Krievžīdu ielikteņi klusē

www.tautastribunals.eu-141Krievžīdu ielikteņi klusē !

Un klusē tāpēc, ka viņi ir ielikteņi. Klusē viņi par visu ļauno, ko veic viņu saimnieki pret latviešu tautu.

prezidents-bērziņš-LR-LRTT-sesks-VFFDombrovskis, reiniks, SAB, DP

MIGLA SARKANĀ – NOLĀDĒTĀ

Foto: Šet tu, latviet, redzi mūsu tautas bendes, krievžīdu ielikteņus, kuri dara visu, ko viņiem liek krievi un žīdi. Drīz, pavisam drīz, viņus piemeklēs Pugo liktenis.

>Latvijas Republikas galvaspilsētā valda īsts Krievijas impērijas švalis, kurš ir pieķerts spiegošanā to labā, kuri grib iznīcināt latviešu tautu, bet krievžīdu ielikteņi, ar A. Bērziņu un V. Dombrovski priekšgalā, klusē.

>Tiek brutāli viltotas vēlēšanas, bet šie ielikteņi klusē.

>Rubiks attaisno Latvijas okupāciju un deportācijas, bet ielikteņi klusē.

>Krievu okupants sņauc degunu LR karogā, bet ielikteņi klusē.

>Krievžīdu okupanti izsmej latviešu Dziesmu svētkus un Nacionālo Bibliotēku, bet krievžīdu ielikteņi klusē.

>Veikalos bļeģtvaju valodas smerdeļi atsakās runāt valsts valodā, bet krievžīdu ielikteņi klusē.

>Rīgā krievžīdu švalis misters Bļeģ(n. ušakovs) atsakās celt latviešu bērnudārzus, pēc kuriem ir milzīgs pieprasījums, bet ielikteņi klusē.

Rihards Bunka, Reiniks, DP, SABKlusē arī tad, kad latviešiem spiež sūtīt savus bērnus nelikumīgi esošajos krievu pretekļu valodas bērnu dārzos.

SARKANO IZDZIMTEŅU KLOĀKA

FOTO: Vai pazīsti šo nodzerto fizionomiju ? Tas ir krievžīdiskas izcelsmes latvi-jānis, Rihards Bunka. Māte baltkrieviete, tēvs “čekists”, bet patēvs čekists, komunists, slepkava A. Bunka. Šis nodzertais policijas majors komandē “apkalpojošo personālu”. Tā tiek dēvēti spec-naz vīri, kuri izpilda pagrīdes kompartijas “lēmumus”, proti, pasūtījumu slepkavības, jeb kā viņi paši saka:”problēmas novēršana”. Pienāks diena, kad visi tie, pat tie, kuri tikai sveicinoties sarokojušies ar šo zvēru, uz daudziem gadiem “trāpīs” restes, nemaz jau nerunājot par viņa kolēģiem. LRTT iesaka visiem, kuriem vēl kaut cik ir sirdsapziņa palikusi, novērsties no šī izdzimteņa… .

Tam visam ir viens vārds- GENOCĪDS !

Šie ielikteņi paātrinātos tempos veic latviešu tautas īpašumu izpārdošanu žīdu un krievu bandītiem, tā cerot, ka varēs izsprukt no Taisnīgas atriebības.

>Tā saucamais „prezidents” Bērziņš, latviešu tautu ir apzadzis miljonu apmēros, tāpēc jau ir par ko baidīties.

>Tā saucamais „premjers” Dombrovskis, ir paputējis biznesmenis, kurš var izdzīvot tikai ar krievžīdu labvēlību. Abi šie Latvijas „spices” darboņi ir izteikti kriminālelementi, kuri agrāk vai vēlāk tiks sodīti ar nāves sodu.

Pienāks diena, kad komunisti tiks atzīti ĀRPUS LIKUMA.

Ko tas nozīmē- ārpus likuma ?

Tas nozīmē to, ka tādus varēs kā trakus suņus bez tiesas sprieduma „pielikt pie sienas”, jo komunistu noziegumi pret cilvēci ir prātam neaptverami. Prātam neaptverami ir arī noziegumi, kurus šodien veic krievi, žīdi un komunisti pret latviešu tautu un Latvijas valsti.

Starptautiskās „ietādes” atklāti ignorē šos noziegumus, bet ne ilgi vairs.

Atsvaidzināsim neseno vēsturi, ja kāds šaubās par LRTT sacīto: Vai kāds izteica protestu un nožēlu, kad Rumānijas kompartijas līderi- ģenerālsekretāru N. Čaušesku izveda ārā pie mūra un kopā ar sievu nošāva kā suņus ? Vai kāds uztraucās, kad Serbijas kompartijas šefu Miloševiču cietumā novāca?

Nē !

Neviens par šiem komunistiskajiem izdzimteņiem neuztraucās, bet gan tieši otrādi, priecājās.

Tas pats arī drīz notiks ar mūsu noziedznieku bandu: bērziņiem, gorbunoviem, godmaņiem, reinikiem, maizīšiem, šķēlēm, āboltiņām, dombrovskiem, borovkoviem, bunkām un daudziem citiem, kuri jau šodien ir ĀRPUS LIKUMA.

Kāda ir šī raksta jēga ?

