Noteikti izlasi, ko saka Indulis Ronis

AA - KopieNoteikti izlasi, ko saka Indulis Ronis, tad sapratīsi, ka LRTT nebūt nesabiezina krāsas, kad raksta par komunistiskajiem noziedzniekiem, kuri veic noziegumus pret latviešu tautu. Pats Indulis Ronis arī ir kritis nežēlastībā. Šo nežēlastību ir organizējuši tā saucamie “kultūras darbinieki”, ar Jāni Peteru priekšgalā. Tādā pašā nežēlastībā Peters ar savu čekistu bandu ir iedzinis Laimoni Puru(Strazdiņu). L. Purs ir “noziedzies” ar savu grāmatu sēriju “AIZEJOT ATSKATIES”.

Un šo te ideju arī kategoriski noraidīja Peters, bet ļoti ticams, ka to īstenos bez šī noziedznieka piekrišanas un atbalsta: www.namejs-filma.lv Bet L A I K S noliks visu savās vietās. Tādi peteri, ziedoņi, zālītes, skujiņi, hanbergi, zālītes, freibergas… tiks iemesti vēstures atkritumu bedrē, bet Laimoņa Pura vēsturiskie romāni tiks ekranizēti un ieies latviešu tautas kultūrvēsturē neatgriezeniski- uz mūžīgiem laikiem.

Tie kalpos jaunatnes patriotiskajai audzināšanai un radīs lepnumu par savu tautu.

http://kultura.delfi.lv/news/screen/rezisors-maris-martinsons-veidos-verienigu-spelfilmu-par-nameju.d?id=42834250


http://www.tvnet.lv/izklaide/kino/443464-ir_pienacis_nameja_laiks

Lai nu kurš, bet komunistiskais izdzimtenis Jānis Peters ir pelnījis ne tikai parastu pakāršanu, bet Musolīni “veidīgo”– aiz kājām pie “atbrīvotāju locekļa.”

06.01.13

======================================================

No interneta dzīlēm

Kancelejā saskaņotais skūpsts

Indulis RonisKas bija un ar ko nodarbojās Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, ko Stokholmas universitātes vēstures doktors Uldis Ģērmanis savulaik nodēvēja par Kultkomu? Šoreiz vairāk par to, kāda nozīme Kultkomam bija Latvijas vēstures falsificēšanā.
FOTO: Indulis Ronis
Arī man ir bijis savs sakariņš ar Kultkomu, ne nu tik “intīms” kā Jānim Stradiņam, Zigmundam Skujiņam vai Jānim Peteram, bet tomēr. Tiesa gan, tikai perestroikas laikā, kad tika cerēts īstenot PSRS humanizāciju, reizes desmit samazinot KGB štata un daudzkārt vairāk – ārštata darbinieku skaitu, attīrot no tiem arī Kultkomu. Tolaik biju LPSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā un “Dzimtenes Balss” redkolēģijā nomainīju savu padoto, Vēstures institūta vecāko zinātnisko līdzstrādnieku un no LPSR VDK padzīto virsnieku Jāni Dzintaru. 1991.gada pavasarī pēc barikāžu nedēļām devos zinātniskā komandējumā uz Stokholmu un mēnesi nodzīvoju Baltijas institūta telpās Solnas rajonā kur bieži vakarēju ar kompetentāko Kultkoma historiogrāfu Rietumos Dr. Uldi Ģērmani (viņa dzīvokli turpat Solnā, pēc Ģērmaņa vārdiem, stacionāri novēroja KGB, bet Baltijas institūtu – tikai zviedri). Abi pasmaidījām par padomju līderu it kā “visās trubās ārdēto” politisko naivismu, kuru Uldis definēja apmēram šādi: “Lieta jauka ir un cēla, tikai stunda pārāk vēla! “

