26 responses to “Atbilde ST tiesnesei S. Osipovai”

1. 

   Garāmgājējs

   2011. gada 29. November

   Cik var noprast no rakstītā, tad Skudru novāca. To šis nelietis bija pelnījis. Droši vien, ka par daudz zināja. Lai neizpļāpātos, tad pasaules pavēlnieki nolēma savu uzticīgo kalpu pabāzt zem velēnām. Mužniece arī tiks sodītā. Pienāks diena, kad visi šie koruptie nelieši saņems savu. Par Abreni tauta viņiem nepiedos. Tas boja “kliedzošs” noziegums,ko šie paltrakainie veica.

2. 

   Harijs

   2011. gada 29. November

   Malacis, Grantiņ, cīnies! Bet cīnies arī par DDD, lūdzu!

3. 

   cits Linards

   2011. gada 30. November

   Taisni brinums, ka arsti neuzrauga Grantingu – viņš taču var noslīkt savā žultī.
   Cilvēks, kurš Latvijas labā nav izdarījis neko, atļaujas zākāties.
   Arī līdz nodēvējam Grantingam kādreiz tiks.

   Admins:
   Pupur, nu cik ilgi tu vienu un to pašu murmulēsi.
   Narkotikas vajag mazāk rīt, nožēlojamais maskavas provokator… .

4. 

   vārds

   2011. gada 30. November

   1983.gada 15.decembrī Latvijas PSR Augstākā tiesa Gunāru Astru notiesāja kā sevišķi bīstamu recidīvistu ar brīvības atņemšanu uz 7 gadiem ar nometinājumu uz 5 gadiem. Tur viņš teica arī savu leģendāro runu – savu pēdējo vārdu. «Informācijas bads padara cilvēku nespējīgu veidot pareizus spriedumus, nolemj viņa domāšanu atrofijai – ja domāšana vispār pagūst kaut cik attīstīties. Cilvēks ar atrofētu domāšanu ir nepilnvērtīgs, pazemots cilvēks, viņš ir manipulācijas objekts, rotaļlieta, vergs. (..) Mans noziegums: grāmatu fotografēšana, fotonegatīvu glabāšana un trīs negatīvu iedošana Freimanim, viena raksta pārtulkošana, vienas grāmatas parādīšana citam cilvēkam, vēl dažu grāmatu glabāšana, pilnīgi intīma satura sacerējuma sarakstīšana un glabāšana, radioraidījumu ierakstīšana lentā un šo lenšu glabāšana. (..) Vai tiešām šie mani noziegumi ir tik smagi? Nē. Es nedevu ne izsmeļošas, ne visaptverošas liecības. Es vispār nedevu liecības, un neviens cilvēks ar manu palīdzību nav nonācis izmeklētāja kabinetā. To nevar piedot, un man nepiedod arī to, ka es jūsu priekšā nenoliedzu nedz savus draugus, nedz savu pārliecību.»

   ————————————–

   1983. gadā tiesneši, tāpat kā tagadējie 4. maija Latvijas mafiozās kliķes ieceltie tiesneši, neticēja, ka tikai pēc dažiem sabruks Ļaunuma impērija PSRS. Bet sabruka. Agri vai vēlu beigsies arī mūsdienu Latvijas mafiozās kliķes iedibinātais murgs. Novēlam Latvijas mafijas iebīdītajai tiesnesei Sanitai Osipovai piedzīvot tos laikus.

5. 

   raksts

   2011. gada 30. November

   http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/50032/ulmanis-un-berzins-kopigi-ardija-sadzives-pakalpojumu-sistemu

   Ulmanis un Bērziņš kopīgi ārdīja sadzīves pakalpojumu sistēmu
   09.jūnijs 2011
   18:30

   Eksprezidenta Gunta Ulmaņa un jaunievēlētā prezidenta Andra Bērziņa dzīves un darba gaitas ir cieši savijušās jau kopš padomju laikiem, strādājot LPSR Sadzīves pakalpojumu ministrijā.

   Eksprezidents Guntis Ulmanis un jaunievēlētais prezidents Andris Bērziņš kādreiz bija padomju funkcionāri LPSR Sadzīves pakalpojumu ministrijā, kuri roku rokā šo ministriju likvidēja, lai tās pārraudzībā esošos uzņēmumus varētu nodot „saimnieciskajam aprēķinam”.

   Ulmanis un Bērziņš – vienā laivā
   Iespējams, ka pirms vairāk nekā 20 gadiem – pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās – viņiem abiem bija blakus kabineti Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Sadzīves pakalpojumu ministrijā. Strādājot par ministrijas funkcionāriem, Ulmanis ar Bērziņu mainījās vietām – tad Ulmanis bija Bērziņa priekšnieks, tad atkal Bērziņš vadīja Ulmaņa darbību. Tā vismaz var spriest pēc publiski pieejamām abu kungu biogrāfijām, dokumentiem un atmiņu stāstījumiem, kuri gan par šo laiku ir diezgan skopi.

   Ņemot vērā šos faktus visnotaļ dīvains šķiet fakts, kāpēc Ulmanis nule kā notikušajās Valsts prezidenta vēlēšanās tik kaismīgi aizstāvēja Zatleru, nevis savu kādreizējo gan padoto, gan priekšnieku – Bērziņu. Varbūt viņi savulaik kaut ko nav sadalījuši? Bet, iespējams, Ulmanim kremta tas, ka Bērziņš vienā mirklī pārvērtās no padotā par priekšnieku. Taču tās ir tikai versijas…

   Padomju funkcionāru karjera beidzas ar „saimniecisko aprēķinu”
   Zīmīgi, ka abi kungi karjeru Sadzīves pakalpojumu ministrijā noslēdza ar šīs ministrijas likvidēšanu. 1989. gadā ministriju likvidēja, domājams, tāpēc, ka padomju funkcionāri apjēdza, ka toreiz valdošā centralizētā padomju ekonomiskā sistēma iet uz grunti un bija nepieciešamas saimnieciskas reformas. Tomēr viņi no savām rokām negribēja izlaist sociālistisko īpašumu un nolēma likvidēt to sistēmu, kuru varēja „prihvatizēt”.

   Tieši sadzīves pakalpojumu uzņēmumi bija vispateicīgākā augsne „prihvatizācijas shēmām”. 1988. gada 27. decembrī LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu „Par Latvijas PSR Sadzīves pakalpojumu ministrijas sistēmas uzņēmumu (apvienību) un organizāciju pāreju uz pilnīgu saimniecisko aprēķinu un pašfinansēšanos”, kas faktiski nozīmēja ministrijas likvidēšanu, jo tai jau vairs nebija ko vadīt.

   Sadzīves pakalpojumu kombinātu shēma
   Tolaik dibinājās pirmie „perestroikas” kooperatīvi. Pārsvarā tos veidoja uz sabiedriskās ēdināšanas, veikalu un sadzīves pakalpojumu bāzes.

   Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā zem sadzīves pakalpojumu „jumta” – Sadzīves pakalpojumu ministrijas un tā dēvētajiem sadzīves pakalpojumu kombinātiem – „pabāza” tos uzņēmumus, kurus tā īsti neizdevās nacionalizēt, bet atstāt privātīpašumā nedrīkstēja. – kurpnieku un šuvēju darbnīcas, pirtis, veļas mazgātavas, galdniecības, sadzīves tehnikas remontdarbnīcas un tamlīdzīgi.

   Savukārt visvieglāk ir denacionalizēt to, ko totalitārajai sistēmai vairāku gadu desmitus nav izdevies „veiksmīgi” nacionalizēt. Tā nu padomju funkcionāri ķērās pie sadzīves pakalpojumu uzņēmumu daļējas privatizācijas, to atļaujot tikai šauram personu lokam – to priekšniekiem vai darbiniekiem. Vai no šī „prihvatizācijas pīrāga” kaut kas tika arī Ulmanim un Bērziņam, nav zināms, bet viņi katrā ziņā bija atbildīgi par nozari, uz kuras vēlāk radās simtiem padomjlaika kooperatīvu, bet pēc tam – atjaunotās Latvijas – laikā jau privātuzņēmumu.

   Vispirms Ulmanis priekšnieks Bērziņam, pēc tam – otrādi
   Gan Ulmanis, gan Bērziņš savu karjeru sadzīves pakalpojumu sistēmā uzsāka praktiski vienlaicīgi. Ulmanis 1971. gadā sāka strādāt Rīgas rajonā, kļūdams par Rīgas rajona Sadzīves pakalpojumu kombināta direktoru, bet vēlāk pārejot strādāt uz Sadzīves pakalpojumu ministriju.

   Bērziņš savu karjeru sāka kā televizoru remontmeistara ražošanas apvienībā „Elektrons”, vēlāk kļūdams par „Elektrona” priekšnieku. 1988. gadā viņš kļuva par sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku.

   No sākuma viņu ceļi nekrustojās, bet pagājušā gada astoņdesmito gadu vidū viņi strādāja amatos, kuri bija savstarpēji saistīti.

   Tukuma Sadzīves pakalpojumu kombināta direktors Pēteris Lauva atceras, ka pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū Ulmanis ministrijā vadīja pārvaldi, kas koordinēja vairāk nekā divpadsmit tautsaimniecības nozares (frizētavas, sadzīves elektronikas iekārtu darbnīcas, fotodarbnīcas, austuves, dzijas vērptuves, mēbeļu darbnīcas, veļas mazgātavas, ķīmiskās tīrītavas, komunālās pirtis, zāģētavas, lauksaimnieciska rakstura pakalpojumus privāto dārziņu īpašniekiem, remonta un celtniecības darbu brigādes utt.).”

   Viņš atceras, ka tolaik ar Ulmani „sadarbojās tehnologi, atsevišķu ražotņu vadītāji.” Šāds atsevišķas ražotnes vadītājs bija arī Bērziņš, kurš vadīja sadzīves tehnikas remonta uzņēmumu „Elektrons”.

   Taču 1988. gadā Bērziņš kļuva par sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku un līdz ar to par pakāpi augstākā amatā nekā Ulmanis. Katrā ziņā ministra nodaļas vadītāja postenis ir zemāks nekā ministra vietnieka amats.

   Tomēr abi kūrēja procesu, kura mērķis bija sekmīga Sadzīves pakalpojumu ministrijas likvidēšanas un tās pārraudzībā esošo uzņēmumu nodošana „saimnieciskajām aprēķinam” un tai sekojošajai privatizācijai.

6. 

   Psihiatrs!

   2011. gada 30. November

   Ē, letišen granting, kas tev tas par mitvohu priekšā? Kur latviešu valoda, psihopat!

7. 

   Aivars Andersons

   2011. gada 30. November

   Pienāks laiks, kad visi šo septiņu Saeimu deputāti tiks tiesāti, jo viņu darbība 20 un vairāk gadu garumā ir bijusi prettiesiska.Tiks tiesāti arī tiesneši, kas darbojušies, neskatoties uz attiecīgās lietas patieso būtību. Valsts un tautas nodevējiem ir jāsaņem sods.

8. 

   Miervaldis

   2011. gada 30. November

   Grantiņam drošvien taisnība vien būs.Mūsu varturi zin, ko izvēlēties attiecīgajam amatam, un šī kundze ir galīga lupata, Latvijas atkritums, kas Latvijai tiesiskumu atgūstot, tiks izmests vestures mēslainē, bet Grantinam gan būs visas durvis vaļā!

9. 

   Ha ha

   2011. gada 30. November

   Mūsu fīrers ir plānprātiņš ag ,kas hitlera formā staigā. Daži stāsta, ka viņš esot mainījis dzimumu.

10. 

    raksts

    2011. gada 30. November

    http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/401375-prezidents_pie_apartamentiem_ticis_ar_prihvatizacijas_shemas_palidzibu

    Prezidents pie apartamentiem ticis ar “prihvatizācijas” shēmas palīdzību

    Kā gan Valsts prezidents Andris Bērziņš patiesībā ticis pie sava pašreizējā 150 kvadrātmetru plašā Vecrīgas dzīvokļa? Godīgi nopircis? Nē, kā atklāj līdz šim rūpīgi slēpti dokumenti, kas publicēti jaunajā grāmatā “Latvietis parastais”, tā ir bijusi viņa paša rūpīgi organizēta un kārtota dāvana sev pašam uz valsts bankas rēķina, pret kuras izsniegšanu nav iebilduši vairāki arī pašlaik labi zināmi Latvijas politiķi. Ekskluzīvi publicējam fragmentu no jaunās grāmatas, kas atklāj šīs prihvatizācijas shēmas norisi.

    Un tātad – tālajā 1996. gada 23. maijā Unibankas prezidents Andris Bērziņš raksta vēstuli Privatizācijas aģentūrai, lūdzot tās atļauju bankas (kurā kontrolpakete joprojām pieder Latvijas valstij) nekustamā īpašuma pārdošanai. Ne nu pirmā, ne pēdējā reize, kad banka atbrīvojas no tai nevajadzīgajiem īpašumiem, – un tā paša gada 22. augustā Jāņa Nagļa vadītā Privatizācijas aģentūras valde pieņem lēmumu, ar kuru Unibankai tiek dota atļauja pārdot vienu sesto daļu no īpašuma Vaļņu ielā 11 par cenu, kas nedrīkst būt zemāka par 115 383 latiem..

    .

    Foto: Publicitātes foto.
    Uz šo lēmumu citkārt lēnīgais un jebkuru lietu pārdomāt gribošais Andris Bērziņš reaģē zibenīgi – jau astoņas dienas vēlāk viņš raksta vēstuli aģentūras ģenerāldirektoram Jānim Naglim, sīki un smalki aprakstot, ko un kā banka vēlētos pārdot. Un pārdodamā manta ir kopumā pieci dzīvokļi tās pašas Vaļņu ielas 11. ēkas 4. un 5. stāvā. Lūgums tiek pamatots ar to, ka par pārdošanu jau lēmusi gan Unibankas padome, gan arī valde.
    .
    Tā arī ir. Bankas padomes sēdē 1996. gada 12. martā Edmunds Krastiņš kā bankas padomes priekšsēdētājs ir ierosinājis atbalstīt paša Andra Bērziņa vadītās bankas valdes iniciatīvu dzīvokļus pārdot, jo „tie nav nepieciešami bankas pamatdarbībai”, un padome arī piekrīt. Kas ir šie dārgās dāvanas pasniedzēji? Padomes locekļi, kuri vienbalsīgi atbalsta šo lēmumu, ir Edmunds Krastiņš, Gundars Bērziņš, Viktors Kulbergs, Ojārs Kehris un Aivars Lembergs..

    It kā formāli uz dzīvokļiem ir tiesības arī to līdzšinējiem īrniekiem – Unibankas valdes lēmums, ko tāpat parakstījis mūsu varonis, 1996. gada 11. jūlijā nosaka: „Noteikt, ka uz šī lēmuma 1. punktā norādītiem dzīvokļiem pirmpirkuma tiesības ir esošajiem dzīvokļu īrniekiem, bankas darbiniekiem un akcionāriem, sakarā ar viņu iesniegtiem pieteikumiem.” Taču… Andris Bērziņš lieliski zina to, ko pašlaik atklāj vērtētāju dokumentācijas ieraksts: „4. un 5. stāvs atbrīvoti no īrniekiem.”.

    Reklāma

    ..Vērtētājs, kas dzīvokļu vērtējumu sagatavojis pēc bankas pasūtījuma, šajos ekskluzīvajos Vecrīgas īpašumos likumsakarīgi atklājis veselu virkni defektu – „objektam ir apgrūtināta piebraukšana ar autotransportu, bet stāvēšana objekta tuvākajā apkārtnē vispār ir problemātiska”, turklāt „objekts ir apgrūtināts arī ar pilsētas inženierkomunikācijām”..

    Rezultātā uz šī vērtējuma pamata un saskaņā ar Andra Bērziņa rakstiski apstiprināto pārliecību šo ekskluzīvo dzīvokļu kvadrātmetra (ieskaitot arī zemi zem ēkas) cena ir 108 lati, līdz ar ko trīs ceturtā stāva dzīvokļi – 120, 95 un 72 kvadrātmetrus plaši – bankai esot jāpārdod par 12 960, 10 260 un 7776 latiem, bet divi dzīvokļi piektajā stāvā – 157 un 166 kvadrātmetrus plaši – par 16 956 un 17 928 latiem..

    Tas arī tiek izdarīts – un kurš gan kļūst par sviestmaizes cenā (uz valsts rēķina) pārdoto dzīvokļu jaunajiem saimniekiem? Kompānija ir izteiksmīga – valdes loceklim Jurim Aizezeram tiek 95 kvadrātmetru dzīvoklis ceturtajā stāvā, bet viņam kaimiņos 72 kvadrātmetru dzīvoklītī izvietojas Unibankā daudz pūļu ieguldījušais Edmunds Krastiņš, kurš pats tik aktīvi virzījis šo dzīvokļu pārdošanas lēmumu..

    Savukārt piektā stāva 166 kvadrātmetru apartamentus savā īpašumā par īpaši smieklīgu summu – nepilniem 18 tūkstošiem latu no valsts bankas iegūst pazīstamais advokāts Andris Grūtups. No pirmā acu uzmetiena skaidrs nav tikai tas, ko šajā kompānijā dara kāda mazpazīstama Ilze Šinke, kas par 13 tūkstošiem latu tiek pie 120 kvadrātmetru dzīvokļa ceturtajā stāvā, – bet jau drīz viss kļūst skaidrs, kad viņas vietā parādās Andra Šķēles toreizējā dzīvesbiedre Dzintra Šķēle..

    Un, protams, bešā nepaliek arī mūsu galvenais varonis, kurš mēnešiem ilgi cītīgi parakstījis lūgumrakstus par nepieciešamību bankai atbrīvoties no tai nekam nederīgajiem dzīvokļiem, – viņš iemitinās kaimiņos Andrim Grūtupam, 157 kvadrātmetru dzīvoklī, par kuru zemesgrāmatas ierakstā viss pateikts maksimāli skaidri:.

    „Uz Rīgā 1996. gada 22. novembrī noslēgtā Pirkuma līguma ar reģ. nr. 2386 – 2388 pamata ir nostiprinātas īpašuma tiesības Andrim Bērziņam, dzimis 1944. g. Siguldas rajonā, uz 42/1000 (četrdesmit divām tūkstošām) domājamām daļām no nekustamā īpašuma un saskaņā ar minētā līguma 6. (sestajā) punktā noteikto lietošanas un valdījuma kārtību. Pirkuma maksa Ls 16 930,68 (sešpadsmit tūkstoši deviņi simti trīsdesmit lati un sešdesmit astoņi santīmi).”.

    Taču, protams, visi iepriekš aprakstītie notikumi un norises mūsu varonim jau pēc ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā netraucē ne katrā izdevīgā gadījumā pieminēt to, kā savu rekordpensiju un miljonus viņš sapelnījis vienkārši godīgā darbā, ne – piemēram, intervijā žurnālam Rīgas Laiks – ar visgodīgāko sejas izteiksmi paziņot: „Esot tajā vietā, kur daudz naudas, bija iespējas viegli kļūt par lielu bagātnieku. Es to nedarīju. Es mierīgi pelnīju savu algu un darīju, kā es to redzēju…”.

11. 

    Ha ha

    2011. gada 30. November

    Ari es neticu, ka kāds plānprātiņš ir mainījis dzimumu, bet lai nīstu visu latvisko tas izmanto visus veidus. Ar Gardas piesaukšanu viņš Gardu ir degradējis par izsmieklu. Ari DDD un okupantu patriekšanu viņš gulēdams pagultē ari tāpat ir padarījis par izsmieklu. Garda ciena latviešus un nēsā aizsarga formu, bet klauns valkā Hitlera frenci

12. 

    AG

    2011. gada 30. November

    GARDA SEN NEKĀDU AIZSARGA FORMU NENĒŠĀ!

13. 

    Slimais

    2011. gada 30. November

    Haha, jautri komentāri, bet Linardam laikam Vācijā nav ko darīt – vai tad Linard tiešām aptrūkušās tēmas par ko rakstīt??? Nebūtu slikti, ja katru dienu šai portālā parādītos pa rakstam, tēmu ir ļoti daudz!

14. 

    raksts

    2011. gada 1. December

    http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/401407-ka_prezidents_berzins_pa_komunistu_nomenklaturas_kapnem_rapas

    Kā prezidents Bērziņš pa komunistu nomenklatūras kāpnēm rāpās

    Valsts prezidents Andris Bērziņš, tagad jau pavisam tieši jautāts par savu kādreizējo būšanu kompartijas biedru rindās, apgalvo, ka tas bijis „vienu īsu brīdi. Šķiet, tas bija 1986. gads”. Patiesība ir cita – kā liecina jaunajā grāmatā “Latvietis parastais” aprakstītie fakti, Bērziņš Padomju Savienības komunistiskajā partijā iestājas jau 1985. gadā un vēl trīs gadus vēlāk, kad jau briest Latvijas Tautas frontes dibināšana, dodas uz sobesedovaņijām ar kompartijas ideologiem, lai tiktu pie kārotā amata. Par to – šajā TVNET ekskluzīvi publicētajā fragmentā no jaunās grāmatas.

    1988. gads Latvijā atnāk ar Atmodas vēsmām, kuras var nepamanīt tikai aklais un kurlais. 1. un 2. jūnijā notiek Radošo savienību plēnums, kas atklāj to, ko vairums Latvijas iedzīvotāju jau zina un sajūt tāpat, – padomju režīms te nekad nav bijis īpaši gaidīts viesis, un sirds dziļumos mēs kārojam brīvību. Īpaši iespaidīga ir plēnumā izskanējusī Mavrika Vulfsona runa, kurā viņš skaidri un gaiši paziņo, ka 1940. gadā Latvija tikusi okupēta.

    Divas nedēļas vēlāk pirmo reizi Latvijas pēckara vēsturē demonstrācijas laikā grupas Helsinki-86 biedrs Konstantīns Pupurs no Brīvības pieminekļa līdz pat Brāļu kapiem, aiznes tobrīd vēl aizliegto sarkanbaltsarkano karogu. Bet vēl pēc divām nedēļām toreizējais republikāniskās ražošanas apvienības Elektrons Valmieras uzņēmuma direktors, PSKP biedrs kopš 1985. gada marta (partijas biļetes numurs 21422863), četrdesmit trīs gadus vecais Berziņš Andris Voļdemarovič ķeras pie papīra, pildspalvas un krievu valodas zināšanām, lai rakstītu autobiogrāfiju, kas nepieciešama, lai arī Latvijas kompartijas Centrālkomiteja viņu apstiprinātu iecerētajā sadzīves pakalpojumu ministra vietnieka amatā.
    .
    Ar 1988. gada 30. jūniju datētajā krieviski rakstītajā dzīvesgājuma aprakstā A. Bērziņš piemin gan to, ka „1985. gada marta mēnesī kļuvu par PSKP biedru”, gan to, ka „mani radinieki buržuāziskās organizācijās nav sastāvējuši, karā nav piedalījušies”, gan to, ka „no radiniekiem ārvalstīs atrodas brālēns Vanags Imants Eduarda dēls, pēc profesijas skolotājs, aizbraucis tur kara beigās. Sakarus ar viņu neuzturu”..

    Reklāma

    ..Viss beidzas laimīgi – 1988. gada 23. decembrī ar Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja Viļņa Breša rīkojumu Nr. 421 Andris Bērziņš tiek iecelts par Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku. V. Bresis nekavējoties lūdz Latvijas Kompartijas Centrālajai komitejai apstiprināt Andri Bērziņu šajā amatā – un atļauju arī saņem..

    Turklāt arī turpmāk nekādu problēmu ar kompartijas vēlību mūsu grāmatas varonim nav: kad 1989. gada 28. martā Valmieras rajona Tautas deputātu padome nolemj Mazsalacas 36. vēlēšanu apgabala deputātu, Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku Andri Voldemāra d. Bērziņu ievēlēt par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, divas nedēļas vēlāk toreizējais Latvijas kompartijas Valmieras rajona komitejas sekretārs Jānis Zemļickis rekomendē Berziņšu Andrisu Voļdemaroviču apstiprināt šajā amatā..

    12. jūnijā, pēc tam, kad pārrunas ar Andri Bērziņu veicis pat „Latvijas Kompartijas CK otrais sekretārs b. Soboļevs V.P.”, dokumentā ar grifu „dienesta lietošanai” tiek atzīts, ka „b. Bērziņš A.V.” cita starpā ir cilvēks, kam piemīt „izpildīga disciplīna” un kurš „pareizi saprot pārbūves galvenos uzdevumus”..

    Tā nu nākamais Latvijas Valsts prezidents kompartijas vadībā kārotajam amatam tiek atzīts par labu esam, un beigu beigās Latvijas kompartijas Centrālkomitejas birojs 1989. gada 20. jūnijā saskaņā ar 100. protokola 18. punktu nolemj: „Pieņemt Latvijas PSR Ministru padomes un partijas Valmieras rajona komitejas priekšlikumu par b. Bērziņa A.V. apstiprināšanu par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju.”.

    Kad daudzus gadus vēlāk, 2005. gadā Jānis Zemļickis, kurš pa to laiku no komunistu nomenklaturščika pārkvalificējies par Valmieras valsts ģimnāzijas direktoru, no Tautas partijas saraksta kandidē uz vietu pilsētas domē, viņš savu sekmīgo padomju karjeru, protams, nepiemin. Un arī Andris Bērziņš pēc tam šo faktu cenšas noklusēt, uz Neatkarīgās Rīta Avīzes jautājumu par būšanu kompartijas biedru rindās apgalvo, ka tas bijis „vienu īsu brīdi. Šķiet, tas bija 1986. gads.”.

    Savukārt, jau prezidenta postenī esot, uz Rīgas Laika jautājumu, kāpēc šis fakts nav uzrādīts nevienā viņa biogrāfijā, A. Bērziņš bez īpašiem aplinkiem atbild: „Tajos laikos, kad to vajadzēja uzrādīt, tas bija uzrādīts. [..] Es, teiksim, uzskatu arī šobrīd, ka tā kompartijas – vai, vienalga, padomju varas – kadru virzīšanas sistēma bija daudz objektīvāka, daudz saprotamāka un daudz reālāka nekā tas, kas notiek tagad. [..] Es tur neko sliktu neredzu. Ar partiju – tādi tai spēlei tie noteikumi bija…”.

    Daudzus gadus vēlāk cits, krietni redzamāks nomenklaturščiks – toreizējais LKP CK instruktors Aivars Lembergs savu izšķiršanos par labu neatkarīgai Latvijai raksturo ar vārdiem: „Tiem, kam bija lieli īpašumi un kas cerēja, ka tos varēs atgūt, bija vienkāršāk, bet man vajadzēja izšķirties, kurā pusē nostāties – par neatkarības iegūšanu vai PSRS saglabāšanu. Tie, kas tajā laikā dzīvē nebija izsitušies un kam nebija ko zaudēt, piemēram, laborantiem vai bundziniekiem, bija vienkāršāk. Nevienu negribu aizvainot, bet tāda bija situācija…”.

    Savukārt Andris Bērziņš, kā redzams, ne 1988. gada vasarā, ne krietni vēlāk tautas noskaņas vēl nemana un par Aivara Lemberga aprakstītu dramatisku izšķiršanos vēl nemaz nedomā – mūsu varonim ir cita dzīves filozofija, ko viņš daudzus gadus raksturos ar vārdiem: „Es cenšos atrast veidu, kā kopumā iet uz priekšu.”

15. 

    doma

    2011. gada 1. December

    Kāds tad ir Sanitas Osipovas devums Latvijas attīstībā? Vai viņa ir norobežojusies no Komunistiskās nomenklatūras ļaunuma īstenotājiem, mūsdienu Latvijas mafijas, tajā skaitā viena no Latvijas valsts zagļa Andra Bērziņa? Viņai nav kauns, drīzāk lepnums tagad strādāt Satversmes tiesā ar Satversmes tiesas priekšsēdētāju Gunāru Kūtri priekšgalā, kurš nodeva Abreni. Man šķiet, ka šodienas Latvijas tiesu varai ir maz kopīga ar tradicionālajām tiesām Rietumvalstīs, 4. maija Latvijas vara vēl aizvien izskatās pēc Ļeņina radītās melu un ļaunuma impērijas turpinātājas.

16. 

    annamarija

    2011. gada 1. December

    psihiatram
    Vai tev pašam patīk tas, kas notiek Latvijā? LRTT izvirzījis sev uzdevumu UZSKAITĪT VISAS NEĢĒLĪBAS un VALSTS NOZIEDZNIEKUS. Un tev par sirdssāpēm to dara veiksmīgi.Tava apsaukāšanās un “diagnozes noteikšana” liecina vien par paša domāšanas mazspēju. Vai vēl ļaunāk: par piederību noziedzīgajai kliķei.

17. 

    Eduards

    2011. gada 1. December

    -Annasmarijas kundze !Cienītā!
    Nu nepievērsiet uzmanību tai netīrībai un zemiskumam,kas nāk no,,psihiatriem” u.c.padibenēm!
    Paskatatiek cik precīzu ,atmaskojošu kometu ir uzraksti’jusi,,doma”!
    Paldies ,kārtējo reizi Grantiņa kungam,par kārtējās nelietnības atmaskošanu!
    -Man arī ir sakrājies daudz dokumentālu faktu par Administrati’vās un augstākās tiesas tiesnešu pārkāpumiem…Briedi,Krūmiņu, Skutāni!Par Maizīti…
    —JŪTU,KA ŠIS 20 GADUS ILGUŠAIS MURGS IET UZ BEIGĀM! JAU IR AIZTINUŠIES VIEZEMISKĀKIE -ŠĶĒLE,ŠLESERS…

18. 

    Eduards

    2011. gada 1. December

    —Nu ,,viedais ”esi gan varen slīpēts! Bet es tevi tūliņ izcelšu saulītē!
    1.Ir klaji redzama piesegšanās ar AG-tas tāpēc,lai iegūtu uzticību lasītājos!
    2.Mums vispirms-tā to dara visās civilizētās valstīs-ir jāsauc pie atbildi’bas noziegumu -pret Latviju un tās cilvēkiem-izpildītāji! Nu tie tad arī nodos savus saimniekus.
    Tā, ka tava dezinformācija,kuru var pareizāk nosaukt-no slimās galvas uz veselo-neiet krastā un SAKSIM AR VIETĒJO NOZIEDZNIEKU SAUKŠANU PIE ATBILDĪBAS!

19. 

    Ha ha

    2011. gada 1. December

    Nu latviešu ,latvisko partiju VL un NA, referendumama par latviešu valodas mācīššanu nīdējam un demagogam ag lieli prieki, jo nolādētie urlas, žīdi un iespējams ar ag dalību IR SAVĀKUŠI PARAKSTUS lai iznīcinātu latviešu valodu. Provokator un demagog ag tev šodien ir svētku diena rokot kapu Latvijai.

20. 

    AG-īstais

    2011. gada 1. December

    Es tiešām priecājos daļēji, jo šāda rīcība ļaus tautai apjaust okupantu īsto būtību un sākt dekolonizāciju! http://www.tribine.lv/zinas/Otra-valsts-valoda/20148

21. 

    no malas

    2011. gada 1. December

    AG DDD nu sāks ar viņa saukļiem Hitlers mūžam dzīvs, Sieg Heil ,Deutscland uber alles.
    Vai patiešām ir Daugavpils trako mājā vai ari jau aizvests uz Tvaiku ielu ?

22. 

    AG-īstais

    2011. gada 1. December

    Viedais, gribētu zināt, ko TU personīgi esi darījis dekolonizācijas labā? Un mūsu tauta tāpēc arī ir tik pasīva, ka līdz šim okupanti vēl tai maz savu īsto dabu ir rādījuši!

23. 

    no malas

    2011. gada 1. December

    AG DDD taisa pagultē par Maskavas naudu.Ko gļēvuļa un Hitlera fana citu gribejāt ? Sākumā viņš kūdija neatbalstīt referendumu par latviešu val un vēlēšanas boikotēt . Ja Latvija būs brīva, tad Abrenes nodevējiem ar Maskavas kalpu AG jasoda par valsts nodevību..

24. 

    Asais

    2011. gada 1. December

    no malas – Hitlers gan nebija nekāds gļēvulis, bet viņa atdarinātājs AG gan tāds ir, pie tam vājprātīgs! Es pat domāju, Hitleram būtu kauns, ja viņš zinātu, ka kaut kāds gļēvs tizlenis sludina viņa mācību…

25. 

    Miervaldis

    2011. gada 5. December

    Ja nezinat, tad mūsu varturi attiecīgajos amatos liek cilvēkus, kuri viņiem nekaitē – sistēma tāda!

26. 

    Miervaldis

    2011. gada 5. December

    Normāls tiesnesis pa seju sadotu tādam Bērziņam, tieši tādēļ tāda sistēma!Bet vienreiz Bērziņš kļūdīsies, takā sargies Bērziņ!