Atgādināt visiem tiem, kuri ir bijuši pēdējos divdesmit gadus pie Latvijas Valsts vadības “grožiem”, ka viņi ir veikuši genocīdu pret latviešu tautu un visi bez izņēmuma tiks tiesāti ar ASM.

Atcerēsimies Pravieša sacīto: “To, ko tu esi darījis pašam mazākajam, to tu esi darījis man”.

Idiotiski būtu domāt, ka LRTT kādam spriedīs sodu. Sodu spriedīs noziedznieka pastrādātie noziegumi.

LRTT. 28.08.13.

=======================================================

7. protokols

Bruņošanās saprindzināšanas mērķis. Rūgšana, ķildas un ienaids visā pasaulē. „Goju” pretdarbības saskaldīšana ar kaŗiem un vispārēju kaŗu. Noslēpumainība noteic polītikas sekmes. Prese un sabiedriskā doma. Amerikas un Ķīnas lielgabali.

„Bruņošanās pastiprināšana, policijas štātu palielināšana, – tas viss ir augšminēto plānu nepieciešams papildinājums.  Nepieciešams panākt, lai visās valstīs bez mums būtu tikai proletāriešu masas, nedaudzi mums padevīgi miljonāri, policija un zaldāti.

Visā Eiropā, bet caur attiecībām ar to arī citos kontinentos, mums jārada rūgšana, nemieri un naids.  Tas dod divkāršu labumu:  pirmkārt, visas valstis jūt pret mums respektu, jo tās labi zina, ka mēs pēc savas vēlēšanās varam radīt nekārtības vai arī ievest kārtību.  Visas šīs valstis pieradušas pie mūsu pastāvīgā spiediena;  otrkārt, ar intrigām mēs sarežģīsim visus pavedienus, ko esam izvilkuši starp valdību kabinetiem ar polītiku, saimnieciskiem līgumiem un parādu saistībām.

Lai to panāktu, mums pie sarunām un vienošanām jāapbruņojas ar viltību un lielu izmanību, bet tā saucamā „oficiālā valodā” pieturēsimies pie pretējas taktikas – izliksimies godīgi un pretimnākoši.  Tādā kārtā goju tautas un valdības, kuŗas mēs esam pieradinājuši skatīties tikai uz to pusi, kuŗu viņiem rādām, mūs vēl noturēs par labdaŗiem un cilvēku dzimuma glābējiem.

Uz katru pretdarbību mums jābūt gataviem atbildēt ar kaŗu no tās valsts kaimiņu puses, kas uzdrošināsies mums darboties pretī, bet, ja arī šie kaimiņi iedomāsies kolektīvi uzstāties pret mums, tad mums jādod atspars ar vispārēju kaŗu.

Polītikas panākumus galvenokārt noteic viņas pasākumu slepenība:  diplomāta vārdiem nav jābūt saskaņotiem ar viņa darbiem.

Mums jāpiespiež goju valdības darboties mūsu plaši iecerētā plāna labā (kas jau tuvojas iecerētam noslēgumam) it kā ar sabiedrisko domu, ko mēs esam slepenībā sagatavojuši ar tā sauktās „lielvalsts” – preses palīdzību, kas visa, atskaitot nedaudzus neievērojamus izņēmumus, jau atrodas mūsu rokās.

Vārdu sakot, lai raksturotu mūsu sistēmu Eiropas goju valdību savaldīšanā, mēs vienai no viņām parādīsim savu spēku ar atentātiem, tas ir, teroru, bet visām, tas ir ja pielaistu viņu sacelšanos pret mums, atbildēsim ar Amerikas, Ķīnas vai Japānas lielgabaliem”.

——————————————

Arī šajā protokolā žīdi vēlreiz pastrīpo preses lomu starptautisko konfliktu radīšanā.  Tajās zemēs, kuŗas viņi bija izraudzījuši par saviem upuŗiem vispirmā kārtā, kā Krieviju un Vāciju, tie jau šā gadu simteņa sākumā cieši turēja presi savās rokās.

Ļoti pamācoši palasīt Rasputjina sekretāra Simanoviča savā laikā Rīgā un Berlīnē izdotā atmiņu grāmatā, kā žīdi sadarbojušies ar Krievijas ievērojamo valstsvīru Vitti.  Simanovičs iepazīstināja Vitti ar Rasputjinu, un sarunu rezultātā Rubinšteins (Dimitrijs) un citi žīdu baņķieri piekrita „Novoje Vremja” akciju pirkšanai un veikals drīz tika noslēgts.

Vitte ieguva „Novoje Vremja” akcijas un pārdeva tās pēc tam Rubinšteinam.  Rubinšteins priecājās, ka nu gals žīdu „ēšanai”, un grāfs Vitte savukārt bija laimīgs, ka „Novoje Vremja” vairs nevar viņu lamāt un viņam kaitēt.

Pēc daudzu pasaules kaŗa vēsturnieku aizrādījuma, Vācijas žīdu preses izturēšanās pasaules kaŗa laikā visumā bijusi Vācijai   n a i d ī g a   un šī prese nodarījusi savai valstij daudz ļauna.  Pēc nacionālsociālistu nākšanas pie varas žīdu avīzes ne tikai Eiropā, bet arī Amerikā atkal sāka kā vienā mutē „ēst” Vāciju.