Par Kultkomu mums divu domu nebija – draudzēties taču vienmēr ir labāk bez trešā liekā, kurš sveci rokās tur. Nešaubījāmies arī, ka tautiskos ziķerzeļļus spēs iztaisnot tikai kaps. Tā arī bija, jo visas manas pūles pierunāt kultkomiešus pašiem pastāstīt par saviem pagājības nedarbiem, sekojot Imanta Lešinska paraugam, nevainagojās panākumiem. Tiku vēsi uzklausīts un aizkulisēs nodēvēts par nenopietnu cilvēku (labākajā gadījumā). Kad sabruka padomju impērija, sabruka arī Kultkoma organizatoriskā struktūra. Kultkoma štata darbinieks Paulis Ducmanis centās to reanimēt, izdodot “Tēvzemes Avīzi “, kurā vairs netiku aicināts līdzdarboties. Avīze pēc dažiem numuriem apstājās lasītāju trūkuma dēļ.

Kultkoma vizītkarte

Kas tad bija un ko darīja latviešu vēsturnieka un Stokholmas universitātes vēstures doktora Ulda Ģērmaņa par Kultkomu nokristītā Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs? Pēc Pētera Jērāna Padomju Latvijas enciklopēdijas 5.1.sējuma ziņām, Kultkoms bija 1964.gadā dibināta sabiedriska organizācija, kurai 1983.gadā “bija 123 komitejas darbu veicinātājas org-jas”, sabiedriska nodaļa Ventspilī un septiņas sabiedriskas sekcijas: literatūras, mākslas, mūzikas, zinātnes, teātra mākslas, kinomākslas, fotomākslas, kā arī jaunatnes sekcija ar aptuveni 500 attiecīgo nozaru speciālistiem.

Trimdas latviešu saietā Vašingtonā 1984.gada 30.martā Imants Lešinskis, cilvēks, kurš astoņus gadus bija bijis “Dzimtenes Balss” galvenais redaktors un sešus gadus Kultkoma priekšsēdis, apgalvoja: “Kungi un dāmas, nekādas Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs kā sabiedriskas organizācijas nav! Toties ir cita organizācija. Tā ir Valsts drošības komiteja pie Latvijas PSR Ministru padomes, saukta arī krievu saīsinājumā KGB. Sauksim vienkārši saīsinājumā par čeku /../. Šī ir vienīgā iestāde Latvijā – čeka –, kas vispār spļauj virsū gan uz partijas Centrālo komiteju, gan Ministru padomi. Šī iestāde pakļauta vienīgi savai centrālajai iestādei Maskavā. Savukārt šī centrāle pakļaujas PSRS partijas vadībai. Šī čeka jeb Latvijas KGB ir vienīgais uzdevumu devējs Latvijas kultūras sakaru komitejai /../. Jāsaka, ka sākumā gandrīz visi, kas tur strādāja, bija čekas informatori, aģenti. Gan komitejā, gan “Dzimtenes Balss” redakcijā

Atšķirsim Ulda Ģērmaņa grāmatu “Zināšanai”. “Raksti par mūsu un padomju lietām” (3.iespiedums. “Ziemeļzvaigzne”. Stokholma, 1986), kurā raksta autora kolēģis un ilggadējais vēstuļu draugs rakstīja: “Mums jāapzinās, ka visu, ko mēs darām, rakstām un sakām, padomju modrības un izziņas darbinieki izvērtē no padomju taktikas un mērķu viedokļa un cenšas to attiecīgi izmantot. ” Tajā pašā laikā viņš karsti iestājās par kontaktiem ar dzimteni, izmantojot jebkuras, arī Kultkoma, sniegtās iespējas: “/../ trimdas latviešiem ar laiku draud atsvešināšanās no tautas dzimtenē. Personiski kontakti tāpēc bija svarīgi. Dzimtenes apmeklējumi deva arī tiešāku ieskatu dzīves apstākļos, ļaužu noskaņojumā un varēja aizpildīt vienu otru robu mūsu zināšanās par dažādiem kulturāliem, sociāliem un politiskiem jautājumiem /../ pozitīvais efekts pārsniedza negatīvo, jo padomju propagandas ieguvumi lielā mērā bija tikai šķietami. Tāpēc arī par dažu tūristu “padomju mesliem” Rīgā nebūtu jāuztraucas. Bez tam ciemošanos karsti vēlējās un to aizstāvēja latvieši dzimtenē. “

