MIGLA SARKANĀ- NOLĀDĒTĀ

Pēc pirmā acu uzmetiena I. Roņa teiktais vairāk līdzinās Padomju vēsturnieka murgainam savārstījumam. Vai tas tā ir, lai spriež katrs, kas izlasīs Roņa teikto. Lai ierosinātu lasītāju loģiskai spriešanai minēšu dažus interesantus piemērus vai faktus.

I. Ronis raksta par V. Veisu, par Ostlandes nāves fabriku, par LNNK/TB ekstrēmo nacionālismu…. .  Mēs šodien zinām, ka ekstrēmie nacionālisti LNNK/TB bija čekas organizēti, lai grautu latviešu patriotismu, ka V. Veiss bija savervēts(piespiests) strādāt čekai, ka Ostlandes nāves fabriku pārņēma savā gādībā PSRS, ka 20 gadus “nosēdējušais” Ints Cālītis ir čekas aģents jau trešajā paaudzē, kopš cara ohrankas laikiem, ka dižais dekolonizators Aivars Garda ir cionists un Krievijas impērijas pārstāvis u.t.t.u.t.j.p., un tad jau Roņa teiktais ir skatāms citā “gaismā”.

Foto: Ints Cālītis, provokatosrs trešajā paaudzē. Otrajā foto pilnīgi izpaužas nodevēja dvēsele.

Visur iejaukta čeka un tāpēc daudzas lietas, ja tajās neiedziļinās, liekas pretrunīgas. Mūsu tautai stāv priekšā smags ATTĪRIŠANĀS ceļš. Tieši gļēvie- salauztie “cīnītāji” ir tie, kuri visvairāk traucē/traucēs atgūt Tiesiskumu.

Mums nevajadzētu baidīties no tā, ka mums var arī būt slikti cilvēki.

Lielākā daļa no viņiem par tādiem kļuva krievžīdiskās čekas terora rezultātā. Daudziem komunistiskie poļitruki noslepkavoja visus ģimenes locekļus, ka piemēram- Viktoram Arājam. Ja kāds grib mest Arājam ar akmeni, lai labi apdomā, jo tas var “pieņemt” bumeranga formu.

Nebūtu slikti, ja ar maziem paskaidrojumiem Indulis Ronis šos PĒTĪJUMUS mīkstinātu. Bet lasiet paši un spriediet, I. Roņa teiktais  cenzēts(saīsināts) netiks.

L. Grantiņš   18.03.13.

=======================================

Latvijas  Republikas Ministru  prezidentam

Viņa Ekselencei  VALDIM  DOMBROVSKIM

Latvijas Republikas  Augstākās  tiesas  Tiesnešu  disciplinārkolēģijas

priekšsēdētājam  PĒTERIM  DZALBES  kungam

Latvijas Republikas   pilsoņa INDUĻA  ROŅA

personas kods  250343-11802

vecuma pensionāra, habilitētā  doktora  vēsturē

pasta  adrese: Krauļi, p/n Īvande,  Kuldīgas  novads,  LV-3313

e-pasts:  kraulietis13@inbox.lv

mobilais telefons: +371  26261152

2012.gada  7.  maijā.

LŪGUMS   ATJAUNOT  TIESISKUMU  UN  LATVIJAS   REPUBLIKAS  LIKUMU  IEVĒROŠANU   LATVIJAS  VALSTS   IESTĀŽU   UN  TIESU DARBĪBĀ  — ATTIECĪBĀS   AR  IESNIEGUMA  AUTORU.

Jūsu  Ekselence  V. Dombrovski!

Godātais   P.Dzalbes  kungs!

Iesnieguma  autors   kopš   1996.gada  februāra   ir  nostādīts  ārpus  Latvijas  Republikas (LR)   likumiem,  kas  ir  pretrunā  ar  Valsts  pārvaldes  iekārtas  likuma (VPIL) 10.panta  prasībām  Minētā  panta   2.daļa  nosaka, ka  „ valsts  pārvalde  savā  darbībā  ievēro  cilvēktiesības”; 3.daļa  nosaka : „valsts  pārvalde  darbojas  sabiedrības  interesēs. Pie  sabiedrības  interesēm   pieder  arī  samērīga  privātpersonas  tiesību  un  tiesisko  interešu  ievērošana”,   Arī  Administratīvā   procesa  likuma (APL)  pamatmērķis   ir   „nodrošināt  demokrātiskas,  tiesiskas  valsts  pamatprincipu,  it  sevišķi  cilvēktiesību    ievērošanu  konkrētās  publiski  tiesiskajās  attiecībās  starp  valsti  un  privātpersonu”.

Attiecībās  ar   iesniedzēju  Latvijas  valsts  iestādes faktiski pārkāpa  visus  šos  principus,  kā  to  pierāda  tālākais   iesniedzēja  lietas  būtības  izklāsts. Pie  tam  nepaskaidrojot,   kādu  motīvu  vārdā   tas  tika  un  tiek  darīts. Par  cik    iesniedzēja  lieta  ir  arī   sabiedriski  politiski nozīmīga,  viņš  uzdrīkstējās   vērsties  tieši  pie  Ministru  prezidenta.

Iesniedzējam  neizdevās  nodrošināt  savu  likumisko  tiesību  aizsardzību  arī  ar   Latvijas  tiesu  iestāžu  palīdzību,  pie  tam  vairāki  tiesneši,  iztiesājot  iesniedzēja  civilprasību 2000.-2001. gadā  un  administratīvo  tiesas  procesu  2004.-2005.gadā ,  pat  veica  Krimināllikumā (KL)  kvalificētas  darbības.

Par  cik  iesniedzējs  šo  procesu  gaitā  centās  pieteikt  vairākus  nesodītus  nacistu  kara  noziegumus,  kā  arī  pieteikt  informāciju  pārbaudei  pēc  piekritības   par  iespējamu       modernāko  militāro  tehnoloģiju  pārdošanu  Rīgā   starptautiskajiem  teroristiem ,  tad  noilgums  minētajām   prasībām    nav  iestājies.

Nupat  minētais   uzlika  par  pienākumu  iesniedzējam,  kā  likumiem un  likumībai  labticīgam  pilsonim,  vērsties  arī   pie  Latvijas Republikas  Augstākās  tiesas (LRAT)  Tiesnešu  disciplinārkolēģijas.

