5 responses to “Latviet, apzinies sevi !”

1. 

   ANDRIS 7

   2013. gada 17. August

   LABU VISU DIENU!
   Visu laiku nakas informaciju atlikt,bet nekur nepazudis.
   Uz meliem nav jagaida,jo tie atnak uzreiz.Uz patiesibu gan/ANDRIS/
   Tas par ULMANI un MUNTERU.
   Viensetu prieksrociba.
   Ja mes kaut ko rakstam,tad rakstot domajam.Ja domajam,tad sutam domas.
   Ja raidam domas,tad tam ir svarstibu frekvence,ka radio.Frekvences ir
   strikti atdalitas.Jo sliktakas un zemiskakas domas ,jo zemaka frekvence.
   Zema frekvence uzspiestajai masu kulturai,ka kristietiba,verdziba.Tas
   domats,lai nekad nepaceltos virs nolikta JUMTA(sk.ieprieks)uz augsu
   pa dzives cikla koku(sk.ieprieks) un SEVI DEGRADETU.Meliga un maniga
   masu kopa sanaksana,lielisks energijas avots MELNAJIEM SPEKIEM,jo pec
   21 dec.2012 vini nesanem energiju ,no arpuses,bet tikai un vienigi no
   MUMS.LAUKU ONKA pateica,ko gribeju,un vel cAPTAINS MASTER,kapec jura
   sieviesu dzimta,tapec,ka vina ir mainiga,un tikai tapec mes to MILAM.
   Talak-Akmens un skembas,es visu atceros RIcHARD.No kurienes Richarda
   un saules varda prototipi.Visas cinas prieks Anglijas lauvas.”SKAISTI”.
   Izgaja WINDOWS EXPLORER nevaru nosutit.NAKOSREIZ.

   VELAK VEL. Tencinu.

2. 

   Modra Slavas raksts

   2013. gada 17. August

   Vispār, tas viss jau reiz ir bijis – IV (pārdomu sērija)

   Modris Slava

   Ulmaņlaiki

   Par Ulmaņlaikiem un sekojošo padomju okupāciju klīst visādi viedokļi.

   Padomju vara cilvēkiem centās iedvest versiju, ka Ministru prezidents Kārlis Ulmanis kopā ar ģenerāli J. Balodi un aizsargu organizāciju ir veikuši valsts apvērsumu un nodibinājuši “fašistisku” diktatūru laikā, kad proletariāta stāvoklis bijis tik ļauns, ka valstī bijusi nobriedusi sociālistiskā revolūcija. K. Ulmanis esot nežēlīgi izrēķinājies ar strādnieku un nabadzīgo zemnieku vadoņiem, ieslodzījis viņus cietumos un katorgās, padzinis Saeimu un arestējis kreisos deputātus. K. Ulmaņa valdīšanas laikā strādnieku un zemnieku stāvoklis neesot uzlabojies un esot turpinājusies viņu cīņa pagrīdē.

   Kad, balstoties uz bāzu līgumu starp Latviju un PSRS, padomju armijas papildus kontingents legāli ienāca Latvijā, tajā sākušies stihiski strādnieku nemieri un demonstrācijas vietējo komunistu vadībā, un padomju armija vienkārši esot sargājusi šīs tautas gribas izpausmes no brutālas izrēķināšanās, kas bija sagaidāma no policijas un aizsargu puses. Tātad Latvijā esot notikusi darbaļaužu revolūcija pret ienīsto “fašistisko” režīmu un tā gāšana. Tauta esot atjaunojusi demokrātiju un demokrātiski sev ievēlējusi Tautas Saeimu ar prof. A. Kirhenšteinu priekšgalā, kas ir nolēmusi lūgt uzņemt Latviju PSRS sastāvā. Tātad nekādas Latvijas okupācijas neesot bijis.

   Šī versija, protams, neatbilst patiesībai.

   1934. gadā stāvoklis Latvijā patiešām bija sarežģīts. Arī Latvijā bija jūtamas pasaules ekonomiskās krīzes sekas, ko izraisīja lielā depresija ASV, kas bija radusies banku noziedzīgu mahināciju dēļ. Vācijā nostiprinājās nacionālsociālistu vara Ādolfa Hitlera vadībā, un visā pasaulē radās viņu atbalstošas nacionālsociālistiskas partijas, arī ASV un Anglijā, kas nemitīgi palielināja savu ietekmi.

   Latvijā tāda partija bija Pērkonkrusts, kurā bija vairāki desmiti tūkstoši biedru, ieskaitot arī daļu no armijas virsniekiem, kas izveidoja Pērkonkrusta militāro spārnu ar apmēram 10 000 kaujinieku un Dievturu (latviskās reliģijas atjaunotāju) organizāciju, kura ietilpa Pērkonkrusta ideoloģiskajā blokā. Pērkonkrustam bija atbalstītāji valsts pārvaldes un valsts drošības struktūrās. Pērkonkrusta organizācija plānoja tikt pie varas apvērsuma ceļā, un pat bija noteikusi apvērsuma datumu 1934. gada jūnijā.

   Otri, kas plānoja izdarīt valsts apvērsumu Latvijā, bija LSDSP. Tai bija liela ietekme Saeimā, tāpat bija jau izveidotas savas pusmilitāras vienības zem jaunatnes sporta organizāciju jumta. Šai partijai bija sakari ar Maskavu un, kā liekas, slepena vienošanās, kas paredzēja padomju armijas ienākšanu Latvijā, lai atbalstītu savu “šķiras brāļu” cīņu par varu, gāžot buržuāzijas varu.

   Latvijas ekonomiskais stāvoklis šajā laikā patiešām nebija īpaši spožs, importa apjoms pārsniedza eksportu, bija diezgan ievērojams valsts ārējais parāds. Sabiedrība bija ļoti neapmierināta ar Saeimā notiekošo, kurā bija vērojama plaša korupcija, burtiski tirgošanās ar deputātu balsīm, to “melnais tirgus”, lai panāktu kādai “sponsoru” grupai labvēlīgu balsojumu. Patrioti, kas bija izcīnījuši Latvijas neatkarību, bija nostumti malā un ar lielu sarūgtinājumu vēroja notiekošo.

   K. Ulmaņa – toreizējā Ministru prezidenta – pienākumos ietilpa rūpes par valsts drošību un attīstību. Viņš nolēma, ka ir pienācis laiks rīkoties un noteikt valstī ārkārtas stāvokli (tas nebija valsts apvērsums), ko īstenoja aizsargu vienības un vadīja pats K. Ulmanis un aizsardzības ministrs, ģenerālis Jānis Balodis. Partijas tika aizliegtas, Pērkonkrusta un LSDSP, kā arī nelielās komunistu partijas (300 biedri) līderi tika arestēti, arī daži Saeimas deputāti, tomēr viņi tika sodīti ar samērā viegliem sodiem vai arī tikai brīdināti. Pat Saeimas darbība netika pārtraukta, bet deputātu korpuss, neierodoties uz Saeimas sēdēm, kādēļ nebija iespējams panākt kvorumu, faktiski atlaida pats sevi, Saeima pašlikvidējās.

   Šajā ārkārtas stāvokļa laikā valdība bija paredzējusi pastāvošās Satversmes nomaiņu ar jaunu, ko Zemnieku savienība bija formulējusi jau 1933. gadā, un kas paredzēja prezidentālu pārvaldi, samazinot Saeimas lomu un reducējot deputātu skaitu uz 50. Iepriekšējā Satversme praksē bija pierādījusies kā neefektīva, mūsu sabiedrībai nepiemērota, kuras piemērošanas sekas bija tikai disciplīnas trūkums valstī un plaša korupcija, kas, starp citu, ar šo pašu Satversmi, ir vērojama arī šodien. Vaina ir pašā Satversmē!

   Dažas padomju militārpersonas savās atmiņās ir atzīmējušas, ka K. Ulmanis ar savu apņēmīgo rīcību bija izjaucis PSRS plānus jau 1934. gadā pievienot Latviju PSRS. To pašu varētu teikt par Pērkonkrusta plānu sagraušanu pārveidot Latviju par nacionālsociālistisku valsti, kas droši vien tad kļūtu par nacistiskās Vācijas sabiedroto.

