Ie.N. Dāboliņa. Par kādu neērtu datumu
No Ievas Nikoletas Dāboliņas Dienasgrāmatas
Latviešu leģiona piemiņas diena nu jau kuro gadu ir karsts kartupelis, ko valdība (arī pašvaldība) pārsteidzīgi ielikusi mutē, sēžot pie smalka viesību galda. Ne mutē turēt, ne spļaut ārā. Varbūt vienkārši aizliegt kartupeļus kā tādus? Vai arī – karstus kartupeļus? Vai aizliegt likt tos mutē, vai vismaz spļaut ārā? Kaut ko aizliegt vajag, jo, lai gan nav īsti skaidrs, kādēļ viesībām tiek piedēvēta starptautiska nozīme, bet nesmuka tāda vaikstīšanās pie galda izskatās.
Un kalps jau vienmēr cenšas iznesties vēl svinīgāk par kungu.
Kopš šī datuma izmešanas no atzīmējamo un svētku diena kalendāra, tas ieguvis ikgadēja klusa protesta skanējumu. Skaļumu tam vien piedod tie paši, par kuru bezatbildīgo neiejaukšanos jeb apzinātu nodevību vecie leģionāri, viņu piederīgie un citi ar normālu nacionālo pašapziņu un vēstures zināšanām apveltīti cilvēki netieši runā, šajā dienā ejot pie Brīvības pieminekļa.
Piekrītu, ka šis datums, kad Krievijā pie Veļikajas satikās un pirmo reizi kopā cīnījās abas latviešu leģiona divīzijas, nav loģisks un argumentēts, ja gribam pieminēt mazas tautas pārstāvju pašiznīcinošo cīņu svešu un naidīgu spēku labā. Vai labāk būtu bijis izvēlēties dienu, kad Hitlers parakstīja pavēli par „Latviešu SS brīvprātīgo leģiona” dibināšanu (1943.gada 10.februārī), vai kādu citu dienu? Šā vai tā – Latviešu leģions aptvēra tikai aptuveni 30 000 no vismaz 150 000 latviešu vīru, kas piespiedu kārtā un brīvprātīgi jau karoja vācu pusē.
Es domāju, ka par pamatu šī datuma izvēlē bija puiciska bravūra un vēlēšanās atcerēties priekpilnās tikšanās brīdi, nevis neizmērojamos zaudējumus un ciešanas, ko kopumā sagādāja kārtējā cīņa zem sveša karoga, bet tāds nu tas ir. Un ja tas tā, tad cienot visus iemeslus, kādēļ tieši tik daudzi latviešu vīri aizgāja leģionā un arī viņu naivo ticību Brīvības cīņu scenārijam, jāpieņem šis viņu izvēlētais datums.
Un kalpa gara apsēsto saukšana pēc pragmatisma un apelēšana pie veco vīru sirdsapziņas, „starptautiskā kauna un negoda” ar katru gadu kļūst arvien pazemojošāka arī pašiem saucējiem. Pajautā kuram latvietim gribi – pārsvarā visiem vectēvi vai citi vecāka gadagājuma radinieki cīnījušies tieši vācu pusē.
Kādēļ ?
Vai tiešām tas vēl jājautā?
Vai tiešām vēl kādam jāskaidro?
Laikam gan.
Ja tā, tad nepārtraukta šī skaidrās un nepārprotamās nostājas paušana „gan uz iekšu, gan uz āru” noteikti ir LR ĀM, valsts augstāko amatpersonu un latviešu inteliģences svēts pienākums pret savu tautu.
Bez līkmugurīgās klanīšanās Rietumu un Austrumu virzienā, atvainošanās par svešiem grēkiem (Vairas Vīķes-Freibergas atvainošanās pasaules ebreju kopienai par holokaustu, kuru realizēja Hitlera Vācija) utt. nekādas nostājas paušanas un skaidrošanas no tautas pārstāvju puses praktiski nav.
Un (ak tu piķis un zēvele!) atkal tas 16.marts – ne saukts, ne gaidīts – ir klāt!
================================================
Rīgas Latviešu biedrība ielūdz uz Latviešu leģiona piemiņas dienas pasākumu
“ZEM SVEŠIEM KAROGIEM, AR LATVIJU SIRDĪ”
Rīgas Latviešu biedrības nama BALTAJĀ zālē 2011.gada 16.martā no plkst. 19:00 līdz 21:00
Savās atmiņās dalīsies Saeimas deputāts, bijušais leģionārs Visvaldis Lācis un Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs Edgars Skreija.
Par 1944.g. marta kauju par virsotni 93,4 stāstīs vēsturnieks Guntis Kalme.
Spēku un sparu piešķirs vīru kopas VILKI dziedātās karavīru dziesmas.
Pasākums ir bezmaksas, ikviens mīļi gaidīts!
CITI PASĀKUMI 16.martā:
Latviešu leģionāriem veltītais Piemiņas dievkalpojums Doma baznīcā plkst. 10:30,
vada mācītājs Guntis Kalme.
Pēc dievkalpojuma ap plkst. 11:30 ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa.
Plkst. 13:00 atceres brīdis Lestenes brāļu kapos.
13.03.11
Nicināmi bezmugurkaulnieki un gļēvi iztapoņas ir mūsu 4.maija režīma varneši! Un vēl nicināmi arī tāpēc, ka gandrīz visiem šiem valdošajiem iztapoņām ir bijuši vecvecāki, radi vai tuvi ģimenes draugi, kas ir teikuši tiem patiesību, par iemesliem, kapēc radās brīvprātīgie latviešu zēni, kas ar skubu tvēra vācu it vēlīgi pasniegtos ieročus, jo krievu sarkano zvēru izdarītais tikai viena gada laikā neatstāja citu izvēli.
Un visai mūsu tautai, pieminot kritušos un godinot vēl dzīvos mūsu varonīgos karavīrus, ir jābūt 16.martā visās to godināšanas vietās, kā arī vienlaicīgi pasaulei un kremļa piektajai kolonnai parādot tautas attieksmi pret savu īsto, cienījamo un promaskavisko demagogu neizkropļoto vēsturi!
Diez kad VL iesniegs savu pieteikumu gājienam!
Liekas, kad tā vieta saema galīgi sabendējusi Lāča kunga saprātu un srdsapziņu!Lai nu viņs skatās pie televizora gļēvi, ko puiši darijuši dienā, bet mēs iesim un rīkosimies!Pie kuriem būsi tu, lasītāj?
http://nslatvija.lv/index.php?site=news_comments&newsID=44
CORRUPTIO OPTIMI PESSIMA
Visi, kas spēj un var – ejiet atbalstīt mūsu -MŪSU KARAVĪRUS, svešu varu tomēr nesalauztus un neuzvarētus drosminiekus!
“Latvieši, karš ir sācies!”
Ar šādiem vārdiem sākās latviešu raidījums Karaļauču radio 1941. gada 22. jūnijā, kad vācu karaspēks sāka karagājienu pret Padomju Savienību.
Bija situsi stunda, kad latvieši varēja ņemt rokās ieročus un no Mātes Latvijas sejas nomazgāt to kauna traipu, ko bija radījis Ulmaņa režīms, atdodot Latviju boļševiku okupantiem bez cīņas.
Šo 1941. gada vasarā partizānu iesākto cīņu latviešu vīri turpināja 1943. gadā dibinātā leģiona rindās un vēl 15 gadus pēc Otrā pasaules kara noslēguma nacionālo partizānu vienībās, parādot, ka neviens īstens latvietis nav gatavs samierināties ar pa latviešu zemi bradājošiem asiņainiem boļševiku zābakiem.
Ja šodienas varturiem ir kauns no sīs latviešu cīņas, tad Mātei Latvijai vēl vairāk ir kauns no viņiem pašiem!
Es gribēju vēl ko piebilst par šo mūsu cienijamo leģionāru tēmu, bet cienijamais F.Bobinska kungs ir visu izteicis par šiem mūsu karavīriem un varu tikai piebiedroties viņa vārdiem. Par Ulmaņa rīcību gan ir dažādi viedokļi, jo ir medaļas otra puse un mūsu tautu varēja pilnībā izsūtīt visu, kā čečenus un šāda informācija bija Ulmaņa rīcībā.