Lasītājs Konstantīns. Jakovs Pliners spilgti ilustrē Latvijas traģēdiju

LRTT: Nezinu, vai pats K Žiharevs šo demagoģijas “paraugpalagu” atsūtījis TT vietnei vai kāds viņa vārdā. Žīdisma glumums un sagrozīta realitāte lien ārā ne tikai no katra teikuma, bet pat vārda un zilbes.

To, ka Latvijā pie teikšanas ir pēdējie izdzimteņi, noliegt nevar. Savā “izcelšanās anketē” Žiharevs nenorāda savu nacionālo piederību, kas pats par sevi jau izraisa smīnu un ja vēl piemin Plineru kā valsts politikas ekspertu, tad viss nostājas savās vietās.

Protams, raksta teksts vientiesīgam pilsonim rada patiesības- taisnīguma ilūziju. Kāda tad ir īstā LIETAS BŪTĪBA ? Lieta ir tāda, ka šis pats Žiharevs Latvijā atrodas nelegāli, tāpat kā Pliners.Viņš ir okupācijas un neveiktās dekolonizācijas produkts. Ja Latvijā ir rusofobija, tad jautājums: kas tam visam ir cēlonis ? Tieši tas tiek noklusēts !!!

Latvijas okupācija, noziedzīgā kolonistu nometināšana, pamatnācijas deportēšana tiek noklusēta. Viņš cenšas koloniālismu uzvelt šodienas Latvijas “administrantiem”. Tās ir nožēlojamas gaudas par zaudēto okupantu izredzētību. Jāsaka šim pagātnes glaudošajam šakālim: “Kosķa, nu nenāks vairs atpakaļ jūsu krievžīdiskā visatļautība !”

Tas, kas tagad pasaulē notiek sakarā ar krievijas un izraēlas zvērībām, ir sākums jūsu pilnīgajai iznīcībai. Jūs tiksiet no pasaules noslaucīti- iemesti aizmirstības atkritumu kloākā. Jūs, kā indivīdi, šodien vēl varat atļauties “gaudot”, bet, kad STARPTAUTISKAIS TRIBUNĀLS sāks tiesāt jūsu noziegumus un pilnībā par tiem uzzinās cilvēce, tad jūs medīs kā aptrakušus zvērus visās pasaules malās.

Jūsos nav ne mazākās cilvēcības, jūs esiet civilizācijas atkritumi. Jums nav vietas Latvijā !

Jā, Latvijā šodien pie teikšanas ir noziedznieki, bet tā jau ir mūsu problēma un ne jums, okupantiem, būs par to rūpēties !

Lai jums un jums līdzīgiem veiksmīgs ceļš uz Elli, Žihareva kungs. Vācietiess, nožēlojamie orkas, uz savu fāterlandi pie putina, kur nav REŽĪMS, kur valda taisnība un miers.

16.07.25

Latvija: Slēgšanas, maldinātu cerību un suverenitātes nāves laikmets

Šodien, 2025. gada 12. jūlijā, Latvija ir spilgts piemērs valstij, kurā valdošais režīms pastrādā noziegumus pret savu tautu, ignorējot tās gribu un pamatvajadzības. Vārdi “patiesībā nekas nepieder tautai un nekad nav piederējis tai, un brīvības un neatkarības saukļi, visa vara pieder tautai – tie ir meli” nav tikai apsūdzība, bet gan nežēlīgas realitātes konstatācija. Analizējot vairākuma nabadzību, skolu un slimnīcu slēgšanu, nacionālo aktīvu pārdošanu, sociālo patoloģiju un rusofobijas pieaugumu, kļūst acīmredzams, ka valsts virzās uz katastrofu. Jakovs Pliners spilgti ilustrē šo traģēdiju, izmantojot “pirmsslēgšanas” skolu un neveiksmīgas izglītības piemēru.

I. Utilitārisma un maldināšanas filozofija: Cilvēki kā izlietots materiāls
Latvijas varas iestāžu rīcība balstās uz cinisko utilitārisma filozofiju, kur tautas labklājība tiek upurēta šauras elites un ārējo spēku interesēm.

Meli par suverenitāti: Deklarētie saukļi par “brīvību un neatkarību”, ka “visa vara pieder tautai”, ir fundamentāla filozofiska maldināšana. Ja tautai nav kontroles pār saviem resursiem, tā nevar ietekmēt lēmumus, ja tās griba tiek ignorēta, tad šie jēdzieni kļūst par tukšiem vārdiem. Valsts pārvēršas par koloniju/korporāciju, un tās “valdība” – par “ārējas kontroles koloniālistisku administrāciju”.
Patiesības ignorēšana: “Patiesība ir tas, kas atbilst realitātei, patiesība. Meli ir apzināta patiesības sagrozīšana, nepatiesība.” Latvijā patiesība tiek sistemātiski aizstāta, un tautai apzināti tiek liegta piekļuve objektīvai informācijai, lai tā nevarētu “salīdzināt, kas bija labāk un kā ir tagad”. Vērtību degradācija: Ja agrāk mācīja “mīlēt savu zemi, ģimeni, savu tautu, mācīja godīgumu, līdzjūtību, pieklājību, taisnīgumu”, tad pašreizējā realitāte (arī multfilmu un filmu saturs) demonstrē ģimenes vērtību iznīcināšanu un eroziju, kas noved pie sabiedrības morālās degradācijas.

