10 responses to “LRTT. Nodevēji vai idioti, spriediet paši…”

1. 

   Eduards Lunis

   2016. gada 10. May

   —Nav ko piebilst-UZ TĀDIEM TIK ARĪ TURĀS ŠĪ NOZIEDZNIEKU VARA!
   –Akurāteres sirsniģais dziesmas izpildījums un vārdi-man izsauca asaru…

2. 

   raksts

   2016. gada 10. May

   Vērtīgs raksts

   http://pietiek.com/raksti/ka_tagadejais_aboltinas_slavinatajs_gramatu_par_lembergu_parrakstija_un_nepareizo_variantu_iznicinat_meginaja

   Kā tagadējais Āboltiņas slavinātājs grāmatu par Lembergu pārrakstīja un „nepareizo” variantu iznīcināt mēģināja
   PIETIEK
   09.05.2016.

   Portāls Delfi pirmdien publicējis „publicista” Viļa Selecka rakstu „Nepatīk Āboltiņa? Būs Kučinskis ar melnu ēnu aiz muguras”, kurā slavināta partijas Vienotība līdzšinējā priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa un pretstatam norādīts uz to, ka „aiz zemsaviešu mugurām rosās cilvēks, kas apsūdzēts smagos noziegumos un kura tiesvedībai beigas nav redzamas”. Daudzi jau būs piemirsuši, ka tieši ar Aivaru Lembergu saistītas Viļa Selecka radošās darbības spilgtākās lappuses – tostarp pat veselas grāmatas pārrakstīšana par labu Ventspils mēram un mēģinājumi savu „nepareizo” grāmatu izzagt pat no bibliotēku plauktiem. Lai to atgādinātu, publicējam šo aizraujošo nodaļu no Lato Lapsas un Kristīnes Jančevskas grāmatas „Kas ir Lembergs”.

   Stāsts par neesošo grāmatu un pārbiedēto publicistu

   Mums priekšā uz galda guļ grāmata, kuras atrašana ir prasījusi vairāku nedēļu pūles – un brīžam pat ir šķitis, ka tā vienkārši vairs neeksistē un ka salīdzinājumā ar šo garadarbu pat Gūtenberga Bībele būtu sameklējama krietni vienkāršāk.

   Izdevniecības, bibliotēkas, pat tiesas – pārmeklēts ir viss. Kad izdodas noskaidrot, ka tā figurējusi kādā tiesas prāvā, kur prasītājs ir bijis neviens cits kā Andris Šķēle, pēc vairāku dienu rakņāšanās pa tiesu arhīviem izrādās, ka lietas materiālos bijusi grāmatas kopija, taču tā bez pēdām izgaisusi. Izrādās, ka tāpat ir gadījies arī ar to kopiju eksemplāru, kas bijis prasītāja advokātu rīcībā – jā, esot gan bijis, bet…

   Beigu beigās šīs grāmatas, šķiet, gandrīz vai vienīgais eksemplārs atrodas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, kur bibliotēkas darbiniece, iepriekš „ķīlā” paņēmusi lasītāja karti, bijīgi iznes īpašā bieza papīra kārbiņā iepakoto garadarbu. Un šāda attieksme tiešām ir vietā, jo runa ir par grāmatu, kura, ja ticēt tās autoram, vispār nav grāmata un nekad nav iznākusi. Tātad grāmatu, kura nemaz neeksistē.

   Vēl vairāk – šīs grāmatas eksistējošajam variantam, pēc autora domām, ir jāizskatās pilnīgi citādi – krietni kvalitatīvākā iesējumā, cietos zilganos vākos, ar vairāk nekā trim simtiem lappušu, izdotai apgādā Vērmaņparks 1998. gadā. Tāds, ņemot vērā tā tirāžu, arī ir atrodams gan rajonu bibliotēkās, gan daudzu simtu vai pat tūkstošu Latvijas iedzīvotāju grāmatplauktos (vai bēniņos).

   Taču bibliotēkas darbinieki un veselais saprāts ir citās domās – arī šis uz galda stāvošais priekšmets no visiem viedokļiem atgādina parastu grāmatu: gan apgāds, gan nosaukums un autors tie paši – Vērmaņparks, Ēnas pār Ventspili, Vilis Seleckis, tikai atšķiras gan iesējums – mīksti melnsarkani vāki, gan lappušu skaits – nepilni divi simti, gan šajā gadījumā pats būtiskākais – izdošanas gads. It kā neeksistējošā grāmata iznākusi divus gadus agrāk – jau 1996. gadā.

   Nē, šī tiešām nav nekāda parastā grāmata. Latvijā nav bijis gadījuma, kad autors ne tikai būtu iznīcinājis jau iespiestu grāmatas tirāžu, bet arī bijis gatavs uz visneiedomājamākajām viltībiņām, lai tikai atgūtu un iznīcinātu tos dažus eksemplārus, kuri jau ir aizgājuši tautās. Nacionālajā bibliotēkā vēl tagad atceras, ar kādiem paņēmieniem līdz tam cienījamais publicists atguvis gandrīz visus obligātos eksemplārus, kuri jau bijuši nosūtīti bibliotēkai.

   Kas tad šajā grāmatā bija tik briesmīgs – un briesmīgs kam? Pašam autoram? Grāmatā aprakstītajām personām? Valstij kopumā? Tā kā uz neeksistējošām grāmatām autortiesības nez vai tā īsti var atteikties, ieskatīsimies tā kārtīgāk šajā „nemaz nepastāvošajā” grāmatā, kura, izsakoties paša Viļa Selecka vārdiem, „vēl nav pat klajā laista”. Ticiet – nudien būs tā vērts, tiešām žēl, ka to piemeklēja tik bēdīgs gals.

   Šķiet, grāmatas pirmās nodaļas pāri nevarētu būt nodarījušas pilnīgi nevienam: te izteiksmīgi un lietišķi izklāstīta „pērles jūras krastā” – Ventspils ostas vēsture līdz pat padomju valsts beigām, norādot gan uz milzīgajiem līdzekļiem, kurus tās attīstībā bija ieguldījusi Padomju Savienība, veidojot savu vislielāko naftas un tās produktu, kālija un citu beramo kravu, kā arī ķīmisko šķidrumu pārkraušanas centru pie Baltijas jūras, gan uz rezultātu – Ventspils Jūras tirdzniecības ostas pārvēršanos par modernu un ienesīgu uzņēmumu, kurā kravu apgrozījums 1985. gadā sasniedzis 40 miljonus tonnu.

   Vienlaikus pieminēta kādreizējā Ventspils naftas pārsūknēšanas bāze, kas vēlāk pārdēvēta par Naftas un naftas produktu piegādes eksportuzņēmumu, vēl pēc tam – vienkārši par Ventspils naftu, caur kuru 1988. gadā uz tankkuģiem pārsūknēti 30 miljoni šurp gan pa cauruļvadiem atsūknētu, gan pa dzelzceļu atvestu tonnu naftas un naftas produktu – vairāk nekā septītā daļa no visa tāgada Padomju Savienības šo vielu eksporta kopapjoma. Protams, aizmirsts nav arī trešais lielais Ventspils rūpnieciskais objekts – VĻKJS 60. gadadienas Ventspils ostas rūpnīca, kas nodarbojās ar šķidrā minerālmēslojuma ražošanu, kā arī akrilnitrila un amonjaka pārkraušanu, un arī ceturtais – Jūras tirdzniecības osta, kas eksportēja citus produktus.

   Šķiet, tiktāl „neesošajā” grāmatā nekādu kļūdu nav un neprecizitāšu – tāpat kā dažādu gadu padomju preses izklāstā. Piemēram, plaši atreferēts vietējā laikraksta Padomju Venta jau 1989. gada oktobrī uzņēmuma Sojuzņefteeksport Ventspils kantora direktora stāstījums par peļņu, kas tiek gūta no naftas un naftas produktu eksporta: „Uzņēmums par 1 tonnas gaišo naftas produktu pārsūknēšanu no vissavienības ārējās tirdzniecības apvienības Sojuzņefteeksport iekasē 4 rubļus un par 1 tonnas naftas pārsūknēšanu – 1 rubli 83 kapeikas. Uzņēmuma ikgadējā peļņa, pēc mūsu aprēķiniem, pārsniedz 80 miljonus rubļu. Četros gados, no 1985. līdz 1988. gadam peļņas kopējais apjoms bija gandrīz 330 miljoni rubļu…”

   Ņemot vērā, ka grāmata „nav izdota” deviņdesmito gadu vidū un ka tās „neesošais” autors ir viens no bijušajiem Augstākās padomes deputātiem – Neatkarības deklarācijas pieņēmējiem, nav brīnums skaidri manāmais negatīvisms pret cittautiešu milzīgo koncentrāciju Ventspils uzņēmumos. Spriediet paši: „Ventspils ostā, Ventspils naftā, Ostas rūpnīcā 90–95 procenti darbinieku bija iebraucēji. Visos vadošajos amatos bija tikai vīri ar krieviskiem uzvārdiem. Vienīgais izņēmums bija Aleksandrs Rimars, VJTO priekšnieks.

   Bet viņa vietnieks – V. Varvarenko, galvenais inženieris Aleksandrs Rjabovs, mehanizācijas nodaļas priekšnieks V. Režņičenko un lielākā daļa citu vadītāju bija iebraucēji. Ostas rūpnīcu vadīja Vladimirs Frančuks, viņa vietnieks bija Vladimirs Krastiņš, vīrs ar latvisku uzvārdu, taču bez latviskas pārliecības, to rādīja viņa darbība Atmodas gados. Galvenais inženieris bija J. Sivackis. Naftas un naftas produktu eksportēšanas uzņēmuma direktors bija Aleksandrs Guteņevs, galvenais inženieris – Genādijs Kudrjavcevs utt.”

   Daudzas lappuses „neesošajā” grāmatā veltītas gan kritiskajam ekoloģiskajam stāvoklim Ventspilī padomju varas pēdējos gados, kura dēļ zinātnieki pilnā nopietnībā aicina ārpus pilsētas robežām pārcelt Ventspils naftu un arī Ostas rūpnīcu, gan astoņdesmito gadu beigu „trauksmainajiem, cerību pilnajiem un cerības raisošajiem laikiem”, kuros novada latviešu komunisti apņēmīgi solījušies, ka „ir jāzaļo Ļenina radītajam sociālismam”, gan vietējam preses izdevumam Padomju Venta, kuras boļševistiskā jūsma vēl 1989. gadā ļāvusi secināt – „arī tagad ventspilnieki lasītu ja ne Sarkano Ventu, tad Padomju Ventu noteikti. Ja vien… ja vien 1991. gada augusta notikumi būtu ievirzījušies citā gultnē”.

   Taču, ja neskaita autoram „neeksistējošo” grāmatu pasūtījušā uzņēmuma Ventspils transporta ekspedīcija privatizēšanas (jeb prihvatizēšanas) likstu aprakstu, kam veltīti vairāki desmiti Ēnu pār Ventspili lappušu, pārējais grāmatas saturs nepārprotami liecina, ka galvenais Viļa Selecka publicistiskā sašutuma un kritikas objekts ir bijušais kompartijas funkcionārs, tagadējais Ventspils mērs Aivars Lembergs, kā arī viņa tuvākie domubiedri, kolēģi un kompanjoni, kuru vidū autors īpaši piemin rajona galveno komunistu Jāni Blaževiču un toreizējo Ventspils tirdzniecības ostas vadītāju Oļegu Stepanovu. Īpaši jau pēdējo.

   Šis te – viss tālākais „neesošās” grāmatas saturs labi ilustrējams ar virkni īpaši krāšņu fragmentu, no kuriem, domājams, katram radīsies adekvāts priekšstats par Ēnām pār Ventspili kopumā.

   Par 1988. gadu: „A. Lemberga integrēšana pilsētas pašvaldībā noritēja ļoti mērķtiecīgi un plānveidīgi. Kad 1988. gada oktobrī no darba atbrīvoja iepriekšējo pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju, jaunu vadītāju neievēlēja. Bet varēja. Pat vajadzēja, jo laiks bija sarežģīts, un atstāt pilsētu bez vadības nebija saprātīgi. Tomēr atstāja. Tātad kādu gaidīja.

   Tad Padomju Ventā parādījās paziņojums – Ventspils galvas amatam pieteikušies seši kandidāti, to vidū bija minēts A. Lembergs, kas tobrīd nebija pat pilsētas deputāts. A. Lembergs vēl nebija ievēlēts jaunajā amatā, bet LKP Ventspils novada konference viņu ievēlēja jaunajā komitejā. Tātad ievēlēja cilvēku, kas nebija attiecīgā novada komunists. Vai tas nebija partijas statūtu pārkāpums? Kāpēc tik neatlaidīgas rūpes par vienu izpildkomitejas vadītāju, kas pēc kompartijas mērauklas nemaz nebija tik augsts amats?

   Pēc tam avīzē parādījās vēstules, kurā A. Lembergs tika slavināts kā pats labākais kandidāts, it kā nejauši Padomju Ventas pirmajā lappusē iespruka kāda lasītāja vēstule, kurā par dzīvokļu mahinācijām bija nosodīts Aldis Didrihsons, LTF līderis, vienīgais nopietnais A. Lemberga konkurents. Un tad beidzot 20. novembrī notika vēlēšanas. A. Lembergs uzvarēja pārliecinoši, savācot 82,4 procentus balsu. Tautas frontes līderim atstājot tikai 7,69 procentus. Vai nav pārsteidzošs rezultāts, ja zina, kāds tobrīd bija sabiedrības noskaņojums?

   Kā redzams, Ventspilī kompartija vēl bija stipra, un tā spēja rīkoties ļoti mērķtiecīgi. Nē, A. Lemberga atgriešanās Ventspilī nebija ne kritiens pa karjeras trepēm, ne mukšana no grimstoša kuģa. Acīmredzot tas bija jauns partijas uzdevums. Uzdevums ieņemt pozīcijas un gatavoties kapitālismam…”

   Par 1989. gadu: „Notika jaunas pašvaldību vēlēšanas. Ventspilniekiem bija jāievēl 90 deputāti. Nozīmīgākais spēks bija LTF, kurā apvienojās dažādu strāvojumu, interešu, dažādas pārliecības cilvēki un kurus vienoja galvenokārt uzticība nacionālajiem mērķiem. Bija gan nacionālisti, gan latviskās nomenklatūras pārstāvji. Tobrīd impērija vēl bija stipra un tās aģentūra Latvijā – interfronte – šķita ļoti varens spēks. Tāpēc latviešu tautas vairākums atbalstīja vienotību vismaz latviešu starpā. Citādi nevarēja sapņot par neatkarību un citiem nacionālie mērķiem.

   Vēlēšanu rezultātā uzvarēja LTF atbalstīto deputātu bloks, kas ieguva ap 50–60 deputātu vietu. Kā pretsvars LTF grupējumiem izveidojās Starpreģionālā frakcija, kurā apvienojās aptuveni 20–25 interfrontisti, kas padomē pārstāvēja krievvalodīgo ventspilnieku daļu.

   Pēc šim vēlēšanām par Ventspils pilsētas deputātiem kļuva vairāki gaiši cilvēki, Atmodas rosinātāji, pirmo neformālo organizāciju dibinātāji. Tie, kuri sāka, riskēdami ar savu dzīvi un nākotni. Bruno Jurševics, Ģirts Kristovskis, kas vēlāk kļūs Augstākās padomes deputāts un iekšlietu ministrs. Arī Jānis Jansons, Laimdota Sēle, Maris Pamše. Es šos cilvēkus, izņemot Ģirtu Kristovski, personīgi nepazīstu, nekad neesmu viņus saticis. Taču, pētot Ventspils pagātni, lasīju viņu rakstīto, iepazinos ar viņu paveikto, runāju ar ventspilniekiem un sapratu, ka tie bija gaiši, godīgi, patiesi cilvēki. Tā ventspilnieku daļa, kas nebija malusies padomiskās nomenklatūras dzirnās, nebija piesūkusies ar toreizējās liekulīgās, divkosīgās varas morāli.

   Tie bija cilvēki, kas gribēja palīdzēt savai pilsētai. Taču viņi bija bez tās pieredzes, ko dažādos partijas amatos bija iekrājis A. Lembergs un citi nomenklatūristi. Šie jaunie, topošie politiķi un vadītāji bija cilvēki ar dažādiem uzskatiem. Daži bija liberālāki, mērenāki, citi – stipri radikālāki. Arī nacionālisti. Gadījās arī bļauri, nemākuļi, un noteikti bija arī provokatori, kas tēloja dižus nacionālistus, bet patiesībā laizīja roku savam saimniekam. Viņi uzkurināja iekšējās pretrunas starp dažādu uzskatu tautfrontiešiem, deva pamatu apvainojumiem bļaurībā un neprasmē. Tā bija visur Latvijā. Tas pats notika Augstākajā padomē.

   Bez tam pat paši gudrākie un tālredzīgākie vēl neprata manevrēt, viņiem bija sveši aizkulišu darījumi, intrigas, viltību un daudz kas cits no tā ieroču arsenāla, ko veikli lietoja nomenklatūras speci un bez kā ir grūti uzvarēt politisko cīņu laikos.

   Vārdu sakot, varas kabinetos ienāca jauna, spēcīga un godīga paaudze. Taču bija vajadzīgs laiks, lai tā uzkrātu pieredzi, zināšanas un nostiprinātos. Bet laika nebija. Bija jāstrādā nekavējoties. Diemžēl neatradās neviens, kas spētu uzņemties pilnīgu atbildību par pilsētu. Nācās lūkoties partijnieku virzienā. Un tad jau nevarēja ignorēt A. Lembergu, kas Ventspilī bija saimniekojis veselu gadu, iegūdams popularitāti un autoritāti. (..)

   Šķita, ka beidzot Ventspils atbrīvosies no sava lāsta – ķīmisko vielu eksporta. Šķita, ka Ventspils vadītāji bija gatavi aktīvai rīcībai. Par to liecināja kaut vai šāda akcija – telegramma, kuru 1989. gada martā A. Lembergs un LKP Ventspils novada komunistu līderis J. Blaževičs sūtīja toreizējai Latvijas PSR valdībai. Lūk, kas tajā bija teikts: „Jonavā, slāpekļa ražošanas rūpnīcā nenoskaidrotu iemeslu dēļ plīsa amonjaka rezervuārs. Analoģiskas, tikai daudz lielākas amonjaka glābātuves atrodas Ventspils pilsētas centrā. LPSR Ministru Padomes ekoloģijas komiteja 1988. gada decembra slēdzienā noteikusi, ka jāpārtrauc Ventspils ostas rūpnīcas kā stipras iedarbības indīgu vielu nosūtīšanas bāzes darbību. Ekspertu slēdzieni nav atspēkoti, taču atbilstoša valdības lēmuma nav”.

   Lūk, kādi varoņi bija A. Lembergs un J. Blaževičs! Viņi darbojās, viņi centās izpildīt ventspilnieku prasības. Gribēja apturēt bīstamās rūpnīcas darbību. Ja tas neizdevās, tad tikai tāpēc, ka tie, tur augšā, ignorēja Ventspils ļaužu prasības. Šķiet, ka jau tolaik A. Lembergs prata atbildību par visām nelaimēm novelt uz centra pleciem. Vēlāk viņš to pratīs vēl labāk. Taču tie, tur augšā izpildīja deputātu lēmumu, un 1990. gada 1. janvārī akrila eksports caur Ventspili apstājās. Beidzot kaut kas bija izdarīts! Turklāt vēl komunistu valdīšanas laikā, kad atkarība no Maskavas nebija mazinājusies ne par matu.”

   Par 1990.–1991. gadu: „Kādus cilvēkus A. Lembergs pulcināja savā komandā? Galvenokārt ļaudis no savām aprindām. Pieredzējušos padomju laiku funkcionārus, partokrātus. Tos, kuriem vajadzēja atstāt varas gaiteņus, jo sabruka kompartija un tās aparāts palika bez darba. Bet šis slānis nedomāja noiet no skatuves, kaut arī bija cietis ideoloģisku un morāli krahu, un kaut arī bija Latviju novedis dziļā krīzē. A. Lembergs šiem nemirstīgajiem dos gan darbu, gan iespēju dibināt firmas un piedalīties privatizācijās.

   Nebija mazsvarīgi arī tas, ka nomenklatūras rokās palika Ventspils laikraksts. Tā redaktore Edīte Melngalve prasmīgi turpināja labi apgūto propagandistes darbu. Nevar noliegt, ka vērsās arī pret interfrontisko domāšanu, izpelnoties interu pārmetumus un uzbrukumus. Taču vienlaikus paveica ļoti daudz, lai mazinātu LTF autoritāti un nostiprinātu A. Lemberga pozīcijas.”

   Atkal par 1990. gadu sākumu un ķīmisko kravu transportēšanas atsākšanu caur Ventspili, neraugoties uz ekoloģijas apsvērumiem: „Aivaram Lembergam valūtas straumīte pavēra ļoti plašas iespējas. Izrādījās, ka dolāri ir ļoti spēcīgs ierocis arī politisko cīņu laukos. Deputātu sesijas Laimdota Sēle bija spiesta salīdzināt ar teātri. Sēdēs tiekot dedzīgi runāts un pat lemts tieši tā, kā prasījuši ventspilnieki, taču dzīvē viss notiekot citādi. „Kur meklējams šā teātra režisors?” – jautāja L. Sēle. Vai Rīgā, valdībā? Tā varēja būt, jo toreizējā Ministru Padome izdarīja milzīgu spiedienu un Ventspils deputātiem, lai ķīmisko produktu kravas plūstu caur Latvijai. Bet varbūt tik tālu nemaz nevajadzēja lūkoties? Varbūt turpat Ventspilī bija pietiekami daudz ieinteresētu personu? Varbūt paši galvenie režisori bija meklējami nevis Latvijā, bet gan Maskavā? (..)

   Dolāru straumīte pilsētas kasē pārvērtās par asu cīņu objektu. Pilsētā paklīda mīklaini nostāsti par valūtas ceļiem un neceļiem. Par dolāru kases vienīgo saimnieku uzmetās izpildkomitejas priekšsēdētājs Aivars Lembergs. Šīs tiesības viņš pamatoja ar saviem nopelniem valūtas izsišanā. Bez viņa nebūtu nekādas valūtas. Tāpēc dolāru tūkstoši un miljoni netika ieskaitīti budžetā, tie slēpās kaut kādos ārpusbudžeta kontos, kurus pārzināja tikai pats pilsētas saimnieks.

   Deputāti netika pielaisti pie lemšanas par to izlietojumu. Žurnāliste Ināra Egle rakstīja: „Pilsētas deputātiem nav varas, ne finanšu, ne iespēju. Viņi pat nenojauš, cik daudz naudas ir pilsētai jeb Lembergam, jo par daudzu gadu ciešanām saņemtā valūta neparādās pilsētas budžetā. Parādās tikai daži skaitļi – ar grūtībām izcīnīti valūtas rubļi. Tas tiek pasniegts tā, it kā bez Lemberga nebūtu pat tā… Sesijā, kas notika 28. martā, Lemberga kungs izteicās, ka pilsētai esot divreiz vairāk valūtas, nekā republikas valdībai.” (Latvijas Jaunatne, 1991. g. 3. maijs.)

   Bet cik daudz? To nezināja neviens. Tāpēc par valūtu daudz baumoja, klīda visādi nostāsti. Nebija skaidrības, kur tā paliek. LTF Ventspils novada līderis un pilsētas deputāts Māris Pamše 1991. gadā rakstīja, ka A. Lembergam „pieder ne tikai vara pilsētā, bet arī daudz kas cits… Kunga rīcībā ir nekontrolējami valūtas miljoni, par kuriem nav nekādas informācijas pat republikas valdībai un parlamentam.” (Latvijas Jaunatne, 1991. g. 23. maijs.) M. Pamše izteica minējumu, ka nauda tiek izlietota „nereklamētai partijai”, ko A. Lembergs veido no vecās nomenklatūras gvardiem. (..)

   Lembergs nenoliedza valūtas slēpšanas faktu, attaisnoja to ar rūpēm par pilsētas interesēm. Šiem Lemberga vārdiem jāpievērš īpaša uzmanība. Tajos pausta ļoti būtiska viņa domāšanas īpatnība – ja Ventspils intereses prasa, var rīkoties nelikumīgi. Nelikumība – tas nav nekas nosodāms. Protams, Ventspils interešu vārdā. Un, protams, to var darīt tikai viņš – gudrais, aktīvais, tālredzīgais. Šoreiz ar valūtu, citreiz ar ostas mantu, vēlāk – vienmēr.

   Ar attieksmi pret likumību Lembergs apstiprināja, ka turpinās kompartijas laikos apgūtais nomenklatūrai raksturīgais domāšanas un rīcības stils. Revolūcijas, proletariāta, sociālisma intereses – lūk, augstākais likums! To vārdā var visu! Tagad Ventspils vārdā var uzspļaut likumam. Kā gribu, tā privatizēju ostu! Kam gribu tam atdodu rūpnīcu! Viss atkarīgs no manis. Nost deputātus, kas tikai traucē. Protams, it kā cēlu mērķu vārdā – lai kalpotu ventspilniekiem. Arī Staļinam bija cēli mērķi – revolūcija, proletariāta atsvabināšana no ekspluatācijas.

