14. jūnijā tautas mocekļu atcere
Ir atkal 14. jūnijs, kad katra smildziņa zied un katra ceļmalas puķīte ir tērpusies vasaras rotā. Zvana dzeguze – iezvana tautas mocekļu septiņdesmit gadu atceri.
1941. gada 14. jūnijā Latvijā apcietināja vairāk nekā piecdesmit tūkstošus iedzīvotāju, liela daļa bija bērni un sievietes. Drausmīgā diena sākās pirms rītausmas ar čekistu dūru belzieniem pret māju vai dzīvokļu durvīm.
Vienā mirklī iestājās terors.
Bruņoti sarkanarmieši vandīja telpas; čekisti bļāva, lai uzrādot paslēptus ieročus. Pusstundā bija jāsavāc bērni, jāsasaiņo kaut kas līdzņemšanai un jādodas ceļā – uz Sibīriju, paziņoja čekisti.
Sakarsušajos lopu vagonos salādētā cilvēku krava mocījās slāpēs.
Sabruka pēdējā cerība, kad izšķīra ģimenes.
Visus apcietinātos vīriešus nosūtīja uz nāves nometnēm, un sievietes un bērnus uz mūžamežiem un mežu kolhoziem purvu ielokos.
Brauciena laikā nedeva pietiekami daudz ūdens, lai varētu padzerties, tāpēc no dehidrācijas lielajā karstumā pirmie mira bērni, un Latvijas visjaunāko paaudzi atstāja dzelzceļa grāvjos.
Kad mēnesi vēlāk apstājās nāves vilciens, klēpja bērni bija miruši.
Ceļu turpināja kuģos un laivās pa mežonīgām upēm un to rāvainajām pietekām. Ceļa galā gaidīja Darbs, Bads un Nāve! Par dienas ēdienu (maizes gabaliņu, kas svēra dažus simts gramus) ar cirvjiem un roku zāģiem līda līdumus un ar sirpjiem novāca kolhozu ražu.
Bērnus, kam nomira mammas, salika patversmēs, kur bērni aizmirsa mātes valodu.
Hilda E. Smekis
=========================================
Es tēvu zemei noliecos pār viņas sāpju tēlu,
Par tautu tumsas verdzībā, par katru viņas dēlu.
Es karsdams saucu svešumā –
Dievs, vienu garu lemi:
Vest galā tautas cīniņu
par brīvu valsti, zemi.
Andrejs Eglītis
=============================================
Latvi, lai kurā zemes daļā tu nonāktu- piemini Latviju ! Nekad un nekur savā mūžā tu vairs nedzirdēsi skaistāka vārda par šo vārdu, tāpēc nemities to daudzināt, nebeidz slavēt valsti, kas šo vārdu nes. Ja esi tēvs, paud to saviem bērniem, ja esi māte, dziedi par viņu pie savu bērnu un mazbērnu šupuļiem, bet ja esi bērns, kas dzimis trimdā,- nerimsti taujāt par šo zemi savus vecākus. Latvija lai tavās domās un iedomās ir kā tāla, brīnišķīga sala pasaules jūrā, uz kuru vienmēr jāstāv vērstam tavas dzīves laivas priekšgalam. Diena vai nakts, vakars vai rīts,-
turi viņu prātā, piemini viņu, iemīli viņu arvien dedzīgāk.
Gada laikiem nākot un ejot,- piemini Latviju !
Jānis Jaunsudrabiņš
=============================================
Sarkanā migla (E. Virza)
Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs,/ Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts,
Uz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts,/ Un jasmīns zarains maijā neuzziedēs.
Par velti saule dienu tumsu kliedēs,/ Prieks Jāņu naktī neatnāks pat lūgts,
Un rokā savītīs zieds tikko plūkts,/ Būs klajums baigs, aiz katra krūma biedēs.
Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs,/ Bez laika kokiem augļi nokritīs,/ Par nastu būs, kas ir, un tas, kā nava.
Pats zemes dziļums taujāts paliks kluss,/ Jo pārvērtusi ūdens avotus/Par vērmelēm būs nodevība tava… !
http://www.youtube.com/watch?v=vvmXl_ntmXY&feature=player_embedded#
=========================================
MIGLA SARKANĀ – NOLĀDĒTĀ
Foto: Arī šie, Viļa Lāča skolnieki, sevi uzskata par latviešu inteliģences pārstāvjiem !!!
Tad jājautā, kas ir E. Virza, J. Jaunsudrabiņš un A. Eglītis ?
Viņi, šie kompartijas izdzimteņi, ir atklāti nostājušies krievžīdu okupantu pusē.
Latvi, lai arī kurā zemes malā Tu atrastos, tavs pienākums ir iespļaut šiem kangariem-čekistiem ģīmī !!!
LRTT 13.06.2011