ĪSS  LIETAS  BŪTĪBAS  IZKLĀSTS:

1.Iesniedzējam  ir  habilitētā  vēstures  doktora  grāds.    Līdz  2010. gada  18.novembrim  viņš  bija  arī  postpadomju   laika  Latvijas  Universitātes  (LU)  profesors (pielikuma 1.dokuments) un  Latvijas  Zinātņu  akadēmijas  (LZA) īstenais  loceklis  — akadēmiķis ( pielikuma  2.dokuments),  kad   iesnieguma  autors ,  protestējot  pret  Latvijas  vēstures  zinātnes  neonacizāciju ,  no  nupat  minētajiem  visaugstākajiem  LR   zinātniskajiem  nosaukumiem  atteicās  plaši  izplatītā  atklātā  vēstulē.   No  1988.gada  septembra  līdz  1996. gada  februārim  iesniedzējs  bija  LZA Vēstures  institūta  pēdējais  direktors  un  Latvijas  Universitātes Latvijas  vēstures  institūta  (LU LVI)  pirmais  direktors.

Taču,  neraugoties   uz    visaugstāko  viņa  zinātnisko  un  pedagoģisko  kvalifikāciju,   kopš  1997. gada   vasaras   līdz  pirmstermiņa  pensionēšanās   laikam  iesniedzējs bija  bezdarbnieks .  Lai  gan  iesniedzējs  vairākas  reizes  bija  bezdarbnieku  uzskaitē  ar  bezdarbnieka   pabalstu  un  bez   tā,  viņam  nepiedāvāja  nekādu  darbu  specialitātē (pielikuma  3., 4., 5. dokuments).

Viens  no  šādas    situācijas  cēloņiem  bija  tīri  politiskas  dabas.  Iesniedzējs,  kā  LU LVI  direktors,   kategoriski  iestājās  pret  latviešu  ekstrēmo  nacionālismu,  kuru  plānveidīgi  kurināja  LNNK/ TB  un  Tautas  partija.  Nupat minēto  partiju  izglītības  un  zinātnes  ministri   un  Naturalizācijas  pārvalde      demokrātiskai   sabiedrībai  kategoriski  nepieņemamās   ekstrēmā  nacionālisma  idejas    iemiesoja  mācību  literatūrā   skolām  un  pretendentiem  uz  LR  pilsonību  (pielikuma  6.dokuments).

2.  Kopš  1995.gada  pret  iesniedzēju  sākās     nacionālistu  — ar   noslieci   uz  nonacisma  pusi,  uzbrukums,  jo  viņš, kā  akadēmiķis  un  LZA LVI direktors   panāca,  ka  par  LZA  īsteno  locekli  ievēlēja  emeritēto  Upsalas  universitātes  profesoru   teoloģijā  un profesionālu  vēsturnieku   Dr. Haraldu  Biezo.  Profesora Dr. H.Biezā   grāmata  „Latvija  kāškrusta  varā.  Sveši  kungi,  pašu  ļaudis” (Apgāds „Gauja”, Īstlansinga, 1995.)  līdz  šodienai  ir  vienīgā  zinātniskā  grāmata latviešu  valodā   par  Otrā  pasaules  kara  vēsturi  Latvijā,  kurā  kaismīgi  atmaskots   nacionālsociālistiskais  okupācijas  režīms  un  tā     kara  noziegumi,  īpašu  vērību  pievēršot  latviešu  kara  noziedznieku  atmaskošanai .  Profesors   Dr. Haralds Biezais  dokumentāli  pierādīja,  ka  latviešu  palīgpolicija,  kuru  sākotnēji   vadīja  bijušais   pirmās  republikas  militārais  atašejs  Voldemārs  Veiss,   veica  vēl  lielākus  kara  noziegumus  nekā  plaši   pazīstamais  kara  noziedznieks  Viktors  Arājs  ar  savu  bataljonu  (komandu).

Taču  Brāļu  kapu  komiteja  uzskatīja  par   iespējamu  atjaunot    piemiņas   plāksni  šim  lielajam   kara  noziedzniekam pašā  prestižākajā  Brāļu  kapu  vietā  (Mātes- Latvijas  tēla  pakājē)  un  to  saglabāt  arī  pēc  profesora  H.  Biezā  izcilās  monogrāfijas  publicēšanas.

Karagājienu  pret  iesniedzēju  kā  LU LVI  direktoru  un  zinātnieku   vadīja   LZA  goda  loceklis un   LU LVI   arheologs  Jānis  Graudonis,  kura  brālis  bija  bijis  nacistu  Madonas  koncentrācijas  nometnes    komandants  (kara  beigu   posmā  noslēpās  Ieroču  SS  Latviešu  leģionā,  kur  krita),  panākot   demokrātiski  centrētās  historiogrāfijas   tradīciju  izspiešanu  no  Latvijas   akadēmiskās  vides.   Pieci  LU profesori , D.Bleiere,  I.Butulis,  I.Feldmanis,  A.Stranga,  A.Zunda  (trīs   no  minētajiem   profesoriem  pat nepārvalda  vācu  valodu)  sacerēja   neonacistiskas  ievirzes   grāmatu  par  Latviju  2. pasaules  kara  gados,  kurā   pilnībā  ir  noklusēti  profesora  Dr. Haralda  Biezā  lielie  akadēmiskie  atklājumi  VFR  arhīvos  par  situāciju  Latvijā  2.pasaules  kara  laikā.   LU  profesore V.Zelča (arī  nepārvalda   vācu  valodu)  savukārt    sacerēja   neonacistiskas  ievirzes   populāru    grāmatu     par  Ieroču  SS  Latviešu  leģionu.

A.Zunda  ir  nemainīgs   Latvijas   valsts prezidentu  padomnieks  vēstures  jautājumos  kopš  G.Ulmaņa  prezidentūras  laikiem,  visi,  vai  gandrīz  visi  no  minētajiem   autoriem   ir  Latvijas  Vēsturnieku  komisijas  locekļi    pie   Valsts  prezidenta  A.Bērziņa,   bet  profesors  I.Feldmanis  pat   šīs  komisijas  priekšsēdētājs. Tādējādi  augstāk  minētie  6 (seši) LU  profesori  būtībā  ir  veikuši  sazvērniecisku  darbību  pret  demokrātiskas  valsts  iekārtas   idejiskajiem   pamatiem.

Minēto  autoru  sacerējumi    tad  arī  kļuva  par   pamatu  katastrofāli  kļūdainajiem   Valsts  prezidenta  Andra  Bērziņa   publiskajiem  izteikumiem  par  Ieroču  SS  Latviešu  leģiona   vēsturisko  nozīmi  šī  gada  16. marta  leģionāru  piemiņas  dienas  atzīmēšanas  sakarībā – it  kā  latviešu  leģionāri  būtu  cīnījušies  par  Latvijas  brīvību,  vai   ticējuši,  ka  par  to  cīnās.

3.1.   1996.gada  februārī  LU   LVI   Zinātniskā    Dome    nobalsoja  par  iesniedzēja  atcelšanu  no  direktora  amata.    Netika  minēts  neviens  akadēmiski  pārliecinošs  arguments.  Vienīgo  reālo     argumentu  pret   iesniedzēju,   izteica  jau  minētais  J.Graudonis (iesniedzējs  stenografēja  minēto  Zinātniskās  domes  sēdi).  Proti,    ka  iesniedzējs  ļoti  asi   kritizē  A.Šķēles  Tautas  partijas  valdības   prettautisko  politiku,  kas  varot  apdraudēt  finansējumu  institūtam.  Teiktais  pierāda,  ka  iesniedzējs  tika  atbrīvots  no  direktora  amata  tīri  politisku  motīvu  vārdā,  kas  ir    Vispārējās  cilvēktiesību  hartas  pārkāpums.

3.2. Pēc  Zinātniskās  Domes  balsojuma,  pretēji  LU  LVI  statūtiem,  kas  noteica,  ka  galīgo  lēmumu  ir  tiesīgs  pieņemt  tikai  LU  Senāts, direktors-rīkotājs  (ar  direktora  vietnieka  saimnieciskos  un  administratīvos  jautājumos  tiesībām)   I.Ločmelis  ar   LU  rektora  Jura  Zaķa  atļauju  aizmuguriski   un  nelikumīgi  pārņēma  direktora  pienākumu  pildīšanu  bez  obligātā  institūta  nodošanas – pieņemšanas  akta  ,  kaut  gan  iesniedzējs  bija  tiešā  materiāli  atbildīgā  persona  par  LZA-LU humanitāro  un  sociālo  zinātņu  institūtu  apvienoto  bibliotēku  ar  milzu  bibliogrāfiskiem  retumiem,  kuru   antikvārā   vērtība  sniedzās   daudzos  simtos   tūkstošos  LVL. Savā  laikā  ar  LPSR ZA  viceprezidentu  akadēmiķi  A.Drīzuli  lēsām,  ka   vienīgi   ZA Vēstures institūta  bibliotēkas    antikvārā  vērtība  Rietumos  sniegtos  vismaz  līdz 6 (sešiem)   miljoniem  USD.  Tāpēc  par  apdraudējumu  lielām  nacionālām  vērtībām  ar  milzīgām  tirgus  cenām  iesniedzējs  savlaicīgi  brīdināja  LU  rektoru  Juri Zaķi ,   zinātnes  valsts  ministru   Pēteri  Cimdiņu  un  izglītības  ministru  Māri  Grīnblatu (pielikuma  7.dokuments).  Pēc  iesniedzēja  pieprasījuma  atsūtītā  Izglītības  un  zinātnes  ministrijas  revīzija  pat   „nepamanīja”,  ka  nav  institūta  nodošanas-pieņemšanas   akta  (pielikuma  8.dokuments).

3.3. Direktors –rīkotājs  I.Ločmelis   tūlīt   pēc  direktora  p.v.i. amata  uzurpācijas,  vienojās  ar  Regīnu  Greitjāni,  atbildīgo  par  LU LVI  Jauno  un  jaunāko  laiku  vēstures  nodaļas  arhīvu  un  likvidēja  nupat  minēto  arhīvu.   Daļu   arhīva dokumentu  sameta   uz  grīdas iesniedzēja  kabinetā,  jo  viņš  tad  vēl  bija    LU LVI  Jauno  un  jaunāko laiku  vēstures  nodaļas  vadītājs.

Runa  iet   par  unikāliem,  zinātniski  ārkārtīgi  nozīmīgiem   oriģināldokumentiem,  jo  minētajā  arhīvā   glabājās  daļa  no  pirmās  republikas   laiku  1905.gada  biedrības  un  Latviešu  veco  strēlnieku  biedrības  arhīviem —  tie  bija  reģistrēti kā  Latvijas  arhīvu  fonda  sastāvdaļa.  Vecākā  zinātniskā  līdzstrādniece Dr.hist. Austra Mieriņa , kura  līdz  pensionēšanās  laikam  pārzināja  minēto  arhīvu,  bija  sastādījusi  precīzu  tā  dokumentu  aprakstu.  Minētā  arhīva  dokumentiem  bija  arī  liela  nozīme  aktuālajā    politikā.

Šādā  absurdi  prettiesiskā  situācijā  uz  grīdas   samesto  oriģināldokumentu  daļu  iesniedzējs  nodeva   glabāšanā     Raiņa  Literatūras un  mākslas  muzeja  arhīvā,  kur  strādā  mana  dzīves  biedre  Baiba Rone  (šodien  Rakstniecības  un  mūzikas  muzeja  Krātuve)  un  gaidīju  apsolīto  ministrijas  revīziju,  kura  tad  arī  realizēšot  institūta  nodošanas- pieņemšanas  procedūru.  Kā  pierāda  8.pirlikuma dokuments,  tad  minētā  ministrija  notikušo    LU LVI Zinātniskās  domes  un  direktora-rīkotāja  I.Ločmeļa  izrīkošanos  atzina  par  labu  un  pareizu.  Šādā  klaji  kriminogēnā  situācijā,  nevēloties  kļūt  par  līdzdalībnieku  notiekošajā  nacionālās  bagātības  izsaimniekošanā, ko  pilnībā  akceptēja  LU  rektors  J.Zaķis  un  Izglītības  un  zinātnes  ministrija,  iesniedzējs   jutās  piespiests  atteikties   no  LU LVI  štata  darbinieku  statusa   vispār,  saglabājot  pie  LU LVI  vienīgi  sava Latvijas Zinātnes padomes (LZP) finansētā   granta  (zinātniski  pētnieciskā  projekta)   nr. 96.0435 „Politiskās  prāvas  Latvijā : 1940.-1990” izpildi.

Tikai  pēc  Saeimas  sekretāra   vēsturnieka  Induļa  Bērziņa  iejaukšanās   (pēc  iesniedzēja  koleģiāla  lūguma),    jaunievēlētais  LU LVI  direktors  Andris  Caune  vairāk  nekā  pēc  gada   jutās    spiests  nodot  Latvijas  Valsts vēstures  arhīvam  pārējo   LU LVI  Jauno  un   jaunāko  laiku  vēstures  nodaļas  arhīva  daļu.  Arhīvu  ģenerāldirekcijai  A.Caune   un  LU  LVI   zinātniskā  sekretāre  I.Bērziņa  sniedza   patiesībai  pilnīgi  neatbilstošu  informāciju,  t.sk.  nepatiesi  apgalvojot,  it  kā  nebūtu  bijis  sastādīts  minētā  arhīva  dokumentu  apraksts.   Sarunā  ar   LVVA  direktora  vietnieci  zinātniskajā  darbā   Valdu  Pētersoni  konstatējām,  ka  LU  LVI  Jauno  un jaunāko laiku nodaļas  arhīva  vēsturiskie  dokumenti  ir  nodoti  ļoti  nepilnīgi. Tāpēc   zinātniski  ārkārtīgi  nozīmīgas  dokumentu  daļas  liktenis  līdz  šodienai   ir  nezināms.

3.4.  Ar  1997.gadu    izaicinoši  prettiesiskām   metodēm  iesniedzējam  tika  atsavināts   arī  viņa  punktā 3.3  minētais  grants  „Politiskās  prāvas  Latvijā: 1940.-1990.”   LZP  Vēstures  nozares  ekspertu  komisija,  kuru  vadīja   2. punktā  jau  minētais  J.Graudonis,  pat  neizskatīja  iesniedzēja  pieteikumu  par  viņa   granta  finansēšanas  turpināšanu.  Tika  apgalvots,  it  kā   iesniedzējs  nebūtu  atskaitījies   par  darbu  1996.gadā  (pielikuma 9.dokuments).  Pārkāpjot  iesniedzēja autortiesības   – viņa   augstāk  minēto    grantu    nodeva   2.punktā   jau   pieminētajai  LU  profesorei  D.Bleierei.

Šādas  mistifikācijas  notika  tāpēc,  ka  atskaitē   par   darbu  1996.gadā  iesniedzējs      uzdeva   jautājumu  LZP  —  vai  psihotronie  ieroči  (cilvēka  apziņas  ietekmēšanai   no  attāluma  ar  tehnisku  līdzekļu  palīdzību)  ir  mīts  vai  realitāte.  Jautājums  tika    uzstādīts    pensionēta  LPSR VDK  pulkveža  Gunāra  Vācieša   bojā  ejas apstākļu  noskaidrošanai (G.Vācietim  izejot  ātri  braucoša  tramvaja  priekšā,  vietā,  kur  bija  ideāla  sliežu  ceļu  pārskatāmība).  Traģēdija  ar  G.Vācieti  notika  atgriežoties  mājās  no  darba  LR Prokuratūras  arhīvā (bij. LPSR VDK krimināllietu  arhīvs).  G.Vācietis  bija  ārkārtīgi  atsaucīgs  un  sīki  informēja  iesniedzēju  par  bijušā   Rīgas  geto  ieslodzītā  Persija  Gurviča  (vēlāk Latvijas Valsts universitātes  un Rīgas  Pedagoģiskā  institūta  docents  seno  laiku  vēsturē, 1950.gadā  represēts) pieteikto  nacistu  bioloģisko  ieroču  izstrādes  centru   Kleistos  LU  Serumstacijas  teritorijā (plašāka  runa    par  šo  centru    iet  6. 2. punktā) .  P.Gurviča  reabilitācijas  laikā  G.Vācietis  strādāja  par  LPSR VDK Izmeklēšanas  daļas  priekšnieka  vietnieku  un  bija  šajā  lietā  kompetents.

Pēc   LR Ģenerālprokuratūras  Personu  un  valsts  tiesību  aizsardzības departamenta  prokurores I.Šnepstes  pieprasījuma  LZA prezidents  J.Stradiņš   izveidoja  šķīrējtiesu   augstāk  minētā  granta  autorības  lietā.    Šķīrējtiesas  priekšsēdētājam  katedras vadītājam LU Juridiskajā  fakultātē  LU  profesoram  Kalvim  Torgānam  tika  iesniegts  gan    iesnieguma  autora    atskaites  kserokopija,  gan   D.Bleieres  pieteikuma  kserokopija  no  LZP  arhīva  dokumentiem.  Izrādījās,  ka  pēc LZP  nolikuma  D.Bleierei   vispār  nedrīkstēja  atļaut  piedalīties konkursā,  jo  savu pieteikumu  viņa  bija  iesniegusi  vairākas  dienas  pēc  noteiktā  termiņa..

Šādā  absolūti  skaidrā  situācijā  K.Torgāns  vienpusīgi  pārtrauca  jebkurus  kontaktus  ar  iesniedzēju  un  šķīrējtiesu  nesasauca.  Par  cik  augstāk  minētā  granta (projekta)  ietvaros  iesniedzējs  bija  sācis  nacistu   bioloģisko  ieroču  izstrādes  centrā , „Medicīniskās  zooloģijas institūtā” veikto  kara  noziegumu  izpēti,  tad  noilgums  šim  prasījumam  nav  iestājies.

3.5.Tikai  pateicoties  LZP priekšsēdētāju  akadēmiķa Jura  Ekmaņa  un  akadēmiķa Andreja  Siliņa  akadēmiskai  godprātībai  un  principialitātei,  iesniedzējam  izdevās  iegūt  no  LZP  Centralizētā  mērķa  un rezerves  finansējuma  finansējumu  grāmatai  par  pēdējo  pirmās  republikas  ārlietu  ministru  Vilhelmu  Munteru (pielikuma 10.dokuments).   Taču  darba  noslēguma  posmā  finansējums  tika  pārtraukts,  tā   gandrīz  gatavā  V.Muntera  grāmata  palika  nepublicēta  (pielikuma  11.dokuments).

Šis  arī  bija  pēdējais  finansējums,  kuru  iesniedzējs  ieguva  no  valsts  zinātnes  budžeta.

3.6.   Iesniedzējam   nācās  praksē  pārliecināties,  ka  viņam  patiesi  ir  uzlikts  aizmugurisks  profesijas  aizliegums.  1998.gada  martā  pēc  Ventspils  domes  skolu  daļas  priekšnieka  Slavinska  kunga  ieteikuma  iesniedzējs  darba  meklējumos  vērsās  pie  Ventspils  Augstskolas rektores  LU profesores  Ilgas Jansones,  taču  uz  savu  pieteikumu  nesaņēma  pat  pieklājības  atbildi.

Iesniedzēju  gandrīz  vienbalsīgi  izbalsoja  konkursā  uz   LU  docenta  amatu  un  LU Vēstures un  filozofijas  fakultātes  dekāna  amatu  (par  labu  Gvido  Straubem).

1999.gada  martā  iesniedzējs  neveiksmīgi    piedalījās  konkursā  uz  V.Plūdoņa Kuldīgas  ģimnāzijas  direktora  amatu.  Kuldīgas  pilsētas  domes  izpilddirektora  vietniece  izglītības  un  kultūras  jautājumos  G. Laizāne  apsolīja  informēt  iesniedzēju ,  ja  radīsies  kāda  vēstures  skolotāja  vakance  Kuldīgas  rajonā,  taču  vakance tā  arī    neradās.

Ka  visas   šīs  lietas  nebija nejaušība,  bet  mērķtiecīgas  koordinētas  darbības   rezultāts,  pierāda  pielikuma  12 dokuments.  Tā  ir  vēstule   LU LVI  direktoram  A.Caunem,  ilggadīgam  Latvijas Vēsturnieku  komisijas  priekšsēdētājam  pie  valsts  prezidentiem G.Ulmaņa  un  V.Vīķes-Freibergas.  Piedāvāju  akadēmisku   diskusiju par  Itakas  koledžas  ASV  profesora  A.Ezergaiļa    veiktajām holokausta  vēstures  falsifikācijām,  taču  nesaņēmu  nekādu  atbildi.

3.7.  Lai  slēptu  no  sabiedrības  acīm  augstāk  aprakstīto   izrēķināšanos  ar  iesniedzēju,  LU LVI  darbinieki  plaši  izplatīja  dezinformāciju  it  kā  iesniedzējs  būtu  psihiski  saslimis.  Šī  apmelošana  bija  veikta  tik  plaši,  ka  iesniedzējs  jutās  spiests  izņemt  izziņu  no Valsts psihiatrijas  centra ,  ka  nekādas  psihiskas  problēmas  iesniedzējam  nav  bijušas  un  nav (pielikuma  12.dokuments)   un  kserokopēt  šo  izziņu  uz  sava  vēstuļpapīra.  Tikai  tad  šī  kampaņa  daudz  maz  noklusa.  Šo  apmelošanas  kampaņu   jau  1995.gadā  pirmais  uzsāka  iepriekšējā  apakšpunktā  minētais  A.Caune.

4.1. Nesen  mirušais  arheologs  Jānis  Apals    sameklēja  iesniedzēju  ap  gadu  tūkstošu  miju   un  visai  izmisis  pastāstīja  par  LU LVI  izlaupīšanu  īpaši  lielā  apjomā.   Viņam  bija  nopietnas  aizdomas,  ka   jau  minētais I.Ločmelis  uzsācis  tirdzniecību  ar   arheoloģiskajos  izrakumos  iegūtajām  sudraba  rotaslietām,  kurām melnajā  tirgū  esot  augsta  cena.  LPSR  laikā  bija  ārkārtīgi  stingra  dārgmetālu  uzskaite,  tāpēc  pārbaudīt  šīs  aizdomas  nav   sarežģīti. 1985.gadā  institūts   piedzīvoja   ļoti  stingru  Baltijas   proves  valsts  inspekcijas  revīziju,  pēc  kuras  dārgmetāla  izstrādājumus  glabāja  vienīgi  atsevišķā  telpā –seifā,  visi  tie  tika  laboratoriski  pārbaudīti. un  kļūdas  iespēja  bija  ārkārtīgi  niecīga  (pielikuma 14.dokuments).

Pilnīgi  iznīcināta  esot  LU LVI  bibliotēka,  tās  vērtīgākā  daļa  izsaimniekota,  bet  Fundamentālajai  bibliotēkai  nodotas  vienīgi  ārkārtīgi  vērtīgās  bibliotēkas  atliekas. J.Apals  lūdza  mani  kaut  ko  darīt.

4.2. Pamatojoties  uz  to,  ka  netika  sastādīts  institūta  nodošanas—pieņemšanas  akts  un  tāpēc  ir  notikusi    nacionālo  vērtību  izlaupīšana  ļoti  lielā  apjomā ,  2000.gadā  vērsos  ar  prasījumu  Rīgas  pilsētas  Vidzemes  priekšpilsētas  tiesā.  Pieteikumā  biju  izteicis  gatavību  arī  3  mēnešus  strādāt  par  nodošanas-  pieņemšanas  komisijas  priekšsēdētāju,   vai  direktora p.v.i.,  lai    konstatētu,  kas  ir  izlaupīts,  kas  vēl  ir  glābjams.  Taču  tiesas  priekšsēdētāja  I.Poļikarpova    pārliecināja   iesniedzēju   pārrakstīt  iesniegumu  un  nelūgt  krimināllietas  iztiesāšanu,  bet  tikai  civillietas  iztiesāšanu.  Mana  ideja  par  atjaunošanu  direktora  amatā  uz  3  mēnešiem  esot  ļoti  perspektīva.  Iesniedzējs  labticīgi  pieņēmu  tiesas  priekšsēdētājas   I.Poļikarpovas  ieteikumu.  Taču , kā  pierādīja  tālākie  notikumi,  tiesas  priekšsēdētājas  ieteikums  nebija  domāts  tiesiskuma  nostiprināšanai.

Gan  Vidzemes  priekšpilsētas  tiesa  (tiesnese  Sēbriņa),  gan  apelācijas instance  civillietā  C 30560000, lieta   nr. CA-2841  , Rīgas  Apgabaltiesa (priekšsēdētāja  V.Vrubļevska,,  tiesneši  L.Gavare,  Dz.  Zvaigznekalna  ar  sekretāri  I.Bērziņu), un  kasācijas  instance , LRAT  Senāta  Civillietu  departaments,    neizskatīja  mana  pieteikuma  daļu  par  iespējamu  nacionālu  vērtību  izlaupīšanu  īpaši  lielā  apjomā   LU LVI.    Visa  uzmanība  tika  veltīta  vienīgi  prasībai  par  atjaunošanu  direktora  amatā,  kuru  noraidīja  noilguma  dēļ.  Par  cik  civillietas  iztiesāšanas  gaitā   iesniedzējs  centās  tiesai  pieteikt    vairākus  lielus  nesodītus  nacistu  kara  noziegumus,  tad  noilgums   prasījumam  nav  iestājies.

4.3.  Iesniedzējam  nācās  praksē  pārliecināts,  ka  viņš  ir  nostādīts  ārpus  likuma. 1996.gada 15.jūlijā  viņš  bija  pieņemšanā  pie  ģenerālprokurora  p.i.  O.Šabanska  jautājumā  par  psihotronajiem  ieročiem —  G.Vācieša  bojā  ejas   sakarā (pielikuma 15.dokuments).  O.Šabanskis  iesniedzēju  ieinteresēti  uzklausīja,   solīja  sniegt  atbildi,  taču  to  neizdarīja.

1997.gadā  iesniedzējs  vērsās  pie  Saeimas  priekšsēdētāja  A. Čepāņa,  atkal  bez  pozitīviem  rezultātiem (pielikuma 16.dokuments).

Tad   par  nesodītiem   kara  noziegumiem  Latvijas  teritorijā  u.c. jaut6ājumiem  iesniedzējs  daudzkārtīgi  informēja  Drošības  policiju,  kuras  priekšnieka   vietnieks  I.Ulmanis  formāli  atrakstījās (pielikuma 17.,  18.., 19., 20.  dokuments).

Ja  I.Ulmaņa  formālās    atbildes  bija  sniegtas  pieklājīgā  formā,  tad  to  nevar  teikt  par   visām    ilggadējā  Kuldīgas   rajona  policijas  pārvaldes  priekšnieka  I.Heinacka  atbildēm  uz  iesniegumiem  par  konstatētu   nelegālu  senlietu  ieguvi  M.Mēteļa  zemes  īpašumos  (tajos  atrodas  vairāki  lieli  praktiski  nopostīti  senkapi),   norokot  grantī  pat  pilskalnu  pie  Ēdoles  pagasta  Jaunarāju  mājām,  par   malu   medībām  u.c.  (pielikuma 21., 22., 23.  dokuments).

Jautājumā  par nesodītiem  nacistu  kara  noziegumiem  Latvijas   teritorijā  iesniedzējs   2000.gadā  vērsās  pie   LR  Ģenerālprokuratūras   Totalitāro  režīmu  noziegumu   izmeklēšanas   nodaļas  prokurores  L.Dadzītes (pielikuma  24. dokuments). Prokurore  L.Dadzīte  uzklausīja  iesniedzēju,  pieņēma  vairāku  dokumentu  kserokopijas,  tai  skaitā  bijušā  geto  ieslodzītā  P.Gurviča   iesniegumu  NKVD  1945.gada  oktobrī  par  bioloģisko  ieroču  izstrādi   „Medicīniskās  zooloģijas” institūtā  LU  Serumstacijas  teritorijā  Kleistos,   apsolīja  visu  rūpīgi  izmeklēt  un  tad  atbildēt,  taču  nekādu  atbildi  tā  arī  nesniedza.

5.1. 2004.gadā   Valsts sociālās  apdrošināšanas  aģentūras  Vidzemes  priekšpilsētas  nodaļa  izdarīja  nepamatotu  uzrēķinu  iesniedzēja  vecuma  pensijai,  it  kā   viņš  būtu  bijis  darba  attiecībās  ar   Latvijas  Radio  bezdarbnieka  pabalsta  saņemšanas   laikā.  Iesniedzējs  vērsās  Administratīvajā   rajona  tiesā.   Sava  administratīvā  procesa  gaitā  iesniedzējam  praksē  nācās  pārliecināties  par  savu  pilnīgo  beztiesību.

Tiesnesis  M.Mednis  mēnešiem  novilcināja  administratīvā  procesa  sākumu,  kamēr  Valsts sociālās  apdrošināšanas  aģentūra  (VSAA)   man  prasīja  nomaksāt  uz  viltotu  dokumentu  pamata  izdarīto  uzrēķinu   vairāk   nekā  70 LVL (pielikuma  25.dokuments).  Kad  process  sākās,  izrādījās ,  ka  par    piedalīšanos  LU LVI darbinieces  Ritas  Grāveres  vadītajā  raidījumu  ciklā  „Ieklausies  vēstures  soļos”   bija  sastādīts  fiktīvs  darba  līgums  ar  viltotu  iesniedzēja  parakstu  un  kāds  bija  piesavinājies    10 LVL  lielo  honorāru (26. pielikuma  dokuments).  Tāpēc  iesniedzējs  lūdza  izskatīt  viņa   lietu  kopumā ,   kas  tika  atteikts. ( pielikuma  27., 28. dokuments).    Tiesnesis  M.Mednis arī  atteicās   pieņemt  un  nodot  pēc  piekritības  iesniedzēja  sagatavoto  pieteikumu  par  iespējamu  modernāko  padomju  tehnoloģiju  psihes  ietekmēšanas  jomā,  pie  kā   strādāja  arī  Rīgā,    nokļūšanu  globālo  teroristu  rokās,    nododot  minēto  informāciju  arī   ASV  Augstākajai  tiesai.  Tiesnesis  M.Mednis  atteicās   virzīt  pēc  piekritības  šo  manu    pieteikumu ,  bet  iedeva  man  nepilnīgu  ASV  Augstākās  tiesas  pasta  adresi.  Tāpēc  apelācijas   sūdzībā  tiesnesi  M.Medni   un  Administratīvās   apgabaltiesas  priekšsēdētāju  A.Laviņu iesniedzējs   nosauca  par   nesodītiem  kriminālnoziedzniekiem.

Administratīvajai  apgabaltiesai  (tiesas  sēdes  priekšsēdētājs   U.Bērziņš,   tiesneši  R.Viduša  un  V.Endzelis)  neizraisīja   nekādus  iebildumus  šāds  iesniedzēja  vērtējums.    Arī  minētie  tiesneši  atzina  par  pareizu  tiesneša  M.Medņa  būtībā  veikto  iespējamu  globālo  teroristu   līdzdalībnieku  slēpšanu   (  pielikuma    29. dokuments).

5.2.  Iesniedzējam,  kā  tiesai  un  likumiem  labticīgam  pilsonim,  neatlika   nekas  cits,  kā  ierakstītā  vēstulē  nosūtīt  viņa  rīcībā  esošo  iespējamo  informāciju  par  globālajiem  teroristiem  ASV  Augstākajai  tiesai.

Par   sūtījumu  ASV  Augstākajai  tiesai  iesniedzējs  informēja  Satversmes   Tiesu  un  lūdza  to  novērst  deformācijas  Latvijas  tiesu  darbā.  Taču toreizējais  Satversmes  tiesas  priekšsēdētājs  A.Endziņš  atteicās   izskatīt  iesniedzēja  pieteikumu (30. pielikuma  dokuments). Par  cik  runa  iet  par   iespējamiem   lieliem   kara  noziegumiem  un  noziegumiem  pret  cilvēci  un  cilvēcību,  tad  arī  šim  prasījumam  nav  iestājies  noilgums.

5.3.  Par  deformācijām  Latvijas  tiesu  sistēmā  iesniedzējs  vērsās  arī   pie   tieslietu  ministra  Gaida  Bērziņa  (pielikuma  31.dokuments)   un  ministru  prezidenta  Aigara  Kalvīša. (.pielikuma  32.dokuments).  A.Kalvītis  mēnešiem  novilcināja  atbildes  sniegšanu (pielikuma  33.dokuments),  līdz  par  Ministru  prezidenta  biroja  vadītāju  kļuva  A.Kalvīša  draugs  Māris  Riekstiņš,  kurš  sniedza   formālu,   iesniedzēju  izsmejošu   atbildi.

6. Kā  labticīgs  pilsonis  iesniedzējs  vērsās   Ģenerālprokuratūrā  ar  pieteikumu  par  nacistu  bioloģisko  ieroču  izstrādes  centru —  Medicīniskās  zooloģijas  institūtu.  Taču  pēc  ģenerālprokurora  Jāņa  Maizīša  norādījuma  viņa   iesniegums  nesaprotamu   iemeslu  dēļ   netika  pieņemts Ģenerālprokuratūras  lietvedībā,  bet  to  pārsūtīja  uz    KNAB (pielikuma  34.dokuments).  Arī  iesniedzēja  atkārtotas  sūdzības   nespēja  pārliecināt  ģenerālprokuroru  Jāni  Maizīti  mainīt  savu  prettiesisko  viedokli  (pielikuma  35., 36. dokuments).

6.1. 2011.gada  10. februārī  iesniedzējs  vērsās  pie  LRAT  priekšsēdētāja  I.Bičkoviča   ar  lūgumu  novērst  deformācijas   Latvijas  tiesu  sistēmā  un  virzīt  pēc  piekritības  informāciju  par  iespējamu  aizmuguriskās  soda  psihiatrijas  pielietošanu  pret  iesniedzēju,  šīs  informācijas  pārbaudei.  Taču  LRAT  priekšsēdētājs   atstāja  iesniedzēja  lūgumu  bez  izskatīšanas  (pielikuma  37.dokuments),  kas  ir   pretrunā    Iesniegumu  likuma  burtam   un  garam.

6.2. 2011.gada  17. martā  vērsos   ar  iesniegumu  pie  Ministru  prezidenta  V.Dombrovska   ar  sīkāku  izklāstu  par  nacistu  bioloģisko ieroču  izstrādes   centru  LU Serumstacijas  teritorijā  Kleistos —  īstu  Ostlandes  nāves  fabriku,  kam  par  upuri  krita   simtiem  tūkstoši  padomju  karagūstekņi.  Izteicu  savu  izbrīnu  par  Generālprokuratūras   nevēlēšanos  pārbaudīt  šo  dokumentos  fiksēto  informāciju (pielikuma 38.dokuments). Mans  iesniegums  tika  nosūtīts  uz  Ģenerālprokuratūru piekritīgai   pārbaudei .

6.3. Taču  Ģenerālprokuratūra   ar  ģenerālprokuroru   Ē.Kalnmeieru  priekšgalā  izrādījās  nesatricināma  Medicīniskās  zooloģijas  institūta   realitātes  noliegšanā,  kaut  gan  P.Gurviča  reabilitācijas   sakarā  tika  iztaujāti  arī  citi  geto  ieslodzītie,  kuri  strādāja  minētajā  institūtā  u.c.  .  Ē. Kalnmeiers    ar  formālu  ieganstu,  ka  mans  e-iesniegums  nav  parakstīts  ar  e-parakstu,  atteicās  izpildīt  Ministru  prezidenta V.Dombrovska  norādījumu  par   minētā  iesnieguma  izskatīšanu (pielikuma 39.dokuments).

Atkārtoti  iesniedzu  parakstītu  iesniegumu,  taču  arī  tas  netika   izskatīts  pēc  būtības –no  prokurores  L.Dadzītes   saņemtā  atbilde  bija  nekompetenta  un  neatbilda  lietas  patiesajiem  apstākļiem (pielikuma  40.dokuments).

Vienīgi  pateicoties  tam,  ka  manu  iesniegumu    Ģenerālprokuratūrai  atkārtoti  pārsūtīja  Kuldīgas  rajona  tiesas  priekšsēdētāja  Anita  Simsone  (pielikuma  41.dokuments) ,  atbildēja  pats   Ē.Kalnmeiers.  Viņš  pilnībā  akceptēja  nekompetento  un  lietas  patiesajiem  apstākļiem  neatbilstošo  prokurores  L.Dadzītes   atbildi   (pielikuma 42.   dokuments).

7.1.  2011.gada 8.jūlijā  iesniedzējs  nosūtīja  apsveikuma    e-vēstuli  jaunievēlētajam  Valsts  prezidentam  A.Bērziņam (pielikuma   43.dokuments),  kurā  brīdināju  no  viņa  neonacistiski  noskaņotā   padomnieka  vēstures   jautājumos   A. Zundas.   Lai  gan  minētās   vēstules  saņemšanu  apstiprināja  pat  divkārt  (pielikuma  44., 45. dokuments), Valsts  prezidents  nenovērtēja  manu  kompetento  brīdinājumu.  Tāpēc  viņš  pieļāva  katastrofālu  kļūdu  savos  publiskajos  izteikumos,  it  kā  Ieroču  SS  latviešu  leģionāri  būtu  ticējuši,  ka  cīnās  par  Latvijas  brīvību.

7.2. 2011.gada   9.novembrīa  e-iesniegumā  lūdzu  vairākas  11.Saeimas  komisijas  palīdzēt  noskaidrot,  kāpēc  iesniedzējs  garu  gadu  ritējumā  Latvijā  ir  nostādīts  ārpus  likuma.  Atbildēja  vienīgi   neatkarīgā  deputāte  E.Siliņa,  ka  tas  neietilpstot  viņas  vadītās  komisijas  kompetencē  (pielikuma  46.dokuments).

Saeimas  Izglītības , kultūras  un  zinātnes  komisijas  priekšsēdētāja  I.Druviete  uz  iesniedzēja  lūgumu,  palīdzēt  pārtraukt  aizmuguriskās  soda  psihiatrijas  iespējamu  pielietošanu  pret  viņu,  atsūtīja  atklāti  izsmejošu  atbildi (pielikuma  47.dokuments).

7.3. Š.g. 4.aprīlī  iesniedzu  izglītības  ministram  R.Ķīlim  „Lūgumu nekavējoties  pārtraukt  Latvijas  vēstures  tālāko  neonacizāciju  LU   vēsturnieku  izdevumos  un  mācību  literatūrā”.  Lūdzu   ministru  R.Ķīli   organizēt  kompetentu  neitrālu  ekspertīzi  par    minēto  5  LU  profesoru  kopdarbu   par   Latviju  2.pasaules  kara  gados,  jo  tas  kalpo  par  galveno  konceptuālo  pamatu  skolu  mācību   grāmatu  sastādītājiem  šajā  tematā.

Saņēmu    nekompetentu  Izglības  ministrijas  valsts  sekretāra  vietnieces  un  valsts  sekretāra  pienākumu  izpildītājas  L.  Sīkas   atbildi.  Š. g. 28.aprīlī  vērsos  pie  ministra  R. Ķīļa  atkārtoti .  Rakstīju   ministram  : „ L.Sīkas  kundzes  atbildē  pilnībā  ir  ignorēta  mana  š.g. 4.aprīļa  iesniegumā  Jums  būtība  un  nav  atbildēts  uz  abiem  maniem  uzstādītajiem  konkrētiem  jautājumiem [..]   L.Sīkas  kundzes   vēstulē  ir  notikusi  augstākās  kvalifikācijas  LR  vēsturnieka  atklāta  izsmiešana”.

LŪGUMU  DAĻA.

Ievērojot  visu  augstāk  minēto,  lūdzu:

I.Ministru  prezidentu  Valdi  Dombrovski:

1. Ievērojot  punktos  3.2., 3.3.,  4.1,      minēto: —  uzlikt  par  pienākumu  Izglītības un  zinātnes  ministrijai  kopīgi  ar  Kultūras  ministriju  veikt  LU  LVI  materiālo  vērtību  revīziju– auditu,

1.1. īpašu  vērību  veltot  bijušā  LU LVI  Jauno  un  jaunāko  laiku  vēstures  nodaļas  arhīva  oriģināldokumentu   liktenim,  salīdzinot  Rakstniecības  un  mūzikas  muzeja  Krātuvē   un  LVVA   glabāšanai   nodoto  dokumentu  sarakstu  ar   Dr.hist. A.Mieriņas  sastādīto  LU  LVI  Jauno un jaunāko  laiku  vēstures  nodaļas  arhīva  dokumentu  aprakstu;

1.2.    tāpat  cenšoties  noskaidrot,  cik  no    bijušās  LU LVI bibliotēkas  bibliogrāfiskajiem   retumiem   ir   nonākuši  Fundamentālajā  bibliotēkā,  cik  tie  ir  izsaimniekoti.  Minētajai  bibliotēkai  bija  sastādīts  ļoti  labs  katalogs;

1.3.veicot    arheoloģisko  senlietu  glabāšanas  apstākļu  un esamības  pārbaudi  LU  LVI,  lielu  uzmanību    veltot   senlietu  no  dārgmetāliem esamības  pārbaudei.

2. Ievērojot  punktā  4.3. minēto,  uzlikt  par  pienākumu  LZP  un  LZA  izveidot  jaunu  šķīrējtiesu  lūdzēja    autortiesību  jomā,  kad  nelikumīgām  metodēm  tika  atsavināts  viņa  intelektuālais  īpašums – grants „Poltiskās  tiesu  prāvas  Latvijā :  1940-1990”,  īpašu  vērību  veltot  šī  projekta  izstrādnes   liktenim — pilnam  to  LPSR VDK  darbinieku,  prokuroru  un  tiesnešu  sarakstam,  kuri  bija  ņēmuši  dalību  politiskās   represijās   pret  okupētas  valsts  civiliedzīvotājiem  (minētā   saraksta  sastādīšana   tika  pabeigts  1998.gadā  D.Bleieres  vadībā,   pēc  tam   lūdzējam    atsavināto  grantu  slēdza).

3.  Ņemot  vērā  punktā  7.3.  minēto,   atgādināt   izglītības  ministram  R.Ķīlim  sniegt  atbildi  pēc  būtības  uz  iesniedzēja   atkārtoto  lūgums  pārtraukt  Latvijas  vēstures  rakstniecības  tālāku  neonacizāciju.

II. Latvijas Republikas  Augstākās  tiesas   Tiesnešu  disciplinārkolēģiju:

1. Lūdzu  izmeklēt    Latvijas Republikas Augstākās  tiesas  priekšsēdētāja  I.Bičkoviča  2011. gada  22. februāra  lēmuma  tiesiskumu,  atstāt   bez  izskatīšanas   lūdzēja   2011.gada 10.februāra  iesniegumu. Jo  minētā  lēmuma  tiesiskais   pamatojums (Iesniegumu likuma  7.panta pirmās  daļas  5.apakšpunkts)  neatbilsts  lietas  patiesajiem  apstākļiem.  2011.gada 10.februāra  iesniegumā  runa  iet  par  ārkārtīgi  būtiskiem    jauniem   lūdzēja   lietas   apstākļiem.  Galvenais  — pēc  būtības  nav  izskatīts  neviens  no  lūdzēja   iesniegumiem  Augstākajai  tiesai.

2. Lūdzu  atcelt  Augstākās  tiesas  priekšsēdētāja  I.Bičkoviča  minēto  2011.gada 22.febrāra  lēmumu  un  atzīt  to  par  spēkā  neesošu  kopš  tā  pieņemšanas    brīža.

3. Lūdzu  nodrošināt   lūdzēja   2011.gada  10.februāra  iesnieguma  Augstākās  tiesas  priekšsēdētājam I.Bičkovičam  izskatīšanu  pēc  būtības  Iesniegumu  likuma  noteiktajā  kārtībā  un  termiņos.

Ar  patiesu  cieņu

(Indulis  Ronis)