8 responses to “LRTT. Par cionisti Ilgu Kreitusi”

1. 

   Eduards Lunis

   2014. gada 30. December

   Bija jau runas Atmodas sākumā-nevienu komunistu nelaist pie varas !
   Bet viņī kā utis salīda visās nozīmīgākajās un atbildīgākajās vietās! Rezultātā viņiem-veiksmes stāsti, bet Latvijai un Tautai-totāla neveiksme !
   Pie tam tas tika izdarīts ignorējot Satversmē teikto-vara pieder Tautai-Satversmes 2.p.

2. 

   ilgiņa

   2014. gada 30. December

   Jautājot vīriem,kas tajā laikā stājās partijā,atbilde visiem bija – tad jau mēs neko nedabūsim.
   Sarunā ar ” viszinošu” vīru viņš atklāja,ka katrs trešais latvietis ir ebrejs.Ir izskaitļots cik Baltu tauta ir Baltijā,bet pārējie ir ebrejlatvieši.Jājautā,kāpēc pie tik gudras un izredzētās tautas, Latvija ir pēdējā vietā.Varbūt par prezidentu tauta ievēlēs levitu,tad Latvijai būs ziedu laiki…..

3. 

   no malas

   2014. gada 30. December

   Viņa bija precējusies ar komunistu funkcionāru Gori . Otru reizi precējās ar VDK aģentu Aivariņu . Klicka izskanēja internetā un kaut kur ir pierakstīts .Ja jau viņa strādāja partijas vestures institutā , tas liecina par viņas padevīgu kalpošanu okupantiem .
   .
   .
   Admins
   Kreituse ir Krievijas- Izraēlas apmācīta noziedzniece- ar vienu vienīgu uzdevumu- iznīcināt latviešu tautu. Arī patreizējie spices kretīni- bērziņš un straujuma, ir no krievžīdiem speciāli apmācīti, lai mūs pilnībā piebeigtu. Bet pastāv vēl citi spēki- Patiesība, kuras priekšā šie ir tikai kā pundurīgi gliemēži pret Laika milzīgajām “kāpurķēdēm”. Kad šie sarkanie prusaki tiks sašķaidīti, ir tikai laika jautājums.

4. 

   patriots

   2014. gada 30. December

   1) bijusi PSKP biedrene,
   2) brālis – jurists, kurs padomju laikā piedalījās disidentu tiesāšanā;
   3) pirmais vīrs – augsta Latvijas komunistu funkcionāra dēls;
   4) otrais vīrs – persona, kuras vārds atrasts “čekas maisos”;
   5) nosoda Saeimas priekšsēdētāju par attieksmi pret Krievijas vēstnieku, kurš pārstāv agresorvalsti;
   Gan jau, ka šai rindā vēl ir fakti, kurus nezinām, bet Ilgas Gravas-Gores-Kreituses simpātijas tie parāda pietiekoši skaidri.
   .
   .
   Admins
   Kā jau sacīju, kad putins tiks nosists, tad arī šī noziedzniece saņems pēc nopelniem- ASM !

5. 

   Par čekas maisu atvēršanu!

   2014. gada 30. December

   Ilgas Kreituses otrais vīrs Aivars Guntis Kreituss.

   1993. gada 19. janvārī Aivars Kreituss tika iecelts par ekonomisko reformu ministru Ivara Godmaņa valdībā.

   Kas sekoja pēc tam? Tikai daži fakti.

   1994.gadā A.Kreituss bija starp 360 valstī pazīstamiem politiķiem, uzņēmējiem, sportistiem un citu jomu pārstāvjiem, kas parakstīja vēstuli toreizējam Valsts prezidentam Guntim Ulmanim un premjeram Mārim Gailim, lūdzot mainīt drošības līdzekli par reketa karali dēvētajam Ivanam Haritonovam. Ulmanis un Gailis toreiz pauda neizpratni, kāpēc vēstules autori, nepārzinot konkrētos lietas materiālus, uzņēmušies atbildību ietekmēt prokuratūru, un paziņoja, ka abas amatpersonas neiejauksies izmeklēšanas darbā. Vēstule neko neietekmēja, Haritonovs palika apcietinājumā līdz pirmās instances tiesas spriedumam, kad viņam tika piespriests sods, kuru viņš reāli jau bija izcietis.
   Savukārt 1995.gada beigās, kad parādījās informācija, ka tolaik nesen apcietinātais “Bankas Baltija” uzraudzības padomes priekšsēdētājs Aleksandrs Lavents varētu tikt atbrīvots pret drošības naudu 10 miljonu latu apmērā, finanšu ministrs A.Kreituss pauda atbalstu šādam viedoklim. Viņš uzskatīja, ka A.Lavents jāatbrīvo un viņam jāļauj strādāt apsardzes pavadībā, ja viņš solās atdabūt “kādus 20 miljonus”.
   Interešu konflikts, vadot organizāciju sievas atbalstam

   1996.gadā, kad Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse kandidēja uz Valsts prezidenta amatu, tika nodibināta organizācija „Ilga Kreituse – Latvijas prezidente”, kuras vadītājs bija viņas vīrs, finanšu ministrs Aivars Kreituss. Ministru kabineta iniciētā Ētikas padome, kurā darbojās akadēmiskās vides, valsts iestāžu un citu organizāciju pārstāvji, paziņoja, ka saskata „izteiktu interešu konfliktu”. Tā norādīja, ka, tā kā A.Kreituss ir finanšu ministrs, daudzi atbalstītāji būs ieinteresēti ziedot šai organizācijai, cerot saņemt pretimnākšanu no FM budżeta sadales, nodokļu, muitas atvieglojumu vai valsts pasūtījuma veikšanā, tādējādi Kreituss nonāk interešu konfliktā. Sabiedriskās organizācijas izveide bez saskaņošanas ar partijas vadību tika minēta kā viens no iemesliem Demokrātiskās partijas „Saimnieks” vadības konfliktam ar abiem Kreitusiem. Viņi partiju pameta.

   A.Kreituss (tolaik Darba partija) bija Gundara Bojāra (LSDSP) vadītās Rīgas domes Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājs laikā, kad pašvaldība sāka virzīt Dienvidu tilta būvniecību. 2002.gadā viņš parakstīja konkursa nolikumu par tilta projekta uzdevuma un skiču projekta izstrādi.

   1996.gada vasarā, būdams finanšu ministrs Andra Šķēles vadītajā valdībā, A.Kreituss saņēma divus apjomīgus aizdevumus – katru 218 000 ASV dolāru apjomā – no uzņēmumiem, kas saistīti ar Ventspils tranzītbiznesu. Viens no tiem bija „Kālija parka” līdzīpašniece „Geit B.V”, savukārt otra – firmas „Ventamonjaks” līdzīpašniece. To apliecināja laikraksta „Diena” rīcībā nonākušie Ventspils mēra Aivara Lemberga krimināllietas dokumenti. A.Kreitusa liecības prokuratūrā rādījušas, ka par naudas aizņemšanos viņš runājis ar A.Lembergu, kurš viņam arī palīdzējis tos izkārtot. Aizdevumi bijuši paredzēti Rīgas komercbankas akciju iegādei. A.Kreituss savās liecībās putrojies un, pirms prokuratūra viņam nebija uzrādījusi aizdevumu līgumus, neesot atcerējies, ka naudu būtu saņēmis. Vēlāk iepazinies ar paša parakstītajiem līgumiem, A.Kreituss tomēr atminējies, ka aizdevumi bijuši, rakstīja „Diena”. Prokuratūrā viņš nav varējis izskaidrot, no kurienes viņa kontā 1997.gada martā un aprīlī ienākuši ap 83 000 USD, darījumi nebija atspoguļoti arī viņa amatpersonas ienākumu deklarācijās. “Nedomāju, ko to var uzskatīt par korupciju, jo es jau to naudu tikai aizņēmos un atdevu. Lembergs varēja šo iespēju man piedāvāt. Tas, manuprāt, ir normāli, tur nekā tāda nav, likums jau man neaizliedza aizņemties naudu,” raksta tapšanas laikā “Dienai” sacīja A.Kreituss.

   Laikraksts arī ziņoja, ka A.Lemberga vadītās Biznesa attīstības asociācijas dokumentos bijis ieraksts “DP – 15 000 USD”, kas varēja norādīt uz naudas došanu A.Kreitusa vadītajai Darba partijai (DP). Jautāts, vai kā DP priekšsēdis 2001.gada sākumā pirms pašvaldību vēlēšanām no ar A.Lembergu saistītiem avotiem saņēmis naudu, par ko vedina spriest ieraksts asociācijas protokolā, A.Kreituss atbildēja: “Nezinu, neesmu neko tādu redzējis. Varbūt, ka DP ir Demokrātiskā partija. Ir tik daudz laika pagājis, es nevaru atcerēties visu. Ap Lembergu jau grozījās visas partijas.”

   Nākamajā gadā pēc Dienvidu tilta atklāšanas Valsts kontrole revīzijā konstatēja vairākums pārkāpumus tilta būvniecības procesā. Tā secināja, ka tilta būvniecības gaitā ir nepamatoti iztērēti vismaz 27 miljoni latu, kā arī izmantots neizdevīgs un ārkārtīgi dārgs finansējuma piesaistes modelis, kas izmaksājis 263 miljonus latu jeb gandrīz pusi no kopumā 570 miljoniem tilta pirmajā un otrajā kārtā iztērētās naudas. Ekonomikas policija par pārkāpumiem tilta būvniecībā sāka kriminālprocesu, vēlāk tas tika izbeigts un atkal ir atjaunots.

   2001.gada vasarā A.Kreituss nāca klajā ar paziņojumu, ka jauno Dienvidu tiltu – varētu pabeigt jau 2003.gada beigās. Lēmums par Daugavas šķērsojuma vietu tika pieņemts, neraugoties uz aptaujām, kas liecināja – vispirms nepieciešams būvēt Ziemeļu tuneli. Tolaik A.Kreituss norādīja, ka Dienvidu tilta celtniecība varētu izmaksāt aptuveni 20 miljonus latu. Gadu vēlāk, kad bija noslēdzies konkurss par Dienvidu tilta projekta uzdevuma un skiču projekta izstrādi, A.Kreituss paziņoja, ka kopējās izmaksas varētu būt 70 miljoni latu. 2004.gada februārī, kad konkursa kārtībā bija noskaidrots būvuzņēmējs – uzņēmēja Gunta Rāvja vadītā pilnsabiedrība “Dienvidu tilts” – A.Kreituss informēja par iespējamo projekta finansēšanas modeli. Bija paredzēts, ka tilta celtniecībai kredītresursus piesaistīs tilta būvnieks -, bet dome katru gadu maksās noteiktu summu. Pašvaldība Dienvidu tilta celtniecības pirmās kārtas izdevumus plānoja atmaksāt 20 gadu laikā. Lai gan tilta pirmās kārtas iepirkuma konkursa nolikumā bija noteikts, ka līguma summa nav pakļauta pieaugumam, tomēr projektēšanas un būvniecības līgumā tika iekļautas iespējas veikt līguma summas pārrēķinus.

   Gan VK, gan vēlāk domes piesaistītie eksperti uzskatīja, ka RD neveica darbības, lai Dienvidu tilta būvniecības finansēšanai piesaistītu transporta infrastruktūras attīstībai paredzētos Latvijas valsts un ES finanšu līdzekļus, tā ievērojami palielinot izmaksas. Turklāt saskaņā ar būvniecības līgumu Rīgas Dome būvnieku vietā bija uzņēmusies nodrošināt inflācijas radītos zaudējumus. Vēlākajos gados, kad RD vadīja Aivars Aksenoks (Jaunais laiks) un Jānis Birks (TB/LNNK), tā vairākkārt lēma par finansējuma palielināšanu Dienvidu tilta būvniecībai un bijusi spiesta piekāpties būvnieku prasībai indeksēt tilta cenu pēc transporta būvju inflācijas indeksa, kas bija augstāka par vidējo inflāciju valstī.

