ECT veiktais terora akts
LRTT lasītāji jau ir lietas kursā, ka par čekistu kara noziegumu pret cilvēci un cilvēcību okupētajā Latvijā atmaskošanu, vēsturnieku Induli Roni izdzina no akadēmiskās pasaules un pārvērta par bezdarbnieku ar konspiratīva rakstura darba aizliegumu profesijā. Par spurošanos pret piespriesto civilo nāves spriedumu- pret vēsturnieku veica divus reālus terora aktus valstiskā līmenī- mēģinot nepakļāvīgo vēsturnieku vispirms noslepkavot, bet pēc tam centās nodedzināt viņa lauku saimniecību, kuru dzēšot vēsturnieks patiesi gandrīz aizgāja bojā.
Trešais terora akts pret vēsturnieku Induli Roni tika veikts Eiropas Cilvēktiesību tiesā Strāsbūrā. Proti, viņa 2013. gada 11. septembra sūdzību pret Latvijas valsti(Lietas nr.ECT: 53514/13 Ronis v.LVA)- iznīcināja bez jebkādas leģitīmas izskatīšanas un bez atbildes sniegšanas. Par šiem rupji nekautrīgajiem noziedzīgajiem nodarījumiem pret jurisdikciju un Induļa Roņa cilvēktiesībām ECT viņš 2013. gada 8. novembrī sūdzējās ECT prezidentam(THE REPEATING APPLICATION AGAINST THE JUSTICE RAPPORTEUR Ms. L. LIEDE AND THE JUDGE OF EUROPEAN COURT OF HUMAN RIGHTS FROM LATVIA Ms. INESE ZIEMELE ABOUT THE TRESSPASSING OF THEIRS THE THE ARTICLES 2(1), 5(1), 6(1), 8(1), 53 OF CONVENTION AGAINST ME AND MY FAMILY UNDER THE INFLUENCE OF THE OFFICES OF SECURITY) Taču arī šī sūdzība pilnībā tika ignorēta.
Vispirms pacentīsimies noskaidrot šīs anomālijas raksturu. Vai mums ir darīšana ar kādu ECT tiesnešu slimīgu prettiesisku huligānismu, vai tomēr ir jārunā par starptautiskās organizētās noziedzības ietekmi ECT ?
Par ko īsti vēsturnieks I. Ronis sūdzējās ECT ?
Iepriekšējo sūdzību, kuru arī drīz prettiesiski iznīcināja, vēsturnieks I. Ronis ECT iesniedza 2013. gada 16. augustā un jau tās virsrakstā bija formulēta sūdzības būtība: “Prasība pret Latvijas valsti par iesniedzēja cilvēka, pilsoņa un augstākās akadēmiskās kvalifikācijas zinātnieka tiesību diskrimināciju par viņa uzdrošināšanos akadēmiski objektīvi pētīt PSRS represīvo iestāžu veiktos kara noziegumus pret cilvēci un cilvēcību okupētajā Latvijā, visu līmeņu Latvijas tiesām atsakot iesniedzējam viņa diskriminācijas lietas taisnīgu iztiesāšanu, kā arī izturoties pret iesniedzēju pazemojoši valsts amatpersonu un ierēdņu līmenī, kad viņš lūdza valsts varas aizsardzību pret nelikumīgo diskrimināciju, tā objektīvi radot draudus iesniedzēja un viņa ģimenes locekļu dzīvībai, pārkāpjot viņa ģimenes dzīves neaizskaramību un nodarot viņam milzīgu fizisku, morālu un materiālu kaitējumu !
Tālāk pievedīsim vairākus citātus no šī dokumenta.
A) Ostlandes nāves fabrika Rīgā.
(citāta sākums) “1.1. 1991. gada augusta pēcpuča brīvības gaisotnē, tūlīt pēc PSRS likvidācijas, kad uz brīdi pavērās pat KGB(Valsts drošības komiteja- saīsinājums no krievu val.) arhīvu durvis Maskavā un Rīgā- iesniedzējs iepazinās ar Latvijas Valsts universitātes(LVU) un Rīgas Pedagoģiskā institūta docenta Persija Gurviča represēšanas lietu. P. Gurviču represēja XX gs. 50 gadu antiebreju kampaņas laikā, viņa 9 sējumus biezā izmeklēšanas tiesāšanas un reabilitācijas lieta, tāpat kā pārējais LPSR KGB arhīvs, tobrīd atradās Latvijas Prokuratūras pārraudzībā. Šodien P. Gurviča lieta glabājas Latvijas Valsts arhīvā Rīgā un ir noslepenota.
Pēc Rīgas atbrīvošanas 1944. gada oktobrī P. Gurvičs uzrakstīja sīku ziņojumu NKVD par nacistu bioloģisko ieroču izstrādes laboratoriju Latvijas Universitātes(LU)n Seroloģijas stacijas teritorijā Kleistos, toreiz Rīgas pievārtē. Proti, Medicīniskās zooloģijas institūtu(direktors Fricis Šteinigers, direktora vietnieks Absāgens)- īstu Ostlandes(Okupētie Austrumu apgabali: Igaunija, Latvija, Lietuva, daļa Belarusas un daļa no Krievijas Pleskavas apgabala) nāves fabriku. P. Gurviča, kā Rīgas ebreju geto ieslodzītā, pienākumos ietilpusi ar izsitumu tīfu inficētu utu barošana un pavairošana ar intensitāti 10 – 30 tūkst. inficēto kukaiņu diennaktī. Minētie, kā arī citi dokumenti un materiāli liecina, ka Ostlandes nāves fabrikas bioloģiskie ieroči tika pielietoti pret padomju karagūstekņiem un vismaz kara beigu posmā arī pret Baltkrievijas civiliedzīvotājiem, lai izraisītu izsituma tīfa epidēmiju sarkanās armijas rindās.
1.2. Gan koncentrācijas nometņu ieslodzīto atmiņas, gan oficiālie izmeklēšanas dokumenti liecina, ka lielas izsitumu tīfa epidēmijas ar milzīgu upuru skaitu ieslodzīto vidū 1944. – 1945. gada mijā ir piemeklējušas arī Osvencimu un citas lielās nacistu nāves nometnes. Šobrīd tas vēl ir atklāts jautājums- vai arī aiz šīm epidēmijām meklējama 1944. gada vasarā evakuētā Ostlandes nāves fabrikas produkcija- bioloģiskie ieroči. Vai līdzīgas laboratorijas bija izveidotas arī citās Trešā reiha teritorijās, jo higiēnas prasības koncentrācijas nometnēs taču bija stingras.
1.3.. Pārstāstītais P. Gurviča 1944. gada oktobra pašrocīgais iesniegums PSRS represīvajām struktūrām pašlaik glabājas Latvijas Valsts arhīvā Rīgā, kā jau minēts, un ir pievienots P. Gurviča represēšanas lietas 1. sējumam.
1. 4. XX gs. 60tos gados P. Gurviča reabilitācijas gaitā tika izdarīta jauna viņa krimināllietas pārbaude, ko paveica vairāki LPSR KGB darbinieki(J. Bērziņš, V. Izvestnijs u. c.) prokurors V. Busse un LPSR Augstākās tiesas locekļi R. Āboliņš, A. Cīrulis un V. Kauke. Neviens no viņiem nav apšaubījis nacistu bioloģisko ieroču ražotnes, Medicīniskās zooloģijas institūta, reālo eksistenci un noziedzīgo darbību vēl vairāk, tika noskaidrots, ka minētajā institūcijā pētīja, kā masu epidēmijas izraisīt arī ar peļu, žurku un citu dzīvu radību starpniecību.
Prokuratūras arhīvā strādāja arī atvaļināts čekas pulkvedis, P. Gurviča reabilitācijas laika LPSR KGB Izmeklēšanas nodaļas priekšnieka vietnieks Gunārs Vācietis, kurš iesniedzēju informēja par P. Gurviča lietas pārbaudes gaitu. Pēc iesniedzēja īslaicīga atvaļinājuma, vienojāmies tikties pie G. Vācieša dzīvoklī, kur viņam esot dokumentu kolekcija par šo drausmīgo Ostlandes nāves fabriku. Taču, kad pēc pāris nedēļām atgriezos, G. Vācietis jau bija apbedīts- it kā pats paskrējis zem tramvaja labi pārredzamā vietā.”
B) Vieni no lielākajiem cilvēces kara noziedzniekiem pret cilvēci un cilvēcību – Augusts Kirhenšteins, Kirovs Lipmans un Jānis Stradiņš.
Turpinām citēt tālāk 2013. gada augusta iepriekšējo sūdzību ECT:
“1.5. 1996. – 1997. gadu mijā kompetentu informāciju ieguvu no 6. Saeimas nesenā LKP CK ideoloģiskā sekretāra Ivara Ķezbera, kurš tika devis atļauju atbrīvot Latvijas vēstures pētniecību no antizinātniskās marksistiski- ļeņiniskās metodoloģijas žņaugiem. Izrādījās, ka tieši I. Ķezbers bija lūdzis G. Vācieti informēt iesniedzēju par P. Gurviča lietas patiesajiem apstākļiem- kāpēc netika atļauts atslepenot informāciju par Medicīniskās zooloģijas institūtu. Proti, Ostlandes nāves fabriku savā pārziņā pārņēmuši attiecīgie PSRS bruņoto spēku dienesti, uzdodot akadēmiķim Augustam Kirhenšteinam turpināt un pilnveidot nacistu totālā kara izstrādes masu epidēmiju izraisīšanai ar dzīvu būtņu palīdzību.
Kad saņemta pavēle sākt lauka izmēģinājumus, izplatot Latvijas mežos ar Sibīrijas encefalītu inficētas ērces – Augusts Kirhenšteins, LPSR Zinātņu akadēmijas(ZA) akadēmiķis un funkcionārs, centies to nepieļaut, taču cietis sakāvi.
Ērču encefalīta slimnieku salīdzinošā statistika ar kaimiņu republikā pierādot, ka par inficēto ērču izplatīšanas epicentru sākotnēji izvēlēta Latvija, taču vēlāk arī citas padomju republikas, kuras atradās Baltijas kara apgabala teritorijā.
Tātad ar Sibīrijas encefalītu inficētās ērces parādījās Latvijā, kur to līdz okupācijai un arī pēckara gados principā nebija, PSRS bruņoto spēku veiktā kara nozieguma rezultātā pret okupētās valsts civiliedzīvotājiem miera laika apstākļos !
1.6. Pēc I. Ķezbera nāves 1997. gada aprīlī mūsu iecerētās publikācijas “Neatkarīgajā Cīņā” par čekas arhīvu noslēpumiem nepieļāva Preses nama sarkanā mafija ar neseno Enciklopēdiju redakcijas galveno redaktoru, vienmēr intelektuāli smagi limitēto Pēteru Jērānu priekšgalā.
Taču par Ostlandes nāves fabriku un citiem čekas arhīvu noslēpumiem esmu rakstījis Latvijas galvenajā zinātniskajā žurnālā “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis”, avīzes “Brīvā Latvija”(H. Grinbergs intervija: Latvijas tēla vēsturiskie aspekti// 1995., 5. – 11. jūnijs), “Lauku Avīze”(Grāmata, kura var izšķirt Latvijas likteni// 1997.,29. jūlijs; Daži strīdīgi holokausta jautājumi// 2002. 2. jūnijā; Vitas Kraujas intervija: Indulis Ronis: bet otrais pasaules karš turpinās// tanī pašā numurā); “Latvijas Avīzē(Arta Džeriņa intervija: Ko saka izraidīts akadēmiķis// 2009., 8. jūlijā); “Vesti Segodņa”(Igora Meidena intervija: Vai aizpildīsim baltos plankumus// 2004.,26. februārī); Žurnālā “Subota” (Kāpēc vilto 2. pasaules kara vēsturi Latvijas teritorijā// 2013.,8. maijs) u. c.
Par kara noziegumu neatrisinātajām problēmām esmu referējis LU ikgadējās konferencēs(sekcija ”Muzejniecība un zinātnes vēsture”), bet īpaši atklāti runāju II Vispasaules latviešu zinātnieku kongresā 2001. gadā. Minētā kongresa organizācijas komisijas loceklis, toreizējais LZA prezidents akadēmiķis Juris Ekmaņa kungs iesniedzēja referāta tekstu nodeva tieši rokās kongresa patronesei Valsts prezidentei Vairai Vīķei – Freibergai, kura bija paguvusi noignorēt kādu duci manu minēto iesniegumu par kara noziegumu tēmu, uzdodot savas kancelejas darbiniekiem sniegt iesniedzēju izsmejoša un pazemojoša rakstura atbildes. Šajā gadījumā – bija pilnīga ignorance !
Ar laiku arvien reljefāk iezīmējās šādas no likumības viedokļa absurdas Valsts prezidentes V. Vīķes – Freibergas rīcības motīvi.
2.1. kad ap 2005. gadu toreizējā Infektoloģijas centrā Rīgā ārstējos no ērču laima, no ārstes Dr. Jēkabsones uzzināju, ka par laima izcelsmi nav zināms nekas, tāpat nezin, ka Latvijā parādījušās encefalīta ērces.
Sapratu, ka šo problēmu pētniecība ir pārtraukta un nenotiek.
FOTO: Kāda negaidīta sakritība: Vaira Vīķe Freiberga ir žīdiskas izcelsmes “latviete” no tēva puses, bet Jānis Stradiņš no mātes puses(nejaukt ar semītiskajiem ebrejiem).
Gatavojoties Ostlandes nāves fabrikas un tās mantinieku lietu atsegt un pierādīt soli pa solim, žūrnāla “Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls” 1995. gada 4. numurā rakstā “LU Latvijas vēstures institūts laikmeta kontekstā”, nocitēju PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja pirmā vietnieka Lavrentija Berijas parakstītu dokumentu par vairāku LVU institūtu, tai skaitā LVU vēstures institūta , nodošanu jaundibinājamai LPSR ZA.
Kā pirmais šajā institūta sarakstā, kurš glabājas LZA arhīvā(1. fonds, 1. apraksts, 1. lieta,47. 83. lp.), minēts LVU Seroloģijas institūts, Ostlandes nāves fabrikas jaunais jumts.
Tāpēc LU Latvijas vēstures institūta jubilejas aktā 1996. gada februārī savā referātā precīzi definēju LPSR ZA par bērijisku veidojumu. Šī mana akadēmiski pamatotā tēze izraisīja J. Stradiņa prettriecienu jau jubilejas svinīgajā aktā: iesniedzēja referāts bijis kontrversāls un patiesībai neatbilstošs- dzīvē neeksistējot nekādi dokumenti par L. Berijas līdzdalību LPSR ZA izveidē.
Oponēt šiem staļiniskā laikmeta Gebelsa cienīgajiem akadēmiķa J. Stradiņa meliem vairs nespēju. Uz svinīgo aktu nebiju paņēmis līdz dokumentu kserokopijas ar L. Berijas parakstu. Bet tūlīt pēc svinīgā akta , dažu mēnešu laikā akadēmiķis J. Stradiņš ar vistiešāko Valsts prezidenta G. Ulmaņa un ministru prezidenta A. Šķēles līdzdalību noorganizēja manu atcelšanu no direktora amata, nelikumīgi atsavinot manu akadēmisko grantu, tā pirātiskām metodēm piesavinoties manas autortiesības un liedzot man finansējumu no valsts zinātnes budžeta. Man tika liegtas iespējas aizstāvēties ar valsts varas un tiesas palīdzību.
C) Kā čekas stukačs Strazdiņu Jancis noslēpa nāves fabriku
1998. gadā J. Stradiņš publicēja savu grāmatu “Latvijas Zinātņu Akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības (1. daļa, apgāds “Zinātne” 1998), kur viņš propagandiskā manierē raksta: “akadēmiķim I. Ronim uzstājoties ar kontraversu referātu, kas izraisīja iebildes no klātesošo puses(550.lpp.), bet noslēpj konflikta būtību- bija vai nebija LPSR ZA berijisks veidojums ?
Turpinājums: https://tautastribunals.eu/?p=32919
27.06. 16
