Māris M. Par čekistu dinastijām

Zaļš, tautastribunals.euKā vervēja stukačus nedaudz aprakstīts bijušā čekista Romana Roņina grāmatā “Izlūkdienests tavās rokās”, kas pieejama grāmatnīcās un gan jau ir arī bibliotēkās. Neiesaku visu tur rakstīto uztvert kā 100% patiesību, bet daudz ko vērtīgu tomēr var iegūt no tās.

Pēc šīs grāmatas izlasīšanas arī Freimaņa, Brīzes u.c. slepkavības, kā arī I. Roņa slepkavības mēģinājums vairs daudziem šaubu māktajiem nešķitīs neiespējami.
Dzīvē nācies saskarties ar dažādiem savervētiem kadriem. Viens no viņiem tika savervēts kā LLA absolvents, kuru nosūtīja strādāt uz Kurzemi amatā ar materiālo atbildību. Padotie bija visādi bijušie cietumnieki, kas zaga uz nebēdu. Gāja laiks un jaunajam speciālistam pienāca brīdis izvēlēties – sēdēt cietumā dēļ lieliem līdzekļu iztrūkumiem vai kļūt par stukaču.

Imants Ziedonis, Jānis Peters,Māra Zālīte, Džema Skulme, Imants Kalniņš.

FOTO: Tieši M. Zālīte un J. Peters bija tie, kuri konsultēja VVF valodas jautājumā un piespieda viņu to “mīkstināt”. Pie kā tas šodien ir novedis, komentārus neprasa. http://tautastribunals.eu/?p=8924 Lai nolādēti šie kropļi mūžu mūžos. Mēs visi atcerāmies, kā izdzimtenis R. Pauls stiepa savu taukaino roķeli debesīs, lai nobalsotu par Abrenes piešķiršanu krievžīdiskajai Krievijai. Un kāpēc gan ne, jo sieva ta ir krievžīdene.

Vairāk par šiem gara kropļiem šeit:http://tautastribunals.eu/?p=1299

Viņš izvēlējās otro variantu.

Viņa stukača gaitas un dzīve bija nožēlojamas, pazemojošas. Ne lūgts ne aicināts viņš bija klāt visos godos gandrīz katrā mājā pagastā, kur vien viņu nedzina ārā. Un arī ja dzina, tad vienalga nākošreiz viņš bija klāt kā nagla un fotografēja visus un visu, pēc tam atnesa bildes namatēviem un namamātēm un piestādīja rēķinu par tām. Vārdu sakot, viņš maskējās aiz vēlmes “pahaltūrēt”(piepelnīties). Viņš vairs “nedzirdēja” klajās zobgalības par sevi un diezgan atklātas norādes par viņa sadarbību ar VDK.

Viņu pāris gadu desmitus sūtīja regulārās “viesisrādēs” arī uz Rīgu, kur viņa dzīve aprāvās traģiski.

Viņu nogalināja.

Nāve bija mīklaina, kā jau parasti ar čeku saistītos gadījumos. Bet tas notika jau Latvijas neatkarības gados.
Secinājums (kurš sakrīt ar Roņina grāmatā rakstīto): Vervēti tika vāja rakstura cilvēki vai tādi, kuriem bija kāds “grēks”. Tāpēc nebrīnīsimies par pedofilijas skandāliem augstu amatpersonu aprindās un visādu “ķēķu” nākšanām atklātībā. Ar to savervētajiem tiek atgādināts, ka nedrīkst aušoties, jākalpo, jo “aste ir iespiesta bluķī” un nekur viņi nespruks. Par to liecina arī fakts, ka visi šie skandāli beidzās bez reāla rezultāta.
Eduards Virza, Jānis RainisGadījums ar “jauno speciālistu”, liek arī domāt, ka šo labsirdīgo, bet vāja rakstura cilvēku apzināti virzīja uz stukača “godu”, viņu nosūtot uz darbu, kur ar viņa īpašībām (nespēja stingri pieprasīt disciplīnu no padotajiem) cits iznākums kā iztrūkumi nemaz nav iespējams. Tāpat šis gadījums liek domāt, vai visas krimināllietas padomju un mūsdienu Latvijā, kas beigušās ar ierēdņu uzpirkšanu, atpirkšanos no soda, tā patiešām ir beigušās.

Liela daļa, visticamāk, tika un tiek izbeigta ar savervēšanu stukačos.

Tieši tāpēc čekistiem ir izdevīgi neizskaust korupciju, lai sabiedrībai nerastos lieki jautājumi.

Kādu bijušo leģionāru savervēja Sibīrijas nāves nometnē. Īsi pirms nāves viņš to pastāstīja. Viņam bija izvēle – sadarboties vai palikt lēģera līķu izgāztuvē tuvējā mežā, uz kurieni katru dienu ieslodzītie stūma līķu piekrautas zirga ragavas. Pēc piekrišanas sadarboties ar VDK (toreiz NKVD), viņu nozīmēja darbam nometnes virtuvē, kas nozīmēja puslīdz drošu izdzīvošanu līdz ieslodzījuma termiņa beigām.
Viņu cilvēki atšifrēja un viņš dzīvoja nožēlojamu dzīvi ar stukača slavu, citu lādēts un lamāts. Bet materiāli viņš bija nodrošināts līdz kapa malai. Par to rūpējās kāds bijušais izvešanas laiku skandalozs partorgs. Nāve šim vīram bija ilga un mokoša.

Dzīvē nācies saskarties ar klases audzinātāju – čekas štatnieku, kurš skaitījās skolotājs, bet nepasniedza nevienu mācību priekšmetu. Papildus klases audzinātāja “amatam” viņš vien vadīja skolā fotopulciņu, kurā darbojās tikai viens skolēns (es), un slepus vāca informāciju par aptuveni 20 skolniekiem un viņu tuviniekiem, kuru neapdomīgi glabāja mapītēs (arī manu) skolas fotolaboratorijā. Meklējot fotopapīru, nejauši atradu šīs mapes un sev veltīto dusmās un sašutumā pievācu. Neatkarības gados šis čekists kļuva par kādas pilsētas PID šefu. Starp citu, arī viņš bija no bijušo izsūtīto ģimenes. Kāds ir viņa savervēšanas noslēpums, zina tikai viņš un tie, kas to veica.
Cits štatnieks, ar kuru šad tad nācās negribot tikties, bija kāds plaši pazīstams taksists. Šī “taksista” brālis bija “stūra mājas” šoferis Rīgā, vēlāk Saeimas un valdības šoferis. Arī taksista brāļadēli šodien vadā varasvīrus.

Jānis Jaunsudrabiņš, Virza,Te iet runa jau par veselu čekistu dinastiju un diezin vai te ir bijusi kāda speciāla vervēšana.

Štatnieku īpatnība, kā novēroju, bija biežie “sbori”, jeb dažu nedēļu iesaukums okupantu armijā “militāro zināšanu atsvaidzināšanai”. Kas tie bija patiesībā – militārās vai čekas apmācības jeb komandējumi, varam iedomāties.
Šie piemēri parāda, kā tika un tiek iekārtoti labā darbā un apmaksāti čekisti, lai apkārtējiem nerastos aizdomas par viņu pārticības izcelsmi. Pēc viņiem arī secināms, ka čekisti nevienu savējo, pat vismazāko , bez darba un iztikšanas pēc Latvijas atjaunošanas nav atstājuši. Visi kaut kur ir iekārtoti un nodrošināti. No privātiem informācijas avotiem zinu vairākus cilvēkus, kas šobrīd ir kļuvuši Latvijā populāri un turīgi pateicoties tieši sadarbībai ar VDK. Arī mani kādreizējie skolasbiedri, kas skolas laikā sadarbojās ar čeku, ir tikuši pie turības un iespējas prihvatizēt ražojošus uzņēmumus, kurus nolaida uz grunti un tagad pārdod lūžņos. Šajā pēdējā piemērā vērojams gan darbs čekas uzdevumā – iznīcināt Latvijas ekonomiku, gan samaksa par to – iespēja tikt pie izpārdošanas un izlaupīšanas, kas katram mirstīgajam Latvijā netiek dota. Pēc tāda principa tad arī, manuprāt, notiek čekistu prēmēšanas šodien – atļauj pievākt laupījumu.

Pilnībā piekrītu Zeka komentāriem. Tie ir patiesi un arī uz savas ādas izbaudīti.
Bet “sāls prasītāji” jūt svilumu – pielien, gludina savus nodarījumus un gatavojas politiskajām pārmaiņām, kuras tie jūt, bet tas nenozīmē, ka sistēma kļuvusi mazāk bīstama.

=============================================================================

Melns.-Latvijas-republikas-tautas-tribunāls-Aivars-Borovkovs-Ivars-Godmanis-Jānis-Reinisks-Straujuma-Prezidents-Saeima-DP.-ST.-Kopie2LRTT piebilde Māra teiktajam

Es nepazīstu Māri, bet viņa sacītais ir kā no grāmatas nolasīts- nekas nav nedz papildināms un ne noliedzams. Es visas šīs nožēlojamās čekistu metodes esmu izbaudījis uz savas ādas jau no bērnības, jo uzaugu pie vecvecākiem uz laukiem.

Mairita Lankovska, Velta Birzīte un Linards GrantiņšToreiz čekisti apmeklēja manu vectēvu manu izteikumu sakarā skolā.

Pēc tam, kad paaugos, ir bijušas daudzas  “pārrunas” ar šiem sātaniskajiem izdzimumiem.

Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados mūsu lauku skolā sestdienās pusstundu pirms mācību sākuma bija politinformācija. Es, otrās klases skolnieks nesapratu, ka to, ko vectēvs klausījās caur traucētāju burkšķiem, nedrīkstēja atklāti runāt. Tā reiz es astoņgadīgs skolnieks, kurš dzimis Sibīrijas taigā, uzdrošinājos skolotājai pasacīt, ka viņa melo… . Mēs arī tikko kā bijām atgriezušies no Sibīrijas. Mans vectēvs Klāvs Grantiņš atrodoties izsūtījumā tika arestēts un notiesāts uz desmit gadiem par “aizliegtas” dziesmas- “Tā zāle, kas pļauta, tā mūžam nezaļos” dziedāšanu.

Tieši man vectēvs tajā vecumā neko nestāstīja, bet es visu uztvēru, ko viņš stāstīja vecaimātei. Tas bija ārprāts, kas notika darba nometnē(konclāgerī).

Tiesnesis, kurš viņu tiesāja, kājas uz rakstāmgalda uzlicis, sacīja:”Ja znaju čto ti ņevinovat, no vsjotaki ģesiķ ļet ķebe dam(es zinu, ka neesi vainīgs, bet desmit gadus tomēr tev iedošu)”

Nekas jau tajā krievžīdu komunistu asinssuņu uzvedībā nav mainījies. Pie pirmās izdevības tādi ušakovi, kabānovi, lindermaņi ar bērziņu atbalstu atkal veiks savus asins darbus pret latviešu tautu. Pret šiem zvēriem nedrīkst būt cilvēcīgi, jo viņi to nenovērtē. Nenovērtē tāpēc, ka viņi nav cilvēki, bet gan bezdvēseliski Sātana kalpi. Šie komunistu- sātanistu kroplie izdzimumi ir jāiznīdē līdz pēdējam saknes milimetram.

Nevajag arī baidīties viņus atklāti un skaļi nolādēt.

Tas nav grēks.

Tā ir Garīgā cīņa pret ļauno.

No tās viņiem ir drausmīgi bail.

Noskaties- un tu redzēsi kā darbojas nolādētība:https://www.youtube.com/watch?v=L6vjnGbYHTI

Visi Latvijas bendes, sākot no šlesera un beidzot ar bērziņu, saņems to, ko pelnījuši.

Bībele ir laba grāmata, bet viņi ir to piedrazojuši ar savām “gudrībām”, lai Tu viņiem klausītu.