   2009.gadā, jautāts par celtniecības sadārdzināšanās iemesliem, A.Kreituss vainoja A.Aksenoku un J.Birku, kuru vadības laikā RD lēmusi par papildu līdzekļu piešķiršanu. J.Birks savukārt sacīja, ka “pamatu pamats” celtnieku prasībām bija 2004. gadā noslēgtais līgums, kurā bija atrunāti dažādi sadārdzinājumi – to neievērošana draudējusi ar tilta celtniecības pārtraukšanu.

   2014.gada 13.augusts

   Aivars Kreituss: Nebaidos, ka rīt te nāks iekšā krievs. Kāpēc lai viņš to darītu?

   http://www.focus.lv/latvija/viedokli/aivars-kreituss-nebaidos-ka-rit-te-naks-ieksa-krievs-kapec-lai-vins-daritu

   “Čekas maisi” un pārējais VDK mantojums
   PIETIEK
   26.12.2013.

   Pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka tuvākajos gadu desmitos “čekas maisi” tā arī netiks atvērti, daudzi Pietiek lasītāji ir lūguši publicēt šai tēmai veltīto nodaļu no apgāda Atēna izdotā L. Lapsas., S. Metuzāla un K. Jančevskas trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005. Izpildām šo lūgumu.
   Maisu epopeja: pirmā daļa

   „Valsts drošības komiteja Latvijā, domājams, atstāja tikai to, ko tai bija izdevīgi atstāt. [..] Un atstāja to, kas, ja mēs to varbūt neprasmīgi lietosim un izmantosim, var tikai kaitēt,” – šādus vārdus Augstākās Padomes sēdē 1991. gada nogalē teica parlamenta pilnvarotais čekas īpašumu pārņēmējs, vēlākais neveiksmīgais publicists Vilis Seleckis. Turpmāko gadu notikumi pierādīja, ka neko daudz deputāts nebija kļūdījies.

   Dažādas dīvainības ar neatkarīgās Latvijas varas iestāžu pārņemtajiem VDK dokumentiem sākās jau 1991. gada beigās. Pārņemšanā iesaistīto dažādo dienestu un komisiju (no Augstākās Padomes puses ar čekas īpašumu pārņemšanu nodarbojās Pētera Simsona vadītā komisija, kuras kompetencē bija sarunas ar Krieviju, kā arī V. Selecka vadītā komisija, kuras misija bija tieši VDK īpašumu apzināšana, savukārt valdība ar čekas lietām nodarboties pilnvaroja Aivaru Borovkovu) nekoordinētā darbība vēlāk izraisīja neskaitāmas sazvērestības teorijas un apvainojumus teju vai valsts nodevībā.

   Piemēram, jau drīz vien pēc VDK dokumentu pārņemšanas aizdomas par iespējamo nolaidību bija spiests atspēkot toreizējais valdības apsardzes priekšnieks (vēlāk viņš kļuva par pirmo Drošības policijas šefu, bet pēc tam strādāja Satversmes aizsardzības birojā) Raimonds Rožkalns, kura padotie čekas dokumentus bija apsargājuši tikmēr, kamēr tie vēl atradās Stūra mājā. Ilgi gan viņiem to darīt neļāva, jo virkne parlamenta deputātu uzskatīja, ka labāk ar šo darbu galā tiks Augstākās Padomes apsardzes dienests – tas pats, kas vēlāk pārtapa Drošības dienestā. Tādēļ tieši AP apsargiem tika uzticēts čekas arhīvu – aģentūras alfabētisko kartotēku, kas atradās divos ar VDK un AP zīmogiem aizzīmogotos maisos, un statistisko kartotēku divos aizzīmogotos diplomātkoferos – pārvest uz parlamenta ēku.

   „Visinteresantākais, ka tajā laikā, kad notika šī operācija, es atrados AP apsardzes dienesta telpās pie šī dienesta priekšnieka vietnieka un palīga, kuri paši nezināja par notiekošo bijušajā VDK ēkā, nezināja, ka viņu dienests izbraucis uz operāciju un notiek arhīvu izņemšana. Īsti nav skaidrs, kas un no kā baidījās?” – šis R. Rožkalna stāsts ir tikai viena no liecībām par vispārējo aizdomīguma gaisotni, kas valdīja VDK dokumentu pārņemšanas laikā.

   Taču līdz 1991. gada novembrim dokumenti vēl atradās Stūra mājā – telpās nr. 219 un 331, kas tika oficiāli aizzīmogotas un nodotas Iekšlietu ministrijas apsardzei. Tajā pašā ēkā Brīvības un Stabu ielas stūrī, uz kuru vēl vairākus mēnešus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bariņš VDK virsnieku gāja kā uz darbu, jo tos, kuriem izdienas pensijas vecums bija tepat deguna galā, humānu apsvērumu dēļ uzreiz no darba neatlaida – lai taču cilvēki sagaida pensiju. Idille beidzās brīdī, kad ēku nolēma atdot Iekšlietu ministrijai, bet šis lēmums radīja nākamo – jau pieminēto rīkojumu par čekas dokumentu pārvietošanu uz „drošāku vietu”, par kādu tika uzskatīta Augstākās Padomes ēka.

   Pārvešanas process gan noritēja ne pārāk organizēti: piemēram, aktā par pārvešanu nebija norādīts transportējamo vienību skaits, kas skeptiķiem vēlāk ļāva uzdot jautājumu – vai tiešām pa ceļam nekas „nepazuda”? Aizdomas vēl jo vairāk pastiprināja baumas, ka pārvešanas laikā 27. novembrī daļa papīru izbirusi uz Stūra mājas kāpnēm. Notikumos iesaistītās personas gan pēc tam precizēja, ka izbiruši mazāk svarīgie operatīvās meklēšanas kartotēkas materiāli, kas nezināmu iemeslu dēļ atšķirībā no aģentūras kartītēm neatradās aizzīmogotos maisos un čemodānos, bet gan parastos kartotēkas skapīšos. Viss pēc tam esot rūpīgi savākts un sapakots atpakaļ, taču iemesls aizdomām un vēlāk ilgus gadus pastāvošām sazvērestības teorijām tik un tā bija radīts.

   Piemēram, vēsturniece un vēlākā Saeimas priekšsēdētāja Ilga Grava–Kreituse kādā intervijā presei klāstīja: „Dokumentus pārņēma ļoti specifiskā veidā, bāžot maisos. Maisos bāza gan Latvijas Komunistiskās partijas centrālkomitejas dokumentus, gan VDK arhīvus. Tikai atšķirībā no citām iestādēm VDK dokumentus „nejauši” izbēra uz trepēm un pēc tam atkal saslaucīja kopā. Tā radās teiciens: ja Latvijā zog, tad zog miljonus, ja ņem dokumentus – tad maisiem.” Un kas no tā? Piemēram, I. Kreituses skatījumā rezultātā „šodien maz kas ir palicis pāri no īstajiem čekas maisiem. Tajos palikuši tie, kas traucē šobrīd pie varas esošajiem. Viņi sākuši šo diskusiju, zinot, ka paši ir iztīrījušies ārā”. Un ko, viņasprāt, nozīmē „iztīrījušies”? „Mans kolēģis no Latvijas Universitātes, kurš patiešām strādājis VDK struktūrā (viņš nekad to īpaši arī nav slēpis), lūdza apstiprinājumu no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra. Tur atbildēja, ka viņa vārda šajā kartotēkā nav. Kolēģis bija ļoti pārsteigts un pēc tam teica: tagad man vēl kāds liks, lai es ticu šiem maisiem?”

   Jebkurā gadījumā nav brīnums, ka arī pēdējā čekas vadītāja Edmunda Johansona atmiņās „čekas maisu” pārņemšanas procedūra atainota diezgan nepievilcīgā gaismā. Lūk, aina no E. Johansona aprakstītās sarunas ar parlamenta deleģēto dokumentu pārņēmēju deputātu Linardu Muciņu: „Vaicāju, vai ir sagatavoti kādi akti, lēmumi? Tādu nebija! Pieprasīju sastādīt izņemšanas protokolu un tajā norādīt, ka izņemšana notikusi vardarbīgi. Protokols tika sastādīts un pievienots lielajam protokolam kā pielikums. Šis pielikums gan bija uzrakstīts pavirši, bez kartotēkas saskaitīšanas, bez nosaukumiem. Arī kopējais kartīšu skaits netika uzrādīts. Maisus komitejā pat neaizplombēja. [..] To visu taču vajadzēja darīt vismaz prokuratūras klātbūtnē, jo pret VDK bija ierosināta krimināllieta. Prokuratūras darbinieki varēja atnākt un izņemt kartotēku, noformēt ar protokolu un pārņemt. Tā kā tas nenotika, šodien grūti pateikt, cik daudz kartīšu pazuda. No pieredzes zinu – kādam cilvēkam noteikti ir jābūt kartotēkā, bet izrādās, ka viņu tur nav. Grūti pateikt, kādā veidā, bet man ir pamatotas aizdomas, ka daudzas personas pamanījās no šiem maisiem nozust.”

   Bijušais galvenais čekists arī uzskatot, ka, šādi pārņemot čekas dokumentus, tikusi pārkāpta augustā noslēgtā starpvalstu vienošanās, un tieši šī iemesla dēļ Maskava neesot uzskatījusi par nepieciešamu Latvijai atdot uz Krieviju izvesto VDK arhīvu. Par Krievijas arhīviem gan ir arī kāda cita versija, ko Astras Milles grāmatā Te un citadelē. Jānis Peters. Tumšsarkanā izteicis Latvijas pirmais vēstnieks Krievijā Jānis Peters. Proti, viena lidmašīna ar VDK arhīva dokumentiem no Krievijas Rīgā ieradusies un bijis paredzēts arī nākamais reiss, kas gan tā arī nekad neesot noticis. „Brīnumi beidzās pēc dažiem mēnešiem. Otra lidmašīna neizlidoja, jo Latvijai pēkšņi pietrūka līdzekļu gaisa reisa apmaksai,” atcerējās J. Peters. Vai problēma bija tikai naudā, tagad varam vien minēt.

   Savukārt vēl skarbākiem vārdiem dokumentu pārvešanas procesu daudzus gadus vēlāk Latvijas Avīzē atminējās bijušais iekšlietu operatīvais darbinieks, Rīgas tiesas apgabala prokurors un VDK darbības pārtraukšanas valdības komisijas loceklis Klementijs Rancāns: „Kā Augstākajā Padomē, tā Ministru Padomē čekas lietā bija viens galvenais jautājums – kā tikt klāt pie maisiem, kā noslēpt piecus datorus, kuri bija čekas informācijas centrā un kuros bija pilns aģentu šifrēts saraksts un operatīvā darba uzskaite – unikāls materiāls, uz kuru biju sarunājis arī atšifrēšanas speciālistus.

   VDK darbības pārtraukšanai un mantas un dokumentu pārņemšanai bija izveidota valdības komisija, kuras sastāvā man bija uzdevums pārņemt visu operatīvo informāciju, kartotēkas un slepeno literatūru. Aģentu uzskaites kartotēka, tā sauktie čekas maisi, bija ieslēgta kabinetā, atslēgas atradās Augstākajā Padomē. No komisijas izveidošanas brīža čekas dokumentu pārņemšanā nebija tiesīga iejaukties neviena cita amatpersona, izņemot gadījumus, ja valdība vai parlaments pieņemtu kādu normatīvo aktu rīcības korekcijai. Nekādu aktu nebija.

