Sarmīte Ēlerte un Sistēma
Fragments no atmiņu atspulgām par noklusēto un viltniecisko Aizejot atskaties 4. grāmatas
Žurnālista un Latvijas Tautas Frontes (LTF) pirmā priekšsēdētāja Daiņa Īvāna atmiņu grāmatā Gadījuma karakalps apstrīdams ne viens vien laikmeta notikumu izvērtējums, bet neapstrīdams ir viņa uzrādītais fakts, ka 1992. gadā laikraksts „Diena no brīva izdevuma kļuva par zināmu nākošās varas ruporu.” Bijusī LTF informācijas centra vadītāja Sarmīte Ēlerte pārsēdās vai tika pārsēdināta Dienas galvenās redaktores krēslā, un gadu gadus viņa ir šī izdevuma seja un dvēsele. Tad laikam nogura, pārdeva Dienu par miljoniem un, šķita, aiziet pelnītā atpūtā…
Nekā nebija! Ja nav vairs savas avīzes, viņa kā Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja 2009. gadā Latvijas Avīzes 17. novembra numurā novēl „Daudz laimes dzimšanas dienā, Latvijas valsts” un… metas pret aizvadītajiem gadiem Latvijā tik graujoši, kā uz Hirosimas nomestā atombumba: „Ir nostājies trekno gadu taukainais virums, un Latvija, tāda paplukusi un nelaimīga, bez virzības un iedvesmas mīņājas Eiropas nomalē” un „šoreiz runa nav par kļūdām, bet par apzināti veidotu Sistēmu, kas degradē demokrātiju” un tāpēc „šī Saeima ir jāiznīcina, bez tā mūsu valsts nebūs ne labklājīga, nedz brīva un demokrātiska.”
Ja tā rakstītu kāda iebraucēja no ASV vai Filipīnām, man iebildumu nebūtu. Bet to rakstījusi vistiešākā Sistēmas līdzautore un līdzveidotāja! Čaklā dārzniece, stādītāja, kopēja, diendienā gadu gadus laistītāja pēkšņi paņem vislielāko un visasāko lāpstu, lai pašas stādītām liepām, ozoliem un bērziem nocirstu saknes! Aizdomīgi. Iedzēlusi ne bitīte, bet iršonis! Un nav svarīgi, vai galvenā redaktore no Dienas zirga nokritusi vai pati nokāpusi, svarīgi ir tas, vai cienījamā dāma grib uzrausties latviskā bērīša seglos, kovboja rodeo spriganā kumeļā vai gluži nezināmā auļotājā pāri Latvijas pauguriem un lejām.
Gribot negribot jāatskatās vēsturē, kurai daudzi cenšas apmest iespējami lielāku līkumu. Sākumgados vadošā un mazpamazām vērtību zaudējušā laikrakstā S. Ēlertes uzrādīto Sistēmas veidošanu viens no pirmajiem pamanīja bijušais nacionālkomunists un patriots Eduards Berklavs, jau 1991. gada novembrī viņš pauda neizpratni, „kāpēc laikraksta Diena vadītāji pie apaļā galda, kurā jāapspriež tik svarīgs jautājums „Kā dzīvosim, kungi?” (protams, Latvijā), nav pieaicinājuši ne LTF, ne LNNK, ne LZS, ne kādas citas demokrātiskas sabiedriski politiskas organizācijas pārstāvjus un kāpēc no deviņiem dalībniekiem, kuriem dota iespēja izteikties, ir tikai viens latvietis – Dainis Īvāns. (..) Kāpēc saruna ir tikai par krieviski runājošo problēmām? Vai vispirms nav jāinteresējas par latviešu problēmām?”