   Tā pamazām no sākotnēji nevainīgajām izdarībām ar valūtas kuli Ventspilī sāka veidoties mazs diktatoriņš. (..)

   Valūtas slēpšanu Lembergs pamatoja ar Ventspils interesēm. Vai viņam var ticēt? Manuprāt, dolāru kules nobēdzināšanai bija pavisam citi motīvi. Valūta – tā bija vara. Milzīgs spēks, kura ietekme palielinājās līdz ar kules smagumu. Protams, ka tik nozīmīgu varas sviru viņš negribēja izlaist no savām rokām. Bija taču skaidrs, ka agri vai vēlu divvaldība Ventspilī beigsies un ka paliks tikai viens priekšnieks. Tam vajadzēja gatavoties. Un tāpēc valūtas kule bija ļoti noderīga. Tā paplašināja izpildkomitejas priekšsēdētāja varu, ļāva manipulēt ar visu pilsētas sabiedrību. Kam gribēja, tam atmeta dolāru sauju. Kam negribēja, tas palika bešā. Deva tiem, kas atbalstīja un kas slavināja presē. Nedeva… Skaidrs, kam nedeva.

   Gan Ģ. Kristovskis, gan citi padomes deputāti uzskatīja, ka tieši valūtas maiss bija tas spēks, kas daudzus ventspilniekus, ārstus, pedagogus noskaņoja par labu A. Lembergam. B. Jurševics nevarēja kādai pilsētas skolai vai slimnīcai uzdāvināt kompjūterus, medicīnisko tehniku Bet A. Lembergs varēja. Ne velti ventspilniece Daina Bārtiņa rakstīja: „ Nenoliedzu A. Lemberga kolosālās darba spējas, gudrību u.c. labās īpašības. Bet, ja tā smagā valūtas kule būtu kāda cita cilvēka rokās, tad tam taču arī būtu tādas pašas iespējas un apgriezieni!”. (Ventas Balss, 1991.g. 10. aprīlis.)

   Valūtas kule bija tas spēks, kas ļāva Lembergam bruģēt ceļu uz vienpersonisku varu Ventspilī un vēlāk – uz milzīgu ietekmi Latvijas politikā un ekanomikā. Jāatzīst, ka viņš prata ar šo kuli rīkoties ļoti veikli. Savas ambīcijas viņš neslēpa jau toreiz, 1991. gadā, kad vēl nebija vienpersonisks noteicējs pilsētā. Ināra Egle rakstīja: „Īpaši dusmīgs pilsētas mērs kļūst tad, kad deputāti vēlas arī kaut ko uzzināt, piemēram, no kurienes pilsēta saņem valūtu, cik daudz un kur tā tiek izmantota. Tam, kas ar šādiem jautājumiem kļūst pārāk uzmācīgs, Lembergs atteic: „ Nevajag mani kaitināt!” To tiešām nevajag darīt, citādi iznāks tāpat kā pilsētā pazīstamam cilvēkam, ko 3.marta rītā pilsētas galva nosauca par mērkaķi.” (Latvijas Jaunatne, 1991.g. 3.maijs.) (..)

   Milzīgu atbalstu A. Lembergam sniedza laikraksta redaktore Edīte Melngalve. Ventas Balss pārvērtās par ļoti svarīgu apvērsumu organizētāju un iedvesmotāju. Tā paša gada 4. maijā Ventas Balss publicēja aicinājumu lasītājiem – zvaniet, rakstiet un izsakiet savus priekšlikumus par to, kam turpmāk jāuztic pilsētas vadītāja amats. Sak’, lai deputāti zina mūsu – vēlētāju – viedokli un nekļūdītos balsodami. Lai ventspilniekiem būtu vieglāk orientēties sarežģītajā situācijā, jau pēc dažām dienām tika publicēta mūzikas vidusskolas pedagogu vēstule – par pilsētas padomes un valdes priekšsēdētāju ievēlams tikai Aivars Lembergs. Neviens tik ļoti negādājot par kultūru un izglītību kā šis ļoti apsviedīgais vīrs. Ja deputātiem pašiem grūti izvēlēties, tad pilsētas galva esot jāievēl vispārējās vēlēšanās.

   Ievirze tika dota, un turpmāk gandrīz katrā laikraksta numurā, rubrikā Vēlētāji ierosina ventspilnieki varēja lasīt līdzīga satura vēstules. Laikraksta darbinieki, pirmkārt, protams, tā redaktore E. Melngalve pierādīja, ka kompartijas gados ir guvusi labu propagandisku rūdījumu. Diemžēl lielākajai daļai tautfrontiešu šāda rūdījuma nebija. Ja arī būtu, tik un tā viņi neko nevarētu panākt – rajona vienīgo laikrakstu kontrolēja izpildkomitejas locekle un kvēla A. Lemberga sabiedrotā.

   LTF deputāti asi iebilda pret E. Melngalves klaji tendenciozo darbību. Par laikraksta ievirzi vairākkārt sprieda padomes prezidija sēdēs, pieņēma paziņojumus, lēmumus, pat rakstīja vēstuli Žurnālistu savienības ētikas komisijai. Kādā deputātu grupas pieprasījumā bija teikts: „Ventas Balss ir pārblīvēta ar PSKP militāristu… un citu pretvalstisku elementu melīgajiem un demagoģiskajiem rakstiem”. Toties LTF viedoklim vieta nepaliekot. Šie pārmetumi, protams, nelīdzēja ne par matu. Smalka, bet indīga LTF nonicināšana rajona laikrakstā turpinājās. A. Lembergs tika cildināts tik neatlaidīgi, ka vēlāk kāda ventspilniece savā vēstulē ironizēs: „Paldies Lemberga kungam par to, ka Ventspilī ir iestājies pavasaris,… par 200 gramiem sviesta, par kaulaino liellopa gaļu.”

   Bet viņa oponenti, tautfrontieši ar savām publikācijām nevarēja iekļūt laikrakstā. Pat AP deputātam Ģ. Kristovskim tika iedots kurvītis. Vārdu sakot, ideoloģiskas sagatavošanas plāksnē apvērsums Ventspils pašvaldībā tika sagatavots ļoti meistarīgi. Pēc tādas smadzeņu skalošanas, protams, vairums ventspilnieku gribēja, lai tieši A. Lembergs būtu viņu līderis. Acīmredzot tas iespaidoja arī deputātu noskaņojumu. (..)

   Nomenklatūra saglabāja varu Ventspilī. Turpmāk viņi saimniekoja nevis kā kompartijas aktīvisti, biroja locekļi, bet gan kā izpildkomitejas un vēlāk domes deputāti un darbinieki. Ģirts Kristovskis sacīja: „…Ap Aivaru Lembergu ir sapulcināts viss 1988., 1989. gada pilsētas un rajona partijas komiteju kodols, partijas komiteju darbinieki, kas pārnākuši uz pilsētas izpildkomiteju vai arī kā vēlēti deputāti atbalstot minēto kungu. Šajā vecajā nomenklatūras aparātā ir daudz cilvēku, kas atmodas laikā bija LTF pretinieki un šobrīd turas pie spēcīgas personības, kāds ir Aivars Lembergs. Atceroties, kā savā laikā partijas komiteja bija nedalāmi saistīta ar drošības komiteju… pilnīgi pamatoti varam vilkt paralēles. Tagad tā no jauna veidos TDP un pilsētas valdes kodolu, jo vissvarīgākais ir panākts – vara nav zaudēta.” (Latvijas Jaunatne, 1991.g. 29. maijs.)”

   Par 1992. gadu: „Šķiet, jau 1992. gadā bija sākusies slepena, klusa privatizācija. Ventspils nav liela pilsēta, cilvēki daudz ko redzēja un dzirdēja. Paklīda runas par to, ka A. Lembergs dibina privātfirmas. Viņš to, protams, noliedza. Tas esot blefs. Lai šīs baumas apklusinātu vai vismaz mazinātu, ventspilniekiem tika pamesta pasaciņa – re, tas objekts strādāja slikti, tāpēc to vajadzēja privatizēt. Būs ārzemju kapitāls, būs elastīgāka pārvalde un milzums citu labumu. Tāpēc priecājieties, ventspilnieki! Mēs ceļam kapitālismu – mūsu gaišo nākotni!

   Venoila tapšanā iezīmējās tās metodes, kuras arī turpmāk lietos ostas privatizētāji. Pirmkārt. Privātfirmu dibināšanā vienmēr piedalīsies viens vai vairāki valsts uzņēmumi. Kādēļ tie bija vajadzīgi? Lai piekļūtu to mantai. Tas bija galvenais mahināciju mērķis. Darījuma būtība. Piesaisti valsts uzņēmumu, un tu būsi iekļuvis ostā! Atkrīt visādas izsoles, konkursi, kas radītu lielus izdevumus. „Daļu valsts uzņēmuma mēs noformējām kā patstāvīgu juridisku personu,” minētajā intervijā teica O. Stepanovs. Tātad – noformējām! Ja noformē, tad paveras ļoti plašas iespējas – miljonu vērtu mantu var novērtēt nieka desmittūtkstoš latos vai dolāros. Jo kas tad ir vērtētāji? Tie paši, kas noformē firmu, acīmredzot – tās līdzīpašnieki. Tāpēc protams, viņi aizstāv privātfirmas intereses. Tas ir – savas intereses. Redz nu, cik veikli var pārvarēt iepriekšminēto problēmu – kapitāla rūkumu, lai izpirktu valsts mantu! Izrādās, ar arī bez izpirkšanas. Var iznomāt vai noformēt. Un tā privatizācija sākās kā noformēšana.

   Otrkārt. Gandrīz vienmēr privatizācijā kā glābēja parādīsies kāda ārzemju firma. Un – kā likums – tā būs beznodokļu zonās – ofšoros dibināta firma. Venoil gadījumā tā bija Shelbourne no Lielbritānijas. Rodas jautājums – kas ir šo firmu patiesie saimnieki? Diezin vai tur atrodami solīdi Rietumu uzņēmēji. Acīmredzot darīšanas ir ar slepeniem, nezināmiem veidojumiem. Bet kāpēc jāslēpjas? Kas aiz šīm firmām stāv? Atbildes nav. Ir jautājumi un mīklas. Ventspils ostā bija ienākusi klusa, slepena, šauram privileģēto lokam pieietama privatizācija, kas beigsies ar „astoņkāja” izveidošanu.”

   Par 1993.–1994. gadu: „Vispirms padomāsim – kas pirms gadiem trim četriem varēja privatizēt tādus gigantus kā Ventspils ostas uzņēmumi? Ārzemnieki, rietumnieki – jā. Bet vietējie, tikko biznesu sākušie censoņi? Sociālisma laikos mēs bijām vienādi nabagi. Volga un trīsistabu dzīvoklis jau bija turības pazīme. Protams, bija ēnu ekonomikas darboņi, kas sarausa stipri lielākas summas. Tomēr arī šo aprindu mahinatori nespētu likt galdā simtus miljonu dolāru, kas būtu jāmaksā par Ostas rūpnīcu, Tirdzniecības ostas pārvaldītajiem objektiem, nemaz nerunājot par Ventspils naftu.

   Bija otrs ceļš – privatizēt, ņemot valsts īpašumu nomā ar izpirkumu. Taču tad daudzus gadus daļu peļņas nāktos atdot Privatizācijas fondam. Vai tāds variants varēja patikt tiem plēsoņām, kas gribēja visu sagrābt un pelnīt tūlīt, turklāt pelnīt daudz, izvairoties no izpirkuma maksas? Nē, tāds variants nelikās izdevīgs topošajam astoņkājim, ēnu ekonomikas darboņiem, kas siekalodamies lūkojās uz šo Eldorado – Latvijas pērli pie jūras. Un ko izdomāja? Viņi izdomāja, ka ar privatizāciju nav jāsteidzas.

   Jā, runāja, ka vajadzīga privātā iniciatīva. Valdība, deputāti, visas partijas kliedza – pats galvenais ir steidzīgi privatizēt. Bet atcerēsimies, ka pirms gadiem trim četriem bija brīdis, kad privatizācija iestrēga. Tagad ir skaidrs, kāpēc tā notika. To apturēja tieši tie slāņi, kas pārvaldīja valsts īpašumu un kuri negribēja pieļaut, ka notiek uz likumu balstīta, Latvijas sabiedrībai izdevīga privatizācija.

   Viņi negribēja neko atdot citiem Latvijas iedzīvotājiem. Viņi gribēja sagrābt visu bez jebkādas nomas vai izpirkuma naudas. Visu! Un tikai sev! Tāpēc klaigāja par privātās iniciatīvas priekšrocībām, kladzināja par privatizācijas nepieciešamību, bet paklusām rīkojās, lai nekāda privatizācija nenotiktu. Privatizācija viņiem bija bīstama. Tai vajadzēja sagatavoties. Uzkrāt spēkus un naudu. Viņi jau saimniekoja superienesīgajos objektos! Kāpēc to neturpināt? Bija taču daudz un dažādu variantu, kā privatizēt bez privatizēšanas. (..)

   Pēc Latvijas ceļa nākšanas pie varas stāvoklis mainījās. Tagad varu sāka pārņemt bijusī padomju nomenklatūra, kas vēlējās tapt par kapitālistiem. Sāka dominēt viena ekonomiskā grupējuma intereses. Ārzemju kredīti nonāca galvenokārt šī grupējuma rokās. Sākās īpašuma sadale šī grupējuma interesēs. Arī Ventspilī. No 1993., bet it īpaši no 1994. gada noritēja strauja Ventspils ostas un tās uzņēmumu prihvatizēšana.

   Acīs krīt fakts, ka pēc LC nākšanas pie varas mainījās A. Lemberga attiecības ar centru. Ar I. Godmaņa vadīto valdību A. Lembergam nemitīgi radās konflikti. Viņš nepārtraukti sūkstījās par šīs valdības uzbrukumiem Ventspilij. Gan nodokļos prasīja pārāk daudz, gan par stipru kontrolēja ostu un tajā strādājošos uzņēmumus. Pēc 1993. gada 5. Saeimas vēlēšanām un V. Birkava valdības izveidošanās A. Lemberga attiecības ar centru uzlabojās. Jau 1994. gada sākumā viņš izteica komplimentu V. Birkava valdībai: „Pirmo reizi pēdējo valdību laikā tieši Birkava kungs izrādīja vislielāko izpratni par ostu nozīmi Latvijas ekonomikā.” (Ventas Balss, 1994.g. 2.februāris.) (..)

   Bet A. Lembergs, izslavētais saimnieks, Ventspils interešu aizstāvis, atbalstīja Latvijas ienesīgākā uzņēmuma noslaukšanu. Ko vēl var secināt no A. Lemberga teiktā? Manuprāt, A. Lembergs loloja kaut kādus īpašus plānus. Diezin vai viņš gribēja šo gigantu atdot SWH vai kādam citam alkatim. Tāpēc, iespējams, sabruka iznomāšanas plāni. Acīmredzot viņam bija citi t.s. pārstrukturēšanas nodomi. Tos sāka realizēt jau toreiz, kad dibināja Venoilu, bet pēc tam – vēl spēcīgāku kārumnieku – akciju sabiedrību Ventbunkers. (..)

   Atcerēsimies ministra un deputāta Ērika Kažas akciju – braucienu uz Maskavu, sarunas ar Lukoilu utt. Cik aktīvi toreiz protestēja A. Lembergs un Ventspils naftas padome! Laupīšana! Blēdība! Izsaimniekošana! Skanēja dažādi minējumi par to, kas aiz tā varētu stāvēt. Nezinu, kas stāvēja aiz Ē. Kažas akcijas. Taču par protestētāju motīviem, šķiet, viss bija skaidrs – Lukoils varēja pārvērsties par konkurentu, sagraujot daža laba senlolotus plānus. (..)

   Ventspilī klīst daudzas un dažādas baumas par Aivara Lemberga firmām. Šīs runas negūst apstiprinājumu. Tomēr būtu dīvaini, ja apsviedīgais, par tālredzīgu izslavētais pilsētas galva nemaz nekārotu pēc tāda uzņēmuma kā Ventspils nafta. Vai tiešām viņš spētu mierīgi noskatīties, ka nāk citi un pievāc visvarenāko uzņēmumu, kas atrodas viņa medību zonā? Viņš taču labi zina, cik liels spēks ir valūtas kulei. Bet Ventspils nafta – tā ir nevis kule, bet vesels valūtas maiss. Eldorado! Turklāt nevajag nekur tālu pasaulē triekties, zelta āderi meklējot, nevajag riskēt kā konkistadoriem, kas devās kuģos pāri okeānam, laimi meklēdami. Vajag klusi, nemanāmi kārtot lietas, lai sagatavotos īstajam brīdim. Īstajam lēcienam. Vai tiešām A. Lembergs par to nedomāja un gādāja tikkai par citu iespējām piekļūt naudas maisam? Kurš tam ticēs?

   Meklējot atbildes uz iepriekšējo jautājumu, pievērsīsim uzmanību Ventbunkera prezidenta Olafa Berķa ļoti straujajam izrāvienam. Viņu patiesi var pieskaitīt pie šī laika dievu izredzētajiem. Kā rāda tabula, 1990. gada 1. decembrī šis kungs ir reģistrējis necilu sabiedrību SIA N&J. Tās statūtkapitāls bija 100 lati. Taču jau pavisam drīz viņš ir spējis kopuzņēmumā Investors V ieguldīt vairāk nekā 200 000 dolāru. Turklāt kā dieva saukts palīgos ir nācis kāds ārzemju labdaris – ofšora firma no Ženēvas.

   Un tad, piesaistot valsts kapitālu no Ventspils Tirdzniecības ostas, no Latvijas kuģniecības, Olafs Berķis kļuva noteicējs pār varenu firmu – SIA Venoil, kuras statūtkapitāls bija vesels miljons dolāru. Un kā straujās karjeras turpinājums nāca Ventbunkers, vēl viena dievu dāvana. Papētot O. Berķa straujo lidojumu augšup, var redzēt, ka aizvien atradusies kāda ofšoru firma, kas piepalīdzējusi ar dolāru kaudzīti. Un vēl būtiskāk – atradušies arī valsts uzņēmumi, kas O. Berķa firmām piemetuši pa kumosam no kopmantas. Vai tas neliecina par izredzētību, par dievu labvēlību? Laimīgs cilvēks! Vai nebūtu interesanti noskadrot, kas pildīja dāsno labdaru lomu? Varbūt atklātos ne tikai tas? Varbūt noskaidrotos, ka O. Berķis, Ventbunkera saimnieks un viens no drošākajiem pretendentiem uz Ventspils naftu, bruģē ceļu kādam citam, šķietami neredzamam vīram?”

   Un par tālākajiem gadiem: „1991. gadā Māris Pamše, raksturodams nomenklatūras nodomus, rakstīja, ka tās mērķis ir tikai viens – „vecās saimniekošanas sistēmas saglabāšana. Nekādu privatizāciju, nekādas konkurences! Stabilu monopoltiesību saglabāšana,. Garantēta ražošanas apstākļu saglabāšana. Sev, administrācijai stabilu.” (Latvijas Jaunatne, 1991. gada 23. maijs.)

   Tolaik Ģirts Kristovskis izteicās šādi: „Tūlīt sāksies privatizācija, kas to īstenos? Mani māc šaubas par taisnīgumu un godprātīgu tās norisi. Iespējams, izdevīgāko pārņems tie, kuru rokās no jauna ieslīd vara. Latviešu tautai nav naudas, bet privatizācija notiks. Labākais tiks tam, kas iz savējais. Un savējie Ventspilī ir savilkušies dūrē. Tā ir pavisam cita domāšana, kurā nav vietas morālei…” (Latvijas Jaunatne, 1991. gada 29. maijs.)

   Diemžēl Māra Pamšes un Ģirta Kristovska paredzējumi ir piepildījušies. Tai saimnieciskajai sistēmai, kas veidojas Ventspilī, nav nekā kopīga ar tirgus ekonomiku. Nav paša galvenā – nav atklātuma, konkurences, vienādu iespēju visiem. Tāpēc nav arī kapitālisma. Ir īpašuma plānveidīga sadale savējo starpā. Sadale nevis privatizācija. Ventspilī top kaut kas līdzīgs plānveida sociālistiskajam kapitālismam. Plēsonība plus nelikumības, plus vienota vadība, ko savās rokās patur supersaimnieks.

   Varbūt tieši tāpēc ir tik daudz mīklu un aizdomu. Varbūt tieši tāpēc uz Ventspili plūst dolāru straume, taču nav zināms, kur tā pazūd; kas to ievāc; kas no tā gūst labumu. Kā vēl var saukt Ventspilī tapušo kapitālismu? Par ēnu kapitālismu, par ēnu ekonomiku. Jo tā saimnieki ir darbojušies slepeni, klusi, nemanāmi. Taču efektīvi, visu pratuši nokārtot, sadalīt, par visu – vienoties. Bez ārējām sadursmēm, tiesām, skaļiem konfliktiem. Viss norisinājies it kā tālumā, kaut kādā nezināmā vietā, ēnu valstībā. Sabiedrība dzirdējusi tikai atskaņas, notikumu atbalsis. Un ieraudzījusi rezultātus – īpašums ir privatizēts. Tas liecina par lielisku organizētību, spēju saprasties, vienoties.

   Nevar noliegt arī to, ka ēnas prot strādāt un pelnīt. Tām ir labi sakari ar klientiem Krievijā un Rietumos. Viņi strādā profesionāli. Kopumā tranzīts attīstās. Taču Latvijai no tā labuma maz. Kā pasakā – plūst piens un medus… tikai mutē – nekā. Tek naftas upe, amonjaka straume – Latvijas budžetam labuma maz. Kaut kas līdzīgs bija padomju laikā ar saražotās gaļas un izkausētā tērauda tonnām. Ēnas strādā galvenokārt sev. Pelna sev. Domā tikai par sevi. Izmanto visas iespējas savā labā. Nodokļos atdod tikai to, ko nevar neatdot. (..) Laipo uz likumu pārkāpšanas robežas. Bieži tos arī pārkāpj. Taču labi advokāti un dolāru kule ļauj visu nokārtot. Visnetīrākās ēnu ekonomikas nozares viņi atstāj skūtajiem. Prostitūciju, kontrabandu, alkoholu. Tomēr daļa nomenklatūristu noteikti ir saistīta arī ar šīm jomām.

   Nevajag ēnu ekonomikas darboņus iedomāties kā šaurpierainus, sporta jaciņās tērptus gangsterus. Viņiem gandrīz vienmēr ir kaklasaite, balts krekls, melns uzvalks. Viņi izskatās cienījami un solīdi. Viņi taču nāk no respektabliem sekretāru kabinetiem. Viņi vairs negrib, ka viņus sauc par Karlovičiem, Janovičiem, Arvidovičiem. Tagad viņi grib būt mazliet amerikāniski, mazliet latviski kungi. Melnās volgas viņi ir nomainījuši pret mersedesiem un volvo. Krievu sekretāres – pret latviešu zeltenēm, kam dzidra balss un spožs izskats. Viņu valodā vairs nedzirdēsiet krieviskos – da, poka, slušai. Toties pazib – okei, jes, veri vell. Viņi vairs nav stīvi, sausi kā Ļeņina citāti. Viņi ir plātīgi un uzpūtīgi… Pusdienas par 100 latiem – sīkums, tūkstoš dolāru – tā nav nauda Ventspilij…

   Viņi dzīvo citā pasaulē. Ne tajā, kura satraucas par grūtībām, nabadzību, analfabētiem, apkures dārdzību. Viņiem nepatīk, ka to piemin. Tādus runātājus viņi aprāj – nešūpiniet laivu! Viņi mīt ēnu pasaulē, kur citi likumi, kārtība, morāle, domāšana. Protams, tajā nepazīst nabadzību. Viņi ceļ kapitālismu, tiesa, tikai ēnu kapitālismu, ēnu impēriju…”

   Tiktāl atsevišķi nelieli fragmenti no „neiznākušās” un „neeksistējošās” Viļa Selecka grāmatas, pēc kuriem droši vien var palikt diezgan skaidrs iespaids – nu briesmīgs cilvēks tas Aivars Lembergs un visi viņa rokaspuiši. Savukārt pats autors pēc tās izmisīgās izņemšanas no tirdzniecības un izmānīšanas no bibliotēkām tālajā 1996. gadā skaidroja – nē, nekādā gadījumā nevarot teikt, ka pārtraukt grāmatas iespiešanu viņu būtu piespiedis šis briesmīgais Lembergs vai citas Ventspils amatpersonas; vienkārši grāmatā esot konstatētas dažas faktu neprecizitātes, kas saistītas ar atsevišķām kompānijām, vadītājiem, skaitļiem un uzvārdiem, tāpēc tās nu vajagot izlabot.

   Šī labošana prasīja divus gadus, kuru laikā no pirmās grāmatas teksta maz kas palika pāri – protams, ja neskaita izdevēju, autoru un arī grāmatas nosaukumu. Tiesa, grāmatas pirmajos lappušu desmitos pārmaiņu nemaz nav tik daudz, tik tādi sīkumi vien – no „tumšo spēku” pārstāvju uzskaitījuma pazudis Aivara Lemberga vēlāk Šveicē pārstāvētais Vladimirs Krastiņš, pilsētas valūtas līdzekļu slēpšana un dīvainās izrīcības pārvērtušās par atbalstāmu un attaisnojamu rīcību, arī Ventas Balss – Padomju Ventas ilggadējā redaktore Edīte Melngalve pārvērtusies par objektīvu, ar plašu skatījumu apveltītu žurnālisti, kas varonīgi cīnījusies pret tālaika „tautiskajiem iemauktiem”.

   Toties tālāk… kā diena pret nakti ir viss, kas jaunajā, „pareizajā” Ēnu pār Ventspili izdevumā uzrakstīts gan par Aivaru Lembergu – tagad „neparastu parādību pie Latvijas politiskajām debesīm”, gan par pirmajā versijā tik ļaunajām un alkatīgajām privātkompānijām – tagad spēku, kurš „izglāba ostu un citus uzņēmumus no sabrukuma”, kā arī „pavēra jaunas, plašas iespējas”. Protams, bez plašiem citātiem arī no grāmatas „pareizā”, „eksistējošā” varianta te neiztikt, un vispirms, protams, vārds autoram savas jaunās pārliecības paušanai:

   „Es nešaubīgi ticu, ka sabiedriskos procesus virza ļaužu intereses un idejas, nevis vadoņi, viņu kaprīzes un iegribas. Tomēr daudzveidīgu un pretrunīgu notikumu gaitā reizēm var izvirzīties atsevišķas personības, kas procesus ietekmē sevišķi spēcīgi. Pēdējos turpat vai desmit gados Ventspilī šo lomu spēlē Aivars Lembergs. (..) Tātad atcerēsimies labi – A. Lembergs ir diplomēts ekonomists. Kaut arī augstskolā dominēja sociālistiskās ekonomikas principi, tomēr acīmredzot jau kopš jaunības gadiem nākamais Ventspils mērs pasauli uzlūkoja ar tautsaimnieka acīm – procesus un lietas vērtējot no to lietderības un ekonomiskā izdevīguma pozīcijām. Jo vairāk tāpēc, ka bija aktīvi domājošs cilvēks.”

   Tā, lūk. Ja „neīstajā”, „neiznākušajā” grāmatā Vilis Seleckis izsaka aizdomas, ka kompartija (vai varbūt pat Krievija) iestūmusi Aivaru Lembergu Ventspils mēra krēslā, jaunajās Ēnās „pareizā” versija ir jau pavisam cita – lasiet un brīnieties: „Kad bija apritējuši aptuveni desmit gadi, kopš ierašanās Ventspilī, A. Lembergs saņēma uzaicinājumu doties uz Rīgu, uz Centrālkomiteju, kas tolaik bija daudzu censoņu ilgu un cerību mērķis. Te gan Aivars Lembergs nekādu augsto amatu neieņēma, bija instruktors, kas piedalījās Latvijas ārējo ekonomisko sakaru veidošanā. Kad sākās Atmoda, lielo pārmaiņu laiks, viņš vēl arvien strādāja šajā vietā.

   Par Aivara Lemberga atgriešanos Ventspilī pilsētnieki uzzināja 1988. gada oktobrī. Par to rakstīja Ventas Balss. Pilsēta bija palikusi bez vadības. Ilggadējais izpildkomitejas priekšsēdētājs J. Marnauza juta, ka tuvojas tik sarežģīti un satraucoši laiki, ka viņam diezin vai pietiks spēka pienākumu veikšanai. Tāpēc jau 1988. gada vasarā pilsētas deputātiem tika teikts: meklējiet jaunu priekšsēdētāju!

   Par tālāko stāsta Edīte Melngalve, kas tolaik bija pilsētas deputāte: „Augustā biju kompartijas Centrālkomitejā. Te nejauši satiku Aivaru Lembergu, kuru pazinu no tā laika, kad viņš bija strādājis par rajona partijas sekretāru. Bija palicis prātā, pirmkārt, kā cilvēks ar nestandarta domāšanu un, otrkārt, kā cilvēks, kas cenšas iedziļināties un izzināt problēmu, ja ar to sastopas. Mēs tobrīd ne tuvu nebijām personiski pazīstami. Tomēr es viņu uzrunāju, sacīdama:

   „Aivar, nāc uz Ventspili par priekšsēdētāju”.

   „Kurš to piedāvā?” viņš ieinteresējās.

   „Piedāvāju es – pilsētas deputāte.”

   Šķīrāmies, norunājuši, ka es virzīšu lietu uz priekšu, ja viņš būs gatavs atgriezties Ventspilī. Pēc divām dienām Aivars Lembergs piezvanīja un pateica, ka viņš pieņem piedāvājumu. Es tūdaļ gāju pie A. Devisilova, kas tolaik bija kompartijas pirmais sekretārs Ventspilī. Teicu, ka man ir kandidāts pilsētas galvas amatam. Raksturoju viņu kā jaunu un enerģisku cilvēku un lūdzu, lai Devisilovs atbalsta manu priekšlikumu. Sekretārs bija gatavs to darīt, un tad jau rudens pusē deputāti sesijā brīvi, bez jebkādiem ierobežojumiem varēja nosaukt savus kandidātus pilsētas galvas amatam. Tika minēti seši uzvārdi. Tātad es izvirzīju Aivaru Lembergu. Es biju tā, kas viņu protežēja. Savu toreizējo rīcību nekad neesmu noželojusi. Taisni otrādi, es ar to lepojos.””

   Patiesībā jau, kā rāda Latvijas Valsts arhīvā atrodamais Ventspils Tautas deputātu padomes pilsētas izpildkomitejas partijas biroja protokols, kas datēts ar 1988. gada 29. novembri, tā sēdē Aivaru Lembergu par jauno izpildkomitejas priekšsēdētāju izvirza „jaunais komunists Didrihsons A.A.”, un arī viss birojs nolemj „nepieciešamības gadījumā pilsētas Tautas deputātu padomes sesijā ziņot par partijas organizācijas biroja komunistu viedokli izvirzīt un atbalstīt Lemberga Roberta Aivara dēla kandidatūru Tautas deputātu padomes pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja postenim”. Taču – atgriezīsimies pie „pareizajām” Ēnām pār Ventspili:

   „Kāpēc 1988. gadā A. Lembergs piekrita atgriezties Ventspilī? Tā taču bija attāla provinces pilsētiņa, par tās ekoloģiskajām problēmām runāja un rakstīja šausmu lietas. No tās muka prom katrs, kas vien spēja to izdarīt. Turklāt, rēķinot pēc toreizējiem standartiem, Centrālkomitejas pamešana un pārcelšanās uz attālu provinces pilsētu, darbs izpildkomitejā, nevis partijas sistēmā, bija vērtējams kā straujš kritiens pa karjeras trepēm. Kāpēc godkārīgais censonis samierinājās ar to? Rīgā bija iespēja straujāk virzīties pa karjeras kāpnēm. Bet kas bija sagaidāms Ventspilī? Tikai smags darbs, ekoloģiskās kaujas un iespējas sapelnīt daudzus punus. Varbūt A. Lembergs atgriezās Ventspilī ar speciālu partijas uzdevumu – pastiprināt tās pozīcijas šajā ļoti svarīgajā ostas pilsētā? Atmoda, nacionālo ideju popularitāte noteica, ka murmanskiešu kapteiņi vairs neder. Vajadzīgi vietējie. Nacionāļi, latviski runājošie.”

   Pareizo atbildi uz šo autora retorisko jautājumu jaunajā pareizajā grāmatā, protams, dod pats Aivars Lembergs: „Es gribēju strādāt patstāvīgi. Bija apnicis tas, ka man ir daudz priekšnieku. Es gribēju, lai man būtu ļoti maz priekšnieku. Tomēr gribēju pietiekami liela mēroga darbu. Man patika apjomīgi pienākumi. Mani neapmierināja viena rūpnīca, tā man būtu par šauru. Universitātē biju vadījis celtnieku vienības. Tie bija plaši pienākumi, jo bija 40 – 50 vienību, kas strādāja Latvijā. Bija vajadzīgs liels organizatorisks darbs, lai tās ar visu nodrošinātu. Tāpēc piekritu atgriezties Ventspilī.”

   Arī nekādas organizētas kampaņas par labu Aivara Lemberga iecelšanai par Ventspils izpildkomitejas priekšsēdētāju neesot bijis – nu ne kripatiņas: „Laikrakstā Padomju Venta parādījās vairākas publikācijas par pilsētas galvas amata kandidātiem. Par Aivaru Lembergu daudzi ventspilnieki izteicās visnotaļ pozitīvi. Viņa vārds un veikums vēl nebija aizmirsts no tiem laikiem, kad viņš bija darbojies partijas komitejā. Piemēram, L. Zavicka, pensionāre rakstīja: „Viņš ar savām ļoti dziļajām un plašajām zināšanām ekonomikā, politikā…, ārkārtīgi loģiskām un progresīvām domāšanas spējām panāks, ka pilsētas attīstības problēmas un to risināšanas ceļi tiks konkrēti iezīmēti ne vien tuvākos gadus, bet gadu desmitus uz priekšu…” (Padomju Venta, 1988. gada 2.decembris.)

   Daudz atzinīgu vārdu atrodami arī citu ventspilnieku publikācijās. Varētu pieļaut iespēju, ka daļa rakstu bija speciāli organizēta un ka A. Lemberga iespējamiem oponentiem adresētās atbalsta vēstules vispār netika publicētas. Bet… vai nav dīvaini, ka ventspilnieku atbalsts Aivaram Lembergam nav beidzies līdz pat šim laikam? Laikam gan jāatzīst – A. Lembergs jau bija apliecinājis sevi kā spilgtu personību, aktīvu vadītāju, lietpratīgu tautsaimnieku. Tāpēc Ventspilī viņu sagaidīja ar cerībām un labiem vērtējumiem.”

   Tāpat jauni akcenti „pareizajās” Ēnās pār Ventspili salikti gan attiecībā uz kompartijas funkcionāriem, skaidri nodalot „gaišo, tautfrontiski orientēto partijnieku daļu” un „impēriski un sociālistiski orientētu spēku”, gan attiecībā uz pašu jauno pilsētas saimnieku un viņa kompartijas nomenklatūras pagātni – tā, piemēram, izrādās, jau pirms Dienas 1991. gadā „mērķtiecīgu kampaņu pret Aivaru Lembergu” veicis laikraksts Latvijas Jaunatne:

   „Ventspils pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs bija iztēlots kā rūdīts komunists, kam ventspilnieki nedrīkstot uzticēt pilsētas vadību. A. Lembergs tika raksturots tobrīd un vel tagad ļoti izplatītā stereotipa garā – vecās, sarkanās nomenklatūras pārstāvis, kas kalpoja sociālismam un impērijai un kurs arī turpmāk gribētu darīt to pašu. Tāpēc visiem spēkiem cīnās par varu, lai neatļautu jauno, krietno, tautfrontisko un nacionālo spēku nostiprināšanos. Tātad pamatīgs dinozaurs, sarkanais monstrs, kas žņaudz brīvo Latviju, vilkdams to padomiskā purvā. (..)

   Tā vien liekas, ka Aivars Lembergs bija ļoti neērts cilvēks ne tikai daudziem ventspilniekiem, bet arī tiem rīdziniekiem, kuri apjauta Ventspils milzīgās iespējas. Daudziem kļuva skaidrs – kamēr Ventspilī saimniekos A. Lembergs, tikmēr pieeja ostai, tās uzņēmumiem, tātad valūtai nebūs iespējama. A. Lembergam aiz muguras nevarēs nokārtot nevienu darījumu. Un tāpēc, šķiet, viņu pastumt malā gribēja daudzi – gan tie, kuri sēdēja ministrijās, gan tie, kuri uz Ventspili sāka lūkoties kārām naudas pelnītāja acīm. (..)

   Acīmredzot, uzbrukumi ietekmēja arī Aivaru Lembergu pašu. Vienu brīdi viņš jau esot sācis šaubīties, vai nepamest frontes līniju. Tobrīd kāda banka viņu aicinājusi braukt mācīties uz Angliju. Solījusi, ka pēc diviem gadiem viņš atgriezīsies un ieņems augstu amatu, pelnot lielu naudu. Kad jutis, ka tuvojas sīvas kaujas par Ventspili, esot izlēmis braukt prom. Bijis tam iekšēji gatavs. Taču kad sākuši viņu mazgāt presē, tad iespītējies. Sak, nekur nebraukšu, palikšu tepat! Ja es tagad aizbraukšu, tad visi domās, ka es patiešām esmu lupata, neko nespēju izdarīt un ka tāpēc aizmuku…. Nekā! Es pierādīšu, ka varu izdarīt. Un palikšu visiem par spīti.”

   Protams, arī par Ventspils mēra nomenklaturščika gadiem „pareizajā” grāmatas versijā viss izskaidrots: „Runājot par komjaunatnes un partijas kadru izvēli, jāatceras, ka atbildīgos amatos neizvirzīja tikai tos, kam bija kāda stipra aizmugure. Kādam bija arī jāstrādā. Lai labi strādātu, bija jāatrod spējīgi cilvēki. Tāpēc rajonu komiteju uzskaitē ņēma katru jauno speciālistu, kas ieradās ar diplomu kabatā. Kādu laiku pavēroja viņu darbošanos, tad pašus apsviedīgākos aicināja darbā. Tāpēc nokļūt augstos partijas, padomju vai citos amatos nozīmēja būt spējīgam, uzņēmīgam, talantīgam. Vārguļus un mīkstčauļus tur neņēma. Tāpēc nebrīnīsimies, ka tik daudzi padomju laika partijnieki, direktori, priekšnieki arī neatkarīgajā Latvijā nepazuda. Taisni otrādi. Viņi izturēja brīvā tirgus pārbaudījumus un kļuva gan par uzņēmējiem, gan politiķiem. Par spīti draudiem deboļševizēt, ierobežot, saukt pie atbildības.

   Saka, ka partijas amats nozīmēja sadarbību ar okupācijas varu. Kolaboracionisms, kā daži gudri apgalvo. Taču mums, piecdesmitajos gados dzimušajiem citu varu nebija lemts piedzīvot. Mēs augām tajā Latvijā, kurā piedzimām. Mācījāmies padomju skolā, lasījām padomju literatūru, skatījāmies padomju filmas. Mums bija jādzīvo šajā laikā, jo cita nebija. Neko citu mēs neredzējām. Kā gan mūsu paaudze varēja nebūt rozīga un sarkana? Cik bija tādu, kas runāja par okupācijas varu un mudināja nesadarboties ar to? Par glumiem karjeristiem, klajiem pašlabuma meklētajiem gan daudz tika rakstīts un runāts. Bet kolaboracionisms un okupācija netika pieminēti. Varbūt vienīgi tādi vīri kā Ints Cālītis par to kaut ko zināja. Ko pārmest Aivaram Lembergam un visai piecdesmitajos gados dzimušajai paaudzei, kam bija jādzīvo, jāmācās, jāstrādā tādā Latvijā, kādā tā piedzima?

   Vai tas ir slikti, ka tādi vīri kā A. Lembergs centās mācīties, pūlējas izdarīt vairāk, ieņemt augstāku amatu? Bet kurš gan to negribēja, neskaitot pļēgurus un slaistus? Ne visi tika līdz Centrālkomitejai. Taču daudzi atpalicēji gribēja tur nokļūt, ja vien spētu. Jā, protams, komjaunatnē un kompartijā salīda arī glumi karjeristi, mīkstmieši, kurus bīdīja tēvoči un tantes. Bet kur gan nebija šo glumo? No tādiem bija pasargātas tikai fermas un rūpnīcas. Bet žurnālistikā, literatūrā, teātros, zinātnē viņu bija pa pilnam. Iespējams, partkomos glumo salīda vairāk nekā citur. Tagad, kad ir tirgus un konkurence, šie mīkstmieši pazūd. Panākumus gūst galvenokārt tie, kuri arī kompartijā izvirzījās pašu spēkiem. Protams, bija tādi, kurus bremzēja politisku iemeslu dēļ. Bet kāds tam sakars ar kolaboracionismu?”

   Taču šī viedokļa maiņa „pareizajā” Ēnu pār Ventspili versijā tomēr ir tīrais sīkums, salīdzinot ar jaunajām vēsmām, vērtējot privātkompāniju ienākšanas un peļņas metodes Ventspils ostā un tranzītbiznesā. „Neeksistējošajā” grāmatā, kā labi atceramies, runa ir par „bijušo padomju nomenklatūru” un „viena ekonomiskā grupējuma interesēm”, kuras Ventspilī tikušas īstenotas, „sagrābjot visu bez jebkādas nomas vai izpirkuma naudas”. „Īstajā” grāmatas versijā jau ir pilnīgi cits patiesības variants:

   „Pirmā privātfirma, kas sāka darboties Ventspils ostas teritorijā, bija SIA Venoil. Tā dzima jau 1992. gadā, tās dibinātājs un vadītājs bija vairākkārt pieminētais tautfrontietis un pilsētas deputāts Olafs Berķis. Venoil, sadarbodamies ar Tirdzniecības ostu, guva iespēju īrēt bunkurēšanas bāzes kuģi Rava Russkaja. Tas bija savu mūžu nokalpojis kuģis, ko gribēja norakstīt un sagriezt metāllūžņos. Bet O. Berķis izdomāja, kā, likdams lietā pieredzi un izdomu, vēl kādu brīdi pagarināt tā mūžu. Viņš sāka gandrīz no nulles, bez pieredzes uzņēmuma vadībā. Bet ar ticību. (..) Cita pēc citas dibinājās jaunas kompānijas. Tās centās iekļūt ostā, lai iznomātu kādu pēdu zemes, piestātni, celtni, noliktavu, lai, sadarbojoties ar līdzīgiem austrumu censoņiem, kuģī ielādētu autokravu, vagonu, pat veselu ešelonu Rietumos pieprasītu labumu. Tā tika pelnīti pirmie tūkstoši dolāru, kas ļāva atsperties un izvērsties. Osta bija kā Eldorado, kas deva iespējas piedzimt pirmajiem Ventspils uzņēmējiem.”

   Un kā tad ar Ventspils tirdzniecības ostas prihvatizāciju? Izrādās, tādas nav bijis: „O. Stepanova vadītā VTO ļāva dažādām uzņēmuma struktūrām, apakšnodaļām iegūt patstāvību un vēlāk privatizēt iznomāto valsts īpašumu. Likums to neaizliedza, ministrija neiebilda. Drīz vien vairākas apakšnozares – autosaimniecība, sakaru, remonta un celtniecības iecirkņi – kļuva privāti uzņēmumi. Pēc tam atsevišķas privātkompānijas sāka pārņemt arī svarīgākus VTO iecirkņus. Visbiežāk tas notika, dibinot jaukta tipa kompānijas, kurās privātais kapitāls apvienojas ar VTO pārvaldīto valsts īpašumu un savā pārziņā ieguva terminālus, celtņus, citu mantu. Tādējādi Tirdzniecības osta it kā sašķēlās, tās pienākumus sāka pildīt privātas kompānijas un sabiedrības. Šo procesu sauc par ostas decentralizāciju.”

   Kālija parks? Tā dibināšana tagad jau ir „tālredzīgs solis”. New Venta? „Kompānija ieguldīja lielus līdzekļus infrastruktūras attīstībā, iegādājoties jaunus celtņus, autokrāvējus, citus mehānismus.” Uniparks? „Ostā bija ienākusi privātā iniciatīva, privātais kapitāls, privātā atbildība. Pavērās jaunas iespējas, un kravu apgrozījums palielinājās.” Ventbunkers ar saviem ofšoriem? „Apvienojot valsts īpašumu ar privāto iniciatīvu, kompānijas dibinātāji gribēja izveidot modernu, spēcīgu bunkurēšanaas bāzi.” Ventspils nafta? Autors ir sajūsmā – „ienesīgo gigantu neizdevās pārņemt nedz rietumniekiem, kas meta acis tā virzienā, ne arī Krievijas kompānijām”.

   Arī kopumā Ventspilī ar privatizēšanu viss saskaņā ar Ēnu pār Ventspili jauno versiju ir noticis gluži labi, noteikti – atbilstoši likumam un valsts interesēm: „Ventspils ostā un tās lielākajos uzņēmumos privatizācija notika, balstoties uz likumiem un valdības lēmumiem. Visvairāk domstarpību un nesaskaņu izraisīja Ventspils naftas privatizācija, kā arī cīkstiņš par pavisam nelielu uzņēmumu, ko sauca par Ventspils Transporta ekspedīciju. Pārējos gadījumos viss noritēja klusi un mierīgi. Tas nozīmē, ka bija labi saskaņotas visas ieinteresēto pušu intereses un vēlmes. (..)

   Privātā iniciatīva, kam pavēra ceļu pašvaldības vadītāji, bija milzīgs spēks, kas pārveidoja visu pilsētu. Privatizācija ne tikai izglāba ostu un citus uzņēmumus no sabrukuma, bet arī pavēra jaunas, plašas iespējas. Ostā neviens termināls nesamazināja darba apjomus. Taisni otrādi. Visi turpināja strādāt ar pilnu jaudu, palielinot pārkrauto kravu apjomu, vienlaikus modernizējot tehnoloģiskās iekārtas. Tādējādi Ventspilī uzvarēja tirgus ekonomika, kas sekmēja ostas un pilsētas attīstību.” Bet, kas attiecas uz pirmajā grāmatā daudz pieminētajiem ļaunajiem padomju nomenklaturščikiem, – „taisni bijušie sekretāri, VDK virsnieki, kolhozu priekšnieki kapitālisma ideju balsta noteiktāk nekā daudzi vakardienas tautfrontieši”…

   Pēc „īsto” Ēnu pār Ventspili grāmatas laišanas klajā Vilis Seleckis vēl izdod grāmatu par Andri Šķēli, ilgā un mokošā tiesas prāvā zaudē jaunās grāmatas galvenajam „nevaronim” un tad… gluži vienkārši pazūd no galvaspilsētas, saraujot gandrīz visus iepriekšējos kontaktus, pārtraucot jebkādu publicistisko darbu – ar vārdu sakot, gandrīz vai noejot pagrīdē. Labi, ka Latvija nav liela – izmantojot gandrīz vai detektīvu cienīgas metodes, beidzot izdodas uziet viņa pēdas Kurzemes pusē, Pūres pagastā.

   Iebraucot viņa māju Bērzgaļi pagalmā, skatam paveras liela saimniecības ēka un prāva siltumnīca. Nekas neliecina, ka šeit dzīvotu publicists un žurnālists, – drīzāk kāds lauksaimnieks vai dārznieks. Negaidītos ciemiņus sagaida viņa kundze. Iešot sameklēt saimnieku, kurš esot kaut kur ieracies dārza darbos. Pirmais iespaids izrādās pareizs – tiešām, tagad dārzniecība esot viņa galvenais dzīves saturs, skaidro publicista kundze.

   Pats Vilis Seleckis par izrādīto interesi ir pārsteigts. Ir nojaušams, ka stāstīt viņam ir ko, tikai ir kaut kas, kas traucē. Kas? Saruna nav gara, vienojamies, ka tiksimies pēc kādas nedēļas intervijā. Viss esot labi jāapdomā. Taču ir jūtams, ja žurnālistiskais velniņš viņā sēž iekšā, gribētos visu, kas uzzināts, noskaidrots un izprasts, darīt zināmu citiem. Visas sarunas laikā nepazūd iespaids, ka viņš ļoti labi saprot žurnālista interesi aizrakties līdz lietas būtībai un labprāt gribētu sniegt palīdzīgu roku. Tikai…

   – Jūs domājat visus tā laika notikumus, kas saistās gan ar Ventspili, gan ar Šķēli? Nu jā, bet tie notikumi jau paši ir tādi, par kuriem veselu grāmatu varētu uzrakstīt. Man ir arī tādi plāni to izdarīt, un tos īsā laikā pārrunāt nemaz nav tik vienkārši.

   – It kā pastāvēja viedoklis, ka pirmo grāmatu Ēnas pār Ventspili bija pasūtījusi Ventspils transporta ekspedīcija.

   – Jā, bija līgums ar šo te mazo skaisto firmiņu, kuru pārstāvēja… nu, to es nekad nevienam neesmu stāstījis..

   – Un pēkšņi jūs šo grāmatu izņēmāt ārā no tirdzniecības, kā iemeslu minot, ka grāmatā esot neprecizitātes. Tad jūs varbūt varat tās nosaukt? Es to izlasīju, un būtu interesanti uzzināt, kuras ir tās neprecizitātes.

   – Ziniet, man par šo jautājumu viss ir kārtīgi vēl jāpārdomā. Tas vairs nav tik vienkārši. Nu, viens no iemesliem, kas situāciju sarežģīja, noteikti ir arī tas, ka bija tas līgums ar to firmiņu, un man tā grāmata bija jāuzraksta un jāatdod tai firmiņai. Taču notika privatizācija, un tā firmiņa pārgāja jaunu īpašnieku rokās, un automātiski uz šo izdevumu viņi arī… viņi varēja arī viņu savākt. Jo es viņu biju it kā rakstījis kā reklāmas materiālu, bet tas, protams, nebija galvenais moments.

   – Bet kas bija galvenais?

   – Jūs man dodiet kādu laiku apdomāties par visām šīm lietām! Man viss ir jāsaliek galvā un smadzenēs, jo galvenais – ļoti iespējams, ka es varēju nonākt līdz tādam statusam… es tiešām biju nokļuvis starp diviem dzirnakmeņiem. Šķēle, tai brīdī Diena viņu atbalstīja, no otras puses šitie bandīti no Ventspils, un man tur vajadzēja izgrozīties no tās situācijas. Bet, protams, ka tas bija viens no momentiem – juridiskais statuss tai grāmatiņai bija tāds, ka man uz to praktiski zuda īpašums.

   – Bet jūs tomēr pielikāt diezgan lielas pūles, lai nekur viņa neparādītos, neviens viņu neizlasītu…

   – Nu, man tā vajadzēja izdarīt.

   – Kāpēc?

   – Man tā vajadzēja izdarīt. Zināmā mērā arī, lai atbrīvotos no tā… no tā statusa. Bet dodiet man kādu brītiņu vēl pārdomāt. Dienas divas trīs. Es vēl pārdomāšu, vai ir pienācis laiks to visu runāt atklāti, vai cilvēki sapratīs mani un tā tālāk.

   – Tātad pašlaik jūs visu neesat atklāti izstāstījis, kas tur īsti notika?

   – Nē.

   – Klīda baumas, ka jums ventspilnieki esot draudējuši.

   – Nu, tā draudēšana, tā jau vairāk varēja nākt no pretējās puses, jo zināmā mērā mani bija pat jāsargā tanī brīdī, jo, ja ar mani notiktu kaut kādas sliktas lietas, tad visiem būtu skaidrs, ka vainīgie ir jāmeklē Ventspilī, un līdz ar to tas viņiem būtu ļoti neizdevīgi.

   – Bet kāpēc otrai pusei bija izdevīgi?

   – Nu, man radās tāda sajūta, ka tad viņiem būtu izdevīgi, ka visā šajā vainotu Ventspili, ka novākuši žurnālistu un tā tālāk. Ļoti elementāri. Jo visas aizdomas kristu uz to pusi, uz Ventspili, un līdz ar to viņiem varētu piesiet ļoti lielu smagu atbildību.

   – Tas nozīmē to, ka grāmatā jūs uzrakstījāt visu patiesību?

   – Nu… pozitīvo, tas ir, negatīvo… to, ko es pēc tam… pēc tam man bija citi nodomi… es gribēju sadraudzēties ar šitiem draugiem, gribēju iekļūt viņu apritē, iepazīt viņus no iekšpuses, zināt, kas tur notiek, nu, un es gāju uz tādiem kompromisiem, es domāju, nu, labi, paskatīsimies, kāds ir jūsu viedoklis par visu šito lietu. Un tā es nokļuvu pie Lemberga un sāku strādāt pie tādas grāmatas. Varbūt ka man nevajadzēja izdot ar tādu pašu nosaukumu, kaut gan no otras puses, tā pirmā jau nebija izdota, nu, oficiāli, viņa bija sagatavota izdošanai, bet nebija izdota, tāpēc es tā… tas tā smieklīgi, ka tāds pats nosaukums, bet nu… nu, tās ir detaļas.

   – Bet viņas abas divas ir pilnīgi dažādas… Tad kurā ir tā patiesība? Viņas nevar abas salikt kopā un teikt, ka patiesība ir pa vidu – vai nu vienā vai otrā.

   – …Vai jums nupat radās tāda ideja par šito runāt, vai tas tomēr ir saistīts ar vēlēšanām?

   – N

3. 

   raksts

   2016. gada 10. May

   Raksta turpinājums un nobeigums.

   http://pietiek.com/raksti/ka_tagadejais_aboltinas_slavinatajs_gramatu_par_lembergu_parrakstija_un_nepareizo_variantu_iznicinat_meginaja

   – …Vai jums nupat radās tāda ideja par šito runāt, vai tas tomēr ir saistīts ar vēlēšanām?

   – Ne jau par šo vien mēs runājam. Bet par Ventspils transporta ekspedīciju citu cilvēku nav – toreizējais direktors Māris Kukainis jau ir miris, un mums viņš neko nevar izstāstīt…

   – Tiešām?

   – Jā, es vakar zvanīju..

   – Bet viņš jau nebija nekāds vecais… nebija mirējs, jā… vai dieniņ..

   – Bet tā jau cilvēkiem ap Lembergu gadās…

   – Jūs domājat, ka es varētu būt ar to saistīts?

   – Viņa draugs Vitāls Lejiņš arī tā negaidīti nomira un milzu mantojumu atstāja…

   – Nu, Vitāls Lejiņš, tas ir…

   – Pazināt?

   – Nē, nē, absolūti nezinu, es tik zinu, ka uz viņa vārda bija rakstītas visas tās mantojuma lietas. Jā… nu… ātrāk tika pie mantojuma. Acīmredzot viņam vajadzēja padomāt – uzņemties uz sava vārda tādus lielus īpašumus un iecelt Lembergu par savu mantinieku, tad ar to bija jārēķinās. Ja viņš patiešām bija pavisam vesels cilvēks, es nezinu, kā tas ir, varbūt viņš bija slimnieks… bet it kā kursa biedrs. Nu… tad jau viņam tikai pāri par 50 gadiem.

   – Viņš 46 gados nomira. Mātei neko neatstāja, visu Lembergam, pat dzīvību apdrošināja Lembergam par labu.

   – Jā, nu redzi, tāpēc jau man bija iecere to visu uzrakstīt kā romānu.

   – Par ko?

   – Par visiem šiem piedzīvojumiem, kā ar grāmatu un ar visu, ko es esmu sapratis. Jo nevar tā… tur ir jāstāsta gari un plaši, kāpēc tu tā rīkojies un kāpēc tā… patiešām, goda vārds, es tā…

   – Ko, Lembergs draudēja?

   – Nē, nē… draudēšana būtu bijusi, nu, tādā, tiesāšanās līmenī. Tādas tās sarunas bij’. Un viņi mani iedzītu dziļā stūrī, un pliku pataisītu un pazemotu, nu tā. Tas varēja būt, jo tai brīdī viņiem bija absolūta…

   – Nu, bet Šķēle?

   – Šķēle arī praktiski tā gandrīz jau izdarīja.

   – Kāpēc jūs izlēmāt tomēr pret Šķēli nostāties, bet pret Lembergu ne?

   – Tur arī pamatojums, tajā brīdī man likās, ka Šķēle ir bīstamāks Latvijai, kā viņš rāvās pie varas. Nu tas tā, starp mums runājot. Viņš bija tajā brīdī nodibinājis un izveidojis tādu ievērojamu politisko spēku un draudēja pārņemt varu, un likās, ka viņš varētu arī to Lembergu pastumt pie malas. Un viņš man likās bīstamāks, teikšu atklāti. Turklāt ar Lembergu man jau bija tie sakari izveidojušies arī. Un tur es guvu atbalstu, to es arī neslēpju, kad es sāku ar to Šķēli. Līdz ar to man vairs nebija jācīnās divās frontēs. Nevar jau divās frontēs, tur pretī ar šādiem džekiem un tur kaut ko uzrakstīt, nu nevar.

   Tā ir tāda lieta, par kuru nemaz šobrīd arī nebūtu skaļi jārunā, cilvēki to nevar saprast, jo domā, ka, ja jau tu esi patiesības cīnītājs vai žurnālists, tad tev ir jābūt absolūti neatkarīgam no visa, nekādi sakari tur nedrīkst būt un nekāds finansējums, gandrīz jāsaka – jādejo savā plikā dzīvoklītī, jāēd ūdens un maize un tik jāraksta patiesība. Ja tu gribi kaut ko uzrakstīt un izdot, bez tiem līdzekļiem tu neko nevari izdarīt, tev ir vajadzīgs izdot, ir vajadzīgs braukāt, vākt materiālus un publicēt. Un galu galā arī publicēšanās iespējas tu nevari nodrošināt pats, piemēram, tagad man nav neviena sakara, un, pat ja es gribu, man nav publicēšanās iespēju. Jo visas avīzes ir privatizētas, katra pieder vienam vai otram politiskam spēkam, katrs grib paust sev izdevīgu viedokli un tādu vispārīgu, kas neatbilst katra konkrētā interesēm, tādu nemaz nav tik vienkārši ielikt kaut kur.

   Nu, jūs arī, vai tad jūs varēsiet braukāt, ja nebūs kaut kāda izdevniecība, kas uztur, nodrošina līdzekļus un pēc tam izdošanas iespējas?

   – Kāpēc jums likās, ka Lembergs ir tas labais?

   – Nē, man nekad nav viņš licies labais.

   – Nu, bet jūs beigās tomēr nostājāties viņa pusē.

   – Tāpat kā latviešu leģionāri, kad divas puses savā starpā cīnās, tad tu domā, vai starp utainajiem vai starp zilajiem, – tā arī šinī pasaulē. Tā ir, kad tu pats par sevi nevari būt līdzvērtīgs spēks.

   – Tad pirmajā grāmatā ir visa patiesība sarakstīta?

   – Nu, pirmajā grāmatā es rakstīju to, ko tajā brīdī domāju, ko tanī brīdī biju noskaidrojis. Tur nekas nav īpaši liels atrasts, nu, teiksim, graujošs, bet tie vispārējie materiāli, kas tur bija, bez šaubām, ko man sirds pavēlēja, to es rakstīju. Bet līdz tai otrajai, ja paskatās tagad ar Lemberga viedokli, tad es noskaidroju, kā tur visu to Ventspils rūpniecisko ostu centās saglābt, jo viņu varēja arī iznīcināt.

   Tiešām, kad paskatās Ventspils deputātu padomes protokolus, tad tur bija ar vienas, divu balsu pārākumu, ka tomēr to ostu neslēgs, ka ļaus strādāt utt. Radikāļiem un zaļajiem bija tikai viedoklis, ka vajag slēgt, un tā es rakstu, tā patiešām bija, ka Lembergs to izglāba. Protams, viņš glāba… to varbūt tur vajadzēja pieminēt – ne jau tāpēc, ka Latvijai tur glāba, bet tāpēc, ka Lembergs, būdams gudrāks par visiem, apzinājās, kādas milzīgas peļņas iespējas būs viņam pašam un visiem tiem ļaudīm, kas ar viņu saistīti. Bet kaut kāds labums jau no tā ir arī Latvijai un Ventspilij, protams. Tā ka tas ir tas pozitīvais par viņu. Viņa varēja būt iznīcināta, tā osta, varēja būt slēgti visi tie uzņēmumi. Tāda bija tautas prasība, sākoties Atmodai. Lembergs to pagrieza. Bet nu skaidrs, ka viņš to darīja Krievijas uzņēmumu interesēs un savās interesēs, par to var padomāt.

   – Jūs gribat teikt, ka viņš šeit ir Krievijas ieliktenis?

   – Nu, es nevaru tā pateikt, tik precīzu datu man nav. Bet es domāju, ka ar Krieviju viņam pašam sākumā bija milzīgi sakari, tas tā, starp mums runājot, un kam tad Krievijai to Ventspils ostu vajadzēja? Krievijai tajā brīdī nebija izejas uz jūru. Tai pirmajā grāmatiņā es to noskaidroju, un esmu par to pārliecināts, ka Ventspils Krievijai nozīmēja milzīgu vērtību, viņai visa Latvija nav vajadzīga, viņai vajadzīga ir Ventspils. Līdz ar to viņiem vajadzēja garantēt, lai pēc Atmodas tā Ventspils turpina darboties. Un viņi atrada Lemberga personā tādu cilvēku, kurš to nodrošinās. Naftas plūsmu, viņiem nafta bija briesmīgi vajadzīga, tāpat kā akrils un amonjaks, un Lembergs to nodrošināja.

   – Kāda bija jūsu iepazīšanās ar Lembergu?

   – Mēs Augstākajā padomē abi divi bijām, nē, nu, nekādi ciešie sakari mums tur nebija tajā Augstākajā padomē, kaut kādi tur drusciņ. Viņš jau tur maz strādāja, viņš nesēdēja tur, viņš sēdēja Ventspilī. Jo viņam tā Augstākā padome bija mazsvarīga lieta. Skaitījās deputāts, bet ieradās tikai uz atsevišķām sēdēm, neko viņš vairāk nedarīja, viņš saprata, ka izšķirošais ir Ventspils postenis. Ko mēs pat iedomāties nevarējām.

   – Bet tad, kad jūs rakstījāt grāmatu par Ventspili, uzrakstījāt, izdevāt, – tad viņš nāca pie jums un teica, ka tiesāsies?

   – Nu ja, te nu sākās tās interesantākās detaļas, kā tas notika, un man par to visu ir rūpīgi jāpadomā, teikšu atklāti. Tas nebija tik vienkārši.

   – Jūs baidāties?

   – Nē, es nebaidos. Par… par… par Lembergu… nu, es nezinu… varbūt arī ir jābaidās. Varbūt šobrīd ir arī jābaidās.

   – Kāpēc jums tā liekas?

   – Nu, domāju, ka tas, ko mēs varētu darīt zināmu… Lembergam, īpaši sakarā ar to, ka viņš raujas, šķiet tā, ka raujas pie varas, sakarā ar to tas, ko es varētu pastāstīt, tas viņam būtu ļoti bīstami.

   – Un viņš to zina?

   – Es domāju, ka viņš to zina, jā, tagad tas varētu būt ļoti bīstami, katrā ziņā ļoti nepatīkami.

   – Viņš zina, ka jūsu rīcībā ir informācija, kas viņam varētu kaitēt?

   – Nu, tikai tāda informācija, kā tas ir, kādi piedzīvojumi mums ir bijuši.

   – Tie ir tie piedzīvojumi, kuri varētu ietekmēt viņa politisko karjeru?

   – Laikam varētu ietekmēt, jā. Īpaši, ja es to ļoti precīzi un ar attiecīgiem komentāriem pasniegtu, nu, tāpēc es vēlreiz saku, ka man jāpārdomā.

   – Vēl pēdējais jautājums – ja kāds šodien gribētu rakstīt grāmatu par Lembergu, viņam arī būtu jābaidās par savu dzīvību?

   – Tas ir atkarīgs no tā, ko viņš tur gribētu rakstīt.

   – Nu, neko labu, bet patiesību.

   – Protams… protams…

   – Viņš ir tāds cilvēks, no kura jābaidās?

   – Pamēģiniet par šitām personām – Šķēli un Lembergu – uzrakstīt patiesību! Tur būs asinis un… ja jūs līdz tam aizraksieties. Jūs domājat, ka viņi visas šitās lietas ir izdarījuši bez tā?

   – Jūs domājat asinis? Vistiešākajā veidā?

   – Latvenergo ļaudis tur ir no bitēm miruši un kā.. un pati ko par Lejiņu stāstījāt, un tā tālāk.

   – Jūs pieļaujat, ka tā būtu varējis būt?

   – Es nezinu, jūs pati to stāstījāt, es domāju, ka varbūt arī, es nezinu. Bet katrā ziņā viņš nav no tādiem, kas uz to ietu bez ļoti būtiskiem iemesliem. Tāpat kā viņa… ir, kas dara tikai to, kas ir jādara, viņi ir ļoti saprātīgi cilvēki, neviens nav muļķis, ne Šķēle, ne Lembergs. Un, ja nu vairs nav citas iespējas, tad… tas ar’ ir skaidrs.

   – Jūs pat domājat, ka viņiem abiem diviem ir asiņainas rociņas?

   – Es domāju, ka noteikti… noteikti… Sagrāba ostu, kļuva par multimiljonāru…

   Šeit mūsu saruna pārtrūkst, prasīto divu trīs dienu vietā pārdomas prasa pāris nedēļas, pēc kurām klausulē atskan neveikla stostīšanās – ziniet, laiks vēl nav pienācis. Varbūt publicists pats saņemšoties un uzrakstīšot grāmatu, kurā šoreiz būšot visa patiesība, bet… Viļa Selecka balsī skaidri saklausāmas primitīvas bailes.

4. 

   Arturs Priedītis

   2016. gada 12. May

   Latvieši nav pelnījuši ne mazāko cieņu. To tagad zina visi uz Zemes. Īpaši labi zina Rietumeiropā. Arī Krievijā. Ja vēl nesen rietumeiropieši neko nezināja pat latviešiem un viņus jauca ar lietuviešiem, tad tagad zina par šiem amerikāņu dibenu laizītājiem. Zina, ka uz latviešiem nevar paļauties Eiropas kopējā velmē atbrīvoties no amerikāņu ietekmes. Latvieši ir Eiropas nodevēji. Latvieši ir Eiropas ienaidnieki. Tāpat pasaulē tagad zina, ka latviešiem ir krimināla valsts, no vienas puses fundamentāla atpalicība visos statistiskajos rādītājos, bet no otras puses totāla noziegumu brīvība ne tikai vietējām salašņām, bet salašņām no visas pasaules, vēloties Latvijā atmazgāt noziedzīgi iegūto naudu, vēloties glabāt Latvijas bankās noziedzīgi iegūtos dolārus u.tml. Īpaši Rietumeiropa tagad zina par Latvijas un latviešu nevērtību. Latvija un latvieši netiek patiesi un dziļi cienīti. Bet, lai iegūtu cieņu, nevajag daudz. Katrā ziņā vajag pierādīt, ka tev ir kaut kas svēts un dārgs, no kā tu neatsacīsies nekādos draudīgos apstākļos. Vajag pierādīt savu konsekvento stāju un gribu attieksmē pret saviem svētumiem un dārgumiem. Ja tas tā nenotiek un ir nepārprotami redzams, ka tev faktiski nekas nav svēts un dārgs, tad nav ko gaidīt cieņu. Var sagaidīt vienīgi necieņu, riebumu. To ir sagaidījuši latvieši. Pelnīti sagaidījuši. Latviešu lielākā nelaime ir morālā nepatstāvība, morālās stabilitātes trūkums. Latviešiem nekas nav svēts. Latvieši ir gatavi pārdot visu, atsacīties no visa pat bez jebkāda apdraudējuma. Nekādā gadījumā latviešiem nav svēta viņu valsts, valstiskuma nacionālie atribūti, valsts institūti. Lai apmierinātu savas mežonīgās amorālās un alkātīgās velmes, latvietim LR neko patiesībā nenozīmē. Latvietim nav svēta Satversme. Valsts konstitūcija latvietim nav nacionālais svētums. Latvietim tāpat neko nenozīmē citu valstu nodarītās pārestības, ja to nosodījums nesaskan ar viņa tumsoniskajām tieksmēm. Latvietis neizjūt nekādu pateicību pret tiem, kuri izglāba etnosu no simtprocentīgas iznīcināšanas pēc nacisma uzvaras. Latvietis savā mežonīgajā stulbumā nepārtraukti lamā savas dzīvības glābējus krievus un Krieviju. Latviešu nepateicībai, divkosībai ir patoloģisks vēriens. Tas tagad atspoguļojās odiozās Stambulas konvencijas sakarā. Atkal izpaužās tipiska latviešu viepļu divkosība. No vienas puses latviešu viepļi atzīst Stambulas konvencijas neatbilstību Satversmei. Tātad atzīst, ka Satversme viņiem nav nekāds nacionālais svētums. No otras puses nespēj atsacīties no savām idiotiskajām iegribām un tāpēc demagoģiski atsaucās uz “vardarbību”. Lūk, tipiska latviešu viepļu domu gaita: „Apliecinām arī, ka nesaskatām Konvencijā iespēju ieviest tendenciozus izskaidrojumus, kas būtu pretrunā ar Latvijas republikas Satversmi. Ar Saeimas lēmumu, protams, ir iespējams atzīmēt pantus Konvencijā, kuras ir Latvijas kontekstā nevēlamas vai neatbilstošas. Tomēr neparakstīt pašu Konvenciju būtu signāls mūsu valsts no vardarbības nepasargātiem ļaudīm, ka valsts nav gatava iestāties par vardarbības apkarošanu, kā arī pastiprināti palīdzēt upuriem”. Citāta autori ir latviešu „kristiānisma viepļi”. Viņi vēršās pret saviem garīgajiem līderiem. Latvijas garīgie līderi publiski nosoda aicinājumu Latvijā ratificēt Stambulas konvenciju. Bet, lūk, latvieši nebūtu latvieši, ja starp viņiem neatrastos divkosīgi mēsli. Šiem mēsliem pat reliģija, Baznīca, kristiānisma ētika, garīgie līderi nav nekāds svētums. Lūk, viņu (citāta autoru) no interneta publikācijas nokopētais saraksts:

   prof Dr Dace Balode (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne)
   māc Varis Bitenieks (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas mācītājs Latvijā)
   prāv Klāvs Bērziņš (Rīgas Evaņģēliskās draudzes mācītājs)
   prof Dr Laima Geikina (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesore)
   prāv Ieva Graufelde (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas Eiropas prāveste)
   Dr Ilze Jansone (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes vadošā pētniece)
   bīsk.emer. Jāna Jēruma-Grīnberga
   (Rīgas Sv Pestītāja Anglikāņu draudzes mācītāja)
   Irma Kalniņa (Sv Pestītāja Anglikāņu draudzes Aizgādne)
   Rudīte Losāne (Latviešu luterāņu sieviešu teoloģu apvienības prezidente)
   māc Guntars Rēboks (Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas mācītājs Latvijā)
   māc Markus Šohs (Schoch) (Vācu evaņġeliski-luteriskā baznīca Latvijā)
   prof Dr Valdis Tēraudkalns (Latvijas Bībeles biedrība)
   māc Mārtiņš Urdze (Latvijas ev.lut. baznīcas mācītājs)
   māc Dr Kārlis Žols Latvijas ev.lut. baznīcas ārpus Latvijas prāvesta vietas izpildītājs Latvijā).

   Nākas atcerēties citu gadījumu no divkosīgo latviešu viepļu repertuāra. Savā laikā latviešu pielīdēju (servilisma) klasiķi Stradiņu aicināja apbalvot ar LR ordeni, neskatoties pat uz to, ka viņš sadarbojās ar VDK un tas bija oficiāli apstiprinājies. Kad atklājās Stradiņa sadarbība ar VDK, viņš publiski solīja atsacīties no ordeņa. Sākās visnegaidītākais. Tā vietā, lai nosodītu „okupantu stukaču”, kvēlie latviešu viepļi ar Gunti Ulmani priekšgalā sāka histēriski gārkt, lai Stradiņš neatsakās no ordeņa, viņš ir goda vīrs un noteikti pelnījis ordeni. Tas nekas, ka sadarbojās ar VDK. Ordeni viņš esot godam nopelnījis. Nelietis Stradiņš, protams, ir latvietis. Viņš pieņēma ordeni. Viņam arī nekas nav svēts un dārgs. Latviešu viepļu divkosība nepazīst nekādus morālos, juridiskos ierobežojumus, konstitucionālos ierobežojumus. Nekas viņiem nav svēts. Skaidrs, ka latviešu viepļus nevar cienīt, mīlēt un pret viņiem izturēties kā pret cilvēkiem.

5. 

   Ernests

   2016. gada 12. May

   Uldis Ģērmanis par čekas maisiem. https://www.youtube.com/watch?v=YSxqgaf_aHk

6. 

   čuguns

   2016. gada 12. May

   https://www.youtube.com/watch?v=SboB23PfLro Godmanis atzīst, ka domā krieviski.
   .
   .
   .
   Admins
   Nē, viņš domā žīdiski !

7. 

   pareizi

   2016. gada 13. May

   Tas priedītis jau visu pareizi raksta,tie dzeltenās rases latvieši ir šausmīgi… Cinisms ir sasirdzis humors….

   Kristietis ir tas pats žīds,tikai ar “brīvāku”ticību.(F.V.Nīcše.)

   Valsts var būt,ja ļaudis kļūst cilvēki,kā tikt par cilvēku…. Kas cilvēkam – prāts,tas cilvēcei – vēsture…. Cik tālu ieskaties pagātnē,tik tāla būs tava nākotne.

   Tas kurš strīdā saka patiesību,zaudēs tam,kurš melo,jo tas,kurš saka patiesību ir ar to ierobežots,savkārt melis var melot jebko…
   Tas gudrais priedītis zina,no kura gada un kas tie bija par ļaudīm, kas šo ļaužu baru nosauca par latviešiem…

8. 

   Valdis Freimantāls

   2016. gada 14. May

   Priedītis nav muļķis, bet savos rakstos nepaskaidro kas ir visu pasauli aptverošā KGB sistēma.

   Priedītis nesaka tādu patiesību, ka KGBešņikiem nepastāv nacionāls dalījums vispār!

   Priedīša izteiksmīgais rakstu darbs var aizvainot latviešus.

   KGBistus ir jāprot atšķirt no Latvijas patriotiem .

   KGBisti ir pret visaptverošā latviešu biedrību tīkla atjaunošanu pēc likumīgajiem 1938. gada statūtiem!

   Viss KGB aģentu darbs 4. maija valstī ir 10 reižu efektīvāks kā PSRS laikos – tas ir visaptverošs.

   Secinājums.

   Valsti pārvalda pārstrukturēta KGB aģentu organizēta ekonomiski un politiski aktīvu cilvēku grupa, labi organizēta un latviešu valodā runājoša.

   Atceraties, ka visa TAUTA ir I E B I E D Ē T A, jo aģenti ir visur – to pamatuzdevums ir maskēties.
   .
   .
   .
   Admins
   Tieši tā, tauta ir iebiedēta, aģenti ir sabāzti visās vietās… . Ir sātanisma kulminācijas laiks !

9. 

   Miervaldis

   2016. gada 16. May

   Man arī Rēders nepatīk.Dēļ sava gļēvuma sen apzīmogots.

10. 

    Miervaldis

    2016. gada 24. May

    Arī par Rēderu esmu rakstijis tautas frontē.