   Pārņēmu slepeno literatūru, sekretariāta dokumentus un normatīvos aktus un vairākus uzskaites dokumentus un kartotēkas, kā arī 53 aģentu uzskaites žurnālus par laiku no 1945. līdz 1991. gadam [Totalitārisma seku dokumentēšanas centra direktors Indulis Zālīte precizē – par 1953. – 1987.gadu]. Žurnālos bija redzams VDK darbinieka vārds, savervētā aģenta pseidonīms, vervēšanas datums, kad izslēgts no tīkla un vai ir kartīte vai tā iznīcināta. Saglabāta bija apmēram 1/3 kartīšu [I. Zālītes labojums – 1/5 daļa].

   Bez manas ziņas vai komisijas vadītāja ziņas un paraksta nedrīkstēja rīkoties arī ar čekas aģentu uzskaites kartītēm, ar informācijas centrā esošiem pieciem datoriem. Un kas notika? Apejot valdības komisiju un Augstākās Padomes komisijas vadītāju Vili Selecki, atsevišķi deputāti vakara stundā vardarbīgi iebruka VDK ēkā un sagrāba kartotēku. Šie deputāti, jādomā, paši bija interešu konfliktā ar maisu saturu. Šādu maisu sagrābšanu varēja kvalificēt kā laupīšanu.

   Nelikumīgi, bez komisijas ziņas tika nozagti arī minētie pieci datori, proti, Maskavas VDK pulkveži man iesniedza pieteikumu atļaut izvest datorus uz Maskavu. Uzrakstīju rezolūciju, ka šādu piekrišanu varētu dot vienīgi tad, ja par to būtu Ministru Padomes lēmums. Iestājās klusums un pēc kāda laika ieraudzīju, ka datoru nav. Nozagti. Kā man paskaidroja VDK darbinieki, zaļo gaismu datoru izvešanai esot devis Ivars Godmanis. Manuprāt, ar to jāsaprot, ka Godmanis arī parūpējās, lai čekas aģentu vārdi un čekas operatīvā darba datorizētā uzskaite nenokļūtu Latvijas rīcībā.

   Rīgā bija kāds VDK ģenerālis (uzvārdu nesaukšu), kurš uz manu pieprasījumu atdot VDK arhīvus atbildēja, ka tādas pilnvaras viņam ir un labprāt parakstītu, bet Ivars Godmanis esot parakstījis vienošanās protokolu ar Maskavu, ka šo jautājumu risinās valdību līmenī un ka esot bijusi saruna aģentu jautājumu iesaldēt uz 75 gadiem, proti, tas nozīmējot atlikt šā jautājuma risināšanu uz nenoteiktu laiku…”

   Piecīši un pārējie

   Kad nu VDK dokumenti kaut kā tomēr nonāca Augstākajā Padomē, sākās epopejas nākamais cēliens, ko nosacīti varētu saukt „Ko darīt?” To, ka kuram katram rakņāties pa aģentūras dokumentāciju ļaut nebūtu prāta darbs, deputāti saprata, tādēļ pirmajos mēnešos pieeja „čekas maisiem” bija ļoti ierobežota – apsargātā seifa atslēgas bija tikai vārdā nesauktiem V. Selecka komisijas deputātiem (bet vārdā tos nesauca tādēļ, lai nevienam neuzmāktos kārdinājums klusā vietā iekraut atslēgu glabātājam pa galvu un pēc tam nolaupīt arhīvu), un nepiederošas personas vismaz teorētiski papīriem klāt tikt nevarēja. Rezultātā kā pagaidu variants 1993. gada maijā tika izvēlēta dokumentu nodošana jaunizveidotā Totalitārisma seku dokumentēšanas centra – par tā pirmo vadītāju kļuva Paulis Kļaviņš – pārziņā.

   Tikmēr par to, ka „čekas maisos” varētu būtu – un gan jau noteikti ir – arī ļoti pazīstamu cilvēku vārdi, runas sākās jau 1991.–1992. gadā. Vienlaikus cirkulēja vesela virkne citu baumu – gan par cilvēkiem, kuru kartiņas no maisiem ir izņemtas, gan par iespējamiem viltojumiem. Spilgtākais stāsts par kartiņu izņemšanu pieder tai pašai I. Kreitusei – par viņas dzīvesbiedru Aivaru Kreitusu: viņam, lūk, kāds Augstākās Padomes deputāts, Tautas frontes un LNNK aktīvists, vēlāk caurkritis uzņēmējs piedāvājis iegādāties vīra „stukača kartīti” par pusotru tūkstoti dolāru, taču A. Kreituss no šāda piedāvājuma esot atteicies.

   Savukārt par iespējamiem viltojumiem P. Kļaviņš vēlāk ironizēja: „Vēl ir iespējama datu viltošanas hipotēze. Principā dokumenti nav neapšaubāmi, bet par konkrētu personu – viltoti! Tādā gadījumā atbildīgs būs Johansons un viņa zeļļi. Būs dienām un naktīm stūra mājā zīlējuši, vai nu ar tasītes griešanu izsaucot mirušo komsorgu garus, vai arī, kārtis liekot, būs centušies sazīmēt, kuri no Latvijas pilsoņiem taps par 5. Saeimas deputātiem, lai tad tiem pamatīgi iezāģētu – re, kas par blēžiem! Ja tādā vai citādā veidā būtu bijuši jāsazīlē arī nākamās pašvaldības deputāti, tad pasākums ir brīnumaini trāpīgs. Kas gan var mēroties ar Latvijas čekistu spējām!” (Starp citu, vēlāk P. Kļaviņš ļoti nopietni tika turēts aizdomās, ka esot nokopējis kartotēku savām vajadzībām, ko pats gan, zvērot pie Dieva, kategoriski noliedza.)

   Tā nu „maisi” bija nonākuši dokumentēšanas centra rīcībā – bet ko tālāk? Bija skaidrs, ka dati nav ne pilnīgi, ne visaptveroši – informācija par 4–4,5 tūkstošiem cilvēku, aģentūras saraksti, bet ne aģentu personīgās un darba lietas. Jā, arī uzskaites žurnāli, bet – tavu sodību – kartītes tikai par aptuveni piekto daļu no žurnālos minētajām personām. „Žurnālā redzam veselu virkni atzīmju – „kartīte iznīcināta”. Mazāk to, kuriem kartīte ir. Bet atsevišķas nodaļas aģenti, robežapsardzības un armijas aģenti, tie, kuri pa tiešo sadarbojās ar Maskavu, ne maisos, ne reģistrācijas grāmatā nav. No aģentu sastāva izslēdza visos gadījumos, kad persona tika izvirzīta un iecelta augstos valsts vai partijas amatos, lai nesakompromitētu viņus tautas un starptautisko institūciju acīs. Izslēdza arī, kad pateica, ka pārtrauc sadarbību, kad notiesāja par kriminālnoziegumu vai pārsūtīja kartīti uz to republiku, kur izbrauca dzīvot. Par izslēgtajiem kartītes vajadzēja iznīcināt, tomēr bieži to nedarīja ar nolūku, ka izslēgtais turpmāk var tikt atjaunots sakaros. Ja kartīte iznīcināta, bet ar laiku ar aģentu jāatjauno sakari, būtu jāprasa atļauja Maskavai izsūtīt kartīti utt., kas radīja lielas nepatikšanas un neērtības. Tādēļ mums ir tāds maisu saturs, nevis tas tāds tika atstāts provokatīvos nolūkos. Varbūt ir arī vēl kādi mērķi, bet par to lai runā VDK bijušie vadītāji,” – tā „maisu” satura īpatnības vēlāk skaidroja K. Rancāns.

   To, ka žurnālos ir krietni vien vairāk vārdu nekā kartīšu, atzina P. Kļaviņš, savukārt presei izdarot secinājumu, ka „tātad viena daļa jau iepriekš bija pazudusi, pirms nonāca TSDC rīcībā. [..] Mēs spriežam par šiem čekas maisiem tā, it kā no smagās mašīnas kravas kastes nejauši būtu nobiruši daži koferīši. Mīļie draugi, tur nekas nav atstāts nejauši! Ja VDK zināja, ko līdzi uz Maskavu paņemt, tikpat labi viņi zināja, kas ir jāatstāj un kam tas noderēs…”

   Nekādu skaidru instrukciju un likumu, kas noteiktu, ko ar visu šo saimniecību darīt, pirmsākumos nebija. 1993. gada 5. jūlijā Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs gan paziņoja, ka „čekas maisos” esot piecu jaunās Saeimas deputātu vārdi, taču tas notika, tā sacīt, pilnīgi pašdarbnieciski. „Tobrīd AP vēl nebija izstrādājusi nekādus norādījumus, ko ar šiem dokumentiem darīt. Taču bija likums, ka bijušie aģenti nedrīkst kandidēt 5. Saeimas vēlēšanās. Mēs ar [Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāju Daini] Vanagu konstatējām, ka dažu cilvēku vārdi parādās šajā kartotēkā. Uzrakstījām ziņojumu AP. Kam gan citam lai mēs vēl būtu ziņojuši, ja ne parlamenta Mandātu komisijai? Ja nebūtu tā rīkojušies, varētu teikt: viņi slēpj informāciju un droši vien sāks tirgoties,” daudz vēlāk intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei taisnojās P. Kļaviņš.

   Tā nu tikai 1994. gada pavasarī puslīdz droši tika nosaukti divi no Saeimā ievēlētajiem „čekas piecīšiem” – ārlietu ministrs Georgs Andrejevs un īpašu uzdevumu ministrs Edvīns Inkēns (tieši 1994. gadā arī tika pārtraukts E. Inkēna un viņa kolēģu Jāņa Šipkēviča un Ojāra Rubeņa leģendārais raidījums Labvakar). Sekoja arī pārējo triju nosaukšana – tie izrādījās Andrejs Siliņš, Aivars Kreituss (segvārds – „Anatolijs”) un Roberts Milbergs („Sakoļskis”).

   Ārlietu ministrs faktiski bija „atšifrēts” jau pirms tam – Māris Gailis memuāros vēlāk atminējās: „Atceros, ka reiz kādās pusdienās turpat Brīvības ielā 36 Andrējevs teica, ka par prezidenta amata kandidātu tomēr nevarēšot būt – viņš nejūtoties drošs, ka nesanāk kaut kādas ziepes, jo kā zinātnieks esot rakstījis atskaites par ārzemju komandējumiem. Tātad kaut kādu nedrošību viņš sevī juta visu laiku.” Un G. Andrejevs arī tobrīd izrādījās vienīgais, kas savu vainu (protams, ne tajā, ka būtu „stučījis” par nevainīgiem ļaudīm, bet sadarbībā ar VDK gan) atzina, turklāt publiski – laikraksta Diena speciālizlaidumā ar pamatsaukli – tā, tas nu ir pateikts!

   Savukārt pārējie „piecīšu” dalībnieki ķērās pie tiesu darbiem, lai atspēkotu „čekas maisu” tiešām ne jau nu simtprocentīgi drošās ziņas, – un pēc pailgas tiesāšanās tas viņiem arī izdevās. Kaut gan prokuratūra par visiem četriem bija izdarījusi slēdzienu, ka sadarbība ar VDK bijusi apzināta, E. Inkēnam izdevās no šīs lietas izkļūt ar tikai nedaudz iedragātu reputāciju, – viņš pats vērsās tiesā, lai apliecinātu savu nevainību, un attiecībā uz viņu prokuratūra arī pati atsauca izvirzītās apsūdzības: nekādu vērā ņemamu pierādījumu vienkārši nebija. (Starp citu, P. Kļaviņš vēlāk nedaudz pasmīnēja arī par tiesu kompetenci šajā jautājumā: „Rodas jautājums – vai tiesneši, kad būs aptaustījuši VDK kartotēkas papīrus, varēs pateikt, ka dokumenti nav autentiski? Varbūt pieļaus iespēju, ka ierakstus izdarījuši lidojošo šķīvīšu piloti, kas beidzamajā laikā atkal sākuši klaiņot pa mūsu atmosfēru?”)

   A. Kreitusam tiesāšanās beidzās 1997. gadā, cita starpā paspējot paziņot, ka šī viņa „čekas lieta” esot kartotēkas pārzinātājas – Latvijas Nacionālās neatkarības kustības politiskais pasūtījums. Savukārt R. Milbergam sanāca tiesāties veselus 12 gadus – tikai 2006. gadā stājās spēkā galīgais spriedums, ar kuru tiesa konstatēja, ka kādreizējais deputāts tiešām neesot apzināti slepeni sadarbojies ar VDK. Taču orģijas ap „čekas maisos” it kā atrodamiem ļaudīm nerimās, un priekšvēlēšanu cīņās sadarbība ar VDK tika piedēvēta gan Ivaram Godmanim, gan Andrejam Panteļējevam. Un ne viņiem vien – 1994. gada maijā mazpazīstamajā Krievijas laikrakstā Aļ–Kods publikācijā ar virsrakstu Latvijas prezidents bija VDK maksas ziņotājs bija teikts: „Ir dokumenti par līdzšinējā Latvijas prezidenta G. Ulmaņa sadarbību ar VDK. Dosjē figurē viņa paraksti par naudas izmaksu saņemšanu, ir aģentūras ziņojumi.” (Pats G. Ulmanis paziņoja, ka publikācija esot „provokācija, lai izjauktu stabilitāti, kas izveidojusies pēc Latvijas–Krievijas līgumu noslēgšanas”, un lieta tiešām nomira dabiskā nāvē.)

   Tikmēr presei 1997. gada rudenī nācās konstatēt: tobrīd valstij vēl nebija izdevies pierādīt sadarbības faktu ar VDK nevienā pašā amatpersonas lietā. Arī turpmākajos gados „pierādītu stukaču” – cilvēku, kuru vārdi „no maisiem” tika izcelti tikai tāpēc, ka viņi bija sadomājuši pretendēt uz kādiem valsts amatiem, – izrādījās ārkārtīgi maz. 2001. gadā statistika bija šāda: septiņu gadu laikā ierosināti nepilni divarpus simti pārbaudes lietu, no kurām aptuveni 60 gadījumos tajās minētās personas sadarbības faktu bija atzinušas pašas, savukārt tiesa sadarbības faktu atzinusi vēl būtiski retāk – apmēram piektā daļa. Viena paša 1999. gada statistika bija vēl skumjāka: virsprokurors Edvīns Ziediņš 2000. gadā Saeimu informēja, ka no 144 lietām tikai sešās tiesa konstatējusi sadarbību ar VDK, 26 lietas ir izbeigtas pēc tam, kad persona pati atzinusi savu saistību, bet pārējās „karājoties gaisā”.

   Reižumis politiskās karjeras izjaukšanai gan pietika arī tikai ar ziņām par cilvēka vārda atrašanu „maisos”. Tā, piemēram, „stukača” kartīte ceļu uz Saeimu aizšķērsoja premjera Einara Repšes ārštata padomniekam Armandam Agrumam, kurš 2003. gadā tika virzīts uz amatu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadībā – pat neraugoties uz tiesas atzinumu, ka nav pietiekamu pierādījumu A. Agruma apzinātai sadarbībai ar VDK, pilnīgi pietika ar divdomīgo prokuratūras atzinumu, ka „pirmstiesas izmeklēšanā nebija iespējams gūt pierādījumus, lai izdarītu kategorisku secinājumu, ka Agrums bijis VDK informators”.

   Taču kopumā, gadiem ejot, jaunas atklāsmes par čekas maisiem un to saturu sabiedrību atstāja aizvien vienaldzīgāku. Tā, piemēram, nekādu īpašo šoku neizraisīja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra jaunā vadītāja Induļa Zālītes Saeimai tai pašā 2000. gadā sniegtā informācija, ka kopumā no 134 Augstākās Padomes deputātiem, kas savulaik nobalsoja par Latvijas neatkarību, ar VDK varētu būt sadarbojušies veseli 23 (tostarp divi bijušie VDK virsnieki – Juris Bojārs un Andris Plotnieks). Tātad varot teikt, ka „šīs 23 balsis bija vairāk nekā izšķirošas, lai pieņemtu deklarāciju par Latvijas neatkarību, jo VDK bija arī iespēja ietekmēt šos cilvēkus”.

   Savukārt sabiedrībā plaši pazīstamu „stukaču” izrādījās jau pavisam maz – ilgi tiesājās eksministrs Juris Celmiņš, 2003. gadā par īstu „stukaču” tika atzīts bijušais Rīgas Dzīvojamo māju privatizācijas komisijas priekšsēdētājs, sociāldemokrāts Jānis Rupkus, un tai pašā gadā par „stukaču” tika atzīts arī Saeimas Zaļo un zemnieku savienības frakcijas deputāts Arvīds Ulme. Turklāt vienlaikus „nāca modē” arī dažādas bijušo ziņotāju atrunas: piemēram, J. Rupkus paziņoja, ka spriedumu nepārsūdzēšot tāpēc, ka „tāpat neviens neticēs, ka neesmu bijis saistīts ar VDK”.

   Savukārt A. Ulme, kurš saskaņā ar prokuratūras viedokli pats bija atzinis sadarbības faktu, tik ilgi putrojās skaidrojumos un iespaidos par visā vainojamo „naftas mafiju” un piedzīvojumiem prokuratūrā, kur pratinot stingrāk nekā savulaik VDK, kamēr lieta vienkārši noklusa. Puses tā arī palika katra pie sava: prokuratūra – pie pārliecības, ka A. Ulme sadarbību ar VDK atzinis, bet zaļo pārstāvis – ka Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūru vispār vajadzētu likvidēt, jo tā desmit gadus tikai tērējusi naudu. „Desmit gadi pagājuši, prokuratūra tos maisus ir redzējusi un analizējusi. Taču viņi man šodien saka: mūs neinteresē, vai tu esi ziņojis un ko tu esi ziņojis. Čekā biji – biji. Tātad esi sadarbojies. A tālākais neinteresē. Un tā aiziet pa visu presi, ka Ulme čekists. Ir taču Satversmes aizsardzības birojs, kas varētu pieaicināt bijušos VDK ģenerāļus un secināt, ka tie maisi nav atstāti nejauši,” A. Ulme pagūģojās laikrakstam Rīgas Balss.

   Līdz ar to Latvijā, kā izrādījās, palika tikai divi vispārzināmi VDK štata darbinieki, kam šis fakts aizšķērsoja ceļu uz valsts un vēlētiem amatiem, – Juris Bojārs un bijušais PSRS Robežapsardzes spēku (kuri formāli bija VDK pārziņā) virsnieks Jānis Ādamsons. Savukārt visprominentākais Latvijas „pierādītais stukačs” izrādījās bijušais Privatizācijas aģentūras padomes loceklis, par apvienības Tēvzemei un Brīvībai/LNNK pelēko kardinālu bieži saukātais Normunds Lakučs. Tiesa, arī viņš spurojās, cik spēdams: kad 2001. gadā par viņa iespējamo ziņotāja karjeru sāka informēt prese, N. Lakučs runāja pār vēršanos tiesā par goda un cieņas aizskaršanu; sekoja runas, ka viņš taču patiesībā esot atzīts pat par cietušo, un tiesāšanās dažādās instancēs.

   Beigu beigās tomēr punktu pielika Augstākās tiesas Senāts – N. Lakučs tiešām „bija VDK aģents, apzināti sadarbojās ar VDK, slepeni sniedza informāciju par citām personām”. Tā nu „pierādītajam stukačam” atlika vien nākt klajā ar savu sazvērestības teoriju: „Ja grib cilvēku iebaidīt, ierobežot, ietekmēt, tas ir labākais veids. Man prasīja konkrēti par kuģniecību nelīst tur, kur nevajag. Tiklīdz es sāku iebilst kaut kādiem darījumiem, kuros summas rakstāmas ar sešām, septiņām vai pat astoņām nullēm, tūlīt seko atbildes reakcija. [..] Es pagaidām, paldies Dievam, neesmu apvainots vienīgi pedofilijā un žīdu šaušanā, bet tas viss jau vēl ir priekšā.”

   Piektā kolonna vai uzticami kadri?

   Bet kas pēc VDK likvidēšanas notika ar pašiem čekistiem? Kur viņi pazuda – emigrēja vai atrada jaunu nodarbošanos? Lai arī pa kādam drošībniekam tiešām aizbrauca uz Krieviju, pamatmasa tomēr palika tepat. Daudziem no viņiem pat nenācās pārkvalificēties, jo viņus darbā pieņēma Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija.

   Pirms sašust par šādu lēmumu, der atcerēties, ka kadru trūkums policijā tobrīd bija teju vai katastrofāls, tādēļ iekšlietu ministra Ziedoņa Čevera lēmums izmantot kvalificētus darbiniekus (lai arī vēl nesen Latvijai, teiksim tā, ne pārāk lojālus) bija visai loģisks. Tā jaunizveidotajā ministrijas Informācijas departamentā vien darbu atrada 41 bijušais čekists, bet kopējais visā Iekšlietu ministrijas sistēmā darbā pieņemto bijušo čekistu skaits bija vēl lielāks – vairāk nekā pusotrs simts. Piemēram, Iekšlietu ministrijas 6. daļa, kuras uzdevums bija organizētās noziedzības apkarošana, lielā mērā tika veidota uz analoģiskas VDK 6. daļas bāzes, izmantojot vairākus pieredzējušos tās virsniekus. Deviņdesmito gadu vidū gan 6. daļu izformēja, un bijušie VDK virsnieki darbu policijā pameta, uzsākot privātbiznesu.

   Par lēmumu pieņemt darbā čekistus Z. Čeveram drīz vien nācās uzklausīt parlamenta deputātu pārmetumus – sak, kamdēļ gan policijā strādā cilvēki, par kuru lojalitāti nevienam nav nekādas pārliecības? Stingri ņemot, pārmetumiem gan īsti nebija pamata, jo pati Augstākā Padome īpaši nesteidzās pieņemt likumu par valsts drošību, kas reglamentētu, kādas struktūras tad ar kādiem jautājumiem nodarbojas un kas tajās drīkst strādāt. Interesanti arī, ka uzreiz pēc neatkarības atgūšanas neviens vispār nopietni nedomāja par kaut kādiem ierobežojumiem bijušajiem čekistiem.

   Vismaz 1991. gada 29. augusta protokolā par Latvijas Republikas Augstākās Padomes prezidija un PSRS VDK savstarpējām saistībām VDK darbības pārtraukšanai Latvijas teritorijā (no mūsu puses to parakstīja P. Simsons, bet no otras puses – PSRS VDK pārvaldes priekšnieka vietnieks Fjodors Mjasņikovs) melns uz balta bija rakstīts, ka Latvijas puse apņemas garantēt bijušo VDK darbinieku sociālekonomiskās, personiskās un politiskās tiesības. Taču, ņemot vērā, ka PSRS ar visu savu Drošības komiteju drīz vien sabruka un Augstākā Padome par šādu vienošanos nebija balsojusi, tad parlamentam tā diez ko saistoša nelikās, un iesākumam eksčekistiem tika aizliegts iesaistīties politikā, bet vēlāk sekoja arī profesiju ierobežojumi. Liela daļa bijušo VDK darbinieku gan par tiem bija apvainojušies un pamatoti norādīja, ka čekisti šajā gadījumā izvēlēti par peramajiem puikām, bet kompartijas vadošā loma komunistu režīma sliktajos darbos ir nepelnīti aizmirsta. Tā bijušais LPRS VDK priekšsēdētāja vietnieks Jānis Trubiņš kādā intervijā vēlāk šķendējās: „Pierādiet, vai tiešām no manas darbības radās kādas sekas, valsts taču ir atjaunota! Ir cēloņi un ir sekas. Ja nav seku, nav nozieguma. Atvainojiet, tagad tas cilvēks, kas mani 1988.gadā komandēja, sēž Saeimā. Vai man viņam būtu jāatvainojas? Nebija jau tikai VDK, bija kompartijas CK, Ministru padome, Augstākā padome, komjaunatne, pionieri… Tā bija vienota sistēma. Tad vajag sodīt visu sistēmu. Lai es justos vainīgs to skolotāju priekšā, kas mani tādai dzīvei sagatavoja? Bija taču arī eksperti, kuri disidentu tiesu atzinumos rakstīja, ka šī grāmata atbilst tādam un tādam pantam, kas bija pamats spriedumam.”

   Iespējams gan, ka arī vēlāk deputāti čekistu problēmai nebūtu pievērsuši lielu uzmanību, ja vien 1992. gadā trauksmes zvanu nesāktu skandināt Drošības dienesta priekšnieks Juris Vectirāns, kurš paziņoja, ka stāvoklis valstī kļūstot dramatisks, jo notikumu attīstību nosakot izpildvara ar savu represīvo aparātu, kas veidots no bijušajiem čekistiem. Izklausās tiešām draudīgi, taču situāciju viegli pikantu padarīja fakts, ka informācijas vākšanas ziņā J. Vectirāna vadītais Drošības dienests konkurēja ar Informācijas departamentu, bet aktualizētā„čekistu lieta” ļāva vismaz uz laiku pēdējo atbīdīt otrajā plānā.

   Pāris gadus čekistu jautājums tika muļļāts kā karsts kartupelis, līdz 1995. gadā septembrī Nacionālā drošības padome lietai beidzot pielika punktu (tā vismaz tobrīd likās), pavēlot triju mēnešu laikā visus bijušos čekistus un kādreizējos padomju armijas izlūkdienesta GRU virsniekus atlaist no darba Latvijas drošības iestādēs. Tolaik gan daļa bijušo VDK darbinieku paši jau bija pametuši „orgānus”, tādēļ pēc pārbaudes nācās konstatēt, ka drošības iestādēs (par tādām deviņdesmito gadu vidū tika uzskatīts Satversmes aizsardzības birojs, Aizsardzības ministrijas pretizlūkošanas dienests, Drošības policija un Zemessardzes informācijas dienests) strādā vairs tikai apmēram 40 padomju kaluma drošībnieku.

   Taču arī ar to patriekšanu neko gludi negāja, jo noteikto triju mēnešu laikā par bezdarbniekiem kļuva vien mazliet vairāk nekā desmit „iztīrāmo”. Kur palika pārējie? Atrada jaunas vietas esošo struktūru ietvaros. Piemēram, Drošības policijas darbinieki ar VDK pagātni tika pārcelti uz parasto policiju (objektivitātes labad jāpiezīmē, ka viņu vidū bija arī tiešām unikāli speciālisti), bet Militārās pretizlūkošanas dienesta šefs Auseklis Pļaviņš (bijušais GRU virsnieks) kļuva par Nacionālo bruņoto spēku izlūkošanas pārvaldes priekšnieku, jo viņa līdzšinējais dienests gluži vienkārši tika likvidēts. Pavisam un galīgi drošības struktūras no bijušo čekistu ietekmes atbrīvojās vien deviņdesmito gadu otrajā pusē, kad uz NATO uzņemtais kurss neatstāja nekādas manevra iespējas, jo amerikāņi un pārējie rietumnieki savu nostāju pauda gana skaidri – ja gribat NATO, tad par padomju modeļa drošībniekiem aizmirstiet!

   Čekisti un bizness

   Nebūt ne visi vakarējie čekisti arī savu tālāko dzīvi pēc VDK sabrukuma vēlējās saistīt ar valstiskajiem drošības dienestiem. Ne viens vien eksčekists deviņdesmito gadu pirmajā pusē sāka darbu arī neskaitāmajās tā laika komercbankās. Piemēram, pats E. Johansons sāka strādāt Sakaru bankā, savukārt Bankas Baltija drošības dienests vispār mudžēja no nesenajiem VDK vīriem – vadīja to kādreizējais VDK 6. daļas (cīņa pret organizēto noziedzību) vadītājs Jurijs Anaņjevs, kurš savā paspārnē paņēma vairākus bijušos kolēģus. Bankas Baltija kadru daļas kodolu veidoja trīs bijušie čekisti ar neseno VDK priekšsēdētāja vietnieku kadru jautājumos Andri Vanagu priekšgalā. Savukārt Unibankas drošības dienestā kādu laiku strādāja kādreizējais VDK pretizlūkošanas daļas virsnieks Andris Trautmanis (padomju laikos viņa pienākumos ietilpa ārzemju tautiešu pieskatīšana, bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas eksčekists kādu brīdi paspēja pastrādāt arī Drošības policijā).

   Savukārt vēl citi bijušie neredzamās frontes cīnītāji nolēma mesties lielajā biznesā, un jaunajā gadu tūkstotī Latvijas miljonāru sarakstā varēja atrast prāvu pulku kādreizējo VDK darbinieku. Te bija gan „skontieši” Guntis Indriksons un Normunds Jirgensons, gan gāzes kompānijas Itera Latvija, autobusu uzņēmuma Nordeka, medikamentu ražotnes Olainfarm un VEF bankas līdzīpašnieks Juris Savickis, gan tranzītbiznesā nodarbinātie, taču vienlaikus arī laikraksta Telegraf līdzīpašnieki Juris Šabašovs un Vladimirs Komogorcevs, gan nekustamo īpašumu biznesmenis Aldis Plaudis.

   Viņu padomjlaiku nodarbes? Saskaņā ar 90. gadu sākuma LPSR VDK oficiālo štatu sarakstu J. Savickis nodarbojies ar izlūkošanu, V. Komogorcevs – ar pretizlūkošanu, G. Indriksona ampluā ir bijusi padomju valsts konstitucionālās iekārtas aizsardzība, bet par pārējo minēto ļaužu nodarbēm drošu ziņu nav. Daži no viņiem savu toreizējo darbību cenšas pārklāt ar noslēpuma plīvuru – gan J. Savickis, garāmejot ieminoties par savu tehniskās informācijas vācēja darbu, gan A. Plaudis, kurš vispār cenšas iespēju robežās izvairīties no savas čekas pagātnes pieminēšanas, aprobežojoties ar skaidrojumu: „Es nemīlu publicitāti un nekad neesmu līdis rampas gaismā, izņemot tos tālos gadus, kad dejoju Dancī – tad dejoju arī uz Nacionālās operas skatuves.”

   Savukārt G. Indriksons, kurš savu desmit gadus ilgo darbu Valsts drošības komitejā arī neatkarīgās Latvijas laikos publiski pieminēja itin bieži, vairāk akcentēja savu neatkarīgo raksturu un sava veida disidentismu – piemēram, šādos vārdos: „Čekā man bija liela tieksme pēc neatkarības. Bija lietas, ko es uzskatīju, ka man jāizdara, un bija lietas, no kurām veiksmīgi izvairījos. Nekad neesmu cietis komjauniešu sapulces, kaut kā mācēju no tām izgrozīties tāpat kā no dežūrām kapsētās, parādēs.”

   Nevēlēšanās runāt par konkrētām tālaika nodarbēm ir viegli izskaidrojama – tā, piemēram, izskatās tā paša G. Indriksona pārstāvētās VDK 5. daļas funkciju pilns izklāsts: „Daļa cīņai ar ideoloģisko diversiju. 1989. gadā, kad PSRS VDK pasludināja par ideoloģiskās izspiegošanas izslēgšanu no sava darba tematikas, šī daļa tika pārdēvēta par konstitucionālās iekārtas aizsardzības daļu. Šīs daļas intereses aptvēra ideoloģisko uzraudzību un ietekmēšanu faktiski visās Latvijas iedzīvotāju grupās. 1. nodaļa – latviešu emigrācija, aktīvie pasākumi, izstrāžu plānošana; 2. nodaļa – radošā inteliģence; 3. nodaļa – bijušo politieslodzīto uzraudzība, „nacionālradikāļi”; 4. nodaļa – reliģija un padomju vācieši; 5. nodaļa – anonīmo autoru meklēšana un identificēšana; 6. nodaļa – ebreji; 7. nodaļa – akadēmiskā inteliģence un studējošā jaunatne (izšķīlās no 2. nodaļas, saglabājot ar to kopīgas intereses).”

   Protams, būtu interesanti noskaidrot precīzi, kurā tieši no šīm nodaļām darbojies G. Indriksons, taču nozīmīgākas no biznesa vēstures viedokļa ir nevis cilvēku konkrētas nodarbes noteiktā laika posmā, bet gan – kā tās bijušajiem čekistiem palīdzējušas (vai nav palīdzējušas) uzņēmējdarbības attīstīšanā. „Indriksons nav Latvijas bizness. Tā nav viņa nauda,” – tā žurnālā Kapitāls paziņoja skandalozais advokāts Ainārs Platacis, un tāpat visos laikos sabiedrībā ir cirkulējušas runas par „VDK miljoniem” un „partijas naudu”, kas pēc padomju valsts sabrukuma nonākušas konkrētu personu rokās, lai to izmantotu privātbiznesā ar tālejošiem un, protams, neatkarīgajai Latvijai naidīgiem mērķiem.

   Paši kādreizējie čekisti versiju par „čekas naudu” kategoriski noraida, piesaucot diezgan loģiskus argumentus. Pirmais no tiem – Latvijas PSR VDK rīcībā nebija neierobežotu līdzekļu, kurus tā vienkārši varētu ņemt un ieguldīt biznesā, jo komitejas darbības mērogi ne tuvu nebija tādi kā „lielajai VDK” Maskavā, kas tiešām tērēja milzu summas izlūkošanas operācijām ārvalstīs. Un arī tā nauda, kas republikas komitejai bijusi, ļoti rūpīgi kontrolēta, lai neviens operatīvais darbinieks nevarētu to nelietderīgi izšķērdēt. Reāli kaut kādi līdzekļi iegūti, tikai pašķīstot VDK īpašumiem: šķiet, zināmākais „čekas līdzekļu” izmantošanas gadījums ir izlūkošanas nozares pārstāvja, vēlākā gāzes biznesmeņa Jura Savicka stāsts, kā viņš kopā ar kolēģiem par trim tūkstošiem rubļu iegādājies lērumu veco VDK seifu, bet pēc atjaunošanas tos pārdevis par tādu pašu summu – bet jau gabalā.

   Otrais arguments – ja arī pagrīdes līdzekļi būtu bijuši, tad pagalam neloģiska liekas to sadale, piešķirot naudu nebūt ne uzticamākajiem un nopelniem bagātākajiem VDK virsniekiem. Jo kā gan tas nākas, ka pie naudas ticis, piemēram, pretizlūkošanas nodaļas virsnieks Guntis Indriksons, bet bešā palicis pats komitejas priekšsēdētājs Edmunds Johansons? Kādēļ par miljonāru kļuva tās pašas pretizlūkošanas daļas priekšnieka vietnieks Vladimirs Komogorcevs, bet VDK priekšsēdētāja vietnieks Jānis Trubiņš palika bešā? Jāņem arī vērā, ka deviņdesmito gadu sākumā, kad potenciālie neatkarības apdraudētāji rēgojās uz katra stūra, eksčekistu biznesu diezgan rūpīgi pētīja un uzraudzīja jaunie Latvijas drošības dienesti, taču neko kriminālu, ieskaitot čekas naudas pēdas, tā arī neatrada.

   Tiesa, savi argumenti ir arī cilvēkiem, kas versiju par „čekas naudu” uzskata par visnotaļ nopietnu. Piemēram, kāds bijušais VDK aģents, kurš gan par labāku uzskatīja saglabāt anonimitāti, vienam no šīs grāmatas autoriem savulaik pauda šādu viedokli – astoņdesmito gadu beigās VDK ticis izstrādāts slepens plāns brūkošās PSRS reanimēšanai, kas paredzēja komitejas darbinieku iefiltrēšanu ekonomiskajā vidē un vajadzības brīdī – ekonomikas kontroles pārņemšanu savās rokās. Taču, tā kā PSRS sabruka, arī projekts pajuka, bet tajā iesaistītajiem čekistiem neatlika nekas cits kā vien turpināt uzsākto darbošanos biznesā, tikai nu jau pašiem uz savu roku.

   Pierādījumu šai versijai nav, un paši kādreizējie VDK virsnieki korī apgalvo, ka biznesā visu sasnieguši paši un bez kaut kādas bijušo darba devēju palīdzības. „Ja kāds uzskata, ka es aizbraucu uz Maskavu un atvedu čemodānu… Čeka nekādu naudu nedeva un līdz šai dienai neviens neko netaisās dot,” vēlākajos gados presei paziņoja, piemēram, G. Indriksons. Kāda tad ir viņa versija par sava biznesa sākumiem? „Gudrais cilvēks Pēteris Lauva [vēlāk slavens kā viens no netiešajiem Ādolfa Hitlera Mein Kampf izdevējiem latviski], bijušais universitātes prorektors, Skonto līdzdibinātājs un tā idejiskais tēvs, teica: „Gunti, varbūt pietiek tev ar to komiteju?…” Es kā reiz Maskavā pabeidzu izlūku skolu, atgriezos un teicu, ka gribētu darīt tā, kā mani mācīja Maskavā, vai arī nedarīšu neko. Dažiem vadītājiem tas bija nepieņemami. Un es aizgāju privātbiznesā.” No kurienes nauda? „Manuprāt, no Rīga–bankas – 500 tūkstošus rubļu „pa blatu” sagādāja mans kolēģis Agris Latišs.” Un tālāk? „Pēteris iedeva man vienu zviedru kontaktu – kurš pirks krāsmetālus, un es sāku vest tos no Krievijas. Latvijā mēs nevienu tonnu nezagām un neuzpirkām. Pēc tam Armands Stendzenieks man palīdzēja to Vācijā pārdot vēl labāk. Tā ka pirmo kapitālu mēs nopelnījām ar krāsaino metālu. Droši vien daudzi tā sāka…”

   Arī bijušais VDK pretizlūkošanas nodaļas vadītāja vietnieks V. Komogorcevs, jaunajā Latvijā kļuvis par naftas kompānijas Lat–West–East vadītāju, vēlāk atzina, ka daudzo neseno čekistu biznesa panākumi ir likumsakarīgi: „Tie, kuri toreiz saspringti strādāja un bija kārtīgi, godīgi cilvēki, spējuši ieņemt arī pienācīgu vietu jaunajā sabiedrībā. Piemēram, Guntis Indriksons arī toreiz labi strādāja, bija komunikabls, uzticams, godīgs puisis un arī šajā dzīvē ir kļuvis nobriedis, gudrs biznesmenis.” Starp citu, līdzīgus vārdus Skonto holdinga radītājam G. Indriksonam savulaik veltīja arī E. Johansons: „Viņš bija ļoti aktīvs un iniciatīvas bagāts. Drošības komiteja pat bremzēja viņa izaugsmi. Viņš jau pēc dabas bija saimniecisks, ar visām biznesmenim nepieciešamajām īpašībām.”

   Par sava biznesa pirmsākumiem intervijā Rīgas Laikam bijušais VDK apakšpulkvedis V. Komogorcevs stāstīja tā: „Mēs sākām ar trikotāžas tirdzniecību, televizoru un mašīnu tirdzniecību, tapetēm, mēs pārdevām visu, ko varēja pirkt un pārdot. Vēlāk, kad sapratām, ka mums ir iespējams ieņemt savu nišu, mēs sākām kā komisionāri kompānijai Kuibiševņefteorgsintez un saņēmām nelielu komisijas naudu, un organizējām tranzīta sistēmu caur Ventspili un Rīgu. Palēnām, vispirms ar šo komisijas naudu, pēc tam paši sākām pirkt un pārdot, pirkt naftas bāzes, autouzpildes stacijas.”

   Turklāt bijušo čekistu biznesa ceļš nebija viscaurēm rozēm klāts: piemēram, A. Plaudim zaudējumi izpaudās kā Getliņos izgāztas safrāna tonnas, G. Indriksonam un N. Jirgensonam – kā bankrotējušas kompānijas, V. Komogorcevam un J. Šabašovam – banku krīzē zaudēti miljoni un ietekme naftas tranzītā, kas pačibēja konkurencē ar Ventspils uzņēmējiem. Turklāt, ja V. Komogorcevam un citiem pieminētajiem kungiem liktenis bija labvēlīgs, tad šī biznesmeņa kādreizējam dienesta biedram un biznesa partnerim Sergejam Generalovam gan ne – pēdējo nezināmi nelabvēļi deviņdesmito gadu vidū uzspēra gaisā kopā ar lifta kabīni.

   Aptuveni tajā pat laikā bēdīgs liktenis piemeklēja vēl vienu bijušo VDK darbinieku, kurš pēc komitejas likvidēšanas pārgāja darbā uz neatkarīgās Latvijas drošības struktūrām, – Drošības policijas analītiķi Uldi Roni. Viņu atrada mirušu uz kāda nama kāpnēm Krišjāņa Valdemāra ielā, pāris stāvus zem Ziedoņa Čevera vadītā fonda Drošība mītnes. Sākotnēji tika pieļauts, ka notikusi slepkavība, taču izmeklēšanas gaitā atklājās, ka nelaiķis bijis krietnā reibumā un tādēļ ticamāka ir versija par nelaimes gadījumu. Taču kopumā lielākā daļa bijušo čekistu gluži labi spēja iekārtoties arī jaunajā sabiedriski ekonomiskajā formācijā, pret kuru viņi gadiem ilgi bija principiāli cīnījušies.

   Tiesa, ja noraugāmies uz kopējo LPSR VDK štatu sarakstu, ir skaidri redzams, ka pie miljoniem tikuši labi ja pāris procenti bijušo čekistu. Pat apkopojot visiem VDK štatu sarakstā esošajiem cilvēkiem Uzņēmumu reģistra datu bāzē reģistrētās kapitāldaļas rezultāti ir diezgan pieticīgi: kopējais „čekistisko” kompāniju skaits 2005. gadā nepārsniedza sešus simtus, kuru vidū tikai diviem desmitiem gada apgrozījums pārsniedz pusmiljonu latu. Ja neskaita uz pirkstiem skaitāmo eksčekistu – miljonāru uzņēmumu, pārējā VDK bijušo darbinieku masa acīmredzami nebija spējusi izmantot savus kontaktus, izglītību un pieredzi tirgus ekonomikas apstākļos, samierinoties ar algota darbaspēka vai mazu kompānijiņu līdzīpašnieku lomu. „Bijušo VDK darbinieku skaits un ietekme acīmredzami nav tāda mēroga fakts, lai ietekmētu tautsaimniecību kopumā. Daži valsts redzami būvniecības pārstāvji, kas ir agrāk strādājuši VDK, nav faktors, kas raksturo tautsaimniecību kopumā. Piederība VDK 2004. gadā nav faktors, kas dod jebkādas priekšrocības biznesā,” atzina Satversmes aizsardzības biroja direktora vietnieks Uldis Dzenītis.

   „Publicēt nedrīkst noslēpt”

   Tiesa, padsmit gadus pēc VDK likvidēšanas bijušo čekistu ekonomiskā „jauda” precīzi nav noskaidrojama, jo Satversmes aizsardzības birojs un Drošības policija atklātībai ir gatavi pateikt tikai to, ka kopš VDK likvidācijas acīmredzami esot pagājis „pietiekami ilgs laika posms, lai bijušie VDK štata darbinieki būtu atraduši savu vietu darba tirgū vai arī aizgājuši pensijā”. Bijušo čekistu reālo lomu traucē noskaidrot Latvijas likumdošana, kurā ir iestrādāta virkne normu, kas aizstāv ne tikai bijušos VDK ziņotājus un aģentus, bet arī „dziļās urbšanas komitejas” štata darbiniekus, – viņi visi no likuma viedokļa ir vienādā statusā.

   „VDK darbinieki šā likuma izpratnē ir visi bijušie VDK štata, kā arī ārštata darbinieki – personas, kuras devušas piekrišanu slepenai sadarbībai ar VDK un kuras par atlīdzību vai bez atlīdzības sniegušas VDK savus ziņojumus vai izpildījušas citus VDK dotos uzdevumus,” – to noteic likums Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu. Saskaņā ar šo pašu likumu bez ierobežojumiem ir izmantojami tikai tie VDK dokumenti, „kuros nav informācijas par konkrētām fiziskajām personām”.

   Savukārt attiecībā uz visiem pārējiem dokumentiem grožus uzliek valdības noteikumi, kas paredz, ka visi VDK dokumenti, „kuros ir informācija par Valsts drošības komitejas štata un ārštata darbiniekiem vai informatoriem, kuru darbību Valsts drošības komitejā tiesa nav atzinusi par noziedzīgu”, zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem var tikt izsniegti tikai „20 gadus pēc dokumenta oriģināla uzrakstīšanas vai piecus gadus pēc tās personas nāves, par kuru ir attiecīgā informācija”.

   Šīs sausās likumu un noteikumu normas gan galīgi neatspoguļo tās kaislības, kas ap čekas maisu un pārējās VDK dokumentācijas saturu sāka mutuļot jau uzreiz pēc VDK oficiālās likvidācijas. Jau 1991. gada rudenī pavīdēja, piemēram, priekšlikumi, ka varbūt vajadzētu visas šīs kartotēkas publicēt bez jebkādas atlases. Pilnīgi pretējs bija ierosinājums visu kartotēku vienkārši iznīcināt, lai neizraisītu vispārējas raganu medības, vēl cits priekšlikums paredzēja VDK aģentūras sarakstus iesaldēt uz 30 vai 40 gadiem. „Tikai pēc tam būtu jāiepazīstas ar šiem dokumentiem, kuri acīmredzot ir kaut kas līdzīgs Latvijas netīrībai, pūžņiem vai kā tamlīdzīgi tos varētu nosaukt, šobrīd tos vispār neaiztiekot,” šo ierosinājumu komentēja V. Seleckis.

   Konkrētu lēmumu par dokumentu izmantošanu Augstākā Padome tā arī nepieņēma, bet dokumenti beigu beigās 1993. gada maijā nonāca Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rokās. Taču ar glabātāju izvēli nekas nebija atrisināts – nākamajā desmitgadē grūti atrast gadu, kad politiskajās aprindās nebūtu apspriests jautājums, ko ar čekas kartotēku īsti iesākt. Piemēram, 1996. gada sākumā Demokrātiskās partijas Saimnieks Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Ivars Ķezbers paziņoja, ka frakcija atbalstot visu čekas maisu publicēšanu. 1996. gada februārī to oficiāli ierosināja Joahima Zīgerista frakcija Latvijai, taču ierosinājums tika noraidīts; jau pirms tam bija noraidīts LNNK un Zaļās partijas līdzīgs – tikai ar dažiem ierobežojumiem – priekšlikums.

   Sazvērestības teoriju cienītāji šajā saistībā jau sāka saskatīt jaunas likumsakarības – piemēram, jau pieminētā I. Kreituse presē nāca klajā ar atklāsmi, ka „vienmēr, kad dienas gaismā izvelk čekas maisus, drīz krīt valdība”. Tomēr beigu beigās 2004. gadā pienāca brīdis, kad Saeima mistiskā kārtā spēja vienoties un izlēma čekas maisus „atvērt”, t.i. pilnībā publiskot to saturu – nelīdzēja pat savu sadarbību labprātīgi atzinušā G. Andrejeva paziņojums, ka faktiski tā esot „letiņu rīdīšana citam pret citu”. Taču vairākkārt stingri iejaucās Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, kuras argumenti bija – maisu saturu publiskot nedrīkst, jo Latvijā esošie dokumenti ir nepietiekami, no Krievijas atgūt VDK arhīvus kaut cik nopietnu cerību nav, turklāt maisos ir arī to cilvēku vārdi, kas ar VDK sadarbojušies organizētās noziedzības, korupcijas un citu smagu noziegumu apkarošanā.

   Tiesa, jau pieminētais K. Rancāns gan norādīja – „nav taisnība tiem, kuri saka, ka varētu noteikt aģenta darbības būtību tad, ja mūsu rīcībā būtu aģenta personīgā lieta un darba lieta – ziņojumu kopums. Mēs uzzinātu daudz vairāk, bet tomēr pārāk maz, lai pateiktu, ka aģents bija „sliktais” vai „labais”. Nav iespējams noteikt, kad aģents sniedza patiesu informāciju, kad dezinformāciju, kad iestājas par sava darbabiedra, paziņas noniecināšanu, iznīcināšanu, nomelnošanu, jo ne vienmēr varēja vai vajadzēja informāciju pārbaudīt”. Viņaprāt, „sadarbības fakts juridiski ir apstiprināms jau ar to, ka ir kartīte un ieraksts uzskaites žurnālā. Bija labais vai sliktais, tas lai paliek uz katra sirdsapziņas”. Taču politisko lēmumu pieņemšanā šādi argumenti netika ņemti vērā – un skaidrs punkts čekas maisu lietā tā arī netika pielikts.

   Pielikums:

   Latvijas PSR VDK struktūra 80. gadu beigās

   Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītāja Induļa Zālītes izklāsts:

   „Ārējā izlūkošana (1. daļa). Darbojās tiešā Maskavas uzraudzībā un realizēja Maskavas uzdevumus. [..] Galvenie ārējās izlūkošanas darba virzieni bija: nelegālā izlūkošana (1. nodaļa); ārējā pretizlūkošana (2. nodaļa); zinātniski tehniskā izlūkošana (3. nodaļa); politiskā izlūkošana (4. nodaļa).

   Pretizlūkošana (2., 3., 4., 5. un 6. daļa). 2. daļa – pretizlūkošana. Laika gaitā tās uzdevumu loks stipri mainījies. 60. gadu beigās no tās izdalījās politiskā pretizlūkošana; 80. gadu sākumā – iekšlietu pretizlūkošanas nodrošinājuma daļa, transporta daļa, ekonomikas daļa. 1989. gadā tika izveidota daļa cīņai ar organizēto noziedzību. 2. daļas pamatuzdevums – atklāt ārzemju izlūkdienestu darbību LPSR teritorijā, kā arī atklāt valsts noziegumus, kuru izmeklēšana atradās VDK kompetencē (valūtas mahinācijas, dārgmetālu kontrabanda utml.).

   3. daļa. Iekšlietu struktūras pretizlūkošanas nodrošinājums; da¬a pamatā nodarbojās ar šīs sistēmas korupcijas jautājumiem.

   4. daļa. Transporta pretizlūkošanas nodrošinājums uz zemes, ūdeņiem un gaisa telpā. Darba uzdevumos ietilpa iespējamu ļaunprātību, transporta izmantošanas kontrabandas pārvietošanai savlaicīga atklāšana, transporta tehniskās drošības uzraudzība, meklēšanā pasludināto noziedznieku identificēšana starp pasažieriem utml.

   5. daļa. Daļa cīņai ar ideoloģisko diversiju. 1989. gadā, kad PSRS VDK pasludināja par ideoloģiskās izspiegošanas izslēgšanu no sava darba tematikas, šī daļa tika pārdēvēta par konstitucionālās iekārtas aizsardzības daļu. Šīs daļas intereses aptvēra ideoloģisko uzraudzību un ietekmēšanu faktiski visās Latvijas iedzīvotāju grupās. 1. nodaļa – latviešu emigrācija, aktīvie pasākumi, izstrāžu plānošana; 2. nodaļa – radošā inteliģence; 3. nodaļa – bijušo politieslodzīto uzraudzība, „nacionālradikāļi”; 4. nodaļa – reliģija un padomju vācieši; 5. nodaļa – „meklētāji” (anonīmo autoru meklēšana un identificēšana utml.); 6. nodaļa – ebreji; 7. nodaļa – akadēmiskā inteliģence un studējošā jaunatne (izšķēlās no 2. nodaļas, saglabājot ar to kopīgas intereses).

   6. daļa. Ekonomikas pretizlūkošanas nodrošinājums. Darba pamatvirzieni bija valsts noslēpumu saglabāšana rūpniecības un zinātnes objektu drošības jautājumi (režīms objektos). 1989. gadā objektu režīma nodrošināšana tika nodota 2. daļas kompetencē; valsts noslēpumu tematika tika apvienota ar trešās daļas tematiku un uz šīs bāzes izveidoja daļu cīņai ar organizēto noziedzību.

   Bez šīm struktūrvienībām VDK bija arī apakšvienības, kurām nebija savu operatīvo uzdevumu, bet kuru uzdevumos ietilpa operatīvā darba nodrošināšana vai citas funkcijas. Pie tādām minamas

   ārējās novērošanas daļa (7. daļa);

   OTO – operatīvi tehniskā daļa (noklausīšanās, tehnisko līdzekļu izmantošana, korespondences perlustrācija utml.);

   šifrēšanas dienests (8. daļa);

   R dienests (radio pretizlūkošana);

   arhīvs un operatīvo uzskaišu daļa (10. daļa);

   izmeklēšanas daļa;

   izmeklēšanas izolators (SIZO);

   mobilizācijas daļa.

   Nevar neminēt arī

   speciālo inspekciju (sociālistiskās likumības uzraudzība orgānu darbā);

   kadru daļu;

   finansu daļu (FINO);

   saimniecības daļu (HOZO).”

   LPSR VDK svarīgāko nodaļu svarīgākie ļaudis 80. gadu beigās

   1. – izlūkošana: Juris Savickis, Roberts Anspaks, Jurijs Tarasjuks, Jevgēņijs Kaupužs, Aleksandrs Stepanovs, Gunārs Pudels.

   2. – pretizlūkošana: Vladimirs Komogorcevs, Jurijs Anaņjevs, Valērijs Morozs (pirms tam – Eduards Ragels), Ēriks Sakss, Ceronis Gudakovskis, Boriss Cibuļskis, Vladimirs Dubrovins, Viktors Rukins, Aleksandrs Serguņins, Vladimirs Visockis.

   5. – ideoloģiskā („konstitucionālās iekārtas aizsardzība”): Krišjānis Eihmanis (pirms tam – Jānis Trubiņš), Jurijs Šalajevs, Ivans Loginovs, Māris Dreijers, Juris Ābeltiņš, Arnis Jumītis, Aleksandrs Kukainis, Guntis Indriksons, Viktors Krivcuns, Eduards Sparinskis, Akots Ziemelis, Jurijs Jurkovs, Aivars Dombrovskis.

   6. – organizētā noziedzība: Leonīds Kovaļenko, Ivans Luščiks, Jurijs Krasjuks, Aleksandrs Zaicevs, Vasīlijs Ziņičs, Vladimirs Siļutins, Jevgēņijs Kuļčihins.

   7. – ārējā novērošana: Anatolijs Jakovļevs, Iļja Sušickis, Dmitrijs Uļjanovs.

   OTO – noklausīšanās: Vladimirs Vižlovs, Sergejs Ameļkovičs, Vasilijs Maslobojevs, Valērijs Šarenkins, Valērijs Makarovs, Jānis Ritenieks, Pāvels Bitenieks, Leons Kalinka, Leons Soms, Leonīds Zujevs, Jevgēņijs Grigorjevs, Marija Sidorova.

   R – radio pretizlūkošana: Vladimirs Jasjukevičs, Igors Ļepjoškins, Genādijs Ščadins, Vladimirs Ševcovs.

   Informatīvi analītiskā daļa: Roberts Kukurītis, Sergejs Ameļkovičs, Oļegs Patrejevs.

   Latvijas PSR VDK centrālais aparāts

   Juris Ābeltiņš

   Boriss Afanasjevs

   Irina Aksjonova

   Aleksandrs Aleksejevs

   Vasilijs Aleksejevs

   Jurijs Aleksejevs

   Jeļena Aleksejeva

   Sergejs Ameļkovičs

   Jurijs Anaņjevs

   Anatolijs Andrusovs

   Roberts Anspaks

   Aleksandrs Antonovs

   Nikolajs Antonovs

   Aleksandrs Artjomovs

   Viktors Artemjevs

   Rita Babikova

   Vladimirs Babkins

   Vladimirs Bakalo

   Aleksejs Bakanovs

   Valentīns Bakanovs

   Nikolajs Baranovs

   Ivans Bartušs

   Gaļina Baskova

   Antons Batigins

   Gunārs Baubels

   Juris Bebrišs

   Ilmārs Bērziņš

   Elmārs Bērziņš

   Steponas Bernotas

   Nikolajs Beršadskis

   Pāvels Bitenieks

   Gaļina Bļinova

   Armands Bobrovskis

   Broņislavs Bočerenoks

   Mihails Bogdanovs

   Vladimirs Bokmanis

   Vladimirs Bondarenko

   Jevgēņijs Bortņikovs

   Staņislavs Bravackis

   Pjotrs Bubenčikovs

   Anatolijs Bubņevičs

   Tatjana Buļa

   Gaļina Burakoveca

   Jurijs Burihins

   Raisa Burihina

   Boriss Cibuļskis

   Pēteris Cīrulis (Pjotrs Ciruļs)

   Sergejs Čerkasovs

   Jurijs Červinskis

   Alla Čistova

   Jurijs Deičmans

   Voldemārs Dembovskis

   Anatolijs Demidovs

   Valentīns Demidovs

   Georgijs Dmitrijevs

   Nikolajs Dmitrijevs

   Aleksandra Dmitrijeva

   Ņina Dmitrijeva

   Gaļina Dobreņkova

   Staņislavs Dolžņikovs

   Aivars Dombrovskis

   Vladimirs Doroškevičs

   Imants Dravenieks

   Jānis Drazdovskis

   Māris Dreijers

   Vladimirs Dubrovins

   Andris Dudelis

   Vladislavs Esalnieks

   Klavdija Farhetdinova

   Andrejs Fatejevs

   Jurijs Fedins

   Lilija Fiļipova

   Anatolijs Fjodorovs

   Roberts Francis

   Leonīds Franko

   Vjačeslavs Fridrihsons

   Marija Gabrisjuka

   Andrejs Gailis

   Jurijs Gavriļenko

   Tamāra

6. 

   annamarija

   2014. gada 31. December

   Ak, tad šitā: kreitusesprāt, Latvijas varas pārstāvjiem jāliek malā visi savi darbi un steigšus jāsteidz uz tikšanos ar citas valsts vēstnieku?
   Kopš kuŗa laika kaut kādi vēstnieciņi nosaka varas pārstāvju darba kārtību?!
   Lai gaida, kad tik izsaukts “uz paklāja”.
   .
   .
   Admins
   Annamarija, veiksmi un veselību Jums jaunajā gadā !

7. 

   raksts

   2015. gada 1. January

   Sadarbība ar Krieviju ir jāuzskata par noziegumu ne tikai pret savu valsti, bet arī pret tādām vispārpieņemtām vērtībām, kā cieņa pret valstu tiesībām uz pašnoteikšanos, brīvību un neatkarību.

   Šāda sadarbība ir arī noziegums pret tiem cilvēkiem, kuri būdami šī režīma (Krievijas) apspiesti, meklē atbalstu un sapratni. Šim noziegumam neseko kriminālatbildība, bet tai vismaz jābūt morālai.

   Manas pārdomas par Latvijas sadarbību ar Krieviju ir mazāk vērstas uz tāda tipa uzņēmējiem, kuri savu lojalitāti Latvijai ir gatavi pārdot tās ienaidniekiem un kuriem runa nav par cilvēciskām vērtībām, bet tikai par tās cenu. Tādi uzņēmēji, kuri izsaka idejas par Latvijas pilsonības pārdošanu, nemainīs savus uzskatus, kamēr tas nebūs finansiāli izdevīgi. Tāpēc manas pārdomas ir vairāk domātas jauniem uzņēmējiem, kuri vēl šaubās par sadarbības ar Krieviju nepieciešamību un kuru viedoklis ir Maskavas un promaskavisko līdzskrējēju ietekmēts. Šī ietekme lielā mērā nāk no dažādiem mītiem par ekonomiskās sadarbības ar Krieviju izdevīgumu.
   Neiedziļinoties tik daudz vēsturiskos jautājumos par Krievijas vēlmi padziļināt savu ietekmi Latvijā, pievērsīšos tīri formāliem un visbiežāk dzirdētiem mītiem, kāpēc Latvijai ir izdevīga ekonomiskā sadarbība ar Krieviju. Šos mītus pamatā izplata Krievijas netīrās un asiņainās naudas saindēti biznesmeņi un slimās komunistiskās ideoloģijas sabojātie pārpalikumi (bijušie nomeklatūras darbinieki – pamatā komparitijas darboņi).

   Sakumā es minēšu visus biežāk dzirdētos argumentus, un pēc tam, katru no tiem atspēkošu ar konkrētiem faktiem.

   Mīts Nr.1 – “ģeogrāfiskais tuvums”;
   Mīts Nr.2 – “‘lielais Krievijas tirgus”;
   Mīts Nr.3 – “krievu valodas zināšanas”;
   Mīts Nr.4 – “kultūras saites”.

   Ģeogrāfiskais tuvums kā priekšrocība pastāv tikai tad, ja attālums starp pakalpojuma vai preces sniedzēju un saņēmēju ir mazāks (var lietot vārdus “lētāks”, “ātrāks”;) salīdzinoši ar citām alternatīvām.

   Uzreiz jānorāda uz mītu izplatītāju pirmo kļūdu, jo robežu tuvums automātiski nedod nekādas priekšrocības, jo runa ir par patēriņa tirgu, nevis valstu robežu tuvumu. Un Krievijas gadījumā lielākie patēriņa tirgi ir tieši Maskava un Pēterburga, nevis Latvijas pierobeža Krievijas pusē.

   Tā, piemēram, aizvest preci no Viļņas līdz Tallinai ir ātrāk, lai gan jāšķērso vēl viena – trešā valsts, bet no Rīgas līdz Maskavai (1000 km) ir tālāk un ilgāk, lai gan valstu robežas saskaras. Šis ir klasisks mītu izplatīšanas veids, jo pasniedzot visiem zināmus faktus, tiek noklusēti konkrēti skaitļi un aprēķini.

   Attiecībā uz “ģeogrāfisko tuvumu” mīta izplatītāji noklusē arī ļoti būtisko robežas šķērsošanas faktu, kas bieži vien ir šķērslis jebkāda biznesa attīstībai Austrumos. Šeit varētu pieminēt arī slikto ceļu stāvokli, nesakārtoto infrastruktūru gar ceļiem, birokrātisko un sarežģīto formalitāšu kārtošanu preču nosūtīšanai un citus faktus, kas “ģeogrāfisko tuvumu” aizēno. Rezumējot jāsaka, ka ģeogrāfiskā tuvumu priekšrocība de facto nepastāv, jo augstāk minēto iemeslu dēļ, Latvijai izdevīgāk ir sadarboties ar Baltijas valstīm, Zviedriju, Somiju, Poliju un pat Vāciju.Ļoti izplatīts mīts ir par “lielo” Krievijas tirgu. Šeit jāatzīmē, ka šis aspekts ir savā ziņā saistīts ar iepriekšējo. Tiem, kas šo mītu izplata, jāsaprot, ka Krievijas tirgus ar tās iedzīvotajiem nav koncentrējies vienā tās apgabalā, piemēram, Latvijas robežas tuvumā. Ir pilnīgs absurds domāt, ka Latvijai ir ekonomiski pamatota mērķtiecīga sadarbības veicināšana ar kaut ko tālāku par Eiropas ģeogrāfiskajām robežām.

   Savukārt, ja mēs novelkam šādas robežas, tad “lielais” Krievijas tirgus nav ne ar ko lielāks par Vācijas tirgu vai Skandināviju. Neņemot vērā konkrētus faktus, mēs varam mēģināt cilvēkus pārliecināt par “lielo” ASV tirgu vai “lielo” Ķīnas tirgu, uz kuru tagad būtu jākoncentrējas visiem Latvijā. Izklausās absurdi, bet tas ir tieši tas pats, ja mēs lietojam terminu “lielais” Krievijas tirgus. Pleskava un Vladivastoka nav liekamas vienā maisā, lai kā mums kāds to vēlas ieskaidrot. Bet attiecībā uz Krieviju mums vēl ir jāņem vērā ļoti nopietna šī tirgus problēma – iedzīvotāju pirktspēja un maksāšanas disciplīna. Pirktspēja ir zema (izņemot atsevišķas luksus preces) un maksāšanas disciplīna ir slikta.

   Nākamais mīts – Latvijai ir priekšrocība sadarbībā ar Krieviju (interesanti, ka bieži tas tiek jaukts ar vārdu “izdevīgi”;), jo mēs zinām krievu valodu. Varbūt šāds uzskats būtu pamatots gadus 20 atpakaļ. Tomēr pieņemot, ka Latvijas uzņēmēji vēlas sadarboties ar mūsdienīgiem, moderniem, un pēc Eiropas standartiem strādājošiem uzņēmumiem, tad jāsaka, ka pat Krievijā, šādos uzņēmumos vidējā un augstākā līmeņa vadītāji pārzina angļu valodu, ja ne ļoti labi, tad sarunvalodas līmenī noteikti.

   Ja mūsu uzņēmumu produkts ir kvalitatīvs, par labu cenu, ar labu pēc-pārdošanas servisu, tad tā izvēlē krievu valodas zināšanām noteikti nebūs noteicošā loma. Angļu valodas zināšanas ir norma arī Krievijā – vismaz tajos uzņēmumos, kas ir orientēti uz savstarpēji izdevīgiem darījumiem, un nav no tā saucamo “uzmetēju” biznesa. “Uzmetēju” biznesā – jā, tur vēl arvien bez krievu valodas neiztikt. Tātad arī mīts par krievu valodu ir tikai mīts.

   Un, kas tad mums paliek, kā pēdējais arguments, ko mīl pieminēt šo mītu izplatītāji – “vēsturiskās un kultūras saites”, kāds vēl min tādu jēdzienu kā “mentālā saderība”. Izklausās briesmīgi. Šis arī ir pilnīgi nepamatots un bezjēdzīgs arguments, kas, liekas, vairāk iederētos PSRS “brālīgo” tautu savienības laikmetā, un nevis mūsdienās. Vēsture mūsu valstu starp drīzāk ir problēm-jautājums, kas var radīt pārpratumus dēļ izteikti pretējiem vēstures interpretācijas momentiem.

   Un tur, kur pastāv pārpratums, tur nav tālu no nesaprašanās vai pat savstarpējiem aizvainojumiem, kas nu nekādi nevar veicināt kaut kādu ekonomisku sadarbību. Vislabākais piemērs šāda mīta absurdam ir konflikts starp Ukrainu un Krieviju. Pat būdama vēsturiski un visādi citādi tuva valsts un tauta, ukraiņi tik un tā nav pasargāti no Krievijas agresijas un tās imperiālistiskajām tieksmēm.
   Nobeigumā vēlos atzīmēt, ka ļoti gari un plaši varētu rakstīt arī par Krievijas ekonomikas pakļaušanos nevis tirgus likumiem, bet “Kremļa” likumiem; par to, cik miljonus dažādi uzņēmēji ir zaudējuši, jo ticējuši valsts atbalstītajai sadarbībai ar Krieviju (piem. pārvadātāji, piensaimnieki, zivsaimnieki, u.c., kuru imports uz Krieviju pēkšņi tiek apturēts izdomātu ieganstu dēļ). Varētu rakstīt par Krievijas ekonomiku, kur valda birokrātija un korupcija. Varētu norādīt uz sliktu infrastruktūru – ceļiem, sakariem, dārgām viesnīcām, augstiem komandējumu izdevumiem, kas apgrūtina un neveicina biznesa saišu veidošanos, utt. Par šiem aspektiem varētu sarakstīt labu zinātnisko darbu – ar piemēriem, pētījumiem, analīzi, un secinājumiem.

   Tomēr ir dīvaini, cik daudzi no mūsu pašu uzņēmējiem labprātīgi liek sev šo cilpu ap kaklu, un katru reizi, kad ķeblītis zem kājām sašūpojas, tad to vien māk, kā kliegt – “bet mūsu noieta tirgi taču ir Krievijā”! Gribas jautāt – bet, kurš lika sadarboties ar valsti, kur valda bandītiski likumi? Ar valsti, kur tirgus likumi pastāv tikai tad, kad tas ir izdevīgi “kremļa” politikai? Kur netiek respektētas vienošanās, līgumi, pieņemtie lēmumi? Šāda lētticība ir izdevīga tikai mītu izplatītajiem, lai kas aiz tiem stāvētu. Ja ne uzņēmēju līmenī, tad vismaz valstiskā līmenī mums nevajadzētu pakļauties šai propagandai un nemānīt uzņēmējus ar “klondaiku” austrumos.

   Tas ir katra paša uzņēmuma risks un atbildība strādāt ar šo tirgu vai nē. Tomēr stimulēt kaut kādu sadarbību ar Krieviju, vismaz tās pašreizējā veidolā, ir valstiski bezatbildīgi un noziedzīgi.

8. 

   IncParaac

   2017. gada 5. December

   “raksts” ar savu 1.,2.,3.,4. mītu skaidrojumu – sakārtoja man trūkstošo vārdisko pamatojumu – nojaustajam.
   Paldies par to!