Nekad negriez otru vaigu, ja esi sists pa pirmo, bet ielaid visu “kālāšņikova” aptveri viņu smirdīgajos sātanista(gorbunova,godmaņa,borovkova,bērziņa….) rumpjos, jo viņi par miljonāriem kļuvuši no mūsu senču sviedriem, asinīm un mūsu tautas nodevību.

Tautas atmaksa, jums komunistiskie izdzīmteņi, nebūs vārdiem aprakstāma… .

Viņiem nav tiesības dzīvot starp cilvēkiem…. !

DIEVS SVĒTĪ LATVIJU !

L. Grantiņš 09.06.14.

Hānbergs, Zālīte, peters

You may also like...

20 komentārs

  1. Māris M. saka:

    Nedaudz papildināšu čekistu tēmu, lai nezinātājiem labāks priekštats par sistēmas darbību.
    Reiz kāds TVNET komentētājs atklāja savu savervēšanu DP un atvainojās tiem, par kuriem viņš bija rakstījis ziņojumus. Pēc šīs grēksūdzes viņa komentāri ir pazuduši. Savervēja viņu, ja nemaldos, pēc ierosinātas krimināllietas par asiem komentāriem. Viņš aprakstīja arī samaksas sistēmu – čekas tiešais uzraugs (viņš nosauca arī uzvārdu) to maksāja skaidrā naudā pēc saviem ieskatiem. Ja viņam likās, ka ziņotājs labi pastrādājis, iedeva vairāk. Ja viņš uzskatīja, ka darbs sliktāks, deva maz. Cik viņš sabāza savā ķešā, Dievs vien to zina. Komentētājs stāstīja arī par to, ka viņa dzīve pilnibā tiek kontrolēta, telefonsarunas noklausītas. Ar viņu bija sākuši manipulēt, negaidot iedodot viņam naudu, tad, kad viņš savās sarunās ar ģimenes locekļiem paudis uztraukumu par tās trūkumu (kāds “cēls” solis, vai ne?).
    Nedrīkst aizmirst, ka stukaču loma mūsdienās kļūst arvien mazāka. Tehnoloģiju attīstība ļauj iekļūt mājokļos bez mazākās aizķeršanās. Parasti tas nemaz vairs nav vajadzīgs, jo izspiegošanai kalpo ikdienā lietotie priekšmeti – dators, telefons, kuros iespējams ielādēt spiegošanas programmu tam nepieskaroties un viss ko jūs darat ir redzams un dzirdams visiem, kam nav slinkums. Puišeļi veic dažādus eksperimentus šajā jomā un nedomāju, ka čekisti ir glupāki. Ne velti Rīgas centrāltirgū šņabja un cigarešu tirgoņu rokās redzamas tikai vecās 3110 un 5110 Nokias, kurās neesot iespējams ielādēt spiegošanas programmas to mazās atmiņas dēļ. Pirmā pazīme, ka jūsu irīcei kāds pieslēdzies, ir piepeši tās lēnāka darbība un īsāks bateriju izlādēšanās laiks.
    Par papildus iespējām ierakstīt video no jūsu personiskās dzīves var jebkurš pārliecināties iegoglējot atslēgvārdus – “slēptās kameras” dažādās valodās. Pēc šo kameru aplūkošanas daudziem pāries vēlēšanās jubilejās pieņemt dažādas dāvanas. Jāņem vērā, ka tur atradīsiet tikai plašai publikai nopērkamas ierīces. Par nereklamētām, bet dienestu rīcībā esošajām iespējām varam tikai iztēloties.

    Vislielākais čekistu izpētes objekts mūsdienās ir sociālie tīkli, kuros cilvēki paši saliek visu savu dzīvi iekšā. Un ne tikai savējo, bet bieži vien jubileju, dažādu saietu bildes, pat nejautājot bildēs esošajiem, vai viņi to vēlās. Līdz ar to čekistiem atkrīt nepieciešamība sūtīt pa mājām visādus “jaunos speciālistus” ar fotoaparātu rokās, lai izčekotu jūsu draugu, radu un paziņu loku. Zinot vēstures pieredzi, saprotams, ka pateicoties šādai nevajadzīgai atklātībai tik plašos mērogos, izsūtāmo un iznīcināmo saraksts jaunam 1940. gadam jau ir sastādīts nesalīdzināmi garāks par to, kāds bija iepriekš sagatavots toreiz.
    .
    .
    Admins
    Pilnīgi pareizi, visa šīs sarkano asinssuņu banda jau ir izveidojusi iznīcināmo latviešu sarakstu.
    Tikai šoreiz viņiem vairs neizdosies atkārtot vēsturi.
    Mēs viņus pašus izšķaidīsim pret vēstures asiņaino sienu.
    Viņi pusprāguši lūgsies nāvi, bet tā no viņiem muks… .
    Tā tas “stāv” rakstīts un tā tam būs notikt.
    Tikai neiedomājies, latviet, viņus glābt un žēlot- tad pats tiksi līdz ar viņiem iznīcināts.
    Iemācies apslāpēt savu altrūisma gēnu, jo šie kropļi nav pelnījuši žēlastību.
    Dari tāpat, ka savā piemājas dobē- izrau nezāli ar visām saknēm un iesvied to mēslainē…, jo komunists-cionists ir nezāle.

  2. A.Gedroics saka:

    To puisi sauc Valdis Rošāns jeb Fēnikss! Atraksti, Māri, man uz aivars_666@inbox.lv, un dabūsi viņa atzīšanos no manis palasīt!
    .
    .
    Admins
    Tas bija lasāms DDD laikrakstā.
    Vai tev ir oriģināls, kas nāk tieši no DP ?
    Pēc tevis rakstītā tā ir jasaprot… .

  3. Lato Lapsa saka:

    Šādas personas kā V.Zatlers, bijušais LR Valsts prezidents (pašlaik Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs), kas saņēma no ASV instrukcijas kā glābjams Parex, I.Godmanis, bijušais premjerministrs, kas glāba Parex un 20 ārvalstu noguldījumus tajā ar LR Valsts kases līdzekļiem, radot LR zaudējumus 1.72 miljardi LVL, V.Dombrovskis (bijušais premjerministrs, tagad ES Tautas partijas biedrs), kas radīja LR valsts aizņēmumus no SVF (PB) 8 miljardi eiro naudas trūkuma dēļ LR Valsts kasē, jo par valsts naudu tika glābts Parex, papildus kā prejerministrs ar savu bezdarbību iznīcinot Metalurgu, Krājbanku.., ir vajadzīgas ASV banku projektam Eiropā – ES.

    Šīs minētās trīs personas nekad netiks sauktas pie kriminālatbildības par noziedzīgajiem nodarījumiem valsts amatā, jo izpilda ASV specdienestu pasūtījumus. Šie paši specdienesti Āfrikā, Dienvidamerikā nogalināja valstu līderus, kas savulaik pretojās savu valstu aizņēmumu radīšanai no SVF(PB).

    Šajā sakarā Ukrainas notikumi ir Krievijas slāvu cīņa par savas civilizācijas – slāvu civilizācijas saglabāšanu, nepakļaujoties uzspiestu parādu politikai no ASV, SVF(PB). Savulaik Krievijas specdienesti lidmašinas katastrofā nogalināja visu Polijas vadību, kas devās uz Krieviju, jo Polija izlēma uzstādīt ASV un NATO raķetes savā teritorijā.. Putins ir gatavs nogalināt tos slāvus, kas pakļaujas Briseles un ASV spiedienam iedzīt slāvu valstis parādu žņaugos SVF(PB), SVF(PB) ar slepeno līgumu nosacījumiem nosakot to valstu politiku, kas ir parādā SVF (PB) tā, kā tas ir Latvijā.

    ASV politikas un ES projekta ietvaros ietilpst atbalstīt postpadomju iekārtu oligarhus, kam nauda jātur Šveices bankās kā Lembergam, pašreizējam jaunievēlētam Ukrainas prezidentam P.Porošenko un ciitiem, jo naudas izņemšana no apgrozības palielina vajadzību valstīm aizņemties no SVF(PB).Tie oligarhi, kas kļūst nepaklausīgi ASV, tiek pakļauti ar Briseles izdotiem likumiem un to nauda Šveices bankās tiek ekspropriēta, kā bijušam Ukrainas prezidentam Janukovičam u.c.
    .
    .
    Admins
    Nepļau auzas,”lato lapsa”, Zatlers klausīja Krievijas un Izraēlas padomniekiem, nevis ASV. Tieši otrādi, ASV un SVF ir brīdinājis Latviju par visām šīm nelietībām, kuras veica Krievijas spiegs un KGBists godmanis..
    Zatlera Ļiļka ir krieviskas izcelsmes un tā ir visu šo mēslu muļātāja vīra personas vārdā.
    Visa Liepājas Metalurga banda ir krievžīdiska un pildīja Krievijas un Izraēlas uzdevumu.
    Viņiem visiem Tiesiskā valstī pienāktos lode starp acīm, bet viņi mierīgi, komunista bērziņa aizsegā, turpina laupīt.

  4. Andris7 saka:

    VISU LABU DIENU !
    Nevajag aizmirst vienu lietu,ka Satans bija genetikas meistars.Ja iedestam
    mezabeli Madagaskara,tad jaunie dzinumi bus Latvijas mezabele,vai
    Madagaskaras mezabele.Ja 1595 gada mums bija viena valoda un rakstiba,tad
    pienemot latinismu mes esam jauna kultura,ar vecas kulturas iezimem.
    http://drevlit.ru/maps.html
    Jauna kultura,ar atseviskas valsts pazimem,kurai vajag savu armiju,lai
    karotu,ar savu veco kulturu un tas iedzivotajiem Vatikana intereses.
    Ukrainai vajadzeja tikai 100 gadu,lai to daritu,ka Habsburgu lobijs.
    http://via-midgard.info/authors/sidorov/georgij-sidorov-o-evromajdane-ob-ukrainskom.htm
    Mums vajadzeja 300 gadu,lai nezinatu,kas ir Rusi un nevaretu apvienoties.
    Attiecibu jautajums ir musu izdzivosanas un eksistences jautajums.

    VELAK VEL/TENCINU

  5. Andris7 saka:

    Atbilde Marim M. !
    Vinu rokas ir TV,radio,prese un citas informacijas,lai mes domatu ta,ka
    vini grib.Lai,no visa vinu materiala mes veidotu un formetu savas domas
    un pienemtu apstakli,ka tas ir musu pasu domas.Ta visa ir valsts varas
    politika.Vai ta kalpo mums un musu labklajibai?
    http://antisionizm.info/Gosudarstvo-i-Vlast-1054.html
    Vinu merkis ir viens.Iekarot pasauli cionistu varai.Kas ir cionisms un,ko
    tas mums nozime,liekas visiem ir saprotams.Ta ir totala iznicinasana.
    http://www.sott.net/image/image/s9/181926/full/140417_rasmussen_putin_473bab6.jpg
    No idiota uztaisija Cezaru un vins daris visu,ko vinam liks.
    http://old.readrussia.com/f/blogs/00260/bust.jpg
    Tapec jau ir izveidots spiegosanas tikls,pa visu pasauli,caur masu
    sazinas lidzekliem.

    Tencinu

  6. A.Gedroics saka:

    DDD tas nebija, bet zemessargs.lv, no tā arī “nokačāju”…

  7. Andris7 saka:

    Atbilde Lato Lapsam !
    Cionisti iekaro pasauli.
    http://crushzion.k0nsl.org/wp-content/uploads/2013/12/IMF-controlled-by-enemy-Jews.jpg
    Vini otra apla kontroles ipasnieki.
    http://static.guim.co.uk/sys-images/Guardian/Pix/pictures/2014/4/9/1397045032138/A-close-up-view-of-a-euro-011.jpg
    Kas ir musu personas kods?Tas ir implantets cipa Nr.Tas ir verga numurs
    koncentracijas nometne,jo vairak neko vini nevar izdomat.Tada bus enu
    valdiba,kad vina iznaks,no kulisem,uz pasaules skatuves.
    https://www.youtube.com/watch?v=Uob6u6e3olU

    Tencinu

  8. ķiploks saka:

    Gedroic,

    tad publicē ŠEIT – komentāros! kāpēc Tev vajag, lai viņš sūta epastā? lai Tu zinātu viņa e-pasta adresi, no kuras var noskaidrot īsto vārdu un pastāstīt to DP?