Tāda nu bija neostaļiniskās Brežņeva impērijas ikdiena, kur godīgos intelektuāļus, kuri iestājās par sabiedrības interešu un tiesību respektēšanu, ieslodzīja “psihuškās”, bet kultūras un mākslas darbinieki par nacionālās kultūras attīstības lietām visbrīvāk un visplašāk varēja runāt tikai Kultkoma saietos. Tas arī maksimāli tika izmantots, un sabiedrība to pozitīvi novērtēja – Kultkoma izdevumi bija vieni no visvairāk lasītajiem. Taču nekas šai saulē netiek dots par velti – par to pašu bezmaksas sieru slazdā pelīte maksā bargu cenu. (..)

Mūžības skartie

Kultkoms it kā būtu miris, taču tā idejiskais mantojums zeļ un plaukst. Kultkoma vakardienas pravieši, ievilkuši savai sarkanajai mantijai pa vidu baltu strīpu, atkal uzdevušies par tautas labākajiem draugiem un turpina šķelt un kompromitēt latviešus. Nu jau visoficiālākajā līmenī latviešiem ir uzkrauti 20. gadsimta abu sociālistisko totalitārismu nāves grēki. Ar apmelojumiem pret mūsu valstsvīriem, ka tie nodevuši paši savu valsti, ir notikusi boļševistisko krievu okupantu šķīstīšanās uz latviešu ādas – kā par Latvijas militāro okupāciju 1940. gadā, tā par tās pilsoņu masveidīgu represēšanu. Īpaši nežēlīgs latviešu briesmoņu tēls tiek radīts nacionālsociālistiskās vācu okupācijas vēstures falsificēšanai. Latviešiem bez jebkāda pamata tiek uzkrauti visi vācu SD (“der Sicherheitsdienst – vācu nacionālsociālistiskās strādnieku partijas apsardzības vienības vīru kara noziegumi un noziegumi pret cilvēcību Latvijas teritorijā.

Šī galējā absurda ideoloģijas uzvara Latvijas skolas bērnu mācību grāmatās un biezākos un plānākos oficiozajos Latvijas vēstures kursos kļuva iespējama visai prozaiska iemesla dēļ – “Fraternitas Kultkomiensis” izdevās infiltrēt savus lobistus gandrīz visās garīgās un sabiedriskās dzīves sfērās. Piemēram, Kultkoma priekšsēdis Ivars Ķezbers kļuva par faktisko Latvijas Tautas frontes organizētāju un vēlāk Saeimas deputātu, priekšpēdējais Kultkoma priekšsēdis Alberts Liepa Jāņa Jurkāna ministrēšanas laikā kļuva par atbildīgu Ārlietu ministrijas darbinieku, pēdējais Kultkoma priekšsēdis Dainis Goldberģis ilgus gadus bija valdības oficioza “Latvijas Vēstnesis” galvenā redaktora vietnieks… Īpaši prominentus amatus ar dziļu ietekmi sabiedriskās domas veidošanā ieņēma abi Kultkoma zinātnes un tehnikas sekcijas locekļi – akadēmiķis Jānis Stradiņš ilgus gadus bija Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, bet akadēmiķis Ivars Knēts joprojām ir Rīgas Tehniskās universitātes rektors.

Savā grāmatā “Jaunie laiki un pagātnes ēnas. Fakti un vērtējumi. 1991–1995” (“Memento–Zinātne”, Stokholma–Rīga, 1995) Uldis Ģērmanis raksta: “Andrievs Ezergailis, kā jau zinātnieks un pētnieks, zina, cik grūti klājas tautai, kurai sarežģītos posmos un momentos nav savu varoņu. Tāpēc viņš “Jaunajā Gaitā” (184.nr.) nāk ar aicinājumu “sastādīt atjaunotās LR varoņu listi” par spirdzinājumu un pamudinājumu latviešu tautas dēliem un meitām. Kā divus galvenos kandidātus varoņu kārtai jeb ģildei Andrievs proponē Jāni Peteru un Mavriku Vulfsonu, kas turklāt esot arī politiski ģēniji. Savu priekšlikumu Andrievs motivē, aprādīdams, ka “Peters perestroikas piedāvāto brīvību pārvērta revolūcijā”, bet “Vulfsons ar Hitlera–Staļina pakta noziedzīgumu iedzina Krieviju stūrī”. To darīdami, abi “pat savas dzīvības lika uz spēles”.

