Valts Dalbiņš. Premjers ar dēlu uz rokām

LRTT piebilde. Šī ir viena no retajām reizēm, kad Dalbiņš ir pasacījis ko vērtīgu. Gandrīz jau vietām iebrauca grāvī, bet mudīgi uzgrieza atkal uz brauktuvi. Manas domas par Kulbergu ar dēlu uz rokām, pilnīgi sakrīt Dalbiņu. Kas attiecas uz Ilzi Ostrovsku, tad šī sarkanā kode ir mūžīgi uzstājusies pret Latvijas nacionālajām interesēm. Vai šis krievijas labības transports caur Latviju ir nodevīgs pret Ukrainu, nav viennozīmīgi vērtējams. Šie graudi vairs nepieder krievijai ! Jautājums ir jāskata savādāk: vai šinī darījumā iegūtie līdzekļi nebūtu jāpārskaita Ukrainas palīdzības fondam ? Izraisīt pasaulē badu, būt daudz lielāks noziegums ! Ja visa Āfrika un DienvidĀzija būs badā un bēgļu miljardi meklēs patvērumu no bada, tad no Latvijas pāri paliks tikai slapja vieta !

Šodien Jēkabpilī, protesta akcijā pret krievijas asiņaino graudu tranzītu, uzstājās Ministru prezidents Andris Kulbergs. Viņam uz rokām bija dēls. Un, kā jau pie mums ierasts, arī šajā notikumā kāds un ne viens vien, saskatīja kaut ko sliktu.

Piemēram, Ilze Ostrovska sociālajā tīklā X raksta, ka valdības vadītājs ar bērnu uz rokām, runājot par nopietnu tēmu, izskatoties pēc slikta Īlona Maska atdarinājuma. Tas radot iespaidu, ka valsts vadība strādājot uz pusslodzi. „Slikts vēstījums. Punkti krīt,” secina Ostrovska.

Mana atbilde bija pilnīgi pretēja.

Nē! Izcila valdības vadītāja, tēva un tautas priekšstāvja pozīcija, kas BEIDZOT demonstrē to, ka ģimene un bērni ir svarīgi! Runa šoreiz bija pavāja, lai arī fakti pareizi, bet stāja un kopā būšana ar bērnu – IZCILI!

Un es šo domu gribu paskaidrot plašāk. Parunāsim par to vairāk!

Mēs gadiem ilgi runājam par demogrāfisko katastrofu, par ģimenes vērtībām, par tēva lomu bērnu un, es īpaši gribu uzsvērt, dēlu audzināšanā. Runājam par nepieciešamību stiprināt ģimeni, audzināt patriotisku jauno paaudzi, mācīt bērniem atbildību par savu ģimeni, tautu un valsti. Bet ko mēs darām, kad valsts augstākā amatpersona savu dēlu paņem līdzi uz sabiedriski nozīmīgu pasākumu, rādot skaistu piemēru? Sākam meklēt, kas tur slikts! Sākam moralizēt, paši nesaprot kā ir pareizi, spoguļojam savas bērnības traumas sociālo tīklu realitātes spogulī.

Kopš kura laika bērns tēvam uz rokām nozīmē darbu uz pusslodzi vai ko citu nepatīkamu? Vai tiešām ģimene ir kaut kas tāds, kas politiķim jāatstāj aiz slēgtām durvīm, lai viņu uzskatītu par nopietnu valstsvīru? Patiesībā tautas turpināšanās- jaunā paaudze, spēcīgi jaunie vīrieši un sievišķīgas jaunās sievietes ir galvenais, kāpēc mēs ikdienu cīnāmies par izdzīvošanu, par attīstību, par drošību.

Manuprāt, daudz sliktāks vēstījums būtu tas, ka valsts vadītājam savs bērns būtu jāslēpj, lai nezaudētu politiskos punktus.

Un šeit es vēlos padalīties ar kaut ko personīgu. Arī mani tēvs bērnībā bieži, pat ļoti bieži, ņēma līdzi uz darbu. Mans tēvs strādāja operas teātrī, viņš bija orķestra mūziķis, fagotists, un man kā mazam zēnam tā bija vesela, brīnumaina pasaule. Taču pats svarīgākais nebija ne opera, ne tās greznās telpas, ne īpašā atmosfēra. Pats svarīgākais bija tas, ka mans tēvs, kurš man bija milzīga autoritāte, ļāva man būt daļai no savas pasaules. Viņš rādīja man savu darbu, iepazīstināja ar kolēģiem, ļāva redzēt un iepazīt dažādas darba lietas, cilvēku attiecības un pienākumus. Es redzēju savu tēvu ne tikai kā tēti mājās, bet arī kā cilvēku, kuru pazīst citi, kuru ciena sabiedrība, kuram ir savs darbs, sava atbildība un sava vieta sabiedrībā. Un bija vēl kaut kas ārkārtīgi nozīmīgs. Tēvs mani personīgi iepazīstināja ar tā laika izcilajiem māksliniekiem, cilvēkiem, kurus pazina un apbrīnoja visa Latvija un kuru talants sniedzās tālu aiz mūsu zemes robežām. Es bērnībā personīgi pazinu izcilo diriģentu Rihardu Glāzupu, pasaules līmeņa operdziedātāju Kārli Zariņu, lielisko Pēteri Grāveli un daudzus citus. Iedomājieties, ko tas nozīmē mazam zēnam! Bet pats būtiskākais bija tas, kā tēvs mani ar šiem cilvēkiem iepazīstināja. Nevis kā mazu, nenozīmīgu bērnu, kuram jāstāv maliņā un jāklusē, kamēr sarunājas lielie un ievērojamie cilvēki. Nē! Tēvs man ļāva justies kā līdzvērtīgam cilvēkam viņu sabiedrībā. Un tas bija kaut kas neaprakstāmi vērtīgs.

Tēvs man jau bērnībā iedeva milzīgu pašapziņu, kas ir palīdzējusi visu turpmāko dzīvi. Nevis augstprātību vai iedomību, bet apziņu, ka arī es esmu cilvēks, esmu jauns vīrietis, kuram ir sava vērtība, ka nav jābaidās no slaveniem, ietekmīgiem vai augstus amatus ieņemošiem cilvēkiem. Ka viņi nav kaut kādas neaizsniedzamas būtnes, kuru priekšā jājūtas mazākam. Šādu pārliecību nevar vienkārši iemācīt ar vārdiem. Tā rodas no pieredzes. No tā, kā tēvs izturas pret savu dēlu un kādu vietu viņam ierāda pasaulē. Un šeit es vēlos pieminēt vēl kādu novērojumu no savas pieauguša cilvēka dzīves. Esmu redzējis ļoti nopietnus, pasaulē ietekmīgus uzņēmējus, kuri risina darījumus par desmitiem un simtiem miljonu, un viņiem dažreiz sarunās līdzi ir viņu dēli. Reizēm pavisam jauni zēni, deviņus vai desmit gadus veci, reizēm jau krietni vecāki jaunieši, kuri apzināti iepazīst uzņēmējdarbības pasauli, mācās, vēro, klausās un pamazām gatavojas patstāvīgai dzīvei. Nosodoši iepriekš pieminētais Maska piemērs ar mazo dēlu Baltajā Namā, kurš brīvi spēlējās ar prezidentu Trampu- pasaules vienu no ietekmīgākajiem cilvēkiem, patiesībā ir jebkuru saprātīgu cilvēku priecējošs un cienījams. Protams, ne vienmēr un ne visur bērnam ir jābūt klāt. Ir situācijas, kurās tas, pilnīgi saprotami, nav piemēroti. Šoreiz ne par to. Taču, kad tēvs apzināti dod savam dēlam iespēju iepazīt viņa darba pasauli, tas ir kaut kas ārkārtīgi vērtīgs. Padomājiet, ko šāds zēns iegūst! Viņš redz, kā pieauguši cilvēki sarunājas, kā argumentē, kā vienojas un nepiekrīt, kā pieņem lēmumus un uzņemas atbildību. Viņš iepazīst pasauli, kurā citi viņa vecumā vēl pat nezina, kādi jautājumi tiek risināti. Un pats svarīgākais – viņš to visu redz kopā ar savu tēvu. Tēvs dod dēlam iespēju jau bērnībā ieraudzīt pasauli, kurā viņam kādreiz būs jādzīvo kā patstāvīgam vīrietim. Manuprāt, tā ir viena no lielākajām dāvanām, ko tēvs var sniegt. Un te ir vēl kāda ļoti būtiska nianse. Es pieļauju, ka arī mans tēvs ļoti vēlējās, lai es turpinu viņa ceļu mākslā un mūzikā. Varbūt viņš cerēja, ka šī pasaule kļūs arī par manu profesionālo dzīvi. Taču es izvēlējos citu ceļu. Kļuvu par uzņēmēju, politiķi, rakstnieku amatieri un visnotaļ veiksmīgu attiecību konsultantu. Un zināt, kas ir pats interesantākais? Tas nekādi nemazina tēva dotā nozīmi. Gluži pretēji! Es neturpināju tēva profesionālo ceļu, bet visu savu dzīvi esmu gājis un joprojām eju ar tēva doto dzīves pamatu. Viņš man neatstāja gatavu dzīves scenāriju, kuram obligāti jāseko, lai gan būtu, iespējam, to vēlējies. Viņš man deva kaut ko daudz nozīmīgāku – pašapziņu, drošības sajūtu, spēju sarunāties ar visdažādākajiem cilvēkiem, interesi par pasauli un pārliecību, ka arī man tajā ir sava vērtīga un cienījama vieta. Un šis pamats ir palīdzējis man iet pašam savu ceļu, arī tad, kad tas bijis ļoti sarežģīts.

Mans tētis jau pasen ir Aizsaulē. Man pašam ir pāri piecdesmit. Dzīvē ir noticis tik daudz, piedzīvots tik daudz, ka šķiet, veselai grāmatu bibliotēkai pietiktu. Bet tās bērnības dienas, tie cilvēki, tikšanās un tēva klātbūtne manā atmiņā joprojām ir apbrīnojami dzīvas. Tās ir pasakainas atmiņas. Un vēl vairāk – tas bija izcils sākums manam dzīves ceļam kā vīrietim. Par to es savam tēvam esmu pateicīgs šodien un būšu pateicīgs mūžībā! Un tieši tāpēc es tik labi saprotu, cik nozīmīgi ir tas, ka tēvs ņem dēlu sev līdzi. Vēl vairāk. Esmu pārliecināts, ka dēla izaudzināšanā par īstu vīrieti tēvam ir neaizstājama loma. Māte šajā procesā var daudz palīdzēt, atbalstīt un stiprināt, bet diemžēl var arī katastrofāli traucēt. Par to varbūt citreiz. Taču tieši tēva pienākums ir ar savu piemēru parādīt dēlam, ko nozīmē būt vīrietim. Ko nozīmē uzņemties atbildību, turēt doto vārdu, pieņemt lēmumus, aizstāvēt savējos un nebaidīties no grūtībām. Zēnam ir jāredz savs tēvs darbībā. Ne tikai mājās, pie vakariņu galda vai televizora, bet arī darbā, sabiedrībā, sarežģītās situācijās, konfliktos un brīžos, kad nepieciešama drosme. Tēvs nevar iemācīt dēlam vīrišķību tikai ar pamācībām. Viņam tā ir jāparāda savā dzīvē. Dēlam tā jāpiedzīvo kopā ar tēvu. Un tieši tāpēc es šodienas notikumā saskatu kaut ko daudz vairāk par vienkāršu bērna piedalīšanos publiskā pasākumā. Zēns, kurš kopā ar tēvu piedalās sabiedriskajā dzīvē, redz, kā cilvēki aizstāv savu pārliecību, kā viņi protestē, kā politiķi uzklausa neapmierinātību un atbild uz neērtiem jautājumiem. Tā ir dzīves skola, kuru nevar aizstāt neviena mācību grāmata. Turklāt šoreiz runa bija par Latvijas attieksmi pret agresorvalsti, par Ukrainu, par mūsu valsts morālo atbildību. Vai tiešām kāds uzskata, ka mūsu bērniem šīs lietas nav jāzina?