    Visiem pārējiem taču arī gribas izlasīt, liec publiski! Būs uzslava no manis!
    .
    .
    Admins
    Tieši tā, šim “kungam” vajag adresi….

  9. vēsture saka:

    Daži topošās 1940.gada marionešu valdības “galvas” politiskā ceļa posmi.

    Darbošanās “Kulturālās tuvināšanās biedrībā ar SPRS tautām”

    Augusta Kirhenšteina fenomenu Latvijas politiskajā vēsturē, protams, grūti izprast bez visas viņa sabiedriski politiskās evolūcijas aptvēruma. Manuprāt, profesora personības pārvērtību ciklu nevar ierobežot tikai ar 1940. gada vasaru, kā to dara savās atmiņās viņam gandrīz par draugu toreiz kļuvušais sekretārs Vilis Stalažs. No daudzu gadu tāluma ir skaidri redzams, ka Padomju Savienības interešu pārstāvju un arī viņa paša brāļu faktors tieši vai netieši sāka iedarboties uz A. Kirhenšteina pasaules situācijas uztveri un politisko nostāju vismaz kopš 1930. gada, kad viņš kļuva par aktīvu darboni latvju „Kulturālās tuvināšanās biedrībā ar SPRS tautām”. • Šīs biedrības izveidošanās un darbība pagaidām tomēr daudzējādā ziņā vēl paliek Atmodas gados daudzinātā „vēstures plankuma” statusā. Šoreiz norādīšu tikai to, ka biedrības izveidošanā sadarbojās dažādi politiskie spēki un iestādes gan Latvijā, gan Padomju Savienībā. Laikam gan interesants varētu būt fakts, ka pēc iespējas ātrākā tuvināšanās biedrības 22 izveidošanā 1929. gadā personīgi vitāli ieinteresēta bija arī VOKS (Vsesojuznoje obščestvo kuļturnoi svjazi s zagraņicei) priekšsēdētāja Olga Davidovna Kameņeva (Ļ. Trocka māsa un A. Kameņeva sieva). Viņas ilgi gaidītais panākums, izveidojot pirmo tādu biedrību Baltijā, varēja pozitīvi ietekmēt arī A. Kameņeva politiskās akcijas. • „Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām” (KTB), kuras pirmais priekšsēdis bija J. Rainis, savos statūtos oficiāli izvirzīja sev tikai tīrus, apolitiskus kultūras kontaktu un kultūras vērtību apmaiņas mērķus. Padomju puse savukārt no sākta gala mēģināja šīs biedrības darbību politizēt un ideoloģizēt, bet nelielo šīs biedrības „radikālo inteliģentu” daļu vēl arī iesaistīt padomju speciālo dienestu tīklos. Tieši KTB legālās darbības pajumtē idejiski un politiski izauga daudzi aktīvi 1940. gada vasaras staļinizatoru līdzskrējēji un trešā daļa no t. s. tautas valdības ministru sastāva: P. Blaus, J. Jagars, – protams, pašu ministru prezidentu un ārlietu ministru A. Kirhenšteinu ieskaitot.23 • Jāsaka, ka politpārvalde un Latvijas Republikas ārlietu ministrija pietiekami dziļi pārzināja neatkarīgai valstij nevēlamās tendences KTB darbībā. Tā, piemēram, Vilhelms Munters savā dienasgrāmatā jau 1930. gada 6. jūlijā raksta: „Šodien man bija liela saruna ar Bīlmani, kurš stāstīja par latviešu rakstnieku savienības biedru un „Kulturālās tuvināšanās biedrības ar SPRS” biedru simbiozi ar SPRS.”24 Latvijas drošības iestādes pievērsa vajadzīgo uzmanību faktam, ka KTB ir vienīgā legālā sabiedriskā organizācija, kuras biedriem atsevišķi tiek rīkotas speciālas, intīmas pieņemšanas padomju sūtniecībā. • Jāsaka, ka daudzus pārsteidza A. Kirhenšteina iesaistīšanās KTB darbībā, jo biedrībā, kas faktiski apvienoja tikai radošo profesiju pārstāvjus, izcilus kultūras darbiniekus, viņš kā vienīgais zinātnieks un profesors savā ziņā bija baltā vārna vai zvirbulis. VOKSa vadība gan izmisīgi centās – kā tieši rakstīts kādā dokumentā – ievilkt biedrībā arī citus zinātniekus, profesorus, bet tie, Maskavai par nelaimi, izmisīgi turējās pretim. 1939. gada 26. februārī pats VOKS III Rietumu nodaļas vadītājs S. Meļņikovs pilnīgi negaidīti atsūtīja LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekānam profesoram F. Balodim visu 1935. gada žurnāla „Sovetskaja etnografija” komplektu un pavadvēstuli, kurā visai glaimoja viņa zinātnieka patmīlībai. F. Balodis šīs danajiešu dāvanas gan labprāt pieņēma, bet biedrībā tomēr neiestājās.25 • A. Kirhenšteina funkcijas tuvināšanās biedrībā trīsdesmito gadu sākumā saistījās galvenokārt ar tā saucamo padomju ,,izbraucamo profesoru,, – OGPU pārbaudītu personu – uzņemšanu un aprūpi. VOKSa fonda materiālos, kas atrodas dažādos Maskavas arhīvos, reizēm sastopam pikantas Maskavas viesu braucienu pārskatu detaļas, kas liecina arī par viesu uzņēmēja Latvijā pietāti pret toreizējo totalitāro padomju režīmu. A. Kirhenšteina vārds KTB biedrības sakarā visai bieži figurē padomju sūtniecības, ģenerālkonsulāta un VOKSa pilnvarotā Latvijā (parasti tas bija sūtniecības pirmais sekretārs vai ģenerālkonsuls Rīgā) ziņojumos (“svodkās”) augstākajai vadībai un uz pieprasījumu sniegtās izziņās, ko rotā spiedogs: „Ņe podļežit razglašeņiju” (Konfidenciāli). • Arī no KTB tuvām komunistu aprindām un t. s. A. Ozoliņas-Krauzes grupas Maskavā regulāri pienāk raksturojumi katra biedrības darboņa dosjē veidošanai. A. Kirhenšteins politiskā ziņā tiek raksturots kā demokrāts, uzsvērta viņa epizodiskā politiskā tuvība ar Marģeru Skujenieku. Negatīvu akcentu A. Kirhenšteina darbības izvērtējumā no VOKSa vadības puses nav, un 1933. gada 21. oktobrī VOKSa pilnvarotais Latvijā I. Titovs paziņo „uz augšu”, ka viņš uzskatot par iespējamu ārkārtīgi piesardzīgi uzturēt tiešus individuālus sakarus ar Padomju Savienībai lojālo profesoru.26 Par šo sakaru būtību šoreiz nerunāsim, konstatēsim tikai to, ka VOKSa sarakstē A. Kirhenšteins turpmāk sāk figurēt kā „mūsu pilnvarotajai pārstāvniecībai tuva persona”, ar ko „var strādāt”. Draudzīgas attiecības A. Kirhenšteinam 1932.—1934. gadā, šķiet, ir bijušas ar padomju sūtniecības pirmo sekretāru Jeronīmu Markoviču Morštinu. • Zīmīgi, ka 1933. un 1934. gadā, kad pastiprinās labējo aprindu uzbrukumi Kulturālās tuvināšanās biedrībai, A. Kirhenšteins paliek tajā 8 cilvēku grupiņā, kas turpina uzturēt dažādus kolektīvus un individuālus kontaktus ar padomju iestādēm.27 Daļa no viņiem to dara demonstratīvi – elementāras principialitātes dēļ, jo uzskata, ka kultūras sakarus ar padomju tautām jāmēģina turpināt jebkuros apstākļos, un tas nebūt nenozīmē tuvināšanos ar toreizējo padomju politisko režīmu. Toties tieši politisku tuvināšanos un sadarbību tobrīd visvairāk vēlējās padomju kultūrdiplomāti. Tīri kulturāla tuvināšanās nebija viņu interesēs. Šai sakarā var minēt I. Meņicka, VOKSa pilnvarotā Latvijā, vēstuli Baltijas sektora vadītājam A. Karidi 1930. gada 5. aprīlī. Meņickis bija sašutis par to, kā Rainis formulējis KTB nosaukumu. Viņam nepatika, ka, spriežot pēc biedrības nosaukuma, latvji gribot tuvināties tieši ar PSRS tautām, nevis ar PSRS (kā valsti, politisku subjektu un režīmu). „Šis sīkums ir visai raksturīgs,” uzsvēra Meņickis.28 • Promaskaviskā rosība padomju okupācijas priekšvakarā • A.Kirhenšteina pievilkšanu un pakļaušanu padomju vēstniecības interesēm forsēja trīsdesmito gadu otrajā pusē no preses publikācijām jau zināmais, NKVD ārzemju nodaļai kalpojošais Ivana Čičajeva un Mihaila Vetrova tandēms.29 Šķiet, ka jau no tā laika, kad NKVD ārzemju nodaļu vadīja viens no brāļiem Trilisseriem, un pavisam noteikti vadītāju Mesinga, Slucka un Sudoplatova ērā, abas šīs tandēma personas vadības uzdevumā apvienoja savu formālo diplomāta karjeru ar mērķtiecīgu neoficiālu darbību sabiedrisko un kultūras darbinieku vidē Baltijas valstīs un citur. Ne nu bez I. Čičajeva pūlēm sāka gatavot četrus dzejniekus Igaunijas 1940. gada marionešu valdībai. Latvijā padomju vēstniecības padomnieka I. Čičajeva un pirmā sekretāra M. Vetrova vētrainās aktivitātes kulminēja, sākot no 1938. gada. Kā atceras pats I. Čičajevs, viņa darbībā „priekšplānā izvirzījās arī tie kadri, kuriem nākotnē bija lemts (!) stāties Ulmaņa profašistiskās kliķes vietā.” Sevišķi šie „progresīvo aprindu kadri” tika taustīti un pētīti pēc I. Čičajeva informatīvās vizītes pie Staļina Maskavā 1940. gada aprīļa beigās.30 • Jāpiebilst, ka, gatavojot kandidātus 1940. gada ielikteņu valdībām, padomju iestādes visās trijās Baltijas valstīs rīkojās stipri līdzīgi. Šis „specifiskais darbs” ar padomju pārstāvniecībām tuviem „demokrātiskās un radikālās inteliģences pārstāvjiem” īpaši aktīvās formās notika, sākot no 1939. gada vasaras – toreiz noteikti iezīmējās pavērsiens uz sazvērestību padomju un vācu attiecībās, kas bija vērsta arī pret Baltijas valstīm. Berijas dienesti, īpaši NKVD ārzemju nodaļa sāka pastiprināti kūrēt dažāda rakstura “kadru darbu” paredzamajā PSRS impēriskās ietekmes sfērā. • Fakti liecina, ka kopš 1939. gada vasaras sevišķi cītīgi individuāli tika apstrādātas tās trīs personas, kurām 1940. gada jūnijā nācās stāties t. s. tautas valdību priekšgalā. Katram no nākamajiem „tautas minprēžiem” uzradās savs pastāvīgs aprūpētājs un virzītājs no padomju sūtniecību darbiniekiem. Par A. Kirhenšteinu jau minēju – viņu iespaidoja un politiski izglītoja par draugu uzmeties M. Vetrovs.31 Justa Paļecka šefs padomju pilnvarotajā pārstāvniecībā Lietuvā savukārt bija tās sekretārs F. Moločkovs. Johannesu Varesu (Barbarusu) Igaunijā kūrēja padomju vēstniecības sekretārs un reizē aģentūras tīkla vadītājs V. Bočkarjovs. 1939. gada vasarā kūrortpilsētiņā Pērnavā, kur dzīvoja un veiksmīgi praktizēja ārsts un dzejnieks J. Varess, V. Bočkarjova uzdevumā ieradās PSRS vēstniecības preses atašejs, TASS korespondents P. Izmestjevs. Šis aģents 1960. gadā rakstītās atmiņās daudznozīmīgi uzsver, ka viņa Pērnavas sarunas ar J. Varesu drīz „kļuvušas nemedicīniskas”.32 • Var pamanīt, ka nākamo „tautas valdību galvu” nobriedināšana un sagatavošana dažu apstākļu dēļ centrējās taisni Rīgā. Gan A. Kirhenšteins, gan J. Paļeckis abi bija „Jaunāko Ziņu” līdzstrādnieki: pirmais – nodaļas redaktors, otrs – korespondents (veselus 12 gadus – līdz 1939. gada novembrim). J. Paļeckis Lietuvā bija arī turienes „Padomju tautu kultūras izzināšanas biedrības” viceprezidents un tādā kārtā ar A. Kirhenšteinu viņu saistīja arī faktiskā otro cilvēku loma līdzīgās kultūras sakaru biedrībās. J. Varess ar Rīgu un abiem minētajiem darboņiem tieši saistīts bija mazāk; bet ar viņu ciešus literārus sakarus uzturēja KTB sekretāre Elīna Zālīte.33 • Atgriežoties pie A. Kirhenšteina gaitām 1939. gadā, jānorāda uz citiem kolēģiem negaidīto viņa aktivitātes vētraino uzvilnījumu Kulturālās tuvināšanās biedrībā. 