Neapšaubot Andrieva visnotaļ labestīgos nolūkus, tomēr jāvaicā, vai viņš pārāk nesabiezina krāsas? Vai tad tiešām tik traki bija? Peters vēl nesen rakstos izskaidroja, ka t. s. atmodas sākumā viņš nav bijis drošsirdīgākais un principiālākais politdarbinieks, bet savu rīcību saskaņojis (1988.gadā) ar kompartijas vadību (“Literatūra un Māksla”, 1991, 37.nr.). Tāpat nekas neliecina, ka politspēlē piesardzīgais un apsviedīgais Mavriks Vulfsons būtu rīkojies kā hazardists. Nevar apiet arī daudz pieredzējušā Pētera Zirnīša kompetento aizrādījumu: “Šis skūpsts bij’ iepriekš saskaņots/ ar visaugstāko kanceleju”.

/../ Pret dzimtenes kultstrādniekiem, politdarbiniekiem un arī pret “patriotiskajiem orgāniem” Andrievs allaž izturējies ar iejūtību un dāsnu labestību, kas tur arī pozitīvi novērtēta. Pret trimdas sabiedrības lielāko daļu un tās organizācijām viņš turpretī ir bijis visai nežēlīgs un bargs. Nocietinājis savu sirdi pret “aizklīdušajiem”, viņš dažkārt atrod vainas, kur tādu nav. “

Tā vēl būtu pusnelaime, ka skolas bērniem jāmācās ar kājām gaisā sagriezta Atmodas laiku vēsture par partijas nobučotajiem “tautas varoņiem”, jo bija tajā partijā arī godīgi cilvēki. Daudz traģiskāk, ka tiek falsificēta Otrā pasaules kara vēsture, īpaši par 20. gadsimta abu totalitāro režīmu noziegumiem pret Eiropas tautām. Arī šajā falsifikāciju laukā celmlauzis bija Kultkoms. Par tā pienesumu, gan noklusējot Kultkoma starpnieka lomu, Andrievs Ezergailis grāmatā “Holokausts vācu okupētajā Latvijā” raksta šādi: “Otrs jaunās vēstures avots saistās ar VDK pamfletu sēriju, kas sarakstīti 60. gadu sākumā, starp kuriem nozīmīgākais ir “Kas ir Daugavas Vanagi”. Pārsteidzošs un negaidīts rezultāts bija tas, ka šie pamfleti, sevišķi “Daugavas Vanagi. Who are they?” iegāja Rietumu zinātniskajā apritē, un vairāki autori tos pieņēma kā dokumentus. /../ Brošūra kļuva par sava veida rokasgrāmatu izmeklēšanas iestādēm Rietumvācijā, ASV, Lielbritānijā, Kanādā un Austrālijā. Šīs brošūras spēks bija situāciju aprakstos ar norādēm, ka tie tikuši balstīti uz arhīvu un aculiecinieku liecībām; brošūra deva sarakstus ar vairākiem simtiem latviešu vārdu, kas bija piedalījušies iznīcināšanās. Lai atšķetinātu visus brošūras “Kas ir Daugavas Vanagi” melus, puspatiesības un pārspīlējumus, būtu vajadzīga īpaša grāmata. Pietiktu norādīt – lai gan 10% no faktiem ir patiesi, pārējais ir viltojums. Cik lielā mērā brošūrā sniegtie fakti, attēli un situācijas ir nepatiesas, var noteikt, pārbaudot apgalvojumu detaļas. Rietumu zinātniekiem un žurnālistiem trūka pacietības un vēstures zināšanu, lai iedziļinātos šajā padomju krāpšanā.

