otto Kārkliņš (1904-
1983), bet Latvijā Atmodas laikā dziesminieks
Vitauts Nenišķis un 17 gadus pēc neatkarības
atjaunošanas (2008) – Dāvis Beitlers.
Ko LRTT domā par virsmāti Anitu no Ventpsils un tās partiju?
Divi autobusā:
– Nākamā pieturā kāpsiet ārā?
– Чё?
– Es jautāju, vai palaidīsiet?
– Я не понимаю ваш язык.
– Bet vajadzētu!
– Чё докопался?! Я русский!
– Un? Еs arī esmu krievs. Taču сienu latviešus.
– Ну и флаг тебе в руки!
– Как тебе не стыдно?! Такие как ты вмеcте со своим Путиным позорите всю русскую нацию!
—
žīdeļu fašistu mankurte kopojās ar žīdu Dirsu, kurai alkatībā pie pirkstiem pielipusi sveša nauda .
«Cīņā pret nacismu apvienojas tautas un valstis. Es, Andra Manfelde, esmu latvijiete. Illarions Girss ir krievžīds . Arī mēs apvienojamies,» savā medijiem nosūtītajā vēstulē raksta “dzejniece” Andra Manfelde.
Tāda pēkšņa latvju dzejnieces internacionāla kopdziesma ar «antifašistu» Illarionu Girsu sāka skanēt tad, kad neviens latviešu advokāts neizteica vēlēšanos aizstāvēt Manfeldi tiesas procesā, kas pret viņu uzsākts par parāda piedziņu: producents Juris Millers pieprasa atdot 500 eiro, kurus dzejniece uz līguma pamata saņēmusi par dziesmu tekstu sacerēšanu mūziklam Cukurs. Herberts Cukurs. Teksti bija sacerēti, un komponists Jānis Ķirsis jau gatavojās tos apskaņot, taču šā gada martā dzejdare strauji nostājās pozā, aizliedzot izmantot savus tekstus mūziklā, jo zibenīgi esot nākusi atskārsme, ka Herberts Cukurs, izrādās, ir ne tikai lidojis zem Liepājas tilta, bet bijis arī «Arāja brigādes» dalībnieks. Tāpēc «patriotisms ar nacisma vaibstiem» viņai neesot vajadzīgs, jo pretējā gadījumā «mana darba dēļ Latvija tiks lamāta par nacistisku valsti un mani bērni par nacistes bērniem».
Tāda atbildības nasta, protams, ir smaga, jo ne katrs ir gatavs uzņemties visu veco un topošo nacistu vainu. Ikvienam ir jānostājas kaut kādā konkrētā pusē, un Manfeldes idejiskā saplūsme ar «antifašistisko» juristu Girsu un viņa pārstāvēto krievaizstāvības biedrību Russkaja zarja (Krievu rītausma – krievu val.), kurā darbojas pazīstamie «cīnītāji» – krievu valodas referenduma rosinātāji – Girss un Lindermans, kā arī Latvijas karoga zaimotājs Osipovs, ir pat cildināma un uzteicama: beidzot dzejniece atradusi savu īsto vietu. Nu biedrs Girss tiesas procesā aizstāvēs (bez samaksas!) jauno dzejnieci, bet viņa pēc tam atlīdzībā, jācer, piedāvās vārsmas par tautu draudzību, kas kā sārta saulīte lec Krievzemes dzīlēs. Ne velti krievu rītausmas sauklis ir: «Debesīs dievs, virs zemes – Krievija».
Tāda pārliecība ir cienījama, un var tikai šausmās nodrebēt, iedomājoties, ko nācās pārciest nabaga dzejniecei, kad viņa ieraudzīja ar kečupu notrieptās lelles, kurām nācās kāpt pāri, ejot uz pirmizrādi. Bet varbūt dzejniece, šausmas sublimējot riebumā, tomēr neaizgāja uz pirmizrādi Liepājā? Tad kāds pamats un kādas tiesības viņai savā vēstulē rakstīt, ka «šovprojekts, kas veidots, provocējot skandālu, diskusiju sadursmes, antisemītismu, rusofobiju, neradoši un pašmērķīgi politizē mākslu»? Tas no sērijas «neredzēju, bet zinu, ka mēsls»?
Es gan aizgāju. Arī man nācās kāpt pāri jau vairākās «performancēs» pabijušām lellēm, kas apsmērētas ar kaut ko sarkanu. Un man nemaz nešķita, ka tie plastmasas veidojumi ir kaut kādi «nacisma upuru simboli». Āksti, kas strīpainos vamzīšos skraidelēja starp lellēm, tēlodami mocekļus, raisīja tikai smieklus. Mūžīgie «antifašisti» Josifs Korens un Jakovs Pliners bija pulcinājuši pie koncertzāles Rīga savus viendomātājus, un tieši visas šīs varzas māžošanos varēja nodēvēt par apvainojošu tiem cilvēkiem, kas cietuši no dažādiem totalitārajiem režīmiem. Tieši «antifašistu» histēriskās aktivitātes, uzbāžoties cilvēkiem, kas devās skatīties izrādi, bija «nosodāmas», tādas, kas «sēj naidu starp tautām», Manfeldes vārdiem runājot. Jo izrādē nekur un nekādā veidā netika glorificēts nacisms – kā to vēlējās redzēt «antifašisti», bet Pētera Draguna dziesmu teksti, kurus viņš sacerēja Manfeldes vietā, bija emocionāli un jēdzienietilpīgi.
Var, protams, diskutēt par mākslinieciskajām niansēm vai iestudējuma budžeta ierobežotību, taču kopumā iestudējums saviļņoja. Jo izrunāja, izdziedāja stāstu par cilvēku, kas iesprostots vēstures «veidotāju» uzspiestajās un melīgajās dogmās, no kurām viņam neļauj izkļūt nedz paši «veidotāji», nedz mūsu tradiconālais malā stāvētāju sindroms: ka tik kāds kaut ko nepateiktu un ka tik man par to nekas nebūtu…
Bet mūsu dziesma nav par iestudējumu, pat ne par 500 eiro. Tā ir par rūgtumu. Par to, ka mūsu kultūras telpā parādās savpatni «domātāji», kurus veiksmīgi izmanto dažādi girsi, lindermani un osipovi. Un izmanto ne jau kaut kā, bet – pret Latviju, lai ar pašu latviešu rokām un prātiem grautu latvisko esību, melīgi nodēvējot to par vēršanos pret nacismu. Kādreiz tomēr jāpadomā, ar ko «vienoties» šādā cīņā. Literatūrā ir aprakstīti gadījumi par liktenīgu savienību ar sātanu. Bet tā jau ir tikai literatūra, vai ne
Vēl daudzi atceras cik veikli okupācijas gados tika iemācīts zagt,darbos iekārtot klīstošās dvēseles,kurām bieži tika izkārtotas milzīgas algas,visaptveroša,uz kompartijas kadriem būvēta korupcijas.Daudzi vēl atceras šīs sistēmas siles rukšu apdziedātājus Hānbergu,Ziedoni un citus viņu spalvas brāļus un māsas.Šī sistēma ar visiem kadriem ir pārnesta uz mūsdienu neatkarīgo valsti un ļoti profesionāli nepieļauj sistēmas reformu.Visvairāk šīs sistēmas profesionāļi baidas no atklātības un caurskatamības.Kādreiz kolhozu kantoros tika izlikti algu saraksti un nekādas negācijas nenotika.Šos sarakstus novāca,kad acīgi ļaudis tur saskatīja daudz mirušo dvēseļu un sāka par to interesēties.Iespējams ka pie mūsu bezkontroles pierakstīšanas grēks ir pārmēru savairojies.
Ja pievienotu visus tos, kam virs 800 eiro algas, tad šis saraksts divkāršosies…
Ar ko viņi visi nodarbojas?
.lv/ministrija/budzets /5343.html
IZMAKSĀTĀS ALGAS OKTOBRĪ(uz rokas), kas pārsniedz 1000eiro:
1. Vēsma Abizāre-Vagre – Vecākais referents – 1280,17
2. Madara Adamane – juriskonsults – 1175,70
3. Gunta Arāja – Valsts sekretāra vietnieks – 2059,56
4. Aļona Babiča – eksperts – 1344,10
5. Velta Baseviča – Vecākais referents – 1087,42
6. Baiba Bašķere – Departamenta direktora vietnieks – 1244,78
7. Liene Bramane – Nozares padomnieks – 3948,63
8. Ilze Buligina – Vecākais referents – 1053,09
9. Vineta Ernstone – Departamenta direktora vietnieks – 1216,22
10. Andis Geižāns – Parlamentārais sekretārs – 1644,37
11. Liena Grošteina – nodaļas vadītāja vietnieks – 1200,23
12. Kristīne Grundmane – eksperts – 1771,24
13. Rūdolfs Kalvāns – vecākais eksperts – 1322,03
14. Kaspars Karolis – Vecākais referents – 1020,89
15. Māra Katvare – Vecākais referents – 1034,22
16. Agrita Kiopa – Valsts sekretāra vietnieks – 2327,96
17. Diāna Kovaļevska – vecākais auditors – 1055,05
18. Valda Krēsliņa – vecākais eksperts – 1289,34
19. Irina Križanovska – vecākais speciālists – 1114,07
20. Aļina Kučinska – Vecākais referents – 1215,30
21. Guntra Kušķe – juriskonsults – 1645,71
22. Iveta Ķestere – Vecākais referents – 1020,89
23. Inguna Ķīse – juriskonsults – 1273,79
24. Žanete Larionova – Grāmatvedis – 1156,84
25. Līga Lejiņa – Valsts sekretāra vietnieks – 2362,80
26. Sanda Liepiņa – Valsts sekretārs – 2196,66
27. Edgars Lore – Vecākais eksperts – 1598,31
28. Reinis Markvarts – Vecākais eksperts – 1052,05
29. Elmārs Martinsons – Valsts sekretāra vietnieks – 1557,97
30. Anatolijs Melnis – Departamenta direktora vietnieks – 1474.93
31. Anda Mičule – Vecākais eksperts – 1340,10
32. Jeļena Muhina – Vecākais referents – 1188,31
33. Vadims Murašovs – Nozares padomnieks – 2983,58
34. Irina Musaeļana – finanšu speciālists – 1433,49
35. Santa Ozoliņa – Nozares padomnieks – 2805.91
36. Evija Papule – Departamenta direktora vietnieks – 2327,96
37. Initra Pavloviča – Vecākais referents – 1034,22
38. Kaspars Randohs – Vecākais referents – 1189,29
39. Gunda Reire – Ministra biroja vadītāja – 1539,97
40. Ilze Rozenštoka – juriskonsults – 1273,79
41. Edgars Severs – Valsts sekretāra vietnieks – 1522,42
42. Ēriks Sīka – Vecākais eksperts – 1030,14
43. Lauma Sīka – Nozares padomnieks – 4209,95
44. Ilze Sīle – Vecākais eksperts – 1822,91
45. Zaiga Sneibe – Vecākais eksperts – 1085,60
46. Māris Strads – juriskonsults – 1273,79
47. Inese Stūre – Departamenta direktora vietnieks – 1410,16
48. Ainārs Sviklis – resora IKT vadītājs – 1775,64
49. Didzis Šēnbergs – Ministra padomnieks – 1597,57
50. Santa Šmīdlere – Departamenta direktora vietnieks – 1930,79
51. Inta Šusta – Departamenta direktora vietnieks – 1020,30
52. Inta Švirksta – Vecākais eksperts – 1573,56
53. Anna Tarlapa – juriskonsults – 1059,79
54. Inese Ternika – juriskonsults – 1209,41
55. Laura Treimane – Departamenta direktora vietnieks – 1235,92
56. Elīna Usāre – eksperts – 1024,56
57. Anita Vahere-Abražune – Vecākais eksperts – 1717,81
58. Andžela Vaišle – Vecākais eksperts – 1457,71
59. Ina Vārna – Projektu vadītājs – 1355,95
60. Artūrs Veidemanis – vecākais eksperts – 1574,13
61. Maija Zvirbule – vecākais eksperts – 1175,70
No visa šī saraksta nav neviena Baltu cilvēka,tie ir ļautiņi ar dzeltenām zagļu asinīm un samainītiem vārdiem un uzvārdiem.
.
.
Admins
Un kurš tad ir baltu cilvēks ?
Nosauc šeit desmit BALTU cilvēkus.
Vienotības pederasu midzenim pakaļā sūdu maisītājiem un kājstarpes sūkātājiem pievienojās citi atkritumi , ka streipulis , kas ieveda pederasu sērgu
Pirmdien, 1.decembrī, Twitter lietotājus šokēja Kandavas novada domes deputātes Ingas Priedes homofobiskie tvīti. Tagad par tiem izteicies viens no Latvijas ietekmīgākajiem homoseksuāļiem – žurnālists Kārlis Streips.
“Priecāties par to, ka nacisti kādu nogalināja? Geji, protams, Hitleram nebija galvenā “mērķauditorija,” tie bija ebreji, bet laikā pēc 1933. gada nacisti apcietināja aptuveni 100 tūkstošus geju un (mazākā mērā) lesbiešu, daudzi no tiem nonāca koncentrācijas nometnēs un daudzi turpat arī gāja bojā,” savā blogā LSM spriež Steips. “Pirms kāda laiciņa noskatījos dokumentālo filmu “175. paragrāfs”. Producenti bija sameklējuši tos dažus cilvēkus, kuri bija izdzīvojuši, un sevišķi atceros francūzi, kurš filmā teica, ka intervētājs bija pirmais vācietis, ar kuru viņš bija sarunājies kopš kara beigām. Tas ir tas, par ko Inga Priede priecājas?”
“Saprotu, ka arī Vienotībā domas par šiem jautājumiem dalās, bet šīs kundzes teiktais tomēr ir tālu garām veselā saprāta robežām. Vēl jo vairāk, ja, priecājoties par jēdzienu “vācieši izšāva”, cienītā deputāte ir uzdrīkstējusies atsaukties uz “kristīgām vērtībām.” Holokausts bija tik tālu prom no “kristīgām vērtībām,” ka tālāk tas nevarētu būt. Vienkārši murgs,” uzskata Streips.
Streips arī skaidro homoseksuāļu situāciju Latvijas laukos: “Kas attiecas uz laukiem, droši vien, ka gados jauni geji un lesbietes, kuri mazpilsētā sev nevar atrast domubiedrus, pie pirmās izdevības dodas prom. Uz Rīgu vai ari uz minētajām ārzemēm. Tas tā ir arī citur pasaulē. Taču no tā neizriet, ka laukos geji nedzīvo vispār. Dzīvo. Nodarbojas ar lauksaimniecību un visu pārējo. Turklāt diez vai Inga Priede viņus visus ir aptaujājusi, lai nāktu pie secinājuma, ka viņi par sevi “nelepojas.””
“Ja gejs par sevi kaunas, tad tas nav viņa paša dēļ, tas ir apkārtējās sabiedrības īsta vai iedomāta noraidījuma dēļ. Ārpus tā gejs ir tieši tāds pats cilvēks kā visi pārējie. Latvietis vai krievs. Lauksaimnieks vai ārlietu ministrs. Gados jauns vai vecs. Garš vai īss. Resns vai tievs. Un cita starpā arī gejs. Viss,” informē žurnālists.
Kurš vēl tā spēj izlikties par latviešu draugiem kā Sandra Kalniete un Māra Zālīte? Salīdziniet viņu vārdus un darbus! Koku pazīst pēc augļiem.
Fragments no Sandras Kalnietes teiktā Vienotības kongresā 2014.12.06.
“Strādājot Eiropas Parlamentā, man ir iespēja regulāri iepazīties ar konfidenciālu informāciju, kas raksturo tos paņēmienus un līdzekļus, kurus Krievija izmanto Eiropā un īpaši savās kaimiņvalstīs ar mērķi sašķelt un destabilizēt sabiedrību. Krievija rīkojas detalizēti, ar precīzu adresāciju un visaptveroši. Šodien Krievijas propagandas un uzpirkšanas mašīna ir spēcīgākā pasaulē. Putina Krievija šodien vērienīgi finansē Eiropas galēji labējās partijas un organizācijas, stiprina separātistu kustības, aktīvi veido valstiskas nevalstiskās organizācijas savās kaimiņvalstīs, uzpērk plašsaziņas līdzekļus un rada savu ietekmes aģentu tīklu starp dažādu valstu politiskās elites pārstāvjiem. Mērķis ir skaidrs – vājināt Rietumu vienotību un izveidot Krievijai “piederošu” valstu buferzonu.
Kaut gan Krievijas mēģinājumi ietekmēt mūsu politiskos un ekonomiskos lēmumus turpinās kopš valsts neatkarības atjaunošanas, tomēr pēdējos gados spiediens ir ievērojami palielinājies. Diemžēl jāatzīst, ka Latvija ir kļuvusi Krievijas ietekmei īpaši pieejama valsts. Nē, ne jau pie mums dzīvojošo krievu cilvēku vai pareizticīgo dēļ, bet dēļ nomācoši zemās mūsu tautas pašapziņas. Kad nesen kādā aptaujā izlasīju, ka uzbrukuma gadījumā tikai 16% no aptaujātajiem ir gatavi aizstāvēt Latviju, kamēr trešā daļa bēgs projām, man kļuva baisi. Dramatiskākais, ka Putina kliķe to labi zina. Viņi zina, ka Latvija ir atvērta propagandas karam un meistarīgām manipulācijām ar sabiedrisko domu ne tikai krieviski runājošo iedzīvotāju daļā, bet arī starp latviešiem. Nemaz nebūs nepieciešami zaļie cilvēciņi, lai atkal iekārtotos pie mums. Pietiek vien maksāt pērkamiem polittehnologiem, dzeltenajiem portāliem, lai tie ražotu safabricētus atmaskojošos un kompromitējošus rakstus gan par valdības lēmumiem, gan par tiem politiķiem, kas stingri stāv Latvijas interešu sardzē. Mūsu sociālie tīkli mudž no Krievijas apmaksātiem troļļiem, kas apņirdz Latviju, mūsu cilvēkus un mūsu vērtības. Un ir pietiekami daudz to, kas šai apņirgšanai piebalso.
Šajā uzirdinātajā aizdomu, dažādu afēru un baumu jūklī ir grūti saprast, kas ir kas, ko kurš dara un par ko kuram ir jāatbild. Tāpēc es neredzu cita ceļa, kā pārtraukt nelietderīgi šķiest enerģijas, vainojot visus par visu. Šim negatīvismam ir jāpaceļas pāri un katram jāatbild sev, kas ir man vienvienīgi dotās dzīves lielākā vērtība. Taču ne paštaisnums citādo apkarošanā un savas vienīgi pareizās taisnības uzspiešana citiem. Ja mēs katrs šo vissvarīgāko patiešām spēsim saprast, tad vispirms būsim ieguvēji paši un tāpat ieguvēji būs arī mūsu līdzcilvēki un mūsu Latvija. Es ceru, ka Krievijas ēna pie mūsu valsts robežām palīdzēs katram un ikvienam attapties un saprast, ka ar savu nihilismu un neticību sev mēs riskējam pazaudēt savu valsti.”
Pārdomām.kā mēs varbūt neapzinoties strādājam pret savu valsti un palīdzam mūsu ienaidniekiem, vēlreiz pārlasiet manā dienasgrāmatā: Māras Zālītes instrukcija kā iznīcināt savu valsti
Māras Zālītes Instrukcija – mazliet citā tonī, kas, protams, ir sarkastisks. Dažkārt lietas kļūst labāk izprotamas, tā teikt – izejot no pretējā. Ir tāds literārs paņēmiens kā absurdā inversija. Tātad.
Padariet par modes lietu izteikt savu valsti nicinošus un niecinošus spriedumus publiskajā telpā, jo biežāk, jo labāk. Iesmejiet par valsti, ņirgājieties, ierēciet par to, lai visi redz jūsu jaunos keramikas kroņus.
Iestāstiet sev, ka visi citi ir atbildīgi par to, kas notiek, izņemot vienpersoniski jūs pašu. Jaunieti,apzīmē sienas,tiltus,pieturas ar grafiti,jo tādai jābūt Latvijai,netīrai,apķēzītai. Met visus atkritumus zemē un visur!
Piekopiet viedokļu līderu diskreditējošus apmelojumus, izvērsiet nepamatotus apvainojumus, kompromitējiet viņus, sagraujiet viņus drupās, lai sabiedrībai nebūtu citu viedokļu līderu, kā vienīgi jūs.
Atbalstiet citu valstu ārpolitiskās intereses medijos, kur vien iespējams, un tīksminieties, baudot svešas varas un naudas neizsakāmo maigumu, murminot Nikija Frenča romāna virsrakstu – Nogalini mani maigi!
Nebaidieties būt ideoloģiski korumpēts sava pašlabuma dēļ, un neslēpiet savu ietekmes aģenta lomu, jo tas tāpat ir redzams.Uzbrūciet radošajai inteliģencei par to, ka tā neko nedara, bet vēl vairāk uzbrūciet, ja tā kaut ko dara. Sajūsminieties par krievu častuškām, dziesmām, izpildītājiem, kā jums tās patīk, cik tās skaistas, publicējiet,pārpublicējiet, pavairojiet, nonieciniet latviešu dziesmas,kultūru vispār. Jūsmojiet par krievu TV un radio, visiem stāstiet, cik tiem interesantas programmas, cik sulīga un bagāta valoda un latviešiem neinteresantas. Uzstādiet mājās krievu TV un radio, lai arī ģimene, kaimiņi, radi uzsūc šo varenību.
Nemeklējiet Kanta formulēto un latviešu tradīcijā balstīto zvaigžņoto debesi virs sevis un morāles likumu sevī, meklējiet to vienīgi ārpus sevis, bet vislabāk – nemeklējiet nemaz.
Aprūpējiet vienīgi savas bioloģiskās vajadzības un uzspļaujiet valstiskajiem, vēsturiskajiem un reliģiskajiem simboliem, par kuriem Vitgenšteins teicis, ka tie nav mazāk svarīgi cilvēka eksistencē kā pieminētās bioloģiskās vajadzības. A, kas tas Vitgenšteins vispār tāds ir, lai jūs mācītu!
Norejiet katru, kurš jūsu ķēdes tuvumā izsaka bažas par latviešu tautas un valodas nākotni, jo tā taču ir paranoja, klaustrofobija un rusofobija, vecuma plānprātība un garīga atpalicība, iegalvojiet, ka pusotra miljona tautai pilnīgi nemaz nav jāuztraucas, ja 150 miljonu kaimiņtautas valoda tiecas dominēt, izsmejiet par to ikvienu, kauciet un rejiet skaļāk – jūs taču galu galā par to baro! Turklāt – vienīgi paša aizmāršības dēļ jūs vairs nestaigājat četrrāpus.
Esiet drosmīgi, rakstot brutālus komentārus internetā, nebaidieties no savas nekrietnības, izbaudiet savu varonīgo anonimitāti un piekopiet verbālu vardarbību pret līdzcilvēkiem! Esiet rupji un ciniski savstarpējā satiksmē, jo galu galā – nevis vara, bet gan tauta ar savu cilvēcisko kvalitāti izšķirs Latvijas nākotni.
Izkāpjot no lifta, piespiediet visas pogas.
Šobrīd tiek uzbrukts Latvijas iedzīvotāju pārliecībai un gara stiprumam, aģentūrai BNS sacīja Nacionālo Bruņoto spēku (NBS) komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube. 9. novembris 2014
Graube norādīja, ka, tuvojoties Valsts svētkiem, ir svarīgi saprast, ka mūsu “stiprā pils” un spēks slēpjas pārliecībā un gara stiprumā. “Pret to arī vēršas mūsu ienaidnieks. Uzbrukts tiek pašam būtiskākajam, kas ir katras tautas pamatā – valsts mīlestībai un cieņai pret viņu. Uzbrukumi un informatīvā kampaņa vēršas pret šo – visbūtiskāko,” uzsvēra NBS komandieris.
Viņš norādīja, ka Latvijas iedzīvotājiem ir jātic pašiem sev. “Mēs nedrīkstam pakļauties un padoties vājuma brīžiem vai meliem, kas ietekmē mūsu pārliecību,” teica Graube. Komandieris skaidroja, ka ir redzams, kā tiek mēģināts cilvēkus dažādos veidos ietekmēt ar meliem. Tāds piemērs ir Ukraina, kuras kontekstā novērojams, kā, izmantojot moderno tehnoloģiju priekšrocības un klaji melojot, var apmānīt miljoniem un pat desmitiem miljonu cilvēku dažādās valstīs. Graube atzina, ka tādējādi tiek ietekmēta cilvēku ticība un pārliecība un, ka pastāv vēlme līdzīgi ietekmēt arī Latvijas iedzīvotāju gara stiprumu.
http://www.delfi.lv/news/national/politics/graube-sobrid-tiek-uzbrukts-latvijas-iedzivotaju-parliecibai-un-gara-stiprumam.d?id=45200992#ixzz3IagTsaBT
FAKTI,tikai FAKTI.
Un atverot ledusskapi, tu atkal sūdzies, ka nav ko ēst?
Tas ir līdzīgi,kā tobrīd lamāt masveidīgi Latvijas policiju,kuri nevar atrast diversantu “viespedofīlu”,kurš varbūt speciāli atbraucis no Jelgavas, v.c.Re,cik viegli te uztaisīt sadzīviskus nemierus!Ko pret policiju nepanāk krievu demonstrācijas.to var ar “mīkstajām metodēm”.Ielās pat parādās zaļo cilvēciņu kontingents.Vai nejauši?Austrumu sistēma strādā un atrod tukšgalvjus,kuri komentāros bauro līdzi.Un viss Latvijas neatkarības un sasniegtā nomelnošanai.Būsiet ievērojuši,cik daudz komentāros troļļu komentu.Tu tur vari kļūt nākošais komentāru diversants…Nav svarīgi,cik esi paēdis,bet gan ko tu domā un kam kalpo.