7 responses to “Reiz cēlās strēlnieks sarkanais !”

1. 

   Māris M.

   2015. gada 23. February

   Bez carisma sagrāves nebūtu Ulmaņlaiku ar savu attīstīto ekonomiku un uzplaukumu.

   Jau reiz pieminēju vecmāmiņas nostāstus par latviešu bērnu dzīvi cara laiku skolās – bērni pat savā starpā nedrīkstēja sarunāties latviski, par to pēra visas klases priekšā. Rusifikācija bija drausmīga. Bet tas jau ir tas mazākais, ko latviešiem vara nodarīja. Cara laikā latviešiem uz kakla sēdēja gan vācu muižniecība gan cara varasvīri. Abi šie okupanti burtiski viens otru centās pārspēt nelietībās pret latviešiem.
   Latvietis vienmēr ir cīnījies pret netaisnību. Visi taču vēl atceras no vēstures Kauguru nemierus. Pēc simts gadiem sekoja 1905. gada revolūcija. To apspieda, bet tautā gruzdēja gadsimtu naids pret iekarotājiem un paverdzinātājiem.
   Punktu Latviešu pacietībai, manuprāt, pielika krievu virsniecības drausmīgā nodevība Ziemassvētku kaujās. Šīs apzinātās nodevības dēļ (cara virsnieki atriebās latviešu strēlniekiem, kas tobrīd karoja cara armijā pret vācu karaspēku, par 1905. gada revolūciju), latvieši kaujās zaudēja tūkstošiem vīru. Nodevības pamatā bija apzināta artilērijas atbalsta nesniegšana, ļaujot vāciešiem ar ložmetējiem apšaut strēlniekus, kuri devās uzbrukumā, zinot, ka tiks piesegti ar artilēriju, jo tā tika solīts. Kopumā Ziemassvētku kaujās strēlnieki zaudēja aptuveni 9000 vīru. Mazai tautai tas ir ļoti liels skaitlis. Bet vēl lielāks ir aizvainojums par nodevību. Par to un gadsimtu slepkavībām tad arī cara iekārta saņēma atalgojumu no strēlniekiem – impērijas sagrāvi. Krievi to bija godam nopelnījuši. Un to viņi ir pelnījuši arī tagad.
   Sarkanie strēlnieki vēlāk masveidā pārgāja brīvības cīnītāju rindās, kuri cīnījās par latviešu sapni – neatkarīgās Latvijas izveidošanu un nosargāšanu. Tas viņiem bija iespējams tikai tāpēc, ka lielākais darbs – impērijas sagrāve, jau bija izdarīts.

2. 

   A.Gedroics

   2015. gada 23. February

   Minētā dziesma tapa 2.pasaules kara laikā, nevis pret caru cīnoties. Un šito klausoties, tev orgasms arī nāk? :) Jo vārdu autors viņām abām tas pats! http://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_PSR_himna
   .
   .
   Admins
   Runa iet par mūsu vareno un varonīgo vēsturi, kuru mums šodien cenšas atņemt krievžīdi un arī tādi tautas padibenes kā tu, Gedroic.
   Un “sarkanums”, ko šeit uzsveru, ir domāts kā gadsimtiem nerimstošais cīņas Gars pret apspiedējiem un varmākām.
   Bet, kā jau teicu, nodevēji, tādi kā tu, neko vairāk par pretīgu apsaukāšanos nespēj, jo tas jau ir viņu maizes darbs.
   .
   Lūk, šī teikuma daļa ir arī domāta priekš tadiem kā tu: “un tevi nepārņēma savāds, gadsimtiem slēpts lepnums, tad izmet savu sapuvušo(garīgi) rumpi mēslainē, jo tas nav vairāk vērts par tārpu, kuram pa vienu galu iekšā un pa otru ārā.”

3. 

   nu nebija

   2015. gada 23. February

   Cik bija Baltu tautas jānosit lai būtu ulmaņlaiki,attīstīta ekonomija un uzplaukums (20 gadi) ?????Kas novāca kalpaku ??? Vajadzēja katru Baltu vīru saglabāt lai uz viņu zemi nemīdītu sveša tauta – ebrejlatvieši.
   To jau arī “spice” raksta ko burbulē māris M.,bet gaidam kad komentēs Andris…..
   .
   .
   Admins
   Vai nevarētu būt, Kroni, ka tu esi tas ebrejlatvietis, kas gaida Andri, kurš slavināja krievus… .

4. 

   ārzemēs visu zina

   2015. gada 24. February

   Februāra sākumā Vācijā notika ikgadējā prestižā pēc kārtas jau 51. Minhenes drošības konference, kurā piedalījās vairāki simti ārpolitikas un drošības politikas ekspertu, tostarp arī vairāki desmiti valstu vadītāju un ministri. Latvijas prezidenta Andra Bērziņa vārda aicināto viesu sarakstā nebija.
   Ņemot vērā, ka Latvija ir Eiropas Savienības prezidējošā valsts, izskatījās mazliet dīvaini, ka Bērziņš nebija Minhenē. Tajā pašā laikā tur atradās mūsu kaimiņvalstu – Igaunijas un Lietuvas prezidenti, kuri visai aktīvi pauda savas valsts nostāju.

   Mūsu valsti Minhenes drošības konferencē pārstāvēja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs un eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Tomēr, ņemot vērā konferences prestižu un pašreizējo Latvijas īpašo lomu Eiropas Savienības prezidentūrā, Bērziņam it kā būtu bija jābūt Minhenē.

   Konferences dalībnieki diskutēja par Krievijas agresiju Ukrainā un tās ietekmi uz drošības situāciju Eiropā, terorisma draudiem, hibrīdkaru un citiem pasaules mēroga izaicinājumiem.

   Izrādās, ka mūsu prezidents uz Minhenes konferenci pat nebija aicināts. Valsts prezidenta preses padomniece Līga Krapāne Kasjauns.lv pavēstīja, ka „Valsts prezidenta kalendārā dalība Minhenes konferencē netika plānota” un viņš ielūgumu uz konferenci nebija saņēmis.

   Latvijas Ārpolitikas institūta goda direktors Atis Lejiņš sarunā ar Kasjauns.lv atzina, ka pat īsti nebija ievērojis, ka Minhenē nav bijis mūsu prezidenta. Tomēr, analizējot, ka konferencē piedalījās mūsu kaimiņvalstu prezidenti, viņam tas jau šķietot mazliet dīvaini. Viņaprāt, tas saistīts ar to, ka Bērziņš ne ar ko īpaši nav izcēlies „Ukrainas sakarā” un viņš vairījies paust savu viedokli.

   Vai tas Latvijai nerīvē kanti, ka uz Minheni netika uzaicināts mūsu prezidents, aptaujātie izsakās izvairīgi. Visai atturīgi viedokli par šo jautājumu preses konferencē pauda premjere Laimdota Straujuma: „Es negribu šobrīd izteikt vērtējumu par Valsts prezidentu, bet galvenais, kā valsts izskatās, un kopumā Latvija izskatās labi.”

   Savukārt skarbāks bijis eksprezidents Valdis Zatlers. Viņaprāt, šobrīd par vienīgo darītāju Ukrainas kara sakarā Latvijā atstāts ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Premjere nodarbojas ar prezidentūras lietām, bet Valsts prezidents klusē. Tomēr tieši prezidentam šobrīd būtu jābūt aktīvam un skaļam Latvijas interešu aizstāvim ārvalstīs.

   Latvijas Universitātes asociētais profesors un politologs Ojārs Skudra Latvijas prezidenta neaicināšanu uz starptautiska līmeņa forumiem gan nesauc par Latvijas neveiksmi, jo Baltijas valstis ģeopolitiskā līmenī tik un tā neko ietekmēt nevar. Tomēr piedalīšanās ir prestiža jautājums.

   ———————————————

   Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš ir latviešu tautas apzadzējs, tagad kā Valsts prezidents kopā ar ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru, Augstākās tiesas priekšsēdētāju Ivaru Bičkoviču ignorē un notušē cilvēku sūdzības par tiesiskuma pārkāpumiem Latvijā, tājā skaitā no korumpētās un mafiozās tiesu sistēmas puses. Par Andra Bērziņa “Kājiņām” vajadzētu veikt auditu, kā viņš personīgām vajadzībām izkrāpa Eiropas naudas finansējumu, kā izmantoja bankas sakarus, lai tur padzītu latviešu ģimeni un uz viņu rēķina sagrābtu zemes īpašumu Gaujas krastos. Tāpat vajadzētu veikt izmeklēšanu, kā ģenerālprokurs Ēriks Kalnmeiers kopā ar maksātnespējas administratoru no Antonijas ielas 7, Rīgā piedalās afērā, kuru var nosaukt par “Bankas Krājbanka pasludināšana par maksātnespējīgu, lai Kalnmeijera znots – maksātnespējas administrators Bērziņs var iebāzt kabatā trīs miljonus”. Latvijā nepieciešams atjaunot tiesiskumu, pretējā gadījumā šī mafiozā banda, kas saaugusi ar korumpēto un mafiozo tiesu sistēmu, burtiski iznīcina latviešu ģimenes un sagrābj viņu īpašumus, izmantojot arī nelietīgos maksātnespējas administratorus, tiesu izpildītājus, tiesnešus un prokurorus. Šie Latvijas tautas ļaundari to dara jau vairāk nekā 25 gadus.

   http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/50032/ulmanis-un-berzins-kopigi-ardija-sadzives-pakalpojumu-sistemu

   Komunists Guntis Ulmanis un komunists Andris Bērziņš kopīgi ārdīja sadzīves pakalpojumu sistēmu
   Eksprezidents Guntis Ulmanis un jaunievēlētais prezidents Andris Bērziņš kādreiz bija padomju funkcionāri LPSR Sadzīves pakalpojumu ministrijā, kuri roku rokā šo ministriju likvidēja, lai tās pārraudzībā esošos uzņēmumus varētu nodot „saimnieciskajam aprēķinam”.

   Eksprezidenta Gunta Ulmaņa un jaunievēlētā prezidenta Andra Bērziņa dzīves un darba gaitas ir cieši savijušās jau kopš padomju laikiem, strādājot LPSR Sadzīves pakalpojumu ministrijā.

   Ulmanis un Bērziņš – vienā laivā
   Iespējams, ka pirms vairāk nekā 20 gadiem – pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās – viņiem abiem bija blakus kabineti Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Sadzīves pakalpojumu ministrijā. Strādājot par ministrijas funkcionāriem, Ulmanis ar Bērziņu mainījās vietām – tad Ulmanis bija Bērziņa priekšnieks, tad atkal Bērziņš vadīja Ulmaņa darbību. Tā vismaz var spriest pēc publiski pieejamām abu kungu biogrāfijām, dokumentiem un atmiņu stāstījumiem, kuri gan par šo laiku ir diezgan skopi.

   Ņemot vērā šos faktus visnotaļ dīvains šķiet fakts, kāpēc Ulmanis nule kā notikušajās Valsts prezidenta vēlēšanās tik kaismīgi aizstāvēja Zatleru, nevis savu kādreizējo gan padoto, gan priekšnieku – Bērziņu. Varbūt viņi savulaik kaut ko nav sadalījuši? Bet, iespējams, Ulmanim kremta tas, ka Bērziņš vienā mirklī pārvērtās no padotā par priekšnieku. Taču tās ir tikai versijas…

   Padomju funkcionāru karjera beidzas ar „saimniecisko aprēķinu”
   Zīmīgi, ka abi kungi karjeru Sadzīves pakalpojumu ministrijā noslēdza ar šīs ministrijas likvidēšanu. 1989. gadā ministriju likvidēja, domājams, tāpēc, ka padomju funkcionāri apjēdza, ka toreiz valdošā centralizētā padomju ekonomiskā sistēma iet uz grunti un bija nepieciešamas saimnieciskas reformas. Tomēr viņi no savām rokām negribēja izlaist sociālistisko īpašumu un nolēma likvidēt to sistēmu, kuru varēja „prihvatizēt”.

   Tieši sadzīves pakalpojumu uzņēmumi bija vispateicīgākā augsne „prihvatizācijas shēmām”. 1988. gada 27. decembrī LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu „Par Latvijas PSR Sadzīves pakalpojumu ministrijas sistēmas uzņēmumu (apvienību) un organizāciju pāreju uz pilnīgu saimniecisko aprēķinu un pašfinansēšanos”, kas faktiski nozīmēja ministrijas likvidēšanu, jo tai jau vairs nebija ko vadīt.

   Sadzīves pakalpojumu kombinātu shēma
   Tolaik dibinājās pirmie „perestroikas” kooperatīvi. Pārsvarā tos veidoja uz sabiedriskās ēdināšanas, veikalu un sadzīves pakalpojumu bāzes.

   Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā zem sadzīves pakalpojumu „jumta” – Sadzīves pakalpojumu ministrijas un tā dēvētajiem sadzīves pakalpojumu kombinātiem – „pabāza” tos uzņēmumus, kurus tā īsti neizdevās nacionalizēt, bet atstāt privātīpašumā nedrīkstēja. – kurpnieku un šuvēju darbnīcas, pirtis, veļas mazgātavas, galdniecības, sadzīves tehnikas remontdarbnīcas un tamlīdzīgi.

   Savukārt visvieglāk ir denacionalizēt to, ko totalitārajai sistēmai vairāku gadu desmitus nav izdevies „veiksmīgi” nacionalizēt. Tā nu padomju funkcionāri ķērās pie sadzīves pakalpojumu uzņēmumu daļējas privatizācijas, to atļaujot tikai šauram personu lokam – to priekšniekiem vai darbiniekiem. Vai no šī „prihvatizācijas pīrāga” kaut kas tika arī Ulmanim un Bērziņam, nav zināms, bet viņi katrā ziņā bija atbildīgi par nozari, uz kuras vēlāk radās simtiem padomjlaika kooperatīvu, bet pēc tam – atjaunotās Latvijas – laikā jau privātuzņēmumu.

   Vispirms Ulmanis priekšnieks Bērziņam, pēc tam – otrādi
   Gan Ulmanis, gan Bērziņš savu karjeru sadzīves pakalpojumu sistēmā uzsāka praktiski vienlaicīgi. Ulmanis 1971. gadā sāka strādāt Rīgas rajonā, kļūdams par Rīgas rajona Sadzīves pakalpojumu kombināta direktoru, bet vēlāk pārejot strādāt uz Sadzīves pakalpojumu ministriju.

   Bērziņš savu karjeru sāka kā televizoru remontmeistara ražošanas apvienībā „Elektrons”, vēlāk kļūdams par „Elektrona” priekšnieku. 1988. gadā viņš kļuva par sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku.

   No sākuma viņu ceļi nekrustojās, bet pagājušā gada astoņdesmito gadu vidū viņi strādāja amatos, kuri bija savstarpēji saistīti.

   Tukuma Sadzīves pakalpojumu kombināta direktors Pēteris Lauva atceras, ka pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū Ulmanis ministrijā vadīja pārvaldi, kas koordinēja vairāk nekā divpadsmit tautsaimniecības nozares (frizētavas, sadzīves elektronikas iekārtu darbnīcas, fotodarbnīcas, austuves, dzijas vērptuves, mēbeļu darbnīcas, veļas mazgātavas, ķīmiskās tīrītavas, komunālās pirtis, zāģētavas, lauksaimnieciska rakstura pakalpojumus privāto dārziņu īpašniekiem, remonta un celtniecības darbu brigādes utt.).”

   Viņš atceras, ka tolaik ar Ulmani „sadarbojās tehnologi, atsevišķu ražotņu vadītāji.” Šāds atsevišķas ražotnes vadītājs bija arī Bērziņš, kurš vadīja sadzīves tehnikas remonta uzņēmumu „Elektrons”.

   Taču 1988. gadā Bērziņš kļuva par sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku un līdz ar to par pakāpi augstākā amatā nekā Ulmanis. Katrā ziņā ministra nodaļas vadītāja postenis ir zemāks nekā ministra vietnieka amats.

   Tomēr abi kūrēja procesu, kura mērķis bija sekmīga Sadzīves pakalpojumu ministrijas likvidēšanas un tās pārraudzībā esošo uzņēmumu nodošana „saimnieciskajām aprēķinam” un tai sekojošajai privatizācijai.

   Vēl daudzi padomjlaiku piedzīvojošie atceras laiku, kad televizoru remontētāju, frizieru, pirtnieku un kurpnieku priekšnieki bija vieni no cienījamākajiem cilvēkiem, pie kuriem vajadzēja „piesmērēties”, ja gribēja kaut cik ciešami dzīvot.
   Sadzīves pakalpojumu ministrijas likvidācijas sekas
   Kādreizējais Tukuma Sadzīves pakalpojumu kombināta direktors Lauva par ministrijas likvidāciju raksta:

   „Republikas valdība bez jebkādas politiskas un tautsaimnieciskas vajadzības 1989. gadā noārdīja Sadzīves pakalpojumu ministriju un visu tās sistēmu. Pamatlīdzekļi kopā ar apgrozāmajiem līdzekļiem un cilvēkiem otro reizi pusgadsimta ietvaros atkal tika nacionalizēti un nodoti valdījumā rajonu un pilsētu pašpārvaldēm, lai tos pa trešam lāgam denacionalizētu un privatizētu.

   Zaudētāji šajā bezjēdzīgajā spēlē bija tie paši tūkstoši Latvijas skroderu, galdnieku, kurpnieku, frizieru, elektriskās aparatūras un sadzīves tehnikas remontētāju, montieru, vilnas kārsēju, adītāju, veļas mazgātāju, pirts pirtnieku, šoferu, traktoristu, malkas zāģētāju un skaldītāju, ķīmisko tīrītavu operatoru, audēju, ar kuru darba rezultātiem un viņiem pašiem vardarbīgi izrīkojās jaunā un ne sevišķi tālredzīgā Latvijas Republikas valdība, piesedzoties ar Latvijas Republikas atjaunošanas procesu, tāpat kā pirms piecdesmit gadiem ar šo cilvēku tēviem un mātēm izrīkojās padomju lielinieku melīgā un noziedzīgā okupācijas vara, kas gan uzradās Latvijas Republikas okupācijas rezultātā.”

5. 

   Eduards Lunis

   2015. gada 24. February

   —Jā Grantiņa kungs!
   arī es uzskatu, ka MUMS IR AR KO LEPOTIES!
   Arī man , strādājot uz tālbrauce’ju kuģiem, bija patīkams pārsteigums, kad vecs krievu kapteinis mani, kā LATVIETI rekomendēja darbam kuģa komitejā! Un es nebiju Partijā!? Tiesa gan -discipliņa un darba tikums man vienmēr ir bijis augstaķajā li’menī!

6. 

   ķiploks

   2015. gada 24. February

   http://www.knab.gov.lv/lv/finances/db/donations/?search_party_id=&search_donation_type_id=&search_donator_type=f&search_donator=Suharenko&search_date_from=&search_date_to=&search_amount_from=&search_amount_to=&search=Mekl%C4%93t

   Kāpēc ebreju restitūcijas jautājumā pret bija tikai NA? Atbild Ebreju kopienas vadītājs, krievvalodīgais Arkādijs Suharenko.

7. 

   annamarija

   2015. gada 25. February

   Askatījos izdruku no KNAB informācijas par Suharenko ziedojumiem partijām. Va’, vellos! Kur un kā tas žīds pelna, ja var tāāādas summas ziedot?! Bet Vienitībai ZZ un sc naudiņa ir jāatpelna… Paldies, ķiplok!