Visinteresantākais brošūras aspekts ir tas, ka lielākā daļa sacerējuma loģikas un izteiktās kolektīvās apsūdzības pret latviešiem ir balstītas pārsvarā uz trim apgalvojumiem, kurus ģenerālis Fridrihs Jekelns ir izteicis savā 1946.gada tiesas prāvā Rīgā. “Patiesība nr.1” ir apgalvojums, ka latvieši nogalināja lielu, nenosakāmu skaitu ebreju vēl pirms vāciešu ierašanās Latvijā. Otra ir tas, ka latvieši bija labāki šāvēji nekā vācieši. Un trešā – ka Rietumu ebreji tikuši vesti uz Latviju, “jo latvieši bija radījuši tam pienācīgus apstākļus”. /../ Pašlaik Rietumos ir pieejams ievērojams daudzums F. Jekelna nopratināšanas protokolu, un Dr. Indulis Ronis visu lietu redzēja Maskavā. /../ Nevienā no savām liecībām F. Jekelns nepieskārās jautājumam par latviešu atbildību ebreju nogalināšanā.”

Diemžēl arī paša Ezergaiļa apgalvojumu ticamības koeficients svārstās starp 6–10%. Trīs Jekelnam pierakstītās bēdīgi slavenās melīgās izteikas Rietumu literatūrā un, kas ir īpaši dramatiski, tiesu praksē ievazāja daudz agrāk un daudz lielāka kalibra NKVD (saīsinājums no Iekšlietu tautas komisariāta nosaukuma krievu valodā) slepenie aģenti Rietumos, nekā to izdarīja pamfleta “Kas ir Daugavas Vanagi” sacerētājs Paulis Ducmanis. Ezergaiļa minētais Dr. Indulis Ronis ir šī raksta autors, kurš publicējis patieso F. Jekelna liecību. Bet tajā par ebreju nošaušanu Rumbulā ir teikts: “Ebrejus šāva 10 vai 12 vācu karavīri no SD, viņu uzvārdus es nezinu. ” (“Tautību naida kurinātāji Latvijā”. “Daugavas Vanagu Mēnešraksts”, 1995, 1.nr.) Šo izšķirošo liecību savā grāmatā A. Ezergailis noklusē, ar meliem un puspatiesībām cenšoties radīt iespaidu, ka latvieši tomēr šaušanā piedalījušies. Nepiedalījās! Neviens latvietis nenošāva nevienu ebreju Rumbulas akciju laikā 1941.gada 30.novembrī un 8.decembrī. Tāda ir dokumentos, nevis NKVD aģentu apzinātās viltus liecībās balstīta patiesība par šiem patiesi traģiskajiem Latvijas vēstures notikumiem.

Indulis Ronis

You may also like...

6 Responses

  1. vdk saka:

    Ģērmani čeka Latvijā vizināja melnā limuzīnā un baroja ar melniem ikriem.

    Admins
    Bet kā tad citādāk varēja būt ?
    Tu gribēji, lai Ģērmani čeka atstātu bez uzraudzības ?
    Vai tu biji klāt, kad čekisti viņu baroja ar melniem ikriem ?
    Tādi kā Tu, ir lielākie kaitnieki, jo cenšas visu sagriezt ar kājām gaisā.
    Ģērmaņa darbi parāda, kas viņš bija, bet ne tavas pie buteles rastītās drazas… .

  2. TIEŠĀM -ĻOTI VĒRTĪGS, PAŠAPZIŅU STIPRINOŠS ROŅA KUNGA PĒTĪJUMS !
    UN PAMATĪGI NEAPŠAUBĀMI ARGUMENTĒTS !
    DER ARĪ MAN -KĀ AIZSARGA DĒLAM, LAI ARĪ TĒVS NEKAROJA NE KRIEVU, NE VĀCU PUSĒ-AIZMUKA UN PASLĒPĀS…
    PALDIES, ROŅA KUNGS, PAR ŠO PĒTĪJUMU !

  3. +++ saka:

    Daudz uzvārdu. Visus, par kuriem šeit raksta, nav iespējams galvā paturēt. Gandrīz pēc kartotēkas prasās, kurā katra vārds, bilde, amati un grēki vienuviet apkopoti, lai katrs interesents var ātri atrast visu par sev interesējošo personu.

