9 responses to “L. Stūre. Kremļa rēgs”

1. 

   AG

   2011. gada 14. October

   Un VL arī tādi paši!

2. 

   Eduards

   2011. gada 14. October

   —12.-jā septembrī biju Rīgā-piedalījos zemnieku protesta akcijā pie EK.Bija sabraucis ap 100 jaunu un vidējos gados esošu cilvēku.Pirmais uzrunāju sanākušos,teicu,vai ir pareizi ārstiem nākt ar savām žēlabām,skolotājiem -ar savām,arodbiedrībai -ar savām-un tā tik nolaidišim tvaiku un rādīsim ,ka te mums ir ,,demokrātija”’!
   Nolasīju LGK iesniegumu ANO Droši’bas padomei,kuru sasnākušie vienbalsīgi atbalstīja!Arī ,,velti’jumu varturiem”norunāju-tiku uzklausi’ts arinteresi un uzmani’bu!
   Dokumentu iesniedzu ari’EK Pārstāvnieci’bā.

3. 

   latvietis

   2011. gada 14. October

   Latvijai naidīga ir visa šī 4. maija sistēma, kas iznīcina un ārda mūsu zemi. Tā ir sistēma, kas ļauj izvirzīties blēžiem un noziedzniekiem, godīgo nospiežot uz ceļiem – par viņu vien paņirgājoties, jo tas nemākot izsist sev labumu, jo neesot pietiekami apķērīgs, lai atrastu izdevīgu robu.
   Normāla sistēma blēžus un noziedzniekus izsijā un ātri vien likvidē un to viņi zina, tāpēc ar visu varu centīsies saglabāt esošo sistēmu. Viņi nekad labprātīgi nemainīs sistēmu. Nekad. Tas ir jādara pašai tautai. Tā tas vienmēr uz Zemes ir bijis un būs.

4. 

   Deklarācijas

   2011. gada 14. October

   Avots: http://vip.latnet.lv/lpra/deklaracija.html

   DEKLARĀCIJA PAR LATVIJAS OKUPĀCIJU

   Latvijas tautas augstākā pārstāvības institūcija Saeima vēršas ar šo
   deklarāciju pie pasaules valstīm un starptautiskajām organizācijām, lai
   atgādinātu mūsu tautas un valsts traģisko likteni XX gadsimtā.

   Latvijas Republika tika proklamēta 1918. gada 18. novembrī un 1921.
   gada 22. septembrī tā kļuva par Tautu Savienības locekli. Latvijas kā
   neatkarīgas valsts attīstību pārtrauca divu totalitāro lielvalstu –
   nacionālsociālistiskās Vācijas un komunistiskās PSRS 1939. gada 23. augustā noslēgtais neuzbrukšanas līgums (Ribentropa – Molotova pakts), kura mērķis bija sadalīt Eiropu ietekmes sfērās. Pārkāpjot starptautisko tiesību pamatprincipus, kā arī Latvijas un PSRS noslēgtos līgumus, PSRS 1940. gada 17. jūnijā ar militāru spēku okupēja Latviju un nelikumīgi iekļāva (anektēja) to PSRS sastāvā.

   Līdz ar to Latvijā tika ieviests PSRS politiskais režīms un tiesiskā sistēma.

   1941. gada vasarā, sākoties Otrā pasaules kara darbībai Latvijas teritorijā, to okupēja nacionālsociālistiskā Vācija, kas iedibināja savu režīmu, veica deportācijas un citas represijas pret iedzīvotājiem, kā arī izmantoja Latvijas teritoriju citu okupēto valstu iedzīvotāju iznīcināšanai.

   Otrā pasaules kara beigu posmā PSRS atjaunoja savu okupācijas režīmu Latvijā. 1944. gadā Krievijas teritorijai nelikumīgi tika pievienota Abrenes apriņķa daļa (ap 2000 km2).

   Visā okupācijas laikā PSRS mērķtiecīgi īstenoja genocīdu pret Latvijas tautu, tā pārkāpjot 1948. gada 9. decembra Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to. Okupācijas režīms iznīcināja nevainīgus cilvēkus, vairākkārt veica iedzīvotāju masveida deportācijas un citas represijas, nežēlīgi sodīja tos, kuri bruņotā vai citādā veidā iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, prettiesiski un bez atlīdzības atsavināja Latvijas iedzīvotājiem īpašumus un apspieda brīvas domas izpausmes. PSRS vadība mērķtiecīgi iepludināja Latvijā simtiem tūkstošu migrantu un ar to palīdzību centās iznīcināt Latvijas tautas identitāti. Šīs politikas
   rezultātā latviešu kā pamatnācijas īpatsvars samazinājās no 77 procentiem līdz 52 procentiem.

   Desmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām Latvijā turpinājās bruņota pretestība PSRS okupācijai. Pretošanās kustībā piedalījās vairāk nekā 30 000 nacionālo partizānu un viņu atbalstītāju. Pēc tās apspiešanas, neraugoties uz padomju režīma represijām, pretestība turpinājās citās formās.

   Jau pirms PSRS sabrukšanas Latvijā sākās plaša tautas ku stība par valsts neatkarības atjaunošanu mierīgā un demokrātiskā ceļā. Šai kustībai 1990. gada vēlēšanās izdevās iegūt vairākumu augstākajā pārstāvības institūcijā – Augstākajā Padomē, kura tā paša gada 4. maijā pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, nosakot pārejas periodu neatkarīgas valsts atjaunošanai de facto. Šī deklarācija pasludināja, ka 1940. gada 17. jūnija PSRS militārā agresija ir kvalificējama kā starptautisks noziegums.

   Pateicoties Latvijas tautas gribai un pasaules demokrātisko spēku
   atbalstam, valsts neatkarība tika atjaunota 1991. gada 21. augustā.

   Latvijas Republikas Saeima apliecina, ka Latvija, neturot naidu un neprasot atriebību pagātnes dēļ, vienmēr neatlaidīg i atgādinās un aicinās saprast savas tautas traģisko likteni, jo pusgadsimtu ilgā okupācija ir izraisījusi smagas, pašu spēkiem vien grūti pārvaramas sekas. Latviju satrauc arī tas, ka Krievija nav atzinusi PSRS veikto Latvijas okupāciju un nevēlas balstī ties uz 1920. gada 11. augusta Latvijas un Krievijas miera līgumu, ar kuru Krievija uz mūžīgiem laikiem atteicās no pretenzijām uz Latvijas teritoriju.

   Tāpēc Latvijas Republikas Saeima tautas vārdā aicina pasaules valstis un starptautiskās organizācijas:

   1) atzīt Latvijas okupācijas faktu;

   2) palīdzēt Latvijai likvidēt okupācijas sekas, sniedzot tai politisku un
   ekonomisku palīdzību;

   3) atbalstīt to personu centienus, kuras vēlas no Latvijas atgriezties savā etniskajā dzimtenē un no ārvalstīm – savā tēvzemē Latvijā.

   Rīgā, 1996. gada 22. augustā

   Avots: http://www.saeima.lv/arhivs/8_saeima/deklarac_total.htm

   DEKLARĀCIJA
   PAR LATVIJĀ ĪSTENOTĀ PADOMJU SOCIĀLISTISKO REPUBLIKU SAVIENĪBAS TOTALITĀRĀ KOMUNISTISKĀ OKUPĀCIJAS REŽĪMA NOSODĪJUMU

   Latvijas Republikas Saeima atgādina par 1996.gada 22.augusta Deklarācijā par Latvijas okupāciju izteikto aicinājumu un,

   atbalstot Līgumā par Konstitūciju Eiropai noteikto, ka Eiropas tautas, lepodamās ar savu nacionālo identitāti un vēsturi, vienlaikus tiecas pārvarēt senās robežas un, apvienojoties vēl ciešāk, veidot kopīgu likteni,

   uzskatot, ka līdz ar Latvijas pievienošanos Eiropas Savienības Konstitūcijā izvirzītajiem mērķiem un principiem Eiropas Savienībai ir būtiski izprast Latvijas rūgto pieredzi un pilnībā apzināties mūsu valsts vēsturi kā visas apvienotās Eiropas vēstures neatņemamu sastāvdaļu,

   atsaucoties uz 1920.gada Miera līgumu, kas noslēgts starp Latvijas Republiku un Krievijas Sociālistisko Federatīvo Padomju Republiku,

   atsaucoties uz 1932.gada līgumu starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) par neuzbrukšanu un konflikta nokārtošanu miera ceļā,