   Ulmaņlaikā Latvija noraidīja arī Anglijas piedāvātās drošības garantijas, turpinot konsekventu neitralitātes politiku, kas galu galā izrādījās kļūdaina, jo Latvijai tā arī neizdevās palikt malā sekojošajā pasaules konfliktā. Turpinājās antivāciska ideoloģiska nostāja, kāda tā bija jau no valsts sākumiem, kurai droši vien bija kāda loma Vācijas attieksmē pret Latviju.

   Ulmaņlaikus sauc par autoritāras diktatūras laiku. Par “nacistisku” vai “fašistisku” to tomēr tā īsti nosaukt nevar. Kaut vai tādēļ, ka tā nepieļāva kādu diskriminējošu attieksmi pret citu tautību grupām vai kopienām, kas dzīvoja latviešu valstī. Tomēr K. Ulmanis ņēma vērā arī prasības, kādas bija izvirzījuši gan perkonkrustieši, gan sociāldemokrāti. Lielu uzmanību pievērsa strādnieku dzīves uzlabošanai, pietiekami lielu algu garantijām, uzņēmējus uzlūkoja kā visas tautas īpašuma daļas pārvaldniekus, kuriem ir jāņem vērā arī valsts un tautas kopējās intereses. Pēc Itālijas parauga izveidoja kameru sistēmu, kas piespieda kooperēties noteiktu nozaru darbiniekus. Lielu uzmanību pievērsa nacionālās kultūras un izglītības sistēmas attīstībai, uzbūvēja daudzas jaunas skolas. Ekonomikā bija vērojama liela atjaunotne un uzplaukums: eksports ievērojami pārniedza importu, valsts atbrīvojās no parādiem, valstī uzkrājās zelta un ārzemju valūtas rezerves, latus varēja brīvi apmainīt pret zeltu.

   Valsts prezidents A. Kviesis pāris gadus vēl turpināja savu darbu, bet tad viņa funkcijas pārņēma K. Ulmanis.

   Tomēr ir jāsaprot, ka Ulmaņlaiki ir uzlūkojami kā laikā izstiepts ārkārtas stāvoklis, nevis kā jaunas sistēmas vai režīma izveidošana. Laikā izstiepts tādēļ, ka starptautiskais stāvoklis pasaulē bija bīstams un draudošs, brieda pasaules karš, kas burtiski prasīja stingru, centralizētu pārvaldi. Tādas izveidojās visās valstīs, arī tādās kā ASV un Anglija.

   Ja nebūtu šīs bīstamās situācijas, tad K. Ulmaņa valdība droši vien ieviestu jauno Satversmes projektu un atgriestos pie demokrātiskas pārvaldes formas. Diktatūra bija, tā sakot, piespiedu kārtā, tā nebija organiska ne latviešu tautai, ne K. Ulmanim pašam (kaut arī, kā liekas, viņš tīri labi iejutās diktatora lomā). Šī iemesla dēļ nobrieda konflikts starp K. Ulmani un ģenerāli J. Balodi, kas domāja, ka tomēr ir jāievieš jaunā Satversme un ārkārtas stāvoklis jāizbeidz. K. Ulmanis pareizi uzskatīja, ka sprādzienbīstamais starptautiskais stāvoklis to neļauj darīt, ka ir jānogaida.

   Tauta savā vairākumā noteikti atbalstīja K. Ulmaņa ārkārtas stāvokli, Saeimas diktatūras beigas un veiktos pārkārtojumus. Valsts acīmredzami uzplauka, cilvēku dzīves līmenis paaugstinājās, un valstī nebija nekādu vērā ņemamu pazīmju, kas liecinātu par tautas neapmierinātību vai revolūcijas draudiem. Komunistiskā partija pagrīdē tā arī neizauga lielāka par pāris simtiem biedru. Toties Latvijā darbojās liela PSRS aģentūra, ap 10 000 aģentu, kuras rezidents bija tautā populārais un valdības atbalstītais rakstnieks Vilis Lācis. Laikam K. Ulmanis par viņa slepeno darbību neko nezināja.

   Tālāko mēs zinām. PSRS ar okupācijas draudiem piespieda Latviju noslēgt sadarbības līgumu, kas PSRS ļāva izveidot savas armijas bāzes Latvijas teritorijā. PSRS ar hitlerisko Vāciju, kas toreiz bija kļuvusi par PSRS draugu, noslēdza slepenu vienošanos par Eiropas sadalīšanu ietekmes zonās, un Latvija bija ietilpināta PSRS ietekmes zonā. Latvijas valdība par šo līgumu uzzināja pāris stundas pēc tā noslēgšanas – tik labs toreiz bija Latvijas izlūkdienesta darbs. Latvijas militārpersonas izanalizēja iespējas pretoties iespējamai PSRS agresijai un konstatēja, ka sekmīga pretošanās nav reāla, tādēļ galvenā vērība tika pievērsta valsts atjaunošanas iespēju sagatavošanai, kad stāvoklis pasaulē to atkal pieļautu. Tas arī tika izdarīts.

   Kad 1940 gada jūnijā PSRS izteica ultimātu Latvijai ar prasību ielaist Latvijā PSRS armijas papildus kontingentu vai rēķināties ar okupāciju, Latvija izlikās par nezinīti un deva savu piekrišanu, iepriekš nodrošinoties ar padomju valdības solījumu, ka šis kontingents nebūs par iemeslu valsts iekārtas maiņai un vienkārši izvietosies savās bāzēs. Tomēr šis solījums netika pildīts un Latvija tika okupēta. Ar draudiem cilvēkiem lika demonstrēt par sociālistisku iekārtu, ar draudiem piespieda piedalīties viltus demokrātiskās Tautas Saeimas vēlēšanās, kuras rezultātus tāpat viltoja, represijas pret Latvijā ietekmīgām personām sākās jau tūlīt pēc okupācijas sākuma.

   Tālāk sekoja Baigais gads ar visām tā šausmām un genocīda sākumu pret latviešu tautu, un tādēļ vācu armiju, tai uzsākot karu ar PSRS un iebrūkot Latvijā, uzņēma kā atbrīvotājus no padomju asiņainā jūga.

3. 

   araajs

   2013. gada 17. August

   Kaarlja Ulmanja kljuuda varbuut bija tas,ka peec 1934.gada 15.maija,kad paartrauca visu partiju darbiibu (diemzheel,arii “Peerkonjkrusta”),aarpolitikaa neorienteejaaas uz Lielvaaciju.Kas zina,kaa buutu izveidojusies situaacija,ja Latvija buutu kljuvusi Lielvaacijas sabiedrotaa jau laiciigi,pirms veel bija likti pamati Molotova-Ribentropa paktam.

4. 

   Os

   2013. gada 18. August

   Izradas,ka pirma sieviete Kosmonaute nav zidu krieviete Tereskova,bet gan tira zidiete Marjana( prieks Latviesiem latviskota ka-Marija) visSvetaka-kura nobraukusi kosmosa turpat jau paris tukstosus gadus atpakal un zidkrustnesi vinu godinaja Aglona. Marjana ir zida Jesua kristus mate. Nevaru tik saprast,ja reiz Marjana ir vissvetaka,tad kuras ir mazak svetas tani svetiba. Laikam tas nav domats videjam pratam ar luku izcelsmes puikam. Ja Andri,tas energijas ir loti smalka lieta un nesanemj vini vairs neko,driz jau nosprags visi Kapteini no ta vien,pat pasam nav nekas ipass jadara paldies Dievam. Turklat,ja tiek iznicinati pat masveida zemo frekfencu izstarotaji(Dzivais speks),tas tikai veicina augstako energiju frekvencu piesaisti un nenotiek rezonanses efekts. Metafizika jau daudz ko nevar pieradit fiziski visparpienemti,bet tas nenozime,ka nav metafizikas un Kapteiniem ar citiem apzinigiem zidisma ruporiem ari nav nekas jasaprot vairs,vini loti driz iznigs neatgriezeniski,ka materija nekam nederigu vilnu. Lej Litra un navi-zidismam.

5. 

   sēlis

   2013. gada 19. August

   Lielisks raksts! Paldies Linardam un Indulim! Kaut Latvijas presē kas tāds būtu…