  4. andris saka:

    1)Nameja gredzens ir sudraba,nevis zelta(krustnesu logo
    2)Mani neviens nevares parliecinat ar ko citu,ka krustnesi=NATO un
    eiropas savieniba ir vinu radijums.
    3)Var gadities,ka 2015 gada,savienibas vairs nebus, un ko tad.

  5. raksts saka:

    Akadēmiķis. Latvijas specdienesti izdara spiedienu uz vēsturniekiem.

    Saruna ar vēsturnieku Induli Roni viņa lauku mājās.
    – Jau krietnu laiku esat projām no vēsturnieku sabiedrības. Kā no malas vērtējat vēstures pētniecību pēdējā laikā?
    – Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pagājušā gadsimta 90. gados bija vairākas koncepcijas, kā un kādos virzienos strādāt. Vēsture ir ļoti konkrēta. Ir smagi jautājumi, vairāki mezgla punkti. Tie ir latviešu tautas izcelšanās. Otrs: latviešu apdzīvotās teritorijas iekarošana, struktūra, kas šeit izveidojās viduslaikos, kā to vērtēt no vietējās, no Eiropas attīstības viedokļa. Piemēram, Filozofijas institūta direktore Maija Kūle lībiešu virsaiti Kaupo uzskata par Eiropas civilizācijas nesēju Latvijas teritorijā, nevis nodevēju. Taču, ja paskatās no juridiskā aspekta, Kaupo darbība bija kara noziegums, jo tā iznīcināja vietējo lībiešu etnosu. Tie ir ļoti principiāli jautājumi. Vēl svarīgs vēstures izpētes jautājums ir perestroika, atmoda.
    – Jūs tā ātri pārlēcāt pāri visam 20. gadsimtam, abiem pasaules kariem, okupācijai.
    – No Latvijas viedokļa tie ir puslīdz skaidri jautājumi. Bet ļoti neskaidrs jautājums ir Latvijas valsts izveidošanās, sākot jau no 1905. gada. Ir vēstures periodi, ko neesmu pētījis, un par tiem man ir tikai savs profesionāla vēsturnieka viedoklis, bet, kas attiecas uz 1905. gadu, ar to esmu padziļināti strādājis. Un tāpēc varu pateikt, ka tur viss ir kreizī. Kas bija 1905. gada revolūcija Krievijā? Visi zina, ka tā gada 9. janvāris bija Asiņainā svētdiena, bet kas zināms par 6. janvāri? Tolaik cars Nikolajs II ļoti pārdzīvoja neveiksmes krievu–japāņu karā un tāpēc 6. janvārī rīkoja gājienu, lai Ņevas upē izcirstā āliņģī iesvētītu militāros karogus. Šajā pasākumā piedalījās lielkņazi, lielākā daļa cara ģimenes. Ar lielgabaliem šāva salūtu, bet viena lielgabala apkalpe izšāva kaujas lādiņu cara ģimenes virzienā, bet netrāpīja, tikai nedaudz papostīja Ziemas pili. Tas bija atentāts pret valdnieka ģimeni kara laikā, kas Krievijā izsauca milzu sašutumu, Pēterburgā sākās stihiskas demonstrācijas pret atentāta rīkotājiem, kurus sauca par nihilistiem. Zināms, ka Maskavas ohrankas priekšnieks Zubatovs bija savā kontrolē izveidojis strādnieku savienības – lai novērstu revolucionāro propagandu strādnieku vidū. Taču šīs organizācijas izmantoja rūpnieki, kas deva policistiem kukuļus, lai tie liek strādniekiem rīkot demonstrācijas savu konkurentu rūpnīcās. To redzot, cars lika šīs savienības slēgt, tikai Pēterburgā to nezin kāpēc neizdarīja. 9. janvārī ohrankas aģents pops Gapons sacēla šīs savienības kājās, lai dotos caram sniegt petīciju, viņu sveiktu un demonstrētu lojalitāti, strādnieki gāja ar ģimenēm, svētku drānās.
    Bet divi lielkņazi uzsūtīja gājienam kavalēriju, simtiem cilvēku apšāva. Tas bija liels pārsteigums arī Ļeņinam, kas tobrīd atradās emigrācijā, jo šī akcija nebija revolucionāru organizēta. Tas bija ohrankas darbs. Tā nu caram uzticīgākie cilvēki – strādnieku aristokrātija, īstie krievi, līdz nāvei uzticīgie mužiki – pārvērtās par cara lielākajiem ienaidniekiem
    Tā dzima revolucionāra kustība. Līdz tam bija, atvainojos, tikai pupu mizas, kaut kāda narodņiku ākstīšanās, terorisms.
    – Kas Latvijai no tā?
    – Latvijai 1905. gada notikumi bija ļoti būtiski. Te dedzināja muižas. Bet tās bija apdrošinātas, pirms dedzināšanas gleznas un antīkās mēbeles nezin kāpēc bija izvāktas ārā. Kad muižnieki aizmuka uz Vāciju, viņi savās vietās atstāja stingru muižas policiju un tā saucamos uzticamības ļaudis, kas muižniekiem rakstīja ziņojumus par to, kas šeit notiek. Es Vācijā šo ziņojumu kopijas esmu redzējis vēl pirms Berlīnes mūra krišanas, bet kuri mūsu šo laiku vēsturnieki šos ziņojumus ir pētījuši?
    – Kāpēc tas tik svarīgi?
    – Kam pieder pagātne, tas valda pār nākotni. Ja mēs zinām, kādi cilvēki darbojās 1905. gadā, tad mēs varam no tādiem cilvēkiem piesargāties šodien. Bet tagadējie tā saucamie oficiālie vēsturnieki spēlē spēlītes, nevēlas pētīt 1905. gadu.
    – Kuri?
    – Šis darbs būtu jādara Inesim Feldmanim, Antonijam Zundam, citiem. Tagad Valsts prezidenta vēsturnieku komisiju vada Inesis Feldmanis, kopā esam strādājuši, bijuši labi kolēģi, gudrākais no visas tās komandas, manevrē tāpat kā padomju laikos.
    – Kas viņam šos manevrus liek darīt?
    – Nezinu. Varu runāt tikai par to laiku, kad mani 1996. gada februārī izmeta no darba. Tad biju Valsts vēstures komisijas vadītājs. Visas manas nepatikšanas sākās ar militāro izlūkdienestu, ko tajā laikā vadīja Auseklis Pļaviņš. Viņš pie manis atsūtīja savu darbinieku Stabiņu, kurš vēlējas zināt, ko esmu darījis Amerikā, kādus dokumentus Hūvera institūtā redzējis. Teicu, ka Amerikā veicu akadēmisku darbu, bet vairāk nediskutēju un palūdzu Stabiņam atstāt savu kabinetu, par šo vizīti uzrakstot sūdzību premjerministram Mārim Gailim. Atbildi nesaņēmu.
    – Jūs gribat sacīt, ka Latvijas specdienesti izdara spiedienu uz vēsturniekiem?
    – Viņi mēģināja izdarīt spiedienu uz mani. 1997. gada maijā Saeimas arhīvā atradu, ka Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienests savā struktūrā izveidojis 20. gadsimta sociālpolitiskās vēstures nodaļu, dokumentu par to parakstījis Saeimas sekretārs Imants Daudišs. Starp citu, padomju gados vēsturnieku darbību uzraudzīja čeka, tai šīm vajadzībām arī bija speciāla nodaļa.
    – Tomēr nesaprotu, kam šāda uzraudzība nepieciešama? Lai sabiedrība neuzzinātu kaut ko netīkamu par 1905. gadu, kādu citu vēstures periodu?
    – Latvijas vēsturē mistiska ir arī valsts izveidošanās 1918. gadā. Arī man tā nav skaidra. Vēl padomju, bet jau perestroikas laikā Aleksandrs Drīzulis sacīja, ka tur kaut kas neesot tīrs, kaut kas neštimmē, bet nevajag bļaustīties pirms laika, vajag redzēt dokumentus. Viņš mums izkārtoja piekļūšanu arhīva specfondiem par 1917. un 1918. gadu. Galvenā mistiskā persona – Bermonts.
    – Par viņu tik daudz rakstīts…
    – Muļķības rakstītas! Netiek rakstīts, kā tas varēja notikt, ka nevienam nezināms cilvēks, kristīts Tbilisi ebreju amatnieka dēls, nosaucot sevi par kņazu, kļuva par komandieri armijai, ko bija izveidojuši emigrācijā esošie cariskās Krievijas diplomāti un kas bija domāta cīņai pret sarkanajiem Krievijā? Cik lielā mērā Latvijas valsts izveidošanās bija iekšpolitiski, cik ārpolitiski noteikta?
    – Nupat bija 17. jūnijs – Latvijas okupācijas diena. Kas jums kā vēsturniekam būtu sakāms par to?
    – Kad Kārlis Ulmanis uzzināja par Ribentropa–Molotova paktu un tā slepenajiem papildprotokoliem, sākās panika. Pirmā ideja bija pretoties, aizsardzības koncepcija balstījās uz to, ka jānoturas viena divas nedēļas, kamēr angļi atbrauc ar saviem karakuģiem. Kad kļuva skaidrs, ka angļi neatbrauks, jo vācu zemūdenes viņus kopā ar kuģiem uzlaidīs gaisā, sāka meklēt citus variantus. Tas nebija cirks, tā bija spēlīte par lojalitāti.
    Esmu nosaucis Ulmani un Munteru par finlandizācijas politikas pionieriem, viņi cerēja, ka, ielaižot valstī padomju armiju, kaut kāda Latvijas autonomija ārpus Padomju Savienības tiks saglabāta. Cerības neīstenojās. Te vēl daudz ko pētīt. Es jau to savulaik sāku darīt.
    Šo laiku vēsturniekiem, īpaši tiem, kas stāv tuvumā vietām, kur dala naudu, gribu pastāstīt, ko man padomju laikos teica vēsturnieks Vincents Karaļūns. Viņš atšķirībā no Drīzuļa bija nesamierināms Latvijas neatkarības pretinieks, bet arī godīgs cilvēks. Arī tajos laikos bija iespējams tikt pie naudas, uzliekot tikai vienu formālu parakstu vai kļūstot par it kā līdzautoru kādam pētījumam, bet Karaļūns draudzīgi teica: “Kādreiz liekas, ka bez tiem pāris tūkstošiem gals klāt, ir iespējas tos viegli paņemt, bet nedariet to. Vienmēr būs trešā acs, kas to būs redzējusi, un tad nevis jūs būsiet priekšnieks, bet pār jums būs priekšnieks.”

    http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=353598:akadmiis-ronis-par-treo-aci&catid=95:intervijas&Itemid=439

    2012-06-26 10:43 un 17:35 likvidēts komentārs:

    Saruna ir interesanta, bet daļēji zināma jau kopš 08.07.2009.
    Skaties: http://webcache.googleusercontent.com/search?q=cache:eRRMwCSOZnoJ:blogs.krustaskola.lv/2009/07/09/ko-saka-izraidits-akademikis/+scenogramma,+ko+Munters+Kreml%C4%AB+ir+run%C4%81jis,&cd=2&hl=lv&ct=clnk&gl=lv

    ALFA
    2012-06-26 15:11
    Ronis ir aizmirsis, ka angļi piedraudēja krieviem, ka tie caur Persiju iebruks Baku. Staļins tūliņ noslēdza miera līgumu. Tā kā nebija obligāti angļu kuģiem ienākt Baltijas jūrā

    JĀNIS
    2012-06-26 15:10
    Labs raksts!Trešā acs liekas,pieder masonu ložai.
    Jau 20 gadus Latvijas valdnieku attieksme pret 1905.g. ir tāda pati kā Nikolajam II.

  6. Miervaldis saka:

    Atbilde – tautas nelieši ir lielākā daļa Grantiņa parādītie, un vēl būs kādi, ja protams krievi viņu prātiņus nepiemēslos pavisam.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.