   atsaucoties uz 1933.gada Konvenciju par agresijas definīciju, kurā noteiktajam aizliegumam tieši vai netieši izmantot spēku, šo konvenciju ratificējot, pievienojās gan Latvijas Republika, gan arī PSRS,

   uzsverot, ka ar minēto daudzpusējo un divpusējo līgumu ratificēšanu Latvijas Republika un PSRS starptautiskā līmenī bija apņēmušās ievērot viena otras suverenitāti, kā arī neizmantot karu vai kara draudus divpusējās attiecībās,

   atgādinot par 1939.gada Neuzbrukšanas līguma slepenajiem papildprotokoliem, kas tika noslēgti starp Vāciju un PSRS un kas pretēji tā laika starptautisko tiesību normām un PSRS saistībām attiecībā uz Latviju sadalīja Austrumeiropu šo divu valstu “interešu sfērās”,

   atgādinot, ka pēc šā līguma un tā slepeno papildprotokolu parakstīšanas PSRS okupēja un anektēja Latvijas Republiku, sagrāva tās valstisko iekārtu, slepkavoja, spīdzināja un deportēja simtiem tūkstošu tās iedzīvotāju, prettiesiski atņēma viņu īpašumu un veica piespiedu kolektivizāciju, vajāja cilvēkus viņu politisko uzskatu, reliģiskās pārliecības un nacionālās piederības dēļ, centās sagraut un pārkrievot Latvijas nacionālo kultūru, iesūtot Latvijā simtiem tūkstošu PSRS iedzīvotāju,

   uzsverot, ka minētā PSRS un Vācijas Neuzbrukšanas līguma slepenos papildprotokolus 1989.gadā ir starptautiski nosodījusi gan Vācija, gan arī PSRS, vienlaikus atzīstot, ka šie protokoli noslēgti, pārkāpjot tā laika starptautisko tiesību principus un iejaucoties vairāku citu valstu suverēnajās un neatkarīgajās tiesībās,

   atzīmējot, ka Krievijas Federācija nav veikusi nekādas darbības, lai novērstu okupācijas sekas un tādējādi demonstrētu savu nosodošo attieksmi ne tikai pret šo prettiesisko protokolu noslēgšanu, bet arī pret to izraisītajām graujošajām sekām,

   balstoties uz Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990.gada 4.maija Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, kurā jau ir pasludināts, ka PSRS militārā agresija pret Latviju 1940.gada 17.jūnijā kvalificējama kā starptautisks noziegums,

   uzskatot, ka PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma noziegumi Latvijā ir daļa no 20.gadsimta totalitāro režīmu pastrādātajiem necilvēcīgajiem noziegumiem, kuriem nav un nevar būt noilguma,

   atzīmējot to, ka Vācijas nacionālsociālistiskā režīma noziegumi ir izmeklēti un starptautiski nosodīti, vainīgās personas sauktas pie atbildības, turpretī līdzīgi PSRS totalitārā komunistiskā režīma noziegumi nav ne izmeklēti, ne arī saņēmuši starptautisku nosodījumu, bet, neizmeklējot šos noziegumus, nenosodot vainīgos, kā arī nelikvidējot šo noziegumu sekas, tiek uzturēta pārliecība par totalitārā komunistiskā režīma pieļaujamību un par to, ka šīs ideoloģijas īstenotāji var nesodīti izdarīt noziegumus pret cilvēci un paturēt noziedzīgu darbību rezultātā iegūto,

   uzsverot Latvijas vēlmi veidot un uzturēt labas kaimiņattiecības ar Krieviju,

   norādot, ka patiess un noturīgs izlīgums starp valstīm iespējams tikai tad, ja pagātnē izdarītie starptautiskie noziegumi tiek atzīti, izvērtēti un nosodīti un attiecīgā valsts saskaņā ar starptautisko tiesību principiem uzņemas atbildību par starptautisko tiesību pārkāpumu, ko tā izdarījusi,

   apzinoties, ka nākt pie šādas atziņas ir politiski un morāli grūti, un tādēļ ar cieņu atzīstot kopš Otrā pasaules kara Vācijas valsts un vācu tautas skaudro, ilgstošo un pamatīgo savas pagātnes izvērtēšanas darbu, bez kura Eiropas integrācija tādā mērā kā tagad nekad nebūtu bijusi iespējama,

   izsakot cerību, ka Krievija turpinās virzību uz īsteni demokrātisku valsts iekārtu, kuras neatņemama sastāvdaļa ir patiesa vēstures izzināšana,

   kā arī uzskatot, ka Eiropas Savienības, it sevišķi Eiropas Parlamenta, un Eiropas Savienības dalībvalstu nosodoša attieksme pret PSRS totalitārā komunistiskā režīma noziegumiem visā pasaulē, īpaši Austrumeiropā, stiprinātu demokrātisko apziņu visā Eiropā, kā arī veicinātu to, ka Krievija uzklausa un apmierina Latvijas prasību atlīdzināt tai nodarītos zaudējumus,

   atzīmējot, ka starptautisks PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma un tā ietvaros pret cilvēci pastrādāto noziegumu nosodījums neizslēdz šo noziegumu izdarītāju individuālo kriminālatbildību,

   apliecina savus centienus atjaunot vēsturisko patiesību un dot ieguldījumu starptautiskās stabilitātes vairošanā, jo ir pārliecināta, ka politiskie režīmi, kas balstās uz ekstrēmu ideoloģiju, apdraudēs pasaules mieru un drošību, kā arī cilvēka tiesību un brīvību attīstību tik ilgi, kamēr šo režīmu kriminālā būtība nebūs pilnībā atklāta un nosodīta.

   Latvijas Republikas Saeima deklarē:

   — Latvijas valsts nosoda Latvijā īstenoto PSRS totalitāro komunistisko okupācijas režīmu;

   — Latvijas valsts nosoda arī visu to personu rīcību, kuras piedalījās šā režīma noziegumu īstenošanā;

   — Latvijas valsts atzīst un godina nacionālās pretošanās kustības dalībniekus kā cīnītājus par Latvijas brīvību;

   — Latvijas Republikas Saeima apņemas atcelt pieejamības ierobežojumus dokumentiem, kuri var apstiprināt PSRS totalitārā komunistiskā režīma un tā represīvo iestāžu izdarītos noziegumus.

   Latvijas Republikas Saeima uzdod Ministru kabinetam:

   — triju mēnešu laikā izveidot speciālistu komisiju, kas noteiktu PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaitu, masu kapu vietas, apkopotu visu informāciju par represijām, masveida deportācijām un aprēķinātu zaudējumus, ko šis režīms nodarījis Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem;

   — noslēgt starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju speciālu nolīgumu, kas noteiktu savstarpējās saistības materiālo izdevumu segšanā, kā arī palīdzības sniegšanā pārceļotājiem, tāpat arī viņu ģimenēm, kas pārceļas uz savu vēsturisko vai etnisko dzimteni;

   — joprojām uzturēt prasības pret Krievijas Federāciju par okupācijas rezultātā Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu un visu no Latvijas izvesto arhīvu materiālu (arī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas arhīvu materiālu) atdošanu atpakaļ Latvijas Republikai;

   — nodrošināt, lai Latvijas Republikas diplomātiskās pārstāvniecības ārvalstīs iepazīstina ar šo deklarāciju.

   Latvijas Republikas Saeima aicina Krievijas Federāciju:

   — demokrātiskā veidā izvērtēt notikušo un atzīt visai pasaulei labi zināmos vēstures faktus attiecībā uz Latvijas okupāciju un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarītajiem zaudējumiem;

   — atzīt vispārzināmo faktu, ka PSRS okupēja Latviju, ievērot no šā fakta izrietošās tiesiskās un politiskās sekas un balstīties uz atbilstoši starptautisko tiesību normām joprojām spēkā esošo 1920.gada 11.augustā noslēgto Latvijas un Krievijas miera līgumu, ar kuru Krievija uz mūžīgiem laikiem atteicās no pretenzijām pret Latviju;

   — turpināt Krievijas Federācijas Bruņoto spēku militārpersonu un to ģimeņu locekļu repatriāciju atbilstoši Latvijas un Krievijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem;

   — atzīt, ka Krievijas Federācija kā PSRS tiesiskā un politiskā mantiniece ir morāli, tiesiski un finansiāli atbildīga par Latvijā izdarītajiem noziegumiem pret cilvēci un zaudējumiem, kas Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīti okupācijas laikā, un pildīt savu pienākumu — saskaņā ar starptautisko tiesību pamatprincipiem atlīdzināt Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem prettiesiskās darbības rezultātā radītos zaudējumus;

   — pildīt solījumus, ko Krievijas Federācija devusi Eiropas Padomei, it sevišķi solījumu par izvesto arhīvu un citu Latvijas Republikas īpašumu atdošanu.

   Latvijas Republikas Saeima aicina Eiropas Padomi un Eiropas valstu parlamentus un valdības:

   — savā politikā un tiesiskajās attiecībās konsekventi ņemt vērā Latvijas taisnīgās politiskās un tiesiskās prasības, kas izriet gan no Latvijas okupēšanas fakta un tā sekām, gan arī no starptautisko tiesību principiem;

   — palīdzēt Latvijai likvidēt okupācijas sekas, sniedzot tai politisku atbalstu.

   Latvijas Republikas Saeima, atgādinot par 1983.gada rezolūciju par situāciju Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, aicina Eiropas Parlamentu:

   īstenojot demokrātiskās apziņas veicināšanas politiku, kuras neatņemama sastāvdaļa ir arī visu totalitāro režīmu un to noziegumu izvērtēšana un nosodījums,

   izveidot starptautisku komisiju PSRS totalitārā komunistiskā režīma noziegumu izvērtēšanai;

   atbalstīt starptautiska zinātniska institūta izveidošanu, kas nodarbotos ar PSRS totalitārā komunistiskā režīma vēsturisko un juridisko aspektu izpēti, apkopošanu un starptautiskās sabiedrības informēšanu.

   Saeimas priekšsēdētāja I.Ūdre

   Rīgā 2005.gada 12.maijā

5. 

   Eduards

   2011. gada 15. October

   Nu kur tad mūsu VADĪTĀJI!? VISA PASAULE JAU IR SAPRATUSI PRET KO IR JĀCĪNĀS,bet te MĒS VĀRĀMIES SAVĀ SULĀ!
   Ceru, ka esat sapratuši,par ko runāju!?

6. 

   A.Balts

   2011. gada 15. October

   L.Stūres k-gs ir visu tik pārskatāmi un skaidri pavēstījis ar atskatu vēsturē par šo kremļa bandu – SC, ka tur maz ko var piebilst!
   Vienīgi nu top īpsši aktuāls jautājums par ekstrēmista un šovinista “krieva” ļindermana pasludināto nekaunības kalngalu -“demokrātiski” uzspiest latviešu tautai neizvākušos okupantu-civilokupantu ar tankiem ievazāto mums svešo kurilicu! SC ir bijis spiests vārdos distancēties no šīs pretlatviskās akcijas pirms vēlēšanām, nu jāskatās, kā tagad šī kremļa banda rīkosies, jo nav ne mazāko šaubu, ka patiesībā tie ir uzticamākie ļindermanu sabiedrotie pret visu latvisko.

7. 

   LS

   2011. gada 16. October

   Ja ir runa par parakstu vākšanu urlu valodai , ka otrai valsts valodai , tad normālā valsti to vajadzētu jau apturēt pašā iedīglī. Žīdeļus ļinderman, osipoff, gapoņenko( kas ir SC biedrs) DP vajadzētu patramdīt vai aizlikt aiz restēm. Jo Satversmē ir skaidri teiks, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda, bet 4.maija režīmā DP jau drīzāk kalpo Maskavai, ka Latvijai. Sākumā jau urbanovič jau šos žīdeļus sauca par savējiem , bet tad vēlāk izlikās, ka tos nepazīst. Protams, ka slepus SC šo provokāciju atbalstīs. Ja patiešām notiks referendums par urlu valodu, tad atkal būs jadzird latviešu kangaru nodevīgie aicinājumi to boikotēt, ka 11.Saeimas vēlēšanas un paši izraks kapu savai valstij. Tomēr ceru, ka lavieši nebūs tādi mankurti pret savu dzimto valodu.
   Es rakstā nesaskatu nekā tādu, kas aicinātu uz vardarbību, bet viens portāls to izdzēsa, bet otrs atsakās publicēt, kaut ari nedaudz to pārstrādājot saīsināju. Bet citi jau baidās no savas ēnas un tam tiek uzspiesta sarosa plus internacionālistu cenzūras ķepa.

8. 

   Miervaldis

   2011. gada 16. October

   SC ir palicis Latvijā čūskulēnu midzenis, jā!

9. 

   Miervaldis

   2011. gada 16. October

   Paklausieties, kapēc LRTT zīmols ir tik neLatvisks?