Kam kalpo Vācija un ES ?

LRTT pārdomas !

Jā, uz foto redzamie ir visīstākie žīdu rabīni !

Komunistu- čekistu(krievžīdu) ielikteņi ! Tas nozīmē, ka viņi, vārda vistiešākajā nozīmē, ir visīstākie žīdi. Latvieši viņiem ir nekas vairāk kā darba un kaujamlopi- GOJAS ! Tas nav jāpierāda, jo viņi to ir pierādījuši ar saviem darbiem. Viņi ir tie, kuri noveduši mūsu tautu līdz šodienas šausmīgajam stāvoklim.“

Padomju komunisms bija slēpts jūdaisma totalitārisms- žīdnacisms !”

Viņi ir žīdnacistu ideju īstenotāji !

Viņu vieta nav starp cilvēkiem !

Nav neviens DEMOKRĀTIJAS LIKUMS, kuru ES un Vācija būtu respektējusi !

Finišs tam visam ir HĀGAS TRIBUNĀLS !

LRTT secinājums:

Hitleriskais nacisms, kas atiecas uz noziegumiem pret latviešu tautu, ko veic Putins, Merkele un Junkers, ir tikai “mazliet stingrāka demokrātija”.

Ir rakstīts, ka: Pēdējā laikā VIŅAM(Sātanam) tiks dota liela vara !

Noskatieties šo video un jūs sapratīsiet, ka mēs patreiz atrodamies ELLĒ !

https://web.facebook.com/13saeimasvelesanas/videos/1490655961008778/UzpfSTgyOTM3Mzg1MDQ3MDMyOTpWSzoxNDkwNjU1OTYxMDA4Nzc4/?_rdc=1&_rdr

Vācija un ES svinēja K. Marksa 200to jubileju !

Tas nozīme, ka cionisms(žīdnacisti) ir pārņēmis Eiropas kontinentu !

ES un Vāciju pilnībā ir pārņemuši cionisti, kuri kopā ar Krieviju izraisīs ārprāta asinsplūdus ! Lai tikai iedomājamies Honekera “meitenes” šizofrēnnacistisko paziņojumu, ka ar asiņaino slepkavu- Krieviju ir jādraudzējas ! Un, ne tikai paziņoja, bet pat aiztraucās uz Kremli, nu tieši tāpat kā mūsu žīdene VVF.

Liekas, ka esi pamodies kādā laika periodā, kad Hitlers ar Staļinu viens otram zvērēja uzticību un dalīja Eiropu.

Briselē- Berlīne- Maskava ir Izraēlas satelīti: tas nozīmē asinsplūdus, vismaz viņi cer, ka varēs tos(šos plūdus) izprovocēt, jo viņi nevar pastāvēt bez asinīm un citu tautu ciešanām… .

Viņi mērķtiecīgi-sadiskā veidā iznīcina latviešu etnosu !

Mūsu(latviešu) uzdevums ir: PASTĀVĒT PATIESĪBĀ un atmaskot šo sātanistu noziegumus, tad arī tiksim paglābti !

Neaizmirsti, latviet, ka PATIESĪBA ir Dievišķās PASAULES PAMATI !

Sargāsim TOS no šiem nezvēriem, kuri šeit skatāmi un beigu uzvara piederēs mums.

DIEVS SVĒTI LATVIJU !

06.06.18      L. Grantiņš

Lūk, kas lasāms “ZEM SKORPIONA ZĪMES” !

KĀRLIS MARKSS ĻAUNUMA SVĒTAIS

1818. gada 5. maijā Vācijā Trires pilsētā piedzima zēns, kam vecāki deva vārdu Mozess Mordekajs Levi. Viņa tēvs, tieslietu padomnieks Hiršels ha-Levi Markss oportūnistisku apsvērumu dēļ 1816. gadā bija pārgājis kristīgajā ticībā. Hiršela tēvs, tāpat kā viņa sievastēvs, bija Ķelnes virsrabīns.

Vēsturnieks Rihards Laufners 1975. gadā pierādīja, ka pēc būtības Kārlis Markss nepiedzima kristīgā ģimenē, jo viņa vecāki bija saglabājuši žīdu ticību. Tāpēc arī piedzimstot viņam tika dots jūdaisks vārds. Tikai 1824. gada 26. augustā sešgadīgais Mozess Mordekajs Levi tika kristīts un viņam tika iedots kristīgs vārds: Kārlis Heinrihs.

Jaunais Markss apmeklēja jezuītu skolu, kura nebija pakļauta baznīcas ietekmei. Viņš mācījās arī Talmūda skolā, kur uzzināja, ka žīdiem lemts būt par pasaules valdniekiem. To, ka talmūdisms tiešām iespaidoja Marksu, apstiprināja pazīstamais jūdaisma funkcionārs un publicists Bernārs Lazars (īstajā vārdā Lazana, 1865-1903).

1835. gada augustā, skolas gala eksāmenos, ticības jautājumiem veltītajā sacerējumā “Ticīgo saikne ar Kristu” Markss rakstīja: “Aiz mīlestības pret Kristu savā sirdī mēs vēršamies pie saviem brāļiem, kuri ar mums ir garīgi saistīti un kuru dēļ viņš sevi upurēja.” (Markss un Engelss, “Kopoti raksti”, Ņujorka, 1974., I sējums.)

Savā gala eksāmenu sacerējumā “Jaunieša apsvērumi profesijas izvēlē” Markss atzina: “Reliģija māca, ka ideāls, pēc kura mēs visi tiecamies, ir sevis upurēšana cilvēces labā. Kurš gan uzdrošināsies apstrīdēt šo apgalvojumu?”

Pēc ģimnāzijas Markss mācījās Bonnas universitātē, bet kopš 1836. gada rudens Berlīnē. Doktora disertāciju Markss aizstāvēja Jēnā, kur prasības nebija tik augstas kā Berlīnē.

Studenta gados Marksa uzskati mainījās līdz nepazīšanai. Viņš sāka ienīst Dievu. To apstiprina viņa dzejoļi. Viņa dzīves laikā publicētas tikai divas viņa sacerētās vārsmas. 1841. gada 23. janvārī tās nodrukāja Berlīnes žurnālā “Athenaeum” zem virs­raksta “Mežonīgās dziesmas”. Ir atrasti 40 Marksa dzejoļi, kuros galvenokārt atainota pasaules bojāeja un pieķeršanās kaimiņu meitenei Dženijai fon Vestfalenai.

Astoņpadsmit gadu vecumā viņš sarakstīja drūmu drāmu dzejā “Oulanem” (izkropļojums no vārda Emanuēls Dievs ir ar mums), kurā parādās neslēpts naids pret Dievu. Vēlākajā dzejolī “Šaubu māktā uzruna” viņš pat izsaka cerību atriebties Dievam.

Markss nekad nekļuva par ateistu, viņš vienīgi nīda Dievu un cīnījās pret Viņu.

Izskatījās, ka līdzcilvēki pienācīgi nenovērtēja jaunā Marksa daiļradi, un nekādas literāras vērtības jau tai nebija. Tas viņu tracināja, un Markss sāka cilvēci nolādēt. Dzejolī “Vijolnieks” (Der Spielmann”) viņš apgalvo:

„No zemes pacēlušās velnišķīgas kupenas, ar ko man pilnum pilnas smadzenes, Uz neprāta un murgu svariem svārstos, un sirds redz maigumu un vēmekles.

Vai zobenu tu manās rokās mani? No tumsas kņaza nopirkti šie tvani.”

Jo tālāk, jo ļaunāks kļuva Markss. Par to lasāms arī dzejolī “Bālā jaunava”:

„Nu esmu pazaudējis debesis, tik skaidrs tas kļuvis man. Prāts Dieva kuģi arī pametis, un apsolītā zeme kā elle skan.”

Markss neslēpa, ka viņa dzīves mērķis ir cilvēces pazudināšana. Vienā no saviem dzejoļiem viņš draudēja iegrūst pasauli ellē un smieklu pavadībā kopā ar Sātanu tai sekot. Šie vārdi atgādina Jakoba Franka izteicienus. Frankisma ideoloģiju saviem bērniem mācīja Marksa tēvs. Tās ietekme redzama jaunā Marksa dzejoļos. Tas, ka Marksu ģimene pārgāja kristīgajā ticībā, bija tikai māņu manevrs. Līdzīgi rīkojās arī Jakobs Franks pats, kad “kļuva par katoli”. Franks savukārt, mainot ticību, bija vadījies no Šabataja Ceva priekšzīmes.

Marksu sajūsmināja cilvēces garīgās pagrimšanas ideja. Savos dzejoļos viņš murgoja par līgumu ar Sātanu. Pēc Marksa nāves viņa kalpone stāstījusi marksistam S. Rīsam, ka saimnieks sēdējis istabā sveču gaismā, ap galvu apjozis kaut kādu mērlenti un skaitījis lūgšanas, (S. M. Riis, “Kari Marx, Master of Fraud”, New York, 1962.) Vai savās lūgšanās viņš vērsās pie Lucifera? Vardarbība Marksu jūsmināja, un savā ideoloģijā viņš vēlāk uzsvēra, ka vienīgi ar vardarbību ir iespējams stāties pretī vardarbībai. Viņš uzskatīja, ka vienīgā iespēja saīsināt vecās pasaules agoniju ir revolucionārais terorisms. (Bertram D. VVolfe, “One Hundred Years in the Life of a Doctrine”, New York, 1965., 152. Ipp.)

Savas vārsmu drāmas “Oulanem” beigās viņš noskalda:

„Es lādu un nolādu tevi, izpostītā dzīve, šai pasaulē, kas dziļumā man’ rausta. Tev’ sasitu es lauskās, porcelāna spīve, un lāsti atkal manu dvēsli šausta.

Es rokas pastiepu kā patiesībai pretī, kas indīga un atbaidoša šķiet. Man’ apkampjot šī zeme pīšļus vētī un, projām slīdot, nebūtībā riet.

Tad tukšumā tā, bojā ejot, izklīst nekā priekš manis tur vairs tiešām nav. Nu katrs saprot, ka šis līķis iznīkst, kad dzīves pretīgumu nolād jau.”

Kredo: ja pasaule savā vientiesībā pieņemtu šīs drāmas galvenā varoņa piedāvāto ļaunuma ideju jeb to “apkamptu”, kā izsakās Markss, tad sabiedrība aizietu postā savas muļķības dēļ. Fragments tulkots no Roberta Paina grāmatas “Nepazīstamais Kārlis Markss (“The Unknown Kari Marx”, New York University Press, 1971).

Jaunais Markss augsti vērtēja Mefīstofeļa vārdus Johana Volfganga Gētes “Faustā” viss, kas pastāv, ir iznīcības vērts. Viņš tos citēja arī savā darbā “Luija Bonaparta astoņpadsmitais brimērs” (1852).

Dzejolī “Cilvēklepnums” (publicēts Dāvida Maklelana grāmatā “Markss pirms marksisma”) Markss apsola, ka nometīs pasaules priekšā cimdu. Pundursvētbirzs bojāeja viņu pat uzmundrinot. Savas iedomātās izjūtas pēc pasaules bojāejas viņš apraksta šādi:

„Tad uzvaroši eju es kā valdnieks, un pasaulgruvešos man kāja nepaklūp. Ir katrs vārds mans tāda spēka pieliets, ka varenums šis pašam Dievam rūp.”

Dzejolī “Šaubu māktā uzruna” parādās Marksa reliģijas būtība:

„Tā mana ticība pret debesīm ir vērsta, no tās dīgst atvase, kas pretīga un auksta. Tiek baiļu vannā māņticība šķērsta, vien melnas ciešanas tur mana plauksta.

Pie skaidra saprāta ja skatījis to esi, tad aizgriezīsies prom tu miroņbāls un mēms. Nu melnu nāvi savās ilgās nesi, jo laimes viedols šķiet kā pretīgs ķēms.”

Šo dzejoļu dvaša ir jūtama “Komunistiskās partijas manifestā” un Marksa runās. Tā 1856. gada 14. aprīlī viņš teica: “Vēsture ir tiesnesis, bet proletariāts bende.” (Pols Džonsons, “Intelektuāļi”, Stokholma, 1989., 74. Ipp.) Markss izjuta dziļu baudu, runādams par teroru, par mājām, kuras bija atzīmētas ar sarkanu krustu kā norādi, ka to iemītnieki jānogalina.

Cilvēci Markss nosauca par “bezdvēseliskā dieva pērtiķiem”. Tāpēc viņš uzskatīja par nepieciešamu dēmoniskas masu psihozes izraisīšanu, jo ļaunie tiek pie varas vienīgi ļauno pasaulē, kā teikts Šekspīra sonetā.

Mozess Hess Marksa un Engelsa skolotājs

Divdesmit trīs gadu vecā Kārļa Marksa sajūsmas pilno noslieci uz vardarbību pilnveidoja frankists un komunists Morics Mozess Hess, ar kuru viņš iepazinās 1841. gadā. Hess (dzimis 1812. gada 21. jūnijā Bonnā bagāta žīdu rūpnieka ģimenē, miris 1875. gada 6. aprīlī Parīzē, apglabāts Izraēlā), cita starpā, bija arī Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas dibinātājs. “Judisches Lexikon” (Berlīne, 1928., 1577.-1578. Ipp.) viņš tiek dēvēts par komunis­tisku rabīnu un modemā sociālisma tēvu.

1841. gadā Hess dibināja avīzi “Reinische Zeitung” un gadu vēlāk par tās galveno redaktoru iecēla divdesmit četrus gadus veco Kārli Marksu. 1921. gadā Teodors Zlocists izdeva interesantu grāmatu “Moses Hess, der Vorkamfer des Sozialismus und Zionismus” (“Mozess Hess, sociālisma un cionisma cīņas priekš­galā”). Mozesa Hesa šaušalīgā domu pasaule daļēji atsedzas viņa darbā “Roma un Jeruzaleme”.

Kārli Marksu atbalstīja cionistiskais komunists Mozess Hess

īsā laikā Mozess Hess no jaunā Marksa izveidoja brīvmūrnieku, sociālistisku aģitatoru un savu rokaspuisi, bet par komunistu Markss vēl nekļuva. 1842.-1843. gadā Markss, būdams “Reinische Zeitung” galvenā redaktora postenī, šajā avīzē rakstīja: “Uz masu mēģinājumiem ieviest dzīvē komunistisko mācību jāatbild ar lielgabaliem, iekams šīs idejas kļuvušas bīstamas.” Tajā laikā komunistiskās mācības ieviešanu reālajā dzīvē viņš uzskatīja par neiespējamu. M. Hess, kas, vadīdams un ietekmēdams Marksu, bija kļuvis par viņa pelēko kardinālu, šādu domu izpausmi pagrieza pavisam citā virzienā. Raksturīgi, ka IPE (Igaunijas Padomju enciklopēdija) par viņu klusē.

1844. gada rudenī Parīzē Mozess Hess 26 gadus vecajam Kārlim Marksam stādīja priekšā par viņu divus gadus jaunāku pusžīdu Frīdrihu Engelsu. Šī tikšanās bija viņu tālākās un ilgās sadarbības pamatā. Sabiedrības uztverē arī Engelss bija kristietis. Savā laikā viņš rakstīja: “Alku pēc tuvības ar Dievu. Mana reliģija bija un ir klusa svētlaimes pasaule, un es būtu apmierināts, ja tā paliktu kopā ar mani arī aizkapa dzīvē. Man nav pamata domāt, ka Dievs to varētu man atņemt. Ticības pārliecība ir katra sirdslieta.

Patiesības dēļ es katru dienu skaitu lūgšanas, reizēm pat visu dienu. Es meklēju patiesību visur, kur ir cerība atrast kaut vai tikai tās ēnu. Rakstot šos vārdus, manas acis ir asaru pilnas. Es jūtu, ka es nemirstu, un es griežos atpakaļ pie Dieva.” (Markss un Engelss, “Par agrākajiem darbiem”, Maskava, 1956., 309. Ipp.)

Tomēr garīgi Engelss mira, jo Ķelnē bija ticies ar Mozesu Hesu. Pēc šīs tikšanās Hess rakstīja: “Kad mēs šķīrāmies, viņš bija sajūsmas pilns komunists. Tā es izplatu iznīcību…” (Mozess Hess, “Kopoti raksti”, Ķelne, 1962)

Tieši Mozess Hess sociālistisko un komunistisko ideoloģiju virzīja cilvēknīšanas virzienā. Viņš ieteica atcelt privātīpašumu. Aleksandrs Volodins grāmatā “Hercens” (Tallina, 1972., 97. Ipp.) Hesu pat nodēvējis par domāšanas zinātnieku.

Ar kādām gan sevišķi īpašām idejām viņš bija tā izcēlies? Savos rakstos M. Hess uzsvēra nepieciešamību sabiedrības šķiras savstarpēji sanaidot, tādējādi izslēdzot to savstarpējās sadarbības iespējas. Viņš gribēja izraisīt sociālistisku revolūciju ar jūdaisma, rasu naida un šķiru cīņas palīdzību. Viņš uzsvēra, ka sociālisms uz mūžiem esot saistīts ar internacionālismu, jo sociālistiem neesot dzimtenes. Dvēselē sociālists atsakoties no savas tautības. Viņš piebilda: uz žīdiem tas neattiecas. Pēc Hesa domām, internacionā­lisms kalpo žīdu kopienu interesēm (Mozess Hess, “Kopoti raksti”, Ķelne, 1962.).

Darbā “Sarkanais katķisms vācu tautai” Mozess Hess rakstīja: “Mana ticība ir sociālistiska revolūcija…” Viņš uzskatīja par būtisku, ka cīņai par sociālismu jānotiek zem Rotšildu sarkanā ciltskoka karoga.

Saglabājusies Hesa vēstule žīdu sociālistam Ferdinandam Lasālam. Tajā viņš saka: “Es pacelšu zobenu pret visiem, kuri traucēs proletariāta cīņu.” (Mozess Hess, “Sarakste”, Ķelne, 1959.) Patiesībā viņš ar to domāja jūdaistu cīņu. Radikālais musinātājs Hess tomēr nebija ateists, kaut gan daži tā domāja. Viņš rakstīja: „Ebrejiskās lūgšanas man vienmēr vairojušas spēkus.” (M. Hess, “Roma un Jeruzaleme”.)

Marksam M. Hess skaidroja, ka jūdaisms ir jāveido par ateistisku, sociālistisku un revolucionāru ideoloģiju. Viņš uzsvēra, ka žīdu pienākums ir pārvērst cilvēci par mežoņiem, kā tas lasāms viņa rakstā “Par monetāro sistēmu” (Rheinische Jahrbucher”, 1845., 1. sējums).

Markss un Engelss vēlāk atklāti paziņoja, ka daudzas Hesa idejas bija vispārīgas ievērības cienīgas. Hesa cionistisko mācību 19. gadsimta 90. gados tālāk attīstīja ungāru žīds Teodors Hercels.

Arī otrs Marksa un Engelsa vadītājs Levi Baruhs piezīmēja, ka, neskatoties ne uz kādām grūtībām, žīdu izcelsmes revolucionārie vadītāji nedrīkst novērsties no jūdaisma, jo citādi viņi nodotu savu tautu. Būdami viltus kristieši, 16. gadsimta Spānijā žīdi spēja ieņemt visai augstus posteņus gan baznīcas, gan valsts pārvaldes aparātā (inkvizitors Lučero un daudzi citi). Līdzīgas taktikas izmantošanu Baruhs ieteica arī “revolucionārajiem žīdiem” savu jūdaismu slēpt aiz marksistiskām frāzēm. Kad 1928. gada 1. jūnijā izdevumā “Le Revue de Paris” (574. lpp.) tika publicēta viena no Baruha vēstulēm Marksam, izraisījās liels skandāls, kuru visiem spēkiem centās apslāpēt. Tajā vēstulē bija teikts, ka ar proletariāta atbalstu žīdiem būtu viegli nākt pie varas. Pēc tam žīdu vadītās valdības visur aizliegtu privātīpašumu, lai pārņemtu to savā kontrolē un uzsāktu šī īpašuma apsaimniekošanu. Tādējādi piepildītos Talmūdā ierakstītais sapnis un žīdu rokās nonāktu visas pasaules bagātības. Vēstulē vēl sacīts, ka žīdu kopienas mērķis ir iegūt varu pār pasauli, sajaukt rases, noārdīt robežas un iznīcināt monarhijas. Iznākums būtu jauna pasaules kārtība, cionistu pasaules valsts.

Par Marksa nostādņu aizkulisēm

Upsalas Universitātes reliģijas vēstures profesors Jans Bergmans apstiprinājis, ka kabalisti nežīdus uzskata par lopiem. Arī Talmūdā tas ir pieminēts vairākās vietās: “Tikai žīdus sauc par cilvēkiem, bet gojus sauc par lopiem” (Baba batra 114b, Jebamot 61a, Kerotot 6b un 7). Nežīda dzīvība tātad ir mazāk vērta nekā žīda. Talmūds šo pieņēmumu apstiprina: “Ja nežīds nokauj nežīdu jeb izraelītu, viņš jāsoda, bet, ja izraelīts nokauj kādu nežīdu, nāvessods viņam nav jāpiespriež.” (Sanhedrin 57a, Epšteina angliskajā tulkojumā atbilstoši Sanhedrin I 388. Ipp.; pieejams Upsalas universitātes bibliotēkā.)

Talmūds aicina: “Arī labākos no gojiem vajadzētu nokaut.” (Avoda zara 26b, Tosefoth.) Piedevām žīdu ekstrēmisti vēl uzskata, ka goju darba augļi pieder Dieva izredzētajai tautai: “Nežīda īpašums līdzinās bezīpašnieka tuksnesim, un katrs, kas to savā varā sagrābis, kļūst par tā īpašnieku.” (Baba batra 54b.)

Līdz ar to jūdaisms ir ārkārtīgi rasistiska mācība. Tas atkārtoti apstiprināts gan Torā (piecas Mozus grāmatas), gan arī Talmūdā. “Cilvēkus iesvēta, vienīgi pateicoties žīdiem.” (Talmūds, Jebamot 63a.) “Visi žīdi no dzimšanas ir karaļbērni.” (Shabbat 67a.) Žīdi ir Dievam tīkamāki par eņģeļiem.” (Chulin 91b.)

Žīdu rakstnieks Heinrihs Heine (Haims Budeburgs) atzinis: “Vispār žīdu ticība nav nekāda reliģija, tā ir nelaime.” Žīdu profesors Izraels Šahovs kabalistisko misticismu uzskata par dziļi cilvēknīstošu. (“Jevvish History, Jewish Religion: The Weight of Three Thousand Years”, London, 1994., 16.-17. Ipp.)

Piektajā Mozus grāmatā (20:10 17) lasām, ka pārējām tautām, ja tās nonāk viņu varā, jāstrādā žīdu labā. Pretošanās gadījumā viņi jānokauj un viņu īpašumi jāizlaupa. Tur, kur žīdi jau dzīvo, katrs gojs ir jānokauj. Dāvida dziesmu grāmatā (118:10 12) atkārtoti tiek draudēts nosist visus pagānus (gojus), un piektajā Mozus grāmatā (7:16) lasām: „Un tu aprisi visas tautas, ko Jehova, tavs Dievs, tev nodos, tava acs lai viņus nežēlo.”

Žīdi diemžēl šos aicinājumus uz genocīdu laiku pa laikam arī uzklausījuši. Grieķu vēsturnieks Diokāsijs, kas vienlaikus bija arī amatvīrs, detalizēti aprakstījis, kā Romas valsts austrumu provincēs 116. gada sacelšanās laikā žīdi pēkšņi sāka apkaut to tautu pārstāvjus, kuru vidū viņi dzīvojuši. Jūdaisti nokāva gan sievietes, gan bērnus, bieži tos iepriekš briesmīgi spīdzinot. Savdabīgas un mežonīgas asinspirtis tika sarīkotas Kirēnas pilsētā un Kirenaikas provincē (tagadējā Lībijas austrumu daļa), kā arī Kiprā, galvenokārt tās galvaspilsētā Salamisā. To apstiprina grieķu vēsturnieks Eisēbijs. Masu slepkavības notika arī Mezopotāinijā un Palestīnā. Kirenaikas provincē vien jūdaisti nokāva 220 000 romiešu un grieķu. Kiprā upuru skaitu lēš uz 240 000. Te slepkavošanu vadīja žīds Artemions. Pats par sevi saprotams, ka pēc tam žīdi Kiprā vairs nebija gaidīti viesi.

Romas ķeizars Marks Ulpijs Trajāns (53-117) sūtīja savu karaspēku, lai šos slaktiņus apturētu. Tikai gadu vēlāk Romai izdevās iegrožot žīdu asinskāri. Diokāsijs stāsta, ka žīdi pat ēduši savus upurus un iesvaidījušies ar viņu asinīm. (William Douglas Morrison, “The Jews under Roman Rule”, London, New York, 1890., 191-193. Ipp.) Visbriesmīgākās slepkavības notikušas Ēģiptē. Diokāsijs aprakstījis, kā žīdi uzbrukuši kuģiem, ar kuriem baiļu pārņemtie cilvēki meklējuši glābiņu jūrā. (Dr. Emil Schūrer Geschichte des jūdischcn Volkes im Zeitalter Ješu Christi”, Leipzig, 1890., 559. Ipp.)

Vēl varētu minēt 517.-525. gada notikumus Dienvidarābijā, kur jūdaisti Josifa (Jusufa) Masruka Dunuvāza vadībā Himjāru ziemeļos (tagadējā Šauda Arābija) masveidīgi iznīcināja kristiešus un citus nejūdu ticībām piederošos. Šīs mežonības šokēja visu Eiropu. Dunuvāzs bija Himjārā ticis pie valdīšanas vardarbīgā ceļā un pārvērtis jūdaismu par valsts reliģiju. Bizantijas, Arābijas un Aksumas (Etiopija) apvienotiem spēkiem 525. gada maijā izdevās Dunavāzu gāzt. Masu slepkava tika sodīts ar nāvi. (J. Kobiščanovs, A. Drizdo, V. Mirimanovs “Civilizāciju satikšanās Āfrikā”, Tallina, 1973., 84-85. Ipp.)

610. gadā Antiokijas žīdi uzbruka saviem kristiešu kaimiņiem. Viņi apkāva visus, kuri trāpījās pa ķērienam, un līķus meta ugunī. Patriarham Anastasiozam žīdi uzšķērda vēderu, lika viņam ēst savas zarnas un nogriezto dzimumlocekli iemeta viņam sejā.

614. gadā Palestīnas žīdi, apvienojušies ar saviem Babilonijas ticības brāļiem, palīdzēja persiešiem pakļaut Svēto Zemi. Iebrukumā piedalījās 26 000 žīdu. Pēc persiešu uzvaras žīdi uzsāka Palestīnas goju iznīcināšanu. Baznīcas un klosterus viņi nolīdzināja ar zemi, nogalināja mūkus un priesterus, dedzināja grāmatas. Neskartas palika tikai dažas baznīcas. Persieši pārdeva kristiešus verdzībā izsolē. Pie Mamillas ūdenskrātuves žīdi uzpirka kristīgos gūstekņus un turpat uz vietas viņus apkāva. Nogalināto kopskaits sasniedza turpat vai 90 000. Šo notikumu žīdu izdevniecības no jaunāko laiku vēstures grāmatām izdzēsušas. (Oksfordas profesors Henrijs Marts Milmans, “History of the Jews”.)

Žīdu uztverē šādi slaktiņi nebija nekāds noziegums, jo “arī labākie no gojiem ir jānokauj”, kā tas atļauts Talmūdā. Savas masu slepkavības arī paši žīdi ir aprakstījuši Bībelē. Tā Esteres grāmatā (9:16) lasām, kā žīdi Mordohaja vadībā nokāva 5000 persiešu un citu tautību pārstāvju. Jūdaisti šo genocīdu katru gadu februārī vai martā atzīmē kā pūrima svētkus.

Arī Marksa galējais rasisms un neiecietība pret citām tautām izskaidrojama ar šiem kabalistiskajiem uzskatiem. Krievi, pēc viņa domām, bija vairāk nekā nepilnvērtīgi. Slāvu tautas viņš mēdza dēvēt par “etnisku kloāku”. Viņam nepatika arī ķīnieši. (“New York Times”, 1963., 25. jūn.) Markss nosodīja tās tautas, kuras negribēja iet pa viņa “revolucionāro” ceļu cīņā pret kristiešu Dievu. Strādniekus, kuriem Markss savu ideoloģiju bija radījis, viņš dēvēja par idiotiem un ēzeļiem, zemniekus par alu cilvēkiem.

Mihails Bakuņins vēlāk novērsās no marksisma arī tā iemesla dēļ, ka uzskatīja to par pilnveidotu jūdaismu. Jūdaisma būtības piemērus Vecajā Derībā atrodam daudzās vietās. Tā Jahve izraēļiem piešķīris tiesības pakļaut citu tautu zemes un ņemt sev “namus, kas pilni ar visādiem labumiem”, neskatoties uz to, ka izraēļi paši tos nebija piepildījuši, un olīvkoku dārzus, ko paši nebija stādījuši, utt. (Piektā Mozus grāmata 6:10-13, 18-19). Jahve ļāva izraēļiem iznīcināt tautas, kuru zemju pakļaušanai viņiem tika dotas dievišķas tiesības (Piektā Mozus grāmata 7:16). Jahve ļāva izraēļiem krāpt citas tautas, līdz tās nonāks galīgā apjukumā, un tad kā vieglu laupījumu tās iespējams iznīcināt (Piektā Mozus grā­mata 7:23). Jahve deva izraēļiem tiesības atņemt citu tautu mantu (Otrā Mozus grāmata 3:20-22). Jahve izraēļus padarījis par “svētu tautu”, citu tautu pārvaldītāju (Otrā Mozus grāmata 19:5-6).

Savā grāmatā “Dievs un valsts” (1872) Bakuņins rakstīja: “No visiem labajiem dieviem, kurus cilvēki jebkad ir pielūguši, Jahve ir vislielākais pašmīlis, visnežēlīgākais, netaisnākais, asinskārā­kais un visdespotiskākais. Viņš noliedz cilvēkcieņu un brīvību…”

Starptautisko anarhistu elks Bakuņins uzskatīja, ka komunistiska valsts varas centralizācija nodos parazītisko žīdu rokās visas priekšrocības.

Bet tagad par Latvijas “tiesisko krievžīdu tiesu”:

https://www.acgarni.com/single-post/2018/06/04/25-s%C4%93rija-K%C4%81-tiek-falsific%C4%93tas-liec%C4%ABbas-policij%C4%81