Lieta ir „vot” tāda, ka Gardas laikrakstu DDD neviens vairs neuzdrošināsies nosaukt par marginālu.
Kāpēc ?
Nu tāpēc, ka izlasot DDD laikraksta redaktores piezīmes par „Helsinki-86 paziņojumu”, mēs pārliecināmies, ka tā ir precīza DP VIEDOKĻA kopija, tātad, domāšana valstiskā līmenī.
Šeit: https://tautastribunals.eu/?p=9718 „L.Grantiņa muļķīgais sacerējums”, kā saka Līga Muzikante.
Lai lasītājs pats spriež par Līgas Muzikantes, kā DDD laikraksta redaktores, komentāru.
=========================================================
Laikraksta DDD redakcijas komentārs
Foto: Līga Muzikante un Aivars Garda.
Laikrakstam “DDD” laimējās, ka mūsu kolektīvs jau no paša sākuma saskatīja dīvainības Linarda Grantiņa uzvedībā un uztvēra viņa darbību ar draisku humoru. Tā teikt, dažu īpatņu grupa ir nodibinājusi “tautas tribunālu”, raksta dažādus diezgan asprātīgus spriedumus – lai jau darbojas, sliktāk taču nebūs! Protams, mēs bijām spiesti rediģēt, lai avīzē neparādītos rupjības, bet citādi “tribunāla” spriedumi mūsu lasītājus uzjautrināja un reizē pakratīja ar pirkstu kangariem – proti, re, kā tautas modrā acs vēro un tiesā.
Kamēr spriedumu bija maz, tekstuāli tie bija asprātīgi. Kad to kļuva pārāk daudz un nebija vairs asprātīgi, redakcija ieteica L. Grantiņam tik daudz nerakstīt, jo, kā to atzīst paši jokdari, labus jokus izdomāt nemaz nav tik viegli. Taču “tribunāls” neklausījās. Jau tad mēs saskatījām vēl vienu dīvainību, proti, to, ka viņi paši – Grantiņš un Co – šo “tribunālu” uzskata par īstu, nevis butaforiju. Pats Grantiņš ar lepnumu parakstījās zem spriedumiem. Kad “tribunāls” sāka piespriest “augstākos soda mērus” nevis galvenajiem mūsu valsts kangariem, bet, tēlaini izsakoties, arī sētniekiem par slikti noslaucītu ielu, pa telefonu mēs draudzīgi aizrādījām Grantiņam. Taču viņš nerimās, un mēs pārtraucām publicēt neasprātīgus “murgojumus”.
Pirms kādiem 3 gadiem laikraksts “DDD” pilnībā pārtrauca attiecības ar L.Grantiņu, jo viņš kļuva nikns par to, ka mēs, lūk, atļāvāmies bez viņa atļaujas publicēt interviju ar K. Pupuru, kuru pats Grantiņš vienu brīdi uzskata par čekistu, otru brīdi par tādu neuzskata. Mūsu redakcija īpaši neuztraucās par turpmākiem dusmu izvirdumiem, jo ar tādiem nelīdzsvarotiem “jokdariem” kā Grantiņš bieži gadās, ka šodien viņš ir pie sajēgas, bet jau rīt, kā tautā mēdz teikt, viņam “visi nav mājās”.
Mūsu redakcijā nopietnu izbrīnu radīja vien fakts, ka nesen, aptuveni pirms diviem mēnešiem, kāda raidorganizācija pilnīgā nopietnībā uztvēra L. Grantiņa muļķīgo “sacerējumu” un pat svinīgi nolasīja tiešajā ēterā, tādējādi parādot “nelīdzsvarotajam” lielu godu. Nebija ilgi jāgaida, kad šī raidorganizācija pateicības vietā no šī “nelīdzsvarotā” tipa saņēma sev uz galvas veselu mēslu vezumu. Mūsu redakcijai atlika vienīgi izteikt draudzīgu izpratni šai raidorganizācijai, ka tā vienmēr sanāk, ja kāds traku ņem par pilnu.
25.08.12