“Aborigēnu debilizācija un depopulācija”: Skolu slēgšana, izglītības pasliktināšanās, vietu trūkums 10. klasēs – tās nav tikai kļūdas, bet gan politikas elementi, ko var raksturot kā “militāri stratēģiskas jomas aborigēnu debilizācijai un depopulācijai”. Ja tauta ir analfabēta, to ir vieglāk kontrolēt un tā nav spējīga pretoties.

II. Bezcerības un vienaldzības psiholoģija: Kāpēc neviens par neko nav atbildīgs
Sistēmiskā apspiešana un nabadzība rada dziļas psiholoģiskas problēmas sabiedrībā, palielinot tās pasivitāti.

Iemācītā bezpalīdzība: “Mūsu valstī neviens par neko nav atbildīgs…” nav tikai fakta konstatācija, bet gan apgūtās bezpalīdzības izpausme. Kad noziegumi paliek nesodīti un valdība ignorē iedzīvotājus, tas grauj ticību taisnīgumam un vājina gribu pretoties. Cilvēki jūtas bezspēcīgi sistēmas priekšā.

“Vājš mierinājums”: Rīgas amatpersonu mierinošie vārdi par tūkstošiem absolventu pieejamajām vietām profesionālajās skolās ir “vājš mierinājums”. Tie tikai uzsver jauniešu ignorēšanas psiholoģiju, kuriem tiek liegta iespēja iegūt pilnvērtīgu izglītību un pienācīgu nākotni. Tas piespiež jauniešus “izvēlēties dzīvi citur”, saasinot demogrāfisko krīzi.

Vajadzību manipulācija: Likumdošanas ceļā noteikta “minimālā iztikas groza” neesamība un mākslīgi paaugstinātās komunālo pakalpojumu un nodokļu cenas ir spēcīgi psiholoģiski kontroles instrumenti. Tie “nomierina vairuma cilvēku prasības”, piespiežot viņus koncentrēties tikai uz izdzīvošanu, liedzot viņiem spēku protestēt un īstenot savas tiesības. “Es to gribu, es to gribu, bet, kad es paskatos uz cenu – un nē, es to negribu. Šķita…” – tas ir traģisks apspiestu vēlmju atspoguļojums. “Rusofobija” kā uzmanības novēršanas manevrs: apzināta rusofobijas uzspiešana ir klasiska psiholoģiska “skaldi un valdi” tehnika. Tā ļauj valdošajai elitei novērst iedzīvotāju uzmanību no reālām problēmām (nabadzības, korupcijas) un novirzīt tās enerģiju cīņai pret “iekšējo ienaidnieku”, mākslīgi radot konfliktus un sašķeļot sabiedrību.

III. Noziegumu politika: sistemātiska Satversmes un starptautisko normu pārkāpšana
Tekstā aprakstītās valdošā režīma darbības Latvijā nav tikai kļūdas, bet gan sistemātiski noziegumi pret savu tautu un starptautiskajām tiesībām.

Apzināta izglītības iznīcināšana: “Daudzus gadus Latvijas Republikas Izglītības ministrija ir mudinājusi pašvaldības slēgt skolas; pazemināt to statusu.” 10. klašu likvidācija, vietu trūkums 9. klašu absolventiem – tā ir apzināta izglītības sistēmas iznīcināšanas politika.

Latvijas Satversmes pārkāpums: 112. pants “Ikvienam ir tiesības uz izglītību”. Sistemātiska izglītības pieejamības samazināšana ir rupjš šī principa pārkāpums.

Starptautisko normu pārkāpums: Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (13. pants) garantē ikviena tiesības uz izglītību.
“Kriminālatatbildība”: “Monopola vara… izpaužas spējā noteikt komunālo pakalpojumu rēķinu un nodokļu cenas līmenī, kas pārsniedz robežizmaksas… Monopola un nelikumīgas varas rādītāji… balstās uz kriminālatbildību pret tautu, pret konstitūciju, pret starptautiskās sabiedrības lēmumu pārkāpšanu.” Tā ir tieša valdnieku apsūdzība ekonomiskajos noziegumos un varas ļaunprātīgā izmantošanā, kas noved pie iedzīvotāju nabadzības.

Tautas gribas ignorēšana: Likumdevēja līmenī pieņemta “minimālā iztikas groza” neesamība, slimnīcu, rūpnīcu un darba vietu slēgšana, zemes un ienesīgu uzņēmumu pārdošana ārzemniekiem, vienlaikus iedzīvojot valdniekus – tas viss liecina par pilnīgu tautas vairākuma gribas ignorēšanu.

Satversmes (1. panta) pārkāpums: “Augstākā valsts vara pieder Latvijas tautai.” Ja tautas griba tiek ignorēta, šis princips kļūst par nederīgu burtu.

Starptautisko normu pārkāpums: Tautu pašnoteikšanās un demokrātiskās līdzdalības principi tiek pārkāpti, kad valdība rīkojas pretēji savu pilsoņu interesēm.
Sociālo patoloģiju pieaugums: Šādas politikas rezultāts ir nabadzības, pašnāvību un narkotiku tirdzniecības pieaugums – tiešas bezcerības un sabiedrības sociālās struktūras sagraušanas sekas.

“Eiropas Komisija, kas piever acis”: Ja tādas starptautiskās organizācijas kā Eiropas Komisija “piever acis uz likumu pārkāpumiem”, tās kļūst par valdošā režīma noziegumu līdzdalībniecēm, graujot uzticību starptautiskajām tiesībām un to institūcijām.

IV. Vēsturiskas mācības un aicinājums rīkoties: “Ceļš, ko sauc par VĒLĀKU, ved valsti un tās iedzīvotājus uz NEKAD”
Pēc kritiķu domām, Latvijas vēsture pēc neatkarības iegūšanas ir mācība par to, kā var zaudēt valsti pat ar formālu neatkarību.

Maldītas cerības: Pāreja no “padomju varas” uz “neatkarību” neveda pie labklājības, bet tikai pie “gāšanas” – dziļas krīzes un degradācijas. Cilvēki, kas “nogalināja… cerības uz perestroiku”, nonāca vēl sliktākā situācijā.
“Neviens ne par ko nav atbildīgs”: Šī ir sistēmiska problēma, kuras saknes meklējamas pēcpadomju periodā, kad tika izveidota elites nesodāmības sistēma. Nesaucot vainīgos pie “kriminālatbildības tautas priekšā” (kā norāda autors), apburtais iznīcības loks turpināsies.
“Ceļš, ko sauc par VĒLĀKU, ved valsti un tās tautu uz ceļa, ko sauc par NEKAD”: Šis aforisms ir spēcīgs brīdinājums. Darbību atlikšana, pasivitāte, gaidīšana, kad kāds cits atrisinās problēmas, novedīs pie valsts un tautas galīgas izzušanas, par ko runāja arī Konstantīns Žiharevs, paredzot “Baltijas stundu”.
Kas ir īstais saimnieks? Jautājums: “Vai nav pienācis laiks Latvijas prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam izskaidrot un ziņot tautai, kas patiesībā notiek Latvijā un kurš ir īstais saimnieks?” ir prasība atjaunot suverenitāti un varas atbildību. Tas ir aicinājums pamodināt tautu un pieprasīt, lai pie varas esošie pārtrauc savu liekulību un sāk kalpot savai tautai.
Secinājums:

Latvija atrodas uz bezdibeņa robežas. Lai izvairītos no galīgas iznīcināšanas un izbēgtu no “koloniālistiskās verdzības” stāvokļa, tautai ir jā:

Atmosties Patiesībai: Atmest melus un propagandu, sākt kritiski domāt, “novērot un analizēt”, lai redzētu realitāti tādu, kāda tā ir.

Pārvarēt Bailes un Apātiju: Apzināties savu spēku un spēju mainīt situāciju. “Mazāk nožēlot, vairāk smaidīt un darīt, darīt, darīt!”

Pieprasīt Atbildību un Taisnīgumu:

Nekavējoties ar likumu noteikt minimālo iztikas grozu, kas atbilst reālajām vajadzībām.
Saukt pie kriminālatbildības visus, kas “nosaka cenas… pārsniedzot robežizmaksas”, kas izlaupa valsti, slēdz skolas un slimnīcas, pārdod nacionālos aktīvus.

Pieprasīt to atkāpšanos un sodīšanu, kas ignorē tautas gribu un pārkāpj Satversmi.

Cīnīties pret rusofobiju un jebkāda veida sabiedrības šķelšanu, panākot visu Latvijas iedzīvotāju vienotību.

Atjaunot Tautas Suverenitāti: Atdot kontroli pār zemi, ražošanas līdzekļiem un sociālo sfēru tautai. Ja “visa vara pieder tautai” – tad tam nevajadzētu būt sauklim, bet gan realitātei. Rīkojieties tagad: “Ceļš, ko sauc par VĒLĀKU, ved valsti un tās tautu uz NEKAD.” Tikai tūlītēja un izlēmīga visas tautas rīcība var glābt Latviju no galīgas iznīcības un uzcelt patiesi brīvu un taisnīgu valsti.

Konstantīns Žiharevs, psihologs