1939. gada vasarā viņš pēkšņi sāk nākt ar idejām par ciešāku tiešu sakaru uzņemšanu ar VOKS vadību Maskavā un ,,intensīvākas kultūras sadarbības nokārtojumu,,. Faktiski A. Kirhenšteins pats sevi izvirza par tādu kā „ārlietu ministru” tuvināšanās biedrībā. Acīmredzot ne bez VOKS oficiālā pārstāvja M. Vetrova ierosmes un iniciatīvas pavecais profesors nolemj doties uz Maskavu. Te – kā gadījies, kā ne – pienāk arī ielūgums no VOKS vadības apmeklēt tikko atklāto Vissavienības lauksaimniecības sasniegumu izstādi, un Kirhenšteins kopā ar Valdi Grēviņu dodas savā pirmajā lielajā Maskavas turnejā. • Par A. Kirhenšteina aizrautīgo viesošanos staļinizētās kaimiņvalsts galvaspilsētā Latvijas ārlietu ministram V. Munteram 1939. gada 20. augustā ziņo F. Kociņš. Latvijas diplomāti Padomju Savienībā, šķiet, ir bijuši nepatīkami pārsteigti par Kirhenšteina enerģisko rosīšanos VOKS pārraudzības sfērā un zināmu demonstratīvu nevērību pret savas valsts oficiālajiem pārstāvjiem ārzemēs.34 • Domājams, ka Maskavas vizītes laikā A. Kirhenšteinam kļuva skaidrākas dažas jaunas PSRS ārpolitikas attīstības tendences un radās vīzija par viņam pašam ierādītu diezgan eksponētu vieta Padomju Savienības kultūrdiplomātijas sakaros ar Latviju turpmākajā posmā. Ar VOKS vadību tika saskaņots kultūras apmaiņas pastiprināšanas plāns, vienojās, piemēram, par Sarkanās Armijas mākslinieciskā ansambļa viesošanos Rīgā un izstāžu darba izvēršanu. • Neko daudz vairāk par Kirhenšteina Maskavas brauciena aizkulisēm nav iespējams pateikt, jo VOKS Slepenās daļas dokumentāciju par 1937.—1940. gada posmu PSRS Centrālā Valsts Oktobra revolūcijas arhīva darbinieki šo rindu autoram – pirms daudziem gadiem – vairākkārt laipni atteicās izsniegt, aizbildinādamies ar to, ka „tā atrodas 5. stāvā, kur tiek caurskatīta”. Pēc analoģijas ar iepriekšējo laika posmu jādomā, ka Kirhenšteinu (tāpat kā Eduardu Smiļģi 1935. gada janvārī) visās viņa Maskavas gaitās gandrīz vai katrā solī pavadīja tradicionālie VOKS aprūpētāji, kas pēc tam rakstīja izsmeļošus dienesta pārskatus par Latvijas viesa izturēšanos, interesēm un rakstura īpašībām. (E. Smiļģis ar savu nevadāmo, izaicinošo raksturu un demonstratīvu nostāšanos Ulmaņa valdības interešu pārstāvja pozā 1935. gadā šādas politiskas izvērtēšanas galaiznākumā atslābināja padomju kultūrdiplomātijas tendenciozo interesi par sevi. Par to viņš varēja būt pateicīgs centīgajai ziņotājai biedrenei E. Poļakovai.)35 • No izpētei pieejamiem materiāliem rodas iespaids, ka, atrazdamies savu brāļu slepkavu valstī, A. Kirhenšteins ir juties pat visai apmierināts un pagodināts par viņa peronai veltīto lielu padomju vīru uzmanību. Nav tomēr iespējams noticēt, ka tolaik viņš jau būtu zinājis patiesību par Arnolda un Rūdolfa bēdīgo galu padomju moku kambaros. Normāls cilvēks, kaut ko tādu uzzinot, protams, nespētu vairs pēc tam naivā pacilātībā savos „Jaunāko Ziņu” rakstos jūsmot par „ēzeļiem, skaistiem mūļiem un kamieļiem”, ko redzējis „paša Vjačeslava Molotova” ārzemju viesiem atklātajā padomju lauksaimniecības izstādē.36 • Tāpēc nevar neapšaubīt Arveda Švābes „Latvju enciklopēdijā” atrodamo negatīvo akcentu tai sakarā, ka A. Kirhenšteina brāļi bijuši „likvidēti 1937. gada tīrīšanas akcijās”, bet viņš „TOMĒR” pieņēmis 1940. gadā valdības galvas amatu, „LAI” pēc viņa paša vārdiem, „IEIETU VĒSTURĒ”. Šis vārdiņš „tomēr” rādās lieks. Vairāki laikabiedri, arī Latvijas sūtniecības Maskavā sekretāre mašīnrakstītāja Līna Ratermane, liecina, ka par abu savu brāļu, „ievērojamu padomju darbinieku”, likteni Kirhenšteins esot uzzinājis tikai 1940. gada augustā.37 Tas bija jau nākamais, „vēsturiskais” profesora brauciens uz Maskavu divdesmit cilvēku delegācijā, kas ieradās pie Staļina pakalpīgi lūgt okupētās Latvijas oficiālu iekļaušanu – aneksiju -Padomju Savienībā. Jādomā, ka pirmā Maskavas brauciena laikā A. Kirhenšteinam bija (un varbūt pat speciāli tika nostiprināta) pārliecība, ka viņa Krievijas brāļi vēl ir dzīvi, veseli un bauda zināmu ietekmi Staļina impērijā. Iespējams, ka spēles ar „brāļu faktoru” no padomju puses līdz 1940. gada vasarai tika izmantotas, lai stimulētu profesora ieinteresēto lojalitāti un aktivitāti sadarbībā ar „brāļu valsts” iestādēm. • Par to gan var nešaubīties, ka VOKS speciālisti Maskavā 1939.gadā sev raksturīgā stilā centās nospēlēt veselu simfoniju uz pavecā profesora godkāres, slavaskāres un citu cilvēcisko vājību stīgām. A. Kirhenšteinam bija organizētas individuālas sarunas ar VOKS vadītājiem un tādi izbraucieni, kuros nepiedalījās viņa zemāka ranga kolēģis V. Grēviņš. Laipnie Maskavas čičerones sagādāja Kirhenšteinam iespēju apmeklēt t. s. Intūrista kolhozus, īstas Potjomkina sādžas,arī ļoti pagodinošā kompānijā – piemēram, ar ievērojamiem somu diplomātiem. No atmiņām zināms, ka Kirhenšteins bija stipri jūtīgs pret šādu individuālu pieeju un savas personas izcelšanu. Zīmīgi, ka savu ceļojumu aprakstos viņš pievērš uzmanību specifiski pompozajai Staļina valsts pagodinājumu sistēmai, piebilzdams, ka izcilus strādātājus PSR Savienībā – varat iedomāties! – dēvē par „znatnije” – „darba dižciltīgajiem”! (viņa paša tulkojumā).38 • Pēc atgriešanās no Maskavas A. Kirhenšteins publicēja Latvijas presē rakstu sēriju, kurā ļoti atzinīgi, pat sajūsmīgi izteicās par viņam nodemonstrētajiem Padomju Savienības sasniegumiem ne tikai lauksaimniecībā, bet arī citās dzīves nozarēs. („Jaunākajās Ziņās” 1939. gada septembrī bija publicēti iespaidu kopojumi: „Lielā lauksaimniecības izstāde Maskavā”, „Lopkopības sasniegumi Padomju Savienībā” un „Kā darbojas kolhozi un sovhozi”.) Nevar noliegt, ka savu pieredzējumu aprakstos profesors parādīja arī mazliet zootehniska patriotisma, pieņemdams, ka „viena otra kolhoza sasniegumus piensaimniecībā sekmējuši arī no Latvijas ievestie vaislas kustoņi, par ko liecina govju nosaukumi – Dora, Vita, Līva u. c.”39 • Nesalīdzināmi lielāks tomēr esot bijis Augusta Kirhenšteina padomju tipa patriotisms. To aprakstīja viņa jubilejām veltītās grāmatās. Pēckara posmā, kad padomju okupācijas režīma propagandisti kuriozā veidā centās cildināt žēlīgā skata „prezidenta” visneiedomājamākos īpašos nopelnus PSRS priekšā, uzpeldēja ar Maskavas braucienu saistāmā leģenda par jau toreiz parādīto nepieviļamo Kirhenšteina politisko modrību. Dažā labā jubilejas rakstā 1947. gadā un vēlākajos gados atrodami mājieni, ka viņš gandrīz vai tā kā būtu izglābis visu Padomju Savienību un pašu biedru Staļinu no milzīgām bakterioloģiskām briesmām. Lieta tāda, ka 30. gadu nogalē profesoram kļuvuši zināmi atmaskojoši materiāli par viņam un Padomju Savienībai naidīgi noskaņoto Rīgas Herdera institūta baltvācu profesoru bakteriologu drausmīgo sazvērestību. Tieši Kirhenšteins esot atklājis, ka viņa konkurenti zinātnes jomā „sākuši gatavot kadrus un materiālus” iznīcinošam Hitlera reiha bakterioloģiskam karam pret Staļina valsti. („Taču fašistiskā Ulmaņa valdība un tai pakalpīgā prese nepievērsa nekādu vērību trauksmainajām ziņām, ka herderieši nodarbojas ar holēras, mēra, liesas sērgas, tīfa u.c. baktērijām, kuras varētu izmantot nākamajā karā pret Padomju Savienību.”) Visiem šiem murgiem lētticīgākos lasītājos vajadzēja radīt iespaidu, ka savā Maskavas brauciena laikā šķiriski modrais profesors ir brīdinājis attiecīgas padomju iestādes un, pateicoties tam, „herderiešu bakterioloģiskais karš” pret PSRS ticis laimīgi novērsts.40 • Profesora Augusta Kirhenšteina sabiedriski politiskā rosīšanās 1939. un 1940. gadā pēc „bāzu līguma” noslēgšanas ar PSRS ir atsevišķa raksta cienīgs temats. Šoreiz vēl atgādināšu tikai, ka A. Kirhenšteina un dažu citu „Kulturālās tuvināšanās biedrības ar SPRS tautām” biedru kontakti ar PSRS pārstāvniecības faktisko galvu I. Čičajevu un viņa veiklajām rokām – M. Vetrovu – laika gaitā kļuva arvien intensīvāki un daudzveidīgāki. • 1940. gadā, kad PSRS vadība izšķīrās par Baltijas valstu pakļaušanas „kulturālo”, pakāpenisko scenāriju (bez sīko komunistu spēku un kreiso spēku puča palīdzības), ielikteņu valdību locekļu kandidatūras svarīgāko ministriju vadīšanai bija jau „pietiekami nobriedinātas”. Staļina emisāriem 1940. gada jūnija okupācijas dienās un naktīs atlika tikai izšķirties par „leļļu valdību” kadru sastāva galīgo variantu un to apstiprināt. . • Visās trijās Baltijas valstīs 1940. gadā nodibinājās līdzīga sastāva valdības. Padomju iestādes bija izmeklējušas tām tādus ministrus un ministru prezidentus, kurus: • – tautā pazina, • – kurus uzskatīja par „demokrātiski”, „progresīvi” noskaņotiem – tas radīja daļā tautas ilūzijas par demokrātisku notikumu gaitu. • Pats galvenais tomēr bija tas, ka šīs personas bija nobriedinātas un neatsacīgi gatavas kolaborācijai, neradīja gandrīz nekādas īpašas grūtības padomju okupācijas vadībai tās mērķu sasniegšanā. Pārrēķināšanās, šķiet, iznāca tikai ar neparedzēti ,,lecīgo,, profesoru V. Krevi-Mickeviču Lietuvā, kas mēģināja atteikties no viņam ierādītās lomas un automātiskas visu Dekanozova pavēļu izpildīšanas. Augusts Kirhenšteins gan ne no kā neatteicās. Viņš nebija izņēmums. • Un lai mums nestāsta daži atmiņu autori, ka Kirhenšteins bijis ļoti pārsteigts par viņam piedāvāto premjera vietu Višinska ielikteņu valdībā. Pārsteigts viņš varbūt arī bija, bet ne ļoti.42 • Galu galā vismaz tik daudz nu biedri no Antonijas ielas bija strādājuši, lai pašā izšķirīgākajā mirklī nesaņemtu savā rīcībā no lielā pārsteiguma ar infarktu pamirušu 67 gadus veca profesora personu. Staļinam bija vajadzīga dzīva marionete. Staļins dabūja dzīvu marioneti. Andrejs Upīts teicās pilnīgi saprotam, kāpēc izvēlējās taisni tādu, kāds bija Augusts Kirhenšteins.

    Kļūdas tomēr ir un tās nav tikai nenozīmīgas. Šodien, tā pat kā senāk, jāsaka – skaties rakstos. Šodien tas nozīmē – internetā. Kaut kā piemirsies galvenais apbalvojums Augustam Kirhenšteinam – Sociālistiskā darba varoņa nosaukums un Zelta zvaigzne. Bet tā, varbūt, ir tikai kompensācija kopā ar 6 Ļeņina ordeņiem par noslepkavotiem brāļiem. Šeit kļūda lielāka – totalitārais komunistu režīms Staļina vadībā noslepkavoja nevis divus, bet ČETRUS brāļus.

    ARNOLDU KIRHENŠTEINU (1878), Sverdlovskas apgabala Azbestas pilsētā dzīvojošu kalnrūpniecības pārvaldes “Asboruda” galveno mehāniķi arestēja 1938. gada 7. februārī, 28. septembrī piesprieda nāves sodu, nošāva 10. oktobrī. OSKARU KIRHENŠTEINU (1882), dzīvojošu Permas apgabala Nitvenas rajona Nitvenas ciemā arestēja 1938. gada 9. janvārī, bet viņu, ļoti iiespējams, pratināšanā nosita, jo lieta pret viņu izbeigta sakarā ar apsūdzētā nāvi 7. maijā.

    HERMANI KIRHENŠTEINU (1888), Ļeņingradā, Veseļnaja ielā 3/6, dz. 118 dzīvojošu rūpnīcas “Sevkabeļ” ekonomistu arestēja 1937. gada 4. decembrī, apsūdzībā pēc KF KK 58-6. p., notiesāja NKVD un PSRS Prokuratūras komisija 29. desembrī ar nāves sodu un 1938. gada 4. janvārī jau nošāva. Zibenīga tiesvedība, tautai patika.

    RŪDOLFU KIRHENŠTEINU (1891), kas gan atšķirībā no trijiem citiem noslepkavotiem brāļiem bija kompartijas biedrs ar stāžu pat no 16 gadu vecuma (1907) un armijas izlūkdienesta pulkvedis (1936), ilgstoši spiegojis ārvalstīs un tur bijis rezidents un sakarnieks vairākiem slaveniem krievu spiegiem, ar augstāko izglītību (no 1931-1935 gadam mācījās Frunzes kara akadēmijā speciālā fakultātē kopā ar vēlāk slaveniem karavadoņiem), tas viņu neglāba.

    RŪDOLFU KIRHENŠTEINU (1891), kas gan atšķirībā no trijiem citiem noslepkavotiem brāļiem bija kompartijas biedrs ar stāžu pat no 16 gadu vecuma (1907) un armijas izlūkdienesta pulkvedis (1936), ilgstoši spiegojis ārvalstīs un tur bijis rezidents un sakarnieks vairākiem slaveniem krievu spiegiem, ar augstāko izglītību (no 1931-1935 gadam mācījās Frunzes kara akadēmijā speciālā fakultātē kopā ar vēlāk slaveniem karavadoņiem), tas viņu neglāba.

  10. Andris7 saka:

    Atbilde Kalvim !
    Kada valdiba Tev patik.Likumigo zaglu biedribas.
    http://www.lawlesslatvia.com/2014/02/yanukovych-laundered-through-latvia/berzins-yanukovych/
    Idiota Pietuka Krustina.
    http://www.baltictimes.com/photos/474/19088.jpg
    Un vinu parazitiski angazetas plejades rinda.
    http://at.gov.lv/getimage/news/3-800-600/3c349c21410e9a904c7da2a2f63a9b11.jpg
    Personigie noslepumi,zem valsts lietussarga,kurus citiem nav jazin.

    Tencinu

  11. Andris7 saka:

    Atbilde Vesturei !
    Seit varetu but dzilaks ieskats.KTB ir sirmis cionistu un masonu saietiem.
    https://www.google.co.uk/search?q=zionists+of+latvia+images&tbm=isch&tbo=u&source=univ&sa=X&ei=NKB3U_DMMqXx0gWjjYHYCg&ved=0CEIQ7Ak&biw=833&bih=751#q=zionists+of+Latvia+images&tbm=isch&facrc=_&imgdii=_&imgrc=Zi0gSSTHc30Q3M%253A%3BxlUlkup3eMhweM%3Bhttp%253A%252F%252Fwww.jewishgen.org%252Fyizkor%252Fpinkas_latvia%252Fimages%252Flat_00007.jpg%3Bhttp%253A%252F%252Fwww.jewishgen.org%252Fyizkor%252Fpinkas_latvia%252Flat_00001.html%3B600%3B287
    Bronsteins-Trockis,Blanks-Lenins un Dzugasvili-Stalins ir Francijas
    GRAND ORIENT LODGE biedri.
    http://harunyahya.com/Image/makaleler/deccalkomitesi(2).jpg?view=desktop
    http://www.frenchfreemasonry.org/wp-content/uploads/2014/02/grand-orient-de-france.png
    Masonisms,ka Komunisma raditajs
    http://www.stormfront.org/forum/t342385-128/
    Ar paroles slepeno zimi.
    http://www.bibliotecapleyades.net/sociopolitica/codex_magica/images/coodex_33.jpg
    Kur Stalinam vel bija labas attiecibas,ar parejiem masoniem, pec Ruzvelta
    naves,lidz 1948 gadam,kad vins ieviesa zelta rubli,bet parejie dzelzs
    aizskaru,NATO,ANO un jaunu valsti pasaules karte IZRAELU.
    http://1.bp.blogspot.com/-LVZSKrzVxZU/TfignOYWQ0I/AAAAAAAASns/JcIAg_TX9d4/s1600/000%2BStalin.jpg
    Un visparpienemtais
    http://i32.tinypic.com/16jh62o.jpg
    http://www.freemasons-freemasonry.com/FCD/churchill.jpg
    http://www.bollyn.com/public/harry_s_truman_pgm_missouri_1.jpg

    Turpinajums……

  12. Vidzemes šakālis saka:

    Tā izskatās “iespēja komentēt”saskaņā ar vārda brīvību pietiek.com, kad “Vidzemes šakālis”, kas komentēja ar šādu pseidonīmu, jau trešo dienu ir nobanots! Ha-ha-ha!Šī gan ir patiesība, lai arī smieklīga!

    Atvadoties
    11.06.2014. 07:19
    Dombrovskis mums visiem smaidīgs un laimīgs pamās no uz Maskavu, pardon nu jau mūslaikos Briseli, aizlidojošās lidmašīnas trapa. Moris savu paveicis. Moris var turpināt savas politiskās gaitas uz sarkaniem, pardon nu jau ziliem, lielkungu uzklātiem paklājiem. Un viņš ES nebūs vientuļš, jo tur un citviet ir virs 300 tūkstošiem ekonomisko bēgļu, kuri klusībā un veselām ģimenēm “nobalsoja” ar “kājām”.
    Atbildēt
    Lapas: 1
    Komentēšanas iespēja jums ir liegta

  13. Vidzemes šakālis saka:

    KNAB sācis pārbaudes par Grigules pagājušā gada reklāmu finansējumu
    L. Lapsa
    11.06.2014.
    Komentāri (0)
    Pievienot komentāru
    Lapas: 0

    Rādīt komentārus, sākot ar: pirmo | pēdējo
    Komentāri vēl nav saņemti
    Lapas: 0
    Komentēšanas iespēja jums ir liegta
    =================================================================

    Tāda ir vārda brīvība pieteik.com

  14. Andris7 saka:

    Atbilde Vidzemes sakalim !
    Man sis ir,ka otras majas.
    http://www.traveloutthere.com/files/photo_gallery/457×306/PFR1378.jpg
    Te var satikt ticibas un asins draugus.
    http://media.townhall.com/Townhall/reu/d/2009%5C238%5C2009-08-26T153149Z_01_RIG02_RTRIDSP_0_LATVIA.jpg
    Kuri mani sutis liela uzdevuma.Buvet Romas Imperiju&Varu,uz slavu kauliem,
    jo vini, nav cilveki.Latvijas pieredze lieliski noderes.
    http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/6/6b/Siemiradzki_Christian_Dirce.jpg

    Tencinu

  15. Zeks saka:

    Paldies Mārim par rakstu – tas manu skatu uz notiekošo padara asāku (vēl viens stikla gabaliņš ielīmējās mozaīkā) un apstiprina spēcīgās aizdomas par rūpīgi plānotu rūpniecības sagraušanu.
    Šeit vēl derētu piezīmēt, ka arī baznīca neglābj no čekas modrās acs. Nedomāju ka kaut kas baznīcā būtu būtiski mainījies ari uz pašreizējo brīdi.
    http://www.youtube.com/watch?v=7U6WyUGdEIU

    Vēl par stukačiem un kā tiekam nemitīgi pieskatīti un nobeiguma daļā, atslodzei – par dzīvi laukos.
    Ja kādam ir sajūta ka viņš tiek novērots, tad visdrīzāk tā arī ir. Tikai nemēģiniet par to vēl kādam arī ko pateikt – tiksiet pasludināts par plānprātiņu un, labākajā gadījumā, pasūtīs ārstēties attiecīgā iestādē. Ikviens, ik brīdi, tiek „pieskatīts” – arī darba vietās, veicot savu ikdienas darbu.
    Par nedaudzajiem darba devējiem, kur biju pamanījies atrast sev vietu, varu pateikt pāris itin kā maznozīmīgus sīkumus. Šoreiz man nav pierādījumu (sarunu ierakstu, fotogrāfiju ….), tāpēc vārdos nesaukšu.
    Pirmais no viņiem esot savulaik dienējis (seržanta pakāpē) vai nu pašā Vorkutā vai uz to pusi, kur uzraudzījis zekus (ЗК). Savu, tā saucamo, biznesu viņš sāka ar degvielas mahinācijām. Tiem, kuri padomāja, ka runa iet par 20L vai tamlīdzīgiem daudzumiem, daru zināmu – runa iet par daudzumiem, ko varēja atvest pāri robežai vecajos padomijas laiku benzīnvedējos ar piekabi (kopā vismaz 12m3). Tāda mēroga darbībām tika algoti uzticami (es teiktu, kārtīgi bandīti) „šoferi”, kuri algu (skaidra nauda, uz rokas) saņēma pēc kārtējās degvielas devas atvešanas. Kā es to zinu? Elementāri, šoferis pats man to daudzus gadus vēlāk izstāstīja. Pie kam esot sanācis tā, ka pēdējo reizi (deviņdesmito sākums) tam nācies pamest kravu uz kaut kāda mistiska meža ceļa, jo neesot izdevies tai reizē vairāku dienu ilgos mēģinājumos nemanīti šķērsot robežu.
    Šajā stāsta daļā jau iezīmējas kāda interesanta detaļa un tā ir – visi, kas grib redzēt, ka ar to degvielas tirgošanu kaut kas tomēr nav īsti kārtībā, to arī saredz, bet attiecīgajām iestādēm (iecirkņa inspektoram) neziņo. Mazā ciematiņā viens otru taču labi pazīst, bet neziņo! Tas liek domāt, ka vai nu visi ciematiņa iedzīvotāji ir iesaistīti šajās mahinācijās, vai arī to, ka par likumu ievērošanas kontroli atbildīgā persona vai nu sadarbojas vai arī gūst ievērojamu materiālo labumu no tā, ka kāds ciematiņā nodarbojas ar degvielas spekulācijām (manā izpratnē tas tomēr nav bizness, un par godīgu to nosaukt – mēle mežģās). Tātad jautājums – kāda āža dēļ ciematiņā vajadzīgs policists (iecirkņa inspektors) un kā interesēs viņš tur strādā? Vai Likuma interesēs? Tiktāl esam, nu braucam (lasām) tālāk.
    Iet gadi, bet degvielas bizness vairs neienes tik kāroto peļņu un jau ir attīstījušās lielākas hiēnas, kuras sīko maitu (degvielas spekulantu) vienkārši aprij. Pa šiem gadiem ciematiņa lielākais biznesmenis savā apsaimniekošanā ir ieguvis ievērojamu teritoriju un bijušā kolchoza kombainu angāru pārvērtis par kokapstrādes cehu, kurā nodarbina lielu daļu ciematiņa iedzīvotāju. Algas par garajām smagā darba stundām ir smieklīgas un pilnīgi visi sastādītie darba līgumi paredz pašu minimālāko apmaksu. Līgumi, saprotams, ka ir ne jau visiem un darbs rit dienu un nakti. Uz cilvēkiem biznesmenis (seržants taču) brēca kā paviāns – brēcieni reizēm bija dzirdami pa puskilometru. No spilgtākajiem teicieniem (ap 2000.g.), kas ātrumā nāk prātā, atceros šo: „Negribat pie manis strādāt par 2Ls dienā, tad ejiet un nosprāgstiet! Es bez jums tāpat varu iztikt.” Lai vai kā nebūtu, ciematiņā strādāt gribētāju tomēr netrūkst un pie kantorīša šad tad novērojamas cilvēku grupiņas (10-20 cilv.), kur katrs cer iekārtoties darbā un kaut ko arī nopelnīt.
    Arī es ap 2000.g. pirmoreiz nokļuvu pie šī uzņēmēja, tiesa gan – citā cehā, kurš atradās kilometrus četrus tālāk un bija ieriktēts bijušā kolchoza govju fermā. Mana dzimtā ciematiņa labklājība kopš 1990.g. pateicoties vēl pāris tādu pašu uzņēmīgu (tā rakstīja vietējās avīželēs un slavēja) biznesmeņu aktīvai darbībai bija strauji augusi – pienotava nolaista uz grunti, bijušā kolchoza tehnika prihvatizēta, teļu un govju fermās vai nu svilpoja vējš vai arī tās tika pārkārtotas par kokapstrādes cehiem, graudu kaltes sadales skapji, motori un kabeļi bija paši savām kājām aizstaigājuši pie metālu uzpircējiem. Uz pašreizējo brīdi ciematiņa iedzīvotāju skaits izkusis praktiski divas reizes.
    Man gan darba devēja bijušais šoferis (tas, kurš kravu mežā pameta) uzzinot, kur es taisos strādāt, šo to izstāstīja un piebilda, ka es tur tāpat ilgi nenostrādāšot. Nostrādāju tomēr pietiekošu laika posmu un pat pieredzēju vairāk nekā 10 instrumentu asinātāju nomaiņu un pusduci dažādus meistarus vaigā skatīt dabūju. Pie īpatnībām ar ko saskāros pieskaitāms tas, ka darba devējs vienmēr tomēr dabūja zināt pēdējos sīkumus par ikvienu pārkāpumu, lai gan novērošanas kamerām naudu bija pažēlojis.
    Savus divus padotos pieskatīju atbilstoši armijas disciplīnai, reizēm pacēlu arī balsi (pēc algas dienām laukos ir zināmas problēmas ar grādīgo pielietošanu un reizēm tā problēma ir visas niecīgās algas apmērā), taču nekad neiekritu un neatbildēju konkrēti uz darba devēja it kā nejauši izteiktiem jautājumiem par saviem palīgiem. Darbs mums vienmēr bija padarīts un valdīja savstarpēja uzticēšanās un arī es vienmēr zināju ko „šefs” katrreiz ir „apjautājies” par mani. Stučīja, kā uzzināju 5 gadus vēlāk, elektriķis. Būtu jau mēs arī paši to sapratuši, ja vien pievērstu vairāk uzmanības sīkumiem. Šinī gadījumā tam, ka cilvēki mainās, bet elektriķis vienmēr ir viens un tas pats.
    Štučīšanas sistēma darba vietās ir atstrādāta līdz pēdējam sīkumam un valda prastākais paņēmiens – skaldi un valdi. Ja neizdodas sanaidot brigādi savā starpā, stāstot un piepušķojot katram atsevišķi, ko par viņu ir it kā teicis otrs, tad bieži izdodas izraisīt savstarpēju neuzticēšanos brigāžu starpā. Tas noved pie tā, ka viens par otru nopludina visu informāciju un bieži arī izdomājumus. Tādējādi darba devējs ir informēts par katru no mums un labi zina arī katra vājības. Tālākais ir atkarīgs no tā cik ieinteresēta čeka (DP) ir par kādu no darba darītājiem un nekādi papildu līdzekļi, kā izdabūt nepieciešamo informāciju, arī vairs nav jāizlieto. Pietiek piezvanīt vai, rakstisku ziņu nepieciešamības gadījumā, apciemot vai nu pašu biznesmeni, vai ciematiņa policistu, vai tikai pieminēto elektriķi. Tādējādi var kontrolēt visu ciematiņu un, ja kāds no biznesmeņiem mēģina izstāties no izveidotās bandītiskās grupas, nepieciešamo informāciju (arī par pašu biznesmeni) var iegūt pat tikai no elektriķa. Tādu „elektriķu” ciematiņā ir katram biznesmenim un, kas radis stučīt, tas to arī darīs, kaut vai ieraduma pēc. Mēli atraisīt – tas dārgi neizmaksā. Iesākt var ar mērenu piedzirdīšanu un „dvēselisku” parunāšanos. Ja cilvēki zinātu cik daudz informācijas tādējādi var iegūt! Ticiet vai nē, bet praktiski visu.
    Pēdējais darba devējs atbilst rakstā minētajam par Latvijas ekonomikas plānotu, mērķtiecīgu iznīcināšanu. Viņš jau ap 2004.g. bija informēts par rapša pārstrādes iespējām un iespējām uzcelt rūpnīcu. Celtniecība toreiz tika atlikta. Viņš 2011.g. sāka saimniekot mana iepriekšējā darba devēja teritorijā. Par tām rūpnīcas iekārtām vēl rit tiesu darbi, bet mans sapnis par darbu modernā (viens cilvēks un četri kompjūteri) pārstrādes uzņēmumā nu ir sagrauts. Netika turpināts arī iesāktais – darbs pie alternatīvas degvielas. Bija interesanta saruna nomaļā vietā, kā saka, zem četrām acīm, un, lai uzzinātu detaļas un turpinātu sarunu, es vārdiski piekritu. Man piedāvāja veikt pierakstījumus (zīmēt papīros nesaņemtus izejvielu daudzumus un nesaražotu produkcijas apjomu par ko solīja samaksu kā par padarītu, pierakstījuma apjomā, darbu). Vells viņu zina ko tas viss nozīmē, bet es apdomājos jo sapratu, ka, visdrīzāk, ar to jau viņš arī ir nodarbojies un, lai noslēptu galus ūdenī, tam nepieciešami pāris papīri ar manu parakstu. Attiecīgi, iestādēm nonāk rokā šie daži manis parakstītie „pierādījumi” un es uz ilgiem gadiem dabūju pasēdēt arī par to, ko neesmu sastrādājis. Tāds, lūk paņēmiens, lai iegūtu absolūtu kontroli pār ikvienu, kuram dzīvē svarīgākais tikai materiālais pašlabums. Neiekrītiet uz tamlīdzīgiem vilinošiem piedāvājumiem. Labāk no tuviniekiem uzklausīt pārmetumus, ka maz pelnāt, vai vispār palikt bez darba (ar to pašlaik arī aktīvi nodarbojos), nekā pieņemt elles kalpu piedāvājumus.
    Nācies dzirdēt daudz slikta par latviešiem, kā piemēram, latvieši ir stukači un nodevēju tauta.
    Tie kas tā uzskata, padomājiet, vai paši vien pie tā neesat vainīgi – grābuši tikai sev, krāpušies, aprunājuši cilvēkus u.t.t., jo ko sēsi, to arī nāksies pļaut. No savas pieredzes varu pateikt tikai dažus faktus – 2006.g. mani draudzīgi „apciemo” DP (apmēram 10 auto ekipāžas iesaistītas, ložņā arī pa mana tēva lopu kūti un purina putekļus no vecām šūplādēm), otrajā dienā izrāda pa TV, informācija atrodama laikrakstos un i-vietnēs, saņemu pēc tam trīs pavēstes pratināšanai, kuru nemitīgi pārceļ. Beigu beigās pēc gada un trīs mēnešiem pratina. Ir tikai viens papīrs, kurš diezgan smalki apraksta manu iespējami nelikumīgu darbību, un to pašu ieguvuši dienu pirms vizītes „pieredzes apmaiņā” , pratinot liecinieku – mazā ciematiņa „pagastveci”. Pie kam papīrs, attiecībā uz to kas interesē DP, satur tikai pieņēmumu (nezinu, iespējams ka), bet par smalki aprakstīto pašu darbību prokurors plāta tikai rokas, jo likums ko tādu aizliedz gan, bet kāds (un vai) sods par to pienākas – klusē. Ja visi latvieši būtu tādi stukači par kādiem mūs dēvē, šeit teikšu godīgi – tādiem papīriem, bija jāuzrodas vairāk nekā trijiem simtiem.
    Izlasot šo rakstu darbu līdz galam būs skaidrs, kāpēc lauku cilvēki neuzticas policijai un DP. Šie iestādījumi (izpildvara) nekad nav kalpojusi tam mērķim (likumu ievērošanas kontrolei), kam viņi ir paredzēti. Cilvēki laukos baidās gan no bandītiem gan policijas, jo bieži izrādās ka vēršoties policijā paši dabū izbaudīt represijas no negaidītas puses (piem. rodas problēmas darbā). Laucinieki zina viens par otru stipri vairāk nekā mūsdienu uzblīdušie čekistu pēcnācēji spēj to saprast.
    Interesanta dzīve rit Latvijas mazajos ciematiņos – prese un TV raksta par veiksmīgiem biznesmeņiem, modernu cehu darbību, radītām darba vietām un laimīgiem, labi pelnošiem cilvēkiem, eksporta nemitīgu palielināšanos, atsevišķā ailītē pat izceļot to cik labi darbojas arī policija. Bet ikdienā pats redzi un dzirdi pavisam ko citu.
    Un dzirdi, ka veiksmīgais biznesmenis atkal kādu ir apkrāpis, nesamaksājot par nodotajiem lopiem vai aizvestajām baļķu kravām. Dzirdi par to, kā kāds darba devējs ar kājām nospārdījis strādnieku (par atrašanos darba vietā stāvoklī, kuru tautas valodā apzīmē ar vārdu „pālī”), pilnam komplektam kopā ar radītajiem briesmīgiem zilumiem salaužot strādniekam arī pāris ribas, bet nesauktajiem aculieciniekiem aizbāžot mutes ar 20Ls., lai nejaušas skaņas neizplatītos ārpus ciematiņa teritorijas. Lasi vietējā laikrakstā par veiksmīgu policijas operāciju uz ciematiņa galvenā ceļa, kuras rezultātā no garāmbraucošu automašīnu bagāžniekiem izņemts pārsimts svešzemju izcelsmes smēķu un domā – vai tie policisti ir piedzimuši akli vai par tādiem tos dzīve padarījusi, ka tai dienā neredzēja kā simts metrus tālāk notiek degvielas pārliešana no nesen tiem garām pabraukušas automašīnas cisternas uz 1000L tilpuma plastmasas konteinerīšiem, kuru ir vesels lērums. Tāpat ciematiņā var uzzināt arī to kāpēc un kādos apstākļos daudzus gadus iepriekš autovadītājs (protams, izslavēts ciematiņa biznesmenis) gandrīz veic lidojumu padziļajā Lorupes gravā. No brīvā lidojuma patraucē ne tik daudz tie koki, kuros aizķeras braucamrīks, bet gan tas, ka labi izplānoto „lieliskā” biznesmeņa aizraidīšanu pie tam līdzvērtīgiem ragainajiem elles radījumiem patraucē kāds nejaušs braucējs.
    Reizēm aizdomājies arī par „augstvērtīgo” eksporta preci. Labi zini, ka tie kokmateriāli bija izgatavoti no papīrmalkai paredzētām izejvielām un pat neatceries cik zāģu sagandēts Alūksnes pusē iegādātajos baļķos. Bet mazā ciematiņa cilvēciņiem, lai tie būtu ne tikai laimīgi, bet reizēm arī pasmaidītu, taču nepieciešamas arī cirkam cienīgas atrakcijas. Gadi iet, bet cilvēki neaizmirst kā jumiķis liekot jumta segumu pēkšņi attopas pāris metrus tuvāk zemei, jo salūst jaunās spāres, kuras bija izgatavotas no papīrmalkas. Mazā ciematiņa plaši izslavētie biznesmeņi reizēm uzskatāmā veidā veic arī patriotiska rakstura audzināšanu. Spilgtākais piemērs, kurš mainoties paaudzēm var pārvērsties par leģendu ir šāds – no Vācijas ieradās pārstāvis, kurš atbildēja par sadarbību ar ciematiņa kokmateriālu piegādātāju, un ieradās viņš ne jau sava prieka pēc, bet tāpēc, ka bija neganti neapmierināts par materiālu kvalitāti. Pretenzijas bija par metāliska veida svešķermeņiem pašos materiālos. Labi atceros tos Alūksnes puses zāģbaļķus – pa maiņu, lai atskaitītos par salauztajiem zāģiem, reizēm līdz litram, diviem izlobīju šķembas no tiem zāģbaļķiem. Mans darba devējs, jūtot ka produkcija (made in Latvia) tiek „nepamatoti” brāķēta,
    skatoties tieši no Vācijas atbrukušā ciemiņa sejā, izvilka no kabatas maišeli ar šķembām uzlika uz galda un pateica šo patriotisko frāzi: „ Jūs karu iesākāt, tad paši arī tiekat galā!”
    Vēl daudz interesanta mani bērni un paziņas no manis ir dzirdējuši par „labajām” attiecībām starp darba devējiem un strādniekiem, par ņirgāšanos par cilvēkiem, par policijas „dīvainībām” un citām Latvijai ikdienišķām lietām. Pa kripatiņai varu padalīties, varbūt kādam būs par ko padomāt.
    .
    .
    Admins
    Zek, baznīca jau ir tā īstā čekas “modrā acs”.

  16. Andris7 saka:

    Atbilde Zekam !
    Mes jau nemakam.Pareizi ir Dali un Iekaro.Divide&Conquer.
    http://www.sovereignindependentuk.co.uk/wp-content/uploads/2012/04/DivideAndConquer-puppet1.png
    Neviens Tev valdit nelaus,ja nebusi iekarojis.Romiesi,jeb Judu armija,
    tikai, to vien zinaja,ka dalit un iekarot.Viniem tacu vajadzeja
    izset savus genus,pa visu pasauli.
    Ja mus nevaretu saskaldit,vai sadalit,tad visam sitam dzivnieciskam
    cucibam butu beigas.Tapec jau ieviesa liberalismu,visadas perversas
    personigas brivibas,maskejot,ar cilvektiesibam.Tikai kadam tiesibam ?
    Uz tadam tiesibam neattiecas gimeniskas vertibas,godigums,patiesiba un
    sirdsapzina.Pie sitadas valdisanas sistemas ari nekas nebus.

    Tencinu

  17. Sarkanais Oktobris saka:

    Kā jau Gedroics minēja, runa iet par Valdi Rošānu jeb Fēniksu.
    Pēdējais šī cilvēka uznāciens ir bijis raksts pietiek.com. Pēc tam ir bijis klusums. Ko tas varētu nozīmēt, seciniet paši.
    http://www.pietiek.com/raksti/drosibas_policija,_tas_stukaci_un_tas_vertibas

    Drošībnieku savervētais jeb FENIKSa atzīšanās

    Šis ir Valda Rošāna (internetā pazīstams kā FENIKSS) skatījums un stāsts par notikumiem, kuri izmainījuši visu viņa dzīvi, par pieredzi ilgstošā piespiedu sadarbībā ar Latvijas specdienestiem, par to, kā dzīvo cilvēki, kuri piekrituši kļūt par ziņotājiem / drošības iestāžu aģentiem par spīti savai pārliecībai. Šādu stāstu Latvijā noteikti ir daudz, bet par tiem mēs visdrīzāk nekad neuzzināsim. Par šo notikumu patiesīgumu var atbildēt tikai pats autors, tādēļ Jums, lasītāji, protams, ir tiesības būt arī kritiskiem.
    “Pienācis ir laiks plašākai sabiedrībai pastāstīt kas īsti ar mani notika 2008. gada 10. decembrī un laika posmā līdz pat šai dienai.

    2008. gada 10. decembrī mani uzmodināja māte, teica ka ieradusies drošības policija, būs kratīšana. Pirms tam kāpņutelpā pustumsā māti bija sagaidījis, nobiedējis un mēģinājis sagrābt kāds liela auguma vīrietis, kā vēlāk noskaidrojās DP darbinieks Lorencs. Pulkstenis rādīja nedaudz pirms 7 rītā. Ieradušies bija 4 darbinieki – Vadims Ivanausks, Gatis Lorencs, Sandis Buls un izmeklētājs Māris Augstikalnis. Knapi paspēju saģērbties un sākās kratīšana. Viens drošībnieks ik pa laikam filmēja, Augstikalnis rakstīja protokolu, bet Lorencs rakājās pa mantām. Ceturtais (Buls) apstaigāja dzīvokli un smīkņāja. Tika izņemts datora sistēmas bloks, to brutāli izslēdzot ar vadu izraušanu. Kad teicu ka datoru nevēlos dot, ka tajā ir manas paroles un kursadarbi, viens no viņiem teica ka viņiem jau ir visas manas paroles, jo esot tās ieguvuši ar programmas uTorrent palīzību. Pēc viņa teiktā sapratu ka programma uTorrent versija 1.8.1 satur slēptu backdoor, ko specdienesti izmanto spiegošanai.

    Tika izņemti vairāki mobilie telefoni, tai skaitā piederoši citām personām, kā arī tīkla iekārtas, modēmi, kabeļi, utt. Kratīšanas protokolā atļauts bija tikai izņemt informācijas nesējus un piezīmes, bet izņemti tika arī telefonu lādētāji, tīkla vadi, bluetooth un infrasarkano staru adapteri, kas nebūt nav uzskatāmi par datu nesējiem, piezīmēm vai nacionālo naidu izraisošiem priekšmetiem. Viņi ignorēja manus protestus lai neizņem manu mobilo telefonu, jo tas man todien (10.dec) bija vajadzīgs, lai organizētu ar vēzi smagi slimā vectēva pārvešanu no slimnīcas mājās. Savāktas tika arī videokasetes ar privātiem ģimenes videoierakstiem. Par maniem protestiem Lorencs tikai paņirgājās, jo lūk „viņš jau nevarot zināt kas tur ir iekšā kamēr viņš neesot apskatījies, bet uzrakstus jau es varēju salīmēt jebkādus”. DP arī paņēma divas medību bises patronas, kuras aizmirstas glabājās plaukta dziļumā. Viņi lielu interesi izrādīja par manu gāzes pistoli, prasīja vai es viņu nēsāju ikdienā, kādēļ man viņai ir tik daudz patronas (veselas 30 gab, jeb 2 aptveres).

    Viņi visu izņemto pavirši sabēra melnos atkritumu maisos, un teica lai es braucu viņiem līdzi. Es teicu ka nebraukšu līdzi, jo tajā dienā esmu vajadzīgs ģimenei, lai atvestu vectēvu no slimnīcas. Tad viens no viņiem (Ivanausks) nožvadzināja rokudzelžus un teica ka aizvedīs mani ar varu. Piekritu braukt līdzi.

    Tiku nogādāts DP, kur vairāk kā stundu gaidīju parādāmies kādu no iepriekšminētās četrotnes. Drausmīgi dedzināja kuņģī dēļ paaugstinātā kuņģa skābuma, kā arī nāca miegs un bija dulla galva, jo pirms čekistu ierašanās naktī biju gulējis tikai pusotru stundu.

    Pirmais ar mani sāka runāt Lorencs. Viņš sāka stāstīt ka viņiem tagad ir visa mana datortehnika, ka viņiem ir munīcija, ka es esmu naida kurinātājs. Viņš teica ka piedāvā man sadarboties ar drošības policiju un kļūt par slepeno aģentu apmaiņā pret apsūdzību atcelšanu. Viņš teica ka par munīcijas glabāšanu lietu izbeigs, bet par komentāriem gan sūtīs tālāk. Bet ja es nepiekritīšu sadarboties, tad viņi uz mana datora un datu nesējiem sakopēs visādas nelikumīgas lietas, bet man par to nāksies atbildēt. Ja nepiekritīšu sadarboties, viņi izmantos savas tiesības mani ievietot izolatorā uz 48 stundām, kā arī savas mantas es atgūšu tikai pēc pusgada vai vēlāk, jo likums viņiem ļauj viņas tik ilgi turēt policijā. Es teicu ka apdomāšu piedāvājumu.

    Tad ienāca izmeklētājs Augstikalnis un sāka pratināšanu. Vai es Blogiem.lv esmu komentējis kā FENIKSS, vai es uzskatu ka var ierobežot cilvēku tiesības pamatojoties uz viņu etnisko izcelsmi utt. Pēc DP kapteiņa Māra Augstikalna domām homoseksuālisti ir „etniskā izcelsme”. Protams, tādas aplamības es viņam neļāvu rakstīt protokolā.

    Pēc protokola uzrakstīšanas atgriezās Lorencs ar mapīti un dokumentu ar uzrakstu „SLEPENI”. Teksts tur bija apmēram tāds: „Es, Valdis Rošāns, apņemos ziņot par man zināmām vai plānotām darbībām, klausīt un vienmēr precīzi izpildīt operatīvā darbinieka rīkojumus. Piešķirts segvārds. Paraksti un datums.” Tā nu es izvēlējos un man tika piešķirts segvārds Filozofs un es piekritu kļūt par DP slepeno aģentu. Jau tobrīd nolēmu ka es centīšos pēc iespējas mazāk kaitēt cilvēkiem un latviešu tautas nacionālajām interesēm. Kad biju parakstījis dokumentu, man beidzot atļāva padzerties ūdeni. Tas nedaudz mazināja dedzināšanu kuņģī un drudzi. No savas puses Lorencs apsolīja atdot atpakaļ visas mantas neskartas un pēc iespējas īsākā laikā, kā arī apsolīja parunāt ar prokuroru un ekspertiem, lai izbeidz lietu sakarā ar komentāriem. Kā vēlāk noskaidrojās tā bija tikai smadzeņu skalošana ar mērķi panākt manu piekrišanu kļūt par stukaču.

    Tajā dienā mani izlaida no drošības policijas laukā. Atgriezos mājās. Pagāja vairākas dienas, biju bez telefona, interneta un faktiski atgriezts no ārpasaules, lai varētu paziņot saviem domubiedriem, kas tobrīd bija neziņā kas ar mani noticis. No stresa atkal piemetās gastrīts, dažu dienu laikā zaudēju 9 kilogramus svara. Pēc divām dienām man atdeva daļu izņemto mantu, apmaiņā prasot uzrakstīt ziņojumu par manām darbībām pagātnē iekš Nacionālā Spēka Savienības un GCC/Pērkonkrusta. Uzrakstīju divas lapas ar relatīvi patiesu, bet maznozīmīgu vai vispārzināmu informāciju. DP to izlasīja un atzina par gana labu. Tā sākās mana darbība Drošības Policijā.

    Mēs satikāmies vairākas reizes mēnesī, parasti Rīgā iekš Lorenca DP automašīnas Ford Focus baltā krāsā ar melniem stikliem vai arī otras mašīnas Mazda 626 melnā krāsā ar tumšiem stikliem (reģistrācijas nummurs FZ-2140). Dažreiz tikāmies klusākos stūros netālu no Drošības Policijas ēkas un sporta nama „Daugava”. Lorencs man iedeva savu telefona numuru (29922232), kā arī atvērām abi gmail.com e-pasta adreses. Mans segvārds iekš gmail bija Jānis Andersons, bet Lorencam – Juris Kraulskrauls88@gmail.com. Tur man bija jāsūta ziņojumi, kā arī jāsaņem norādes. Katru mēnesi man maksāja nedaudz naudiņas, kas faktiski ir nožēlojami Jūdasa graši par savas tautas un cīņas biedru nodevību. Tie bija no 40 līdz 150 lati mēnesī. Par to vajadzēja parakstīties lapā, ka esi saņēmis naudu, vieta, segvārds, personas kods, datums, slepenais paraksts. Ko konkrēti es esmu vai neesmu ziņojis šeit saprotamu iemeslu dēļ neatklāšu, bet tie cilvēki uz kuriem tas attiecas var man uzprasīt personīgi un es visu izstāstīšu.

    Tanī pat laikā DP turpināja noklausīties manas un manas mātes telefonsarunas. Tajā dienā un laikā kad man bija norunāta tikšanās ar advokātu, pazvanīja drošībnieks un aicināja atbraukt uz DP biroju pēc mana datora. Tas protams bija tajā pašā dienā un laikā kad jātiekas ar advokātu. Sagādāju viņiem pārsteigumu un ierados ar automašīnu, tādējādi paspējot arī tikties ar advokātu. Todien viņi solījumu neizpildīja un datoru man tā arī neatdeva. Vēl arī varu minēt tādu interesantu gadījumu, kad pavasarī pazvanīju vienam paziņam, pažēlojos ka man nav neviena lata, pēc neilga brītiņa pazvanīja Gatis Lorencs un piedāvāja tikties, samaksātu man naudiņu, tāpat vien.

    Drošības policija un G. Lorencs man prasīja izspiegot partiju „Tēvzemes Nacionālo Spēku Savienība”, „Gustava Celmiņa Centru” (Pērkonkrustu), skinhedus, kā arī piedāvāja iesaistīties pingvīniem.info kustībā un izspiegot žurnālistus Juri Kažu un Māri Zanderu. Lai mana darbošanās liktos pārliecinošāka, es sarunās ar DP aģentiem veltīju par nacionālistiem nievājošus izteikumus, noniecināju viņu spējas, lai DP mazinātu interesi par atsevišķām personām. Tēloju ka esmu vīlies latviešu nacionālismā un sociālismā, kā arī netieši tēloju ka man ir problēmas ar atkarību izraisošām vielām un ka vispār man ir pavājinātas prāta spējas. Tas viss lai maldinātu DP. Tās sarunas visticamāk DP slepeni ierakstīja un pat varbūt pēc šīs manas publikācijas laidīs apritē lai mani diskreditētu, bet jūs jau saprotat.

    Tuvojoties 13. janvārim, man tika uzdots palīdzēt sameklēt nostarsaeimu.times.lv autorus, ko es kā vienmēr darīju ļoti pavirši un neprasmīgi. Pirms 13. janvāra man lika filmēt notiekošos protestus, ko es diemžēl nevarēju atļauties nedarīt, lai neizgāztu savu „uzcītīgā” aģenta tēlu. Taču filmēju pārsvarā policijas pārstāvjus, protestētājus no mugurpuses, kā arī spēlējos ar kameras fokusu, reizēm to padarot miglainu un neskatāmu. Labāko no manis safilmētā materiāla drošības policijai nemaz neizsniedzu. Es ar bažām skatījos stukaču lapu http://www.masunekartibas.lv vai nav parādījušies mani filmētie kadri, bet par laimi nav parādījušies.

    Es iesaku citiem cilvēkiem izmantot tehniskos aizsardzības līdzekļus, kad internetā paužat valdošai varai netīkamu viedokli. Mēs nedzīvojam brīvā valstī! Pēc iespējas mazāk izmantot mobilos telefonsakarus, jo caur tiem tiek noklausīti un izsekoti praktiski visi DP interesējošie cilvēki. Izvairieties no Draugiem.lv izmantošanas, jo to aktīvi izmanto drošības policija, tai skaitā lai lasītu jūsu privātās vēstules, izpētītu sociālo tīklu un intereses. Nelietojiet Skype un uTorrent, ļoti iespējams ka tajos ir backdoor. Nacionālistu pasākumos nefilmējiet un izvairieties no fotogrāfēšanas, jo ja pie jums būs kratīšana (Latvijā viss ir iespējams), tās kasetes nonāks DP arhīvos. Es savulaik pieļāvu tādu kļūdu un aktīvi centos iemūžināt latviešu patriotu pasākumus, kā rezultātā man tika izņemtas visas videokasetes.

    Nekādā gadījumā nepiekrītiet sadarboties ar Drošības Policiju! Sakarā ar valstī esošo kritisko situāciju, valdošais režīms vairs tik stingri nesēž savos krēslos un režīmam ir ļoti svarīgi visu kontrolēt, tādēļ slepenie dienesti cenšas maksimāli paplašināt savējo aģentu tīklu visās nozarēs, lai režīms spētu saglabāt kontroli. Viņi savus solījumus netur, un jūs būsiet viņiem vajadzīgi tikmēr, kamēr no jums varēs izspiest kaut kādu informāciju vai piespiest veikt kaut kādas darbības. Pēc tam jūs uzmetīs. Nerakstiet iesniegumus drošības policijai arī par okupantu veiktajām darbībām un komentāriem, jo tas viņiem tikai dod papildus darba treniņu un informāciju, kas pēc tam vēlāk tiks vērsta pret latviešiem! Savulaik biju kā liecinieks uzaicināts vienā lietā par pretlatviskas dziesmas izveidi un izplatīšanu, bet tagad nožēloju ka toreiz palīdzēju viņiem atrast to dziesmas autoru. Tagad man tas nāca tikai par sliktu, jo DP kopš tās reizes zināja kas ir FENIKSS un ka es esmu spējīgs sadzīt pēdas internetā. Tā nu viņi sadomāja savu aģentu tīklā iesaistīt arī mani.

    Krimināllieta pret mani ir ierosināta pēc Dialogi.lv valdes priekšsēdētājas Annas Strojas iesnieguma. Ņemot vērā to ka Drošības Policija aktīvi piedalās Dialogi.lv rīkotajos pasākumos, kas ir vērsti uz interneta kontroles un cenzēšanas ieviešanu, paliek atklāts jautājums vai starp šīm divām organizācijām – Sorosa finansētu nevalstisku organizāciju un Latvijas slepeno dienestu – nepastāv neoficiāla abpusēja saikne. Kā viens no ekspertiem lietā ir skandalozais Andrejs Judins, kurš savulaik ir rosinājis vairākas lietas pret citiem nacionālistiem, tai skaitā pret Aini Sproģi un Viktoru Birzi sakarā ar dalību raidījumā „Dāvidšovs”. Lietā Judins atzinis, ka Latvijā krimināllikums viņaprāt neesot gana labs, lai tādu uzskatu paudējus kā es varētu sodīt pēc iespējas bargāk. Lingvistiskais eksperts Dite Liepa savā ekspertīzē ir izmantojusi atsauces gan uz padomju laika grāmatām, gan ultraliberālā politiķa Arta Pabrika politiskos sacerējumus. Vēl pēc manā rīcībā esošajiem krimināllietas materiāliem secinu, ka mani viņi vēlas pozicionēt kā psihiski slimu ar šizofrēniju. Klasiska rīcība padomju laika VDK stilā, kad politiski nepaklausīgiem cilvēkiem piekar šizofrēniķa birku, galvenokārt tādēļ lai cilvēki neticētu viņa stāstītajam un idejām.

    Ko es tagad varu gaidīt no Drošības Policijas? Iespējams sāksies plaša mana apmelošanas kampaņa. Iespējams viņi mēģinās apgalvot, ka visu laiku esmu bijis slepenais aģents, lai no manis atsvešinātu citus nacionālistus, vai arī tieši otrādi, noliegs visu manis šeit rakstīto. Varbūt man centīsies piešūt vēl kaut kādas safabricētas apsūdzības. Iespējams es nejauši izkritīšu pa balkonu vai nositīšos ar mašīnu kā Jorgs Haiders. Dzīvosim, redzēsim. Un lūgums pārējiem lasītājiem sekot līdzi notikumu attīstībai, ja nu ar mani notiek kas slikts, tad nepalieciet parādā!

    Valdis Rošāns

    Nobeigumā es gribētu atvainoties tiem cilvēkiem, kurus biju spiests pieminēt savos zinojumos:
    Viktoram Birzem
    Igoram Šiškinam
    Kārlim Dumbrim
    Edgaram Dambītim
    Valteram Vārpsalietim
    Ainim Sproģim
    Jānim Iesalniekam
    Līgai Jordanei
    Agnesei Pētersonei
    Igoram Masļakovam
    Valdim Locam
    Askoldam Molotovam”
    .
    .
    Admins
    Viss jau būtu labi, ja nebūtu tik slikti.
    Ja nebūtu beigās pieminēti tie 12 vārdi un ja nebūtu publicēts PIETIEK.com, tad gandrīz vai varētu Rošānam noticēt.
    Tā ir smalka- divšķautnaina, pat trīsšķautnaina provokācija.
    Bijušie KGBisti(mosadisti) nesnauž… .
    LRTT tādus “makaronus” neatļaujas sev uz ausīm kabināt.

  18. Andris7 saka:

    Atbilde Sarkanajam Oktobrim !
    DP mazga sevi baltu.Mes tacu stradajam.Nokeram Intelligence Service
    agentu.Varens spiegs izradijas.Laboja valstsviru oratorismu.Ja redzat,
    uz ielas,kadu vina slepeno interviju,tad zvaniet 007.Atlidziba grauda
    nodrosinata,no konfisceto mantu klasta.
    http://www.stasiareport.com/sites/straitstimes.com/files/20140422/britajingrafitti2204e.jpg
    Segvards Destroyer.Bistami etniskais valsts gaitenos.
    https://img.4plebs.org/boards/pol/image/1401/13/1401135181436.jpg

    Tencinu

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *