Kāda diskusija Facebook

sarunas saka:

Te oligarhu sarunas pilnā atšifrējumā (tiek/tiks publicētas pa daļām):

http://mob.irlv.lv/2017/6/16/ulmanim-vajadzetu-andrim-blag-roku-bucot

http://mob.irlv.lv/2017/6/30/zini-ko-es-pirmo-izdraztu-zatleru

http://mob.irlv.lv/2017/6/22/duklavs-ludzis-sleseram-palidzibu-nedeklaretas-zemes-pardosana

sarunas 2 saka:

http://mob.irlv.lv/2017/6/30/zini-ko-es-pirmo-izdraztu-zatleru

«Zini, ko es pirmo izdrāztu? Zatleru!» 106

Lembergs, Urbanovičs un Šlesers runā par slepeno koalīciju Saeimā, “Parex” sadalīšanu un prezidenta Zatlera noņemšanu

2010. gada martā, dienu pēc Tautas partijas lēmuma atstāt Valda Dombrovska valdību, viesnīcā “Rīdzene” tiekas LPP/LC līderis Ainārs Šlesers, ZZS līderis Aivars Lembergs un Saskaņas līderis Jānis Urbanovičs. Mērķis – saskaņot plānus, kā līdz vēlēšanām vājināt valdību un panākt, ka pēc vēlēšanām valdību veido viņu trīs partijas. Jāpiebilst, ka šajā laikā LPP/LC un Saskaņa ir opozīcijā, taču ZZS kopā ar Vienotību darbojas valdībā, par kuras vājināšanu Lembergs kaļ plānus.

Izvērtējot “Rīdzenē” notikušo sarunu tematisko svarīgumu sabiedrībai, “Ir” atsevišķas sarunas publisko izvērstā veidā, ļaujot detaļās uzzināt par slēptiem plāniem un darbiem, ko veikuši šobrīd politikā joprojām ietekmīgi spēlētāji.

Izmeklētāji no 2009. līdz 2011. gadam noklausījās sarunas viesnīcā “Rīdzene”, kur Ainārs Šlesers ar politiķiem un uzņēmējiem kārtoja lietas. Šīs sarunas kalpoja par pamatu vērienīgajai oligarhu krimināllietai, ko pēc gandrīz sešu gadu izmeklēšanas KNAB izbeidza bez apsūdzībām 2016. gada decembrī. Tagad šo sarunu saturs kļuvis zināms žurnālam “Ir” un sabiedrības interesēs publiskojam būtisku tajās atklāto informāciju.

Urbanovičs: Tu taču nedusmojies, ka es viņu izvilku? Manuprāt, viņa pozīcija ir patiesībā diezgan svarīga, lai ko mēs darītu.

Šlesers: Jā, jā, jātiek skaidrībā, kā tur pareizi tagad darīties.

Urbanovičs: Tev ir varianti, tu uzskati? Nu, iet – neiet?

Šlesers: Iet valdībā? Nu, es tādu variantu nepieļauju.

Urbanovičs: Nē, nu es arī. Tāpēc ne par to. Iet runa par saskaņotu rīcību tuvākajās stundās, ja. Ko es ieteiktu, zinot, cik ļoti tava Karina [Pētersone] vibrē… Es ieteiktu tev uz sarunām iet vienam pašam. Lai viņi ar buldozeru runā! Viņi visi un tu viens. Nu, tas tā… par formu.

Šlesers: Bet tā pozīcija ir tāda, ka es izslēdzu variantu, ka varētu iet valdībā.

Urbanovičs: Nepasūti viņus uzreiz. Lai viņi ar tevi parunā.

Šlesers: Mēs runāsim un tā tālāk, bet mums ir jāizdomā… Kas ir ar Aivaru – es gribu tikt skaidrībā. Jautājums, kas būs pēc pusgada. Es pateikšu arī Aivaram, man ir tāda sajūta – ja vēlēšanās, pieņemsim, 51% būtu Vienotībai un Zaļajiem zemniekiem, mēs ar tevi 49% sēdētu opozīcijā.

Urbanovičs: Jā, jā, jā.

Šlesers: Jā, un viņš nepierunātu un nesašķeltu tur… Vot, mums jātiek skaidrībā. Jo, redzi, ja mēs varam būt partneri tikai tad, ja mums ar tevi ir 51%, nu, un viņam 49%, tad mums tas ir jāzina, jo savādāk sanāk tā baigi ņičestno. Jo es vienkārši skatos, kā tur guļās… Nu, nevar būt tā, ka šodien Brigmanis guļās pilnīgi zem, bet rīt viņš pēkšņi ies kopā ar Šleseru un Urbanoviču, nu, vot neticu, saproti.

Urbanovičs: Jā, un televīzijā sižeti visādi.

Šlesers: Nē, tur ir jātiek skaidrībā. Es saprotu, viņam nav viegli un viss. Var teikt, cik grūti ir zemnieku organizācijā un tā tālāk, bet mums ir jābūt skaidrībā. Es varu pateikt to, ka mana tā doma pievienot Tautas partiju izriet tieši no šīm bažām – ka bez tādām latviešu balsīm mēs ar tevi paliksim opozīcijā. Ja tur tagad vēl tēvzemnieki ieies iekšā Vienotībā ar pāris cilvēkiem, vēl kaut ko…

Urbanovičs: Tēvzemieši iet iekšā?

Šlesers: Es nezinu, a kur viņi liksies? Ko viņi vieni var izdarīt? Kam viņi ir vajadzīgi? Viņus vienkārši iesūks tur iekšā un viss. Es uz zemniekiem nelieku cerības.

(Fonā LTV Panorāmas sižets, Arnis Krauze piesaka “1:0 Valda Dombrovska labā. Premjera aicinājumam palikt amatā atsaucies kultūras ministrs Ints Dālderis”)

Urbanovičs: Šitā te pīzda arī Andri uzmeta – šitā Barča.

(TP deputāte Aija Barča paziņoja, ka atbalstīs Dombrovska mazākumvaldību – red.)

(Fonā televīzija: līdz ar to mazākuma valdībai ir 49 deputātu atbalsts.)

Urbanovičs: Vēl drusku un 50.

Šlesers: Cik tad viņiem tagad, kur ta… 47 viņiem bija.

(Fonā televīzija stāsta par TP ministru Dālderi, kas nepamet valdību)

Urbanovičs: Nu viņš uzmeta Andri. Andrim gan neveicas pēdējā laikā…

Ierodas Aivars Lembergs.

Lembergs: Sveiks! A šitas ir regulāra lieta jeb vai kā pagadās?

Šlesers: Nē, nav regulāri. Regulāri ir 501. [numurs]. Šito es paņēmu tā – atnāku bez zvana.

Lembergs: Aaa. Skaidrs, tevi klausās. Būtu ļoti nepieklājīgi, ja neklausītos. Bet labs suits, klausies, man patīk! Šodien Jānis esot jau, ziņoju, piekritis būt valdībā. Ārlietas, Aizsardzības ministriju un čeku. (Smejas)

Urbanovičs: Čeku es pats.

«Sēž Šlesers, bļaģ, un šie nāk lūgties»

Šlesers: Vārdu sakot, čaļi, es domāju, labi, ka mēs tagad satikāmies, jo vajag tiešām uzlikt plānu. Jo trakākais, ja katram ir savs plāns… Kā tev, Aivar, šķiet?

Lembergs: Tautenieki bija ar tevi skaņojuši, vai vismaz stāstījuši, ko viņi tagad darīs, jeb nē?

Šlesers: Andris teica, kad pēdējo reizi tikāmies, viņš neskaņoja – nē… Viņš teica, mums paliek grūti. Nu, tur nav brīnums – tiek teikts, ka krancīši vai kvaukšķīši, kas tur pie sētas rej, bērniņi slimi, viss. Ne nedēļas bez apvainojumiem. Viņš teica – izskatās, ka mēs iesim ārā, bet viņš neteica – vot, mēs ejam ārā.

Lembergs: Skaidrs, ja. Pa, pa!

(Ziņās stāsta, ka Latvijas Kuģniecība vērsusies izmeklēšanas iestādes ar lūgumu veikt īpašu lietas izmeklēšanu, jo LK padomes īpašais pilnvarotais pārstāvis Vents Kodols gājis bojā, nokrītot starp trepēm no piektā stāva, lai gan pats dzīvojis otrajā stāvā.)

Lembergs: Labi pazīstams man. Trešdien vēl redzēju čali. Šausmas, šausmas. Normāls čalis. Viņš domē kādreiz pie mums strādāja, kādreiz Valsts kontrolē strādāja, bet viņš pārstāvēja Kuģniecības intereses divās lietās, kurās abās figurēja [Oļegs] Stepanovs par 100 miljonu izzagšanu no Kuģenes. Krimināllietā, kur Stepanovs… ir aizdomās turamie, tur ir sevišķi smagais pants, krāpniecība sevišķi lielos apmēros un noziedzīgi iegūtu līdzekļu naudas atmazgāšana. Un Anglijā bija tiesa pret tām kompānijām, caur kurām viņš izvilka to naudu. Un viņš bija tas, kas to visu kārtoja.

Urbanovičs: Tas puisis?

Lembergs: Jā. Un šodien ir paprasījis brīvdienu. Sieva aizgājusi uz darbu. Viņš palicis ar bērnu – pusotra gada, nu, lai sagaidītu aukli. Un nokrīt no piektā stāva. Lai arī dzīvojis redz, otrajā. To es nezināju. Un viņš tā man… Es teicu, kā iet? Es ļoti īsi saredzēju. Un viņš man saka – nu, nekas, bet vajadzētu satikties, gribētu izstāstīt, uz mani tur spiež. Es prasu – kas spiež? Viņš saka, nu, vajag apsēsties, nevar tā. Es saku, nu, labi. Viņš saka, es aizbraukšu uz Angliju mācīties kaut ko, atbraukšu un izstāstīšu. Es saku – bet ja tev kāds draud, tu raksti uzreiz policijai, saproti. Nu, vot tā. Labi, atgriežamies pie pasaulīgām lietām.

Šlesers: Kāds ir tavs viedoklis, Aivar?

Lembergs: Mans viedoklis neatšķiras no tā, ko es publiski esmu paudis. Vienmēr ir ar kaut ko jāsalīdzina, jo viss jau kaut kad ir bijis. Atceraties, 2006. gada aprīlis. Braucu uz Tartu, kur es tur braucu. Jānis zvanīja Kalvīša valdību glābt. Vot gadījums. “Jaunais laiks” aizgāja prom. Viena situācija. Tagad Tautas partija. Ir pilnīgi tas pats it kā, bet pēc manām domām – radikāli nav tas pats, jo Kalvīša valdībai augustā vajadzēja dalīt 200 miljonus vai 150. Jautājums, kam dos, kam nedos. A tagad? Augustā kas būs jāpaziņo? Kur atradīs 500 miljonus. Nevis klāt, bet mīnuss. Kam ņems nost?

Tāpēc, protams, Andris šito lietu labi saprotot, viņš uzlika tajos četros punktos – no tiem tādi īsti punkti ir divi. Pirmais, nepalielināt nodokļus. Tātad jāgriež būs.Tikai jāgriež. Un lai uzzinātu, kam jāgriež, paprasīja, lai 1.jūnijā iesniedz valdībā un 1.septembrī – parlamentā. Vot i viss. Nu, no šiem spēles noteikumiem – JL nevar nekādi piekrist, jo pirmkārt, PVN jau ir apsolīts, ka pieliks, otrkārt, labu ziņu par griešanu nebūs.

Trešais punkts tautiniekiem bija domāts, lai zemniekus noslīcinātu. Ka veselību pielikt pie labklājības – kur tad tu griezīsi, no kā? Un kultūru – pie izglītības, atkal, nu, vārdu sakot, zemnieki absolūtā dirsā, jo no viņu nozarēm būs jāņem nost. Un vēl zemkopība, kur dotācijas noņemt zemniekiem.

Un, protams, Andris saprotot, ka šie uzstādījumi, kurus es publiski atbalstu, nezinu, esi lasījis vai nē, es publiski atbalstu – es teicu, pareizi, pareizi! Un zaļie zemnieki arī atbalstīs budzeta iesniegšanu, jo mums jau būs cīņa kāda? Dombrovskis teiks, sniedziet pensiju reformu, es saku – bļin, ņifiga, lai iesniedz budžeta rāmjus Repše. Kā viņš redz risinājumu, par to būs cīņa.

Un es zaļajiem zemniekiem, vot, kad te biju Rīgā, ceturtdien, vakar, es viņiem teicu – jūs te tā baigi sprēgājat, bet ja kāds ir iedzīts stūrī, tad tie esat jūs. Neviens cits stūrī nav, izņemot zaļos zemniekus. Jo zaļajiem zemniekiem – Augulim jāiesniedz pensiju reformas piedāvājums. Termiņš – jūnijs. Termiņš starptautiskajiem aizdevējiem. Dombroskis ik pēc brīža saka, ka viņš gaida, jo galvenā problēma ir sociālais budžets. Un Augulis, izlienot ārā ar kaut kādiem saviem priekšlikumiem, kas neviens nebūs labs, vot neviens, viņš visas dusmas izsauks uz zaļajiem zemniekiem, nu, un visi par to runās… Un par to budžetu, protams, viņi teiks – budžetu mēs nevaram, budžets mums ir vajadzīgs oktobrī, tad mēs varēsim runāt, jo būs prognozes. Es saku, saprotat, budžetu, kad iesniegt, to nosaka Dombrovskis un Repše, a šitas ir jau uzlikts termiņš. Un labas ziņas jūs nevarat iedot.

Es gan viņam beigās teicu – labi, es pateikšu, kā vajag darīt. Atceraties, ka es teicu – nevajag parakstīt to papīru? Jūs parakstījāt – duraki! Ziniet, kā vajag darīt? Vot jūs iesniedzat kaut kādu prognozi, a kapēc tāda prognoze? Jo es iesniegšu, ka nodarbinātība, bezdarbs būs nevis 20% gada beigās, bet 12%, 2011. gadā bezdarbs būs 5%, ekonomiskā izaugsme būs tāda un es uztaisu citu prognozi uz sociālā nodokļa ieņēmuma daļu un man deficīts neveidojas. Viss! Un otrs priekšlikums – tiem, kas neattiecas uz sociālo budžetu, pārfinansēt to deficītu no pamatbudžeta un es saku, ka tev viss ir galīgā kārtībā – to tu vari sniegt, tev nekāda reforma nahren nav vajadzīga. Un visa reforma, bļaģ.

Šlesers: Stabilizācija taču ir iestājusies.

Lembergs: Jā, viņi pasaka, stabilizācija, bļaģ, jau izaugsme! Es saku, vot, tu ieliec to savā prognozē un viss! Citiem vārdiem, ja man prasītu, vai TP būtu nolekusi no valdības 2006. gadā tādā situācijā, ko tajā laikā izdarīja JL, protams, pilnīgs stulbums. Tagad es domāju, ka pareizi. Es domāju – pareizi. JL gan viņus spieda pa visām varēm – uzdāvināja to gleznu ar cāli, bļaģ.

Šlesers: Bet es saprotu – to, ko man teica, es aprunājos ar dažiem. Viņi bija pārliecināti, ka tautiniekiem nav kur aiziet, jo visu laiku skandināja to Čevera piemēru. Ka neleks prom, it sevišķi, ja Dombrovskim popularitāte sāk pieaugt. Bijuši pārsteigti, ka viņi tā izdarījuši, bet man nekāda pārsteiguma nebija – tur katru nedēļu bija pa pāris gājieniem, kur viņi tika pazemoti.

Lembergs: Nē, nu viņiem bija svarīgi, lai viņi paliek, jo kad tu no iekšpuses to dari, tad tu esi pridaķeļstvo. Ja tu dari to no ārpuses, tu neesi pridaķeļstvo. Nu, lūk, tāpēc man liekas, ka šobrīd… Jānis jau šodien pareizi pateica viņiem… Es tik teicu, ka tu tur pārāk nesoli viņiem atbalstīt budžetus un tādas lietas, tur nekādu labu ziņu nebūs un piedalīties sūdīga budžeta izstrādē – tur jābūt ļoti uzmanīgam. Nu, ok. Es vienkārši vēršu uzmanību uz to.

Pirmajai partijai es domāju, ka ir pilnīgi garām iet kopā. Bet es to redzu zini, kā? Es to redzu tā. Sarunas: vienā galda pusē sēž viens pats Šlesers, (stipri paaugstina balsi) viens pats oligarhs Šlesers, bļaģ! Un pie viņa nāk šitie visi! Tu pasaki, ka tu gribi, lai sarunās piedalās, obligāti, bļaģ, Jeģinstvas priekšsēdētājs Kristovskis, kas teica, ka cīnīsies ar trijiem oligarhiem. Ir pagājuši pusotra mēneša un bļaģ, vot, sēž Šlesers, bļaģ, un šie nāk pie viņa lūgties viņu valdībā. Un es darītu tā – izrunātu visu, kas, ko, kā, un taisītu vēl vienu tikšanos un vēl vienu tikšanos un tad motivēti valstiski pateiktu: ziniet, viņiem nav kārtīgi atstrādāta plāna, viņi tomēr ir populisti. Tev viņus vajag pazemot, pazemot.

Bet es uzskatu, ka tev ir jābūt vienam, lai viņi nāk pie oligarha, saproti, lai nāk lūgties pie tā, ko viņi apdirsa un teica, ka viņi cīnīsies. Ar ko? Viņiem visa programma, bļag, cīnīties ar oligarhiem. Vot, lūdzu! Viens oligarhs aizgāja, tagad pie tā paša jānāk un uzticamais partneris – zaļie zemnieki, bļaģ. Vot i prišļi, bļaģ. Es vakar domāju – iet man vai neiet trijos pie Dombrovska. Iet man vai neiet. Iet vai neiet. Es domāju – nē, bļag. Tie zemnieki tādā sūdīgā situācijā, nu i nahren, tur kaut ko sarunās ne to un es būšu bijis klāt un es būšu vainīgs. Nē, labāk es esmu tā – vot, it kā esmu, a vienlaicīgi distancējies, es speciāli distancējos. Tu redzi, kā es distancējos? Speciāli, bļaģ, speciāli. Lai ir atšķirība liela, lai tauta redz, ka man ir cita pozīcija.

Urbanovičs: Pēc vēlēšanām…

Lembergs: Nē, es jūlijā pateikšu, jūlijā mīļais!

Šlesers: Varbūt es pateikšu, kā es redzu…

Lembergs: Es izteicu savu. Ā, vēl vienu – pēdējais. Ko dot pirmajiem [LPP/LC] ir palikušas… nu, tur nav ko dot pirmajiem, ja tā skatamies. Ir ārlietas un tieslietas. Protams, jebkurš, kurš ieies valdībā, protams, iekšpusē nevar kritizēt, viņš nav tu – nezinu, Karīna, Bērziņš, vienalga, lai kurš arī nebūtu, viņš nav tu, viņi meklēs kompromisu.

Šlesers: Es esmu dzirdējis, ka man gribot piedāvāt satiksmes ministru. Man šodien pat kāds no, kas viņiem tuvu stāvošs – Šleseram satiksmi!

Lembergs: Vo, vo, lai piedāvā un tu atsaki!

Šlesers: Nē, es tev izstāstīšu.

Lembergs: Ainār, ideāli.

Šlesers: Es izstāstīšu, ko es domāju. Tātad, lai nebūtu vispār tur nekādi gari ievadi – valdībā mēs neiesim. Tas ir viens. Vēlēšanas uz pašvaldībām parādīja, ko nozīmē atrašanās valdībā un ko nozīmē atrašanās opozīcijā. Šajā gadījumā būt valdībā un vienkārši iet uz darbu – tas nafig nav vajadzīgs. Otra lieta, es piekrītu tev, ka pēc būtības – man dalās 50 uz 50 ir vai nav jāiet prom tai Tautas partijai, bet, saprotu, ka Andris ir noskaņots tomēr uz to iešanu, jo viņš saka, laikam tomēr būs grūti tur. Kāpēc? Argumentācija ir apmēram tāda pati. Labāk būt opozīcijā un tad atteicīgi var brīvi rīkoties nekā atrasties tur un tevi drāž visu laiku.

Lembergs: Brīvība jau ir… Ir [Starptautiskais] Valūtas fonds, kāda brīvība?

«Brigmanis nevarēs nolekt»

Šlesers: Jā, brīvība nekāda nav. Jautājums tagad ir tāds. Pirmkārt, vai mēs varam saskaņot rīcību īstermiņā, nu, vot, visi kopā – kaut vai šodien, kā saka, trīs, kas mēs šeit esam. Otrs, gribi vai negribi – ir jārunā par 2. oktobri.

Un es sākšu ar 2. oktobri, vot, kur man ir tās bažas. Es Jānim jau paspēju pateikt, pateikšu arī tev. Tev tur tās attiecības ar zaļajiem zemniekiem, tu tur esi iekšā – Ventspils organizācija. Protams, X stundās un tā tālāk vienmēr kaut kā tas viss ir sanācis, bet man izskatās, ka zaļie zemnieki – viņi varbūt ir vienoti tikai tad, kad ir ļoti viegli būt vienotiem. Tad, kad ir grūti būt vienotiem, tad bija Eniņi, tad bija Lāči, tad es skatos televīzijā – tur pēkšņi vēl kaut kādi cilvēki sāk runāt, saka – a moška Lembergu nemaz nevajag par premjera amata kandidātu, viņam vajag tiesu sākumā sagaidīt. Bija daži tie gudrinieki laukos, no zaļajiem zemniekiem, kāds izvilka ārā.

Un tā mana baža – es tev pateikšu pa īstam, kā ir. Vai ir iespējams izveidot tādu sarakstu… Jo es saprotu, ka Brigmanis ir konjunktūrists un viss, bet viņš tajā pakaļā tā lien, tik dziļi, ka vot beigās sanāks tā, ka Vienotībai, Zaļajiem zemniekiem beigās būs 51 vieta, mums ar Urbanoviču 49. Finālā es neredzu variantu, kā zaļie zemnieki aizies pie Šlesera, Urbanoviča nevis ar Vienotību. Tās ir bažas. Vienkārši no tā, kā Augusts uzvedas. Nu, nevar… Tas ir tāpat kā – es skaļi tagad domāju – mēs tagad viens otram simpātijas kaut kādas izsakām, šancējam Rīgā un pēkšņi es nolemju iet ar tēvzemi valdībā, nevis ar Urbanoviču. Viņš mani izdrāzīs nākamajā dienā tā, ka nu…

Jo ir kaut kādas elektorāta simpātijas – eļektorat ņipaimjot. Vai pilnīgi otrādi. Es tagad runāju par ideoloģiju, nevis tas, ka mēs te varam sanākt un klusi sarunāt. Ja mēs kaut kā pieradinām elektorātu, ja es pretendēju uz vienu trešdaļu krievu balsim, Jānim tur ir stabilas divas trešdaļas, un mēs pa vidu varam bišķi tur vēl kaut ko pārdalīt viens otram par labu, plus tur vēl ir PCTVL, tad man liekas, ka tādu dziesmu dziedot, Brigmanis aizvien vairāk un vairāk… Viņš nevarēs nolekt.

Un es tev pateikšu, tieši tāpēc es sāku štukot, kādā veidā mums ar Urbanoviču savākt 51, nevis 49. Un tad, ja ir 51, tad Brigmanis vairs neko nevar pateikt, tad mēs ar tevi varam izrunāt visu. Jo tā matemātika izskatās tāda… Es nezinu, ko darīs TB/LNNK – ies Vienotībā vai neies, bet viņiem nav variantu vieniem, viņi var iet tikai uz pāris procentu atņemšanu. Bet es domāju, tieši šī iemesla pēc – un Zīle to izšķirs – es būtu gatavs saderēt, ka viņi aizies ar Vienotību. Aprēķins ir vienkāršs – Zīle no visiem tomēr ir populārs, viņš redz, ka partija ir padirsta, tik cik viņa tur…

Urbanovičs: Neticu, ka viņš startēs.

Šlesers: Nē, tu paklausies. Viņš aizsūtīs TB/LNNK un pohuj noņems Straumes un visus viena iemesla pēc. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš būs gana populārs un viņu nevarēs neielikt sarakstā uz Eiropu, jo tur viņš var radīt reālu konkurenci, un viņš vienkārši jau laikus norezervē sev… Viņš nav tik vecs, bet es cenšos skatīties, kas cilvēkus interesē.

Tāpēc principā šodien, to ko esmu runājis arī ar Andri… Viņš man neteica, ka viņš ies prom, es teicu – varbūt pat labāk, ja tu neej prom, tad vieglāk kaut kā tādā veidā rīkoties. Doma ir tāda, ka es tagad taisu to apvienību, kaut kādus uzņēmējus velku klāt, kaut ko runāju, un, protams, pašās beigās visdrīzāk ar Tautas partiju liekam kopā, jo variantu nav. Man nav Vidzemē ko… Es savējiem pateicu, nu bet atkal vākt cilvēkus no ielas Vidzemē vai Zemgalē, nu, nav nekā un līdz ar to – tās latviskās balsis var dabūt. Un tad es redzu, ka var reāli sanākt tā, ka tāda apvienība ar Saskaņu var savākt vairāk. Es reāli redzu, ka pēc vēlēšanām ir tikai četri saraksti, kas ir iekļuvuši: mēs, zaļie zemnieki un Vienotība, un svarīgi panākt to, lai Vienotība saņem pēc iespējas mazāk no šiem četriem sarakstiem. Mans viedoklis, ka viņiem valdībā jastrādā pēc iespējas ilgāk, bet tai valdībai jāstrādā ļoti smagi.

Tagad, kad tautenieki ir aizgājuši, sarunām jābūt garām, es pilnīgi piekrītu – kā tu teici, tur vienu, divus, trīs raundus, pēc tam pasakot, ka valstiskos lēmumos atbalsts tiks nodrošināts, bet jāpasaka, kuri tad ir tie lēmumi. Jāvēta budžetu, parādiet budžetu, parādiet rīcības plānu. Vienkārši teikt – davaj, taisiet reformu, atbalsīsim. Liekam darba kārtībā jautājumu par ministriju apvienošanu caur reformu. Sākām, palīdzam jums reformēt to, ko jūs negribat reformēt, piespiežam caur parlamentu pieņemt lēmumus, kurus valdībai jāpilda.

Urbanovičs: Jā, jā.

Lembergs: Nē, nu skaidrs. Zaļie zemnieki, protams, nepiekrītīs jebkuras minisrijas pievienošanai.

Šlesers: Protams, Aivar, protams.

Saskaņai šķēršļu nav un nebūs

Lembergs: Bet ministrijas pēc tam. Par to pasjansu ar zaļajiem zemniekiem. Redzi, ar Saskaņu viss skaidrs, bet viņi nav tikai viens elektroāts, viņi ir stipri plašāki šobrīd. Tu, ka ej kopā ar Tautas partiju… Es nepareizi saku, Tautas partija pēc 2006. gada vēlēšanām izdarīja diezgan daudz, lai ieriebtu savam elektorātam. Toreiz, kad bija jautājums par robežlīgumu ar Krieviju, atceries, es koalīcijā izvilku socioloģiju un teicu – jūs paskataties! Pirmkārt, sabiedrības vairākums bija pret, bet viskategoriskāk pret robežlīgumu – pirmajā vietā pret robežlīgumu bija ne Tēvzeme, bet Tautas partija! Un es tā kā tāds viņu ideologs, bļaģ, teicu – mīļie, jums vajadzētu pastāstīt tautai, īpaši saviem vēlētājiem, kāpēc jūs slēdzat tādu līgumu.

Šlesers: Mh.

Lembergs: A ko viņi? Tad es sapratu, ka aiz tā stāv kaut kāda baigā Kalvīša biznesa interese, kas ir nolēmis, ka viņam vajag robežu, piķi un nahren visas Tautas partijas, tas viss figņa. Es tā to sapratu. Nu, vot. Vārdu sakot, viņi savu vēlētāju, kas ir ne nacionālists, bet tāds diezgan… Kurš, starp citu, konkurē ar zaļajiem zemniekiem, viņi ir pazaudējuši tieši to sadaļu. Jums kopā ejot, tā sadaļa vēl pazūd. Vai kādi nāk klāt? Iespējams.

Šlesers: Bet es tev atbildēšu.

Lembergs: Es pabeigšu. Tātad paliek tas cits elektorāts, kurā būs divi konkurenti – Jeģinstvo un Zaļie zemnieki. Un tāpēc šobrīd Zaļajiem zemniekiem – viņi nekādā gadījumā nedrīkst demonstrēt un izpaust, ka viņi kaut kā no šīs nišas tā kā atsakās. Jebkurš tāds signāls ir aicinājums tiem cilvēkiem virzīties uz Jeģinstvu. Tas nav jādara. Vienlaicīgi, protams, es pilnīgi piekrītu, ka zaļajiem zemniekiem… Tad, kad bija runa par valdību Kalvīša, ko ņemt? Zaļajiem zemniekiem nebija problēmu – Kalvītis, ja viņš ņem Saskaņu – nebija problēmu. Valdē to skatīja. Nebija problēmu – nav jautājumu! Tēvzeme tur mazāk, es neteikšu, ka mīl Saskaņu, bet nebija problēmu. Un es esmu definējis, ka Zaļajiem zemniekiem, startējot vēlēšanās, jāņem vērā sekojošs apstāklis – vismaz mutiski šobrīd piekrišana tāda ir – , ka starp tiem, kas var tikt ievēlēti, nedrīkst būt tādi, kuri aiz savas kaut kādas pārliecības idoloģiskās jeb pagātnes nevar veidot koalīciju ar Saskaņu. Tādi nedrīkst būt. Protams, var kāds viens gadīties vienmēr, nu, mazums…

Šlesers: Kiršteins.

Lembergs: Ja, bet par Kiršteinu ir jautājums – vai viņu var likt sarakstā. Bet Kiršteinu neievēlēs, viņš nav tas putns. Bet tādus kā Visvaldis Lācis… Tad parādījās, atceries, Brigmanis paziņoja, ka notiek sarunas ar Visu Latvijai! Es Augustam pateicu – Visu Latvijai! un Lembergs – aizmirsti, vispār, aizmirsti! Izvēlies – vai nu Visu Latvijai! vai mani. Es nevaru būt politiskajā telpā kopā ar tiem, kas būs kopā ar Visu Latvijai!, tāpēc ka tie, kas ir ar mani, točna nav ar Visu Latvijai! un es nepretendēju uz to vēlētāju un nekad nepretendēšu.

Un ļoti aktīvi ar zaļajiem zemniekiem un ar mani, starp citu, vairākas reizes uzrunāja visaugstākajā līmenī un visādu socioloģiju pat viņi man rādīja pagājušā nedēļā – Tēvzeme. Un es viņiem pateicu pilnīgi skaidri, vot, davaiķe, kas būs sarakstā? A ja vajadzēs veidot valdību ar Saskaņu, tu varēsi? Grūti. Gerhards? Gerhards – var. Es saku, es nezinu, Bērziņš Gaidis – ievēlēs, neievēlēs viņu? Nu, a tālāk? A tālāk – Dobelis, Tabūns? Pat ja viņus ievēlēs, viņi nekad mūžā neies kopā ar Saskaņu, viņi aizies pie Jeģinstvas, a kakova hrena uz mūsu pleciem ievest viņus Saeimā? Lai viņi uzreiz iet pie Jeģinstvas. Es viņam skaidri pateicu, no jūsu sastāva, kas var pretendēt, Zaļie zemnieki nevar ņemt nevienu, vot, praktiski nevienu. Gerhardu? Viņam nav šī te oreola. Mēs nonācām pie secinājuma, ka vai nu viņi iet atsevišķi, vai arī viņiem jāiet pie Jeģinstvas. Lūk, tāpēc šiem diviem politiskajiem spēkiem pietiekami cieti atteicu – un arī Augusts to pateica, sorī, veči, nevaram. Tāpēc neviena tāda politiskā spēkā, kurš var būt šķērslis sadarbībai ar Saskaņu pēc vēlēšanām – nav un nebūs.

Šlesers: Aivar, bet tu man atbildi uz jautājumu.

Lembergs: Es tev stāstu procesu. Jo vienu tādu paņemot, tu jau esi zaudētājs. Kas attiecas uz to retoriku, problēma ir kāda – diemžēl oranžie ar savu politiku ir radījuši tādu attieksmi pret sevi zaļo zemnieku savienības visos līmeņos, it īpaši reģionos, ka tur labākā ziņa ir Tautas partijas nāve. Visur, kur reģionos ir savēlēts, Zaļie zemnieki nekur neesot kopā ar Tautas partiju, nekur! Da vot vienalga ar ko, tikai ne ar Tautas partiju, saproti? Un tā nav politika no augšas, tā ir politika no apakšas.

Un ja mēs paskatamies manu laiku – vot tā, vot kā, mīļais, – Segliņš, bļaģ, neizpildīja nevienu savu norunu, nevienu! Bija vienošanās ar Zalānu, ka e-lietās valsts sekretāra vietnieks paliek zaļo zemnieku un tas ir mūsu, tikai pie viņiem – lai nebūtu pie kancelejas. Nahren, viņu pēc pusgada izmeta ārā, saproti?

Tas pats Jakāns. Pusgadu savā laikā dirsināja Brigmani, bļaģ, ka viņš stādus piegādājis šitam Ventamonjakam pārbaudīt – pusgadu viņu pārbaudīja par kaut kādiem sūda stādiem, nu, viņam zemnieku saimniecība, lai viņu izdirsinātu, saproti? Un diemžēl vot šitas laiks ir bijis…

Un jebkuru jautājumu, vienalga, kaut vai pašvaldību investīcijas. Viņi uzreiz iesniedza valdībā zaļajiem zemniekiem noņemt visu – priekš sevis. Viņi nekad nav nevienu partneri uzskatījuši par partneri, īpaši pēdējie pusotra, divi, trīs gadi – nu, pilnīgs vājprāts. Tāpēc pret viņiem zaļajos zemniekos ir ļoti negatīva attieksme. Tā nav attieksme pret Andri personīgi, jo Andris nevienu nav piedirsis, vot tas ir točna! Bet tie, kas ir bijuši tie līderi pēc Kalvīša faktiski. Kalvītis jau arī beigās bija aizgājis… tie tak beigās nebija pat runājami. Vispār nebija runājami!

Nu, un tas piemērs. Bija balsojums par tiem stukačiem. Ko izdarīja Tautas partija? Nobalsoja. Teica, ka nebalsos, nobalsoja par. Un ko pateica Kučinskis? Mēs esam labojušies. Mēs esam labojušies. Pret ko? Pret mani. Tagad Segliņš paziņoja, ka pamēģiniet tikai aiztikt Maizīti, bļaģ. Tieslietu ministrs! Kas viņam prasīja to teikt, kas? Tu redzēsi, Tautas partija nobalsos, bļaģ, par viņu! Visi. Jau vienreiz tā bija 2005. gadā.

Šlesers: Virzīs viņu tagad vai nē?

Lembergs: Skaidrs, ka virzīs. Pie tam par Bičkoviču – kas tad lūdz balsot, bļaģ? Andris. Un Vīgantu ielika amatā pret to gribu un tā, saproti, nu.

Šlesers: Parlaments noraidīja un Vīgantu vienalga Bičkovičs pieņēma darbā.

(Saeima 2009. gadā, pretēji Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas un Saeimas Juridiskās komisijas lēmumam, slēgtā balsojumā neapstiprināja par Augstākās tiesas tiesnesi Māri Vīgantu, kurš 2007. gadā Rīgas Centra rajona tiesā bija pieņemis lēmumu par apcietinājuma piemērošanu Lembergam 2007. gadā – red.)

Lembergs: Jā. Kā v.i. Saņem algu, viss, skata lietas, nav problēmas. Lūk, tāpēc, saproti, tagad iznāk tā – Jaunais laiks un Tautas partija konfrontē, a kāds izdevīgums Zaļajiem tagad konfrontēt ar Jauno laiku kopā ar Tautas partiju, a gģe vigadno?

Cita lieta, es tam… Ne tikai es, mēs valdē Brigmani audzinājām. Nu, protams, bļaģ, viņš sāka runāt – jāpasaka liels paldies Repšem… Nu, bļaģ, es teicu, nu, bļaģ, pagaidi, tu savus ministrus nevienu neesi paslavējis, a šito pipeli slavē. Es saku – un August, viņam reitings mīnus piecdesmit, tu esi viens no nedaudzajiem, kas viņu slavē valstī, pārēji visi apdirš. Es saku, ja tu slavē, slavē viņu populārāko ministru, bet neslavē sūdu. Viņam ir šitas te, viņš, vot, bļaģ, bet tas viņam ir – tā nav politika, tā ir mēles nepievaldīšana, situācijas neizpratne. Tāda situācija. Redzi, mūsu politiskā opozīcija, saku mūsu – ne par velti uznāca uz skatuves un Jeģinstvo pateica, ka mēs esam pret trīs oligarhiem un kampaņa tika veidota pret trim…

Šlesers: Un pret krieviem.

Lembergs: Un pret krieviem, pret Kremļa tiem tur. Un kampaņa tika veidota pret mums, pasniedzot, ka mēs esam trīs kopā. A tagad notikumu attīstības gaita parāda, ka ņipalučajetsa. Ņipalučajetsa, saproti. Ka mēs esam trīs kopā pret nabaga Dombrovski. Nabadziņš! Jauns puika, 40 gadi, nerunā muļķības, bļaģ, nelamājas, ne. Visiem viņa žēl, saproti, a te bļaģ šitie aligatori, buldozeri, noziedznieki, bļaģ, tagad apvienojušies. Nesanāk, nesanāk kampaņa…

Tāpēc ir svarīgi, lai viņi nāk pie tevis un lūdz, bļaģ, saproti, tāpēc ir tik svarīgi. Lai nāk un saka – zemnieki, tie ir tie labākie. Tad iznāk viens sūdīgs no tiem oligarhiem, bet pārējie, bļaģ, nav sūdīgi. Un viņiem viss tas stāsts izjūk. Tāda tā lieta. Tā ka notikumi attīstās gana normāli. Tagad vajag viņus izdirsināt. Vot, kad Repšem un Dombrovskim jāiesniedz tas sūdīgais budžets ar nodokļu pielikumiem un bla, bla…

Protams, ka ir ļoti svarīgs vēlēšanu rezultāts, pats saproti, ļoti svarīgs! Tad, kad mums pēc vēlēšanām trijatā sanāca 51 balss, paldies Dievam, tad varēja spēlēt – Tēvzemi ņemt vai to ņemt, nav problēmu, saproti. Nu, vot. Tā ka, protams, tas ir ļoti būtiski no visiem aspektiem. Un es melošu, ja teikšu, ka tie zemnieki ir baigi monolītie un tā tālāk, bet skaidrs ir viens – viņi ļoti gribēs visi būt pie varas.

Šlesers: Jā, bet redzi, Aivar, tu visu izstāstīji, man principā nav kur nepiekrist, tikai ir viens jautājums. Mums vienkārši jāizrunā atklāti. Es domāju, ka ja šoreiz būs 51% tā kā tas bija pagājušo reizi mums. Jo mums bija kā… Bija Kalvīša valdība, Kalvītis bija mani izmetis no ministra amata, bet mēs bijām deleģējuši citu. Mēs bijām mazākumā un savāca 51% un tad ir skaidrs – būtu neloģiski neiet kopā pēc vēlēšanām, ja trīs partijas, kas bijušas valdībā, savāca. Tagad kāda situācija? Pieņemsim, turpina strādāt mazākumvaldība. Mēs ar Urbanoviču valstiski rīkojamies – ļaujam strādāt. Jāmokās valdībai, bet nu strādā visi. Un vēlēšanu rezultāts sanāk tieši tāds – Vienotība plus ZZS 51. Zemniekiem ir 15 vietas, 36 – Vienotībai. Es neredzu variantu, kā zemnieki teiks – eu, a mēs te varam ar Urbanoviču un…

Urbanovičs: Ar krieviem.

Šlesers: Ar krieviem, ar sarkanajiem. Un viss. Es neredzu variantu.

Lembergs: Pirmkārt, Urbanovičs šobrīd un Saskaņa šobrīd nav nekādi sarkanie, ja kas. Absolūti. Tautas acīs, bļaģ, saproti, sarkanā lupata ir bezdarbs, bezdarbs un vēlvienreiz bezdarbs. Noņemtas algas un tā tālāk.

Šlesers: Aivar, bet tu saproti, par ko es runāju?

Lembergs: Es saprotu, par ko tu runā. Es saprotu.

Šlesers: Jo runa ir par to, kurā pusē kas aizies. Es esmu gatavs saderēt, ka Brigmanis nevarēs… Tāpat kā es nevarētu lekt ārā un teikt – eu, davaj es aizeju ar Tēvzemi un aizmirstu, ka mēs ar Urbanoviču it kā mēģinājām draudzēties.

Panākt, lai zemnieki sadiršas ar Vienotību

Urbanovičs: Man ir piedāvājums. Jūs tur apmainieties domām, man ir piedāvājums. Vislabākais veids, kā veidot drošību nākotnē, ir sadarbība tagadnē. Es piedāvāju izstrādāt saskaņotu rīcību, kā piespiest Dombrovski vilkt ārā budžeta lietas.Viena lieta ir pateikt, ka gaidām. OK. Tas ir labi, to vajag. Katrs savā formātā. Tālāk nākošais, viņi vienalga neko nedarīs, nu, piekrītiet, neveiks, tēlos slimu govi. Šajā brīdī man…

Lembergs: Es viņus piespiedīšu!

Urbanovičs: Labi, Aivar, pieņemsim, ka tu to izdarīsi, bet atļauj man šaubīties. Demokrātiskā valstī ir tiesības uz viedokli?

Lembergs: Drīkst.

Urbanovičs: Man ir piedāvājums. Ja tu piespiedīsi, jautājumu nav, es aplaudēju. Bet ja nē, varam par to parunāt? Mans piedāvajums – mēs parlamentā saskaņotā rīcībā velkam ārā uzdevumu valdībai darīt to.

Lembergs: Normāli.

Urbanovičs: Par budžeta vadībai… ir lietas, kur mēs viņam uzdodam termiņus. Parlamentāra republika. To var izdarīt. Tālāk. Mēs sākam pozitīvo budžeta…

Lembergs: Bet man ir lūgums, vienu sekundi. Ja mēs tā spēlējam, tad mēs sarunājam tā, ka pirmie šādus priekšlikumus izsaka zaļie zemnieki koalīcijā, ne otrādi.

Urbanovičs: Es atbalstu, ļoti labprāt. Bet skaties – jūs izvirzat – to, ko tu stāstīji par Auguli, davaj, lai dara to! Ļoti labi. Viņš saka, ka viņš nomierina sabiedrību tā daudz labāk. Mēs uzreiz publiski viņu atbalstam un lai Dombrovskis pasaka, kāpēc viņš to negrib darīt. Un vēl – vai mēs varam šito lietu vienreiz nu tad pa īstam nomenedžēt koordināciju?

Lembergs: Varam, tikai es tev saku – tad ir regulāri jātiekas un jāsaskaņo. Jo tas, ka mēs te sanāksmim vienreiz divos menešos – no tā nekas nemainīsies.

Urbanovičs: Pagājušo reizi, kad mēs runājām par to mediju lietu, četratā atceraties, nu, nekas nenotika.

Šlesers: Redzi, ir viena lieta. Kad ir neskaidra visa tā platforma un tā tālāk… Nu, labi, tur bija svētki pa vidu, vēl kaut kas. Mēs kaut kā tur gribējām salikt, vēl kaut ko, mēs nepateicām – kurš ir galvenais no viņiem, kā tas notiek…

Urbanovičs: Es nepārmetu.

Šlesers: Ne jau pārmest, es vienkārši konstatēju faktus. Arī zaļo zemnieku un Tautas partijas attiecības, ko tu iezīmēji.. tur faktori ļoti daudz un dažādi. Bet tas, ko es gribētu – es gribētu piekrist Jānim, ka mums jāuzliek plāns un jāmēģina to plānu realizēt. Es tomēr gribu pabeigt iesākto par vēlēšanām. Man gribētos, lai vēlēšanās tomēr sanāk tā, ka tā 51 balss ir mums, nevis tam blokam, kurā ir Vienotība un Zaļie zemnieki, lai Zaļajiem zemniekiem tāpat kā Tēvzemei būtu brīvas rokas rīkoties. Ja tas tā nebūs, es vienkārši izsaku bažas. Viena lieta tu, bet otra – kad ir divdesmit cilvēki, tad ir vienmēr daudz grūtāk. Atliek vienam vai diviem sākt šaubīties par kaut ko un es garantēju, ka…

Urbanovičs: Tu man nedevi pabeigt. Kāds ir plāna mērķis? Primārais mērķis ir atmaskot šos krāpniekus, ok. Bet tas galvenais mērķis – mums ar tevi, ne viņiem – panākt to, lai viņa zemnieki sadiršas ar Vienotību tiktāl, ka ieraugot to Dombrovska sūtīto plānu, ka viņi priekš sevis izdara secinājumu – bļag, ar šitiem nē, labāk tad ar tiem, pareizi? Bet to… viņš saka, ka viņš pats inicēs visas lietas, mēs viņu tikai atbalstīsim, lai viņi sadiršas. Bet nevis vienkārši sadiršas kā Andris sadirsās tur ar…, bet par lietu – par pensionāriem, skolotājiem, par zemniekiem.

«Mēs liksim viņiem strādāt, bļaģ»

Šlesers: Pieņemsim, Barča ir piekritusi balsot. Viena balss klāt. Bet cik ir – 48 balsis.

Urbanovičs: Redzi, kas ir par lietu. Vienu sekundi. Nu, pieņemsim, viņiem ir 53. Davaj, nu, aizmirstam par to. Viņi ir tur 16 vai 17. Viņi aiz savas izdzīvošanas dēļ – labklājība, izglītība – iet tur un dod pozitīvo risinājumu, mēs viņu atbalstam!

Šlesers: Pagaidi. Tu balsosi par ministru?

Urbanovičs: Nekad, ne par vienu.

Šlesers: Kvorumu rausi nost?

Urbanovičs: Padažģi! Mēs varam vienoties par detaļām.

Šlesers: Nē, paga, bet tā ir ļoti būtiska detaļa.

Urbanovičs: Es tev pateikšu, kā es domāju. Mana versija – es nebalsotu ne par vienu ministru un mana atbilde ir gaužām vienkārša: es nevaru balsot par darītājiem, kamēr es neesmu redzējis plānu. Es pieprasu – pastāstiet, ko jūs darīsiet ar budžetu un tā tālāk. Tas ir mans viedoklis. Man ir viegli. Es viņam šodien to pateicu.

Šlesers: Nē, nu runāsim atklāti. Tautas partija par ministriem nebalsos. Ja mēs ar tevi arī nebalsojam, tad PCTVL visdrīzāk arī nebalsos, es pieņemu.

Urbanovičs: Un tad netiek apstiprināts.

Šlesers: Jā, variants ir tāds: kāda mums ir vajadzīga valdība? Tā kā Aivars parasti uzdod pareizu retorisku jautājumu.

Urbanovičs: Vāja.

Šlesers: Mums ir vajadzīga vāja valdība, jā. Ko mēs par to varam runāt? Viena lieta ir paņemt un gāzt. Tāda mērķa mums nav. Tad mēs viņiem palīdzam, mēs viņus izglābjam. Mana pozīcija ir tāda – mēs liksim viņiem strādāt, bļaģ, pat ja Dombrovskis atkāpsies. Vot prezidents nāks un strādās pie kritušā Dombrovska un mēģinās kaut ko tajā valdībā lemt. Prezidents taču vairākas reizes gāja vadīt valdības sēdi, vot lai iet un katru reizi vada to sēdi, vai ne. Runa par to, es uzskatu – nevar apstiprināt ministrus. Tas ir viens būtisks jautājums. Ja mēs šeit varam vienotību nodemonstrēt, man liekas tas ir pareizi. Viens jautājums, tas ko tu pateici – rīcības plāns. Es pirmdien par to runāšu – es gribu redzēt rīcības plānu, precīzi punktus, ko es gribu.

Lembergs: Ainār, tu mazliet pārleci – drīkst? Man ir tāds priekšlikums. To, ko Jānis… Man ir priekšlikums tāds, ja mēs runājam par saspēli, tad davaj vienojamies par saspēli, bet tad iepriekš ir jāaprunā, kuri būs tie jautājumi. Par to budžetu – tas ir cieti. Es to esmu pateicis valdē.

Es vēl nepateicu, Ainār, vienu lietu. Tās aktivitātes, kas saistās ar tā saucamajiem opozicionāriem pret mani zaļajos zemniekos, ja, tātad tur ir noskaidrots. Tie cilvēki runā 40 minūtes Nekā personīga un izņem ārā trīs teikumus. Saproti? Tas ir punkts pirmais. Punkts otrais – tur patiešām ir viena organizācija – Tautas partijas, kas atnāca, kura tur taisa skandālu, jātaisa ārkārtas kongress tiri piri, tiri piri… Noskaidrots, ar viņiem personīgi strādā Berķis ar Skoku. Nu, jebkurā jūsu organizācijā atradīsies kādi, kuru var nopirkt, kurš runās kaut ko.

Tagad atgriežamies pie – ko darīt? Mans priekšlikums ir tāds – davaiķe padomājam, kuri būs tie jautājumi. Viens ir pilnīgi skaidrs – budžets. To es esmu pateicis un pierādījis ZZS, kāpēc tas ir jādara un kāpēc tas viņiem ir izdevīgi un nav izdevīgi Jaunajam laikam. Un es viņus piespiedīšu to ceļu iet. Guntis [Blumbergs] būs un Guntis to piļīs, viņš iet uz koalīcijām un nekur nedēsies. Brigmanis varēs sēdēt pie ratiem. Ja viņš nevar pateikt to, Guntis to pateiks. Otra lieta – mēs ierosinājām samazināt nodokli presei. Vot, es ierosināju atbalstīt viesnīcas, mēs bijām tie. Mēs ierosinājām, vācam parakstus, pirmais paraksts no Daudzes samazināt tiem tur.

Šlesers: Tu domā tikai tiem laikrakstiem…

Lembergs: Presei.

Šlesers: Bet vai tu pieļauj domu, ka mēs varam runāt par kaut kādu ēdināšanu?

Urbanovičs: Restorāniem? Viņš to nedarīs. Mēs atkal aizgājām.

Lembergs: Tad ir vajadzīgs princips, jo visa tā zaļo zemnieku darbība – viņai ir jābūt tādai naivai, tādai iespēlēt, saproti, viņa nedrīkst būt konfrontējoša. Tā kā Tautas partija, kas sāka mēdīties, tas nav… ZZS vispār tas nav raksturīgi.

Urbanovičs: Jā, bet šad tad ir jābūt vilšanās, rūgtumam pret Dombrovski. Pirms vēlēšanām šad tad ir jāizskan rūgtumam.

Lembergs: Jā, protams, galvenās domstarpības jau šobrīd ir par sociālo budžetu. Viņas ir objektīvas, jo pienākuši pie tās robežas…

Kas attiecas, veči, par ministrijām. Es domāju – tā apriori vot uzreiz visus noraidīt, es domāju, ka tas neatbildīs jūsu…

Šlesers: Pagaidi, jautājums ir – kāpēc, Aivar? Mēs aicinam veikt reformu, samazināt valsts pārvaldes aparātu, kas ir labāk pirms vēlēšanām. Ja mēs domājam, kas ir labāk pirms vēlēšanām – kāpēc jus tagad nevarat ņemt un apvienot ministrijas?

Urbanovičs: Jā, bet ko ar ko? Viņam tas ir svarīgi.

Šlesers: Piemēram, satiksmi, ekonomiku, reģionālo pašvaldību lietu ministriju – ļoti normāli, kā es teicu. Ja man būtu iespēja vadīt tādu ministriju, es labprāt. Un es zinu vēl tādus cilvēkus. Redz, kur viens, Andris vēl, vēl. Protams, vajag uzlikt arī kaut ko tādu, kas zaļajiem zemniekiem nepatiktu – zemkopību ar vidi, bet partija draudzīgi var. Publiski visi pateiks, ka var. Iekšlietas – tieslietas, Eiropā ir valstis, kurās tas ir kopā, ja tā godīgi.

Lembergs: Es tev pateikšu – tieslietas es nevaru šobrīd pieļaut, ka tās nonāk Jeģinstvas kontrolē. Jo tas ir saistīts ar mūsu kariņiem. Šajā gadījumā, ja tur būs svešs tieslietu ministrs, viņi piespiedīs reģistru darīt to, kas nav darāms.

Šlesers: Aivar, mēs taču šodien neplānojam Vienotībai atdot visu varu. Mēs runājam par to, ko mēs sakam tautai. Ārlietu ministru – to vajag, a pārējos – apvienojiet. Izrunājam par būtību, ko tad mēs gribam īsti panākt? Man liekas, ka uz to mums jāatbild po česnomu.

Urbanovičs: Izvilkt viņus ārā.

Šlesers: Tātad atstāt šo valdību, lai viņa strādā līdz 2. oktobrim kā mazākuma valdība.

Urbanovičs: Bet nepalīdzēt.

Es pateicu, ka Pabriks neder

Lembergs: Mans priekšlikums ir tāds. Ja iet runa par to, lai tā situācija ar to, ka tādi zaļie zemnieki var iet kopā ar Saskaņu būtu objektīvi labāka – tad ir vajadzīgas divas lietas. Pirmā lieta, ka jūs kaut kādos zaļiem zemniekiem svarīgos jautājumos viņus atbalstat. Kas ir svarīgi ne tikai zaļajiem zemniekiem, bet arī.

Šlesers: Zemniekiem, lauciniekiem.

Lembergs: Lauciniekiem jūs esat tie pozitīvie. Jūs balsojat, atbalstāt Zaļo zemnieku savienību, zaļo zemnieku vēlētāju intereses. Es par to runāju.

Šlesers: Tāpēc viņi par Saskaņu arī nobalsos.

Lembergs: Nē, viņi par Saskaņu nebalsos, bet tad šī tālākā sadarbība ir loģiska, jo ir bijusi sadarbība konkrētos jautājumos. Jo visi jau skatās uz savu kabatu. Vot, bļaģ, jūs varat griezt kā patīk – 10% trakie, par tiem es nerunāju, a pārējie 90% skatās uz šito te… Ja, protams, neparādās kaut kas tāds kā hokejā. Rīgas Dinamo – huj s ņim, ka viņš ir krievs. Ja mordu nabju, a on latiš. Nazarovs ir latvietis, pareizi? Nu, tam līdzjutējam. Tā ir viena lieta. Otra – saskaņoti atbalsta, ka zaļie zemnieki lien ārā ar tādu priekšlikumu, ko Jaunais laiks negrib atbalstīt, bet opozīcija atbalsta.

Urbanovičs: Jā, man vajag, lai Guntis .. lai es zinu drusku iepriekš.

Lembergs: Jā, protams.

Šlesers: Bet Aivar, par ministriem, tas tomēr ir būtisks jautājums. Jo šajā gadījumā mums ir jābūt pietiekoši garai…

Lembergs: Es to atbildi saprotu. Tas Dālderis ir palicis. Tās veselības… visas tur Circenes, viss tas ir jākancelē nost, tur nav par ko runāt vispār.

Šlesers: Kuras Circenes?

Lembergs: Nu, Circeni grib par veselības ministri.

Šlesers: Nuu…

Lembergs: Nē, nu, par to iet runa. Ja zaļajiem zemniekiem dod tieslietas un Augulis ir tieslietu ministra vietas izpildītājs… Bija domāts savādāk. Augusts aizgāja, es viņam pateicu – tu aizej un viņam pasaki, bļaģ: tieslietu ministrija Augulim! Viņš paklausīja un izdarīja! (smejas). Gan izdarīja šitas Brigmanis, bļaģ, gan arī tas paklausīja. Lūk, es domāju, ka tad to var noteikti atbalstīt, pēc manām domām. Un otra lieta. Tad ir ārlietas. Es nezinu, ko var atbalstīt. Es jau neatbalstītu neko…. lai premjers pilda. Vārdu sakot, ko viņi piedāvā. Pabriku?

Šlesers: Nē, nē, garām.

Lembergs: Es pats pateicu, ka neder, bļaģ. Kāpēc tur ..

Šlesers: Es pateicu jau, ka tad Tautas partijai būs par vienu deputātu vēl vairāk.

Lembergs: Ā, pareizi, jā, labs.

Šlesers: Ārlietu ministrs sēž Saeimā.

Urbanovičs: Viņš var.

Šlesers: Nē, nu labi, viņš var. Bet mums būs ļoti grūti paskaidrot, kāpēc mēs tādu atbalstām.

Urbanovičs: Paklausieties, man ir gaužām vienkārši. Es atradu iemeslu, kā es varu noraidīt jebkuru, bet ja mēs saskaņosim, es atradīšu iemeslu, kāpēc izdarīt izņēmumus. Viss. Ja jautā – tikai plāns, tad runāsim.

Lembergs: Nu, vot, un Guntis visu laiku grozās pa to Saeimu. Ja kādas idejas rodas, viņam vajag onlainā teikt.

Urbanovičs: Bet ir vēl viena lieta, ko būtībā ir jāimplantē mūsu sarunā – tas pats Andris. Mēs sākam attīstīt bez viņa, jo faktiski viņš mums nav vajadzīgs. Šad tad viņš mums piebalsos, šad tad – nē. Mums vajag opozīcijai virzīt…

Šlesers: Savas iniciatīvas.

Urbanovičs: Pagaidi, nē, nē, mēs nevaram. Ja mēs sāksim nodokļus ņemt nost un balsot par pabalstiem, mēs vienkārši smieklīgi būsim. Mums vajag koncentrēties uz to – mēs ar likumdevēja iniciatīvām, balsojumiem spiežam viņus vilkt ārā budžetu. Viss.

Parex restrukturizācija un visādas huiņas

Lembergs: Ja jūs gribat dzirdēt, ko es darītu? Budžetu – skaidrs, neatkārtojamies. Ko es darītu? Es jau nezinu, kādas te kuram intereses, bļaģ. Parex restrukturizācija, bļaģ – kas tie Melngailim par pircējiem Nomurām, visādām huiņām, tu tur neesi iekšā?

Urbanovičs: Es jau esmu publiski paudis savu viedokli par to.

Lembergs: Pagaidi, bet es jau nezinu, vai Tautas partija nav tur iekšā visās tajās blēdībās un Melngailis tur spēlē pats par sevi, ja… Es domāju, ka jautājumu par šito, kas tur notiek tajā Parex un ko viņi grib darīt – lūk, kur uztaisīt parlamentāro izmeklēšanu.

Šlesers: Nē, saproti, Aivar, šis atkal ir jautājums, kurā uzvarētāju nav. Vienīgais, kurš var uzvarēt – tu tur vari uzvarēt, jo Parex atgādinās, ka tur Godmanis un vēl kaut ko. Es piekrītu, ka tur, bļaģ, pievilks klāt, ko te runājat. Ja Bērziņš ir strādājis bankā, mums šis jautājums nekāds labais nevar būt. Es domāju, nekas līdz vēlēšanām nenotiek ar Parex.

Urbanovičs: Ar Parex notiks nākoš otrdien.

Šlesers: Kas tad notiks?

Urbanovičs: Viss notiks. Labo ārā un pārdod labi zināmiem cilvēkiem.

Šlesers: Kam?

Urbanovičs: Labi zināmiem cilvēkiem, nezinu kam. Otrdien viņi to taisās darīt. Viņi nevis velk ārā sūdus tālākai marinēšanai, viņi izņem konfektes, iepako un kāds nopērk. Nomura dabū procentus, Melngailis – komisiju, visiem labi.

Šlesers: Bet kas pērk?

Urbanovičs: Kas pārdod! Latvijas valsts pārdod.

Lembergs: Nē, nu es jau darīšu visu, lai zaļie zemnieki šito neatbalstītu. Viņiem, protams.., tur mums būs konflikts par pārdošanu.

Urbanovičs: Bet tu tur neko neatrisināsi. Kopš tautinieki izdarīja šo, viņi faktiski padarīja apriori vairākumu Jaunajam laikam [valdībā].

Šlesers: Bet viņi nevar tādu lēmumu pieņemt vieni paši – es domāju valdībā.

Urbanovičs: Ar vairākumu viegli. Viņi nedarīs tā, viņi pieņems valdībā vadmotīvus – konceptuāli, bet pārējo izdarīs Privatizācijas aģentūra, proti, Artis Kampars viens pats. Vot tā.

Šlesers: Par ko mēs viņu noņemsim nost…

Urbanovičs: Pēc tam jau, kad būs nopizģijis, piedod, pusotru miljardu.

Lembergs: Redzi, Ainār, palika tā saruna jau, man liekas, ļoti tāda pareizi silta par Parex. Saproti, kas ir ar Jeģinstvo? Pareizie, nekādas muhļīšanās. Mēs esam muhļītāji, pareizi? A viņi kādi, bļaģ?

Šlesers: Da tur tikai sāks bļaut, grābjat! Brigmanis bļauj, grābjat! Apstādināt!

Lembergs: Viņš ta var runāt. A šobrīd opozīcija un arī mēs iebildīsim – es absolūti skaidri iebildīšu. Jo, bļaģ, nu kā – mēs esam valdībā, joptvaimaķ, bet te kaut kādi pipeles ārzemnieki nopelnīs baigo piķi, johaidī. Nu i dirst! Lai Melngailis taisa no vietējiem večiem blici, joptvaijmaķ, vismaz mēs būtu iekšā! A viņš, bļaģ, es viņam palūdzu, lai viņš ar Mediju namu noslēdz reklāmas līgumu – viņš pateica, ka viņam esot jāsaskaņo ar FKTK, bļaģ. Lai viņš iet dirst, pimpis, bļaģ. Saproti? Vot, tā.

Un Ainār, lai tu saprastu manu tādu… Mēs decembrī vai janvārī – nu, tur pacēlās jautājums par premjerēšanu, tā un tā. Es viņiem teicu – labi, principā varat ar mani rēķināties, bet mēs norunājām, ka šo jautājumu publisko tad, kad mēs par to atsevišķi vienosimies atbilstoši situācijai. Bet nepagāja nedēļa, Brigmanis televīzijā – viņam jautā, a ko jūs liksiet pretī Šķēlem? Viņš saka – Lembergu par premjeru, bļaģ! Saproti? Protams, viņi visi metās man virsū, jo socioloģija ir tāda, kāda tā ir. Un šobrīd, protams, visi sāka bļaut – ZZS līderis Lembergs, ZZS līderis Lembergs. A huj tauta zina – līderis ne līderis. Saproti, a šobrīd šajā situācijā man tas, ka es esmu līderis, nozīmē, ka politika, ko realizē Dombrovskis – tā ir mana politika. A nahuj tad vispār Lembergs vajadzīgs, es jau vispār neatšķiros no Dombrovska, saproti? Tāpēc es ļoti cieti deklarēju ļoti sistemātiski atšķirīgu viedokli un tā ir politika. Saproti, Brigmanis saka kaut ko vienu, es saku kaut ko citu. Tāpēc Diena bija spiesta atzīt – fu, bļaģ, jā, Brigmanis dara kaut ko citu nekā tas Lembergs runā, saproti? Man šī atdalīšanās – man viņa ir jāietur, saproti? Man ir jāietur tā pauze, es nedrīkstu viņu par ātru, pārāk tuvu laist, tā ir apzināta politika. Jo saproti, es nevaru pieļaut, ka mani apzināti saista ar esošās valdības politiku, bļaģ. Tad ir dirsā.

Šlesers: Pagaidi, bet rezumē ir tāds – mēs turam to valdību līdz rudenim, bet jautājumos, kur tad viņiem būs grūti, ja. Pēc būtības es domāju, ka štelle tāda – mums jāsaskaņo šādā sastāvā jautājumi, kas skar zaļos zemniekus, a viss pārējais mums jāsaskaņo ar tevi divatā ar Andri, lai opozīcija, kurai ir tomēr vairākums, var kaut kādus jautājumus nobalsot. Nu, valdībai grūtāk pieprasīt…

Urbanovičs: Kamēr zaļie nav pateikuši kaut kādas lietas, kur viņiem ir intereses – mēs rīkojamies tā kā viņu nebūtu. Mēs tikai nerunājam, ka zaļie ir sūdabrāļi, mēs sakām – ka valdība.

Lembergs: Protams, a valdība – tas ir Dombrovskis.

Urbanovičs: Valde un valdība.

Šlesers: Bet, kas attiecas par ministriem, būtu ļoti nepareizi, ja mēs vienotos pēkšņi atbalstīt ārlietu ministru. Pirmkārt, a nahuj mums vajadzīgs ārlietu ministrs šodien? Ir valsts sekretārs, es atvainojos, Teikmanis, kurš ir gana pieredzējis cilvēks, vai tad kaut kas notiks ārlietās, ja pēķšņi nebūs?

Urbanovičs: Tu taču runāji ar mani. Ar mani ir gaužām vienkārši – es neatbalstīšu nevienu, jo viņi man neiedod man rīcības plānu. To es esmu pateicis viņiem. Bet, ja būs izņēmums, piedod, vai tu teiksi – paklausies, baigi foršo džeku liek – ok, es izdarīšu izņēmumu.

Šlesers: Paklausies, izdaram tā, vot šitajā jautājumā, Jāni, tas ir principiāli, lai pārbaudītu mūsu attiecības – nevienu ministru mēs ar tevi neatbalstām, kamēr neesam saskaņojuši.

Urbanovičs: A kāpēc tu man tā jautā? Vai es esmu rīkojies savādāk?

Šlesers: Nē, nu, pagaidi, nu, ir kaut kādi jautājumi, es atvainojos, es Saeimā nesēžu.

Urbanovičs: Nu, ko nozīmē pārbaudīt?

Šlesers: Es nesēžu Saeimā. Nu, jūs aiziesiet ar Bērziņu, saspēlēsiet, ka tu dari tā, viņš dara šitā. Es runāju par ministru jautājumu, ka tur nevis Bērziņš vai kurš tur Saeimā, bet vot par ministru jautājumu, kamēr mēs ar tevi neesam novienojošusies, tikmēt mēs… lai nebūtu tā.

Urbanovičs: Labi, a ar Andri tu pats vienojies.

Šlesers: Jā, tieši tā.

Urbanovičs: Man jo labāk.

Es paņemtu dahuja balsu

Šlesers: Paklausies, par uzturēšanās atļaujām – līdz 12. termiņš, līdz 18. jābalso. Tā man teica. Šito jautājumu… Tur gan vajadzētu vēl kādam. Mums balsis pietiek, bet tas būtu labs signāls mums… Jo saproti, uzturēšanās atļaujas, Aivar… Nevis tāpēc, lai tevi pārliecinātu, man tevi nav jāpārliecina… Kaut vai trīs balsis lai ir, tas būtu labi – trīs reizes vairāk nekā iepriekš.

Lembergs: Pag, kā jūs domājat? Jūs domājat par izmaiņām nobalsot.

Šlesers: Nu kā, tur ir divi punkti, kas ir svarīgi.

Lembergs: Es jūsu vietā izdarītu savādāk.

Šlesers: Nu?

Lembergs: Es nobalsotu pilnīgi to pašu.

Urbanovičs: Zatleram figu parādītu.

Lembergs: Jā! Jā! Jā!

Urbanovičs: Pašol viņš dirst!

Lembergs: Jā, pašol viņš dirst!

Urbanovičs: Tu iedod savus – kaut vai lai nepiedalās balsojumā.

Lembergs: Es sagatavošu, ka nepiedalās balsojumā.

Urbanovičs: Pieci.

Lembergs: Pieci ne pieci, bet nepiedalās.

Šlesers: Visiem piemetās tur skrejamais… Ščerbatihs, vo.

Lembergs: Es gribu vot šito parādīt Zatleram, bļaģ – bez izmaiņām!

Šlesers: Jo pēc būtības tur ir divi jautājumi, kas ir svarīgi. Viens jautājums – nekustamais īpašums, otrs – subordinētais kapitāls, trešais – bļaģ, to es nesaprotu, tas nav mans jautājums, par tām darbavietām, viss. Es tikai saprotu vienu lietu. Es tikko atbraucu no Kannām. Mēs noslēdzām līgumu ar Frankfurtes mesu. Viņi neinvestē, bet doma ir tāda, ka viņi ir izvēlējušies Rīgu – Rīgā jātaisa izstāžu komplekss. Tagad ir jāmeklē investīcijas, bet viņi no 23 vietām ir pateikuši – Rīga. Bet tad notiek tikšanās ar ļoti daudziem tādiem saucamajiem investoriem un uzņēmumiem, nu, tādiem visādiem. Un tad, kad es izstāstīju štelli par uzturēšanās atļaujām skandināviem – viņi mutes attaisīja vaļā, viņi saka, mēs ta tā… Viņi visu ļoti labi saprot.

Lembergs: A ko viņš iebilda, tas prezidents?

Urbanovičs: Spiegi!

Šlesers: Es satikos ar viņu. Nē, paklausies, viņš grib uz otro termiņu tikt un viņš grib būt populārs.

Lembergs: Āā.

Šlesers: Viņš teica – otrreiz es viņu izsludināšu, es tikai vienreiz atmetīšu. Vot šitādu zajebonu, ja. Es atmetīšu vienu reizi – otrreiz, jo tas jau nav referenduma jautājums.

Lembergs: Es jums pateikšu, jūs mani, vot, sūdīgi pazīstat, bļaģ. Vot, man dažreiz tā gribas, bļaģ, iet startēt Rīgā, nahuj, tajās Saeimas vēlēšanās, bļaģ – paņemt dahuja balsu un es dahuja dabūtu. Un zini, ko es pirmo izdrāztu? Zatleru noņemtu! Zatleru noņemtu un zini par ko? Par aplokšņu saņemšanu, saproti? Par aplokšņu saņemšanu pirms prezidentūras un ka tāds prezidents nevar būt. Un noņemtu nahuj un parādītu, bļaģ, visiem pārējiem – vot jūs man, bļaģ, parlamentu tiranizēsiet tā kā tagad!

Šlesers: Tas ir pēcvēlēšanu jautājums.

Lembergs: A kāpēc vot tagad vajag šito te viņam? Pimpis, bļa.

Urbanovičs: Man nav problēmu, tad, kad vajadzēja iet ar presi runāt – ne zaļie, ne oranžie negāja.

Šlesers: Nē, bet es aizgāju uzreiz.

Lembergs: Kad tas būs?

Šlesers: Līdz 12. aprīlim ir tagad laikam iesniegšana, 18. vienreiz jānobalso. Štelle tāda – nesniedzam principiāli nekādus priekšlikumus.

Lembergs: Tu tikai savlaicīgi pabrīdini mani.

Šlesers: Mēs tevi esam jau pabrīdinājuši – pēc mēneša.

Lembergs: Zini kā, mēnesis, tas un tas aizmirstās.

Šlesers: Un tad – kā kaut kas, davaj, sanākam. Tev jāskrien… Es pateikšu, kā man bija. Man bija ar Šķēli tikšanās pa dienu, mēs tikāmies Lido. Kāds uzzināja par to… Viens pa māti, viens pa meitu, karoče, vakarā pēc valdes sēdes izejam, man tur tāds tumšs – taupa elektrību augšā tajā cekas mājā… uzreiz, džuks, prožektors acīs – Krēvics, ja. Jūs ar Šķēli tikāties? Es saku – tikos. Kur, kā, kapēc? Man te bija i Šķēle, i mēri, tas un šitas – vajag, atceries, kā mēs pagājušo reizi satikāmies? Tagad vajag… ja tu neatzvani tagad ne man, ne Jānim, tad tu kaut kur te viesnīcā, un viss.

Urbanovičs: Mēs neesam tikušies. A ja tevi intervē, tu tikies tikai ar Šleseru.

Šlesers: Tieši tā.

Lembergs: Davaj, čau!

Urbanovičs: Jo Šlesers tiekās ar visiem šeit – tas ir loģiski.

Lembergs: Tas ir loģiski, ja. Paga, bet, ja mēs tikāmies, par ko mēs tikāmies? Es varu pateikt – mēs tikāmies par Eiropas Komisijas aktivitātēm, paredzot ieviest maksājumus tranzītā…

Šlesers: Par sarežģītu. Es tevi paaicināju, ņemot vērā, ka es pie tevis uz Ventspili nebraucu, par uzturēšanās atļaujām.

Lembergs: Vo, davaj. Viss, par tādu jautājumu – viņiem, bļaģ, nav jautājumu vairāk. Labi, sarunāts, davaj, davaj!

raksts saka:

Uzvarētāju orģijas Latvijā
Svarīgi izprast cēloņsakarību: saknē ir sabiedrības morālais pagrimums. No tā izriet aplama valsts politika (t.s. tirgus reformas, kas cilvēkus pārvērš par vēl vienu preci) un masveida cilvēka tiesību pārkāpumi ( tiesības uz dzīvību, pajumti, piemērotu darbu, taisnīgu darba algu, pamatvajadzībām atbilstošu sociālo nodrošinājumu, veselības aprūpi, izglītību un kultūras vajadzībām). No tā savukārt izriet neskaitāmas postošas un kropļojošas sekas: izirst ģimenes, rodas plaša un organizēta noziedzība, pieaug sabiedrības atkarība no alkohola, narkotikām un citiem surogātiem, kuplas ģimenes ar bērniem izliek no dzīvokļiem, klaiņošana, ielu bērni, masveida skolas neapmeklēšana, sabiedrības iegrimšana okultismā un māņticībā, organisma imūnās sistēmas noārdīšanās, saslimšana ar citādi ārstējamām, hroniskām slimībām, garīgās slimības, totalitāras sektas, politiskais ekstrēmisms, bērnu adopcija uz ārzemēm, bērnu un sieviešu tirdzniecība, dažādas prostitūcijas formas, vardarbība sadzīvē, perversu attiecību veidošanās starp cilvēkiem, t.sk. pretdabiskas seksuālās attiecības u.tml. Atkārtoju, ka tās ir tikai sekas, kas izriet no sabiedrības morālā pagrimuma un aplamas valsts politikas. Saprātīgi cilvēki jau sen sapratuši, ka seku apkarošana ir gaužām neauglīga, kamēr netiek novērsti šo seku dziļākie cēloņi.

Lai arī Latvija skaitās viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā, tomēr pie mums uzplaucis tīri ražens t.s. smalko aprindu preses klāsts. Tie ir gan ārzemēs iespiesti dārgi, krāsaini žurnāli uz bieza krītpapīra, gan lielāko avīžu stilīgie sestdienas pielikumi. Kaut kur jau tā netīrā naudiņa jāatmazgā.

Lai gan šajos izdevumos atrodama galvenokārt šķebinoša mietpilsoņu tīksmināšanās par savu izsmalcināto samaitātību un krogus līmeņa pārgudrību, tomēr reizi pa reizei gadās arī kāds interesants materiāls, ko der izlasīt visiem. Tā 1994. gada 9. septembra Dienas pielikumā Stils lasāms neparasti atklāts apcerējums ar nosaukumu “Zaudētāju upurēšana”. Apakšvirsrakstā devīze: “Skaisti dzīvot jaunajā gadu tūkstotī nozīmē šķilt dzirksteles no zvaigznēm.” Autors tūlīt apskaidro tekošā momenta aktualitātes: “Cīņā ir uzvarētāji un zaudētāji. Attieksme pret uzvarētājiem ir skaidri formulēta. Bagāti pilsoņi veido bagātu valsti. Cienītās dāmas un godājamie kungi, jūs esat malači! Taču – kā formulēt attieksmi pret zaudētājiem? Ko ar tiem darīt? Kur likt? Var pateikt viņiem: “Ziniet, vēstures process…likumsakarības… visi nevar būt uzvarētāji, šoreiz nepaveicās jums, neko darīt, gribat – šaujieties nost!””

Tātad šie kungi un dāmas, kas savu laicīgo bagātību brīvības lozungu aizsegā sarausuši, izlaupot Latviju un izpostot tūkstošiem cilvēku likteņus, sevi uzskata par uzvarētājiem. Izrādās, viņu pretinieks nav bijis tik zākātā padomju vara un okupācija, bet gan pašu tauta, kas nu ir uzskatāma par zaudētāju. Tomēr pakalpīgais žurnālists savus saimniekus brīdina: “Tā ir robeža, aiz kuras Raskoļņikovs var paņemt cirvi. Bet vai mūsu masu mēdijos jau nepavīd mājieni par cirvja ņemšanu? Un vai zemnieku par laimi tikai solītais bandītisms uz ceļiem jau nav zināms raskoļņikovisms?” Tāpēc bagātajiem kungiem un dāmām autors draudzīgi iesaka: “Esi lielisks – tas nozīmē – esi bagāts un dāvā savu bagātību otram. Tā tu padarīsi slavenu sevi un palīdzēsi sabiedrībai.” Tas ir padoms bagātajiem – tiekties uz “visaugstāko tikumību”, sak, neesi nu skops, esi gudrs, atmet kaut kādas drupačas no sava galda, lai mazinātu šo konfrontācijas iespēju.

Citā Stila numurā Dainis Grīnvalds rakstā “Spēle un nodevība” visgudri pamāca mūsu māksliniekus: “(..) vienmēr būs izvēle, ko nodot – tēvu, māti, Latviju, labklājību, mazbērnus, prestižu, pirmo, otro sievu vai mākslu.” Tie, kuri vēl nav īsti izšķīrušies, ko nodot – laipni lūdzam, jo “te pēkšņi ir alternatīva – par darījumu sarunu tulkošanu (..) es vienā nedēļā, dūšīgi strādājot, varu nopelnīt tikpat, cik iztulkojot biezu romānu.” (Lelde Rozīte, “Pārmaiņas un meklējumi”). “Tāpēc bankas nereti dod priekšroku jauniem, enerģiskiem, radošu ideju pārpilniem censoņiem. Tālākais bija laika un “procedūras” jautājums” (Ievas Binderes intervija ar Normundu Vasariņu). “Kā saka, sava vieta gan naudai, gan baudai. Jādomā, ka, pieaugot turīgu baņķieru skaitam, sagaidāms jauns uzplaukums memoriālajā tēlniecībā.” (Vilnis Vējš, “Kā bankā”). Tātad radošu personu pienākums ir apkalpot bankas – sniegt baudu, saņemt naudu.

Ja kāds tomēr savā ādā slikti jūtas, var mēģināt mainīt dzimumu (Rudīte Kalpiņa, Normunds Naumanis, “Dzīvot jaunā dzimumā”) vai arī, pat ja kabatā drīz nebūs ne graša, tomēr atlicināt cigaretēm Death (Nāve), lai apliecinātu, ka “jūs piederat pie cilvēkiem ar stipriem nerviem” (Kaspars Ozols, “Imidžs dūmu mākonī”). Vai arī – reizi gadā ieiet Saksofonā un apēst buljonu “Muzikālās olas”.

Bet pietiks rakņāties mēslos. Kā redzat, tie ir nožēlojami, nelaimīgi cilvēki, kuru vienīgais mērķis dzīvē ir meklēt, kam var kalpot un ko nodot, ko nodot un kam kalpot. Tā ir arī izmirstoša suga, jo, kā likums, viņiem nav ne bērnu, ne nākotnes. 4. maija Latvijas ideāls ir vientuļš nodevējs, kas apkalpo “uzvarētājus”. Bet valdošais režīms šos radījumus ir iecēlis par sabiedriskās domas veidotājiem, zaudētāju apvārdotājiem. Nekādu ideālu, nekādu ilūziju – tikai vēl kādu neizjustu baudu savu kungu orģiju aizkambaros.

Latvijā – viss notiek!
Tā kā mēs paši dzīvojam Latvijā, gribētos ilgāk pakavēties pie apstākļiem, kādos tika radīti priekšnoteikumi mūsu Dzimtenes piramidizācijai, izlaupīšanai un kriminalizācijai. Lai cik tas šķistu dīvaini, par to savos memuāros Varas tehnoloģija diezgan vaļsirdīgi pastāstījis bijušais Godmaņa valdības ministrs un vēlākais Latvijas Ministru prezidents Māris Gailis.

Brīvās tirdzniecības ēra Latvijā sākās ar Ārējo ekonomisko sakaru departamenta dibināšanu Godmaņa vadītajā Ministru padomē. Šis departaments radies uz VDK kontrolētās MP Ārējo sakaru daļas bāzes, to pārformējot ar Interlatvijas un Rīgas videocentrakadriem (videocentra direktors bija M.Gailis). Starp citu, arīInterlatvija bija Drošības komitejas vīru caurausta organizācija, savukārt videocentram, kā atzīst pats M. Gailis, bijusi auglīga sadarbība ar Pārdaugavas grupējumu, kurā savulaik dominēja abi Laventi, V. Ļeskovs u.c. Par jaunā departamenta ģenerāldirektoru Godmaņa kabinets apstiprināja M. Gaili. Varbūt jaunās ēras sākumu vislabāk simbolizēja Tautas kontroles likvidācija un Ārējo ekonomisko sakaru departamenta ievākšanās likvidētās Tautas kontroles telpās. Ne jau tāpēc, ka Tautas kontrole tajā laikā būtu bijusi īpaši efektīva, bet tāpēc, ka lielu laiku ( t.s. pirmatnējā kapitāla uzkrāšanas periodā) Latvijā vispār nebija nekādas kontroles.

Pats Gailis par pirmajiem darījumiem, kas nebija mazi, 17. lpp. raksta tā: “Kam vajadzēja nodarboties ar šo darījumu kontroli? Tirdzniecības inspekcijai, Finansu inspekcijai, kādam citam? Skaidrības tolaik nebija.” Skaidrs gan tas, ka Latvijas biznesa pamats tika radīts pilnīgas anarhijas un patvaļas apstākļos, kas būtiski noteica arī tā turpmāko attīstību.

Pirmos Latvijas biznesa panākumus M. Gailis raksturo ar šādiem vārdiem: “laupīja Krieviju uz nebēdu” (14. lpp.), “sākās zelta laiki, gluži vai Klondaika” (16. lpp.), “dzīvoja tikai uz ātrās peļņas rēķina” (17. lpp.), “tur [valūtas veikalos] uzreiz sāka apgrozīties bijušie valūtas spekulanti” (21. lpp.) u.tml. Par uzņēmēju kadru kalvēm Gailis nosauca kinofilmu kantorus, restorānus un bārus. Protams, padomju laika ēnu ekonomika mūsdienās vairs nav krimināli sodāma, taču runa tomēr ir par cilvēkiem, kuri pieraduši pārkāpt likumus, darboties nelegāli, ņemt un dot dzeramnaudu (kukuļus), sadarboties ar neformālām un arī kriminālām struktūrām. Ēnu ekonomika allaž bijusi saistīta ar “likumīgajiem”zagļiem (vori v zakoņe – krievu val.), kā arī čeku un citiem izlūkdienestiem. Videobizness savukārt bija saistīts ar Padomju Latvijas pornobiznesu, organizētās prostitūcijas sākumu un t.s . točku tīklu, kas sastāvēja no dzīvokļiem, kuros nelegāli rādīja pornofilmas. Protams, tur apgrozījās arī čeka, kas līdzīgās vietās nekad neaizmirst iefiltrēt savu aģentūru, jo tās allaž pievelk dažādus disidentus un avantūristus.

Pirmie “panākumi” un sekas
Kā pirmos sava departamenta pasākumus M. Gailis nosauc lēmumu par pakalpojumu apmaksu valūtā (20. lpp.), eksporta licenču izsniegšanu visiem reģistrētajiem uzņēmumiem, kas parakstījās, ka 10% no iegūtās valūtas pārskaitīs valdībai (17. lpp.), lēmumu atļaut brīvu valūtas pirkšanu un pārdošanu (21. lpp.), lēmumu atļaut brīvu (nekontrolētu) alkohola un cigarešu tirdzniecību. Lai gan M. Gailis apgalvo, ka eksportētas tikušas vienīgi Krievijas izejvielas, tomēr tā nav visa patiesība. Uz ārzemēm aizgāja arī Latvijā ierīkotās modernās Rietumu tehnoloģijas līnijas, neaplēšams daudzums krāsaino un parasto metālu, zelta, platīna, sudraba, kultūras vērtību, no nabagiem pārpirkto dārglietu u.tml. Cik gan tika nomontēts transformatoru, elektromotoru, augstākās tehnoloģijas iekārtu, elektrolīniju, dzelzceļa vagonu un mezglu, radot neatgriezeniskus zaudējumus mūsu ekonomiskajam potenciālam? Pateicoties brīvai valūtas tirdzniecībai, uzplauka Parex impērija un citas līdzīgas struktūras, bet cik līdzekļu aizgāja garām valsts kasei? Daudz privātstruktūru nostiprinājās ar alkohola tirdzniecību, bet tas radīja bāzi arī nekontrolējamai kontrabandai, nelegālajam izplatītāju tīklam un visas Latvijas alkoholizācijai. Kamēr valdība Rietumos meklēja investīcijas, humāno palīdzību un kredītus, tikmēr nesalīdzināmi lielākas summas netraucēti aizplūda garām valsts kasei un projām no Latvijas. Šī nauda varēja būt lietderīgi izmantota jaunās valsts rūpniecības pārveidei atbilstoši mūsu vajadzībām, modernas tehnoloģijas iepirkšanai, celulozes un citu kokrūpniecības ražotņu celtniecībai, lauksaimniecības modernizācijai utt. Un kur nu vēl Godmaņa valdības lēmums atbrīvot cenas rūpniecības un patēriņa precēm, vienlaikus saglabājot valdības noteiktās lauksaimniecības produkcijas iepirkšanas cenas? Līdz ar to lauksaimniecībai tikai dots nāvējošs trieciens, no kā tā nav atkopusies. Bet rūpniecības uzņēmumus palīdzēja nobeigt valdības īpaši nereklamētais, mutiskais rīkojums uz katra uzņēmuma bāzes dibināt kooperatīvus vai SIA, kas brīvi parazitēja uz rūpnīcas rēķina, nosmeļot krējumu, aiz sevis atstājot tikai parādus un postažu. Bet pats galvenais šādas pārlieku brīvības rezultāts, manuprāt, ir parazitāru, kriminalizētu struktūru dominēšana Latvijas biznesā, kas radījis graujošas sekas visās dzīves jomās, arī politikā.

“Šim vīram var uzticēties”
Vērīgi pārlasot M.Gaiļa memuārus, rodas iespaids, ka arī mūsu valdība dzīvojusi uz nebēdu, bez jebkādas mērķa apziņas un notiekošā izpratnes. Kaut kādā Hadsona institūtā kaut kādi zinātnieki 1990. gadā izstrādājuši Baltijas ekonomikas attīstības plānus, futurologi rakstījuši vīzijas par Latviju 2000. gadā, kaut kas sakarīgs uzzināts par Starptautisko valūtas fondu, Pasaules banku u. tml. (38. lpp.). Bez tam Latvijas valdībā darbojušies kaut kādi Rietumu konsultanti, kas apēduši lielāko daļu no pašu Rietumu piešķirtajiem palīdzības miljoniem (35. lpp.), kā arī, cik zināms, PB kredītus. Tas viss izklausās ārkārtīgi bezatbildīgi un valstsvīra necienīgi, bet labi izskaidro mūsu neveiksmju cēloņus. Izrādās, viss balstījies uz Godmaņa apgalvojumu, ka “šim vīram var uzticēties”.

Apbrīnojama ir M.Gaiļa skaidri definētā Latvijas ceļa politiskās atbildības formula (70. lpp.). Politiskā atbildība Gaiļa izpratnē nav vis atbildība par valsts drošību, ekonomikas attīstību vai pilsoņu labklājību, bet tikai politiķa rīcība saskaņā ar pastāvošo (pašu sadiegto – J.K.) likumdošanu un savu vēlētāju uzticības saglabāšana vai zaudēšana. “Respektīvi – vai nu tevi nākamreiz ievēl vai neievēl,” raksta Gailis. Savukārt ievēlēšana patiesas izvēles kritēriju trūkuma apstākļos ir ļoti atkarīga no intrigām, viltus solījumiem (piemēram, paša Gaiļa solījums izsniegt kompensāciju piekrāptajiem noguldītājiem), kā arī no agresīvas un apdullinošas reklāmas kampaņas, kas iespējama tikai par pašu radīto pelēkā biznesa struktūru atvēlēto naudu.

Runājot par M.Gaiļa minēto saietu Hadsona institūtā, vērtīgu liecību sniedzis 6. Saeimas deputāts Gundars Valdmanis, kas arī piedalījās šajā seminārā:

“Runājot ar Kanādas valdību, uzzinājām, ka Baltijas valstu attīstības plānu gatavo arī Hadsona institūts ASV. Savu plānu viņi nosauca par Maršala plānu Baltijai. Šai sakarā bija nolemts sasaukt īpašu trīs dienu semināru, uz kuru ielūgti Baltijas valstu vadītāji. Drīz vien mani sazvanīja šā projekta vadītājs Ričards Džūdijs. Viņš īsi informēja par savu nodomu un interesējās par iespējām savākt ziedotāju līdzekļus šā semināra finansēšanai. Viņu pašu rīcībā bija kāds pus miljons dolāru.

Toronto Džūdijs ieradās divas reizes. Es Džūdiju iepazīstināju ar mūsu darba grupas darbu, iedevu Meierovica vadītās stratēģiskās latviešu miljonāru darba grupas sarakstu un informēju arī par citām līdzekļu vākšanas iespējām. Biju pārsteigts, cik maz vērības Džūdijs veltīja mūsu darbam. Viņu interesēja tikai nauda. Kad tuvojās semināram noteiktais datums, es piezvanīju Džūdijam. Viņš mani uz semināru oficiāli neielūdza, bet teica, ka varot braukt, un viņš priekš manis rezervēs naktsmājas. Tā kā Aristīds Lambergs bija mani iecēlis arī par Godmaņa padomnieku un mani Ķīnas projekti uz to laiku bija pabeigti, nolēmu braukt, lai izmantotu katru iespēju mūsu darba grupas mērķu veicināšanai. Man tika ieteikts seminārā tuvāk iepazīties ar Bruno Rubesi, kas bija pazīstams kā Volksvagen pārstāvis Dienvidamerikā. Biju sapratis, ka Rubess varētu būt mans domubiedrs un varbūt arī draugs.

Pirmajā semināra dienā tika lasītas lekcijas. Pārsvarā to darīja Ungārijas opozīcijas pārstāvji. Viņi savās lekcijās sludināja, ka līdz ar reformām Baltijas valstīs sāksies liela saimnieciska krīze un krahs. Ik gadu ekonomiskās aktivitātes apjoms samazināsies par kādiem 30%, tāpēc valdībām būs jādomā, kā nezaudēt vēlētāju uzticību un uzturēt tautā cerību. Viņi ieteica, ka nav jārunā, cik darbavietas zaudētas un cik uzņēmumu likvidēts, bet gan jāstāsta, cik reģistrēts jaunu firmu, cik daudz ielās ārzemju automašīnu, cik pilni ir patēriņa preču veikali, par bezdarbniekiem jāmin tikai oficiāli reģistrētie skaitļi u.tml. Viņi deva kādus 30 ieteikumus, kādas puspatiesības un melus jāstāsta tautai, lai tā, nezaudējot ticību valdībai, pārdzīvotu saimniecisko sabrukumu. Es nevarēju saprast, kāpēc viņi pareģo krīzi un kāpēc viņi māca valdībām melot.

Latviju seminārā pārstāvēja Ivars Godmanis, Uldis Osis, Ilze Batarāga, Vita Tērauda, Māris Gailis un kādi 20 padomnieki – gan no Latvijas, gan Rietumu valstīm. Godmanis seminārā laikā izrādīja vislielāko aktivitāti. Viņu bija pārņēmusi doma, ka Latvijai vispiemērotākais būtu zviedru sociālisma modelis. Pēc pirmās dienas lekcijām viņš savus padomniekus sasauca uz apspriedi. Tur ierados arī es. Arī apspriedē turpinājās pesimistiskās runas par nenovēršamo sabrukumu. Es lūdzu vārdu un teicu, ka nesaprotu, par ko viņi runā, kāpēc mums jānoskaņojas uz saimniecisku sabrukumu. Lai arī ko runātu šie cilvēki, latvieši visos laikos un visās vietās bijusi turīga un centīga tauta, pašlaik Latvija ir pilna ar aktīviem, kas nav apgrūtināti ar parādiem. Pat bagātās valstis ir iestigušas lielos parādos, bet mēs esam ar brīvām rokām. Tautai ir dota vienreizēja iespēja šos aktīvus pilnveidot un izmantot vēl nepieredzētam uzplaukumam. Dievs mūsu zemi ir apdāvinājis ar lielām bagātībām: mežiem, stratēģiskām ostām, auglīgu zemi, brīnišķīgu klimatu un čaklu tautu. Atliek tikai ķerties pie darba. Šķita, ka pie galda daļa cilvēku sāka manā runā ar interesi ieklausīties, bet pēkšņi ar pilnīgi neiederīgu repliku mani pārtrauca Bruno Rubess: “Jā, Alfrēda Valdmaņa reformas Ņūfaundlendā arī bēdīgi beidzās ar skandālu…”

Es nezināju, kā uz šo Rubesa iejaukšanos reaģēt, jo pēc iepriekšējās informācijas biju gaidījis viņa izpratni un atbalstu. Aizsūtīju Rubesam zīmīti, ierosinot pēc apspriedes pie kafijas tases rast kaut kādu sapratni un saskaņot viedokļus. Rubess atbildēja, ka jūtas noguris, tāpēc runāt ar mani nevarēs. Labi, es viņam piezvanīju pusseptiņos no rīta un uzlūdzu uz kopējām brokastīm. Viņš atbildēja, ka brokastis jau ir paēdis un sarunai ar mani viņam nav laika. Pēc brīža ievēroju, ka Rubess ļoti priecīgā noskaņojumā dala Latvijas delegātiem kādu ar zīmuli steigā aprakstītu papīru, uz kura bija ieskicēta sertifikātu koncepcija. Tajā bija mācīts, kā tautu dažu mēnešu laikā iedzīt nabadzībā. Ja visiem par Latvijā radītajām vērtībām izdala sertifikātus, tos palaiž brīvā tirgū un manipulē, dažu mēnešu laikā iespējams sabiedrību noslāņot bagātajos un nabagos. Viņš pats priecīgi stāstīja, ka līdzīgi pēc II pasaules kara Rietumeiropā bagātie esot atdalīti no nabagiem. Man tāda ideja bija pilnīgi sveša un nepieņemama, tāpēc sapratu, ka man ar Rubesi nekad nebūs pa ceļam. Vēlāk izrādījās, ka Bruno Rubess ir viens no Kluba 21 dibinātājiem, no kā vēlāk radās bēdīgi slavenais Latvijas ceļš un citas varas partijas. Lai cik murgaina bija Rubesa koncepcija par sertifikātiem, Latvijā tā tika pilnībā īstenota.

Semināra laikā mēs organizējām Latvijas delegācijas tikšanos ar trimdas pārstāvjiem Cincinati latviešu centrā un tikšanos ar amerikāņu biznesmeņiem. Semināra pēdējā dienā amerikāņu runātājs paziņoja, ka katrai Baltijas valstij reformu veicināšanai tiks piešķirti 10 miljoni dolāru. Es lūdzu vārdu un paziņoju, ka tas ir apvainojums manai tautai, jo, piemēram, Izraēlai dzīvojamo māju celtniecībai Gazas joslā vien ir piešķirti 20 miljardi dolāru. Daži manai uzrunai aplaudēja, bet citi smīkņāja vai bija sašutuši. Sēdes vadītājs pārtrauca sēdi.

Iedams ārā no zāles, satiku ASV vēstnieku Latvijā Gunti Siliņu un vaicāju, vai neesmu kaitējis viņa pozīcijai. Viņš atbildēja, ka viss, ko teicu, protams, ir patiesība, bet kāpēc es to teicis tik emocionāli.

Mana pozīcija Hadsona institūta seminārā nepalika bez smagām sekām. Toronto tika sasaukta firmas sanāksme. Tur izskanēja doma, ka attīstība Austrumeiropā vēl nav sākusies, tāpēc mūsu firma tur neiesaistīsies, bet Ķīnā visu, ko esmu spējis, es esot jau paveicis. Tāpēc mani pakalpojumi firmai vairs neesot vajadzīgi. Tā es tiku atlaists no diezgan interesanta un izdevīga darba, kur tika apmaksāti visi mani izdevumi un es varēju brīvi pārvietoties no kontinenta uz kontinentu, neaizmirstot arī Latviju. Pēkšņi tas viss sabruka. Acīmredzot, ASV slepenais dienests bija gaidījis, ka man būs iepatikusies tā smalkā un samērā bezrūpīgā dzīve, ko baudīju Ķīnā. Bet tā kā mana pozīcija latviešu lietās nesaskanēja ar viņu vēlmēm, es tiku bez ceremonijām atlaists. Biju pilnīgi zaudējis trimdas organizāciju vadības atbalstu, mani jaunie sakari Latvijā, kā vēlāk izrādījās, bija neuzticami, tā ka atlika paļauties tikai uz saviem spēkiem.”

Klondaika darbībā

Kad cilvēku iekrājumi un valsts ekonomiskie resursi bija gana izlaupīti, cenas uzskrūvētas, sabiedrība gana alkoholizēta un apstrādāta ar ziepju operām, varēja sākties nākamais un izšķirošais aplaupīšanas posms – nebaltām dienām atlikto rezervju iesūkšana finansu piramīdās. Piramīdu drudzis Latvijā sakrita laikā ar līdzīgu parādību Krievijā, t.i., 1993. un 1994. gads. Un tā nebija nejaušība, jo Latvijā brīvi darbojās Krievijas netīrais kapitāls, un pat sīkākais reketieris labi zina, ka noteikta daļa no viņa ievāktajām nodevām arvien tiek atdota jumtam Maskavā. Arvien dzīvojam vienotā kriminālā telpā.

Piramīdu mehānismu ar savu rīcību un pat publiskiem izteicieniem palīdzēja iekustināt paši Latvijas politiķi un amatpersonas. Tā, piemēram, Krājbankas padomes priekšsēdētājs D. Skulte 1993. gadā, atbildot uz jautājumu par iespējamo iekrājumu indeksāciju pensionāriem un invalīdiem, teica: tie, kuri nepieder šīm iedzīvotāju kategorijām vai kuru iekrājumi pārsniedz norādīto summu (2 – 3 tūkstošus – J.K.), var mierīgi savu naudu noņemt no rēķina un to ieguldīt tur, kur var nopelnīt procentus.

Kopumā noguldījumus pieņemošo firmu skaits Latvijā pārsniedza 90. Noguldījumus pieņēma arī vairākas bankas. 1993. gadā, lai iegūtu juridiskas personas statusu, statūti bija jāreģistrē Uzņēmumu reģistrā, statūtkapitālā ierakstot kādu kafijas automātu, rakstāmmašīnu vai vecas mēbeles. Varēja uzrādīt svešu vai pat izdomātu priekšnieka uzvārdu, un licence noguldījumu pieņemšanai nebija nepieciešama. Atver tikai ofisu un aicini ļautiņus nest naudu! Nav dzirdēts, ka kāda no šīm firmām būtu maksājusi nodokļus.

Teorētiski noguldījumus vācošo firmu darbību vajadzēja kontrolēt 26 (!) valsts struktūrām, bet tas netika darīts pat tad, kad sākās pirmās piekrāpto noguldītāju sūdzības. 1995. gada rudenī, kad fantastiskā krāpšana vairs nebija noslēpjama un bija ierosinātas kādas 56 krimināllietas, depozītu firmu darbību izmeklēja tikai seši (!) Iekšlietu ministrijas izmeklētāji. Viņiem bija jānopratina simti tūkstoši cietušo. Bet mūsu valstsvīri arvien klīda ārvalstu kredītu meklējumos, kamēr tepat deguna priekšā plūda latu un dolāru straume. Eksistē pat versija, ka šāda politika atbilda LB un valdības stratēģiskajām interesēm un tās mērķis bija maksimāli atbrīvot sabiedrību no naudas, lai stabilizētu latu un panāktu t.s. ekonomikas stabilizāciju.

Patiesības labad gan jāpiebilst, ka finansiālā uzraudzība, savdabīga licencēšana un nodokļu iekasēšana tomēr notika. To veica paši kriminālie grupējumi vai t.s. jumts. Tolaik bija grūti noteikt, kas uztur kārtību Rīgas ielās – policisti vai īpatnēji frizēti, muskuļaini zēni. Brīžiem varēja vērot apbrīnojami saskaņotu šo it kā tik dažādo struktūru sadarbību.

No 26 kontrolējošām un uzraugošajām struktūrām vislielākā atbildība par valsts finansēm bija Latvijas bankai – šim mūsu stabilitātes un labklājības simbolam. LB attieksmi un darba stilu, manuprāt vislabāk savos memuāros raksturojis Māris Gailis.Varas tehnoloģijas 207. lappusē viņš raksta: “Banka veiksmīgi izvairījās no informācijas sniegšanas un norobežojās no jebkādiem mēģinājumiem to pārbaudīt vai kontrolēt. Pieņemu, ka finansu ministram, kurš pēc likuma ir Latvijas Bankas padomes loceklis, informācijas bija vairāk. Tomēr šķiet, ka ne Osis, ne vēlāk Piebalgs pārāk bieži uz šīs padomes sēdēm negāja vis. Var teikt, ka kopš Repšes stāšanās amatā LB par visiem 100 procentiem darbojās sev ar likumu atvēlētajā laukā bez jebkādas iejaukšanās no valdības puses, un darīja visu, lai tāda situācija saglabātos arī turpmāk.” Šī unikālā Gaiļa liecība attiecināma uz viskarstāko noguldītāju aplaupīšanas laiku. Vai Repši var uzskatīt par kriminālā biznesa krustēvu?

Uzvarētāju panteona stūrītis
Jāpiebilst, ka šajā laikā gan Valsts prezidents, gan valdība un Saeimā valdošā frakcija faktiski bija tādi kā A. Laventa apakšīrnieki, jo gan Maikapara nams, gan Gaiļa tik bieži minētā Jūrmalas viesnīca Astoņi luksi , kuros apspriesti daudzi svarīgi lēmumi, taču bija Laventa īpašums. Kur nu vēl biežās mūsu augstāko amatpersonu un paša Iekšlietu ministra pozēšanas televīzijas kameru priekšā vienā kompānijā ar Laventu un citiem līdzīga ranga darboņiem? Tādi skati iedrošināja šaubīgākos noguldītājus, ka tā lieta tomēr ir droša. Bez tam vēl ar zināmām autoritātēm kopīgi apmeklētie hokeja mači. Starp citu, viena no stiprākajām Latvijas hokeja komandām bija NiksBrih, kas, tulkojot no krievu valodas vārdu pirmajiem burtiem, it kā nozīmē “Nikolaj Sirotkin i brigada Haritonova”. Šim ietekmīgajam grupējumam Rīgā piederēja benzīna uzpildes stacijas, kazino, izdevīgas tirdzniecības vietas un citi labumi. Apbrīnojama bija viņu draudzīgā līdzāspastāvēšana ar “nacionālo spēku” (LNNK) dominēto Rīgas domi. Kopš t.s. nacionālo spēku uzvaras pašvaldības vēlēšanās tieši latviešu sīkuzņēmēji tika efektīvi izspiesti no stratēģiskākajām Rīgas tirdzniecības vietām. Bija daļēji sekmīgs mēģinājums Rīgas centrāltirgu attīrīt no pēdējiem pašaudzēto ziedu tirgotājiem. Vai tā nav likteņa ironija, ka viens no šiem tirgotājiem bija E. Repšes miesīgā māte? E.Repše patiešām ir laikmeta simbols, no ticīga komjaunieša transformējies par nacionālistu, pēc tam – par fanātisku, bezkompromisa monetāristu, kas kā tāds Pavļiks Morozovs principu vārdā nepažēlo pat savus vecākus.

Uzvarētāju konsolidācija
Par BB un citu banku sabrukuma cēloņiem cirkulē vairākas versijas, kas nav šā raksta tēma. Viena no tām – Krievijas kapitāla aizplūšana sakarā ar Čečenijas karu un Krievijas ārpolitisko prioritāšu maiņu. Šīs versijas labi iekļaujas valdošajā mitoloģijā, bet tā ir tikai mitoloģija – kārtējā politizētā ziepju opera, kas balstās uz aplamiem un maldinošiem pieņēmumiem. A. Laventam šajā rituālā atvēlēta kārtējā simboliskā upurjēra loma par visiem režīma grēkiem. Kā zinām, Latvijā ir tikai viens komunists (A. Rubiks), viens čekists (J. Bojārs) un viens krāpnieks (A. Lavents). Ziepju opera par politiskās bezatbildības dalīšanu turpinās.

Skaidrības nav nekādas: ne par izkrāpto depozītu aptuveno summu, ne par apkrāpto noguldītāju skaitu, ne par patiesajiem vaininiekiem. Skaidrojot, kāpēc depozītu afēru laikā Latvijā nebija pieņemti nepieciešamie likumi, Repše paziņoja, ka LB nav virzījusi savus noteikumus uz Saeimu kā likumdošanas iniciatīvu tāpēc, ka baidījusies, ka deputāti šos likumprojektus sabojās. Dīvaina aizbildināšanās, vēl jo vairāk tāpēc, ka drīz vien tie paši deputāti LB apmierinošus likumus tomēr apstiprināja, bet visi bijušie opozīcijas līderi kļuva par Šķēles – Repšes tandēma ideoloģiskajiem balstiem un pat padomniekiem. Īpaša loma BB afēras aizmēšanā bija no ASV iebraukušajam E.Repšes padomniekam Uldim Klausam, kas, kā pats atzinis, algu par savu “darbu” saņem no ASV Kongresa. Pēc banku krīzes Latvijā tika ieviesti īpaši bargi banku atlases noteikumi. Bet šo tendenci var izskaidrot arī citādi. Tā kā “pareizie” finansu grupējumi bija jau pietiekami nostiprinājušies (arī uz depozītu rēķina), tad tie paši pieprasīja stingrus likumus, lai atbrīvotos no iespējamajiem konkurentiem. Tas bija vēl viens iznīcinošs trieciens mazo un vidējo uzņēmēju slānim (potenciālajai vidusšķirai), jo firmas un bankas ar nepietiekamu kapitālu tika pasludinātas ārpus likuma, tādējādi ieviešot Latvijā tipisku oligarhijas modeli.

Kā parādīja turpmākā notikumu attīstība, Latvijas bankas tā arī nav sākušas savu pamatfunkciju – tautsaimniecības kreditēšanu, bet turpina parazitēt uz sabiedrības rēķina. Saeimas izmeklēšanas komisijā par Banku Baltija parādījās informācija, kā LB ierēdņi dažus “savējos”, kas bija zaudējuši naudu BB, sūtījuši uz citām bankām, kas zaudējumus kompensējušas, izsniedzot bezprocentu kredītu – uz neatdošanu. Valsts pārziņā palikusī “Krājbanka” un “Unibanka” izsniegušas daudz “sliktu” kredītu, t.i., kredītus savējiem, kas pēc tam nav piedzīti. Zaudējumi (vairāki desmiti miljoni latu) pēc tam kompensēti no valsts budžeta. Privātajām bankām dotas tiesības piedzīt nodevu (10, 20 vai pat 30 santīmus) par katru komunālo maksājumu. Tā visi Latvijas iedzīvotāji baro mūsu parazitāro banku sektoru – gada laikā sanāk iespaidīga summa. Bez tam privātbankas barojas, apgrozot un spekulējot ar valsts un pašvaldību budžeta līdzekļiem. Pēdējā laikā valsts un pašvaldību iestādes piespiedu kārtā liek saviem darbiniekiem noteiktās bankās (piemēram, Unibankā) atvērt algu kontus un izņemt norēķinu kartes. Arī tā bankas saņem pamatīgas summas savām spekulatīvajām operācijām. Pēdējā tendence ir Latvijas banku nonākšana tiešā ārvalstu kontrolē.

Rietumu padomnieku divdomīgā loma
Jau kopš formālās neatkarības pasludināšanas visās galvenajās Latvijas institūcijās darbojušies un arvien darbojas Rietumu padomnieki. Visi stratēģiskie virzieni, tirgus reformas un likumdošana tika noteikti, plānoti un saskaņoti ar viņiem, kā arī SVF, PB, ES, PTO un citām starptautiskajām institūcijām. Ik pēc brīža šo institūciju sūtņi izteic savu gandarījumu par reformu pareizību un gaitu, mudina tās paātrināt, padziļināt un nostiprināt, kas arī tiek paklausīgi un pedantiski darīts. Gluži tāpat un ar līdzīgiem rezultātiem tirgus reformas notiek arī citās postkomunisma valstīs. Tā, piemēram, vēl pāris mēnešus pirms sabrukuma rietumnieki slavēja Albāniju kā demokrātijas un tirgus reformu paraugmodeli. Jāpiebilst, ka Rietumu eksperti ļoti labi zina, kas ir finansu piramīdas, un savās valstīs primitīvāko piramīdu reklāmu ir aizlieguši. Taču neviens no šiem ekspertiem iepriekš publiski nebrīdināja par postkomunisma valstīm draudošajām briesmām, bet tajās visās notikusi fantastiska izlaupīšana, ražošanas vairākkārtēja sašaurināšanās, banku sistēmas krīzes, sabiedrības polarizācija un pauperizācija, demogrāfiskā katastrofa u.tml. Vai tas nav dīvaini, jo viss taču tika darīts pēc rietumnieku priekšrakstiem? Tikai tad, kad kā Albānijā piramīdas brūk un ielās iziet bruņoti cilvēki, Rietumu padomnieki steidzīgi sakāpj savos helikopteros, lai turpmākos norādījumus sūtītu no drošākas vietas. Grūti šos ekspertus vainot, jo viņi taču rūpējas tikai par savu saimnieku interesēm, bet mums būtu jādomā ar savām galvām. Tomēr būs interesanti vērot šo Rietumu padomnieku reakciju pēc tam, kad Albānijas sindroms pārņems Krieviju un visu postkomunisma telpu, kad Rietumu humpalās tērpti bēgļu miljoni stihiski gāzīsies uz Rietumeiropas universālveikalu pusi. Varbūt tomēr citus nevajadzētu turēt par galīgiem muļķiem?

Īpaši jāuzsver t.s. starptautisko auditorfirmu loma Latvijas izlaupīšanā, jo Latvijas varasvīri parasti balstās uz šo firmu “neatkarīgo ekspertīzi”. Bet, piemēram, Coopers&Lybrantpārstāvis Baltijas bankas izmeklēšanas komisijai skaidri atzina, ka viņiem nav nekādas atbildības par sava darba rezultātiem vai pareizas informācijas sniegšanu. Viņi ir tikai algoti speciālisti, kas pilda pasūtījumu. Kādu rezultātu viņiem pasūta, to viņi par labu algu sagādā. Starp citu, Baltijas bankas sliktais stāvoklis bija zināms jau labu laiku pirms sabrukuma. Banka bija sen jāslēdz, bet ar starptautiskas auditorfirmas palīdzību tika noformēti atskaites papīri, kas bankai ļāva turpināt darbību. Trīs mēnešus pēc Coopers & Lybrant (C&L) sagatavotās atskaites BB sabruka. Auditorfirma var mierīgi uzrakstīt, ka Latvenergo vērtība ir 29 miljoni dolāru, lai gan labi zināms, ka uzņēmums maksā simtiem reižu dārgāk. Atbrauc svešinieki, kas neko nezina par pētāmo objektu, kuriem viss ir jāiedod un jāpārtulko, un rezultātā viņi dod pasūtītājam vēlamo slēdzienu. Tā mūsu ierēdņi savas nelietības slēpj aiz slavenu starptautisku firmu nosaukumiem.

Alkatība un muļķība

Runājot par depozītu afērām, nevajadzētu aizmirst arī pašus noguldītājus. Piramīdas bez alkatīgiem un lētticīgiem noguldītājiem nebūtu iespējamas. Uz ko gan viņi cerēja? Vai tad viņi nezināja, ka nauda no debesīm nekrīt? Vai viņiem neienāca prātā, ka viņi grib nopelnīt uz savu līdzpilsoņu nelaimes rēķina? Ar ko gan šie noguldītāji ir labāki par pašiem piramīdu organizētājiem, kuri taču arī gribēja tikai to pašu? Vienīgi organizētāji izrādījās viltīgāki un veiklāki.

Prasība, lai valdība uz visu nodokļu maksātāju rēķina kompensē noguldītāju zaudējumus, ir augstākā mērā nekaunīga. Šie apmātie līdzinās spēlmanim, kas kazino notriecis un noplītējis visu savu un savu tuvāko naudu, bet nākamajā rītā prasa valdībai kompensāciju. Noguldītāji arvien neko nav mācījušies, savā alkatībā un muļķībā tie gatavi kalpot par aklu ieroci katra politiskā avantūrista rokās. Kompensāciju alkstoši vēlētāji visai sabiedrībai uzspiež to pašu bezatbildīgo valdību, kas vainojama par organizēto haosu, afērām un sociālo traģēdiju. Ja vajadzēs, šie pašu piekrāptie nelgas nobalsos arī par totalitāru režīmu, kas solīs atdot kompensācijas un ieviest īsteno kārtību. Viņiem ir vienalga, no kā rokas saņemt kompensāciju par savu muļķību un rijību. Diemžēl patērētāja psiholoģija ir vislielākā demokrātijas nelaime un posts. Varbūt patērētājiem jāiekārto īpaša ziepju operu valsts?

Kazi no ekonomikas krahs
Nekur pasaulē nav radīta banku paradīze bez produktīvās tautsaimniecības pamata. Piemēram, slavenās Šveices bankas veidojās XIX gadsimtā līdz ar dinamisku tekstīlrūpniecības, ķīmiskās rūpniecības, mašīnbūves, elektrotehniskās rūpniecības, enerģētiskā kompleksa, lauksaimniecības, infrastruktūras un citu nozaru attīstību. Finansiālajai sfērai un ražošanas jomām jābūt nepārtrauktā, līdzsvarotā un savstarpēji papildinošā mijiedarbībā. Pretējā gadījumā krīze nav novēršama.

Jau kopš Godmaņa valdības un pat Tautas frontes pirmajiem soļiem mani neatstāj nojausma, ka Latvijā valdošās aprindas nekad nav ticējušas un arī pašlaik netic Latvijas nākotnei. Latvijas neatkarību viņi uzskata par kaut kādu vēstures pārpratumu, kas agrāk vai vēlāk pāries un nokārtosies. Bet līdz tam šo pārejas periodu viņi nolēmuši pragmātiski izmantot savās interesēs, lai pēc tam atkal ieņemtu kādu vietu jaunajā varas hierarhijā vai sliktākajā gadījumā aizlaistos uz kādu t.s. brīvās pasaules nostūri, cerībā, ka tur lieti noderēs saraustie kapitāli un procesā gūtie sakari.

Tāpēc mūs valdošās aprindas nemaz nedomā par harmonisku un tālejošu tautsaimniecības attīstību, par nācijas izglītošanu un veselības aprūpi, par valsts drošību, draudzīgām, abpusēji izdevīgām kaimiņattiecībām, labu Latvijas slavu un citām derīgām lietām, par kurām noteikti rūpētos tālredzīgi savas zemes saimnieki. Bet mūsējie tikai raugās, ko vēl varētu izspiest no iepriekšējo paaudžu sūri sarūpētā, ko vēl varētu izlaupīt, izdevīgi pārdot, privatizēt vai ieķīlāt. Tāpēc Latvijā tiek mērķtiecīgi veidota parazitāra kazino ekonomika, savdabīga valsts mēroga finansu piramīda, kas veidota no vairākām mazākām piramīdām, sadalītām ietekmes sfērām, kuras savukārt tiek integrētas lielajā globālajā piramīdā.

Valsts piramīda arvien nežēlīgāk no saviem pavalstniekiem izsūc nesamērīgi lielus nodokļus, aplaupošas nodevas un monopolmaksas, lai pēc tam to pārdalītu piramīdas organizētājiem, pavalstniekiem neatstājot pat minimālo eksistences uzturēšanas tiesu. Ja komercializētie politiķi kaut kur vēl pamana kādu veselīgu rosību, kur vēl iespējams gūt godīgu peļņu, bet pelnītāji nav savējie, steidzīgi tiek gatavoti likumi, lai šo rosību nosmacētu vai iejūgtu nepanesamos nodokļos. Šādu piemēru ir daudz: piensaimnieki, gaļas ražotāji, graudu audzētāji, kokapstrādātāji u.c.