Interesanti, ka Amerikas iemaisīšanās Eiropas polītikā paredzēta jau 7. protokolā pag. g. s. beigās, pat vēl pirms spāņu-amerikāņu kaŗa.  Amerikas pamudināšanā uz Eiropas dēkām lielu lomu spēlējusi žīdu prese un arī finansu magnāts Jākobs Šiffs personīgi.  Par pēdējo žīdu laikraksts „Jüdische Presse” autoritātīvi izsakās savā 1920. g. 15. oktobŗa numurā:  „Krievu-japāņu kaŗā viņš apgādāja kapitālu nabago Japānu ar finansu līdzekļiem, lai satricinātu carismu, tāpat kā viņš 1917. gada pavasarī pabalstīja revolūciju.”

Henrijs Fords savā grāmatā „Internacionālais žīds” par augšējo lietu pastāsta tuvāk sekojoši:  „Ietekme, kas 1911. gadā piespieda Savienotās Valstis pārtraukt tirdzniecības sakarus ar toreiz draudzīgo Krieviju, izgāja no Jākoba Šiffa.  Šī zeme liekas būt bijusi degpunkts viņa polītiskajā darbībā.  Viņa firma finansiāli atbalstīja Japānu kaŗā ar Krieviju un mēģināja caur to padarīt Japānu par Jūdasa glābēju.  Tomēr japāņi aptvēra žīdu spēli un viņu nolūkus un ierobežoja savas attiecības pret Šiffu uz tīri veikaliskām lietām.  Šis apstāklis jāpatur acīs pie tagadējās plaši izplatītās kaŗa propagandas pret Japānu.  Tās pašas balsis, kuŗas atklātā dzīvē visskaļāk atskan par labu žīdu lietai, tās viscītīgāk gādā par to,   l a i   r a d ī t u   n a i d ī g u   g a r a s t ā v o k l i   p r e t   J a p ā n u.

Kaŗš starp Japānu un Krieviju paveicināja Šiffa plānu sagŗaut Krieviju, kā tas vēlāk caur žīdu lieliniecismu pilnīgi tika panākts.  Šiffs dāvināja naudu, ar kuŗas palīdzību starp toreizējiem krievu kaŗa gūstekņiem tika izplatīta mācība, kuŗa tagad vispārīgi pazīstama kā lieliniecisms.  Šie kaŗa gūstekņi atgriezās kā revolūcijas apustuļi…  Par līdzdalību Krievijas sagŗaušanā Šiffam tanī vakarā, kad kļuva zināma cara atteikšanās no troņa, Ņujorkā tika sarīkotas vētrainas ovācijas un manifestācijas”.

Šie Forda paskaidrojumi par Amerikas žīdu lomu sevišķi svarīgi pēc tam, kad izrādījās, ka otrā pasaules kaŗā žīdi sakūdījuši Savienotās Valstis pret Vāciju un Japānu.



You may also like...

5 komentāru

  1. ANDRIS 7 saka:

    LABU VISU DIENU!
    Krize,laba maksliga krize,lai ar deficitu kads bija PSRS iemestu “tirgu”,
    liekot aizmirst garigumu,un reize “nodot” savus bernus,piesaistot tos
    tuksam vertibam,kuras zudis.Atstata bus genetiski samaitata paaudze
    garigi,un fiziski,jo materialisms,kurs sasniedzis apogeju kultive izvirtibu
    ka kermenisku baudu dzivi UN VISS.LIMUZINS JANU NAKTS KRASA virietim nav
    speka ” uzkapt” dzives koka,ar pilnigi samaitatu domasanu MELNAS BEDRES
    BEIGAS pie JAUNA LAIKMETA.Tapec nekad nezinas,kas ir kvantu fizika,kura
    JAUNA LAIKMETA bus noteicosa.
    Kas ir SMI.Kods SERP i MOLOT,divu semitu cilsu apvienosana baltas rases
    iznicinasanai,kur nakti ar sirpi izkava PERSIJAS iedzivotajus,pec JUDU
    LIGAVAS “PAVELES”.Amurs,ka TORA simbols no rietumiem,jo visiem tadiem
    “sikumiem” ir saistosas vertibas.
    Sergei Witte(Wikipedia)Kods Sers gejs,ka dzive(la vita)italiski,ROMAS
    rezidents ar pienemtu vardu,savu noziedzigo darbibu sak ar Vyacheslav
    von Plehve(Wikipedia) nogalinasanu,kurs uzstajas pret zidismu valdiba.
    Vina “varondarbi”

    http://allpravda.info/content/2243.html

    se ari HITLERA plani ieprieksejam jautatajam.PROVOKAcIJA ANARHIJAS MATE.

    http://www.youtube.com/watch?v=USrGWeC1XNY

    VELAK VEL. TENcINU.

  2. store saka:

    Pirms neilga laika plašsaziņas
    līdzekļos nonāca informācija
    par to, ka par politiķa
    Alfrēda Rubika
    izteikumiem, kuros viņš
    attaisno Staļina laika deportācijas, ir ierosināts
    kriminālprocess. Vēlos vērst sabiedrības
    uzmanību, ka tās nav viena
    indivīda interpretācijas,
    līdzīgas lietas joprojām tiek
    mācītas, un pat Latvijas
    augstskolās. Manā rīcībā ir nonācis Baltijas
    Starptautiskās Akadēmijas
    (BSA) 2008. gada izdevums
    “Baltijas valstu valsts un
    tiesību vēsture” – kursa
    lekciju konspekts 1. kursa Tiesību zinātnes studentiem.
    Ziņas par autoriem un
    recenzentiem krājumā ir
    sniegtas sekojošas: autori –
    Doc. S. Geršovičs un E.
    Juhno, recenzenti vēstures zinātņu doktors, profesors
    Josifs Šteimanis ( 1923. –
    2011.) un paeg.Mg. V.
    Agešins. Krājumā ir visai
    daudz gramatisku kļūdu,
    tanī skaitā nav skaidrs, kāds tad īsti ir zinātniskais grāds
    recenzentam Agešina
    kungam. Raksturojot
    krājumu vienā teikumā – tas
    ir padomju un mūsdienu
    Krievijas ideoloģisks kokteilis sliktā latviešu
    valodā. Kādas tad ir galvenās atziņas
    par deportācijām? Par 1941.
    gada 14. jūniju, ko Latvijā
    piemin kā komunistiskā
    genocīda upuru piemiņas
    dienu, ir teikts sekojošais (citāts): “Pagrīdes cīņu saasināšanās
    un pieaugošie Vācijas
    uzbrukuma PSRS draudi
    noveda pie lēmuma par
    “nevēlamu elementu
    deportāciju”. (…) Deportācija attiecās uz cariskās un
    Latvijas armijas
    virsniekiem, tiesībsargājošo
    iestāžu vadošajiem
    darbiniekiem, buržuāzisko
    partiju aktīvistiem, lielu privātīpašumu īpašniekiem,
    noziedzniekiem –
    recidīvistiem un
    prostitūtām. (…) Akciju
    izpildītāji uz vietām
    ļaunprātīgi izmantoja savu dienesta stāvokli, pieļaujot
    ne tikai vispārīgu cilvēcīgu
    normu pārkāpumus, bet
    pārkāpjot arī Maskavas
    diktētos formālos kritērijus.
    Tika izsūtīti cilvēki, pret kuriem nebija nekādas
    vajadzības izmantot tādus
    ārkārtējus mērus. Nebija
    pilnīgi nekāda attaisnojuma
    tam, ka tika deportēti
    arestēto vai izsūtīto ģimenes locekļi. Tai pašā
    laikā ārpus drošības orgānu
    redzesloka palika daudzas
    personas, kuru naidīga
    attieksme pret jauno
    iekārtu bija zināma, kā, piemēram, ģenerālis R.
    Bangerskis (komandēja
    Kolčaka armijas korpusu,
    vācu laikā kļuva par
    ģenerālinspektoru,
    “Latviešu SS leģiona ” gruppenfīreru, bijušais
    ministrs A. Valdmanis
    (vēlāk viens no aktīviem
    marionešu pašvaldības
    darbiniekiem), buržuāzisko
    partiju redzamākie locekļi, kuri kara sākumā izvērsa
    aktīvu naidīgo darbību, bet
    vācu okupācijas laikā
    uzticīgi kalpoja fašistiem.
    Slēdziens: deportācija, lai arī
    to diktēja apstākļi, notika bez tiesas sprieduma un
    tādēļ bija
    nelikumīga” (citāts no
    krājuma 76. lpp.). Tātad faktiski vienīgais
    autoru arguments, kas liek
    deportāciju no tiesiskā
    viedokļa atzīt par
    nelikumīgu, ir neesošie
    tiesas spriedumi. Jaunums ir tas, ka liela daļa vainas tiek
    uzvelta vietējai varai, kas ir
    pārkāpusi Maskavas
    instrukcijas. Bet no padomju
    laika ideoloģijas nemainīgā
    veidā ir paņemta ideja, ka izsūtīja nepietiekamu skaitu
    Latvijas pilsoņu. Citā vietā
    autori netieši norāda to
    cilvēku skaitu, kurus
    viņuprāt 1941. gadā
    vajadzēja izsūtīt, raksturojot tos, kas otrā
    pasaules kara laikā, bēgot
    no padomju represijām,
    devās bēgļu gaitās uz
    rietumiem: “120 000 latviešu
    – kolaboracionistu devās līdzi vāciešiem, kad tie
    atkāpās”.( 86.lpp.). Līdz ar to
    visi 120 tūkstoši bēgļu ir
    ierindoti nodevēju –
    padomju varas ienaidnieku
    sarakstā. Protams, tostarp arī sirmgalvji un bērni. Nav pārsteigums, ka 1949.
    gada marta deportācija ir
    analizēta nodaļas “Latvija
    fašistu okupācijas gados
    1941. – 1945.” apakšnodaļā
    “Tiesas un prokuratūra”, jo šī akcija tiek visciešākā
    veidā saistīta ar
    nepieciešamību atriebties
    tiem, kas nogalinājuši
    padomju aktīvistus (par to
    runāts iepriekšējā rindkopā). Rezumējums ir
    sekojošs: “Vietējā vara
    pārpildīja šo nelikumīgo un
    antihumāno plānu un
    izsūtīja 12 990 ģimenes”. Darbā ir ļoti plaši aprakstīti
    padomju varas sasniegumi
    pēckara laikā, tostarp
    analfabētisma izskaušana,
    kā arī industrializācija:
    “Daudzu uzņēmumu produkcija bija
    konkurētspējīga
    starptautiskajā tirgū, vai arī
    tai vispār nebija analogu
    pasaulē. Pēc neatkarības
    atjaunošanas Latvija lielāko daļu šo uzņēmumu
    likvidēja” (87. lpp.). Nav
    noliedzams, ka daudzi
    rūpniecības uzņēmumi
    beidza eksistēt, taču
    apgalvojums, ka tos likvidēja Latvijas valsts, ir
    tendenciozs un nepatiess.
    Šeit un citviet uzsvērta
    Krievijas un PSRS pozitīvā
    ietekme uz Latviju,
    savukārt neatkarības posmi, īpaši laiks pēc
    neatkarības atjaunošanas, ir
    raksturots kā īpaši
    neveiksmīgs. Tāpat
    tendenciozi ir atspoguļota
    Latvijas nacionālā politika: “Valdošās politiskās partijas
    visus gadus pēc neatkarības
    atgūšanas atklātā (likumu
    veidā) vai slēptā formā
    realizēja lozungu “Latvija
    latviešiem”.”(93.lpp.). Visai loģiski, ka esošajā
    kontekstā visplašāk ir
    aplūkotas nepilsoņu tiesības
    un uzsvars ir likts uz krievu
    tautības etnisku
    diskrimināciju: “Neskatoties uz to, ka vairāk kā 200 000
    etnisko krievu bija spiesti
    pamest Latviju laikā no
    1991. līdz 1994. gadam, un ap
    100 000 cilvēku pēdējo 10
    gadu laikā ir ieguvuši pilsonību naturalizācijas ceļā,
    nepilsoņi līdz šim sastāda
    lielāko daļu krievu tautības
    iedzīvotāju
    Latvijā” (94.lpp.). Savukārt 1940. gada
    notikumi (Latvijas
    okupācija un aneksija) tiek
    traktēti kā labdabīga un
    miermīlīga akcija, tiek
    uzsvērts, ka procesi notika demokrātiski, ka vēlēšanās
    piedalījās 94,8 % vēlētāju un
    par “Latvijas Darba tautas
    bloku” nobalsoja 97,8 %.
    Okupācija pieminēta tikai
    vienā aspektā – tā šos notikumus kopš 90. gadiem
    traktējot oficiālā vara, ar
    mērķi panākt Krievijas
    atvainošanos, finansiālu
    kompensāciju un iespējams,
    “civilo okupantu” deportāciju. Nākamajās
    rindkopās ir minēti vēl
    vairāki “pierādījumi” par
    PSRS labajiem nodomiem
    1940. gadā, pieminēts plaši
    zināmais Kārļa Ulmaņa runas citāts “tāpēc es vēlos, lai
    mūsu zemes iedzīvotāji
    uzņemtu draudzīgi
    ienākošās bruņoto spēku
    daļas (…)” u.t.t.. Citēšanas vērtas ir arī
    pēdējās divas rindkopas, kas
    veltītas okupācijas
    jautājumam, jo nekādā ziņā
    neatbilst ne vēsturiskajai, ne
    tiesiskajai realitātei: “Svarīgs apstāklis bija tas,
    ka varu Latvijā nekad
    neīstenoja okupācijas varas
    pārstāvji. Vēl jo vairāk,
    Latvijai bija pilnvērtīga
    pārstāvniecība PSRS Augstākajā padomē un
    Tautību padomē –
    augstākajā varas orgānā
    PSRS. Latvieši bija pārstāvēti
    PSRS valdībā, Padomju
    Armijas ģenerāļu un virsnieku korpusā. Atšķirībā no hitleriskās
    Vācijas, kas okupēja Latviju
    1941. gadā, PSRS neizveda
    no Latvijas kultūras un
    materiālās vērtības. No PSRS
    iebraukušajām militārpersonām un
    civilajiem speciālistiem
    nebija nekādu privilēģiju
    salīdzinājumā ar vietējiem
    iedzīvotājiem.” Secinājums ir viens – mums
    Latvijā eksistē ne tikai
    paralēlas informatīvās
    telpas, bet arī paralēlas
    izglītības telpas. Kur
    nākamajiem juristiem, tostarp tiesību sargājošo
    iestāžu darbiniekiem, tiek
    izveidota atšķirīga izpratne
    par mūsu valsti, tās vēsturi
    un vērtībām.

  3. Os saka:

    Nav tacu iespejams-intigret 1 miljonu krievzidu okupntus Latviesu Nacija,ta ir Nacijas iznicinasana-genocids,bojaeja. Interesants fakts-PSRS pirmo militaro armijas izlukdienestu GRU(Velak kas saauga par KGB) ,ta pirmais prieksnieks bija Peteris Kuzis,tas pats tikai ar pseidonimu Krievija-Janis Berzins. Varbut sis 4 maija Valsts Policijas Kuza dzimtas vecvectevs?

  4. varenajam rakstniekam saka:

    Laikam sāksies aškenāzu un separdu kārtējais cīniņš.To izvešanu uz Sibiriju riktēja trockis,kad Krievijā un Latvijā izveda gandrīz visus Baltu cilvēkus (tādus kā godmanis,škēle, tāpat kā tagad, ir lielā aizsardzībā),pirms kārtējā kara katram varenajam gan Rīgā,gan laukos,piem.Sēlijā brīdināja izceļot,tur četri pagasti nojauca mājas un izceļoja uz Eiropu (tagad drīz ceļošot atpakaļ),it kā rotšilds nopērk Izraēlu.
    Varenie raksta,ka lietas labā var arī savējos novākt,jautājums kas organizēja holokaustu.
    Laikam Staļins gribēja nopirkt jaunus zābakus,(Krievijā bija 5 tūkst.tonnu zelta), un Staļins sāka izlaist zelta naudu,to varenie pasaulē nevarēja pieļaut un Staļinu noslepkavoja.

  5. vēsture saka:

    http://geocurrents.info/place/russia-ukraine-and-caucasus/stalins-ethnic-deportations-and-the-gerrymandered-ethnic-map?fb_action_ids=10151588653070978&fb_action_types=og.likes&fb_source=other_multiline&action_object_map=%7B%2210151588653070978%22%3A311658165632195%7D&action_type_map=%7B%2210151588653070978%22%3A%22og.likes%22%7D&action_ref_map=%5B%5D

    Stalin’s Ethnic Deportations—and the Gerrymandered Ethnic Map

    An earlier GeoCurrents post on Chechnya mentioned that the Chechens were deported from their homeland in the North Caucasus to Central Asia in February 1944. However, the Chechen nation was not the only one to suffer such a fate under Stalin’s regime. The early Bolsheviks generally believed that a nationality had to be associated with a distinct territory, rejecting the “extraterritorial national-cultural autonomy” approach, championed by Austrian Marxists like Otto Bauer. Thus, Lenin and his successors sought to provide a degree of territorially based autonomy to the country’s various ethno-national groups, assuming that the entire system would eventually wither away as a new pan-Soviet society emerged. But for Stalin, such a Soviet identity could not emerge fast enough to suit his purposes. As a result, he took to gerrymandering the country’s ethnic map by moving whole nationalities around like chess pieces on the board (Pohl 1999).

    The ultimate motivation behind Stalin’s policy of continuing deportation, however, was twofold. First, the need for cheap labor to explore and exploit the natural resources of Siberia and to speed up Soviet industrialization program meant that increasing numbers of people had to be sent wherever those economic needs arose. While economic motives provided the “pull”, political and military objectives constituted the “push”. It appears that by resettling whole populations in Siberia, Central Asia, and the Far North, Stalin was also clearing out much of the Western border zone, presumably in preparation for an offensive against Nazi Germany. Although the thesis that Stalin was poised to invade Nazi-controlled territories in July 1941 is highly controversial among historians, it is significant that most ethnic groups deported prior to June 22, 1941 (as discussed in more detail below) came from the border zone stretching from Karelia in the north to the Black Sea in the south. Similarly, some historians have suggested that the real reason behind the deportation of more than 100,000 Meskhetian Turks from the Caucasus was Stalin’s desire to cleanse southern Georgia of its Muslim elements in anticipation of war with neighboring Turkey, which never materialized. In later years, the Nazi invasion of the USSR provided another excuse for the continuing process of ethnic cleansing. Although the Soviet propaganda machine attempted to sugar-coat the bitter truths, justifying the mass deportation on the basis of resistance to Soviet rule, separatism, and collaboration with the German occupation forces, most Soviet citizens could see through the lies. For example, the young English adventurer Fitzroy Maclean, who visited the USSR in February 1937, reported that a Soviet citizen told him that “the arrests had been decreed from Moscow and merely formed part of the deliberate policy of the Soviet government, who believed in transplanting portions of the population from place to place as and when it suited them” (Martin 1998: 813).

    Most of the mass deportation occurred in 1930s and 1940s, when numerous ethnic groups were removed from their historical homelands. In this period, belonging to a certain ethnic group—rather than to a socio-economic class such as kulak (rich peasant) or texničeskaja intelligentsia (engineering professionals)—was sufficient to earn one the status of an “enemy of the people” (vrag naroda). Between 1935 and 1938 alone, no less than nine nationalities were deported: Poles, Germans, Finns, Estonians, Latvians, Koreans, Chinese, Kurds, and Iranians. Needless to say, not all of those who were forced onto ships or cattle trains “under the escort of NKVD frontier troops with fixed bayonets” (Martin 1998: 813) arrived to their final destination; this was not merely a “resettlement program”, as the Soviet propaganda machine depicted it, but a true government-run case of ethnic cleansing. According to the data reported in Wheatcroft (1996: 1341), the following ethnic groups were “held in places of special exile” as of 1946: over 400,000 Chechen and Ingush; 60,000 Karachai; almost 33,000 Balkars; 82,000 Kalmyks; 194,000 Crimean Tatars, Bulgarians and Greeks; 84,000 Turks and Kurds; 5,000 Lithuanians; and 774,000 Volga Germans (the latter figure does not include German POWs or captured non-Soviet German civilians). In addition to the groups listed above, displaced ethnic groups include Romanians, Caucasus Greeks, Karakalpaks, Koreans, and others. Altogether it is estimated that nearly 3.3 million people were deported to Siberia and the Central Asian republics between 1941 and 1949 (Boobbyer 2000; this figure includes other groups deported on religious or political grounds). By some estimates, up to 43% of the resettled population died of diseases, malnutrition, and general mistreatment during this period.

    Among the first to be deported on ethnic grounds were the Poles from Belarus, Ukraine, and European Russia, who were ousted in the early 1930s. During the 1920s, two Polish Autonomous Districts were created within the USSR, one in Belarus and one in Ukraine. The former was named Dzierzynszczyzna, after Felix Dzierżyński, the founder of the Soviet State Security forces, better known under his nicknames Iron Felix or Bloody Felix; the second was named Marchlewszczyzna after Julian Marchlewski, co-founder, with Rosa Luxemburg, of the Polish Marxist organization SDKPiL. As Soviet policies turned to outright eradication of Polish national identity in the late 1920s, both of these autonomous regions were abolished; their populations were subsequently deported to Kazakhstan in 1934-1938. In 1939, the Soviets invaded and annexed eastern Poland (known as Kresy to the Polish) just as the German invaded western Poland, marking the official start of World War II in 1939. From 1939 to1941, nearly 1.5 million people were deported from this region by the Soviet regime, including more than 900,000 Poles. Estimates of the number of Poles who died at the hands of the Soviets range from 350,000 to nearly a million.

    karte_deport_2

    The same fate awaited Latvia, Lithuania, and Estonia. The first wave of expulsions, known as the “June deportations”, began on June 14, 1941, shortly after the annexation of the three Baltic states by the Soviet Union. Men were generally imprisoned and most of them died in Siberian prison camps. Women and children were resettled in Kirov, Tomsk, Omsk, and Novosibirsk Oblast, as well as Krasnoyarsk and Altai Krai; about a half of them are estimated to have survived. Another wave of eviction called the “March deportation” by Baltic historians and known also under their Soviet code name Operation Priboi (“Operation Coastal Surf”) were more massive in scope: some 90,000 Estonians, Latvians and Lithuanians, labeled “enemies of the people”, were deported to inhospitable areas of the USSR in late March, 1949. While portrayed as part of the collectivization program, this operation targeted anti-Soviet nationalists, supporters and kin of the Forest Brothers (anti-Soviet partisan fighters), veterans who had served in the German military, and relatives of those already held in the Soviet Gulag for alleged anti-Soviet activities (Strods and Kott 2002). Some of those deported were placed in Gulag prison camps; others were considered “special settlers” with no right of return to their homelands or even to leave their designated area; those hoping to escape faced the penalty of twenty years’ hard labor. Such “special settlers” often found themselves in conditions no better than those awaiting Gulag prisoners, as the Soviet authorities did not provide adequate or suitable clothing or housing at the destinations. The resulting high death rate has led many historians to consider these deportations an act of genocide and a crime against humanity (Rummel 1990, Pohl 2000, Mälksoo 2001).

    Altogether nearly 300,000 people are estimated to have been deported or sent to Gulag camps from the time the annexation of the Baltic Republics in 1940 to Stalin’s death in 1953. Roughly 10% of the entire adult population was expelled from the Baltic countries. As elsewhere, masses of ethnic Russians and members of other ethnic groups were resettled to take their places. Largely as a consequence of these policies, native Latvians represented only 52% of the population of Latvia in 1989, and Estonians comprised merely 62% of their country’s population (Laar 2009: 36). In Lithuania, the situation was not as extreme. Although many Lithuanians were deported, the corresponding Russians resettlement effort was focused on former East Prussia (now Kaliningrad District) which, contrary to the original plans, never became part of Lithuania (Misiunas and Taagepera 1983). Partly as a result of these policies, strong anti-Soviet and anti-Russian sentiment became especially widespread in the Baltic republics, which subsequently became the first parts of the Soviet Union to break away. Anti-Russian feelings are still evident in the region, reflected, for example, in the extremely divisive recent referendum of whether to make Russian a co-official language of Latvia.

    1942-01-massaker-Ukraine-deportationen-Bessarabien-Transnistrien

    Bessarabia and Northern Bukovina, formerly part of Romania, were also occupied and annexed by the Soviet Union in 1940. On June 12-13, 1941—just days before Nazi Germany invasion of the USSR began—nearly 30,000 of “counter-revolutionaries and nationalists” and their families were deported from Moldova and from the Chernivtsi and Izmail oblasts of Ukraine, most of them ethnic Romanians. They ended up in Kazakhstan, the Komi Autonomous Republic in far northern European Russia, and in such Siberian regions as Krasnoyarsk Krai, Omsk, and Novosibirsk. It bears highlighting that these Romanians were not simply shifted from one location to another, but were taken from one of the most climatically mild and agriculturally favorable locations in the Soviet Union and resettled in some of its most inhospitable areas, noted for their bitterly cold winters, poor soils, and meager infrastructure. After the German invasion commenced on June 22, 1941, another massive wave of deportations from Bessarabia and Northern Bukovina occurred, only to be followed by additional expulsions in 1949 and 1951. Estimates of the total number of ethnic Romanian deportees range from 200,000 to 400,000.

    While most ethnic deportees were “resettled” to the east, one group was deported westwards—the Koreans of the Russian Far East. Their deportation was conceived in 1926, initiated in 1930, and carried through in 1937, Koreans were among the first nationalities to undergo mass expulsion (Pohl 1999: 9-20). Almost the entire Soviet population of ethnic Koreans, over 170,000 people, were forcefully moved to unpopulated areas of Kazakhstan in October 1937. The official reason was to stem “the penetration of the Japanese espionage” into the Far East, where Koreans were viewed as a potential enemy, eager to collaborate with the Japanese military. Considering the general level of animosity between the Koreans and the Japanese, the very idea seems absurd.

    deportation_1941_map

    Other ethnic groups were deported in the later stages of WWII as a form of collective punishment. Although treasonous collaboration with the invading Germans and anti-Soviet rebellion were again the official justifications. only a small proportion of these ethnic populations served in German battalions or otherwise collaborated with the Nazis. ,The deportations of 1943-1944 uprooted entire ethnic groups, nearly 2 million people in total. Among them were Volga Germans and several non-Slavic nationalities of the Crimea and the northern Caucasus: Crimean Tatars, Kalmyks, Chechens, Ingush, Balkars, Karachays, Meskhetian Turks, Bulgarians, Crimean Greeks, Romanians, and Armenians. Effectively, the whole Black Sea coastal region was cleared of ethnic minorities. Because nearly all the Soviet male population was serving in the army, the majority of the deportees in those lighting-strike operations performed by Stalin’s NKVD (secret police) consisted of women, children, and the elderly. After demobilization, the men were arrested and sent into exile. Klara Baratashvili, who was born in 1955, recalled her father Latif Shah Baratashvili’s account of what happened to him and his people on the night of November 15, 1944:

    “At 4 am, people were aroused from sleep and ordered out in the fields without a single word of explanation. They remained all night on the threshing floor. Later on, several Stuedebaker trucks drove in and everyone was ordered to board them. People were authorized to take only the bare minimum with them. Before leaving the house my father had grabbed a few books and his personal notes. He had such faith in communism—he was almost a fanatic—that he had taken [Josef] Stalin’s complete works with him. That was what he valued most.”

    According to NKVD data, nearly 20% of the deportees died in exile during the first 18 months; Crimean Tatar activists have reported this figure to be nearly 46%.

    Yaghnobi_tajikistan-map

    Stalin’s death on March 5, 1953 largely put a stop to the policies of ethnic deportation, though some groups, such as the Yaghnobi people of Tajikistan—the descendants of the ancient Sogdians—were forcibly settled from their mountainous homeland to semi-desert lowlands as late as 1957 and 1970. Red Army Helicopters were sent in, ostensibly to save the Yaghnobis from an avalanche threat, but the abandoned kishlaks (villages) were razed to prevent any attempted return. In the process, a sizable trove of religious books, some as old as 600 years, were destroyed. The Yaghnobi ethnicity was officially abolished by the Soviet State, and no longer appears as a separate category in Russian censuses.

    After Stalin’s death, Nikita Khrushchev’s government “rehabilitated” most of the exiled ethnic groups, permitting some to return to their homelands. However, it was not until as late as 1991 that the Crimean Tatars, Meskhetian Turks, and Volga Germans were allowed to return en masse to their original settlement areas. But several of these, including the Volga Germans and Greeks, generally preferred to abandon the Soviet Union (and later Russia) for their original homelands. The deportations had a profound effect on the non-Russian peoples of the Soviet Union, and the collective memory of the deportations has played an important role in the separatist movements in Chechnya and the Baltic republics.

    While all of the above-mentioned groups deserve a closer look, the following GeoCurrents posts will focus on the Finns and Karelians, the Koreans, and the Volga Germans.

    Sources:

    Boobbyer, Philip (2000) The Stalin Era. Routledge.

    Laar, M. (2009). The Power of Freedom. Central and Eastern Europe after 1945. Centre for European Studies.

    Mälksoo, Lauri (2001) Soviet Genocide? Communist Mass Deportations in the Baltic States and International Law. Leiden Journal of International Law 14: 757-787.

    Martin, Terry (1998) The Origins of Soviet Ethnic Cleansing. The Journal of Modern History 70 (4): 813–861.

    Misiunas, Romuald J. and Rein Taagepera (1983) Baltic States: The Years of Dependence, 1940-1980. University of California Press.

    Pohl, J. Otto (1999) Ethnic Cleansing in the USSR, 1937–1949. Westport, CT: Greenwood Press.

    Pohl, J. Otto (2000) Stalin’s genocide against the “Repressed Peoples”. Journal of Genocide Research 2(2): 267-293.

    Rummel, Rudolph J. (1990) Lethal Politics: Soviet Genocide and Mass Murder Since 1917. Transaction Publishers.

    Strods, Heinrihs and Matthew Kott (2002) The File on Operation “Priboi”: A Re-Assessment of the Mass Deportations of 1949. Journal of Baltic Studies 33 (1): 1-36.

    Wheatcroft, Stephen (1996) The Scale and Nature of German and Soviet Repression and Mass Killings, 1930-45. Europe-Asia Studies 48(8): 1319-1353.

    Source: http://geocurrents.info/place/russia-ukraine-and-caucasus/stalins-ethnic-deportations-and-the-gerrymandered-ethnic-map#ixzz2eZMyLvNs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *