IEVADAM:
VĒSTURNIEKA INDUĻA ROŅA ATKLĀTA E-VĒSTULE LATVIJAS SABIEDRĪBAI PAR MŪSU TRAĢISKĀ STĀVOKĻA PATIESAJIEM CĒLOŅIEM UN PATIESAJIEM VAININIEKIEM.
Rīgā, 2013.gada 20. februārī.
Mīļie tautieši! Augsti godātie līdzpilsoņi! Visi Latvijas cilvēki!
Neticiet lūdzu dažādām muļķīgām konspirācijas teorijām, ka mēs dzīvojam tik slikti slikto onkuļu dēļ, kaut kur tur, tikai ne Latvijā! Visi tie draņķi, kuri visu ir ne tikai izzaguši, bet vēl pārpalikušo piedraņķējuši– tie visi dzīvo pie mums Latvijā. Dažus no tiem arī es piesaucu pie vārda — tie ir tie , kuri pie bagātības nav tikuši ar darbu un gudrību, bet nu tā, kā raksta visi mūsu portāli…
Taču pamatā šeit runāju par lielāko mūsu nacionālo kaunu — labākajā gadījumā klauniem profesoru un akadēmiķu mantijās, bet sliktākajā gadījumā kriminālnoziedzniekiem ar dzimtcilvēka psiholoģiju, kuri, izkalpojoties saviem čekas saimniekiem, par lēcu virumu spožā iesaiņojumā nodevuši un pārdevuši ne tikai mūs visus, bet pat padevīgi atved savus bērnus līdz kunga guļamistabai.
Jums tiek piedāvāts īsti bēdīgs stāsts par tā saucamo Latvijas akadēmisko pasauli– Latvijas Universitātes profesoriem, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķiem, visu četru atjaunotās Latvijas prezidentu atlasītās Latvijas Vēsturnieku komisijas kadriem. Tas ir stāsts par cilvēkiem, kuri ir izskolojuši mūsu tiesnešus, mūsu ministrus, mūsu deputātus par tādiem, kādi viņi ir.
Mans pienākums ir patiesi dziļi nepatīkams, bet bez tā izstāstīšanas nekas nevar mainīties uz labu!
Runas garas, darbs ir īss!
PAR MIGLU SARKANO- NOLĀDĒTO
VIŅA EKSELENCEI LATVIJAS REPUBLIKAS
VALSTS PREZIDENTAM ANDRIM BĒRZIŅAM.
VIŅAS EKSELENCEI SAEIMAS PRIEKŠSĒDĒTĀJAI
SOLVITAI ĀBOLTIŅAI.
VIŅA EKSELENCEI MINISTRU PREZIDENTAM
VALDIM DOMBROVSKIM.
Eiropas Savienības un Latvijas Republikas pilsoņa INDUĻA ROŅA
Pers. kods 250343-11802: habilitētā doktora vēsturē,
līdz 2010.gada 18. novembrim arī LU profesora un LZA akadēmiķa.
Adrese: Kaivas ielā 15. Rīga, LV-1021
Mobilais telefons: +371 26261152
LŪGUMS NEPIEĻAUT KARA NOZIEDZNIEKA VOLDEMĀRA VEISA PIEMIŅAS GODINĀŠANU VALSTISKĀ LĪMENĪ BRĀĻU KAPOS LĀČPLĒŠA DIENĀ, Š.G. 11. NOVEMBRĪ.
2012.gada 5.novembrī.
Jūsu Ekselences!
Biju uzsācis virsrakstā minētā Latviešu SS brīvprātīgo leģiona štandartenfīrera un PSRS militārā izlūka Voldemāra Veisa kara noziegumu lietas internacionalizāciju, meklējot atbalstu vairākās Eiroparlamenta frakcijās. Taču saņēmu padomu — pirms oficiāli vērsties pie Eiropas Savienības politiskās vadības, informēt Jūs par ārkārtējo stāvokli Latvijas Vēsturnieku komisijā pie Valsts prezidenta, kura nodarbojas ar šo problēmu sagrozīšanu specdienestu interesēs . Tāpat saņēmu padomu mēģināt pārliecināt valsts augstāko vadību Jūsu personā atteikties no šī milzu kara noziedznieka un noziedznieka pret cilvēci un cilvēcību godināšanu valstiskā līmenī Lāčplēša dienas pasākumu ietvaros. Tālāk konkrēti par lietas būtību.
