19 responses to “A.Kavacis. Tikai nekļūsim gļēvi neliešu priekšā!”

1. 

   Artūrs Malta VLT valdes loceklis

   2015. gada 4. November

   Toties mācītāja Baltiņas nodevējai ( Ilzei Indrānei) piešķīra trīzzvaigžnu ordeni.

2. 

   zināšanai

   2015. gada 5. November

   Juridiski apkalti ļaudis. Labi, ka masu informācija klusē. Laika nav, un vakardienas vareno troika nolēma, ka šoreiz derēs “tipiskas pašnāvības“. Dažu dienu laikā pagalam bija kā Atis Kramiņš, tā arī Andris Līgotnis. Nu laikam jau sarunājuši izdarīt “tipiskas pašnāvības“. Galvenais, ka Aloizs Blonskis jau pirms izmeklēšanas zināja, ka šīs abas ir “tipiskas pašnāvības“, tāpēc nevainojiet tos, kam bija vajadzība viltot vēlēšanu rezultātus.
   ———————————–

   Smago ģenerāļa pakāpju ģenerāļa Aloiza Blonska (nu jau atrodas zem zemes) meita ir Ingrīda Labucka – bija Rīgas pils. Maskavas rajona Tautas tiesas tiesnese, tieslietu ministre, laba bijušā Augstākās tiesas priekšsēdētāja Andra Guļāna (komunista) draudzene un tā tālāk un tā joprojām, zina labi, kas ir Aldis Plaudis (kurš lielījās, ka pirmos miljonus nopelnīja, pārdodot Padomju Savienības kuģi) un viņa sieva Baiba Plaude (zvērināta advokāte, kas kopā ar savu vīru iet pāri līķiem). Starp citu, arī Rīgas apgabaltiesas (bijušā Rīgas pils. Oktobra rajona Tautas tiesas priekšsēdētāja) tiesneša Jāņa Laukrozes (komunista) slepkavība aizvien “nav atklāta”, tāpat kā daudzas citas Iekšlietu ministrijā izplānotās (par ko izteicās arī bijušais Valsts policijas priekšnieks ar smagajām ģenerāļa pagonēm Juris Rekšņa) pasūtījuma slepkavības.

3. 

   aģents

   2015. gada 5. November

   Tagad jau plaužu, indriksonu vietā nāk “jaunie”, tādi kā Ivara Godmaņa cilvēka Andra Bunkas dēls Rihards Bunka ar savu apkalpojošo personālu. Otrais Ivara Godmaņa cilvēks Aldis Lieljuksis par to “saviem cilvēkiem” uzdāvina Stradiņa Universitātē juristu diplomus. Rihards Bunka izmanto šos sakarus, lai iegūtu doktora grādu. Bet “visvarenais dievs” Aivars Borovkovs tik smīn par šiem bērnišķīgajiem piena puikām un kabatā rāda figu.

4. 

   gaisma

   2015. gada 5. November

   Dabas muzeja direktors Vilis Krūmiņš ļoti, ļoti, ļoti daudz zināja. Par laimi latviešiem un par nelaimi Ivaram Godmanim, Aivaram Borovkovam, Aldim Plaudim, Guntim Indriksonam, Jānim Peteram, Džemmai Skulmei, Elitai Veidemanei un citiem biedriem visus noslēpumus viņš kapā nepaņēma. Pienāks laiks akmeņus ne tikai lasīt, bet arī mest.

5. 

   Imants

   2015. gada 5. November

   Kā pie miljoniem tika Jānis un Dāgs Dineviči?

   No 1993.gada septembra līdz 1995.gada septembrim Dinevičs bijis valsts akciju sabiedrības “Latvijas Aviolīnijas” (Latavio) valdes priekšsēdētājs. 1995. gada oktobrī aviosabiedrība atzīta par maksātnespējīgu. Valsts kontrole 1995. gadā pārbaudē atklāja vairākus likumpārkāpumus. Dineviča darbības laikā konstatēti šādi pārkāpumi: 1993. gada 10. decembrī noslēgts līgums ar Banku Baltija par 7 miljonus USD lielu kredītu, neievērojot statūtus. 1993. – 1995.gadā nelikumīgi aprēķināta un izmaksāta darba alga, prēmijas un piemaksas, tai skaitā arī valdes priekšsēdētājam Dinevičam LVL 6 793 apmērā. 1994. gada 15. aprīlī samaksāti USD 50 000 par 8 nedēļu ilgām apartamentu lietošanas tiesībām gadā klubā “Pueblo Canario” Spānijā uz 3 gadiem. Būdams Latavio prezidents, J.Dinevičs pārdevis aviokompānijas īpašumus – lidmašīnas un nekustamos īpašumus – ārzonas firmai “Valley Investment”, kura figurē arī Latvenergo trīs miljonu lietā, caur kuru 1998. gadā nauda tika pārskaitīta uz politiķa Andreja Panteļējeva kontu un kura Bankā Baltija ņēmusi vairāk kā 15 miljonus USD lielu kredītu. Tiesā J.Dinevičs apgalvoja, ka īpašumus pārdevis uzņēmuma interesēs, lai dzēstu parādu BB. Tāpat J.Dinevičs kā privātpersona Bankā Baltija ņēmis 127 000 LVL kredītu. Savukārt Banka Baltija ir izsniegusi vairāk kā vienu miljonu USD lielu kredītu Dineviča dēla Dāga uzņēmumam “Gosupi”.

6. 

   Eduards Lunis

   2015. gada 5. November

   —Nekļūsim gļēvi, bet ir jāapzinās -ja jau pie varas esošie , pie tam neatbilstoši Satversmei, tātad nelegitīmi, tātad noziedznieki- tik ilgi turās un tas drauzmīgais noziegumu smagums viņus neiespaido, tad ir skaidrs, JĀMEKLĒ JAUNAS NETODES CĪŅAI AR VIŅIEM!
   CITA’DI JAU PALIEK NOŽĒLOJAMI LASĪT TIKAI LĀSTUS -TIE VIŅUS NEIESPAIDO!
   Arī pret mani ir veikta noziedzība -tieku jau dedzināts!
   VAJAG VIRZĪT MANU IESNIEGUMU ANO DROŠĪBAS PADOMEI!

7. 

   to Imants

   2015. gada 5. November

   Imants saka:

   2015. gada 5. novembris 6.27

   Kā pie miljoniem tika Jānis un Dāgs Dineviči?

   No 1993.gada septembra līdz 1995.gada septembrim Dinevičs bijis valsts akciju sabiedrības “Latvijas Aviolīnijas” (Latavio) valdes priekšsēdētājs. 1995. gada oktobrī aviosabiedrība atzīta par maksātnespējīgu. Valsts kontrole 1995. gadā pārbaudē atklāja vairākus likumpārkāpumus. Dineviča darbības laikā konstatēti šādi pārkāpumi: 1993. gada 10. decembrī noslēgts līgums ar Banku Baltija par 7 miljonus USD lielu kredītu, neievērojot statūtus. 1993. – 1995.gadā nelikumīgi aprēķināta un izmaksāta darba alga, prēmijas un piemaksas, tai skaitā arī valdes priekšsēdētājam Dinevičam LVL 6 793 apmērā. 1994. gada 15. aprīlī samaksāti USD 50 000 par 8 nedēļu ilgām apartamentu lietošanas tiesībām gadā klubā “Pueblo Canario” Spānijā uz 3 gadiem. Būdams Latavio prezidents, J.Dinevičs pārdevis aviokompānijas īpašumus – lidmašīnas un nekustamos īpašumus – ārzonas firmai “Valley Investment”, kura figurē arī Latvenergo trīs miljonu lietā, caur kuru 1998. gadā nauda tika pārskaitīta uz politiķa Andreja Panteļējeva kontu un kura Bankā Baltija ņēmusi vairāk kā 15 miljonus USD lielu kredītu. Tiesā J.Dinevičs apgalvoja, ka īpašumus pārdevis uzņēmuma interesēs, lai dzēstu parādu BB. Tāpat J.Dinevičs kā privātpersona Bankā Baltija ņēmis 127 000 LVL kredītu. Savukārt Banka Baltija ir izsniegusi vairāk kā vienu miljonu USD lielu kredītu Dineviča dēla Dāga uzņēmumam “Gosupi”.
   ——————–

   Jārunā ne tikai par Jāni Dineviču un viņa dēlu. Jārunā arī par Padomju sistēmas radīto profesoru Ilmāru Bišeru un viņa dēlu, kas mācījās Rīgas 2.vidusskolā vienā klasē ar Jāņa Dineviča dēlu. Turpat skolā blakus kompānijā bija arī čekista Jura Bojāra dēls Juris Bojārs. Tagad 25 gadu garumā redzams, kas ar ko bija saistīts un ar ko patiesībā nodarbojās. Tiesiskā valstī viņi visi sēdētu cietumā. Bet tādā valstī kā Ķīnā viņi jau sen būtu notiesāti ar visaugstāko sodu. Ķīnā automātiski visiem, kas nozaguši no valsts vairāk nekā miljonu piespriež augstāko soda mēru nošaujot, turklāt darot to publiski.

8. 

   tvnet

   2015. gada 5. November

   Pagājušajā nedēļā Ogres novadā Kriminālpolicija sadarbībā ar pretterorisma vienību «Omega» rūpīgi izplānotā operācijā atbrīvojusi kādu nolaupītu sievieti, kā arī aizturējusi iespējamo ļaundari, informēja Valsts policijā.

   Aģentūras LETA rīcībā esošā informācija liecina, ka aizturētais ir Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas priekšsēdētāja Jāņa Dineviča dēls, uzņēmējs Dāgs Dinevičs. Dinevičs pirms desmit gadiem jau nonāca uz tiesas sola, jo 2005.gada martā viņš sadūris SIA «Consena plus» bijušo valdes priekšsēdētāju Ivaru Tolstiku (Vungi). Strīds starp abiem tolaik izcēlies par sievieti.

   Dinēviča vārds savulaik izskanējis arī saistībā ar kādas sievietes pazušanu. 2010.gada vasarā Valsts policijas mājaslapā ievietotā informācija liecināja, ka Valsts policija no starptautiskās sadarbības biroja «Sirene» Norvēģijas biroja saņēmusi informāciju, ka 2010.gada 25.maijā no savām mājām Norvēģijā pazudusi Latvijas pilsone – 1977.gadā dzimusī Aleksandra Rumjanceva. Toreiz pastāvēja aizdomas, ka sievieti piespiedu kārtā aizvedis projām viņas bijušais draugs Dāgs Dinevičs.

9. 

   john

   2015. gada 5. November

   Vācijas izvarošana Rape of Germany http://www.hellstormdocumentary.com

10. 

    Motors

    2015. gada 5. November

    Cienu Kavacha kungu par vinja drosmi saukt lietas iistajos vaardos!

11. 

    uzmaniba

    2015. gada 6. November

    Jabut loti uzmanigi ar prasibu tiesat, jo tiesnesi jau ir vini pasi un Drosibas dienesti Valsti ari pieder viniem. Pantelejevs vel sodien darbojas (nevis strada) SAB a. DP tiek formeta priotari no Militaro okupantu berniem. Latvija ir 1 000 000 krievu tautas okupantu. Latviesi Latvijas ir minoritate sodien. Latvija ir pilniba satelitvalsts Krievijas uztureta un izveidota, lidzigi ka Mina pildita ar modernako sragstvielu, bet Talvadibas pults sis Minas ieliktas NATO teritorija (tas ir ienaidnieka) atrodas Maskava, Kremli, FSB generalu un kada pulkveza rokas. Tadas nu ir tas lietas

12. 

    raksts + komentāri

    2015. gada 6. November

    http://www.diena.lv/latvija/viedokli/vesturnieks-dala-vdk-dokumentu-aizvesti-uz-krieviju-un-neviens-tiem-vairs-netiks-klat-14118161

    Vēsturnieks: Daļa VDK dokumentu aizvesti uz Krieviju un neviens tiem vairs netiks klāt

    Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu izpēte nekad nevar būt pilnīga un apjomīga, jo daļa dokumentu ir aizvesti uz Krieviju un tiem vairs nekad netiks klāt. Šādu viedokli intervijā LNT raidījumam 900 sekundes pauda vēsturnieks, Valsts prezidenta Vēsturnieku komisijas vadītājs, Latvijas Universitātes profesors Inesis Feldmanis.

    Viņš arī vērtēja, ka viss process ir novēlots. “Te jau galu galā vaininiece bija [eksprezidente] Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa, jūs jau labi zināt, divas reizes apturēja visas tās lietas. Kāpēc apturēja – tas ir cits jautājums. Ir dažādas versijas,” vērtēja Feldmanis.

    “Tagad jau 25 gadi ir pagājuši, un tiem, kas tur visvairāk bija sadarbojušies, tad bija ap 40-50 gadiem. Viņi savu laiku ir nostrādājuši, viņi tagad ir pensionāri, tas nevar nekādu lomu spēlēt,” sprieda Feldmanis.

    Pašiem čekas maisiem, kartītēm, pēc viņa teiktā, nevajag nekādu īpašo pētniecības darbu. Savukārt VDK dokumentu izpētes komisija vēlas veikt pētniecības darbu plašākā mērogā, par visiem VDK darbības apsketiem. “Tās kartiņas, nu tās jau vajadzēja daudz ātrāk publicēt. Varbūt daļai ir taisnība, ka viņi tur ir nepelnīti. Tos, kurus viņi gribēja tālāk izmantot, tos jau viņi neatstāja tur,” norādīja Feldmanis.

    Viņš piebilda, ka galvenais nosacījums ir, ka pētījuma rezultātus arī par kartītēm varēs publicēt tikai tad, kad to atļaus. “Visu laiku tie mūsu politiķi tomēr grib turēt to roku uz pulsa,” vērtēja vēsturnieks.

    ————————————-

    Komentāri

    vēsturnieks

    Ko tu te vaidi, Feldmani? Tu taču pats pašreizējam čekas maisu komisijas priekšniekam Kangerim to doktora grādu pa blatu izgādāji, vai varbūt tomēr bez tā blata tur vēl kaut kas grozījās. Jūsu Rietumeiropas katedras branža tak toreiz domāja, ka Zviedrijas pilsonis Kangeris jums lielos kontaktus ar ārzemēm piespēlēs. Nekā, paņēma grādu un uzmeta un tagad vada VDK dokumentu izpēti, ne vārda krieviski neprotot.
    Vaidēšanas vietā vajadzēja Kangeri jau sen atpakaļ pie dziesmas ņemt. Nu par vēlu.
    Labāk pasaki man, mīlulīt, kā tad tev tik lielam, tik nepieejamam, tik uzpūstam, uz vecumdienām tāds kauns gadījies, ka vairs profesors neesi, bet tikai pienākumu izpildītājs, Par to un Austrumeiropas katedras likvidāciju fakultātē, kad Krieviju tagad būtu tik svarīgi pētīt, būtu daudz interesantāk paklausīties un – bez ierastās stostīšanās publikā.lūdzu, kad jāmet pa lampu, tā stostīšanās sazin kur pāriet.

    Gunārs

    Bezjēdzīgs pasākums, ja tas būtu veikts 20 gadus agrāk, tad varbūt tam būtu kāda jēga, tagad tā ir tikai lieka naudas tērēšanu, lai daži vēsturnieki apliecinātos

    vēsturnieks

    Jocīgs esi Gunār, ka neinformēts komentē. Vēsturniekiem gar pašu pasākuma organizēšanu vispār nekādas teikšanas nebija, viņus uzaicināja personiski, un pašā komisijā vismaz puse nav vēsturnieki. Prasi valdībai, kura to lēma. Vēsturnieki tagad tikai lēkā apkārt pasviestām drupačām, jo cita veida kā iztiku nopelnīt viņiem šai valstī neviens nedod.

    Gunārs

    Piekrītu, ka šo pasākumu organizēja politiķi, bet mans komentārs bija par to, ka neredzu šim balagānam nekādu jēgu, jo pētīt var jebko, piemēram, cik mušas var ietilpt
    vēsturnieks

    Lūk te tev 100% piekrītu. Pētīt tur vairs nav ko, jo tās ir kādas čekistu pamestas papīru apgrauzas. Cilvēki netic, bet ir viegli viltot pat simtiem gadu vecus dokumentus, par piecdesmito-astoņdesmito gadu uzskaites kartiņām pat nerunājot.
    Bet – darba devējs tādu darbu piedāvāja un vēsturnieki salīga, tāpat ,kā salīgsti tu, neprasot, kāpēc tieši tāds darbs vajadzīgs.
    paldies Vairai

    Jā, Vaira izpildījās gan par valodas likumu, tā nomīkstināja, ka tagad latviešus bez krievu valodas Latvijā darbā neņem, gan par čekas maisiem. Laikam savus kuļtkoma drugānus dzejniekus stučītājus gribēja pasargāt.

13. 

    PIETIEK

    2015. gada 6. November

    “Čekas maisi” un pārējais VDK mantojums (pieminēts čekists Aldis Plaudis)
    PIETIEK
    26.12.2013.

    http://www.pietiek.com/raksti/cekas_maisi_un_parejais_vdk_mantojums

    Pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka tuvākajos gadu desmitos “čekas maisi” tā arī netiks atvērti, daudzi Pietiek lasītāji ir lūguši publicēt šai tēmai veltīto nodaļu no apgāda Atēna izdotā L. Lapsas., S. Metuzāla un K. Jančevskas trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005. Izpildām šo lūgumu.
    Maisu epopeja: pirmā daļa

    „Valsts drošības komiteja Latvijā, domājams, atstāja tikai to, ko tai bija izdevīgi atstāt. [..] Un atstāja to, kas, ja mēs to varbūt neprasmīgi lietosim un izmantosim, var tikai kaitēt,” – šādus vārdus Augstākās Padomes sēdē 1991. gada nogalē teica parlamenta pilnvarotais čekas īpašumu pārņēmējs, vēlākais neveiksmīgais publicists Vilis Seleckis. Turpmāko gadu notikumi pierādīja, ka neko daudz deputāts nebija kļūdījies.

    Dažādas dīvainības ar neatkarīgās Latvijas varas iestāžu pārņemtajiem VDK dokumentiem sākās jau 1991. gada beigās. Pārņemšanā iesaistīto dažādo dienestu un komisiju (no Augstākās Padomes puses ar čekas īpašumu pārņemšanu nodarbojās Pētera Simsona vadītā komisija, kuras kompetencē bija sarunas ar Krieviju, kā arī V. Selecka vadītā komisija, kuras misija bija tieši VDK īpašumu apzināšana, savukārt valdība ar čekas lietām nodarboties pilnvaroja Aivaru Borovkovu) nekoordinētā darbība vēlāk izraisīja neskaitāmas sazvērestības teorijas un apvainojumus teju vai valsts nodevībā.

    Piemēram, jau drīz vien pēc VDK dokumentu pārņemšanas aizdomas par iespējamo nolaidību bija spiests atspēkot toreizējais valdības apsardzes priekšnieks (vēlāk viņš kļuva par pirmo Drošības policijas šefu, bet pēc tam strādāja Satversmes aizsardzības birojā) Raimonds Rožkalns, kura padotie čekas dokumentus bija apsargājuši tikmēr, kamēr tie vēl atradās Stūra mājā. Ilgi gan viņiem to darīt neļāva, jo virkne parlamenta deputātu uzskatīja, ka labāk ar šo darbu galā tiks Augstākās Padomes apsardzes dienests – tas pats, kas vēlāk pārtapa Drošības dienestā. Tādēļ tieši AP apsargiem tika uzticēts čekas arhīvu – aģentūras alfabētisko kartotēku, kas atradās divos ar VDK un AP zīmogiem aizzīmogotos maisos, un statistisko kartotēku divos aizzīmogotos diplomātkoferos – pārvest uz parlamenta ēku.

    „Visinteresantākais, ka tajā laikā, kad notika šī operācija, es atrados AP apsardzes dienesta telpās pie šī dienesta priekšnieka vietnieka un palīga, kuri paši nezināja par notiekošo bijušajā VDK ēkā, nezināja, ka viņu dienests izbraucis uz operāciju un notiek arhīvu izņemšana. Īsti nav skaidrs, kas un no kā baidījās?” – šis R. Rožkalna stāsts ir tikai viena no liecībām par vispārējo aizdomīguma gaisotni, kas valdīja VDK dokumentu pārņemšanas laikā.

    Taču līdz 1991. gada novembrim dokumenti vēl atradās Stūra mājā – telpās nr. 219 un 331, kas tika oficiāli aizzīmogotas un nodotas Iekšlietu ministrijas apsardzei. Tajā pašā ēkā Brīvības un Stabu ielas stūrī, uz kuru vēl vairākus mēnešus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bariņš VDK virsnieku gāja kā uz darbu, jo tos, kuriem izdienas pensijas vecums bija tepat deguna galā, humānu apsvērumu dēļ uzreiz no darba neatlaida – lai taču cilvēki sagaida pensiju. Idille beidzās brīdī, kad ēku nolēma atdot Iekšlietu ministrijai, bet šis lēmums radīja nākamo – jau pieminēto rīkojumu par čekas dokumentu pārvietošanu uz „drošāku vietu”, par kādu tika uzskatīta Augstākās Padomes ēka.

    Pārvešanas process gan noritēja ne pārāk organizēti: piemēram, aktā par pārvešanu nebija norādīts transportējamo vienību skaits, kas skeptiķiem vēlāk ļāva uzdot jautājumu – vai tiešām pa ceļam nekas „nepazuda”? Aizdomas vēl jo vairāk pastiprināja baumas, ka pārvešanas laikā 27. novembrī daļa papīru izbirusi uz Stūra mājas kāpnēm. Notikumos iesaistītās personas gan pēc tam precizēja, ka izbiruši mazāk svarīgie operatīvās meklēšanas kartotēkas materiāli, kas nezināmu iemeslu dēļ atšķirībā no aģentūras kartītēm neatradās aizzīmogotos maisos un čemodānos, bet gan parastos kartotēkas skapīšos. Viss pēc tam esot rūpīgi savākts un sapakots atpakaļ, taču iemesls aizdomām un vēlāk ilgus gadus pastāvošām sazvērestības teorijām tik un tā bija radīts.

    Piemēram, vēsturniece un vēlākā Saeimas priekšsēdētāja Ilga Grava–Kreituse kādā intervijā presei klāstīja: „Dokumentus pārņēma ļoti specifiskā veidā, bāžot maisos. Maisos bāza gan Latvijas Komunistiskās partijas centrālkomitejas dokumentus, gan VDK arhīvus. Tikai atšķirībā no citām iestādēm VDK dokumentus „nejauši” izbēra uz trepēm un pēc tam atkal saslaucīja kopā. Tā radās teiciens: ja Latvijā zog, tad zog miljonus, ja ņem dokumentus – tad maisiem.” Un kas no tā? Piemēram, I. Kreituses skatījumā rezultātā „šodien maz kas ir palicis pāri no īstajiem čekas maisiem. Tajos palikuši tie, kas traucē šobrīd pie varas esošajiem. Viņi sākuši šo diskusiju, zinot, ka paši ir iztīrījušies ārā”. Un ko, viņasprāt, nozīmē „iztīrījušies”? „Mans kolēģis no Latvijas Universitātes, kurš patiešām strādājis VDK struktūrā (viņš nekad to īpaši arī nav slēpis), lūdza apstiprinājumu no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra. Tur atbildēja, ka viņa vārda šajā kartotēkā nav. Kolēģis bija ļoti pārsteigts un pēc tam teica: tagad man vēl kāds liks, lai es ticu šiem maisiem?”

    Jebkurā gadījumā nav brīnums, ka arī pēdējā čekas vadītāja Edmunda Johansona atmiņās „čekas maisu” pārņemšanas procedūra atainota diezgan nepievilcīgā gaismā. Lūk, aina no E. Johansona aprakstītās sarunas ar parlamenta deleģēto dokumentu pārņēmēju deputātu Linardu Muciņu: „Vaicāju, vai ir sagatavoti kādi akti, lēmumi? Tādu nebija! Pieprasīju sastādīt izņemšanas protokolu un tajā norādīt, ka izņemšana notikusi vardarbīgi. Protokols tika sastādīts un pievienots lielajam protokolam kā pielikums. Šis pielikums gan bija uzrakstīts pavirši, bez kartotēkas saskaitīšanas, bez nosaukumiem. Arī kopējais kartīšu skaits netika uzrādīts. Maisus komitejā pat neaizplombēja. [..] To visu taču vajadzēja darīt vismaz prokuratūras klātbūtnē, jo pret VDK bija ierosināta krimināllieta. Prokuratūras darbinieki varēja atnākt un izņemt kartotēku, noformēt ar protokolu un pārņemt. Tā kā tas nenotika, šodien grūti pateikt, cik daudz kartīšu pazuda. No pieredzes zinu – kādam cilvēkam noteikti ir jābūt kartotēkā, bet izrādās, ka viņu tur nav. Grūti pateikt, kādā veidā, bet man ir pamatotas aizdomas, ka daudzas personas pamanījās no šiem maisiem nozust.”

    Bijušais galvenais čekists arī uzskatot, ka, šādi pārņemot čekas dokumentus, tikusi pārkāpta augustā noslēgtā starpvalstu vienošanās, un tieši šī iemesla dēļ Maskava neesot uzskatījusi par nepieciešamu Latvijai atdot uz Krieviju izvesto VDK arhīvu. Par Krievijas arhīviem gan ir arī kāda cita versija, ko Astras Milles grāmatā Te un citadelē. Jānis Peters. Tumšsarkanā izteicis Latvijas pirmais vēstnieks Krievijā Jānis Peters. Proti, viena lidmašīna ar VDK arhīva dokumentiem no Krievijas Rīgā ieradusies un bijis paredzēts arī nākamais reiss, kas gan tā arī nekad neesot noticis. „Brīnumi beidzās pēc dažiem mēnešiem. Otra lidmašīna neizlidoja, jo Latvijai pēkšņi pietrūka līdzekļu gaisa reisa apmaksai,” atcerējās J. Peters. Vai problēma bija tikai naudā, tagad varam vien minēt.

    Savukārt vēl skarbākiem vārdiem dokumentu pārvešanas procesu daudzus gadus vēlāk Latvijas Avīzē atminējās bijušais iekšlietu operatīvais darbinieks, Rīgas tiesas apgabala prokurors un VDK darbības pārtraukšanas valdības komisijas loceklis Klementijs Rancāns: „Kā Augstākajā Padomē, tā Ministru Padomē čekas lietā bija viens galvenais jautājums – kā tikt klāt pie maisiem, kā noslēpt piecus datorus, kuri bija čekas informācijas centrā un kuros bija pilns aģentu šifrēts saraksts un operatīvā darba uzskaite – unikāls materiāls, uz kuru biju sarunājis arī atšifrēšanas speciālistus.

    VDK darbības pārtraukšanai un mantas un dokumentu pārņemšanai bija izveidota valdības komisija, kuras sastāvā man bija uzdevums pārņemt visu operatīvo informāciju, kartotēkas un slepeno literatūru. Aģentu uzskaites kartotēka, tā sauktie čekas maisi, bija ieslēgta kabinetā, atslēgas atradās Augstākajā Padomē. No komisijas izveidošanas brīža čekas dokumentu pārņemšanā nebija tiesīga iejaukties neviena cita amatpersona, izņemot gadījumus, ja valdība vai parlaments pieņemtu kādu normatīvo aktu rīcības korekcijai. Nekādu aktu nebija.

    Pārņēmu slepeno literatūru, sekretariāta dokumentus un normatīvos aktus un vairākus uzskaites dokumentus un kartotēkas, kā arī 53 aģentu uzskaites žurnālus par laiku no 1945. līdz 1991. gadam [Totalitārisma seku dokumentēšanas centra direktors Indulis Zālīte precizē – par 1953. – 1987.gadu]. Žurnālos bija redzams VDK darbinieka vārds, savervētā aģenta pseidonīms, vervēšanas datums, kad izslēgts no tīkla un vai ir kartīte vai tā iznīcināta. Saglabāta bija apmēram 1/3 kartīšu [I. Zālītes labojums – 1/5 daļa].

    Bez manas ziņas vai komisijas vadītāja ziņas un paraksta nedrīkstēja rīkoties arī ar čekas aģentu uzskaites kartītēm, ar informācijas centrā esošiem pieciem datoriem. Un kas notika? Apejot valdības komisiju un Augstākās Padomes komisijas vadītāju Vili Selecki, atsevišķi deputāti vakara stundā vardarbīgi iebruka VDK ēkā un sagrāba kartotēku. Šie deputāti, jādomā, paši bija interešu konfliktā ar maisu saturu. Šādu maisu sagrābšanu varēja kvalificēt kā laupīšanu.

    Nelikumīgi, bez komisijas ziņas tika nozagti arī minētie pieci datori, proti, Maskavas VDK pulkveži man iesniedza pieteikumu atļaut izvest datorus uz Maskavu. Uzrakstīju rezolūciju, ka šādu piekrišanu varētu dot vienīgi tad, ja par to būtu Ministru Padomes lēmums. Iestājās klusums un pēc kāda laika ieraudzīju, ka datoru nav. Nozagti. Kā man paskaidroja VDK darbinieki, zaļo gaismu datoru izvešanai esot devis Ivars Godmanis. Manuprāt, ar to jāsaprot, ka Godmanis arī parūpējās, lai čekas aģentu vārdi un čekas operatīvā darba datorizētā uzskaite nenokļūtu Latvijas rīcībā.

    Rīgā bija kāds VDK ģenerālis (uzvārdu nesaukšu), kurš uz manu pieprasījumu atdot VDK arhīvus atbildēja, ka tādas pilnvaras viņam ir un labprāt parakstītu, bet Ivars Godmanis esot parakstījis vienošanās protokolu ar Maskavu, ka šo jautājumu risinās valdību līmenī un ka esot bijusi saruna aģentu jautājumu iesaldēt uz 75 gadiem, proti, tas nozīmējot atlikt šā jautājuma risināšanu uz nenoteiktu laiku…”

    Piecīši un pārējie

    Kad nu VDK dokumenti kaut kā tomēr nonāca Augstākajā Padomē, sākās epopejas nākamais cēliens, ko nosacīti varētu saukt „Ko darīt?” To, ka kuram katram rakņāties pa aģentūras dokumentāciju ļaut nebūtu prāta darbs, deputāti saprata, tādēļ pirmajos mēnešos pieeja „čekas maisiem” bija ļoti ierobežota – apsargātā seifa atslēgas bija tikai vārdā nesauktiem V. Selecka komisijas deputātiem (bet vārdā tos nesauca tādēļ, lai nevienam neuzmāktos kārdinājums klusā vietā iekraut atslēgu glabātājam pa galvu un pēc tam nolaupīt arhīvu), un nepiederošas personas vismaz teorētiski papīriem klāt tikt nevarēja. Rezultātā kā pagaidu variants 1993. gada maijā tika izvēlēta dokumentu nodošana jaunizveidotā Totalitārisma seku dokumentēšanas centra – par tā pirmo vadītāju kļuva Paulis Kļaviņš – pārziņā.

    Tikmēr par to, ka „čekas maisos” varētu būtu – un gan jau noteikti ir – arī ļoti pazīstamu cilvēku vārdi, runas sākās jau 1991.–1992. gadā. Vienlaikus cirkulēja vesela virkne citu baumu – gan par cilvēkiem, kuru kartiņas no maisiem ir izņemtas, gan par iespējamiem viltojumiem. Spilgtākais stāsts par kartiņu izņemšanu pieder tai pašai I. Kreitusei – par viņas dzīvesbiedru Aivaru Kreitusu: viņam, lūk, kāds Augstākās Padomes deputāts, Tautas frontes un LNNK aktīvists, vēlāk caurkritis uzņēmējs piedāvājis iegādāties vīra „stukača kartīti” par pusotru tūkstoti dolāru, taču A. Kreituss no šāda piedāvājuma esot atteicies.

    Savukārt par iespējamiem viltojumiem P. Kļaviņš vēlāk ironizēja: „Vēl ir iespējama datu viltošanas hipotēze. Principā dokumenti nav neapšaubāmi, bet par konkrētu personu – viltoti! Tādā gadījumā atbildīgs būs Johansons un viņa zeļļi. Būs dienām un naktīm stūra mājā zīlējuši, vai nu ar tasītes griešanu izsaucot mirušo komsorgu garus, vai arī, kārtis liekot, būs centušies sazīmēt, kuri no Latvijas pilsoņiem taps par 5. Saeimas deputātiem, lai tad tiem pamatīgi iezāģētu – re, kas par blēžiem! Ja tādā vai citādā veidā būtu bijuši jāsazīlē arī nākamās pašvaldības deputāti, tad pasākums ir brīnumaini trāpīgs. Kas gan var mēroties ar Latvijas čekistu spējām!” (Starp citu, vēlāk P. Kļaviņš ļoti nopietni tika turēts aizdomās, ka esot nokopējis kartotēku savām vajadzībām, ko pats gan, zvērot pie Dieva, kategoriski noliedza.)

    Tā nu „maisi” bija nonākuši dokumentēšanas centra rīcībā – bet ko tālāk? Bija skaidrs, ka dati nav ne pilnīgi, ne visaptveroši – informācija par 4–4,5 tūkstošiem cilvēku, aģentūras saraksti, bet ne aģentu personīgās un darba lietas. Jā, arī uzskaites žurnāli, bet – tavu sodību – kartītes tikai par aptuveni piekto daļu no žurnālos minētajām personām. „Žurnālā redzam veselu virkni atzīmju – „kartīte iznīcināta”. Mazāk to, kuriem kartīte ir. Bet atsevišķas nodaļas aģenti, robežapsardzības un armijas aģenti, tie, kuri pa tiešo sadarbojās ar Maskavu, ne maisos, ne reģistrācijas grāmatā nav. No aģentu sastāva izslēdza visos gadījumos, kad persona tika izvirzīta un iecelta augstos valsts vai partijas amatos, lai nesakompromitētu viņus tautas un starptautisko institūciju acīs. Izslēdza arī, kad pateica, ka pārtrauc sadarbību, kad notiesāja par kriminālnoziegumu vai pārsūtīja kartīti uz to republiku, kur izbrauca dzīvot. Par izslēgtajiem kartītes vajadzēja iznīcināt, tomēr bieži to nedarīja ar nolūku, ka izslēgtais turpmāk var tikt atjaunots sakaros. Ja kartīte iznīcināta, bet ar laiku ar aģentu jāatjauno sakari, būtu jāprasa atļauja Maskavai izsūtīt kartīti utt., kas radīja lielas nepatikšanas un neērtības. Tādēļ mums ir tāds maisu saturs, nevis tas tāds tika atstāts provokatīvos nolūkos. Varbūt ir arī vēl kādi mērķi, bet par to lai runā VDK bijušie vadītāji,” – tā „maisu” satura īpatnības vēlāk skaidroja K. Rancāns.

    To, ka žurnālos ir krietni vien vairāk vārdu nekā kartīšu, atzina P. Kļaviņš, savukārt presei izdarot secinājumu, ka „tātad viena daļa jau iepriekš bija pazudusi, pirms nonāca TSDC rīcībā. [..] Mēs spriežam par šiem čekas maisiem tā, it kā no smagās mašīnas kravas kastes nejauši būtu nobiruši daži koferīši. Mīļie draugi, tur nekas nav atstāts nejauši! Ja VDK zināja, ko līdzi uz Maskavu paņemt, tikpat labi viņi zināja, kas ir jāatstāj un kam tas noderēs…”

    Nekādu skaidru instrukciju un likumu, kas noteiktu, ko ar visu šo saimniecību darīt, pirmsākumos nebija. 1993. gada 5. jūlijā Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs gan paziņoja, ka „čekas maisos” esot piecu jaunās Saeimas deputātu vārdi, taču tas notika, tā sacīt, pilnīgi pašdarbnieciski. „Tobrīd AP vēl nebija izstrādājusi nekādus norādījumus, ko ar šiem dokumentiem darīt. Taču bija likums, ka bijušie aģenti nedrīkst kandidēt 5. Saeimas vēlēšanās. Mēs ar [Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāju Daini] Vanagu konstatējām, ka dažu cilvēku vārdi parādās šajā kartotēkā. Uzrakstījām ziņojumu AP. Kam gan citam lai mēs vēl būtu ziņojuši, ja ne parlamenta Mandātu komisijai? Ja nebūtu tā rīkojušies, varētu teikt: viņi slēpj informāciju un droši vien sāks tirgoties,” daudz vēlāk intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei taisnojās P. Kļaviņš.

    Tā nu tikai 1994. gada pavasarī puslīdz droši tika nosaukti divi no Saeimā ievēlētajiem „čekas piecīšiem” – ārlietu ministrs Georgs Andrejevs un īpašu uzdevumu ministrs Edvīns Inkēns (tieši 1994. gadā arī tika pārtraukts E. Inkēna un viņa kolēģu Jāņa Šipkēviča un Ojāra Rubeņa leģendārais raidījums Labvakar). Sekoja arī pārējo triju nosaukšana – tie izrādījās Andrejs Siliņš, Aivars Kreituss (segvārds – „Anatolijs”) un Roberts Milbergs („Sakoļskis”).

    Ārlietu ministrs faktiski bija „atšifrēts” jau pirms tam – Māris Gailis memuāros vēlāk atminējās: „Atceros, ka reiz kādās pusdienās turpat Brīvības ielā 36 Andrējevs teica, ka par prezidenta amata kandidātu tomēr nevarēšot būt – viņš nejūtoties drošs, ka nesanāk kaut kādas ziepes, jo kā zinātnieks esot rakstījis atskaites par ārzemju komandējumiem. Tātad kaut kādu nedrošību viņš sevī juta visu laiku.” Un G. Andrejevs arī tobrīd izrādījās vienīgais, kas savu vainu (protams, ne tajā, ka būtu „stučījis” par nevainīgiem ļaudīm, bet sadarbībā ar VDK gan) atzina, turklāt publiski – laikraksta Diena speciālizlaidumā ar pamatsaukli – tā, tas nu ir pateikts!

    Savukārt pārējie „piecīšu” dalībnieki ķērās pie tiesu darbiem, lai atspēkotu „čekas maisu” tiešām ne jau nu simtprocentīgi drošās ziņas, – un pēc pailgas tiesāšanās tas viņiem arī izdevās. Kaut gan prokuratūra par visiem četriem bija izdarījusi slēdzienu, ka sadarbība ar VDK bijusi apzināta, E. Inkēnam izdevās no šīs lietas izkļūt ar tikai nedaudz iedragātu reputāciju, – viņš pats vērsās tiesā, lai apliecinātu savu nevainību, un attiecībā uz viņu prokuratūra arī pati atsauca izvirzītās apsūdzības: nekādu vērā ņemamu pierādījumu vienkārši nebija. (Starp citu, P. Kļaviņš vēlāk nedaudz pasmīnēja arī par tiesu kompetenci šajā jautājumā: „Rodas jautājums – vai tiesneši, kad būs aptaustījuši VDK kartotēkas papīrus, varēs pateikt, ka dokumenti nav autentiski? Varbūt pieļaus iespēju, ka ierakstus izdarījuši lidojošo šķīvīšu piloti, kas beidzamajā laikā atkal sākuši klaiņot pa mūsu atmosfēru?”)

    A. Kreitusam tiesāšanās beidzās 1997. gadā, cita starpā paspējot paziņot, ka šī viņa „čekas lieta” esot kartotēkas pārzinātājas – Latvijas Nacionālās neatkarības kustības politiskais pasūtījums. Savukārt R. Milbergam sanāca tiesāties veselus 12 gadus – tikai 2006. gadā stājās spēkā galīgais spriedums, ar kuru tiesa konstatēja, ka kādreizējais deputāts tiešām neesot apzināti slepeni sadarbojies ar VDK. Taču orģijas ap „čekas maisos” it kā atrodamiem ļaudīm nerimās, un priekšvēlēšanu cīņās sadarbība ar VDK tika piedēvēta gan Ivaram Godmanim, gan Andrejam Panteļējevam. Un ne viņiem vien – 1994. gada maijā mazpazīstamajā Krievijas laikrakstā Aļ–Kods publikācijā ar virsrakstu Latvijas prezidents bija VDK maksas ziņotājs bija teikts: „Ir dokumenti par līdzšinējā Latvijas prezidenta G. Ulmaņa sadarbību ar VDK. Dosjē figurē viņa paraksti par naudas izmaksu saņemšanu, ir aģentūras ziņojumi.” (Pats G. Ulmanis paziņoja, ka publikācija esot „provokācija, lai izjauktu stabilitāti, kas izveidojusies pēc Latvijas–Krievijas līgumu noslēgšanas”, un lieta tiešām nomira dabiskā nāvē.)

    Tikmēr presei 1997. gada rudenī nācās konstatēt: tobrīd valstij vēl nebija izdevies pierādīt sadarbības faktu ar VDK nevienā pašā amatpersonas lietā. Arī turpmākajos gados „pierādītu stukaču” – cilvēku, kuru vārdi „no maisiem” tika izcelti tikai tāpēc, ka viņi bija sadomājuši pretendēt uz kādiem valsts amatiem, – izrādījās ārkārtīgi maz. 2001. gadā statistika bija šāda: septiņu gadu laikā ierosināti nepilni divarpus simti pārbaudes lietu, no kurām aptuveni 60 gadījumos tajās minētās personas sadarbības faktu bija atzinušas pašas, savukārt tiesa sadarbības faktu atzinusi vēl būtiski retāk – apmēram piektā daļa. Viena paša 1999. gada statistika bija vēl skumjāka: virsprokurors Edvīns Ziediņš 2000. gadā Saeimu informēja, ka no 144 lietām tikai sešās tiesa konstatējusi sadarbību ar VDK, 26 lietas ir izbeigtas pēc tam, kad persona pati atzinusi savu saistību, bet pārējās „karājoties gaisā”.

    Reižumis politiskās karjeras izjaukšanai gan pietika arī tikai ar ziņām par cilvēka vārda atrašanu „maisos”. Tā, piemēram, „stukača” kartīte ceļu uz Saeimu aizšķērsoja premjera Einara Repšes ārštata padomniekam Armandam Agrumam, kurš 2003. gadā tika virzīts uz amatu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadībā – pat neraugoties uz tiesas atzinumu, ka nav pietiekamu pierādījumu A. Agruma apzinātai sadarbībai ar VDK, pilnīgi pietika ar divdomīgo prokuratūras atzinumu, ka „pirmstiesas izmeklēšanā nebija iespējams gūt pierādījumus, lai izdarītu kategorisku secinājumu, ka Agrums bijis VDK informators”.

    Taču kopumā, gadiem ejot, jaunas atklāsmes par čekas maisiem un to saturu sabiedrību atstāja aizvien vienaldzīgāku. Tā, piemēram, nekādu īpašo šoku neizraisīja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra jaunā vadītāja Induļa Zālītes Saeimai tai pašā 2000. gadā sniegtā informācija, ka kopumā no 134 Augstākās Padomes deputātiem, kas savulaik nobalsoja par Latvijas neatkarību, ar VDK varētu būt sadarbojušies veseli 23 (tostarp divi bijušie VDK virsnieki – Juris Bojārs un Andris Plotnieks). Tātad varot teikt, ka „šīs 23 balsis bija vairāk nekā izšķirošas, lai pieņemtu deklarāciju par Latvijas neatkarību, jo VDK bija arī iespēja ietekmēt šos cilvēkus”.

    Savukārt sabiedrībā plaši pazīstamu „stukaču” izrādījās jau pavisam maz – ilgi tiesājās eksministrs Juris Celmiņš, 2003. gadā par īstu „stukaču” tika atzīts bijušais Rīgas Dzīvojamo māju privatizācijas komisijas priekšsēdētājs, sociāldemokrāts Jānis Rupkus, un tai pašā gadā par „stukaču” tika atzīts arī Saeimas Zaļo un zemnieku savienības frakcijas deputāts Arvīds Ulme. Turklāt vienlaikus „nāca modē” arī dažādas bijušo ziņotāju atrunas: piemēram, J. Rupkus paziņoja, ka spriedumu nepārsūdzēšot tāpēc, ka „tāpat neviens neticēs, ka neesmu bijis saistīts ar VDK”.

    Savukārt A. Ulme, kurš saskaņā ar prokuratūras viedokli pats bija atzinis sadarbības faktu, tik ilgi putrojās skaidrojumos un iespaidos par visā vainojamo „naftas mafiju” un piedzīvojumiem prokuratūrā, kur pratinot stingrāk nekā savulaik VDK, kamēr lieta vienkārši noklusa. Puses tā arī palika katra pie sava: prokuratūra – pie pārliecības, ka A. Ulme sadarbību ar VDK atzinis, bet zaļo pārstāvis – ka Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūru vispār vajadzētu likvidēt, jo tā desmit gadus tikai tērējusi naudu. „Desmit gadi pagājuši, prokuratūra tos maisus ir redzējusi un analizējusi. Taču viņi man šodien saka: mūs neinteresē, vai tu esi ziņojis un ko tu esi ziņojis. Čekā biji – biji. Tātad esi sadarbojies. A tālākais neinteresē. Un tā aiziet pa visu presi, ka Ulme čekists. Ir taču Satversmes aizsardzības birojs, kas varētu pieaicināt bijušos VDK ģenerāļus un secināt, ka tie maisi nav atstāti nejauši,” A. Ulme pagūģojās laikrakstam Rīgas Balss.

    Līdz ar to Latvijā, kā izrādījās, palika tikai divi vispārzināmi VDK štata darbinieki, kam šis fakts aizšķērsoja ceļu uz valsts un vēlētiem amatiem, – Juris Bojārs un bijušais PSRS Robežapsardzes spēku (kuri formāli bija VDK pārziņā) virsnieks Jānis Ādamsons. Savukārt visprominentākais Latvijas „pierādītais stukačs” izrādījās bijušais Privatizācijas aģentūras padomes loceklis, par apvienības Tēvzemei un Brīvībai/LNNK pelēko kardinālu bieži saukātais Normunds Lakučs. Tiesa, arī viņš spurojās, cik spēdams: kad 2001. gadā par viņa iespējamo ziņotāja karjeru sāka informēt prese, N. Lakučs runāja pār vēršanos tiesā par goda un cieņas aizskaršanu; sekoja runas, ka viņš taču patiesībā esot atzīts pat par cietušo, un tiesāšanās dažādās instancēs.

    Beigu beigās tomēr punktu pielika Augstākās tiesas Senāts – N. Lakučs tiešām „bija VDK aģents, apzināti sadarbojās ar VDK, slepeni sniedza informāciju par citām personām”. Tā nu „pierādītajam stukačam” atlika vien nākt klajā ar savu sazvērestības teoriju: „Ja grib cilvēku iebaidīt, ierobežot, ietekmēt, tas ir labākais veids. Man prasīja konkrēti par kuģniecību nelīst tur, kur nevajag. Tiklīdz es sāku iebilst kaut kādiem darījumiem, kuros summas rakstāmas ar sešām, septiņām vai pat astoņām nullēm, tūlīt seko atbildes reakcija. [..] Es pagaidām, paldies Dievam, neesmu apvainots vienīgi pedofilijā un žīdu šaušanā, bet tas viss jau vēl ir priekšā.”

    Piektā kolonna vai uzticami kadri?

    Bet kas pēc VDK likvidēšanas notika ar pašiem čekistiem? Kur viņi pazuda – emigrēja vai atrada jaunu nodarbošanos? Lai arī pa kādam drošībniekam tiešām aizbrauca uz Krieviju, pamatmasa tomēr palika tepat. Daudziem no viņiem pat nenācās pārkvalificēties, jo viņus darbā pieņēma Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija.

    Pirms sašust par šādu lēmumu, der atcerēties, ka kadru trūkums policijā tobrīd bija teju vai katastrofāls, tādēļ iekšlietu ministra Ziedoņa Čevera lēmums izmantot kvalificētus darbiniekus (lai arī vēl nesen Latvijai, teiksim tā, ne pārāk lojālus) bija visai loģisks. Tā jaunizveidotajā ministrijas Informācijas departamentā vien darbu atrada 41 bijušais čekists, bet kopējais visā Iekšlietu ministrijas sistēmā darbā pieņemto bijušo čekistu skaits bija vēl lielāks – vairāk nekā pusotrs simts. Piemēram, Iekšlietu ministrijas 6. daļa, kuras uzdevums bija organizētās noziedzības apkarošana, lielā mērā tika veidota uz analoģiskas VDK 6. daļas bāzes, izmantojot vairākus pieredzējušos tās virsniekus. Deviņdesmito gadu vidū gan 6. daļu izformēja, un bijušie VDK virsnieki darbu policijā pameta, uzsākot privātbiznesu.

    Par lēmumu pieņemt darbā čekistus Z. Čeveram drīz vien nācās uzklausīt parlamenta deputātu pārmetumus – sak, kamdēļ gan policijā strādā cilvēki, par kuru lojalitāti nevienam nav nekādas pārliecības? Stingri ņemot, pārmetumiem gan īsti nebija pamata, jo pati Augstākā Padome īpaši nesteidzās pieņemt likumu par valsts drošību, kas reglamentētu, kādas struktūras tad ar kādiem jautājumiem nodarbojas un kas tajās drīkst strādāt. Interesanti arī, ka uzreiz pēc neatkarības atgūšanas neviens vispār nopietni nedomāja par kaut kādiem ierobežojumiem bijušajiem čekistiem.

    Vismaz 1991. gada 29. augusta protokolā par Latvijas Republikas Augstākās Padomes prezidija un PSRS VDK savstarpējām saistībām VDK darbības pārtraukšanai Latvijas teritorijā (no mūsu puses to parakstīja P. Simsons, bet no otras puses – PSRS VDK pārvaldes priekšnieka vietnieks Fjodors Mjasņikovs) melns uz balta bija rakstīts, ka Latvijas puse apņemas garantēt bijušo VDK darbinieku sociālekonomiskās, personiskās un politiskās tiesības. Taču, ņemot vērā, ka PSRS ar visu savu Drošības komiteju drīz vien sabruka un Augstākā Padome par šādu vienošanos nebija balsojusi, tad parlamentam tā diez ko saistoša nelikās, un iesākumam eksčekistiem tika aizliegts iesaistīties politikā, bet vēlāk sekoja arī profesiju ierobežojumi. Liela daļa bijušo VDK darbinieku gan par tiem bija apvainojušies un pamatoti norādīja, ka čekisti šajā gadījumā izvēlēti par peramajiem puikām, bet kompartijas vadošā loma komunistu režīma sliktajos darbos ir nepelnīti aizmirsta. Tā bijušais LPRS VDK priekšsēdētāja vietnieks Jānis Trubiņš kādā intervijā vēlāk šķendējās: „Pierādiet, vai tiešām no manas darbības radās kādas sekas, valsts taču ir atjaunota! Ir cēloņi un ir sekas. Ja nav seku, nav nozieguma. Atvainojiet, tagad tas cilvēks, kas mani 1988.gadā komandēja, sēž Saeimā. Vai man viņam būtu jāatvainojas? Nebija jau tikai VDK, bija kompartijas CK, Ministru padome, Augstākā padome, komjaunatne, pionieri… Tā bija vienota sistēma. Tad vajag sodīt visu sistēmu. Lai es justos vainīgs to skolotāju priekšā, kas mani tādai dzīvei sagatavoja? Bija taču arī eksperti, kuri disidentu tiesu atzinumos rakstīja, ka šī grāmata atbilst tādam un tādam pantam, kas bija pamats spriedumam.”

    Iespējams gan, ka arī vēlāk deputāti čekistu problēmai nebūtu pievērsuši lielu uzmanību, ja vien 1992. gadā trauksmes zvanu nesāktu skandināt Drošības dienesta priekšnieks Juris Vectirāns, kurš paziņoja, ka stāvoklis valstī kļūstot dramatisks, jo notikumu attīstību nosakot izpildvara ar savu represīvo aparātu, kas veidots no bijušajiem čekistiem. Izklausās tiešām draudīgi, taču situāciju viegli pikantu padarīja fakts, ka informācijas vākšanas ziņā J. Vectirāna vadītais Drošības dienests konkurēja ar Informācijas departamentu, bet aktualizētā„čekistu lieta” ļāva vismaz uz laiku pēdējo atbīdīt otrajā plānā.

    Pāris gadus čekistu jautājums tika muļļāts kā karsts kartupelis, līdz 1995. gadā septembrī Nacionālā drošības padome lietai beidzot pielika punktu (tā vismaz tobrīd likās), pavēlot triju mēnešu laikā visus bijušos čekistus un kādreizējos padomju armijas izlūkdienesta GRU virsniekus atlaist no darba Latvijas drošības iestādēs. Tolaik gan daļa bijušo VDK darbinieku paši jau bija pametuši „orgānus”, tādēļ pēc pārbaudes nācās konstatēt, ka drošības iestādēs (par tādām deviņdesmito gadu vidū tika uzskatīts Satversmes aizsardzības birojs, Aizsardzības ministrijas pretizlūkošanas dienests, Drošības policija un Zemessardzes informācijas dienests) strādā vairs tikai apmēram 40 padomju kaluma drošībnieku.

    Taču arī ar to patriekšanu neko gludi negāja, jo noteikto triju mēnešu laikā par bezdarbniekiem kļuva vien mazliet vairāk nekā desmit „iztīrāmo”. Kur palika pārējie? Atrada jaunas vietas esošo struktūru ietvaros. Piemēram, Drošības policijas darbinieki ar VDK pagātni tika pārcelti uz parasto policiju (objektivitātes labad jāpiezīmē, ka viņu vidū bija arī tiešām unikāli speciālisti), bet Militārās pretizlūkošanas dienesta šefs Auseklis Pļaviņš (bijušais GRU virsnieks) kļuva par Nacionālo bruņoto spēku izlūkošanas pārvaldes priekšnieku, jo viņa līdzšinējais dienests gluži vienkārši tika likvidēts. Pavisam un galīgi drošības struktūras no bijušo čekistu ietekmes atbrīvojās vien deviņdesmito gadu otrajā pusē, kad uz NATO uzņemtais kurss neatstāja nekādas manevra iespējas, jo amerikāņi un pārējie rietumnieki savu nostāju pauda gana skaidri – ja gribat NATO, tad par padomju modeļa drošībniekiem aizmirstiet!

    Čekisti un bizness

    Nebūt ne visi vakarējie čekisti arī savu tālāko dzīvi pēc VDK sabrukuma vēlējās saistīt ar valstiskajiem drošības dienestiem. Ne viens vien eksčekists deviņdesmito gadu pirmajā pusē sāka darbu arī neskaitāmajās tā laika komercbankās. Piemēram, pats E. Johansons sāka strādāt Sakaru bankā, savukārt Bankas Baltija drošības dienests vispār mudžēja no nesenajiem VDK vīriem – vadīja to kādreizējais VDK 6. daļas (cīņa pret organizēto noziedzību) vadītājs Jurijs Anaņjevs, kurš savā paspārnē paņēma vairākus bijušos kolēģus. Bankas Baltija kadru daļas kodolu veidoja trīs bijušie čekisti ar neseno VDK priekšsēdētāja vietnieku kadru jautājumos Andri Vanagu priekšgalā. Savukārt Unibankas drošības dienestā kādu laiku strādāja kādreizējais VDK pretizlūkošanas daļas virsnieks Andris Trautmanis (padomju laikos viņa pienākumos ietilpa ārzemju tautiešu pieskatīšana, bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas eksčekists kādu brīdi paspēja pastrādāt arī Drošības policijā).

    Savukārt vēl citi bijušie neredzamās frontes cīnītāji nolēma mesties lielajā biznesā, un jaunajā gadu tūkstotī Latvijas miljonāru sarakstā varēja atrast prāvu pulku kādreizējo VDK darbinieku. Te bija gan „skontieši” Guntis Indriksons un Normunds Jirgensons, gan gāzes kompānijas Itera Latvija, autobusu uzņēmuma Nordeka, medikamentu ražotnes Olainfarm un VEF bankas līdzīpašnieks Juris Savickis, gan tranzītbiznesā nodarbinātie, taču vienlaikus arī laikraksta Telegraf līdzīpašnieki Juris Šabašovs un Vladimirs Komogorcevs, gan nekustamo īpašumu biznesmenis Aldis Plaudis.

    Viņu padomjlaiku nodarbes? Saskaņā ar 90. gadu sākuma LPSR VDK oficiālo štatu sarakstu J. Savickis nodarbojies ar izlūkošanu, V. Komogorcevs – ar pretizlūkošanu, G. Indriksona ampluā ir bijusi padomju valsts konstitucionālās iekārtas aizsardzība, bet par pārējo minēto ļaužu nodarbēm drošu ziņu nav. Daži no viņiem savu toreizējo darbību cenšas pārklāt ar noslēpuma plīvuru – gan J. Savickis, garāmejot ieminoties par savu tehniskās informācijas vācēja darbu, gan A. Plaudis, kurš vispār cenšas iespēju robežās izvairīties no savas čekas pagātnes pieminēšanas, aprobežojoties ar skaidrojumu: „Es nemīlu publicitāti un nekad neesmu līdis rampas gaismā, izņemot tos tālos gadus, kad dejoju Dancī – tad dejoju arī uz Nacionālās operas skatuves.”

    Savukārt G. Indriksons, kurš savu desmit gadus ilgo darbu Valsts drošības komitejā arī neatkarīgās Latvijas laikos publiski pieminēja itin bieži, vairāk akcentēja savu neatkarīgo raksturu un sava veida disidentismu – piemēram, šādos vārdos: „Čekā man bija liela tieksme pēc neatkarības. Bija lietas, ko es uzskatīju, ka man jāizdara, un bija lietas, no kurām veiksmīgi izvairījos. Nekad neesmu cietis komjauniešu sapulces, kaut kā mācēju no tām izgrozīties tāpat kā no dežūrām kapsētās, parādēs.”

    Nevēlēšanās runāt par konkrētām tālaika nodarbēm ir viegli izskaidrojama – tā, piemēram, izskatās tā paša G. Indriksona pārstāvētās VDK 5. daļas funkciju pilns izklāsts: „Daļa cīņai ar ideoloģisko diversiju. 1989. gadā, kad PSRS VDK pasludināja par ideoloģiskās izspiegošanas izslēgšanu no sava darba tematikas, šī daļa tika pārdēvēta par konstitucionālās iekārtas aizsardzības daļu. Šīs daļas intereses aptvēra ideoloģisko uzraudzību un ietekmēšanu faktiski visās Latvijas iedzīvotāju grupās. 1. nodaļa – latviešu emigrācija, aktīvie pasākumi, izstrāžu plānošana; 2. nodaļa – radošā inteliģence; 3. nodaļa – bijušo politieslodzīto uzraudzība, „nacionālradikāļi”; 4. nodaļa – reliģija un padomju vācieši; 5. nodaļa – anonīmo autoru meklēšana un identificēšana; 6. nodaļa – ebreji; 7. nodaļa – akadēmiskā inteliģence un studējošā jaunatne (izšķīlās no 2. nodaļas, saglabājot ar to kopīgas intereses).”

    Protams, būtu interesanti noskaidrot precīzi, kurā tieši no šīm nodaļām darbojies G. Indriksons, taču nozīmīgākas no biznesa vēstures viedokļa ir nevis cilvēku konkrētas nodarbes noteiktā laika posmā, bet gan – kā tās bijušajiem čekistiem palīdzējušas (vai nav palīdzējušas) uzņēmējdarbības attīstīšanā. „Indriksons nav Latvijas bizness. Tā nav viņa nauda,” – tā žurnālā Kapitāls paziņoja skandalozais advokāts Ainārs Platacis, un tāpat visos laikos sabiedrībā ir cirkulējušas runas par „VDK miljoniem” un „partijas naudu”, kas pēc padomju valsts sabrukuma nonākušas konkrētu personu rokās, lai to izmantotu privātbiznesā ar tālejošiem un, protams, neatkarīgajai Latvijai naidīgiem mērķiem.

    Paši kādreizējie čekisti versiju par „čekas naudu” kategoriski noraida, piesaucot diezgan loģiskus argumentus. Pirmais no tiem – Latvijas PSR VDK rīcībā nebija neierobežotu līdzekļu, kurus tā vienkārši varētu ņemt un ieguldīt biznesā, jo komitejas darbības mērogi ne tuvu nebija tādi kā „lielajai VDK” Maskavā, kas tiešām tērēja milzu summas izlūkošanas operācijām ārvalstīs. Un arī tā nauda, kas republikas komitejai bijusi, ļoti rūpīgi kontrolēta, lai neviens operatīvais darbinieks nevarētu to nelietderīgi izšķērdēt. Reāli kaut kādi līdzekļi iegūti, tikai pašķīstot VDK īpašumiem: šķiet, zināmākais „čekas līdzekļu” izmantošanas gadījums ir izlūkošanas nozares pārstāvja, vēlākā gāzes biznesmeņa Jura Savicka stāsts, kā viņš kopā ar kolēģiem par trim tūkstošiem rubļu iegādājies lērumu veco VDK seifu, bet pēc atjaunošanas tos pārdevis par tādu pašu summu – bet jau gabalā.

    Otrais arguments – ja arī pagrīdes līdzekļi būtu bijuši, tad pagalam neloģiska liekas to sadale, piešķirot naudu nebūt ne uzticamākajiem un nopelniem bagātākajiem VDK virsniekiem. Jo kā gan tas nākas, ka pie naudas ticis, piemēram, pretizlūkošanas nodaļas virsnieks Guntis Indriksons, bet bešā palicis pats komitejas priekšsēdētājs Edmunds Johansons? Kādēļ par miljonāru kļuva tās pašas pretizlūkošanas daļas priekšnieka vietnieks Vladimirs Komogorcevs, bet VDK priekšsēdētāja vietnieks Jānis Trubiņš palika bešā? Jāņem arī vērā, ka deviņdesmito gadu sākumā, kad potenciālie neatkarības apdraudētāji rēgojās uz katra stūra, eksčekistu biznesu diezgan rūpīgi pētīja un uzraudzīja jaunie Latvijas drošības dienesti, taču neko kriminālu, ieskaitot čekas naudas pēdas, tā arī neatrada.

    Tiesa, savi argumenti ir arī cilvēkiem, kas versiju par „čekas naudu” uzskata par visnotaļ nopietnu. Piemēram, kāds bijušais VDK aģents, kurš gan par labāku uzskatīja saglabāt anonimitāti, vienam no šīs grāmatas autoriem savulaik pauda šādu viedokli – astoņdesmito gadu beigās VDK ticis izstrādāts slepens plāns brūkošās PSRS reanimēšanai, kas paredzēja komitejas darbinieku iefiltrēšanu ekonomiskajā vidē un vajadzības brīdī – ekonomikas kontroles pārņemšanu savās rokās. Taču, tā kā PSRS sabruka, arī projekts pajuka, bet tajā iesaistītajiem čekistiem neatlika nekas cits kā vien turpināt uzsākto darbošanos biznesā, tikai nu jau pašiem uz savu roku.

    Pierādījumu šai versijai nav, un paši kādreizējie VDK virsnieki korī apgalvo, ka biznesā visu sasnieguši paši un bez kaut kādas bijušo darba devēju palīdzības. „Ja kāds uzskata, ka es aizbraucu uz Maskavu un atvedu čemodānu… Čeka nekādu naudu nedeva un līdz šai dienai neviens neko netaisās dot,” vēlākajos gados presei paziņoja, piemēram, G. Indriksons. Kāda tad ir viņa versija par sava biznesa sākumiem? „Gudrais cilvēks Pēteris Lauva [vēlāk slavens kā viens no netiešajiem Ādolfa Hitlera Mein Kampf izdevējiem latviski], bijušais universitātes prorektors, Skonto līdzdibinātājs un tā idejiskais tēvs, teica: „Gunti, varbūt pietiek tev ar to komiteju?…” Es kā reiz Maskavā pabeidzu izlūku skolu, atgriezos un teicu, ka gribētu darīt tā, kā mani mācīja Maskavā, vai arī nedarīšu neko. Dažiem vadītājiem tas bija nepieņemami. Un es aizgāju privātbiznesā.” No kurienes nauda? „Manuprāt, no Rīga–bankas – 500 tūkstošus rubļu „pa blatu” sagādāja mans kolēģis Agris Latišs.” Un tālāk? „Pēteris iedeva man vienu zviedru kontaktu – kurš pirks krāsmetālus, un es sāku vest tos no Krievijas. Latvijā mēs nevienu tonnu nezagām un neuzpirkām. Pēc tam Armands Stendzenieks man palīdzēja to Vācijā pārdot vēl labāk. Tā ka pirmo kapitālu mēs nopelnījām ar krāsaino metālu. Droši vien daudzi tā sāka…”

    Arī bijušais VDK pretizlūkošanas nodaļas vadītāja vietnieks V. Komogorcevs, jaunajā Latvijā kļuvis par naftas kompānijas Lat–West–East vadītāju, vēlāk atzina, ka daudzo neseno čekistu biznesa panākumi ir likumsakarīgi: „Tie, kuri toreiz saspringti strādāja un bija kārtīgi, godīgi cilvēki, spējuši ieņemt arī pienācīgu vietu jaunajā sabiedrībā. Piemēram, Guntis Indriksons arī toreiz labi strādāja, bija komunikabls, uzticams, godīgs puisis un arī šajā dzīvē ir kļuvis nobriedis, gudrs biznesmenis.” Starp citu, līdzīgus vārdus Skonto holdinga radītājam G. Indriksonam savulaik veltīja arī E. Johansons: „Viņš bija ļoti aktīvs un iniciatīvas bagāts. Drošības komiteja pat bremzēja viņa izaugsmi. Viņš jau pēc dabas bija saimniecisks, ar visām biznesmenim nepieciešamajām īpašībām.”

    Par sava biznesa pirmsākumiem intervijā Rīgas Laikam bijušais VDK apakšpulkvedis V. Komogorcevs stāstīja tā: „Mēs sākām ar trikotāžas tirdzniecību, televizoru un mašīnu tirdzniecību, tapetēm, mēs pārdevām visu, ko varēja pirkt un pārdot. Vēlāk, kad sapratām, ka mums ir iespējams ieņemt savu nišu, mēs sākām kā komisionāri kompānijai Kuibiševņefteorgsintez un saņēmām nelielu komisijas naudu, un organizējām tranzīta sistēmu caur Ventspili un Rīgu. Palēnām, vispirms ar šo komisijas naudu, pēc tam paši sākām pirkt un pārdot, pirkt naftas bāzes, autouzpildes stacijas.”

    Turklāt bijušo čekistu biznesa ceļš nebija viscaurēm rozēm klāts: piemēram, A. Plaudim zaudējumi izpaudās kā Getliņos izgāztas safrāna tonnas, G. Indriksonam un N. Jirgensonam – kā bankrotējušas kompānijas, V. Komogorcevam un J. Šabašovam – banku krīzē zaudēti miljoni un ietekme naftas tranzītā, kas pačibēja konkurencē ar Ventspils uzņēmējiem. Turklāt, ja V. Komogorcevam un citiem pieminētajiem kungiem liktenis bija labvēlīgs, tad šī biznesmeņa kādreizējam dienesta biedram un biznesa partnerim Sergejam Generalovam gan ne – pēdējo nezināmi nelabvēļi deviņdesmito gadu vidū uzspēra gaisā kopā ar lifta kabīni.

    Aptuveni tajā pat laikā bēdīgs liktenis piemeklēja vēl vienu bijušo VDK darbinieku, kurš pēc komitejas likvidēšanas pārgāja darbā uz neatkarīgās Latvijas drošības struktūrām, – Drošības policijas analītiķi Uldi Roni. Viņu atrada mirušu uz kāda nama kāpnēm Krišjāņa Valdemāra ielā, pāris stāvus zem Ziedoņa Čevera vadītā fonda Drošība mītnes. Sākotnēji tika pieļauts, ka notikusi slepkavība, taču izmeklēšanas gaitā atklājās, ka nelaiķis bijis krietnā reibumā un tādēļ ticamāka ir versija par nelaimes gadījumu. Taču kopumā lielākā daļa bijušo čekistu gluži labi spēja iekārtoties arī jaunajā sabiedriski ekonomiskajā formācijā, pret kuru viņi gadiem ilgi bija principiāli cīnījušies.

    Tiesa, ja noraugāmies uz kopējo LPSR VDK štatu sarakstu, ir skaidri redzams, ka pie miljoniem tikuši labi ja pāris procenti bijušo čekistu. Pat apkopojot visiem VDK štatu sarakstā esošajiem cilvēkiem Uzņēmumu reģistra datu bāzē reģistrētās kapitāldaļas rezultāti ir diezgan pieticīgi: kopējais „čekistisko” kompāniju skaits 2005. gadā nepārsniedza sešus simtus, kuru vidū tikai diviem desmitiem gada apgrozījums pārsniedz pusmiljonu latu. Ja neskaita uz pirkstiem skaitāmo eksčekistu – miljonāru uzņēmumu, pārējā VDK bijušo darbinieku masa acīmredzami nebija spējusi izmantot savus kontaktus, izglītību un pieredzi tirgus ekonomikas apstākļos, samierinoties ar algota darbaspēka vai mazu kompānijiņu līdzīpašnieku lomu. „Bijušo VDK darbinieku skaits un ietekme acīmredzami nav tāda mēroga fakts, lai ietekmētu tautsaimniecību kopumā. Daži valsts redzami būvniecības pārstāvji, kas ir agrāk strādājuši VDK, nav faktors, kas raksturo tautsaimniecību kopumā. Piederība VDK 2004. gadā nav faktors, kas dod jebkādas priekšrocības biznesā,” atzina Satversmes aizsardzības biroja direktora vietnieks Uldis Dzenītis.

    „Publicēt nedrīkst noslēpt”

    Tiesa, padsmit gadus pēc VDK likvidēšanas bijušo čekistu ekonomiskā „jauda” precīzi nav noskaidrojama, jo Satversmes aizsardzības birojs un Drošības policija atklātībai ir gatavi pateikt tikai to, ka kopš VDK likvidācijas acīmredzami esot pagājis „pietiekami ilgs laika posms, lai bijušie VDK štata darbinieki būtu atraduši savu vietu darba tirgū vai arī aizgājuši pensijā”. Bijušo čekistu reālo lomu traucē noskaidrot Latvijas likumdošana, kurā ir iestrādāta virkne normu, kas aizstāv ne tikai bijušos VDK ziņotājus un aģentus, bet arī „dziļās urbšanas komitejas” štata darbiniekus, – viņi visi no likuma viedokļa ir vienādā statusā.

    „VDK darbinieki šā likuma izpratnē ir visi bijušie VDK štata, kā arī ārštata darbinieki – personas, kuras devušas piekrišanu slepenai sadarbībai ar VDK un kuras par atlīdzību vai bez atlīdzības sniegušas VDK savus ziņojumus vai izpildījušas citus VDK dotos uzdevumus,” – to noteic likums Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu. Saskaņā ar šo pašu likumu bez ierobežojumiem ir izmantojami tikai tie VDK dokumenti, „kuros nav informācijas par konkrētām fiziskajām personām”.

    Savukārt attiecībā uz visiem pārējiem dokumentiem grožus uzliek valdības noteikumi, kas paredz, ka visi VDK dokumenti, „kuros ir informācija par Valsts drošības komitejas štata un ārštata darbiniekiem vai informatoriem, kuru darbību Valsts drošības komitejā tiesa nav atzinusi par noziedzīgu”, zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem var tikt izsniegti tikai „20 gadus pēc dokumenta oriģināla uzrakstīšanas vai piecus gadus pēc tās personas nāves, par kuru ir attiecīgā informācija”.

    Šīs sausās likumu un noteikumu normas gan galīgi neatspoguļo tās kaislības, kas ap čekas maisu un pārējās VDK dokumentācijas saturu sāka mutuļot jau uzreiz pēc VDK oficiālās likvidācijas. Jau 1991. gada rudenī pavīdēja, piemēram, priekšlikumi, ka varbūt vajadzētu visas šīs kartotēkas publicēt bez jebkādas atlases. Pilnīgi pretējs bija ierosinājums visu kartotēku vienkārši iznīcināt, lai neizraisītu vispārējas raganu medības, vēl cits priekšlikums paredzēja VDK aģentūras sarakstus iesaldēt uz 30 vai 40 gadiem. „Tikai pēc tam būtu jāiepazīstas ar šiem dokumentiem, kuri acīmredzot ir kaut kas līdzīgs Latvijas netīrībai, pūžņiem vai kā tamlīdzīgi tos varētu nosaukt, šobrīd tos vispār neaiztiekot,” šo ierosinājumu komentēja V. Seleckis.

    Konkrētu lēmumu par dokumentu izmantošanu Augstākā Padome tā arī nepieņēma, bet dokumenti beigu beigās 1993. gada maijā nonāca Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rokās. Taču ar glabātāju izvēli nekas nebija atrisināts – nākamajā desmitgadē grūti atrast gadu, kad politiskajās aprindās nebūtu apspriests jautājums, ko ar čekas kartotēku īsti iesākt. Piemēram, 1996. gada sākumā Demokrātiskās partijas Saimnieks Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Ivars Ķezbers paziņoja, ka frakcija atbalstot visu čekas maisu publicēšanu. 1996. gada februārī to oficiāli ierosināja Joahima Zīgerista frakcija Latvijai, taču ierosinājums tika noraidīts; jau pirms tam bija noraidīts LNNK un Zaļās partijas līdzīgs – tikai ar dažiem ierobežojumiem – priekšlikums.

    Sazvērestības teoriju cienītāji šajā saistībā jau sāka saskatīt jaunas likumsakarības – piemēram, jau pieminētā I. Kreituse presē nāca klajā ar atklāsmi, ka „vienmēr, kad dienas gaismā izvelk čekas maisus, drīz krīt valdība”. Tomēr beigu beigās 2004. gadā pienāca brīdis, kad Saeima mistiskā kārtā spēja vienoties un izlēma čekas maisus „atvērt”, t.i. pilnībā publiskot to saturu – nelīdzēja pat savu sadarbību labprātīgi atzinušā G. Andrejeva paziņojums, ka faktiski tā esot „letiņu rīdīšana citam pret citu”. Taču vairākkārt stingri iejaucās Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, kuras argumenti bija – maisu saturu publiskot nedrīkst, jo Latvijā esošie dokumenti ir nepietiekami, no Krievijas atgūt VDK arhīvus kaut cik nopietnu cerību nav, turklāt maisos ir arī to cilvēku vārdi, kas ar VDK sadarbojušies organizētās noziedzības, korupcijas un citu smagu noziegumu apkarošanā.

    Tiesa, jau pieminētais K. Rancāns gan norādīja – „nav taisnība tiem, kuri saka, ka varētu noteikt aģenta darbības būtību tad, ja mūsu rīcībā būtu aģenta personīgā lieta un darba lieta – ziņojumu kopums. Mēs uzzinātu daudz vairāk, bet tomēr pārāk maz, lai pateiktu, ka aģents bija „sliktais” vai „labais”. Nav iespējams noteikt, kad aģents sniedza patiesu informāciju, kad dezinformāciju, kad iestājas par sava darbabiedra, paziņas noniecināšanu, iznīcināšanu, nomelnošanu, jo ne vienmēr varēja vai vajadzēja informāciju pārbaudīt”. Viņaprāt, „sadarbības fakts juridiski ir apstiprināms jau ar to, ka ir kartīte un ieraksts uzskaites žurnālā. Bija labais vai sliktais, tas lai paliek uz katra sirdsapziņas”. Taču politisko lēmumu pieņemšanā šādi argumenti netika ņemti vērā – un skaidrs punkts čekas maisu lietā tā arī netika pielikts.

    Pielikums:

    Latvijas PSR VDK struktūra 80. gadu beigās

    Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītāja Induļa Zālītes izklāsts:

    „Ārējā izlūkošana (1. daļa). Darbojās tiešā Maskavas uzraudzībā un realizēja Maskavas uzdevumus. [..] Galvenie ārējās izlūkošanas darba virzieni bija: nelegālā izlūkošana (1. nodaļa); ārējā pretizlūkošana (2. nodaļa); zinātniski tehniskā izlūkošana (3. nodaļa); politiskā izlūkošana (4. nodaļa).

    Pretizlūkošana (2., 3., 4., 5. un 6. daļa). 2. daļa – pretizlūkošana. Laika gaitā tās uzdevumu loks stipri mainījies. 60. gadu beigās no tās izdalījās politiskā pretizlūkošana; 80. gadu sākumā – iekšlietu pretizlūkošanas nodrošinājuma daļa, transporta daļa, ekonomikas daļa. 1989. gadā tika izveidota daļa cīņai ar organizēto noziedzību. 2. daļas pamatuzdevums – atklāt ārzemju izlūkdienestu darbību LPSR teritorijā, kā arī atklāt valsts noziegumus, kuru izmeklēšana atradās VDK kompetencē (valūtas mahinācijas, dārgmetālu kontrabanda utml.).

    3. daļa. Iekšlietu struktūras pretizlūkošanas nodrošinājums; da¬a pamatā nodarbojās ar šīs sistēmas korupcijas jautājumiem.

    4. daļa. Transporta pretizlūkošanas nodrošinājums uz zemes, ūdeņiem un gaisa telpā. Darba uzdevumos ietilpa iespējamu ļaunprātību, transporta izmantošanas kontrabandas pārvietošanai savlaicīga atklāšana, transporta tehniskās drošības uzraudzība, meklēšanā pasludināto noziedznieku identificēšana starp pasažieriem utml.

    5. daļa. Daļa cīņai ar ideoloģisko diversiju. 1989. gadā, kad PSRS VDK pasludināja par ideoloģiskās izspiegošanas izslēgšanu no sava darba tematikas, šī daļa tika pārdēvēta par konstitucionālās iekārtas aizsardzības daļu. Šīs daļas intereses aptvēra ideoloģisko uzraudzību un ietekmēšanu faktiski visās Latvijas iedzīvotāju grupās. 1. nodaļa – latviešu emigrācija, aktīvie pasākumi, izstrāžu plānošana; 2. nodaļa – radošā inteliģence; 3. nodaļa – bijušo politieslodzīto uzraudzība, „nacionālradikāļi”; 4. nodaļa – reliģija un padomju vācieši; 5. nodaļa – „meklētāji” (anonīmo autoru meklēšana un identificēšana utml.); 6. nodaļa – ebreji; 7. nodaļa – akadēmiskā inteliģence un studējošā jaunatne (izšķēlās no 2. nodaļas, saglabājot ar to kopīgas intereses).

    6. daļa. Ekonomikas pretizlūkošanas nodrošinājums. Darba pamatvirzieni bija valsts noslēpumu saglabāšana rūpniecības un zinātnes objektu drošības jautājumi (režīms objektos). 1989. gadā objektu režīma nodrošināšana tika nodota 2. daļas kompetencē; valsts noslēpumu tematika tika apvienota ar trešās daļas tematiku un uz šīs bāzes izveidoja daļu cīņai ar organizēto noziedzību.

    Bez šīm struktūrvienībām VDK bija arī apakšvienības, kurām nebija savu operatīvo uzdevumu, bet kuru uzdevumos ietilpa operatīvā darba nodrošināšana vai citas funkcijas. Pie tādām minamas

    ārējās novērošanas daļa (7. daļa);

    OTO – operatīvi tehniskā daļa (noklausīšanās, tehnisko līdzekļu izmantošana, korespondences perlustrācija utml.);

    šifrēšanas dienests (8. daļa);

    R dienests (radio pretizlūkošana);

    arhīvs un operatīvo uzskaišu daļa (10. daļa);

    izmeklēšanas daļa;

    izmeklēšanas izolators (SIZO);

    mobilizācijas daļa.

    Nevar neminēt arī

    speciālo inspekciju (sociālistiskās likumības uzraudzība orgānu darbā);

    kadru daļu;

    finansu daļu (FINO);

    saimniecības daļu (HOZO).”

    LPSR VDK svarīgāko nodaļu svarīgākie ļaudis 80. gadu beigās

    1. – izlūkošana: Juris Savickis, Roberts Anspaks, Jurijs Tarasjuks, Jevgēņijs Kaupužs, Aleksandrs Stepanovs, Gunārs Pudels.

    2. – pretizlūkošana: Vladimirs Komogorcevs, Jurijs Anaņjevs, Valērijs Morozs (pirms tam – Eduards Ragels), Ēriks Sakss, Ceronis Gudakovskis, Boriss Cibuļskis, Vladimirs Dubrovins, Viktors Rukins, Aleksandrs Serguņins, Vladimirs Visockis.

    5. – ideoloģiskā („konstitucionālās iekārtas aizsardzība”): Krišjānis Eihmanis (pirms tam – Jānis Trubiņš), Jurijs Šalajevs, Ivans Loginovs, Māris Dreijers, Juris Ābeltiņš, Arnis Jumītis, Aleksandrs Kukainis, Guntis Indriksons, Viktors Krivcuns, Eduards Sparinskis, Akots Ziemelis, Jurijs Jurkovs, Aivars Dombrovskis.

    6. – organizētā noziedzība: Leonīds Kovaļenko, Ivans Luščiks, Jurijs Krasjuks, Aleksandrs Zaicevs, Vasīlijs Ziņičs, Vladimirs Siļutins, Jevgēņijs Kuļčihins.

    7. – ārējā novērošana: Anatolijs Jakovļevs, Iļja Sušickis, Dmitrijs Uļjanovs.

    OTO – noklausīšanās: Vladimirs Vižlovs, Sergejs Ameļkovičs, Vasilijs Maslobojevs, Valērijs Šarenkins, Valērijs Makarovs, Jānis Ritenieks, Pāvels Bitenieks, Leons Kalinka, Leons Soms, Leonīds Zujevs, Jevgēņijs Grigorjevs, Marija Sidorova.

    R – radio pretizlūkošana: Vladimirs Jasjukevičs, Igors Ļepjoškins, Genādijs Ščadins, Vladimirs Ševcovs.

    Informatīvi analītiskā daļa: Roberts Kukurītis, Sergejs Ameļkovičs, Oļegs Patrejevs.

    Latvijas PSR VDK centrālais aparāts

    Juris Ābeltiņš

    Boriss Afanasjevs

    Irina Aksjonova

    Aleksandrs Aleksejevs

    Vasilijs Aleksejevs

    Jurijs Aleksejevs

    Jeļena Aleksejeva

    Sergejs Ameļkovičs

    Jurijs Anaņjevs

    Anatolijs Andrusovs

    Roberts Anspaks

    Aleksandrs Antonovs

    Nikolajs Antonovs

    Aleksandrs Artjomovs

    Viktors Artemjevs

    Rita Babikova

    Vladimirs Babkins

    Vladimirs Bakalo

    Aleksejs Bakanovs

    Valentīns Bakanovs

    Nikolajs Baranovs

    Ivans Bartušs

    Gaļina Baskova

    Antons Batigins

    Gunārs Baubels

    Juris Bebrišs

    Ilmārs Bērziņš

    Elmārs Bērziņš

    Steponas Bernotas

    Nikolajs Beršadskis

    Pāvels Bitenieks

    Gaļina Bļinova

    Armands Bobrovskis

    Broņislavs Bočerenoks

    Mihails Bogdanovs

    Vladimirs Bokmanis

    Vladimirs Bondarenko

    Jevgēņijs Bortņikovs

    Staņislavs Bravackis

    Pjotrs Bubenčikovs

    Anatolijs Bubņevičs

    Tatjana Buļa

    Gaļina Burakoveca

    Jurijs Burihins

    Raisa Burihina

    Boriss Cibuļskis

    Pēteris Cīrulis (Pjotrs Ciruļs)

    Sergejs Čerkasovs

    Jurijs Červinskis

    Alla Čistova

    Jurijs Deičmans

    Voldemārs Dembovskis

    Anatolijs Demidovs

    Valentīns Demidovs

    Georgijs Dmitrijevs

    Nikolajs Dmitrijevs

    Aleksandra Dmitrijeva

    Ņina Dmitrijeva

    Gaļina Dobreņkova

    Staņislavs Dolžņikovs

    Aivars Dombrovskis

    Vladimirs Doroškevičs

    Imants Dravenieks

    Jānis Drazdovskis

    Māris Dreijers

    Vladimirs Dubrovins

    Andris Dudelis

    Vladislavs Esalnieks

    Klavdija Farhetdinova

    Andrejs Fatejevs

    Jurijs Fedins

    Lilija Fiļipova

    Anatolijs Fjodorovs

    Roberts Francis

    Leonīds Franko

    Vjačeslavs Fridrihsons

    Marija Gabrisjuka

    Andrejs Gailis

    Jurijs Gavriļenko

    Tamāra Gainutdinova

    Sergejs Generalovs

    Jurijs Gimburževskis

    Vladimirs Gladkovs

    Ivans Golubcovs

    Valentīna Golubkova

    Valērijs Gorohovs

    Jūlijs Gorškovs

    Viktors Goševs

    Jurijs Grabovojs

    Anna Grāmatiņa

    Vladimirs Grančenko

    Arnis Graudiņš

    Vanda Griba

    Valērijs Gribkovs

    Boriss Gributs

    Aleksejs Grigorjevs

    Anatolijs Grigorjevs

    Jevgēņijs Grigorjevs

    Jānis Grīnbergs

    Nadežda Griņova

    Valērijs Griščenko

    Gaļina Grjaņņika

    Valērijs Grona

    Jāzeps Guds

    Ceronis Gudakovskis

    Edgars Gumskis

    Jurijs Guščins

    Aleksandrs Hamzovs

    Vladimirs Hamzovs

    Tamāra Harlamova

    Igors Haustovs

    Zigurds Hāzenfūss

    Guntis Indriksons

    Larisa Isajenko

    Anna Istrapilova

    Aleksandrs Iščenko

    Boriss Ivanovs

    Jurijs Ivanovs

    Vasīlijs Ivanovs

    Jekaterina Ivčenko

    Anatolijs Jakovļevs

    Jevgēņijs Jakovļevs

    Marija Jaņina

    Nikolajs Jarohs

    Vladimirs Jasjukevičs

    Modris Jaunzems

    Tatjana Jefremova

    Vladimirs Jegorovs

    Arnolds Jemašovs

    Vjačeslavs Jerjomenko

    Jurijs Jeršovs

    Edmunds Johansons

    Arnis Jumītis

    Jurijs Jurkovs Vasīlija d.

    Jurijs Jurkovs Roberta d.

    Aleksandrs Kabaškins

    Valērijs Kabašnijs

    Mihails Kačalovs

    Jurijs Kačnovs

    Leons Kalinka

    Normunds Kalniņš

    Juris Kalniņš

    Vasīlijs Kaļistratovs

    Vilnis Kārkliņš

    Zigmunds Kārkliņš

    Kārlis Kārkliņš

    Boriss Karpičkovs

    Igors Kasimovs

    Jevgēņijs Kaupužs

    Uģis Kaucis

    Aleksandrs Kazačkovs

    Jurijs Kirillovs

    Ivans Kliguļs

    Aleksandrs Kļimovs

    Viesturs Kociņš

    Jevgēņijs Kočergins

    Jurijs Kočkins

    Vladimirs Komogorcevs

    Pāvels Kondratjevs

    Pāvels Korņevs

    Aleksandrs Korobenko

    Aleksandrs Koroļenko

    Dmitrijs Kosse

    Genādijs Kostins

    Marina Kostjučenko

    Sergejs Kostjuks

    Nikolajs Kovaļovs

    Leonīds Kovaļenko

    Jurijs Kovtuns

    Vera Kozlova

    Jurijs Krasjuks

    Viktors Kravcuns

    Valērijs Kravčenko

    Jānis Kukainis

    Roberts Kukurītis

    Aleksandrs Kuļikovs

    Viktors Kuļikovs

    Mihails Kuļiņičs

    Jevgēņijs Kuļčihins

    Vladimirs Kuļukins

    Valērijs Kudrjašovs

    Viktors Kuzjaks

    Aleksandrs Kuzņecovs

    Jevgēņijs Kuzņecovs

    Viktors Lahins

    Vladimirs Landišs

    Jānis Lapiņš

    Jānis (Jans) Larionovs

    Ļudmila Latiševa

    Vasīlijs Lauta

    Jurijs Lavrentjevs

    Vilnis Leinarts

    Valdis Leismanis

    Ivans Loginovs

    Ņina Lomako

    Viktors Lopajevs

    Nikolajs Lucevičs

    Rūdolfs Lukins

    Jurijs Lukins

    Vasīlijs Lušakovs

    Ivans Luščiks

    Anatolijs Ļebedevs

    Igors Ļebedevs

    Vladimirs Ļeonovs

    Igors Ļepjoškins

    Jevgēņijs Ļevskojs

    Anna Ļiņučeva

    Valērijs Makarovs

    Larisa Makarova

    Ivars Mālnieks

    Dmitrijs Malihs

    Anatolijs Maļins

    Zinaīda Maļinovska

    Vladimirs Mamkins

    Vladimirs Maruščaks

    Rita Mariševa

    Vasilijs Maslobojevs

    Sergejs Mašonkins

    Oļegs Matajevs

    Arvils Mazais

    Sergejs Medko

    Genādijs Melnis

    Voldemārs Meļņikovs

    Aleksandrs Merkulovs

    Leonīds Mihejevs

    Vladislavs Mihļukovs

    Jeļena Millere

    Juris Miļevskis

    Viktors Minajevs

    Valērijs Mironovs

    Valērijs Morozs

    Sergejs Muhins

    Andris Nadziņš

    Imants Naļivaiko

    Vladimirs Nasačs

    Aleksejs Nazarovs

    Mārtiņš Neilands

    Juris Novožilovs

    Tagirs Nurlatovs

    Anatolijs Ņevara

    Nikolajs Ņevickis

    Alberts Ņikiforovičs

    Iļja Ņikuļins

    Laimonis Oliņš

    Jānis Onckulis

    Nikolajs Oņiščenko

    Olga Orlova

    Olga Osnovska

    Jevgēņijs Ostapenko

    Genovefa Ozola

    Ojārs Ozols

    Viktors Paršins

    Emīlija Pastore

    Oļegs Patrejevs

    Sergejs Pavļenko

    Aleksandrs Pečonkins

    Lilija Pečonkina

    Anatolijs Peličs

    Valērijs Perevozenko

    Jurijs Perfilovs

    Jurijs Peršakovs

    Olga Petrova

    Tatjana Petrova

    Jurijs Petruševs

    Viktors Petuško

    Aldis Plaudis

    Aivars Pļaviņš

    Jurijs Podļesnijs

    Igors Pokrovskis

    Igors Poļianovičs

    Igors Popadins

    Aleksejs Potapovs

    Daniels Potašs

    Igors Prazdnovs

    Jurijs Provorovs

    Vladimirs Protasenko

    Gunārs Pudels

    Vadims Pugo

    Ligita Puķīte

    Arvils Pūris

    Ivans Putjmakovs

    Jurijs Radionovs

    Eduards Ragels

    Valentīna Rahmaņina

    Marina Raspopina

    Tatjana Razguļajeva

    Maksims Redjkins

    Arnolds Revalds

    Jānis Ritenieks

    Jevgēņijs Roldugins

    Raisa Roldugina

    Raisa Romanova

    Valērijs Romanovs

    Aleksandrs Rossado

    Tatjana Rudāne

    Valērijs Rudāns

    Edmunds Rudzis

    Gunārs Rudzītis

    Viktors Rukins

    Vladimirs Rundāns

    Alla Rupiševa

    Ēriks Sakss

    Pjotrs Salmanovs

    Mihails Sarana

    Veniamins Sarofanovs

    Miervaldis Saša–Zaša

    Arnolds Saukums

    Anatolijs Saveļjevs

    Anatolijs Savenkovs

    Larisa Savicka

    Juris Savickis

    Valērijs Sediševs

    Aleksandrs Seļivanovs

    Vladimirs Seļivanovs

    Svetlana Seļikova

    Vladislavs Seļickis

    Poļina Seļavina

    Vladislavs Senkāns

    Jurijs Sergejevs Mihaila d.

    Jurijs Sergejevs Fjodora d.

    Lidija Sergejeva

    Aleksandrs Serguņins

    Marija Sidorova

    Leona Siliņa

    Arvīds Silovs

    Vladislavs Silovs

    Vladimirs Siļutins

    Valērijs Simonovs

    Aleksandrs Siņiļņikovs

    Ivans Sipļivijs

    Genādijs Sitiks

    Viktors Skrebels

    Harijs Skujiņš

    Voldemārs Smirnovs

    Jānis Smirnovs

    Svetlana Smoļakova

    Ija Soboļeva

    Pjotrs Soboļevs

    Sergejs Soboļevs

    Georgijs Sofijčuks

    Aleksandrs Sokolovs

    Jurijs Sokolovs

    Valērijs Solovjovs

    Žanna Solovjova

    Leons Soms

    Alla Sorokina

    Vladimirs Sorokovojs

    Eduards Sparinskis

    Jurijs Sproģis

    Pēteris Stabulnieks

    Aleksandrs Stepanovs Stepana d.

    Aleksandrs Stepanovs Pāvela d.

    Jānis Stikāns

    Andris Strautiņš

    Andris Strautmanis

    Ilmārs Strazds

    Valdis Stupāns

    Andrejs Sundukovs

    Iļja Sušickis

    Jurijs Svetozarskis

    Vjačeslavs Šabanovs

    Jurijs (Juris) Šabašovs

    Genādijs Šafrans

    Jurijs Šalajevs

    Viktors Šarapovs

    Valērijs Šarenkins

    Genādijs Ščadins

    Aleksandrs Ščeguļnijs

    Aleksandrs Ščelkunovs

    Vladimirs Ševcovs

    Ivans Ševčenko

    Boriss Šeludjakovs

    Valentīna Šeršņeva

    Jevgēņijs Ševirevs

    Sergejs Šibkihs

    Jurijs Šilkovs

    Valērijs Šilovskis

    Jurijs Šinkarovs

    Staņislavs Škapars

    Ivars Šneiders

    Mihails Šumilovs

    Jurijs Tarasjuks

    Igors Tarvids

    Jurijs Testovs

    Ādolfs Timčenko

    Vladimirs Tjagunovs

    Jevgēņijs Tkačovs

    Janīna Tomašūna

    Voldemārs Trofimovs

    Jānis Trubiņš

    Nataļja Trumma

    Valdis Tučs

    Lidija Tufjakova

    Irina Tumanova

    Viktors Tumarevs

    Genādijs Turks

    Andris Ulmanis

    Dmitrijs Uļjanovs

    Alberts Upenieks

    Lidija Usenko

    Vsevolods Ustinovičs

    Zoja Uščenko

    Vladimirs Utkins

    Roza Vakuļenko

    Aleksandrs Valijevs

    Andris Vanags

    Oļegs Vasiļevskis

    Ineta Vasiļjeva

    Valentīns Vasjukovs

    Zinaīda Večerska

    Aivars Veļičevskis

    Ļubova Viļuma

    Vladimirs Vinogradovs

    Vladimirs Visockis

    Vladimirs Vižlovs

    Irina Volkova

    Aleksandrs Vorobjovs

    Jurijs Zabolotskis

    Andris Zagurila

    Aleksandrs Zaicevs

    Andris Zaļais

    Pēteris Zandersons

    Jurijs Zankovičs

    Voldemārs Zariņš

    Ilgonis Zars

    Valērijs Zemļanovs

    Tamila Zenčenko

    Akots Ziemelis

    Valērijs Ziemelis

    Vasīlijs Ziničs

    Aleksandrs Zinovjevs

    Aleksandrs Zolotarjovs

    Jurijs Zolotuhins

    Leonīds Zujevs

    Staņislavs Zukulis

    Andrejs Zvirbulis

    Anatolijs Žarkovs

    Aleksandrs Ždanovs

    Leonora Žižičkina

    Ēriks Žukovs

    Jevgēņijs Žukovs

    Nikolajs Žukovs

    Viktors Žuravļovs

    Latvijas PSR VDK pilsētu nodaļas

    Daugavpils pilsētas nodaļa

    Jurijs Juferovs

    Anatolijs Potiranskis

    Jelgavas pilsētas nodaļa

    Jānis Ģēģers

    Antons Kļimčuks

    Jūrmalas pilsētas nodaļa

    Vladimirs Blagodarovs

14. 

    AICINĀJUMS ATVĒRT ČEKAS MAISUS

    2015. gada 6. November

    AICINĀJUMS PAR ČEKAS MAISU ATVĒRŠANU

    https://manabalss.lv/aicinajums-par-cekas-maisu-atversanu/show?mode=all&type=to

    Vēlos ierosināt mainīt VDK arhīvu statusu un publiskot to saturu, jeb tautas valodā – atvērt čekas maisus

    Nepieciešamais parakstu skaits nodrošinātu izmaiņu tālāku virzību Saeimā un, tur gūstot atbalstu, izmaiņas tiktu sasniegtas

    Čekas maisu tēma politiķu aprindās ir kā bieds, par kuru parasti vairās runāt vai publiski paust savu viedokli. Pirms 11. Saeimas vēlēšanām aizdomu ēna krita uz četriem kandidātiem. Tas gan viņiem neliedza kandidēt. Daži politiķi pat ir izteikuši vēlmi iznīcināt šos arhīvus, vai vismaz nogaidīt, kamēr tajos minētie cilvēki aiziet no šīs dzīves. Sabiedrība tādā veidā neuzzinātu ar VDK saistīto cilvēku vārdus, kuri tieši vai pastarpināti ir ieteikmējuši viņus vai viņu apkārtējo cilvēku likteņus. Šis ierosinājums, savukārt, var panākt pretējo, kā arī ļautu apzināt daudzu augsti stāvošu un sabiedrībā zināmu cilvēku agrāko saistību ar VDK, neļaujot šiem faktiem aiziet nebūtībā. Lietuvā un Igaunijā šis jautājums jau ir atrisināts un arhīvi ir atvērti. Arī Latvijai ir jābeidz aizbildināties ar nepilnīgas un jūtīgas informācijas esamību arhīvos un jāatgūst vesturiskā taisnība, atklājot šo informāciju sabiedrībai.

15. 

    optimists

    2015. gada 6. November

    NIRNBERGA- 2 noteikti būs! NIRNBERGAI- 2 būtu jādod arī atbildi, kāpēc Junkurs un Eiropas Savienības institūcijas ar savu ilgo klusēšanu atļauj Latvijā valdīt komunistiem, kas slepkavojuši un apzaguši mūsu mīļo latviešu tautu? Izmeklēšanai jābūt tieši visas pasaules līmenī.

16. 

    lasīt’

    2015. gada 6. November

    Kādu priekštatu par Latviju izveidojuši Ivars Godmanis, Aivars Borovkovs, Aldis Plaudis un citi nelieši?

    Lūk, tikai daži piemēri.

    Latvijā nav politisko partiju, bet ir tikai mafioza tipa klani, kuru viena no izpausmēm un pārvaldes formām ir biznespartijas. Visu klanu un biznespartiju saknes sniedzas Padomju laiku struktūrās (kompartijas nomenklatūrā, VDK darboņos) un/vai ārvalstu specdienestos.
    Latvijā nav tieslietu sistēmas, bet ir pseidotiesas, kuru galvenais uzdevums ir piesegt klanu patvaļu un aizsargāt to intereses. Tiesneši un prokurori Latvijā ir pērkami un vadās nevis no likuma, bet no sava izdevīguma principa, pildot savu pasūtītāju un/vai klanu pārstāvju norādījumus.
    Vēlēšanas Latvijā tiek dažādos veidos un mērogos viltotas, tādēļ paļauties tikai uz vēlēšanu procedūrām ir gan muļķīgi, gan neproduktīvi. PlašVisa valsts pārvalde ir totāli korumpēta. Ņem visi. Lietu būtība maz kuru interesē, darbā tiek ņemti draugi, radi, paziņas, kā arī pakļāvīgi un aprobežoti norādījumu izpildītāji. Strādāt neviens negrib. Politiķi par to zina un viens no galvenajiem viņu uzdevumiem ir savākt ierēdņu koruptīvo ienākumu krējumu.i tiek viltotas arī socioloģiskās aptaujas.

17. 

    čiekurs

    2015. gada 6. November

    Jaunajiem iznireļiem tādas valstis nav vajadzīgas. Jaunajiem iznireļiem ir vajadzīga vienīgi policija un specdienesti.

    Arturs Priedītis (c)

    http://pietiek.com/raksti/civilizeta_barbarisma_lukojums_globalas_degradacijas_filipikas

18. 

    Repatriants

    2015. gada 8. November

    Paldies Kavaca kungam par sho un visiem ieprieksheejajiem rakstiem un uzrunaam, bet veel vareetu piemineet cekas aarzemees novaakto Atmodas saakumaa latvisko,erudiito un godiigo veesturnieku E.Endersonu, kaa arii drosmiigo, nesen kremlinu novaakto Uldi Freimani.

19. 

    čuguns-repatriantam

    2015. gada 11. November

    Edgars Andersons – trimdā labi zināms latviešu vēsturnieks.

    Bijis profesors vairākās universitātēs, tāpat kopš 1957. gada konsultējis ASV federālo valdību un Kalifornijas štata valdību vēsturē.

    Pētījis vairāku valstu, tai skaita Latvijas, vēsturi, diplomātijas un militāro vēsturi.

    Miris(?) 1989.gadā Sanhosē, ASV.
    .
    .
    .
    Admins
    Miris diezgan mīklainā autokatasrofa.
    Andersons bija viens no cionistiem- komunistiem nevēlāmākajiem latviešu trimdas vēsturniekiem.