LRTT pasts
Pārdomas pēc A. Kavača «Seno baltu morāles likumi» izlasīšanas.
Pirms runāt par morāli, domāju, ka ir amorāli arī slēpties zem izdomātiem vārdiem.
No kā gan būtu jāslēpjas latvietim Latvijā?
Vai no tā, ka domas mums atsevišķos jautājumos ir atšķirīgas ? Nu neesam mēs vienādi un arī nebūsim. Amorāli ir prasīt atbildību no katra par visiem, vai kā mums mēģina iestāstīt: kāda tauta – tāda valdība.
>Kam taisnība, to parādīs laiks.
>Kurš kļūdījies – arī to pierāda laiks.
Kādēļ man būtu jāatbild par tiem, kuri pēc būtības kļuvuši par dzīvniekiem cilvēku veidolā, kuri atklāti ņirguši man sejā par to, ka es nemākot dzīvot, jo esot par stulbu paņemt kaut vai kredītu, kuri pat nav mēģinājuši ieklausīties manos argumentos, ka aizņemtā nauda reiz būs arī jāatdod un ka pat šķietami vislabākā darba vieta kādu rītu „nejauši” būs slēgta.
FOTO: Jā, latviet, tādi viņi izskatās- komunistiskie- KGB izdzimteņi ar bērziņu, straujumu un āboltiņu priekšgalā. Tādus pat kārt reiz būs pretīgi.
Ja runājam par naudu un ekonomiku kā par zinātni un tiem, kuri mēģina iestāstīt, un ne tikai iestāstīt, bet pat apgalvo, ka ir attiecīgās zinātnes speciālisti, piem. doktori, tad mans viedoklis šinī jautājumā ir sekojošs – ekonomika nav zinātne, jo zinātne sākas tikai tur, kur sākas mērījumi, tiek veikti eksperimenti un tiek iegūtas sakarības, ko atkārtojot var iegūt vienādus rezultātus. Reizēm pats aizdomājos, kas tas īsti ir par ko tie ekonomisti murmulē – nauda? Kam mājās vēl ir saglabājušies 1929-1931.g pieclatnieki, tie arī zinās ko es domāju ar vārdu nauda. Neatkarīgās Latvijas laikā izkaltajiem pieclatniekiem pat mūsdienās ir vērtība, jo monētas sastāvā ir nedaudz vairāk par 20.g tīra sudraba un, lai iegūtu šo metālu, bija jāpatērē cilvēka fiziskais darbs. Tam, ko pašreiz izmantojam kā naudu, nepiemīt tāda svarīga naudas īpašība, kā, spēja noteikt preču vai pakalpojumu vērtību. Kurš šim negrib piekrist, lai uzdod sev vienkāršu jautājumu: kādus pakalpojumus un kam ir jāsniedz, lai par tiem pienāktos viena gada laikā izmaksājama daudzu desmitu tūkstošu „pensija”, pie kam salīdziniet to kaut vai ar gatera strādnieka (tie arī ir cilvēki, bet nevis tikai darba lopi) algu?
Reizēm man šķiet, ka tā komunistu varza, kura grauj valsti fiziski un morāli, mūža lielāko daļu ir aizvadījusi Krievijas impērijas urāna raktuvēs, strādājot tur no rīta līdz vēlai naktij ar sev pie sirds cieši piespiestu partijas biedra karti, tā apliecinot mūžīgu uzticību komunistiskajai partijai, kuras ideāliem tie ir zvērējuši būt uzticami līdz kapam.
Tātad, ja ar naudu mēs nespējam noteikt pakalpojuma vērtību, tad kāda gan tai vēl ir vērtība, ka daudzi tās dēļ gatavi pārdot savu valsti, savu zemi, savus mežus un ezerus un vērtīgāko, kas mums ir – savu tautu? Es tai naudai, kuru mums ir uzspieduši, redzu tikai vienu vērtību – tā ir amorālo, netikumisko, dzīvniecisko vērtību mēraukla.
Tiem, kuri nav dzīvojuši normālā lauku vidē, kur cilvēks cilvēkam uzticas, kur vienīgā saimnieku prombūtnes pazīme ir koka zariņš uz durvju kliņķa, tiem nekad nesaprast, ka var normāli dzīvot arī tā, un nav jāalgo bijušie miliči, specdienestu darbinieki, sportisti un pat noziedznieki sevis un savu īpašumu apsargāšanai.
Nevienam nenovēlu, pat visniknākajam ienaidniekam, tādus darba apstākļus kādus man, tīši vai netīši, sagādāja godīgais un laikrakstu slejās izslavētais “Gada cilvēks 2010″ un mans bijušais darba devējs Juris Ķirsis. Kā īsti ar viņa, vai tomēr – ne gluži viņa, jauniegūto īpašumu bija patiesībā, to laikam tikai pats Dievs vien zina, bet maitu ērgļi, sajūtot laupījumu, uzradās ātri.
Ja vēl septiņdesmitajos daudzi Veselavas ciemā, neslēdza durvis, un ne jau tāpēc, ka trūka līdzekļu atslēgu iegādei vai arī miteklis bija par tukšu, lai no tā ko paņemtu, bet gan tāpēc, ka vienkārši uzskatīja to par pašsaprotamu lietu, tad pāris gadus atpakaļ man ilgāk par mēnesi nācās iet uz darbu, kur gar īpašumam uzstādīto žogu dienu un nakti dežurēja kaut kādas bankas reideristi, kuri no darbojošamies uzņēmuma bija gatavi kaut caur vēdlodziņiem izraut pāris preses (tiesā liecināju par preses lielumu, ka tā ir tikpat liela un smaga kā vieglais tanks – tiesnesis laikam tādus verķus nebija redzējis un pārjautāja visiem saprotamākās mērvienībās, kā tonnās un metros), bet uz naktsmaiņu man tika izsniegta pults ar ko izsaukt bruņotu apsardzes firmu, gadījumam, ja es sajutīšot nesankcionētu ielaušanos ražotnes telpās.
Šeit morāle viena – nenodari otram to, kas pašam nepatīk.
Un novēlējums tādiem darba devējiem – kaut jūs vienreiz, kristālgodīgie un avīžu slejās pārpārēm izslavētie, beidzot vienkārši apšautu viens otru !
Labāk gan dariet to kādā nomaļā vietā un nepiniet man savus mēslus klāt, bet es izlasot nekrologā par jūsu „godīgo dzīvi” pārliecināšos, ka tomēr vēl ir taisnība uz zemes.
Par A. Kavača rakstā minēto « 277. Pirmā zādzībā pieķertam zaglim nocērtami divi pirksti, otrreiz pieķertam kāja un roka, bet trešo reizi zaglis ir sodāms ar nāvi.», kas dažiem šķiet mūsdienās nepiemērojams pants, varu pateikt, ka pēdējā, man no cilvēkiem uzzinātā reize, kad zaglim tika nocirsta roka ir septiņdesmito gadu beigas. Ciematiņā runāja, ka šis zaglēns (pa ieslodzījuma vietām vien tādēļ arī dzīvoja) saņēmis tādu sodu no saviem amata brāļiem par to, ka apzadzies pat cietumā. Vai tāds sods viņu arī veda pie prāta, to apgalvot nevaru, jo neesmu par to gadījumu kopš pusaudža gadiem vairāk interesējies.
Ko darīt ar tiem nekaunīgajiem, lopiskajiem radījumiem, kuri negrib redzēt tālāk par savu naudas maku vai viņiem veltītu slavas rakstu, kuri gan mēģina, gan arī piesavinās visu, kas nav (viņuprāt) piesiets vai aizslēgts ar trejdeviņām atslēgām, kuriem ir nospļauties, ka Latvija tiek pamazām un mērķtiecīgi atbrīvota no tās pamatnācijas?
Ja zaglim nocērtot plaukstu vēl var cerēt, ka tas labosies, tad valsts nodevēji ir vienkārši saskaldāmi pirmreizinātājos un arī tad vēl jābaidās vai tie gabaliņi atkal nesaaugs kopā.
P.S.
Zeks tas esmu es (šis vārds nebija nejaušs, tam ir arī cita nozīme, ne tikai tā, kura pirmā ienāk prātā).
04.12.14.