Atgriežoties pie Ostrovskas kundzes pārmetuma par darbu uz pusslodzi, man gribas pajautāt: vai cilvēks, kurš atrod iespēju būt kopā ar savu dēlu arī valstiski nozīmīgos brīžos, tiešām tādēļ kļūst mazāk nopietns? Mazāk atbildīgs? Mazāk spējīgs vadīt valsti?

Es tam nevaru piekrist un, kā jau minēju, redzu to precīzi pretēji.

Es gribētu, lai Latvijas sabiedriskajā dzīvē daudz biežāk redzētu tēvus kopā ar dēliem, mātes kopā ar meitām, vecākus kopā ar bērniem. Lai ģimene nebūtu kaut kas tāds, kas jāatstāj mājās, pirms sākas “īstā, svarīgā dzīve”. Ģimene nav šķērslis valstiskai darbībai. Ģimene ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc valstij vispār jāpastāv. Un tieši tāpēc esmu patiesi gandarīts, ka mūsu valsts vadībā redzu vīrišķīgu vīrieti- vīru, tēvu un, manuprāt, domājošu, gudru un ģimenisku cilvēku. Cilvēku, kurš savu tēva lomu neatstāj aiz Ministru kabineta durvīm.

Tas nenozīmē, ka Kulbergs nav jākritizē. Gluži pretēji! Arī šodienas runa, manuprāt, nebija no viņa spēcīgākajām. Fakti bija pareizi, taču uzstāšanās varēja būt daudz pārliecinošāka. Un valdības darbs, īpaši jautājumā par krievijas graudu tranzītu, ir jāvērtē pēc konkrētiem lēmumiem un rezultātiem, nevis pēc skaistām bildēm.

Taču es nevēlos sajaukt divas pilnīgi atšķirīgas lietas – politiķa darba kvalitāti un tēva attieksmi pret savu bērnu.

Pirmo vērtēsim un vajadzības gadījumā kritizēsim. Otro šodien es vērtēju ļoti augstu.

Valstij nav vajadzīgi tikai labi ministri, deputāti un ierēdņi. Mums ir vajadzīgi labi tēvi un mātes, kuri saviem bērniem nodod ne tikai mantu, bet arī vērtības, pieredzi, pienākuma apziņu un mīlestību pret savu latviešu tautu un zemi. Un varbūt pēc trīsdesmit, četrdesmit vai piecdesmit gadiem šis zēns, kurš šodien bija līdzās savam tēvam Jēkabpilī, atcerēsies tieši šo dienu. Varbūt viņa atmiņā nebūs saglabājies neviens tēva teiktais vārds, neviens politiskais strīds. Bet viņš atcerēsies, ka bija kopā ar savu tēti. Ka tēvs viņu paņēma līdzi. Ka viņš bija svarīgs. Tāpat kā es vēl šodien atceros savas bērnības dienas operā kopā ar tēvu.

Jo bērniem mēs atstājam ne tikai to, ko esam viņiem iemācījuši. Mēs atstājam arī atmiņas par kopā nodzīvoto laiku. Un dažkārt tieši tās ir mūsu vērtīgākais mantojums.

Un par tiem politiskajiem punktiem, Ostrovskas kundze…

Šodienas politiskie punkti pēc dažiem gadiem būs aizmirsti. Ministru prezidenti nāks un ies. Mainīsies valdības, partijas un politiskās modes.

Bet bērnībā pieredzētais, tēva piemērs un kopā pavadītie brīži var palikt cilvēkā visu mūžu.

Tas, kas šodien kādam šķiet zaudēti politiskie punkti, pēc piecdesmit gadiem kādam dēlam var izrādīties viena no skaistākajām atmiņām par savu tēvu.

Un tā ir vērtība, kuru es negribētu mērīt politiskajos reitingos.

Andris Kulbergs, par šo Tev kā tēvam mana cieņa un atbalsts! Vairāk šādu piemēru Latvijā!

Valts Dalbiņš II Par latviešiem!

Foto autore: Irina Dovgopolika

08.11.12