1992.gadā ASV latviešu valodā iznāca Upsalas un Abo universitāšu profesora, Gustava Ādolfa Zinātņu akadēmijas īstenā locekļa un Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļa Dr. Haralda Biezā izcilais pētījums par Latviju 2.pasaules kara gados latviešu valodā Latvija kāškrusta varā. Sveši kungi – pašu ļaudis (Apgāds „Gauja, Īstlansinga, 1992.). Profesors H.Biezais plaši citē Vācijas FR Valsts arhīvā Koblencā brīnumainā kārtā saglabājušās civiliedzīvotāju eksekutoru vienību un komandu atskaites par savu darbību. Profesora grāmatas 201. lpp. no citētas eksekutoru atskaites par V.Veisu uzzinām, ka tūlīt pēc nozīmēšanas par latviešu palīgpolicijas vadītāju, viņš izveidoja 2 speciālas grupas ebreju grautiņu organizēšanai, kuras nodedzināja visas sinagogas un nogalināja 400 ebrejus. Tālāk jau pēc V.Veisa pavēles nogalināto civiliedzīvotāju — ebreju, čigānu, garā slimo, komunistu un padomju aktīvistu skaits sniedzas tūkstošos. Nacisti savās atskaitēs bija visai precīzi, tāpēc šajā vēstures avotu grupā velti būtu ko meklēt no „padomju pierakstījumiem”. Tāpēc nevar būt ne mazāko šaubu par to, ka V.Veiss patiesi ir viens no asiņainākajiem latviešu kara noziedzniekiem. Īpaši traģiski tas ir tāpēc, ka V.Veiss bija Brīvības cīņu dalībnieks , bet padomju okupāciju viņš sagaidīja kā mūsu militārais atašejs (kara aģents) Tallinā.
Ka padomju okupācijas laikā V.Veisu savervēja par PSRS militāro izlūku – spiegu zinu no vairākiem avotiem.
Minētās atskaites (Ereignissemeldungen der Einsatzgruppe „A”) mikrofilmā XX.gs. 80-to gadu pašā sākumā aplinkus ceļā (no Polijas Kara vēstures institūta pēc ģenerāļa Jaruzeļska norādījuma) bija izdevies iegūt LPSR ZA Vēstures institūtam, kur strādāju par direktora vietnieku zinātniskajā darbā. Gribējām šo ārkārtīgi nozīmīgo vēstures avotu publicēt, taču to mums neatļāva. Kā minētā institūta direktors LZA korespondētājloceklis V.Karaļuns bija noskaidrojis — neatļāva tāpēc, ka nacistu eksekutoru vidū bijuši infiltrēti vairāki padomju izlūki. Tikai 1988.gada vasarā direktors mani priecīgs informēja, ka atļauja dabūta un nodaļa jau strādājot pie publikācijas. Atļaujas dabūšanas ceļus sīkāk nezinu, jo, pildot kategorisku direktora norādījumu, beidzu savu vēstures zinātņu doktora disertāciju (aizstāvēta 1989.g. pavasarī Tallinā), jo ar 1989.gadu korespondētājloceklis V.Karaļuns gatavojās pensionēties, atstājot mani savā vietā. Taču par visu saraksti ar atļauju publicēt minētos dokumentus — pilnā lietas kursā ir toreizējā LPSR ZA Vēstures institūta zinātniskā sekretāre Daina Bleiere, šodien Latvijas Vēsturnieku komisijas locekle pie Valsts prezidenta.
Taču sava atvaļinājuma pirmajā nedēļā korespondētājloceklis V.Karaļuns pēkšni nomira , kā man teica viņa ļoti tuvi ģimenes draugi — ar asins izplūdumu liesā pēc jaunizrakstītu medikamentu lietošanas. Lai es esot uzmanīgs, īpaši par kara laiku vēsturi, par to jau daudzas galvas esot kritušas. Nevaru apgalvot, ka mans direktors mira aizdomīgā nāvē vienīgi tāpēc, ka gribēja publicēt nacistu eksekutoru atskaites.
Viņš paralēli arī gatavoja publikāciju par Mavriku Vulfsonu, kā NKVD virsnieku, kurš pavēlēja nošaut mūsu virsniekus Litenes vasaras nometnē 1941.gada vasarā.
FOTO: Nolādēts latviešu tautas slepkava, poļitruks, komunists, žīds Mavriks Vulfsons. Šim cilvēkveidīgajam izdzimtenim 4. maija kliķe, par latviešu slepkavošanu piešķīra Triju Zvaigžņu Ordeni.
Pēc direktora LZA korespondētātājlocekļa V.Karaļuna nāves bez kādiem paskaidrojumiem no zinātniskā sekretāra amata atkāpās D.Bleiere. J.Dzintars sākumā meloja, ka strādā pie minētā dokumentu krājums, bet kad pieprasīju uzrādīt komentārus, kā arī nodot manā glabāšanā mikrofilmu un tulkojumus – J.Dzintars atteicās to darīt. Gatavojos atgūt mikrofilmu un tulkojumus caur tiesu, taču LPSR ZA akadēmiķis-sekretārs Vilis Samsons lūdza to nedarīt, viņš apsolot atgūt mikrofilmas miera ceļā. Pēc gadiem 5-6 pēc manas padzīšanas no institūta (1996.) tādām pašām metodēm, kā biju padzinis no institūta veco vērmahta gaisa izpalīgu , komjaunatnes aktīvistu un KGB virsnieku Jāni Dzintaru – Samsons man kādas ZA sēdes starplaikā zobgalīgi nocitēja sakāmvārdu par bedres rakšanu otram un informēja, ka mikrofilmas ir atdotas LU Latvijas vēstures institūtam, konkrēti Dr. hist. Irenei Šneideres kundzei.
Pēc 1991. gada puča J.Dzintars it kā ar visu mikrofilmu aizbēga uz Krieviju, pēc tam pārcēlās uz Baltkrieviju. Es personiski domāju, ka mikrofilma visu laiku bija pie NKVD partizāna un PSRS varoņa V.Samsona, kurš tā sargāja savu cīņas biedru piemiņu. Sapratu, ka ienaidnieks ir patiesi bīstams. Tāpēc izmantoju situāciju un 1992.gadā uz gadu noslēdzu darba līgumu ar Anglijas policijas Kara noziegumu izmeklēšanas nodaļu. 1993-1994. gada 8 mēnešu IREX pētniecības stipendijas laikā nodibināju ciešus kontaktus ar ASV Tieslietu ministrijas Īpašās izmeklēšanas biroju un Vašingtonas Holokausta piemiņas muzeja direkcijas locekļiem.
Taču man atgriežoties no ASV pret mani, kā institūtā , tā LU tika izvērsta prettiesiska ignorances un diskreditācijas kampaņa.
Proti, Latvijas Ceļa valdības laikā tika realizēta histēriskā it kā pretčekistu kampaņa, laikā, kad praktiski visus Latvijas specdienestus bija izveidojuši KGB virsnieki, bet par LU Latvijas vēstures katedras vadītāju bija nozīmēts KGB pulkveža dēls-denunciants Aivars Stranga. Savā habilitācijas reizē viņš man atteicās atbildēt gan par savu sociālpolitisko izcelsmi, gan denuncianta darbību. Otrā dienā pēc A.Strangas habilitācijas savā darba kabinetā LU tika atrasts nogalināts docents Vilnis Pāvulāns — ar 7-8 dunča dūrieniem. Iekšlietu sistēmā infiltrētie bijušie čekas virsnieki (oficiālais skaitlis ir 11, manuprāt bija daudz vairāk, bet kopā ar aģentūru — vairākums) šo klasisko slepkavību atzina par pašnāvību.
Toreizējais Saeimas sekretārs Imants Daudišs mani lūdza uzmanīties, jo slepkava esot Aivars Stranga.
FOTO: Par šo noziedznieku LRTT i- vietnē jau rakstīts: https://tautastribunals.eu/?p=4045 Imants Daudišs apliecina, ka Aivars Stranga ir slepkava. LRTT arī “apliecina”, ka drīz, ļoti drīz, viņam tiks īstenots publisks ASM. Neviens komunists un čekists neizspruks no “savas tiesas”. Un tā “sava tiesa” tiks īstenota pēc visiem Starptautiskiem Likumiem.
It kā Vilnis Pāvulāns gribējis atsaukt savu balsi par A.Strangas habilitētā doktora grādu (habilitācijas reizē vienīgi mana balss bija „pret”). I.Daudišs teica, ka mulsinošs esot tikai viens apstāklis, mājās V.Pāvulāns neko neesot teicis, bet slepkavība LU notikusi no paša rīta. Kā A.Stranga varējis uzzināt par Viļņa Pāvulāna nodomu atsaukt savu balsi? Man šaubu nebija, I.Daudišs pat iekliedzās no pārsteiguma — informēju, ka V.Pāvulāna tuvākais draugs, ar kuru viņš dzīvoja blakus parādes durvīs ir LU Latvijas vēstures institūta vadošais zinātniskais līdzstrādnieks Dr.habil. hist. Valdis Bērziņš, šodien arī akadēmiķis. Par slepkavību, kā par it kā pašnāvību, uzzināju no V.Bērziņa sievas, LU Latvijas vēstures institūta zinātniskās sekretāres Ināras Bērziņas — Valdis braucis ar Vilni kopā uz darbu, Vilnis bijis mierīgs, un pēkšņi tik briesmīga pašnāvība!
Tomēr čekistu mēģinājumi mani iebaidīt beidzās pilnīgi neveiksmīgi, tāpēc ar mani vienkārši izrēķinājās, liedzot jebkuru darbu specialitātē — nepārprotami ar savas aģentūras rokām, kuri īpaši pārbagāti ir pārstāvēti Ģenerālprokuratūrā , KNAB, Drošības policijā, SAB, Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienestā, Iekšlietu ministrijā, Valsts prezidenta kancelejā, Valsts Kancelejā, Saeimas kancelejā, jo tur visus manus lūgumus pēc aizsardzības un palīdzības noraidīja ar vairāk vai mazāk atklātu izsmieklu.
Taču pats traģiskākais, ka čekistiskajai Latvijas specdienestu kontrolei ir pakļauta visa Latvijas Republikas tiesu sistēma ar Augstākās tiesas priekšsēdētāju augsti godātu kungu Ivaru Bičkoviču un tā vietniekiem Gunāru Aigara kungu un Pēteri Dzalbes kungu priekšgalā.. Ne par mata tiesu labāka nav Latvijas advokatūra — līdzās barikāžu laika noziedzniekam nr. 1 Aloizam Vaznim, tur ir atlasīti cilvēki bez profesionāļa pašcieņas, jo neviens no vairākiem desmitiem advokātu tā arī neatsaucās uz manu lūgumu (pie tam par izcilus honorāru) palīdzēt sakārtot kara noziegumu lietas un Latvijas Republikas attieksmi pret mani bez kāršanas pie lielā ES zvana.
Tūlīt pēc š.g. 11.novembra es detaļās pārrunāšu šīs taisni vājprātīgās lietas ES augstākajā politiskajā līmenī, ja , Jūs nepildīsiet savu augsto amatu pienākumus un nenodrošināsiet, ka līdz š.g. 11.novembrim notiek publiska norobežošanās no Voldemāra Veisa pēc civilizētā pasaulē pieņemtas tradīcijas — viņa paliekas tiek izraktas, kremētas un pelni izkaisīti jūrā. Vainīgie par sabiedrības tik ilgu krāpšanu un apvainošanu — vēsturnieki, kuri savos speciālos pētījumos ir slēpuši šos drausmos V.Veisa kara noziegumus, konkrēti — akadēmiķi Andris Caune, Aivars Stranga, Inesis Feldmanis, profesori Ilgvars Butulis, Antonijs Zunda, Vita Zelča un docente Daina Bleiere saucami pie kriminālatbildības, kā drošības līdzekli izvēloties tūlītēju viņu arestu (lai nepieļautu viņu turpmākās neonacistiski-neočekistiskās provokācijas).
Sniedzu savu liecību, ko esmu gatavs atkārtot tiesā pēc nozvērināšanas. Minētie, manis kādreiz vadītā institūta darbinieki Ināra un Valdis Bērziņi, Andris Caune, Daina Bleiere , Irēna Šneidere un Rudīte Vīksne bija LPSR VDK slepenie līdzstrādnieki. Lūdzu darīt zināmu šo manu nopietno apvainojumu šīm personām, jo viņi visi vai nu ir, vai ir bijuši Valsts prezidenta vēsturnieku komisijas locekļi! Tāpēc viņu pienākums ir sargāt savu godu un cieņu!
ES tiesu izvērtēšanai es savu prasību pret Latvijas Republiku nodošu tūlīt pēc atbildes saņemšanas (vai mazākās novilcināšanas apstākļos – tik ārkārtējā situācijā, kad slepkava ir Valsts prezidenta vēsturnieku komisijas loceklis) no Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas priekšsēdētājas I.Krēvicas, jo šodien pēdējo reizi atkārtoju daudzkārt ar tiesnešu neslēptu izsmieklu pret mani — noraidītos manus ļoti daudzos lūgumus pēc tiesiskas aizsardzības. Arī tāpēc, lai mūsu attiecības būtu godīgas — ja esmu runājis apzinātu nepatiesību, lai arī man iestātos juridiskā atbildība. Tāpēc tiesai, kā vienu no pielikuma dokumentiem pievienošu arī šo iesniegumu. Tas ir apliecinājums, ka par teiktā patiesumu atbildu arī likuma priekšā ( pēc konsultācijām ar juristu savu prasību iesniedzu Rīgas pilsētas Centra rajona tiesai š.g. 5. novembrī, kā vairāk piekritīgai –precizējums 11.XI).
Šajos ārkārtēji prettiesiskajos apstākļos es izpildīju savu pilsoņa pienākumu — daudzos desmitos iesniegumu valsts politiskajai vadībai, tiesībsargāšanas institūcijām, tiesai, LZA, LU, Daugavpils Universitātei, Ventspils Augstskolai, Paula Stradiņa Universitātei, Vidzemes Augstskolai, Mākslas akadēmijai , Latvijas Lauksaimniecības akadēmijai u.c. Es izpildīju arī savu zinātnieka pienākumu, informējot par šiem un citiem abu totalitāro režīmu noslēptajiem kara noziegumiem, kā akadēmisko auditoriju, tā plašu sabiedrību. To pierāda dažas tālāk nosauktās publikācijas par 2.pasaules kara tematiku:
1. Indulis Ronis. Masu slepkavības Latvijā nacionālsociālistiskās okupācijas laikā un atbildības problēma historiogrāfijā// Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, A daļa., 2000., 54.sēj., 5./6.nr, 59.–72.lpp.
2. Indulis Ronis. XX gs. totalitāro režīmu masu terors: avotpētnieciskas problēmas// II pasaules latviešu zinātnieku kongress. Tēžu krājums. Rīga, 2001., 614.lpp. . 3.Helēnas Grīnbergas intervija ar profesoru, LU Latvijas vēstures institūta direktoru Induli Roni : Latvijas tēla vēsturiskie aspekti// Brīvā Latvija, 1995.gada 5.-11.jūnijs.
4.I. Ronis.Grāmata, kas var izšķirt Latvijas likteni.// Lauku Avīze, 1997.g. 29.jūlijā.
5.Vitas Kraujas un Voldemāra Krustiņa intervija ar akadēmiķi Induli Roni: Indulis Ronis: „Bet Otrais pasaules karš turpinās”// Lauku Avīze,2002., 1.jūnijā.
6.Indulis Ronis. Daži strīdīgi holokausta vēstures jautājumi// Turpat.
7. Arta Drēziņa intervija ar akadēmiķi Indulis Roni: Ko saka izraidīts akadēmiķis// Latvijas Avīze, 2009., 8.jūlijs.
8 OAC (Onlain Archive of California). Overview of the Indulis Ronis collection. Processed by Hoover institution Archives Staff.
9. Mātes asaras ir svētas! Atklāta vēstule Latvijas Universitātes akadēmiskajam personālm un studentiem un Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļiem. No vēsturnieka Induļa Roņa, līdz 2010.gada 18.novembrim arī LU profesora un LZA akadēmiķa. 2010.gada 22.novembrī : http://ronis-againstglobalterrorists.blogspot.com
Ar cieņu,
Dr. habil. hist. Indulis Ronis
10.03.13














