Kas ir J.Maizītis ? Protams, ka slepkava !

Pirms lasām jauno rakstu, izlasīsim uzmanīgi “ievadu”.

Izvilkumi no LRTT rakstītā:

“01.12.2008 LRTT piesprieda arhibīskapam Jānim Vanagam ASM.

http://tautastribunals.eu/?p=666

Kā jau toreiz tika minēts, Jānis Vanags bija apzadzis Latvijas valsti par miljoniem. LRTT rīcībā esošie dokumenti  norāda uz summu- 2,9 miljoni. Šādi dokumenti atradās arī, pie šodien “lielās bēdās” esošā, J. Maizīša.

Sekoja kapa klusums !

Kapa klusums sekoja arī tad, kad LRTT iesniedza J. Maizītim dokumentus par Liepājas mafiju (Sesku, Vaiteiku, Aizezeru, Briķi u.c.), kura piedalījās Aivara Prūša slepkavības plānošanā.”

—————————————————————————————————————————–

„Pareizi, ka I. Ronis Reiniku nosauc par nacistu, jo viņš ir aktīvs genocīda īstenotājs pret latviešu tautu. Pēc Tiesiskuma atjaunošanas Latvijā Reiniks, Maizītis, Kažociņš, Kūtris un visi pārējie mosadiskie nacisti tiks sodīti ar nāvi, publiski pakarot visas pasaules masu mēdiju klātbūtnē.”

——————————————————————————————————————————

„Krievžīda Zaharjina gadījums, ar pilsonības pirkšanu un neskaitāmu miljonu piesavināšanos, ir pieskaitāms pie Latvijas valsts sabotāžas un sodāms ar augstāko soda mēru(ASM). Ja nebūtu noziedzīgā ceļā nopirkta pilsonība, tad nebūtu arī apzagta latviešu tauta un līdz bankrotam novests Liepājas Metalurgs.

Kāpēc netiek meklēti tie, kuri palīdzēja šim žīdu bandītam iegādāties Latvijas Republikas pilsonību ?

Kāpēc tiek kliedzoši Latvijā pārkāpts TIESISKUMS ?

Kāpēc latviešu tauta tiek no žīdiem un krieviem, kuri atrodas Latvijā prettiesiski, izvarota un apzagta ?

Kurš bija tas, kas pavēlēja neuzsākt šo noziedzīgo LIETU izmeklēt ?

Izrādās, ka tas ir neviens cits, kā SAB jaunais “boss” Jānis Maizītis. Jā, tas pats Jānis Maizītis, kurš kādreiz aizliedza Zemessardzei likvidēt čekas veidotās mafiozās struktūras. Igauņiem tādi izdzimteņi- maizīši nebija un viņu Zemessardze veiksmīgi tika galā ar krievu un žīdu noziedzīgajiem elementiem. http://tautastribunals.eu/?p=15478 ”

=========================================================================

Izvilkumi no vēsturnieka I. Roņa sacītā:

Ierakstiet www.tautastribunals.eu meklētājā Indulis Ronis un jūs uzzināsiet daudz vairāk par noziedznieku- slepkavu Jāni Maizīti. Jā, jūs pareizi izlasījāt un es “nepārrakstījos“, J. Maizītis ir slepkava.

L.Grantiņš

INDULIS RONIS

„Ja  Krimināltiesisko  zinātņu  katedras  vieslektors  Jānis  Maizītis un  bijušais  ģenerālprokurors,  pašlaik  Valsts prezidenta  padomnieks  nacionālās  drošības  jautājumos un  Nacionālās Drošības  padomes sekretārs  Jānis  Maizītis ir  identiskas  personas,  tad  tā  ir  pilnīga  visas  Latvijas Universitātes katastrofa. Proti,  Nacionālās  Drošības  padomes  sekretārs Jānis  Maizītis ir  veicis  sistemātisku  darbību,  lai  grozītu  valsts  iekārtu,  šajā  nolūkā  noziedzīgi  noslēpjot  no  Valsts  prezidenta un  Nacionālās  Drošības padomes  vairākus  būtiskus  iesniegumus  nacionālās  drošības  jautājumos, kā  tas  redzams  arī  no  pielikuma 4.dokumenta.  Sīkāk  par  šīm  lietām  runāju  savā  š.g. 15.februāra  iesniegumā  izglītības  un  zinātnes  ministram  Robertam  Ķīlim   (pielikuma  3.dokuments),  kura  saņemšanu ,  gods  godam,  ministrija  apstiprināja  tajā  pašā  dienā,  bet  no  J.Maizīša un  citiem  Valsts  prezidenta  kancelejas  adresātiem   ne  čiku,  ne  grabu.   Pievienotajos  iesniegumos  Izglītības  un  zinātnes  ministram  nedaudz  pakavējos  arī  pie  Latvijas un  Austrumeiropas vēstures  falsificēšanu  sarkanā  un  brūnā  totalitārisma  mītu  garā.“

„3. Lūdzu  virzīt  pēc  piekritības  iesniedzēja  kriminālprasības  pret :  Valsts prezidenta  kancelejas  vadītāju  G.Daudzi un  Valsts prezidenta  padomnieku J.Maizīti (punkts 2.3.),  Valsts prezidenta  padomnieku  vēstures  jautājumos A.Zundu ( punkts 1.2.), Ģenerālprokuratūras  prokurori  L Dadzīti, ģenerālprokuroru  Ē. Kalnmeieru un  bijušo  ģenerālprokuroru  J.Maizīti (punkts 2.2.)…“

“Latvijā nav taisnīgas tiesas, nav taisnīgas prokuratūras. Toties varam redzēt, cik bagāts palicis Andra Guļāna, Jāņa Maizīša, Ivara Bičkoviča, Aivara Borovkova, Andra Grūtupa klans, dzīvojot uz cilvēku nelaimes rēķina.”

==========================================================================

Atkal atkārtoti jāatgādina, ko ir sacījis vēsturnieks Indulis Ronis: „Neaizmirsīsim  arī,  ka  visnedrošākie  Brīvās  pasaules drošības  dienesti  ir  Lielbritānijai –  tam  pierādījums  ir  ne  tikai  Kembridžas  piecīši,  bet  arī  Lielbritānijas  brigādes  ģenerālis, ar  Komandanta  godalgu  apbalvotais Latvijas  Tieslietu  ministrijas paspārnē izveidotā  Stversmes aizsardzības  biroja (SAB)  direktors  no  2003.gada maija  Jānis Kažociņš. ASV privāti  iegūto  informāciju  par  Jāni Kažociņu,  kā  KĀI spiegu,  grāmatas autors  ir  pārbaudījis  garu  gadu  garumā  un   to  dokumentēs  grāmatas  noslēguma  daļā.  Jāņa Kažociņa nodarītais  ļaunums  Brīvajai  pasaulei par  kuras  neatņemamu  sastāvdaļu  ir  kļuvusi  arī  Latvija–  ir  nesamērojami  smagāks  nekā  Kimam  Filbijam.Taču  arī  Jāņa  Kažociņa dziļi  noziedzīgajai  problēmai  ir  divas  puses –  caur  viņa  darbību  ir  iespējams  pierādīt,  ka  2001. gada  terora  akti  ASV  ir  Krievijas  specdienestu  organizēta  diversija   boļševiku  impērijas  atjaunošanas  un tās  pasaules  kundzības (vispasaules  sociālistiskā  revolūcija)  interesēs,  bet  par  to  nedaudz  sīkāk  parunāsim  speciālā  paragrāfā.“

Tas bija netieši sacīts par tagadējo SAB priekšnieku Jāni Maizīti, kurš atteica piekļuvi VALSTS NOSLĒPUMIEM VL! pārstāvei Baibai Brokai.

Ja mēs zinām, kas ir Jānis Kažociņš, tad nekļūdīgi varam pateikt, kas ir Jānis Maizītis.

Šajā amatā 4. maija kliķes drošības orgāni ievēro 100% pēctecību. Jānim Kažociņam rokas ir līdz padusēm notraipītas ar cilvēku asinīm.

FOTO:Noziedznieks J. Maizītis.

Tik pat asiņainas rokas pret paša tautu ir arī J. Maizītim.

Varbūt, ka pašrocīgi viņš nav nevienam rīkli pārgriezis, kā to ir darījis komunists- KGBists un sarkanais vēsturnieks Inesis Feldmanis***, bet gan to visu veicis attiecīgās slepkavības pasūtot un izmeklēšanas LIETAS „norokot”. Bet varbūt, ka ir arī personīgi to darījis, jo no komunistiem- cionistiem visu var sagaidīt. Mums vēl visiem atmiņā palicis, ka tieši J. Maizītis aizliedza Zemessardzei likvidēt organizēto noziedzību. Šis kriminālelements toreiz sacīja: „Tai lietai jāpieiet ar baltiem cimdiem.”

Maizītis ir uzskatāms par Latvijas krievžīdiskās mafijas „tēvu”- pamatlicēju.

Un vai nav kuriozs, ka Maizīša- Kažociņa kantoris Latvijas valsts noslēpumus uztic žīdiskas izcelsmes okupantam- Andrejam Klementjevam !!!

Pēc visiem šeit minētajiem faktiem var secināt vienu- Maizītis ir valsts un tautas nodevējs, kurš kalpo krievžīdiskajai KGBistu bandai.

Varbūt, ka kāds šeit sacītajam grib oponēt :Jānis Maizītis taču daudzas reizes sūdzējās ASV par noziegumiem, kas tiek veikti Latvijā, bet viņi(amerikāņi) pat neturēja par vajadzību atbildēt. Atbilde jau tieši slēpjas tajā, ka netika atbildēts, jo bija skaidri saskatāma šo „sūdzību” provokatīvā būtība.

Piekļūstot 4.maija kliķes slepenajiem dokumentiem mēs varētu pārliecināties kā un ar kuru rokām tiek veikts genocīds pret latviešu tautu. Un to nu nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut. Tāpēc visi, kuri grib Latvijā atjaunot Tiesiskumu, tiek brutāli noslepkavoti. Pirms nepilna gada J. Maizīša komanda centās noslepkavot vēsturnieku Induli Roni, jo viņš pārāk dziļi bija aizracies šajā noziedzīgajā J. Maizīša vadītajā sistēmā. Un pats nepatīkamākais priekš šiem noziedzniekiem, ka I. Ronis pats kādreiz atradās šajā komunistu nomenklatūras slānī un tāpēc perfekti orientējās viņu labirintos. Bet neskatoties uz to, bija spējis tomēr saglabāt savu Sirdsapziņu.

Docentam Vilnim Pāvulānam nepaveicās.

Kolēģi A. Stranga un I. Feldmanis viņam aukstasinīgi(paša kabinetā) pārgrieza rīkli kā kaprona zeķi. Par visu to ir informēts mūsu Jaņis Maizitis, bet par to nedrīkst tikt informēta Baiba Broka.

Šie sātaniskie izdzimumi(ar Jaņisu Maizitisu priekšgalā) zina, kas viņus sagaida un tāpēc tik ļoti cenšas visu noslēpt.

Tā redzi, latviet, J. Maizītis ir brutāls slepkava un nekas vairāk !

Pēc Tiesiskuma atjaunošanas Latvijā J. Maizītim tiks izpildīts publisks nāvessods.

L. Grantiņš         13.06.14.

***Tāpēc informēju Eiropas Cilvēktiesību tiesu, ka docenta Viļņa Pāvulāna slepkavas iespējams bija divi. Pēc profesora- slepkavas A. Strangas vārda nosaukšanas, pēc kāda laika toreizējais Saeimas sekretārs Imants Daudišs man teica, ka veco čekistu vidū klīstot baumas, it kā V. Pāvulāna pēdējie vārdi esot bijuši: „Ko tu dari Inesi, ko tu dari Inesi ?” Vainīgais mums zināmais Inesis LU Vēstures un filozofijas fakultātē bija un ir profesors Inesis Feldmanis, pašlaik Latvijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs pie Valsts prezidenta Andra Bērziņa. Te nu ir „ģenerālpēdas” pie slepkavības pasūtītājiem !

P.S.

Šeit kāda lasītāja ZEKA komentārs, kas labi raksturo J. Maizīša radīto sistēmu. Igaunijā, kur Zemessargi likvidēja čekistu mafiozās bandas, kaut kas tāds nav iedomājams. Toties “mūsu” Jaņis Maizitis veica tieši pretējo, aizliedza likvidēt mafiju un pavēlēja iznīcināt nacionālo latviešu Zemessardzi.

Karātavas gaida šo gara kropli !!!

=========================================================================

Paldies Mārim par rakstu – tas manu skatu uz notiekošo padara asāku (vēl viens stikla gabaliņš ielīmējās mozaīkā) un apstiprina spēcīgās aizdomas par rūpīgi plānotu rūpniecības sagraušanu.
Šeit vēl derētu piezīmēt, ka arī baznīca neglābj no čekas modrās acs. Nedomāju ka kaut kas baznīcā būtu būtiski mainījies ari uz pašreizējo brīdi.
http://www.youtube.com/watch?v=7U6WyUGdEIU

Vēl par stukačiem un kā tiekam nemitīgi pieskatīti un nobeiguma daļā, atslodzei – par dzīvi laukos.
Ja kādam ir sajūta ka viņš tiek novērots, tad visdrīzāk tā arī ir. Tikai nemēģiniet par to vēl kādam arī ko pateikt – tiksiet pasludināts par plānprātiņu un, labākajā gadījumā, pasūtīs ārstēties attiecīgā iestādē. Ikviens, ik brīdi, tiek „pieskatīts” – arī darba vietās, veicot savu ikdienas darbu.
Par nedaudzajiem darba devējiem, kur biju pamanījies atrast sev vietu, varu pateikt pāris itin kā maznozīmīgus sīkumus. Šoreiz man nav pierādījumu (sarunu ierakstu, fotogrāfiju ….), tāpēc vārdos nesaukšu.
Pirmais no viņiem esot savulaik dienējis (seržanta pakāpē) vai nu pašā Vorkutā vai uz to pusi, kur uzraudzījis zekus (ЗК). Savu, tā saucamo, biznesu viņš sāka ar degvielas mahinācijām. Tiem, kuri padomāja, ka runa iet par 20L vai tamlīdzīgiem daudzumiem, daru zināmu – runa iet par daudzumiem, ko varēja atvest pāri robežai vecajos padomijas laiku benzīnvedējos ar piekabi (kopā vismaz 12m3). Tāda mēroga darbībām tika algoti uzticami (es teiktu, kārtīgi bandīti) „šoferi”, kuri algu (skaidra nauda, uz rokas) saņēma pēc kārtējās degvielas devas atvešanas. Kā es to zinu? Elementāri, šoferis pats man to daudzus gadus vēlāk izstāstīja. Pie kam esot sanācis tā, ka pēdējo reizi (deviņdesmito sākums) tam nācies pamest kravu uz kaut kāda mistiska meža ceļa, jo neesot izdevies tai reizē vairāku dienu ilgos mēģinājumos nemanīti šķērsot robežu.
Šajā stāsta daļā jau iezīmējas kāda interesanta detaļa un tā ir – visi, kas grib redzēt, ka ar to degvielas tirgošanu kaut kas tomēr nav īsti kārtībā, to arī saredz, bet attiecīgajām iestādēm (iecirkņa inspektoram) neziņo. Mazā ciematiņā viens otru taču labi pazīst, bet neziņo! Tas liek domāt, ka vai nu visi ciematiņa iedzīvotāji ir iesaistīti šajās mahinācijās, vai arī to, ka par likumu ievērošanas kontroli atbildīgā persona vai nu sadarbojas vai arī gūst ievērojamu materiālo labumu no tā, ka kāds ciematiņā nodarbojas ar degvielas spekulācijām (manā izpratnē tas tomēr nav bizness, un par godīgu to nosaukt – mēle mežģās). Tātad jautājums – kāda āža dēļ ciematiņā vajadzīgs policists (iecirkņa inspektors) un kā interesēs viņš tur strādā? Vai Likuma interesēs? Tiktāl esam, nu braucam (lasām) tālāk.

FOTO: Šeit tu šos Latvijas bendes vari skatīt visā krāšņumā. Katrā gadījumā pie rokas turi plastik-maisiņu, jo var gadīties, ka būs jāvemj, kad skatīsies: http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/156599/ikri-store-miera-balodis-un-prominences-ta-jurmala-nosvineta-krievu-diena-foto

Iet gadi, bet degvielas bizness vairs neienes tik kāroto peļņu un jau ir attīstījušās lielākas hiēnas, kuras sīko maitu (degvielas spekulantu) vienkārši aprij. Pa šiem gadiem ciematiņa lielākais biznesmenis savā apsaimniekošanā ir ieguvis ievērojamu teritoriju un bijušā kolchoza kombainu angāru pārvērtis par kokapstrādes cehu, kurā nodarbina lielu daļu ciematiņa iedzīvotāju. Algas par garajām smagā darba stundām ir smieklīgas un pilnīgi visi sastādītie darba līgumi paredz pašu minimālāko apmaksu. Līgumi, saprotams, ka ir ne jau visiem un darbs rit dienu un nakti. Uz cilvēkiem biznesmenis (seržants taču) brēca kā paviāns – brēcieni reizēm bija dzirdami pa puskilometru. No spilgtākajiem teicieniem (ap 2000.g.), kas ātrumā nāk prātā, atceros šo: „Negribat pie manis strādāt par 2Ls dienā, tad ejiet un nosprāgstiet! Es bez jums tāpat varu iztikt.” Lai vai kā nebūtu, ciematiņā strādāt gribētāju tomēr netrūkst un pie kantorīša šad tad novērojamas cilvēku grupiņas (10-20 cilv.), kur katrs cer iekārtoties darbā un kaut ko arī nopelnīt.
Arī es ap 2000.g. pirmoreiz nokļuvu pie šī uzņēmēja, tiesa gan – citā cehā, kurš atradās kilometrus četrus tālāk un bija ieriktēts bijušā kolchoza govju fermā. Mana dzimtā ciematiņa labklājība kopš 1990.g. pateicoties vēl pāris tādu pašu uzņēmīgu (tā rakstīja vietējās avīželēs un slavēja) biznesmeņu aktīvai darbībai bija strauji augusi – pienotava nolaista uz grunti, bijušā kolchoza tehnika prihvatizēta, teļu un govju fermās vai nu svilpoja vējš vai arī tās tika pārkārtotas par kokapstrādes cehiem, graudu kaltes sadales skapji, motori un kabeļi bija paši savām kājām aizstaigājuši pie metālu uzpircējiem. Uz pašreizējo brīdi ciematiņa iedzīvotāju skaits izkusis praktiski divas reizes.
Man gan darba devēja bijušais šoferis (tas, kurš kravu mežā pameta) uzzinot, kur es taisos strādāt, šo to izstāstīja un piebilda, ka es tur tāpat ilgi nenostrādāšot. Nostrādāju tomēr pietiekošu laika posmu un pat pieredzēju vairāk nekā 10 instrumentu asinātāju nomaiņu un pusduci dažādus meistarus vaigā skatīt dabūju. Pie īpatnībām ar ko saskāros pieskaitāms tas, ka darba devējs vienmēr tomēr dabūja zināt pēdējos sīkumus par ikvienu pārkāpumu, lai gan novērošanas kamerām naudu bija pažēlojis.
Savus divus padotos pieskatīju atbilstoši armijas disciplīnai, reizēm pacēlu arī balsi (pēc algas dienām laukos ir zināmas problēmas ar grādīgo pielietošanu un reizēm tā problēma ir visas niecīgās algas apmērā), taču nekad neiekritu un neatbildēju konkrēti uz darba devēja it kā nejauši izteiktiem jautājumiem par saviem palīgiem. Darbs mums vienmēr bija padarīts un valdīja savstarpēja uzticēšanās un arī es vienmēr zināju ko „šefs” katrreiz ir „apjautājies” par mani. Stučīja, kā uzzināju 5 gadus vēlāk, elektriķis. Būtu jau mēs arī paši to sapratuši, ja vien pievērstu vairāk uzmanības sīkumiem. Šinī gadījumā tam, ka cilvēki mainās, bet elektriķis vienmēr ir viens un tas pats.
Štučīšanas sistēma darba vietās ir atstrādāta līdz pēdējam sīkumam un valda prastākais paņēmiens – skaldi un valdi. Ja neizdodas sanaidot brigādi savā starpā, stāstot un piepušķojot katram atsevišķi, ko par viņu ir it kā teicis otrs, tad bieži izdodas izraisīt savstarpēju neuzticēšanos brigāžu starpā. Tas noved pie tā, ka viens par otru nopludina visu informāciju un bieži arī izdomājumus. Tādējādi darba devējs ir informēts par katru no mums un labi zina arī katra vājības. Tālākais ir atkarīgs no tā cik ieinteresēta čeka (DP) ir par kādu no darba darītājiem un nekādi papildu līdzekļi, kā izdabūt nepieciešamo informāciju, arī vairs nav jāizlieto. Pietiek piezvanīt vai, rakstisku ziņu nepieciešamības gadījumā, apciemot vai nu pašu biznesmeni, vai ciematiņa policistu, vai tikai pieminēto elektriķi. Tādējādi var kontrolēt visu ciematiņu un, ja kāds no biznesmeņiem mēģina izstāties no izveidotās bandītiskās grupas, nepieciešamo informāciju (arī par pašu biznesmeni) var iegūt pat tikai no elektriķa. Tādu „elektriķu” ciematiņā ir katram biznesmenim un, kas radis stučīt, tas to arī darīs, kaut vai ieraduma pēc. Mēli atraisīt – tas dārgi neizmaksā. Iesākt var ar mērenu piedzirdīšanu un „dvēselisku” parunāšanos. Ja cilvēki zinātu cik daudz informācijas tādējādi var iegūt! Ticiet vai nē, bet praktiski visu.
Pēdējais darba devējs atbilst rakstā minētajam par Latvijas ekonomikas plānotu, mērķtiecīgu iznīcināšanu. Viņš jau ap 2004.g. bija informēts par rapša pārstrādes iespējām un iespējām uzcelt rūpnīcu. Celtniecība toreiz tika atlikta. Viņš 2011.g. sāka saimniekot mana iepriekšējā darba devēja teritorijā. Par tām rūpnīcas iekārtām vēl rit tiesu darbi, bet mans sapnis par darbu modernā (viens cilvēks un četri kompjūteri) pārstrādes uzņēmumā nu ir sagrauts. Netika turpināts arī iesāktais – darbs pie alternatīvas degvielas. Bija interesanta saruna nomaļā vietā, kā saka, zem četrām acīm, un, lai uzzinātu detaļas un turpinātu sarunu, es vārdiski piekritu. Man piedāvāja veikt pierakstījumus (zīmēt papīros nesaņemtus izejvielu daudzumus un nesaražotu produkcijas apjomu par ko solīja samaksu kā par padarītu, pierakstījuma apjomā, darbu). Vells viņu zina ko tas viss nozīmē, bet es apdomājos jo sapratu, ka, visdrīzāk, ar to jau viņš arī ir nodarbojies un, lai noslēptu galus ūdenī, tam nepieciešami pāris papīri ar manu parakstu. Attiecīgi, iestādēm nonāk rokā šie daži manis parakstītie „pierādījumi” un es uz ilgiem gadiem dabūju pasēdēt arī par to, ko neesmu sastrādājis. Tāds, lūk paņēmiens, lai iegūtu absolūtu kontroli pār ikvienu, kuram dzīvē svarīgākais tikai materiālais pašlabums. Neiekrītiet uz tamlīdzīgiem vilinošiem piedāvājumiem. Labāk no tuviniekiem uzklausīt pārmetumus, ka maz pelnāt, vai vispār palikt bez darba (ar to pašlaik arī aktīvi nodarbojos), nekā pieņemt elles kalpu piedāvājumus.
Nācies dzirdēt daudz slikta par latviešiem, kā piemēram, latvieši ir stukači un nodevēju tauta.
Tie kas tā uzskata, padomājiet, vai paši vien pie tā neesat vainīgi – grābuši tikai sev, krāpušies, aprunājuši cilvēkus u.t.t., jo ko sēsi, to arī nāksies pļaut. No savas pieredzes varu pateikt tikai dažus faktus – 2006.g. mani draudzīgi „apciemo” DP (apmēram 10 auto ekipāžas iesaistītas, ložņā arī pa mana tēva lopu kūti un purina putekļus no vecām šūplādēm), otrajā dienā izrāda pa TV, informācija atrodama laikrakstos un i-vietnēs, saņemu pēc tam trīs pavēstes pratināšanai, kuru nemitīgi pārceļ. Beigu beigās pēc gada un trīs mēnešiem pratina. Ir tikai viens papīrs, kurš diezgan smalki apraksta manu iespējami nelikumīgu darbību, un to pašu ieguvuši dienu pirms vizītes „pieredzes apmaiņā” , pratinot liecinieku – mazā ciematiņa „pagastveci”. Pie kam papīrs, attiecībā uz to kas interesē DP, satur tikai pieņēmumu (nezinu, iespējams ka), bet par smalki aprakstīto pašu darbību prokurors plāta tikai rokas, jo likums ko tādu aizliedz gan, bet kāds (un vai) sods par to pienākas – klusē. Ja visi latvieši būtu tādi stukači par kādiem mūs dēvē, šeit teikšu godīgi – tādiem papīriem, bija jāuzrodas vairāk nekā trijiem simtiem.
Izlasot šo rakstu darbu līdz galam būs skaidrs, kāpēc lauku cilvēki neuzticas policijai un DP. Šie iestādījumi (izpildvara) nekad nav kalpojusi tam mērķim (likumu ievērošanas kontrolei), kam viņi ir paredzēti. Cilvēki laukos baidās gan no bandītiem gan policijas, jo bieži izrādās ka vēršoties policijā paši dabū izbaudīt represijas no negaidītas puses (piem. rodas problēmas darbā). Laucinieki zina viens par otru stipri vairāk nekā mūsdienu uzblīdušie čekistu pēcnācēji spēj to saprast.
Interesanta dzīve rit Latvijas mazajos ciematiņos – prese un TV raksta par veiksmīgiem biznesmeņiem, modernu cehu darbību, radītām darba vietām un laimīgiem, labi pelnošiem cilvēkiem, eksporta nemitīgu palielināšanos, atsevišķā ailītē pat izceļot to cik labi darbojas arī policija. Bet ikdienā pats redzi un dzirdi pavisam ko citu.
Un dzirdi, ka veiksmīgais biznesmenis atkal kādu ir apkrāpis, nesamaksājot par nodotajiem lopiem vai aizvestajām baļķu kravām. Dzirdi par to, kā kāds darba devējs ar kājām nospārdījis strādnieku (par atrašanos darba vietā stāvoklī, kuru tautas valodā apzīmē ar vārdu „pālī”), pilnam komplektam kopā ar radītajiem briesmīgiem zilumiem salaužot strādniekam arī pāris ribas, bet nesauktajiem aculieciniekiem aizbāžot mutes ar 20Ls., lai nejaušas skaņas neizplatītos ārpus ciematiņa teritorijas. Lasi vietējā laikrakstā par veiksmīgu policijas operāciju uz ciematiņa galvenā ceļa, kuras rezultātā no garāmbraucošu automašīnu bagāžniekiem izņemts pārsimts svešzemju izcelsmes smēķu un domā – vai tie policisti ir piedzimuši akli vai par tādiem tos dzīve padarījusi, ka tai dienā neredzēja kā simts metrus tālāk notiek degvielas pārliešana no nesen tiem garām pabraukušas automašīnas cisternas uz 1000L tilpuma plastmasas konteinerīšiem, kuru ir vesels lērums. Tāpat ciematiņā var uzzināt arī to kāpēc un kādos apstākļos daudzus gadus iepriekš autovadītājs (protams, izslavēts ciematiņa biznesmenis) gandrīz veic lidojumu padziļajā Lorupes gravā. No brīvā lidojuma patraucē ne tik daudz tie koki, kuros aizķeras braucamrīks, bet gan tas, ka labi izplānoto „lieliskā” biznesmeņa aizraidīšanu pie tam līdzvērtīgiem ragainajiem elles radījumiem patraucē kāds nejaušs braucējs.
Reizēm aizdomājies arī par „augstvērtīgo” eksporta preci. Labi zini, ka tie kokmateriāli bija izgatavoti no papīrmalkai paredzētām izejvielām un pat neatceries cik zāģu sagandēts Alūksnes pusē iegādātajos baļķos. Bet mazā ciematiņa cilvēciņiem, lai tie būtu ne tikai laimīgi, bet reizēm arī pasmaidītu, taču nepieciešamas arī cirkam cienīgas atrakcijas. Gadi iet, bet cilvēki neaizmirst kā jumiķis liekot jumta segumu pēkšņi attopas pāris metrus tuvāk zemei, jo salūst jaunās spāres, kuras bija izgatavotas no papīrmalkas. Mazā ciematiņa plaši izslavētie biznesmeņi reizēm uzskatāmā veidā veic arī patriotiska rakstura audzināšanu. Spilgtākais piemērs, kurš mainoties paaudzēm var pārvērsties par leģendu ir šāds – no Vācijas ieradās pārstāvis, kurš atbildēja par sadarbību ar ciematiņa kokmateriālu piegādātāju, un ieradās viņš ne jau sava prieka pēc, bet tāpēc, ka bija neganti neapmierināts par materiālu kvalitāti. Pretenzijas bija par metāliska veida svešķermeņiem pašos materiālos. Labi atceros tos Alūksnes puses zāģbaļķus – pa maiņu, lai atskaitītos par salauztajiem zāģiem, reizēm līdz litram, diviem izlobīju šķembas no tiem zāģbaļķiem. Mans darba devējs, jūtot ka produkcija (made in Latvia) tiek „nepamatoti” brāķēta,
skatoties tieši no Vācijas atbrukušā ciemiņa sejā, izvilka no kabatas maišeli ar šķembām uzlika uz galda un pateica šo patriotisko frāzi: „ Jūs karu iesākāt, tad paši arī tiekat galā!”
Vēl daudz interesanta mani bērni un paziņas no manis ir dzirdējuši par „labajām” attiecībām starp darba devējiem un strādniekiem, par ņirgāšanos par cilvēkiem, par policijas „dīvainībām” un citām Latvijai ikdienišķām lietām. Pa kripatiņai varu padalīties, varbūt kādam būs par ko padomāt.
.
.
Admins
Zek, baznīca jau ir tā īstā čekas “modrā acs”.