Izlaidīsim 15 gadus un – par kādām tad Diena problēmām interesējās? Šoreiz tomēr par latviešu. Gluži vai vēstures klasikā ierindojams gadījums. 2006. gada 24. marta numurā ievadraksts „Čīkstuļi” Kas tie tādi Latvijai tik kaitīgi čikstētāji būtu? Ievadnieks Pēteris Strautiņš nešaubīgi uzrāda: „Liekulīgās gaudas pie cukura nozares nāves gultas palīdz novērst sabiedrības uzmanību no tā, cik lielus līdzekļus valsts un tās iedzīvotāji šai nolemtajai nozarei ir izšķiedusi daudzus gadus” un „spēja civilizēti apbedīt cukura nozari ir pārbaude prasmei pielāgoties arvien straujākajām pasaules ekonomikas pārmaiņām.” 15.augusta ievadrakstā tas pats autors turpina graut ražošanu Latvijā, brīdinot: „Ja mēs centīsimies darīt visu to, ko dara ķīnieši, tad vienīgais rezultāts būs kolektīva sajukšana prātā. Mūsu valdībai bija lieliska iespēj par to atgādināt, piemēram, atvieglojot cukura nozares neizbēgamo likvidēšanu, nevis velkot to garumā.” Rakstonis, Dienā savu padarījis, kā izcils tautsaimnieks un ekonomikas speciālists pārgājis ārzemju banku kalpībā, allaž redzams TV ekrānos. Ar augstskolu diplomiem un izglītības sertifikātiem Sistēmas gados pieražots daudz, nav vienīgi Latvijas vajadzībām piemēroti.
Valsts nacionālo interešu aizstāvība… Vai S. Ēlertes Latvijas valsts dzimšanas dienas apsveikumā jūtam to? „Nacionāla valsts un latviska identitāte pēc būtības ir subjektīvi jēdzieni.” Kas tad būtu objektīvais? Modernajā atvērtajā pasaulē mums esot jāsavieno latviskā un eiropeiskā identitāte. Kad latvietis nav bijis eiropietis? Pat Padomju Savienībā ieokupēts viņš tāds palika. Sarmīte Ēlerte ar jēdzieniem rīkojas vēl slaidāk un izveicīgāk kā pieredzējusi saimniece savā virtuvē ar katliņiem, pannām un karotēm. Īpaši tuvs tagad viņai divvārdis – pilsoniskais ideālisms. Tas apsveikumā atkārtots septiņas reizes. Kas ar to domāts? Latviešu literārās valodas vārdnīcā „pilsoniskums” skaidrots kā „ar savu pilsoniskumu, estētiski ētisko koncepciju .. 60. gadu (latviešu) lirika kļuva par nepieciešamu sabiedrības domāšanas un kultūras sastāvdaļu.” Sarmītes Ēlertei „pilsoniskais ideālisms ir stiprāks par jebkuru sistēmu, tas bija stiprāks pat par Berlīnes mūri:”… Vai mūri sagāza pilsoniskums? Pilsoņi gan, bet ne pilsoniskais ideālisms, mūri sagāza kopvācietības (Gesamtdeutschtum) vēlme, tātad vācu tautas apvienošanās, ne tā sauktās Vācijas Demokrātiskās Republikas pilsoniskums apvienojās ar Vācijas Federatīvās Republikas pilsoniskumu. Apvienojās vācieši.
Pilsoniskais ideālisms… Tukšs vai saturā bezgalīgs jēdziens, ērts aizmaskojums jebkam. Demokrātija – cilvēces vislabākā iespēja – tomēr skaitliski mazu nāciju var demokrātiski paātrināti izkvēpināt. Neatkarība un brīvība ir dārga. Par tām maksāts pat ar asinīm.
* * *
Kas kopīgs Dienas galvenajai redaktorei Sarmītei Ēlertei un laikraksta Literatūra un Māksla galvenajam redaktoram Jānim Škaparam? Ne tikai kopus aizvadītie gadi padomju laikraksta redakcijā. Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās abi ievirzījās atmodas kustībā vadošajos. Škapars – LTF Domes valdes priekšsēdētājs, Ēlerte vadīja tautas kustības informācijas plūsmu, arī starp LTF un ārzemju plašsaziņas līdzekļiem. Škapara atmiņu grāmatā Barjerskrējiens ievietots Ēlertes priekšvārds, uzsverot autora pilnībā izmantoto laikmeta doto iespēju, tomēr piebilstot, ka ar bijušo „rēķini nav nokārtoti, kamēr vien šī pagātne nav izzināta, kamēr neatpazīstam tās atspulgus šodienā.”
Atspulgas šodienā…
Jā, tas bija Sistēmas visstingākais noteikums – slēpt bijušo, noklusēt bijušo un iespējami vairāk arī notiekošajā. Kas Latvijas pilsonim šodien zināms? Daži vispārinājumi, teiksim, ir izveidojušies iedzīvotāju trīs slāņi, trīs grupējumi. Pirmajā ietilpst tiešie pārnācēji no komunistiskās partijas, komjaunatnes, drošības dienestiem, padomju ierēdniecības, starp tiem bija daudz vienaldzīgo, interese tik, cik saglabāt savu personīgo labklājību, un starp viņiem jo daudzi, zaudējuši nomenklatūras labumus, iekšēji vadījās no principa – jo Latvijai ļaunāk, jo tautā vairāk sēros par zudušo padomiju. Otrs slānis – kampēji, vispirms miljonāri, tad latu tūkstošus mēnesī kabatā bāzēji par nedarīšanu, vienīgi cīnoties ar kārdinājumiem uz katra ielas stūra un atvērto robežu globālajām iespējām. Un trešā, skaitliski nospiedošā – vientiesīši, apsaukāti par reņģēdājiem, pingvīniem, muļķiem un pat kretīniem. Kaut ko jau avīzes raksta, kritizē, atmasko, bet taisnība rīdziniecei Maijai Eglītei Latvijas Avīzē (05.12.2009.) pasūrojoties: „Vienīgi žēl, ka rakstīto neviens neņem pierē.” Tās pašas nedēļas trešdienas Latvijas Avīzē Andreja Kavača vēstule: „Valsts noslēpuma aizsegā Godmanis un Slakteris iegrūda visu tautu parādu verdzībā, bez kautrēšanās ļaujot aizplūst uz Krieviju „Parex bankā” ieguldītu Valsts kases saturu.” Pat saskaitīt vairs nevar, cik asi un kritiski gadu gadus rakstīts par Ivaru Godmani, bet viņš rosās un rosās, skatās griestos un paieskā auss ļipiņu un, ja vien būtu nemirstīgs, rosītos līdz pasaules bojāejai. Neuzskaitīšu savus rakstījumus par viņu, tikai paraugam pēdējais, tāds kā liktenīgs Latvijas budžetam:
„Vienkārši un skaidri” (Latvijas Avīzē. 05.12.2007.): „ A. Kalvītim 5. decembrī jāatbrīvo valdības vadītāja krēsls garā galda galā. Jūtams izmisums. Ko darīt un ko ne. Runas, raksti, intervijas, apspriedes, saieti, slepenas tikšanās, bet… Lai gan politika esot kompromisa māksla, šoreiz, latviski izsakoties, iznākums būs ne cepts, ne vārīts. Muļļāšanās turpināsies, inflācija ēdīs algas, pensijas, ietaupījumus.
Valsts prezidents V. Zatlers solīja būt prasīgs un neietekmējams. Kā visticamāk Valsts prezidents šodienas politiskajā duļķainībā varētu apliecināt savu neatkarību? Vienkārši un skaidri: par nākamo Ministru prezidentu izvirza plašsaziņas līdzekļos un iedzīvotāju aptaujās visvairāk atbalstīto V. Dombrovski.”
Neizvirzīja.
Izvirzīja I. Godmani, par kuru Aizejot atskaties otrās grāmatas 291. lappusē brīdināju: neatkarību atguvušās Latvijas valdības galva nedrīkstēja būt Ivars Godmanis…Taču atkal bija un beidzot izraka, glābjot no bankrota „Parex banku”, 2008. gada beigās tādu finanšu bedri, kuras aizbēršana diezin vai vispār būs iespējama.
Baidos, kādus rēķinus viņš tagad sataisīs kā Eiropas Savienības parlamenta deputāts. Tos vajadzētu jau savlaikus uzlikt ar likumu maksāt tiem, kas balsoja par viņu.
Rūgtuma pilns atbild Latvijas Avīzes (19.11.2009.) aptaujā kāds naukšēnietis Indulis Krūmiņš: „Es esmu asāks un teikšu jums skaidri un gaiši – Latvijas Avīzi laikam vairs neabonēšu, jo jūs pret visām tām valstī notiekošajām žuļicībām esat pārāk miermīlīgi.” Un tas jādzird Latvijā latviešu valodā tomēr labāk rakstošai avīzei!
Sarmīte Ēlerte priekšvārdā Jāņa Škapara atmiņu fiksējumam Barjerskrējiens aicina – atpazīt pagātnes atspulgas šodienā! Aicinātāja naska, tikai ne darītāja. Nupat rakstnieks Zigmunds Skujiņš intervijā Latvijas Avīzei (26,11,2009.) gan iemetis pamatīgu dzirksti patiesībā par slavināt slavināto Radošo savienību plēnumu 1988. jūnijā, par M. Vulfsona slaveno runu:
„Plēnumā tieši pirms mani uzstājās tik pareizais Mavriks Vulfsons. Es redzēju, kā viņš, brilles uz pieres uzstūmis, lasīja pie deguna piebāzto zīmīti. Kad īsi pirms nāves televīzijā viņam jautāja, kā saņēmis drosmi plēnumā runāt par okupāciju, Vulfsons sacīja: „Pie manis atnāca Inkens un teica, ka tā ir pilnīgi droša lieta…” Ieraksts, jādomā, saglabājies, to nevajadzētu pazaudēt.”
Bet tikai dažas dienas vēlāk tā pati Latvijas Avīze (01.12.2009.) intervēja Jāni Jurkānu, kopceļa gājēju ar Ivaru Godmani, un , lūk, ko varam izlasīt:
„Tautas frontes eliti veidoja radošā inteliģence – J. Peters, R. Pauls, I. Ziedonis, Dž. Skulme, I. Kalniņš, A. Bels, V, Dozorcevs un daudzi citi. Palasiet 1988. gada Radošo savienību plēnuma dokumentus! Kas par uzdrīkstēšanos tajā laikā!”
Jā, „uzdrīkstēšanās” bija, bet – kam un kā uzdevumā? Starp Jurkāna nupat nosauktajiem tikai par vienu (!) iedrošinos apgalvot, ka viņš iedrošinājās izvairīties no VDK laipnības painformēt par… Šķiet, Jānis Jurkāns tīši nav lasījis VDK pēdējā priekšsēdētāja Edmunda Johansona dokumentālo stāstījumu Čekas Ģenerāļa piezīmes, kur melns un balta ierakstīts „tautas frontē darbojās VDK aģentūra” un „pirms plēnuma notika konsultācijas ar attiecīgiem inteliģences pārstāvjiem”, bet „es pats dažādu apsvērumu dēļ zālē nekad nesēdēju”, jo „to uztvertu kā pasākuma kontroli un uzraudzību no komitejas puses”, bet „sēdēju blakus zālei esošajā Izglītības nama direktora kabinetā un klausījos.”
Ja nebūtu Mihaila Gorbačova aklā iecere komunistisko padomju režīmu – kā šodien sacītu – konvertēt demokrātijā… Ja nebūtu Aleksandra Jakovļeva zināšanas un prasme savu augsto amatu izmantot PSRS kapa izrakšanai… Ja nebūtu Borisa Jeļcina sliecība uz alkoholu un gluži krieviskie atvēzieni PSRS kapa aizrakšanai… tad… tad… Mums būtu laiks beidzot izsvērt un pareizāk novērtēt padomju Latvijā tās pēdējos gados notikušo un turpmāko. Latvijas neatkarības atjaunošanas kustībā kā pirmā sāka atklāti darboties Helsinki-86 grupa, un drīz vien tajā iefiltrēja slepenos ziņotājus, dažiem neatkarības laikā nepaguva piespraust ordeņus pie krūtīm, jo viņi – kā zēni saka – pazuda tālēs zilajās…
Sarmītei Ēlertei kā informācijas centra vadītājai un ilggadējai laikraksta Diena galvenajai redaktorei būtu pēdējais laiks sākt pastāstīt kaut ko vairāk par „pagātnes atspulgām šodienā”, nevis septiņas reizes rekomendēt kādu tur pilsonisko ideālismu. Viņas paraugs varbūt rosinātu vēl dažus RS biedrus, aktīvus atmodas darbiniekus – un joprojām bieži rakstošus – pastāstīt, ko viņi noprata toreiz notiekošajā un ko ne. Tas būtu īpaši vēlami – zināt pagātnes atspulgas šodienā, tuvojoties 10. Saeimas vēlēšanām.
Laimonis Purs
2009. gada decembrī
